Mardalēnas akmens, Viens par visiem, visi par vienu... Opcijas

[Ungaarijas ragas...]

Dzīve ritēja savu ierasto gaitu, kā parasti avīzēs pirmās lapas aizņēma ziņas par katastrofām, kārtējām augsti stāvošu personu aizdomīgām darbībām un citām tikpat svarīgām lietām. Taču tie daži, kas to vēlējās pamanīja nelielo rakstiņu, kas bija paslēpies lapas "Ārzemju ziņas" pašā apakšējā stūrī un vēstīja: "...Tempļa patiesais vecums, gan vēl joprojām nav noskaidrots, tāpat kā ir palikušas neskaidras vēl dažas lietas, tomēr arheologi uzskata, ka to var atvērt tūristiem. Kreupuči cilts vadonis ir paziņojis, ka arheologu darbs templī, ir iztraucējis dievietes garu un viņi ir pret tūristu ielaišanu templī. Tomēr vietējā valdība ir pretējās domās, uzsverot, ka tas sekmēšot valsts uzplaukumu..."
Vēl pāris kaut ko līdzīgu varēja izlasīt pāris interneta portālos, paslēpušos sadaļā "Vēstures liecības".
Vislabāk par Mardalēnas templi jau laikam bija informēti tie, kam ik dienas nācās saskarties ar arheoloģiju un vēsturi...

OOC: Uuuunnnn sāāākammmm! Aprakstiet, kā jūsu tēls nonāk templī, pēc šo ziņu iegūšanas... Labu ceļavēju!

[Tinuviel]

Džeimss ar īpaši labu garstāvokli bija pamodis un vēlreiz aši pārskatījis melno somu, cerēdams, ka neko nav aizmirsis. Jau pēc pusstundas puisis nemierīgi sēdēja melnā BMW markas mašīnā un traucās uz lidostu, kur viņam un dažiem viņa draugiem bija noīrēta neliela lidmašīna.

Pēc pusstundas ilga tusiņa lidostā, Džeimss beidzot ar draugiem sasēdās nelielajā lidmašīnā un devās lidojumā. Viņa draugu mērķis arī bija tā pati vieta, bet ne templis.

Lidmašīna ar nelielu triecienu piezemējās nelielā lidostā. Puisis atvadījās no draugiem un devās uz džipu, kas jau gaidīja, lai aizvestu viņu pie tempļa. Viņš iesēdās mašīnā.
Viss ir sācies...
Viņš nodomāja, kad mašīna uzsāka braukt.

[grapefruit]

Lū sēdēja istabiņā, pa kuras caurajiem griestiem iespīdēja pēcpusdienas svelmainā saule un blenza avīzē sev priekšā. Viņa sajuta trauksmi. Viņa zināja, ka viņai tur jānokļūst, tāpat, kā bija zinājusi, ka nevēlas studēt, Lū mēdza pakļautiem mirkļa idejām. Viņa nosvieda avīzi uz vienkārša galda un piecēlusies sāka nemierīgi staigāt pa istabu šurpu turpu, visbeidzot Lū izvilka no kāda skapja somu, atvēra to un sasvieda tajā kaudzi dažādu lietu, precīzāk, visu, ko vien varēja atrast, nekā īpaši vērtīga nebija.
Māja jau nekur nepazudīs.
Mazliet naudas bija iekrāts, tas tad arī bija vienīgais vērtīgais, tomēr tās patiešām nebija daudz, pietika labi ja ceļam...
Kad viņa beidzot nonāca pilsētā, viņai par laimi ide4vāsd atrast kādfu mašīnu, kas d3evās viņas izvēlētajā virzienā, šoferītis laipni piekrita viņu utr nogādāt. Viņš izrādījās lādzīgs vīrs, tomēr runīgs gan...
Beidzot Lū nonāca kuģu piestātnē, pasažieru kuģis uz viņai nepieciešamo vietu atgāja nākamajā dienā, tamdēļ nakti meitene pārlaida kādā noplukušā viesnīcā. Rīta agrumā viņa beidzot iekāpa kuģī, kas nebūt nebija labākajā stāvoklī... Mērķis tuvojās...

