Amerikas pirāti [ATD][BP] Opcijas

[Sol Invictus]

Pieteikties šai spēlei var te (arī pēc spēles sākuma)
_________________________________

Bija 1960. gada 10. janvāra vakars, Jamaikā Portrojālas ostā kāds pirātu kuģis beidzot taisījās iziet jūrā pēc tam kad ilgās un mokošās cīņās beidzot bija ievēlēts jauns kapteinis - par to bija kļuvis Džordžs Viljams Vengdols. Kaut kur noplukušās barkas dzīlēs atdusējās pirātu pēdējā laika lielākais ieguvums par kuru viņi cerēja iegūt bagātīgu izpirkuma maksu - Havannas gubernatora meita Antonete...

[Moskjis]

Jūra. Parasti tik dzidrais, skaidrais ūdens tagad lepojās ar koka 'rotaslietām' un asiņu 'lāsumiem'. Skatienam pavērās drausmīgs skats: vecais Auberts, neviens tā arī nezināja vai tas ir viņa īstais vārds vai ne. Viņš ārkārtīgi baidijās no ūdens, tādejādi mūžīgi kļūdams par pārējo izpriecu objektu. Viņš bija pārvēlies pāri bortam un, dievs vien zina kā, spējis ar pirkstiem ieķerties kuģa apšuvumā. Nezinu cik ilgi viņš tur jau atradās, bet no pirktiem jau sūcās asinis un seja bija mokās saviebta.
Vietām viļņos šūpojās mirušie biedri, reizēm pavīdēja kāds dzīvais, pieķēries pie atlūzas gabala. Haizivju dzīres. Man bija ļoti veicies: vienā no dabaszinātņu grāmatām, kuras, tagad jau jāsaka pagātnē, atradās manā bibliotēkā, bija aprakstītas haizivis un to paradumi. Vēl tagad atceros citātu: jūras briesmoņi (haizivis) visvairāk reaģē uz asins smaku un straujām kustībām. Ja tā ir paēdusi, tad to neintresē cilvēki. Pie tam novērots, ka haizivis iedalās vairākās grupās: pēc auguma un naidīguma pret cilvēku.
Ceru, ka netrāpīsies naidīgās, tiešām ceru.

Man par lielu pārsteigumu spāņi atkāpās no sadragātā kuģa, kādēļ? Tika aizvesti pāris gūstekņi, vai viņi atrada Antoneti, ko vēl viņi aizveda?
Pieņēmu, ka Antonete atrasta. Veikli gan viņa aizmuka no mūsu valgiem. Un visi dārgumi ko cerējām iegūt... Pilnīgi vai raudāt vēlējos.

Spāņu kuģis attālinājās no 'mūsu' tagad jau sadauzītās "Mery Moly". Pēkšņi es sapratu kādēļ mums tā neveicās: kuģis nebija kārtīgi pārkristīts jaunajā vārdā. Vīna pudele nebija ziedota!!
Un tad es izpratu arī spāņus: sprādziens nogranda mūsu kuģa priekšgalā, pulvera noliktavā. Uz kuģa nebija lielu dārgumu, tas nebija transportējams un diez vai labot to bija jēga. Un iegūt to, zaudējot vēl vīrus, nebija vērts.
Viena no spāņu vīru 'straumēm' bija devusies uz pilvera pagrabu, tad redz ko viņi tur darīja.
Eh, kādreiz paši tā darījām: izlauzāmies līdz dārgumu galeonas pulvera noliktavai un draudējām: Ieročus nolikt!! Vai uzlaidīsim gaisā
Tagad tas bija pavērsies pret mums.

Spāņu kuģis attālinājās arvien tālāk un tālāk. Tagad viņi saņems apbalvojumus, būs slaveni...

Bet mēs....

No kāda viļņu mētāta drauga aizņēmos duncīti, viņam tas šā vai tā vairs nebūs vajadzīgs, iedūru to 'savā' masta gabalā. Vismaz kāds ierocis. Nedaudz tālāk ieraudzīju planku. Lielu, šajā brīdī ārkārtīgi jauku, planku. Brīdī, kad apsēdos uz tās sapratu: vēl dzīvošu.

Šo rakstu rediģēja Moskjis: 27.09.2005 15:54

[Lauwinja]

Džonatans Meklbergs bija ieradies uz kuģa jau kopā ar pārējiem un visu dienu bija pavadījis mierīgi sēžot savā krēslā un izpalīdzot kuģa darbos. Nu viņš bija izdzirdējis trokšņus, kas līdzinājās apšaudei un nojauta skaidri liecināja, ka darīšana ir ar spāņiem. Klusu nolamādamies Džo izgāja uz klāja palūkoties, kas tad īsti te bija noticis. Tagat spāņu kuģis attālinājās. Izmisīgi bija satvēris savu pistoli un precīzi bija gatavs trāpīt krūtīs katram spānim, ko satiks ceļā.

[Demiurgs]

Briidii kad Dzordzshs skatiijaas uz spaanju kugji kursh attaalinaajaas uzspraaga puulvera noliktava, vinjsh nedaudz paklupa no triecien vilnja. Kugja korpus nebija paraag nopietni cietis, bet suuces tomeer bija un kugjis peec kaadas stundas noteikti nogrimtu, taadlelj Dzordshs atlikushajiem piraatiem lika aatri sagatavot paaris plostus no atliekaam lai dabuutu prom ierochus un nelielo atlikusho naudas daudzumu. Tad vinjsh nokomandeeja kopaa ar sevi paaris piraatu kas paliidzees nogaadaat inventaaru uz sauszemi, vinsh zinaaja kaadu alu netaalu no Gibaras tur arii vinjsh nolika satikshanaas vietu peec 2 dienaam, izstaastijis kaa alu atrast, vinjsh nokomandeeja uzmaniities no iespeejamajiem izsekotaajiem, jo droshi zinaaja ka neviens cits par sho alu nezina. Tad visi izkliida un devaas uz krastu, vairaakums uz aatru roku uztaisiitos plostos, vai vienkaarshi piekjeerushies pie kugja atluuzaam. Dzordhs arii piekodinaaja paaraak neuztraukties vinji noteikti driizumaa dabuushot jaunu kugji.

[Berlog]

Kvakou, noslēpies aiz kuģa borta, pielādēja musketi, ātri pieslējās uz ceļgala, pussekundes laikā aptuveni nomērķēja, nospieda gaili un dūmu mutuļa ietverts, atkal paslēpās aiz borta.

Diez vai bija liela jēga no šādiem steigā veiktiem šāvieniem- viens ietriecās pretinieka kuģa sānā, cits izsita mazu caurumiņu burā. Bet Kvakou nedomāja par to, viņš zināja tikai vienu: ar zobiem atplēst papīra iepakojumu, turot lodi mutē lielāko daļu pulvera iebērt stobrā, nedaudz uzbērt uz panniņas, palikušo papīru iestūķēt stobrā, nogrūst to lejā ar stieni, iemest stobrā lodi, lodi aptverošo papīru iestūķēt lai pa virsu, piecelties uz ceļa, izšaut, atkārtot.

Atkārtot nesanāca daudz. Atskanēja apdullinoša zalve un pār klāju nolija karteču lietus- un gluži kā lietus aizskaloja tos, kam liktenis bija lēmis tajā brīdī nebūt aizsegā. Pusotru metru no Kvakou uz klāja novēlās kāds pirāts, kurš tieši tajā brīdī taisījās izšaut savu musketi. Pussekunde bija tam liktenīga- ar norautu žokli un smadzenēm gandrīz pie otra borta šis pirāts devās tur, kur galu galā dodas visi pirāti- lai tā būtu valhalla vai elle.

Drīz vien uz kuģa klāja kā zirņi no maisa izbira spāņi. Muskete tika pamesta mētājoties un Kvakou dzīslās uzbangoja indiāņu karotāja asinis. No ūdensmucas aizsega viņš zibenīgi uzbruka spānim, kurš kaut ko saukdams steidzās garām, tikai lai patvertos aiz nolūzušā masta. Sākās izmisīgs cīniņš, mugura pie muguras, zobens pret zobenu. Kvakou nezināja, cik ilgi tas viss bija vilcies. Viņš pat nemanīja savu asiņojošo kreiso roku, kura tika izbaudījusi kāda spāņu ašo rapiera flanga uzbrukumu. Visa dzīve bija tikai šeit un tagad.

Pēkšņi spāņi atkāpās. No sākuma Kvakou to nemaz nemanīja, asinīm pieplūdušām acīm un kailajām krūtīm aši cilājoties viņš stāvēja un gaidīja, kad vēl kāds spāņu zobens meklēs ceļu uz viņa krūtīm. Tad nogranda sprādziens.

