Amerikas pirāti [ATD][BP] Opcijas

[Sol Invictus]

Pieteikties šai spēlei var te (arī pēc spēles sākuma)
_________________________________

Bija 1960. gada 10. janvāra vakars, Jamaikā Portrojālas ostā kāds pirātu kuģis beidzot taisījās iziet jūrā pēc tam kad ilgās un mokošās cīņās beidzot bija ievēlēts jauns kapteinis - par to bija kļuvis Džordžs Viljams Vengdols. Kaut kur noplukušās barkas dzīlēs atdusējās pirātu pēdējā laika lielākais ieguvums par kuru viņi cerēja iegūt bagātīgu izpirkuma maksu - Havannas gubernatora meita Antonete...

[Ariona]

Pamodos sadzirdot kādu līdz nelabumam draudzīgu zvejnieku saukšanu. Viņi piestāja krastā un iztaujāja kas ir noticis. Mjaa, tas bija jautri-izdomāt pasaciņu par to, kā manu zvejas laivu nogremdējuši pretīgi, smirdīgi pirāti...Vispār jau daudz ar nebija melots, vienīgi zvejas laiva-nožēlojams pirātu kuģis, pirāti-s*** spāņi...Zvejnieki noticēja, pārsteidzoši, cik tie nožēlojamie bija laipni, piedāvāja kāpt laivā iekšā un kopā ar viņiem braukt uz pilsētu, kur viņiem bija mazliet šis tas jāpatirgo. Viens vēl kaut ko ieminējās cik mans savainojums izskatoties nelāgi un ka ārstam, kurš ir labs viņu paziņa, tas būtu jāapskata. Pārsteidzoši!!! Es, protams, piekritu, būtu pēdējais stulbenis, ja atteiktos no tāda piedāvājuma... Smiltis iepūta acīs, sariesās asaras, viņi šķiet nodomāja, ka esmu aizkustināts par viņu palīdzību, katrā ziņā viņi kļuva vēl laipnāki, pirms tam es nevarēju iedomāties, ka tas vispār būtu iespējams...Laivele izskatījās šaušalīgi nožēlojami...Cerams pilsēta nav tālu...Šitāda salkanība jau jebkuram var uzdzīt vainas sajūtu, šķebinoši...

[Moskjis]

Kā visas 'saskriešanās', arī šī beidzās. Savā ziņā ciniski, bet biju to pusē, kuri paturēja kaujaslauku.
Un kā pierasts pēc 'satikšanās reizēm', cilvēki jūtas tuvāki viens otram.
Apkampieni, saucieni, guļošo 'aplasīšana', kabatu pārbaudīšana....
Un, protams, dzeršana. Cukurniedru degvīna glāze lieliski remdēja sāpes.
Tu-brālības ar visiem....

Nakts otrajā pusē attapos sadzerot ar, izrādās, kapteini, kura vīriem biju palīdzējis.
Lieki teikt, ka viņš bija franču pirāts....
Starp tostiem, glāzītēm un ēdieniem iznāca interesanta saruna.
Tu lāāāābi kāvies
Jūs, kaptein, arī
ŌŌŌ, lūk cilvēēēēks, kurš nav zaudējis elem.., elememtāru pieklājību.
Paklau, ēēē, paklau. Viņš paraustīja mani aiz piedurknes. Tu kautko saproti no kuģu vadīšanas, navigācijas???
Ļoti maz, stūri grozīt spētu, bet navigācija... Tumša bilde
Eh, eh, žēl. A paklau! Tu labi kaujies, nāc pie manis!! Būsi kaujas virsnieks!!! Ko saki?
Man ir tas gods jums kalpot, kaptein!
Pēc šiem vārdiem es 'atlūzu'.

Nākošais rīts bija briesmīgs. Sāpēja visas maliņas, galva kā spainis, sarecējušas asinis visās malās. Pārlaidu miglainu skatienu krogam..
Vai man rādījās: meitene, ļoti līdzīga Žozefīnei. Bet drēbes, uzvedība...
Pēkšņi sajutos kā mazs zvejnieku zēns, parādes laikā. Kad pretī stāvēja mana pirmā mīlestība. Vietējā tirgotāja meita, maza, smalciņa. Skaistās drēbēs tērpta, tīra, smaržīga...
Bet es, noskrandušā apģērba, kurš pārāk liels manam augumam, vienmēr pēc zivīm dvakojošs...

Man bija kauns par savu izskatu.
Es gribēju bēgt. Piecēlos no sola, tas apgāzās ar milzīgu troksni... Visu acis pavērās pret mani...
Cik ātri vien spēju, izgāju no kroga.

[Miss Doherty]

Žozefīne atšķirībā no vairākuma krogā esošajiem jutās visnotaļ labi. Vakarnakts gan bija diezgan ievilkusies pļāpājot ar dažādo publiku, kas šeit bija. Un visvairāk viņa bija ieinteresējusi kādu kuģa kapteini - cik ironiski! - spāni. Spānis, bagāts vīrs būdams, bija sarunājis ar kroga saimnieku kādu vietiņu, kur nozust. Pēc kāda laika klīrēšanās un laušanās Žozefīne beidzot ļāvās kapteinim.

No rīta, nemaz ne tik vēla, Žozefīne jau sen kā bija pametusi silto "mīlas ligzdiņu" pie kapteiņa sāniem. Eh, bija jau arī tā kā laiks tīties, kamēr vienas nakts mīļums nebija attapies, ka ir kļuvis mazliet mazāk mīlams no citu naktstauriņu puses.

Atvadījusies no kroga saimnieka un mazliet iestiprinājusies, Žozefīne grasījās pamest krogu. Šeit allaž bija skaļi un netīri, bet kāds troksnis piesaistīja viņas un arī visu pārējo skatienus - kāds apgāza galdu. Viegli saraukusi pieri Žozefīne vērās uz netīro plukatu, kas bija sacēlis brēku.
Kā jūs to spējat izturēt... ak vai.
Teātrāli nopūtusies Žozefīne pasmaidīja un grasījās vēl ko bilst, kad sadzirdēja tādu kā rosīšanos kaut kur dziļāk, tādu kā balsi... tādu kā spāņu tirgotāju kuģa kapteņa balsi.
Vai, tas vīrietis! Tas, kas aizgāja! Viņam izkrita... ārprāc. Man jāatdod... Es tūlīt. Jā, es... atdošu... jā..
Satraukumā sākusi gluži vai stostīties, Žozefīne žigli taisījās prom nokroga, kamēr vēl kapteiņa balss nav pietuvojusies nepatīkami tuvu. Pacēlusi uz zemes mētājošos dunci, ko bija asinīm nosmērētais krāvējs (kas gan cits...) pazaudējis, kad apgāza galdiņu, Žozefīne ātri taisījās pa durvīm ārā.

Uz ielas:
Tu! Ei, tu... Pagaidi!
Paātrinājusi gaitu, Žozefīne centās panākt cilvēku, ko bija noturējusi par apdzērušos krāvēju. Kaut kādu palīdzību vajadzēja taču - un kurš gan labāk zinās ceļus, ja ne kaut kādas padibenes? Nu viņi vismaz nejautās neko... Cerams.

[Moskjis]

Tu! Ei, tu... Pagaidi!

Neveicās.
Pagriezos pret saucēju un sastingu. Reibums izgāja momentā, pat izmocītie locekļi pārstāja sāpēt..
Roka, asinīm notraipīts nazis tajā....
Pasaule sarāvās. Tā ietilpa vienā rokā. Jau atkal nekas cits neeksistēja. Tikai roka. Ne sejas, ne ķermeņa...
Noliec nazi sava balss likās tik tāla.


Today I am dirty
I want to be pretty
Tomorrow, I know I'm just dirt

Šo rakstu rediģēja Moskjis: 06.10.2005 06:52

[Demiurgs]

Pēc aptuveni pusstundas vinjsh nonāca pie pilsētas vārtiem, un tūlīt uzņēma kursu uz tuvējo krogu. Viņš tur labi pazina kādu vietējo informātoru, viņš par nelielu sumiņu noteikti ierādīs vieglāk aplaupāmās noliktavas, turklāt viņš bija ostas sargs un noteikti kautko zinās arī par ostā stāvošajiem kuģiem. Vienīgi jācer ka šobrīd nav viņa sardzes maiņa, savādāk var nākties gaidīt vairākas stundas kamēr viņš iegriezīsies krogā, un tur viņš iegriezās vienmēr kad vien kāda kapeika bija kabatā. Turklāt krogos bieži varēja atrast piemērotus kandidātus pirātu komandas papildināšanai.

[Miss Doherty]

Žozefīne mazliet samulsa, bet tad lēnām sāka doties plukatas virzienā. Pastiepusi roku ar nazi pret vīrieti:
Tev izkrita...
Žozefīne gāja tuvāk, tomēr ne tik tuvu, ka būtu ar roku aizsniedzama. Sazin ko vēl šitais sadomā darīt...

[Moskjis]

Tev izkrita...

Uh, kā ar aukstu ūdeni aplēja.
Vispār, nav labi! Mani arvien vairāk un vairāk sāk pārņemt paranoja.
Paldies brīdi minstinājos, likās: tā ir Žozefīne. bet apstākļi kādos viņu redzēju pēdējoreiz.. Un vieta, kur atrodamies... Un izskats.. Uzvedība... jaunkundz!
Bija viegli ieraudzīt: meitene nedaudz baidījās no manis..
Jums nav jābīstas, jāiet man tuvumā, nometiet nazi kur sānis, es pacelšu..
Smalkām jaunkundzēm nav jāredz skrandaiņi vai jābūt kaut tuvumā tiem...
Ilgu mūžu cinismam, tas ir lielisks pašsaglabāšanās līdzeklis. Tu noniecini pats sevi un no tā smelies spēkus dzīvot tālāk. Līdzīgi kā teikt: Jā, es zinu! Jūs mani necienat, bet tieši šai jūsu necieņai par spīti es dzīvošu. Lai jums nebūtu tas prieks dejot uz mana kapa!


hey mister supergod,
i want to be your little girl
will you answer my prayers?
hey, hey, hey mister superman,
i know i can turn you on


Šo rakstu rediģēja Moskjis: 06.10.2005 13:54

[Miss Doherty]

Žozefīne palika ar muti vaļā, tomēr ilgi šis apmulsums nevilkās - iekšā joprojām bija kapteinis. Un pavisam pamodies. Vismaz no bļaustīšanās tā likās.

Izbeidz, Konrād!
Žozefīna nošņāca caur zobiem un sāka staruji kustināt kājiņas - virzienā prom no kroga.
Nu nāc taču!
Nu jau meitene metās gandrīz vai skriešus, tomēr nācās piebremzēt - viņa izskatījās pārāk ne-tā-kā-parasti, lai skraidelētu pa ielām kopā ar skrandainu pirātu.

[Moskjis]

Žoklis atkārās.
Pelnrušķīte tikai kristāla kurpītes trūka...

Aiz stūra, aiz stūra un pa labi
Un, lūdzu, atdod nazi....
Skatiens atpakaļ gan neļāva man uzminēt, kādēļ 'jāatkāpjas'. Bet....
Ko var zināt..
Metos ap stūri, cerot, ka Žozefīne man seko.
Jutos kā zivs, iemesta citā dīķī: es neko nezinu. Tā ir Žozefīne, bet kā?
Kā viņa ir nonākusi šeit, kas noticis ar citiem biedriem, kas, kas, kas.....

Šo rakstu rediģēja Moskjis: 06.10.2005 14:31

[Miss Doherty]

Kādu brīdi vēl pagājusies dziļāk pilsētā, Žozefīne palēnināja gaitu un sāka soļot līdzās Konrādam.
Savāc.
Pastiepusi nazi uz viņa pusi, meitene gaidīja, kad tas tiks paņemts.
Un vairāk nemētā apkārt.
Visbeidzot viņa pasmaidīja. Par ko? Tā pat. Par to, ka viņa bija dzīva un Konrāds tā pat.
Vai jūs visi šeit esat? Kapteinis? Pārējie? Viņi ir šeit?

[Moskjis]

Paldies. 'dižais' nazis atkal atgriezās pie manis.

Žozefīnes vārdi mani pārsteidza. Viņa nezināja, kur ir pārējie!
Diemžēl, manas zināšanas nav lielākas par tavējām. Pēdējoreiz biedrus redzēju uz kuģa...

Tad iestājās atslābums, aizmirstība un miers. Gāju blakus skaistai meitenei un stāstīju savus 'piedzīvojumus', domas, savu apņemšanos dāvāt puķes....

Klausījos viņā. Pat nezinu, runāja Žozefīne vai nerunāja, bet bija viņas elpa...

Tāda sajūta rodas tad, kad saproti: tu esi dzīvs! Dzīvs!
Un visa pasaule ir draugi, nav ienaidnieku.
Tas nekas, ka sāp visas maliņas, tas nekas, ka.....
Tu esi Dzīvs!

Vakar nebija laika to izbaudīt, bija nogurums, mūzamežs, tad kautiņš, un dzeršana un kapteinis.

Jā, kapteinis....
Kāds bija kuģa nosaukums?
Domā, domā, domā!! es sev domās saucu....

Ar R. Vārdā bija burts R.
Ra...
Re...
Ro...
Jā, "ROCHESTER"
Klau, nāc, ejam uz ostu. teicu Žozefīnei. Cerēju, ka Žozefīne piekritīs.
Nezinu kādēļ, bet cerēju.

Šo rakstu rediģēja Moskjis: 06.10.2005 14:58

[Miss Doherty]

Žozefīne smējās. Dzidriem smiekliem. Smējās par Konrādu. Par prieku, ar kādu viņš runāja. Par apņemšaons dāvināt puķes. Par visu notikušo un to, ka tagad viņi ir šeit! Nu ja - visiem jau gribas dzīvot.

Uz ostu? Ko ostā? Atkal uz kuģa? Pie kā? Kur? Kāpēc viņu ostā?
Ko ostā?
Smaids pagaisa. Var jau būt, ka nekas tur ostā nebūs, bet... ko var zināt, kas notiks un kāpēc Konrāds gribiet uz ostu. Žozefīne soli atkāpās un uzmanīgi vērās tajā cilvēkā, kas stāvēja pretī - asinīm nosmērējies, rupjš tēviņš ar nazi rokās. Svešā vietā, svešiem cilvēkiem apkārt esot.

[Moskjis]

Vakar... naktī... cīņa...
Es jau stāstīju....
Kapteinis....
Es atcerējos kuģa vārdu: "ROCHESTER"
Mūs uzņems, būs vieta kur apmesties, nauda...
Pārģērbsim tevi par zēnu, būsi mans brālis.
Stāstīju savas ieceres... Reizē domāju. Priekškam viņai tas. Arī krastā šī meitene labi iekārtosies. Bet es, ko es darīšu krastā? Man nebija nekā, vien pāris naudas gabali un nazis...
Laikam jau pārdzīvotais izraisīja sava veida pieķeršanos. Vēlmi palikt kontaktā ar otru cilvēku.
Un ko es darītu krastā?

Vispār jau egoistiski no manas puses. Domāju tik par savām ērtībām...

[Miss Doherty]

Žozefīne centās uz visu skatīties nopietni, bet izdzirdot Konrāda priekšlikumu viņa atkal sāka smieties. Neticīgiem smiekliem. Kā vispār kaut ko tik vājprātīgu var izdomāt? Kāpēc lai viņa gribētu pārģērbties par vīrieti? Nē... Kaut kas neiedomājams!

Viņa vērās lielām acīm Konrādā un joprojām ik pa mazam mirklītiem iesmējās.
Un tu domā, ka mums ticētu? Ka esmu tavs brālis?
Žozefīne no jauna izplūda smieklos. Neiedomājami! Un reizē fascinējoši. Iespēja pamēģināt dzīvot savādāk. Ja viņa pārstātu smieties un padomātu, tad varbūt izlemtu savādāk. Pat ne varbūt, bet pavisam noteikti. Bet viņa nepārstāja - uz mirkli mainīja savu pasaules uztveri. Uz mirkli kaut kas galvā ne tā noklapēja un viņa piekrita šādaibezgala dumjai idejai. Kas zin, cik stundas paies pirms viņa sāks nožēlot, bet pašlaik viņa piekrita. Bez nopietnības, bet ar milzu aizrautību.

[Moskjis]

Man acis liesmoja un lūpas vilkās smaidā.

Mums jādod tev vārds vārds, vārds, vārds es dungoju pie sevis...
Atmiņā nāca "Iliāda". Vēlies būt Hektors? Trojas valdnieka dēls no seno dienu teikām.

Es reibu no gaisa un saules, mans gars lidoja pār zemi. Tas cēlās pret debesīm....

Nāc, mums jāiegūst drēbes! Es aicināju Žozefīni līdz. Nāc, es zinu vietu..

Man ir vaska spārni un es lidoju uz sauli.....


I met a Blind Man
Who taught me how to see...yeah
A Blind Man
Who could change night into day
And if a I can
I'm gonna make you come with me...yeah
Because a here come the sun
And we'll be chasing all the clouds away

[Miss Doherty]

Meitene smaidīja - aizrautīgi.
Un viņa sekoja Konrādam - paļaujoties. Aizrautīgā paļāvībā.
Varbūt būs savādāk...

Viņa jutās vairāk noreibusi kā no kapteiņa smalkā vīna. Un patiesi - kurš gan mainītu gubernatora meitas drānas pret noplukuša pirāta brāļa drānām? Nē, tas nebija tikai reibums. Kāds bija uz mirkli dumjš kļuvis. Vai arī kāds mēģināja pamēģināt dzīvot... mazliet savādāk.

[Berlog]

"Šausmas, cik gan dažreiz baltie cilvēki tomēr var būt stulbi. Blakus tāda bagātība un pārpilnība- džungļi- bet šie te nīkst un čīkst." Kvakou kā jau indiānis bija audzis koku, liānu, putnu, puķu un dažādu zvēru ielenkumā un džungļi tam nebija vis slēptu briesmu pilns eksotisks brīvdabas zoodārzs, bet gan uzticams sabiedrotais. Un tagad džungļi viņam palīdzēs sadot pa pakaļu spāņiem un aizvākties ellē ratā projām no šīs salas.

Sadabūjis visus materiālus, kas bija nepieciešami- garus baļķēnus lokiem un šķiedrainu koka mizu gurnautiem, Kvakou pie alas ieejas strādāja. Tomēr viņa domas kavējās kur citur- pavisam tuvā nākotnē. Kvakou ātri apsvēra savu rīcības plānu un tad viņa iztēle aizklīda patīkamākās pārdomās: "Laikam būs jāiešauj bulta kaklā, lai apklust uzreiz. Bet varbūt tomēr izmantot dunci? Kas gan zinās, vai dūriens veikts pirms vai pēc nāves. Žēl gan, ka tā ātri jānobeidz, nekādas jautrības. Nu, bet ausi nogriezt un paņemt kā suvenīru gan neviens nevar liegt." Tālāk Kvakou ieslīga auglīgā spriedelēšanā par to, kurās vietās vajadzētu un kurās būtu anatomiski iespējams sašaut bultas, un pēc šādām morālo stāju stiprinošām pārdomām sāka pie sevis ķiķināt un svilpot kādu ne sevišķi pieklājīgu dziesmiņu.

"Sasodītais kapteinis, cik ilgi tā mēs te vēl nīksim. Kaut viņš ātrāk atgrieztos. Jo ātrāk tiksim prom no šīs salas, jo labāk. Ar rijamo galīgi pašvaki- ar musketēm medīt nedrīkst, spāņi izdzirdēs, tāpēc nākas pārtikt no tā, ko sazvejo vei noķer slazdos. Un tas ir sasodīti maz. Mau*u būšana!" Pēdējo frāzi Kvakou izteica skaļi un tuvumā esošais pirāts- holandietis Heiks tikai piekrītoši noburkšķēja.

Vispār vienīgais, kas pašlaik ļāva Kvakou "turēties virs ūdens" bija doma par gaidāmo operāciju "Indiāņi uzbrūk atkal-4". Un par rumu un ēdienu un sievietēm, kas gaidīja pilsētā. Vai vismaz nākamajā ostā. Ja šitā operācija izdosies, gan jau kaut kas atleks arī Kvakou, un viņš domās jau tērēja savu iedomāto daļu nemaz ne tik izsmalcinātā manierē.
Vietējo indiāņu liktenis Kvakou lūpās izvilināja tikai nicinošu smaidu.

Savu kuģi pārdzīvojušie, noskrandušie, nogurušie un izsalkušie pirāti ilgi vairs nevarēja gaidīt, šur tur kāds kaur ko kurnēja, tomēr, kamēr vēl kapteinim bija plāns, vīri bija gatavi tam sekot. Pie tam spāņu karātavu uzbūve arī nevienu sevišķi neinteresēja.

Kvakou bija gatavs- tikko kā atgriezīsies kapteinis Džordžs, viņš ar pāris vīriem dosies džungļos. Un tad spāņus gaida neliels pārsteigums.

Ka tikai ātrāk prom no šīs alas!

Šo rakstu rediģēja Berlog: 07.10.2005 06:35

[Moskjis]

OOC: uz brīdi man ir atļauja vadīt Žozefīni

Nāc! Es saucu... Nāc

Vakarnakt, ejot ar vīriem uz krogu, redzēju drēbnieka izkārtni.
Turp vedu topošo Hektoru...

Kautkā dīvaini, izgājām uz ļaužu pilnas ielas... Un pēkšņi, visi mani sāka aplūkot. Dīvaini skatieni, čuksti... Kas, viņi pirmoreiz asinis redz? Šeit mans izskats nav nekas īpašs! Lauzīju galvu..

Ak, dievs! Skaistule un briesmonis! Lūk kas mēs esam..
Un es esmu briesmonis.

Žozefīn, zini kur doki? Pa ceļu tik uz leju, tik uz leju. Nekur nenogriezies...
Ej, lūdzu, lēnām uz turieni, vai pagaidi šeit. Esmu pārāk noskrandis, netīrs...
Tūlīt atgriezīšos, nav tālu... Tūlīt, tūlīt...

Metos skriet pie drēbnieka... Ak, dievs! Sāp...
Bet jāskrien, es nedrīkstu likt gaidīt.

Kreiso, labo, kreiso, labo.....

Beidzot klāt bija arī drēbnieka darbnīca.
Man,lūdzu, drēbes... vēl joprojām aizelsies,skaidroju drēbniekam.
Nauda man ir.. Rādīju naudu un skaidroju, ko vēlos.

Uh, beidzot bija arī vamzis, bikses, šādi, tādi citi apģērba gabali. No naudas veiksmīgi biju atbrīvojies....

Metos pie Žozefīnes.
Siens, salmi, siens,salmi.....
Velns, kā sāp

Atradu Žozefīni...
Kur pārģērbties... Nāc, netālu ir mežs!

Pēc brīža no meža iznāca jauks zēns. Meitenēm viņš noteikti patiks....

[Miss Doherty]

Žozefīne pētīja savu jauno veidolu - nu jā, iekāres pilnu skatienu viņas virzienā vairs nebūs.

Klau, kā ar runāšanu? Vai man būtu jāmēģina rūkt zemā balsī, brāl?
Žozefīne ar pēdējo jautājumu pat iemēģināja ieminēto runāšanu "vīrišķīgākā" balsī, bet nesanāca nekas vairāk kā vien sievišķīgi kroplīga balss, kas izsauca kārtējo smieklu šalti.

Hektors un Konrāds...
Šķiet, Žozefīne centās aprast ar jauno stāvokli un 'titulu'. Lai nu būtu...
Vai pirms iešanas uz ostu mēs vēl varam iestiprināties kādā krodziņā? Tā teikt - atzīmēt Hektora parādīšanos. Hektors... Valdnieka dēls... Labi. Lai būtu.

[Moskjis]

Man patīk smiekli.

Likās, veselu mūžību vēroju jauno Hektoru..
Brāl, tevi meitenes acīm apēdīs...
Nekad nebiju tā domājis, bet varbūt visi skaistie zēni īstenībā ir meitenes....

Žozefīnes smiekli bija zvārgulīšu šķindoņa manās ausīs un es biju strazds vējā...
Balss, balss tev kā baznīcas zēnam, mazais brāli. Un tavu seju vēl nav skāris bārdas nazis...

Uzkost...
Ui, vēders sāka uzstājīgi prasīt savu tiesu, likās manā ķermenī ievietojies ūdenskritums un dūc savā nodabā.

Ejam, gan jau dos uz krīta....
Virzīju Žozefīni uz kroga pusi. Vakarnakt bija labas dzīres. Dzērām, ēdām.... Un galvenais -- vīri bij dāsni...
Krodzniekam labs prāts un mums pusdienas..

Šo rakstu rediģēja Moskjis: 07.10.2005 14:37