OOC: ceru, ka tur ūdens kaut kur tuvumā ir...

[Ného]

Nereons Burharts, vakaraa peec NG paarriedes par atklaato templi, snjeema zinju no sava darba deveeja-universitaates profesora veesturee.
"Miiljais draugs, tev buus jaadodas uz jaunaatklaato templi un jaapapeeta vinjsh, prieksh muusu arhiiviem. Visu nepiecieshamo sanjemsi Universitaatee pie durvju sarga. Peec nedeeljas cerams buusi atpakalj."

Profesors.

Taa nu vinsh devaas uz Universitaati pakalj mantaam, protams pats panjeemis savas. Peec tam vinsh jau seedeja lidmashiina un paardomaaja - Cik labi, ka profesors man sho iespeeju piedaavaaja, man tik ljoti to pasham gribeejaas apskatiit sho templi, kas par veiksmi.

Naakamajaa dienaa Nereons peec 11:00 devaas laukaa no savas viesniicas uz autobusu, kas brauca uz jaunatklaato templi. Peec paaris stundaam visnh iebrauca staavvietaa pie templja un devaas pa galvenajiem vaartiem iekshaa.

OOC: Piedodiet, ka rakstu shitaa, jo Tilde nikjojas!

[Lauwinja]

Sāra pamodās agri, no sapņa, kuru tā arī neizdevās atcerēties, bet iespaids radās, ka šajā sapnī risinājās kas brīnumains un aizraujošs. Sieviete izkāpusi no gultas iekāpa drēbju kalnā, kas bija izmētēts pa visu dzīvokli. Sāra ar miglainām acīm savāca visus abģērba gabalus no zemes un uzsvieda uz gultas, lai vēlāk izmazgātu. Viņa vakar jutās diezgan slikti, tādēļ nebija spējusi sakārtot dzīvokli. Sāra nomazgājās aukstā dušā, un nu jutās spirgta un pamodusies. Viņa jutās labi. Šodien viņai sāksies atvaļinājums. Sāra jau bija iekrājusi krietnu naudas summu braucienam uz ārzemēm, bet atlika tikai izvēlēties uz kurieni braukt. Šodien viņa vienkārši dosies uz darbu savākt savas mantas, un atvadīties uz mēnesi.
Sāra dienu devās uz savu kabinetu kādā pilsētas augstskolā. Sieviete katru dienu brauca ar autobusu, lai gan viņai bija mašīna. Sāra šajā augstskolā strādāja jaugadu par vēstures pasniedzēju, un šad, tad aizvietoja ģeogrāfijas skolotājus. viņa bija visai iecienīta studentu vidū, jo mācēja interesanti pasniegt tēmu, un kontroldarbos bija ļoti godīga. Sāra neplānoja visu mūžu strādāt šajā augstskolā, lai gan viņas nākotnes plāni bija visai neskaidri, viņa zināja, ka nākotnē atradīs kādu piemērotāku darbu.
Sāra iegāja augstskolas ēkā.Ātrā solī pasniedzēja uzkāpa pa trepēm un nonāca pie sava kabineta. Sāra apstājās un izmakšķerēja no somas kabineta atslēgu. Sieviete atslēdza durvis un iegāja savā kabinetā. Tas nebija pārāk plašs, bet tomēr tīrs, un mājīgs. Sāra nolika savu dokumentu mapi uz galda, un jaku pakāra uz sola aizmugures. Kāds pieklauvēja pie durvīm- viņas kolēģis- Marks, kas bija topošais ģeogrāfijas pasniedzējs.Maks atnesa avīzi un parādīja kādā no vidējajām lapām rakstu par Mardalēnas templi. Ziņkārīgi aplūkodama rakstu Sāra pasmaidīja. Tas bija tieši tas ko viņai vajadzēja.

Tagat Sāra sēdēja lidmašīnā un bija ceļā uz templi. Sieviete uzmanīgi pētīja apkārtni, un svarīgāko informāciju pierakstīja kladē. Sārai bija līdz liela mugursoma ar visu nepieciešamo ceļojumam, un noslēpumainā tempļa apskatīšanai. Tas tā vien vilka Sāru klāt sev. Sāra vēlreiz noslēpumaini pasmaidīja un uzlikusi plejera austiņas atgāzās ērtajā lidmašīnas sēdeklī un skatījās ārā pa logu domādama par nākotni.

OOC:Ungārijas ragast, vai Tu nevarētu aprakstīt vidieni, pa kuru būtu mūsu varoņiem jāceļo?

Šo rakstu rediģēja Lauwinja: 06.09.2005 21:47

[Hikari]

Kaede sēdēja lidmašīnā un lūkojā ārā pa logu. Dažādas domas riņķoja pa viņas prātu un sieviete bija raizīga, nedaudz noskumusi, taču kopumā apmierināta. Viņa jua sen bija cerējusi aizbraukt kādā ceļojumā. Un kāpēc gan tieši ne uz turieni?! Tas izklausījās ļoti interesanti un Kaede taču ilgu laiku bija strādājusi vēstures katedrā...pētījusi liecības...lūkojusies pēc atbildēm...
Sieviete sajuta, kā mazā lidmašīna nosēžas lidostā. Īpaši netūļājoties, viņa izkāpa no tās un sagaidīja savu bagāžu. Nekas daudz viņai līdzi nebija, taču ar to pietika.
Tas sieviete palūkojās apkārt. Kāl ai tiek tālāk...?
Kur gan ir tas gids, kas solija viņu sagaidīt...?

[Ungaarijas ragas...]

Lidojot ar lidmašīnu apakšā varēja redzēt milzīgu mežu masīvu, ko pāršķēla Amazonas upe. Mardalēnas templis atradās starp Amazoni un tās pieteku Purusu. Tiesa skatu bojāja milzīgie izcirtumi, arī te bija sākusi iespiesties civilizācija. Visiem, kam nebija privāto lidmašīnu, vajadzēja lidot uz Manausu no kurienes vienreiz dienā - agri no rīta kursēja neliela lidmašīna, kas tūristus (tos, kuri bija tik apņēmīgi), aizveda uz Pureučiči ciemu, kur bija izveidots itin jauks neliels lidlauks un gaidīja arī itin "jauks", nedaudz nolietots un grabošs tūristu autobuss. Līdzīga lidmašīna kursēja arī no Masaras, lai līdz templim varētu nokļūt ar kuģiem atceļojušie. No lidlauka uz templi bija izveidots ceļs, ciemata robežās tas bija gluds un neraisīja tik lielas aizdomas, kā tūristu autobuss, bet līdzko ievijās mežā tā tūristi varēja izbaudīt visus bezceļa jaukumus (kratīšanos un slapjā laikā arī fizisko rosmi, palīdzot mašīnai izkļūt no dubļiem), kas tādā sausā laikā kā šis bija visai pieciešami.

Kad tas viss bija pārciests, pavērās skats uz divām milzīgām apaļām kolonnām piecus metrus augstām, kas majastātiski slējās abpus ceļam. No apakšas līdz pašai to augšai vijās izkalta ziedu virtene, izstrādāta tik rūpīgi, ka ziedi likās kā dzīvi. Apbrīnojamākais bija tas, ka tos gandrīz nemaz nebija skāris laika zobs. Katrai kolonnai augšā bija divas lielas lapas, vidējās saskārās izveidojot savdabīgu arku. Kolonnas noslēdza liels zvanveida zieds, vērsts uz augšu. Pie tām stāvēja uzraugs, kas iekasēja no tūristiem ieejas maksu. Aiz šīm kolonnām, ko varēja uzskatīt par galvenajiem vārtiem, sākās lielām akmens plāksnēm klāts ceļs, uz katras plāksnes bija izkalti dīvaini raksti, kas iekļāva nelielu apli vidū. Ejot pa šo ceļu uz priekšu kādus trīssimt metrus, tūristi nonāca pie paša tempļa. Tā bija strupas piramīdas veida celtne, kas slējās koku ielokā, jo apkārtne bija vairāk vai mazāk iztīrīta, atstājot milzīgos kokus. Tempļa milzīgās, augšpusē noapaļotās durvis bija atvērtas. Arī tās rotāja dīvainas izkaltas zīmes, tikai centrā, durvju iekšpusē, kur vajadzēja atrasties rokturiem bija vienkāršs apaļš iedobums, centimetrus 15 radiusā. Gids zināja teikt, ka šīs durvis vienmēr ir bijušas vaļā un neviens tās nespēj aizvērt. Tempļa ārējās šķautnes arī rotāja izkaltas ziedu vītnes, kas pašā augšā savienojās ar tādu pašu zvanveida ziedu kā uz kolonnām.
Ieejot pa durvīm, cilvēki nonāca vienkāršā, milzīgā telpā, kas gan bija mazāka, nekā tai vajadzētu būt, spriežot pēc celtnes apmēriem. Kāpēc tā, kļuva skaidrs ieraugot rakstiem rotātas durvis cilvēka augumā, labajā un kreisajā telpas sienā. Pašā telpas vidū slējās pusotru metru augsts, vietām izdrupis altāris. Likās, ka tempļa iekšpusē plosijusies auka...

OOC: Paldies, ka izlasījāt šo garo penteri, lūdzu ieskatieties ATD.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 07.09.2005 09:11

[Hikari]

Beidzot Kaede bija sagaidījusi giru- pieticīgi ģērbtu, jaunu vīrieti gaišiem matiem un ļoti nosauļojušos ādu. Sievieti gids pavadīja līdz kādai privātai lidmašīnai, ko bija noorganizējusi viņas vēstures katedras profesore un Kaede, iesēdusies un nevisai apmierināta, ka atkal būs jālido, sieviete piedūrās ie loga un atkla sāka prātot, kā tad īsti viss būs...
Pēc, vismaz tā likās pašia sievietei, kādas stundas lidmašīna nosēdās kādā no privātajiem lidlaukiem. Uzreiz iesēdusies ar gidu mašīnā, Kaede sacīja, ka pēc iespējas ātrāk grib nokļūt pie tempļa. Tā nu viņi uzsāka braucienu.
Pēc vēl kādas pusstundas, Kaede, visa putekļaina, beidzot izlīda no mašīnas un palūkojās tālāk. Viņa zināja, ka pēc kādām minūtēm 20 var būt pie tempļa. Te nu gids atvadījās un aizbrauca prom, savu veco sakārnīti pa ceļu grabinādams.
Tad nu te es esmu... sieviete pati sev noteica un spēra soli uz priekšu.

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 07.09.2005 13:22

[Lucifer]

Lucifers aši ieskrēja saā nelielajā kabinetā,kurā krājās nebeidzama papīru jūra.
Nekad viņam nebija laika tos savest kārtībā,jo vajadzēja vākt informāciju par templi. Papīri tika atlikti uz vēlāku laiku.
Šodien mugurā datorgrafiķim bija Tumši brūnas bikss ar daudz,jo daudz kabatām un plāns melns krekls. Kājās bija ērti apavi. Uz pleca karājās viņa arhioog soma kurā jau bija saliktas dažas lietas prombraukšanai.
Lucifers ar lielu ātrumu piesteidzās pie rakstāmgalda un sāk atbīdīt atvilknes vienu pēc otru. Papīri,ka bija sagrūti atvilknē tagad gulēja uz grīdas.
Kur ir tās sasodītās biļetes....viņš burkšķēja un pārliecinājies,ka atvilknēs to nav piegāja pie dokumentu skapja.
Izvandījis to viņš beidzot atrada lidmašīnas biļeti un bļeti,kas ļautu atstāt viņa necio mašīnu lidostas gādībā. Biļete bija ielikta pie izgrieztajiem vīžu izgriezumiem par templi.
Kādu brīdi viņš tos aplūkoja,bet tad atkal atcerējās par lidm''inu un staidzīgi izmetās pa durvīm.

Iekā```` savā "Ford" viņš pagirza mašīnā atstātās atslēgas un ņa mazā mašīnīte spalgi iedūcās. Ielikdams atpakaļgaitas ātrumu Lucifers pagiezās sēdeklī tā,lai arētu redzēt,ka notiek aizmugurē,bet - Bums- steigā braucot viņš nedudz aizķēra aizmugurē stāvošo mašīnu. Tūliņ iekauās signalizācija un Lucifers ātri ielika vajadzīgo ātrumu un traucās uz lidostu.
Tad,kad aradīšu to,ko meklēju varēšu samaksāt visus izdevumus...un vēl nopirkt lepnu villu...

Piebraucis pie lidostas viņš aši izrausās no mašīnas un paķēra brūno somu,kas mētājās uz blakus sēdekļa. Pasviedis atslēgas un vajadzīgo biļeti šveiceram viņš ar joni devās uz lidostas pārbaudi.
To igājis viņš aši steidzās uz savu reisu. Tas tūliņ, tūliņ atties. Ja viņš būtu ieradies par vēlu,būtu nokavējis.

Kaut gan ne pirmā klase lidmašīna bija ērta. Atteicies no stjuartes piedāvātās kolas viņš raudzījās ārā pa šauro lodziņu. Sārtajā krēslā ērti ieritināies Lucifer domāja tikai par vaicamo darbu.
Lidmašīna bija lidojusi jau kādu laiku. Tagad tā lidoja āri plašajam okeānam. Pēc aptuveni stundas bija paredzēta nolaišanās.

Piedodiet,ka tik garš tekts!

[grapefruit]

Lū, izkāpusi no kuģa sakārtoja matus, viņa nejutās īpaši labi, jūrasslimība, kaut ne visai stipra, bija ķērusi arī viņu, turklāt bija šausmīgi karsti, viņa juutās pavisam netīra un nedroša, trauksme nebūt nebija zudusi, tikai entuziasms noplacis. Sasējusi matus uz augšu, viņa devās meklēt lidmašīnu, ko arī veiksmīgi atrada. Naudas bija palicis pavisam maz, tamdēļ ēšanai viņa nolēma netērēt, kaut izsalkums bija manāms.
Beidzot sieviete iekāpa lidmašīnā, šī bija pirmā reize, kad viņa lidoja, bija bail... Atrasties mazajā aparātiņā bija biedējoši, nepameta sajūta, ka tā lejas daļa var atdalīties no virsdaļas un līdz ar visiem pasažieriem pazust zaļajā jūrā, apakšā.
Kad mazais aparāts nosēdās, Lū atviegloti nopūtās un bez jebkādas vēlmes atgriezties, to pameta. Biļetei pietika, kā saka ar dievu uz pusēm, pāri nepalika nekas, turklāt ēstgriba bija pieaugusi līdz gandrīz neizturamiem augstumiem.
Viņa iekļuva templī. Visapkārt valdīja kaut kas, kas šķita saucam, kā pazīstams, un viņu pārņēma pavisam savāda sajūta. Sieviete ieraudzīja templi, kāds nepārvarams spēks lika viņai doties tuvāk, Lū pastiepa roku un pieskārās vēsajam akmenim. Pēkšņi griesti sāka brukt, viss trīcēja un drebēja. Cauri prātam izskrēja tikai viena doma - bēgt. Viņa gribēja sākt skriet,tomēr juta, ka nespēj, kaut kas vai kāds neļāva kustēties, turpat viņas priekšā novēlās milzīgs akmens. Acis šausmu pilnas atdarījās, atskanēja izmisīgs kliedziens:
-Bēdziet!
Tomēr, pārlaidusi skatienu telpai, Lū pagalam apjuka, viss bija savās vietās, itin nekas nešķita mainījies. Pamanījusi, ka roka vēl joprojām atrodas uz altāra, meitene to atrāva nost. Un vēlreiz pārlaida neticīgu skatienu telpai.

[Ného]

Nereons izkā```` no atobusa, jeb kā pats pie sevis šo grabažu bija nokristījis - "konservu kārba , kura iemesta blenderī" - devās uz ieeju, kura bija divas milzīgas apaļas kolonnas piecus metrus augstumā, kuras majastātiski slējās abpus ceļam. No apakšas līdz pašai to augšai vijās izkalta ziedu virtene, izstrādāta tik rūpīgi, ka ziedi likās kā dzīvi. Katrai kolonnai augšā bija divas lielas lapas, vidējās saskārās izveidojot savdabīgu arku. Kolonnas noslēdza liels zvanveida zieds, vērsts uz augšu.
Skaisti-pie sevis nodomāja Nereons un piegāja pie biļešu kases. Viņš izvika savu maku un sameklēja vajadzīgo naudu, jo makā arī bija palikušas pāris eiro un centu monētas. Saņēmis biļeti Nereons iegāja tempļa laukumā un uzreiz sajuta pār muguru noskrienam skudriņas. Beidzot viņš bija šeit, šeit, kur viņu vilka nezināms spēks. šis spēks Vācijā esot nebija tik liels, bet tagad tas bija tik spēcīgs, ka gandrīz radās sajūta, ka katra ķermeņa daļa vēlas dotyies uz visām ši tempļa vietām.
Nereons pavēras pāri bruģētajam laukumam un nopētīja piramīdveida Templis, kā Maijiem. Viņš pie sevis nodomāja - kāda senā indiāņu civilizācija to būtu varējusi uzbūvēt - inki, tolteki, varbūt maiji, bet tas nešķiet ticami, lai nu kā cerams, ka uzzināšu, kas tie bija.
Nereons vēl mirkli padomājis lēnā gaitā sāka soļot pāri laukumam uz tempļa pusi.

[Lucifer]

Lidmašīna nosēdās lidlaukā. Tā kā Lucifers bija pieradis lidot viss bija kārtībā.
Tā kā soma lidmašīnā bija atraduies blakus to nevajadzēja gaidīt no bagāžas nodalījuma,tāpēc Lucifers devās uz lidostas ēku. Vēlreiz izgājis cauri kontrolei viņš nosēdās uz pirmā soliņa,kas atradās tuvāk lielajam logam,kas ļāva redzēt lidmašīnu nosēšanš laukumu.
Lidostā bija ļooti daudz ļaužu. Visi bija tūristi. Tā varēja spriest.
Ko gaidīja Lucifers?
Pavisam ienkārši. Viņš gaidīja Klodu Hildoru. Viņa senu draugu no studijas laikiem. Arī arhiologu.
Lucifers kļuva nepacietīgs,jo bija pagājusi stunda un Klods vēl nebija ieradies,taču Luciferam vajadzēja redzēt šo templi...vienkārši vajadzēja.
Ja nu kāds paņem to pēc kā viņš tik ļoti ir kārojis?
Bet kā? Ta ir nolēpts ļoti labi un senči to būs labi noglabājuši. Tas būs acij neredzams,bet ja nu?viņš domāja.
Deringa kungs?viņa domu pārtrauca kāda balss.
Jā?viņš neapmierināti izdvesa un paskatījās uz cilvēku,kas viņu uzrunāja.
Tas bija kāds šejienetis. To varēja spriest pēc ārienes un arī pēc raustītās valodas,kurā viņš runāja.
Mani sūtīja Hildora kungs. Viņš pats diemžēl nevarēs ierasties...tāpēc līdz templim jūs aizvedīšu es. Lūdzu naciet man līdzi. Es būšu arī jūsu gids.viņš nobēra un devās cauri lielajam ļaužu pūlim.
Lucifers knapi panāca viņa gidu,jo cauri ļaužu pūlim bija grūi saredzēt šo mazā auguma vīriņu.
Beidzot Lucifers viņu panāca.
Izgājuši pa kādām durvīm,varēja nojast,ka tās ved uz kādu privāto angāru, viņi nonāca,pie vecas zilas lidmašīnas,kā mēs dēvējam kukuružņiks.
Mazā auguma vīrs norādīja,lai Luifers kāpj iekšā.
Uz kurieni mēs dosimies?Viņš jautāja.
Uz Templi. Vai ted jūs uz turieni negrasījāties doties?viņš atbildēja iekāpjot lidmašīnas galvanajā sēdeklī.
Nedz pacelšanos,nedz lidošanas laiku Lucifers neatcerējās,jo pirmo reizi viņam lidmešīnā bija palicis slikti. Lidmašīna grabēja un nelīdzeni lidoja tāpēc tā notika.
Lucifers atcerējās tikai to kā bija sasniedzis zemi. Tā ļooooti strauji tuvojās.
Tikai nedomājiet,ka tā nokrita. Nē! Vienkārši Luciferam likās,ka zeme tuvojas pārāk strauji.

Šo rakstu rediģēja Lucifer: 07.09.2005 17:36

[Lauwinja]

Lidmašīna nolaidās, un Sāra paņēmusi savas mantas devās ārā. Viņa bija jau izpētījusi ceļa maršrutu, un nojauta, kā tikt līdz templim. Sāra aizgāja nopirkt biļetes braucienam ar mazāku lidmašīnu, uz Pureučiči ciemu, lai pēctam sēstos kādā autobusā. Sāra vieksmīgi nopirkusi biļetes uz tuvāko reisu, kas bija pēc pusstundas, un devās izpētīt ciemu. Necik daudz sieviete nepaguva izpētīt, jo drīz jau nācās kāpt lidmašīnā. Sāra apsēdās diezgan labajā vietā pie loga, un atkal uzlikusi plejera austiņas gaidīja, kad lidmašīna sasniegs mērķi.
Lidmašīna nosēdās, un Sāra atkal paņēmusi mantas izkāpa. Sagaidījusi noplukušo autobusu, viņa uzsāka garlaicīgo, un krateklīgo ceļu uz galamērķi. Sāra pētīja apkārtējo dabu, un atkal klausījās plejerīša austiņās.
Drīz, drīz būšu klāt. Sāra apmierināti nodomāja un turpināja skatīties ārā pa logu.

[Ungaarijas ragas...]

Piepeši Nereona (Lord Nero) priekšā nez no kurienes izlēca vīrelis, augumā ap pusotru metru, zeltaini brūnu ādas krāsu, mandeļveida acīm, Dīvainākais bija tas, ka acu zīlīšu krāsa bija zila, nevis brūna kā vairumam iedzimto. Un mati viņam bija tumši brūni. Viss viņa apģērbs sastāvēja no palmu lapām taisītiem "svārkiem" līdz ceļiem un visādām virtenēm no sīkiem kauliem, kaltētiem augļiem un koka gabaliņiem ap kaklu.
Viņš cieši raudzījās uz augšu, Nereonam acīs un sāka bērt vārdus kā pupas nesaprotamā valodā. Brīžiem viņš vīkstīja dūres, it kā gribētu uzbrukt, brīžiem tonis kļuva lūdzošs.

[Tinuviel]

Džips apstājās, Džeimss atvadījās no šofera un devās uz templi, iepriekš paņēmis savu mugursomu un uzlicis to plecos. Puisis ar vieglu smaidu devās uz tempļa pusi, kur viņu būtu jāgaida kādai nolīgtam gidam.

Džeimss pārmija dažus vārdus ar gidu un tad devās pie tempļa. Jau no ārpuses Džeimss manīja, ka templis ir varens. Viņš vien ar pūlēm novērsa no tā skatienu, lai samaksātu uzraugam un gida pavadībā dotos iekšā...

[Lauwinja]

Autobuss apstājās. Sāra izkāpa ārā, un drīz jau atradās tempļa priekšā. