Vienradzītes Pasaule: "Saltās Zvaigznes" [R], [C], [BP], [ATD] [!R!] Opcijas

[Sindra]

Pavedienā ir atļauts iesūtīt rakstus, kas pārkāpj PG-13 (nepārkāpjot R).

Goldberry
HP&GP foruma administrācija


Vienradzītes pasaule "Saltās Zvaigznes"

Spēle būs ar GM
Viss norisinās jau pazīstamajā Vienradžu pasaulē.

Pasaules apraksts:

Spēles darbība notiek skaistajā Mēnessziedu karaļvalstī.

Valdnieks:

Mēnessziedu karaļvalstī valda labā dievišķā Vienradžu Karaliene. Viņa rūpējas par saviem padotajiem, dara labu un dod maģiju priesteriem. Vienradžu karalienei patīk tīra daba, māksla un skaistums. Viņa reizēm parādās tautai svētku laikā, bet pārsvarā dzīvo savā mākoņu pilī, kur parasti mirstīgie netiek ielaisti.

Ģeogrāfija:

Mēnesziedu karaļvalstī lielāko daļu zemes klāj meži. Mežu vidū ir gleznainas pļaviņas ar maziem strautiņiem un ezeriem. Pie pilsētām ir izveidoti lauki un ganības. Šur un tur paceļas majestātiski kalni ar skaistām ielejām. Klimats ir silts un lielāko gada daļu zied un smaržo visādas puķes. Lietutiņš nolīst tikai pa nakti, lai netraucētu karaļvalsts iedzīvotājiem. Ziemā ir mīksts sniedziņš, lai varētu pikoties un taisīt sniegavīrus.

Mēnesziedu karaļvalsts galvaspilsēta ir Lūna. Tajā dzīvo visādas rases, ir daudz bagātu tirgotāju, labu amatnieku, gudru burvju un stipru karotāju.

Pārējās lielākās pilsētas ir:
Flora (pilsēta laukos, dzīvo daudz halflingu),
Fauna (pilsēta mežā, dzīvo elfi, puselfi),
Terra (pilsēta kalnos, dzīvo rūķi)
Akva (ostas pilsēta pie lielās Sauleszaķu jūras, pārsvarā dzīvo cilvēki un ūdensļaudis).

Reliģija:

Vienradžu Karaliene dāvā maģiju saviem uzticamajiem priesteriem. Tie katru dienu lūdz savu valdnieci saullēktā un saulrietā.

Katrā pilsētā ir liels Vienradžu Karalienes templis. Tajā ir balta vienradža ar spārniem statuja, pie kuras visi lūdzās. No rītiem priesteri veic svēto dzirdīšanas rituālu. Svētajā traukā tiek ieliets ūdens no dzidra avotiņa un dieviete tiek aicināta padzerties. Galvaspilsētā Lūnā reizēm notiek brīnums un pati dieviete patiešām atnāk un izdzer ūdeni.

Katrā templī ir viens virspriesteris. Par to var kļūt labs priesteris, kurš ir sirdī šķīsts. Tam priesterim ir jāiet uz augstu kalnu netālu no Terras pilsētas un jāpavada tur 3 dienas. Tad Vienradžu Karaliene pati pasaka vai priesteris ir cienīgs kļūt par virspriesteri.

Vienradžu Karalienes priesteri ģērbjas zaļās drēbēs un valkā baltu apmetni. Viņiem ir sudraba svētais simbols, kas izskatās, kā mazs vienradža rags.

Ienaidnieki:

Vienradžu Karalienes ienaidnieki ir tie, kas posta dabu un sabojā skaistumu. Reizēm uzrodas ļaunie, kuriem nepatīk skaistā Mēnessziedu karaļvalsts. Viņi tad cenšas ieriebt tās labajiem iedzīvotājiem. Mēnessziedieši tad pret viņiem cīnās un svin slavenas uzvaras pār tiem.

Piesakoties, jums jānorāda šādi parametri:

1)tēla vārds,
2)dzimums,
3)rase(iespējamās rases: cilvēks, elfs, puselfs, rūķis, halflings),
4)klase (burvis, bards, faiteris, priesteris, zaglis, paladins, rendžers, druīds)

Burvis var sev dabūt vairākas burvestības. Burvestību sarastā neietilpst
- spēja taisīt pasaules galu,
- nogalināt visus 50 km rādiusā, u.t.t. izvēlēties saprātīgas maģijas.
Burvestību saraksts jāiesniedz spēles vadītājam ar PZ palīdzību.

Bards var dabūt sev 2 maģijas, no kurām viena ir iedvesmot ar savu dziedāšanu pārējos komandas biedrus, līdz ar to viņi kļūst spēcīgāki, veiklāki u.t.t., bet ne ūbermeni. Un otra maģija, bards var ar dziesmas palīdzību ārstēt savus grupas biedrus. Vēl bardam ir labas zināšanas par karaļvalsti, viņš vieglāk uzzin informāciju, arvienvārd sakot grupas diplomāts.

Faiteris kā jau cīnītājs labi cīnās ar ieročiem un būs grupas spēcīgākais balsts cīņās ar mošķiem. Faiteris ir spēcīgs un gana veikls, gudrs, skaists, bet viņš nav supermens, tā ka pilnīgi viss viņam nebūs pa spēkam...

Priesteris pie attiecīgo rituālu izpildes var saņemt pļuškas no dievietes. Priesteris noteikti spēj dziedināt grupas biedrus. Karaļvalstī priesteri ir ļoti cienījami un būt par priesteri ir liels gods. Priesteris spēles laikā griežas pie dievietes ar lūgšanām (PZ veidā pie manis) un dieviete izlemj vai dot priesterim lūgto vai nē.

Zaglis ja izvēlies zagli, tad ņem vērā, ka zaglis ir pozitīvais tēls un viņa nodomi nav aplaupīt kādam mājas vai apzagt kādu nespējīgu večiņu tirgus laukumā. Šis zaglis drīzāk ir piedzīvojumu meklētājs un viņa specializācija ir atvērt lamatas, lai tās nenoskādētu pārējiem grupas biedriem, saglabāt modrību, kad citi paguruši, pamanīt lietas, kuras citiem paslīd garām.

Paladins ir ļoti drosmīgs, imūns pret slimībām, viņam piemīt paaugstināta izturība pret maģiju, spēja nedaudz ārstēt komandas biedrus. Paladins prot cīnīties un satriekt pīšļos ļaunīšus. Paladinam ir ļoti uzticams jājamlops un viņš spēj pa gabalu pateikt kurš ir ļauns un kurš nē..

Rendžers prot meklēt pēdas, viņam ir mīļākais ienaidnieks, ar kuru viņam būs vieglāk tikt galā. Samērā labi cīnās un visai labi šauj ar loku. Rendžers pamanīs tādas lietas, kas citu acīm paliek nepamanītas, arī izdzirdēs skaņas, kuras pārējo ausīm ies secen. Viegli orientēsies arī svešos apvidos. Pazīst dabu.

Druīds ir dabas draugs. Viņš pārsvarā uzturas mežos. Ļoti labi saprotas ar dzīvniekiem un labi pazīst augus. Prot no tiem pagatavot zālēs, arī indes ja nepieciešams. Druīdiem ir draugs dzīvnieks. Viņš pats spēj pārvērsties par kādu dzīvnieku.

5)augums,
6)vecums,
7)dzīvesvieta,
8)ģimene,
9)speciāli spēki (Te burvji ierakstīs savas maģijas. Un pārējie to ko jau es norādīju pie klašu aprakstiem. Un vēlreiz!! nepiedēvējat savam tēlam ārkārtīgus spēkus!!!!),
10)ieroči (Visiem tēliem var būt ieroči. Zobeni, dunči, tikai jāņem vērā, ka vislabāk cīnās faiteris.)
11)dzīvnieki (pēc izvēles.. burvjiem visticamāk, ka būs)
12)fotoattēls vai zīmējums (nav obligāti),
13)izskata apraksts, (ja ir bilde šo nevajag)
14)rakstura apraksts,
15)tēla pagātnes apraksts (vēlams).

Atšķirībā no pirmās Vienradžu spēles šajā spēlē jūs varat būt ne tikai pozitīvie personāži. Ja vēlaties spēlēt kaut ko drusku ļaunu, tad sazinieties ar mani pa PZ un mēs apspriedīsim jūsu īpašās vēlmes. Tāpat pa PZ sarunājot var mēģināt jūsu leģendā iekļaut kādus noslēpumainus punktus.

No spēles gaidu, ka tā vairāk veidosies kā stāsts.

Tas laikam īsumā viss.
Gaidu entuziastus, lai varētu sākt......

Vienradžu pasaules karte te:


Savus personāžus publicējiet ATD pavedienā

P.S. Ja kādam interesē, tad kopš pirmās Vienradžu spēles ir pagājuši aptuveni 25 gadi.

Šo rakstu rediģēja Goldberry: 05.10.2005 12:30

[Romija]

"Laba diena!" Rikki arī izmantoja iespēju un pasveicināja pie ugunskura satiktos cilvēkus. "Vai jūs nemanījāt te garām paejam milzi? Nu, tādu visai lielu. No ledus," viņa apjautājās, ja nu tomēr ir redzējuši, un nokāpa no zirga.

[Sindra]

Vecākais pamāja un pasmaidīja.

Protams, ka neiebildīsim. Viņš noteica un mazliet paliecās, lai varētu ieraudzīt, kas vēl seko vecajam vīram.
Jaunākais pasmaidīja Boēcijam un neko neteikdams apsēdās atpakaļ uz celma un tuvināja lūpām koka trauciņu no kura cēlās dūmu garaiņi.

Vecākais vīrs norādīja Boēcijam uz celmu un pagaidīja, kad vecais vīrs apsēžas.

Kur tad tā ceļojat? Tik kuplā skaitā? Vecākais jautāja noskatoties kā ap ugunskuru parādās arvien jaunas un jaunas sejas.

Viņi izskatās kā parasti cilvēki. Drānas drusku novalkātas, bet visai rūpīgi koptas un tīras. Jaunākajam varētu būt ap kādiem 20 gadiem. Viņam ir melni, pusgari mati, bikses un vamzis brūnās krāsās. Aiz celma zemē mētājas apmetnis. Vecākajam varētu būt ap 40 gadiem, tērps līdzīgs kā jaunākajam. Arī melni mati, taču vietām jau sirmi.

Pēc Rikki jautājuma jaunākais puisis paskatījās uz meiteni mazliet pārsteigtām acīm?
Ko lūdzu? Kādu milzi?

Šo rakstu rediģēja Sindra: 19.12.2005 15:38

[Romija]

"Nu, tādu... lielu," Rikki centās attēlot milža apmērus, izstiepdama uz abām pusēm rokas un paceldamās pirkstgalos. "Bet laikam jau nē, ja nezini, par ko es runāju," viņa nolaida rokas un nopūtās. "Mums te viens gadījās pa ceļam un ieslāja mežā. Domāju, ka varbūt būs arī jums gājis garām, bet laikam jau viņam bija citi plāni," Rikki novilka, ar kāru aci paskatījās uz kūpošo trauciņu. "Neiebildīsiet, ja es apsēdīšos?" viņa vaicāja un uzsmaidīja puisim vienu žilbinošu smaidu.

[Roviela]

Danni, izjājis pie ugunskura tūlīt aiz Boēcija, draudzīgi pasveicināja tur esošos un nokāpa no zirga. Vispirms parūpējies par Arri, viņš pienāca tuvāk tiem diviem, kam Rikki klāstīja par staigājošo ledus koku vai kas tas bija.

Sveicināti! Jā, vienu tādu lielu staigājošu sasalušu koku mēs nesen sastapām, viņš apstiprināja Rikki sacīto, tāds dīvains bija! Aizslāja nez uz kurieni. Brrr... aukstumiņš bija pamatīgs.

[Sindra]

Kamēr Rikki stāstīja par milzi, puisis noliedzoši kratīja galvu.
Nē.. tāds te nav gājis.

Viņš ieskatījās meitenei acīs un uz mirkli apmulsa.
Tad attapies pielēca kājās, mazliet apliedamies ar karsto tēju un berzēdams pret vamzi apsvilināto roku, pasmaidīja.

Jā, droši sēdies vien...

[Romija]

Rikki nedaudz samulsa pēc šādas puiša reakcijas, bet tad iesmējās.

"Nē, nē, sēdi tu arī! Vietas pietiks! Es taču negribu tev likt stāvēt," viņa smiedamās noteica, un apsēdās zemē netālu no puiša. "Labāk pastāstiet, ko jūs šeit darāt bez tējas dzeršanas!"

[Sindra]

Nē, nu tad sēdi Tu uz celma un es sēdēšu blakus zemē. Tā nepieklājas nedod dāmai labāko vietu. Viņš pasmaidīja mazliet sārtiem vaigiem.
Mēs te ar tēvu lasam zālītes. Viņš saka, ka te esot jābūt īpašajai sudrabsmilgas zālei, bet man jau liekas, ka viņš kaut ko jauc un nekā te nav... Puisis visai vaļsirdīgi ņēmās stāstīt kamēr tēva skatiens viņa runas plūdu apturēja.

[Romija]

Rikki visai paklausīgi piecēlās un apsēdās uz celma.

"Zālītes, tu saki?" viņa nemaz nemanīja otra vīrieša skatienu. "Es par tādu sudrabsmilgu arī diemžēl dzirdējusi neesmu, nevarēšu palīdzēt. Bet varbūt tu zini, kas ir šitais?" Rikki izvilka no kabatas vienu ledus milža atstāto akmeni. Saules stars iespīdēja akmenī un viņas acīs. Abi iedegās kā mazas uguntiņas.

[Sindra]

Puisis pasēdās blakus celmam un paņēma meitenes doto akmeni. Paraudzījies uz to, tad pasmaidīja un sniedza to atpakaļ Rikki.

- Mazliet neparastā formā apstrādāts kristāliņš. Ja tādu būtu daudz sanāktu ļoti zaigojoša kaklarota vai kāds cits daiļumpriekšmets. -

Viņš pasmaidīja vēlreiz.

- Bet Tev jau tādu nevajag. Tavas acis mirdz spožāk par viskaistākajiem rubīniem. -

Tiāra nolēca no zirga un pagaidījusi, kad nokāpj arī Sens, aizveda Sena zirdziņu blakus Skariņai. Viņa pasmaidīja medniekam.

- Re, tur var palūgt siltu tēju. - Meitene norādīja uz vecāko vīru un piesteigusies pie tā viņa pasveicināja veco vīru un palūdza karsto tēju, kas vēl joprojām vārījās katliņā. Vecākais vīrs pasniedza meitenei tēju koka trauciņā. Tiāra paņēma trauciņu un aizsteidzās atpakaļ pie Sena.

- Padzeries! Tad Tu būsi pavisam vesels. - viņa pasmaidīja un pasniedza puisim trauciņu.

[Roviela]

Danni sēdēja nedaudz maliņā, dzēra savu tēju, kuru bija palūdzis vecākajam vīram, un klusībā pie sevis smējās. Ai, Rikki! Tavām acīm tiešām neko nevar atteikt. Reku, vēl viens, kurš tām ir padevies uzreiz.

Tad viņš pievērsās vīram pie ugunskura

- Jūs vaicājāt, kurp mēs dodamies. Nu re, mēs dodamies noskaidrot, kas notiek, kāpēc priesteri saullēktā pārvēršas par ledus statujām.

[Sindra]

Vecākais vīrs mazliet padomāja.

- Ā, jūs esat tā drosminieku grupa, kura no Lūnas devās ceļā. Jā, es zinu... Bet jūs esat sastrīdējušies ar Rekāla dzimtu. Tas nebija labi darīts. Tas jums ļoti traucēs paveikt jūsu uzdevumu. - viņš domīgi noteica pārlaižot skatienu pār visiem biedriem un īpaši paklanīdamies priesterienei.

[Romija]

Rikki vēlreiz uzsmaidīja.

"Bet, ja man būtu vairāk akmentiņu, tu varētu uzmeistarot kaklarotu?" viņa koķeti paskatījās uz savu sarunu biedru un viltīgi pavaicāja.

[Roviela]

- Par drosminiekiem nezinu, mani templis vienkārši norīkoja pavadīt tos, kas dosies ceļā, - Danni atbildēja, - bet kā jūs to domājat - mēs esam sastrīdējušies ar Rekāla dzimtu? Un kāpēc tas mums tik ļoti traucēs? No mūsu sastapšanās ar kādu šīs dzimtas pārstāvi es nesapratu neko. Izņemot, ka viņi uzbruka mums no slēpņa un vēlējās aizgādāt Tiāru, ko templis pašlaik ir uzticējis manai gādībai, pie dzimtas vecākā vai pie kā tur. Kas, protams, netika pieļauts. Kā prasīja, tā tika atbildēts. Kāpēc tas bija vajadzīgs un ko tas vispār viss nozīmēja, es tā arī nesapratu. Ja jūs to, varbūt, ziniet, tad apgaismojiet mani, kas par lietu! Kaut kādi lāsti, kas uzlikti - neviens nesaka kādi, protams, un vai tos var noņemt, un kā, kaut kādi gredzeni, vai visās varavīksnes krāsās, arī nevar saprast, kam tādi... Un to vēl sauc par sastrīdēšanos ar kādu! Kā lai nestrīdas, ja otrs vispār nevēlas runāt?

Tempļa sargs gaidoši paskatījās uz sarunu biedru. Varbūt viņš tiešām zina un var apskaidrot, kas notiek?

[Farliner]

Kamēr ceļabiedri runājās ar unguskura kūrējiem, Riliarnīrs nedzirdami apmeta loku ap nometnes vietu, lai būtu drošs, ka te kāds neslēpjas. (OOC: Ja nekādu slēpņu un dīvainu pēdu nav, tad atgriežas pei zirga un jau tā mugurā piejāj pie pērējiem.)

[Ungaarijas ragas...]

Serīna bija sekojusi visu pārējo piemēram, t.i. sasveicinājusies pievienojās abiem vīriem. brīdi viņa ieklausījās apkārtējās sarunās, tad pavērās uz jaunāko vīrieti, kurš ieminējās par sudrabsmilgu. Viņa piegāja viņam klāt un pasmaidījusi ierunājās:
Atvainojos, ka iejaucos jūsu sarunās, bet varbūt tu varētu pastāstīt ko vairāk par šo sudrabsmilgas zāli? Esmu dzirdējusi, ka tai piemīt šādas tādas interesantas īpašības...

[Lia'angia]

Brunhile, piejājot pie ugunskura, norāpās no zirga un pierasti svētīja sēdētājus:
- Lai Vienradzītes svētība un labā griba ir ar jums gan šodien, gan vienmēr, - viņa teica. Ieraudzījusi, kā saulē zaigo akmentiņš Rikki rokās, viņa pasmaidīja:
- Drīkst, Rikki, apskatīt? Ek, ja te būtu kāds mazumiņš sudraba, es tev varētu tādu skaistu kaklarotu uztaisīt... Tādu ažūru, kā apsarmojuši koki, kas piebērti ar sasalušām rasas lāsītēm... - viņa sapņaini noteica.
o.o.c. - ko Brunhilde zina par šitiem akmeņiem? Ir redzēti?
Tad saausījās, izdzirdusi par sudrabsmilgu:
- Sudrabsmilga? Hmm, un kam tā būtu domāta? Uzreiz nespēju atcerēties, vai es par to zinu, vai nē, - rūķe domīgi noteica.

[Roviela]

(OOC - Brunhilde tos noteikti ir redzējusi - visa zeme bija piebērta, kad ledus koks aizgāja. Brunhildei pat var būt salasījusi šitos vairumā. Man tā šķiet.)

[Romija]

OOC: Domāju, ka Brunhilde manīja tos akmeņus zemē, ja vien nebija aiz ļoti liela krūma paslēpusies. Vaarbūt vienīgi īpaši nepievērsa uzmanību, kas tieši tur ir. VArētu jau būt tā, kā Roviela saka, bet tad sanāk, ka jāpiedomā, ka Brunhilde viņus tur lasīja, ne tikai Rikki. VAr taču būt, ka viņa bija aizņemta ar svarīgākām lietām un nepamanīja.

"Tiešām?" Rikki pievērsās rūķei. "Tas būtu tik skaisti!" viņa sapņaini teica un vēlreiz aplūkoja akmentiņu, iedomādamās skaistas sudraba mežģīnes ap to. "Vai gadījumā sudrabsmilga nav no sudraba?" meitene vaicāja puisim, jo visādi taču varēja gadīties. Tad būtu i sudrabs i akmens, bet pavisam drīz Rikki būtu skaista kaklarota.

Šo rakstu rediģēja Etasi: 20.12.2005 10:48

[Lia'angia]

o.o.c. - Es gribēju zināt, ia Brunhilde tādus jau agrāk ir redzējusi, apstrādājusi varbūt - tad, pie koka, viņa ar ārstēšanu noņēmās un pēc tam kopās prom - redzēt akmeņus redzēja, bet uzmanību nepievērsa.
- Jā, meitēn, ja gribi, kādā mierīgākā brīdī vareu pamēģināt kaut ko skaistu tev uztaisīt. Tikai man vajag aprīkojumu - šeit uz vietas es varu salabot kādu rotu vai ķēdīti uzpīt, ja ir sudraba stieple, bet ne jau kaut ko tik sarežģītu., - Brunhilde labprāt paskaidroja.

[Romija]

"Tas droši vien būs skaisti," Rikki nopriecājās. Viņa sniedza akmentiņu rūķei: "Ņemiet! Ja nu sanāk kādreiz, tad es ļoti priecātos!"

"Man patīk tādas rotas," viņa paskaidroja jauneklim un piemiedza viņam ar aci. "Un akmentiņi arī ir skaisti," viņa piebilda un izvilka no kabatas vēl vienu, kas bija līdzīgs iepriekšējam. Arī tajā saules stari iemirdzējās tik pat skaisti un koši kā Rikki acīs.