Sprādziena vilnis atmeta Kvakou pret kuģa bortu, kur pasaule uz brīdi pārvērtās vienā pulsējošā, dūcošā punktiņā. Pamazām dūkšanu nomainīja sāpes, pirmais ko cilvēks izjūt ienākot šajā pasaulē, un arī vispilnīgākais dzīves apliecinājums. "Es esmu dzīvs..." pulsēja Kvakou galvā un ilgu laiku tā bija vienīgā doma, kas tur iemaldījās. Citām domām tur vienkārši nebija vietas, jo doma "Es esmu dzīvs" bija tik liela un visaptveroša, visu Kvakou būtību caurstrāvojoša, ka citas domas pat gribēdamas neatrastu brīvu smadzeņu šūniņu kur pieķerties.

Šī bija viena no tām reizēm, kad nevar saprast, vai pagājusi mūžība, vai tikai sekundes simtdaļa. Tumēr arī mūžība paiet tāpat kā mirklis un pēkšņi Kvakou tika pierauts kājās un piedabūts iesvempties kādā no virvēm, mucām un vienkārši koka gabaliem uzmeistarotā peldierīcē. Kāds jau bija savācis viņa musketi, tādēļ Kvakou tikai paspēja paķert savu zobenu un tad jau ar diezgan smagi reibstošu galvu atradās atklātā jūrā.

Pavēries apkārt viņš redzēja diezgan nožēlojamu skatu- pusnogrimis kuģis, un no tā pamazām kā no mēra avota attālinošās laivas, uz ātri roku uzmeistaroti plosti un cita draza. Kāds iespieda Kvakou rokās dēļa galu un rupjā balsī nokomandēja : "Airē!". Lai arī tas sagādāja Kvakou kreisajai rokai zināmas grūtības, tomēr viņš pašlaik nebija tādā stāvoklī, lai iebilstu.
"Tomēr jaunās lēdijas figūra nepalīdzēja" doma kā caur biezu miglu iznira Kvakou prātā.

[Ariona]

Riebeklība, protams, ja tu noteikti kaut ko nevēlies, tas arī notiks, nu Setam nācās ar savainoto roku peldēt uz krastu izmantojot vien nelaba paskata un šaušalīgi smirdošu dēli, negribējās pat domāt no kādas kuģa vietyas tas ir nācis, bet diemžēl Setam bija nelāgas aizdomas...Pēc iespējas ātrāk jātiek tajā krastā, haizivis jau nu nav galīgi aptaurētas, gan jau sajutīs asinis un gribēs vēl...Sets mēģināja saprast visiem spēkiem tikai vienu-kāds neiedomājums stulbums lika viņam pāriet uz šo kuģi-šaušalīgi!!!

[Moskjis]

Bija bezvējš , saulīte sildīja manas nogurušās miesas un jaunais 'kuģis' nesa mani pretī nezināmajam. Nezināju, raudāt vai ciniski smieties: straume mani nesa uz dienvidiem, tās ātrums palielinājās. Bet zeme, tā bija ziemeļrietumos.
Man vairs nebija spēku pretoties tai, biedri palika arvien tālāk un tālāk aizmugurē, drīz es nedzirdēju vairs viņu balsis. Tad neredzēju arī pašus.
Kā pa miglu atcerējos: mans 'brīvprātīgi obligātais' ceļamērķis tagad varētu būt Tortuga. 'Dižā' franču pirātu apmetnes vieta...
Mazi krodziņi, vīns no apputējušas pudeles, skaistas sievietes.. Bet galvenais: tur bija tādas mazas, garšīgas cūciņas. Tu skaties uz to mazo dzīvnieciņu un redzi: viņš pats tev nāk pretī, kūst mutē... eh.
Bet man tikai neuzmanīgas lidojošās zivis. Un tās pašas jēlā veidā.
Lai gan nē. Ir labi. Es vismaz nesēžu jūras dzelmē un nebaroju haizivis no rokas. Arī drēbes pamazām žūst...

Whoa-oa-oa! I feel good, I knew that I would, now
I feel good, I knew that I would, now
So good, so good, I got you

Whoa! I feel nice, like sugar and spice
I feel nice, like sugar and spice
So nice, so nice, I got you

[Moskjis]

Ritēja minūtes, tad stundas.. Laiks bija gara, viļņojoša čūska, kura ēda savu asti. Augšā, lejā, augšā, lejā.... Un milzīgs zvaigžņu jums virs galvas.
Viss bija vienāds, ūdeņu urdzēšana gar 'plosta' malām, kādas zivs plunkšķis un tumsa, milzīga tumsa, kur vienīgais gaišums bija zvaigznes virs galvas.
Bija auksts, sasodīti auksts un nepatīkams. 'Plostam' mūžīgi šļācās pāri ūdens un tas nekādīgi nepalīdzēja sasildīties. Kustēties nebija iespējams, mans transporta līdzeklis bija visai zvalstīgs un apvelt to otrādi nebija ne mazākās vēlēšanās. Mana vienīgā izklaide bija domas. Domas, domas un vēlreiz domas.. Par biedriem, par mājām. Kā klājās manām māsām, kā brāļiem. Sen nebiju viņus redzējis, dzirdējis kādas ziņas.
Nezkādēļ tas tagad atausa atmiņā. Domas šaudījās kā kuģi.
Mani sapņi, ieceres. Tie likās tik nereāli.

Kā spoku kuģis baltā naktī...
Tikai vienreiz kautkur....
Kādreiz redzēts sapnis atkal atnāk...
Sapnis stāv un neļauj tālāk iet...

Jutos vientuļš, ārkārtīgi.. Un zvaigznes virs galvas, kā ņirgājoties par mani. Vēlējos tumsu. Tumsu un aizmirstību. Dodiet man vīna ezerus un upes es saucu tukšumā. Dodiet, dodiet es čukstēju. Tik ļaujiet man aizmirst kur atrodos.
Nez kādēļ atmiņā uzausa Žozefīne. Viņai šis noteikti ir grūtākais laiks. Pēdējo reiz kad redzēju viņa tādā ļoti interesantā apģērbā skrēja laukā no kapteiņa kajītes...
Vai viņa vispār dzīva?

Pēkšņā māņticības lēkmē sev nozvērējos. Dod kungs man izdzīvot. Atradīšu viņu un uzdāvināšu ziedus. Kuģi ar ziediem piekraušu...

Šo rakstu rediģēja Moskjis: 29.09.2005 17:42

[Demiurgs]

Pēc dažām stundām Džordžs ar vēl trijiem pirātiem jau piestāja krastā. Kā Džordžs sprieda viņi bija aptuveni četras jūdzes uz austrumiem no Gibaras. Viņš jau pamanīja kādu pazīstamu līcīti, savulaik Džordžs bija Gibaras apkārtnē nodzīvojis pāris mēnešus, arī toreiz viņš slēpās tajā pašā alā. Tagad viņiem vajadzēja paiet aptuveni vienu jūdzi tuvāk Gibarai un tad pa taisno iekšā piekrastes kokos. Viņi sadalīja nesamos un devās uz alu.

[Moskjis]

Pamodos un ilgi lūkojos apkārt... Nosalis, samircis. Nesapratu: kas noticis, kur atrodos.
Visapkārt migla, pie kājām ūdens.
Tad kā zibens plaiksnījums nāca atskārsme: esmu jūras vidū, kuģim uzbruka.
Un ēst vēlos drausmīgi..

Pēc pāris 'interesantām' stundām migla beidzot izklīda. Vēl joprojām bija drēgns, bet vismaz dzīve nelikās tik draņķīga. It īpaši brīdī kad sapratu -- man priekšā ir zeme, kādas jūras jūdzes attālumā. Un straume nes mani tai tuvāk un tuvāk....
Mitrums vairs netraucēja, dzīve bija skaista...

Viļņi manu 'kuģi' izskaloja tieši krastā.
Ak dievs, cik labi ir izstaipīties, izgrozīties un stāvēt uz cietas zemes. Brīžiem gan radās sajūta: zeme līgojas, bet tass bija parasts efekts pēc pārāk ilgas uzturēšanās jūrā.
Diemžēl. Man atkal nav ne mazākās nojausmas kur atrodos..
E hei, e hei. Vai te kāds ir!! es saucu.

[Hareki]

Straume un viļņi pusnemaņā esošo Gilbertu nesa arvien tālāk. Viņš īsti nemanīja kurp. Par pārējiem viņš neko nezināja - tikai attāls sprādziens viņam bija pavēstījis par kuģa likteni, bet vai pirāti bija izglābušies viņš nezināja.
Bieza migla ietina visu apkārtni. Tātad zeme nebija tālu. Tikai kurā virzienā.
Sala. Ļoti sala.
Ar spēju atsitienu Gilberts atsitās pret ko cietu. Vai tas bija krasts? Viļņi bija viņu atsituši pie augstas klints. Tas bija krasts, bet nebija iespējams tikt pa to augšā. Gluma klints siena, cik vien acis varēja saskatīt. Gilberts irās gar klinti, katram jaunam vilnim spēji metot viņu pret akmens sienu. Varbūt kaut kur varēs tikt augšā.
Varbūt tur avrētu mēģjināt. Klints likās zemāka, daudziem asiem izciļņiem.
Noraisījis garo plato asinssarkano šalli, kas viņam kalpoja par jostu, Gils centās apmest to zemākajai radzei. Pēc pāris reizēm tas izdevās. Saņēmis visus spēkus, Gilberts vilkās augšā. Tā vismaz laukā no ūdens viņš bija ticis. Uzsēdies jāteniski uz klins radzes, Gilberts atpūtās un lūkojās augšup. Cerams viņš tiks te augšā. Soli pa solim, pakāpienu pa pakāpienam, radzi pa radzei viņš rausās augšup.
Beidzot! Zeme! Un lidzena!
Gils nespākā saļima pašā kraujas malā un neko vairs nemanīja.

[Lauwinja]

Džonatans pēc sprādziena atradās jūrā. Atklātā ūdenī. Dažas reizes šadu situāciju viņš jau bija pieredzējis un zināja kur likties. Piepeldējis klāt kādam dēlim (atlūzai no kuģa) un uztrausās uz tās. Neredzēdams krastu viņš ļāva viļņiem nest viņu uz priekšu. Džonam uznāca spējš miegs. Acis uz brīdi aizlipa. Pēkšņi kuģa atlūza, uz kuras viņš peldēja, noraustījās. Džonatans ātri atvēra acis un palūojās apkārt. Viņš atradās krastā. Klints, smiltis. Džons saņēmis spēkus pietrausās kājās un apskatīja, vai kādu tuvumā neredz. Nedaudz tālāk bija Gilberta ķermenis. Citus vēl Džonatans neredzēja. Vīrietis uzsāka gausu gaitu guļpšā Gila virzienā. Piesēdies blakām viņam Džons skatījās horizontā ar nomāktām acīm. Spēka bija maz. Lēnām viņš atkrita smiltīs un papusei nomodā lūkojās debesīs.

[Ariona]

Vai tā tur bija zeme? Sets jau vairs pat nespēja tam noticēt. ZEME!!! Vairākas reizes bija licies, ka pie galvas pazib kādas haizivs spura, vairākas reizes nebija tālu no totālas atslēgšanās. Savainotā roka asiņoja arvien stiprāk, galva tā jocīgi reiba, ātrāk uz krastu, nebija tālu vēl 100 metri, vēl 99, vēl 98, vēl97....Tālāk viņš tā arī netika, gar acīm sametās tumšs un apziņa pagaisa. Tā nu viļņi izmeta nemaņā esošo ķermeni uz krasta akmeņiem,tā, ka galva spēcīgi atsitās pret kādu lielāku akmeni. Beidzot viņš bija krastā, tikai ne pats to apjauta, ne zināja, vai tas ir tas pats krasts, kur ir pārējie.

[Berlog]

Tie pirāti, kuriem bija paveicies atrast kādu puslīdz drošu peldamrīku, visiem spēkiem tiecās ātrāk nokļūt krastā. Pirmie krastu sasniedza tie, kuriem bija palaimējies ietikt laivās. Viņiem šis brauciens, lai arī ne patīkams, bet tomēr bija salīdzinoši viegls. Pavisam citādi gāja tiem, kuriem nācās uz krastu kuģot uz ātru roku no takelāžas virvēm, kuģa apšuvuma dēļiem, tukšām mucām un citas drazas sameistarotiem plostiem. Vēl plānāk klājās tiem nabadziņiem, kuri tika izmesti jūrā, kad notika kuģa eksplozija- viņi bija pilnīgi straumju un haizivju ziņā un tie nav tie vēlamākie kompanjoni jūrā izmestam pirātam.

Tomēr arī zvaigznes reiz nodziest un klintis pārvēršas putekļos, un tie pirāti, kuriem bija palaimējies, beigu beigās sasniedza krastu. Un Kvakou arī bija viņu vidū. Klausot kapteiņa pavēlei pirāti pēc sniegtajiem norādījumiem un kapteiņa komandas atstātajām pēdām smiltīs drīz vien atrada alu, kam vajadzēja kalpot kā īslaicīgam patvērumam.

Kvakou uz ātru roku izmazgāja un pārsēja ievainojumu, nu atlika tikai cerēt, ka gangrēna neatradīs ceļu uz brūci, jo tad no rokas jāatvadās kā likts...labākajā gadījumā.

Apkopjoties un savācot domas Kvakou neviļus atcerējās ieročus, kuri bija palikuši uz nogrimušā kuģa. Palicis bez tālcīņas ieročiem, Kvakou atausa prātā nebūt ne tik senās atmiņas (kas gan likās gluži kā no citas pasaules) par tiem laikiem, kad viņš vēl medīja kopā ar pārējiem savas cilts indiāņiem izmantojot arhaiskos lokus un bultas. "Sasodīts, kāpēc nē. Tas ir labāk nekā bez nekā." nodomāja Kvakou un paņēmis mačeti devās mežā uzmeklēt kādu derīgu koku. Nocirtis kociņu plaukstas platuma biezumā un to pāršķēlis uz pusēm Kvakou ienāca prātā, cik gan dīvaini viņš izskatīsies pirātu ierindā. Lai gan nē, gan spāņi, gan angļi, gan franči bieži vien izmantoja indiāņu kareivjus kā algotņus. Tā domājot un strādājot, Kvakou prātā ienāca kāda doma.

Pēc brīža Kvakou pienāca pie kapteiņa Džordža: "Kaptein, es saprotu, ka mēs tagad atrodamies netālu no Gibaras un mums ir nepieciešams gan proviants, gan munīcija, nemaz jau nerunājot par kuģi! Tomēr diez vai mums mūsu pašreizējā stāvoklī ir iespēja kaut ko padarīt spāņiem. Bet man radās doma, kā mēs varētu aizvilināt spāņu kareivjus vai vismaz to daļu prom no pilsēteles- es sataisīšu pāris lokus un bultas, dod man pāris mulatus un mēs mēģināsim likt spāņiem domāt, ka vietējie indiāņi ir sākuši nemierus- mēs nogalināsim pāris spāņus izdevīgā momentā un atstāsim tos guļam kur krituši. Ķermeņos būs jāsašauj labi daudz bultu un līķiem apkārt jānopēdo uz nebēdu, lai izskatītos, it kā uzbrucēju ir bijis liels bars. Es pats pāris reizes parādīšos kādiem spāņiem, izšaušu pa tiem kādas bultas un vispār likšu manīt, ka indiāņiem katru rītu skaitīt rožukroni ir apnicis. Spāņiem tad vajadzētu rīkot soda ekspedīciju, kas atstās pilsētu gandrīz neaizsargātu. Viens negaidīts uzbrukums un pilsēta būs mūsu! Vai vismaz tam vajadzētu dot mums iespēju sagūstīt kādu kuģi ostā..."





[OOC- ja nu tomēr kapteinis izlemj tā rīkoties un es netieku pie neta, tad tik uz priekšu]

Šo rakstu rediģēja Berlog: 01.10.2005 06:10

[Demiurgs]

-- Nav slikta doma Kvakou nemaz nav slikta doma. Tachu mums pa priekshu dereetu sagatavoties. ES jau aizsuutiiju dazhus viirus abos virzienos lai paarmeklee pludmali ja nu kaads nomaaldiijies vai bija izmests no kugja vel pirms paareejiem. Turklaat pa priekshu der izpeetiit pilseetu. Peec briizha es doshos uz pilseetu izpeetiit noliktavas un noskatiit piemeerotu kugji, turklaat pa priekshu man jaasatiek informaators, vinjam vareetu buut zinjas prieksh mums.-- vinjsh nopeetija alu -- Dazhi no viiriem ir piemeeroti lai vinjus paartaisiitu par indijaanjiem. TAd nu saaciet gatavoties, domaaju ka mees vareetu buut gatavi uzbrukumam riitvakar, taatad juus vareetu saakt darboties kautkad driizumaa, lai spaanji paspeej pamest pilseetu laiciigi.-- vinjsh iesmeejaas un izgaaja no alas lai dotos uz Gibaru.

[Moskjis]

Neviens neatsaucās, tik putni pacēlās gaisā no koku galotnēm. Visa pakārtne bija akmeņiem un klintīm pārpildīta, pat koki, likās, aug uz klinšu gabaliem ne zemē. Brīdi padomājis nācu pie secinājuma: esmu Tortugas salā, ziemeļu pusē. Atceroties šīs salas aprakstu spriedu, ka jāiet uz dienvidiem. Ziemeļu puse šai salai ir pārāk neviesmīlīga, tajā nav iedzīvotāju. Kurpretī dienvidu pusē ir milzīga osta Monsieur le Passeur laipnā pārvaldībā.
Gremdējies šādās 'dziļās' pārdomās devos salas iekšienē. Manu prieku vairoja apziņa, ka sala nav pārāk liela un visādiem augļiem un citiem derīgiem augiem pārbagāta.

Eh, par ātru pieminēju labus augļus...
Pāris augļu ieēšana noveda pie nelabas paražas -- vēdera satura atvieglināšanas ik pēc pārdesmit minūtēm.
Jūtos briesmīgi, turpmāk augļus plūkšu tikai no kokiem, kritušajiem nepieskaršos...

Par laimi, vakarpusē vēders nostabilizējās. Un kas ir vēl labāk, ieskrēju tieši mazu cūciņu barā, likās -- mans sapnis piepildās...
Diemžēl cūciņas bija visai veiklas. Kādas desmit minūtes skraidīju viņām pakaļ bez rezultātiem, tad pēkšņi iedomājos sevi no malas: skraida tāds vīrs ar nazi, visnotaļ nosmērējies, sviedri līst un bļauj uz cūkām... Tā rezultātā uznāca smieklu lēkme...
Tā man krietni uzlaboja garastāvokli... Kā arī atjaunoja spriešanas spējas, kuras vēdergraismes bija krietni samazinājušas.

Ar līdzņemto nazi nogriezu šmaugu mietu, uzasināju to un noslēpos krūmos pie koka, kura augļus cūkas bij ēdušas... Nepagāja nemaz tik ilgs laiks, kad jau cepu ugunskurā vien maz cūciņ. Vēl tikai vīna trūka lai dzīve būtu skaista.
Tad atmiņā uzausa viena drauga teiktais:
Here grow likewise in huge number those trees called Palmetto, whence
is drawn a certain juice which serves the inhabitants instead of wine, and
whose leaves cover their houses instead of tiles.

Kamēr svēl mani apgaismoja saules stari, sameklēju šo koku audzi. 'Pārcēlu' savu ugunskuru pie viena no šiem kokiem un ar uguns un naža palīdzību to nogāzu.
Koka stumbrs man tagad kalpoja par malku un lapas par jumtu naktij.
Diemžēl vīnu man neizdevās iegūt, Ar nazi aturbināju vaļā koka augšdaļu, kur vīns bija iegūstams, bet vienu man tas vīrs bija aizmirsis pieminēt: sula vispirms bija jāizspiež no kautkādas masas. Bet man: ne trauka, ne kā..
Nospriedu ka iztikšu bez.
Eh, garda gan tā cūkas miesa. Vēl tikai maizi derētu...



The Spaniards, who gave name to this island, called it so from the
shape of the land, which in some manner resembles a great sea tortoise,
called by them tortuga de mar.

[Miss Doherty]

Žozefīne, gandrīz divas dienas dzīvojusies pa spāņu kuģi, visbeidzot bija nonākusi brīvībā. Viņa jutās ļoti pateicību parādā tiem, kas nav kārtīgi sava amata veicēji un jutās brīva. Par daudz brīva!

Tomēr pirms domāšanas, ko darīt, viņa vienkārši devās pastaigāt pa Monsieur le Passeur pārvaldīto ostas pilsētiņu. Viņa uzsmaidīja katram pretimnācējam, kas viņasprāt bija pelnījis viņas smaidu - šoreiz tādu bija daudz! Tikusi prom no vietas, kur viņu visticamāk gaidīja cietums jeb savs gals, viņa jutās tik lieliski, ka likās jādalās savā priekā arī ar visnetīrākajiem krāvējiem!

Turklāt kā gan nesmaidīt, ja viņa izskatījās gluži vai karaliski? Ak, Antonet... Ar klusu spurdzienu un gluži vai pārlaimīga Žozefīne iejuka cilvēku pūlī, kas allaž grozījās šajā ostā.

[Moskjis]

Eh, pamosties no tā, ka kautkādi dzīvnieciņi skraida pa tevi, nav patīkami. It īpaši, ja tie ir apmēram žurkas lielumā.
Vēl trakāk. Velku zābakus kājās, a tur divi priekšā. Sajūtas nebija no patīkamākajām, tāda gaļīga masa. Toties tagad man ir brokastis: divi žurkas lieluma kustoņi. Garšīgi, principā. Tāda maiga gaļa, kā ar pienu baroti truši...
Un atkal uz priekšu. Trass, trass... švīkstēja soļi pa zāli un akmeņiem.
Uz priekšu, uz priekšu. Pretī jaunai sākotnei vai varbūt beigām.
Kreiso, labo, kreiso, labo. Līdz paliec dulls un visā pasaulē ir tikai divas lietas. Viens, divi, viens, divi. Siens, salmi, siens, salmi: tā kādreiz ierindas mācību dresēja. Siens, salmi, siens, salmi. Pie vienas kājas siens, pie otras salmi, uz priekšu....
Bez pusdienām, līdz pilsētai, pilsētai, pilsētai, pilsē....
Vakars, saule riet arvien zemāk un zemāk..
Bute, reņģe, bute, reņģe, bute, reņģe....
Siļķe, siļķe, siļķe, siļķe, siļ....
Skats kas pavērās acu priekšā apžilbināja Pilsēta es saucu....
Uz priekšu, uz priekšu. Tikai nenolūzt!!!!
Līdz pilsētai gan es netiku, pie pirmajām mājām atlūzu..
Babies don't sleep this well...

Šo rakstu rediģēja Moskjis: 04.10.2005 15:23

[Miss Doherty]

Nāca vakars un bija jāatrod vieta, kur apmesties. Un ēst arī tā kā gribējās. Pagalam nogurusi no staigāšanas apkārt, smaidīšanu atmetusi jau sen...
Ja Žozefīne būtu Konrāds, viņa teiktu kā daudzus gadsimtus vēlāk dziedāja Fredijs Merkūrijs -

Sometimes I feel I'm gonna break down and cry (so lonely)
Nowhere to go, nothing to do with my time
I get lonely, so lonely, living on my own...

Bet tādi cilvēki kā Žozefīne nebija radīti, lai justos vientuļi, kad nāk vakars, lai raudātu pa naktīm. Nē! Žozefīne gāja tālāk - kaut kur tepat taču jābūt kādam krogam! Jā, protams, ka jābūt...

Un pāris stundas vēlāk viņa izbaudīja to, ka vecie jūras vilki viņu izģērbj ar skatienu. Nē, viņa nevienam šeit neatdosies... pārāk skaisti šeit viss iesācies, lai atkal nonāktu pie kāda pretīgi smirdoša lopa sāniem.

[Hareki]

Gilam nebija ne mazākās nojausmas, cik ilgi viņš bija gulējis. Nežēlīgi slāpa. Viņš lēnām atvēra acis un satrūkās izdzirdējis turpat blakus vēl kādu elpojam. Gils pielēca kājās un ieraudzīja dažus soļus atstatu Džonatanu. Viņš šķiet gulēja, vai arī snauda? Gils nezināja un šobrīd tas nebija svarīgi. Viņam slāpa.
Es eju meklēt ko dzeramu Gils nomurmināja pār sausajām lūpām, un pat nepalūkojies, vai Džonatans viņa vārdus sadzirdējis, viegli grīļodamies devās prom no klints sienas. Priekšā varēja redzēt nelielu mežiņu - pieci koki sešās rindās, vai apmēram tā. Gils devās turp. cauri kokiem vīdēja ēkas.
nebūtu labi tagad sastapt kādu cilvēku.... manas drēbes... tās ir pārāk uzkrītošas...Gils pētīja savas koši zaļās platās bikses, sarkanos, košiem diegiem izšūtos zābakus, dzelteno kreklu, galvas lakatu. Sarkano auduma šalli viņš joprojām turēja rokā. Nē šādā paskatā mājam nevarēja tuvoties. tiesa viņš netaisījās tā vienkārši iesoļot pagalmā, bet vienalga - šīs drānas viestu aizdomas.
Gils novilka zābakus, pagaros, pinkainos matus saglauda un apsēja ar vienkāršu auklas galu. Ietinis zābakus, galvas lakatu un izmirkušās pistoles lakatā, viņš visu savumantību apraka zem koka. Aizbāzis nazi aiz bikšu jostas Gils devās turp, kur caur kokiem vidēja ēkas. Kur cilvēki, tur jābūt ūdenim.

[Moskjis]

Duh Pamodos no spēriena pa sānu.
Ap mani trakoja kautiņš. saņēmu vēl vienu spērienu pa kājām.
Acu priekšā nolaidās aizskars, likās, pasaule ir melnas sienas un pretinieks ir gaisma tuneļa galā.
Dūre lidoja manā virzienā, niknumā triecu ar nazi...
Asiņu strūkla visapkārt, sejā, acīs. Spals kļuva slapjš un izslīdēja no rokas..
Dūres uzacu augstumā, labais plecs pie zoda, kājas nedaudz ieliektas...
Trieciens, trieciens, trieciens..
Visapkārt bija migla, kur vienīgais gaišums -- pretinieks.
Sit, izvairies, sit, izvairies, sit....
Ar zobiem iekodies rīklē, ja savādāk nevar.
Trieciens, trieciens, sit, izvairies, sit, sit...
Mēs esam barbari un dzīvojam lai mirtu.
Galvenais ir vēlēties arvien lielākas sāpes, sāpes. Lai tās pārņem visu pasauli, lai nav nekā, nekā cita. Tik sāpes. Sev un citiem.

Die, die, die my darling
Don't utter a single word
Die, die, die my darling
Just shut your pretty eyes
I'll be seeing you again
I'll be seeing you in Hell


Šo rakstu rediģēja Moskjis: 05.10.2005 11:27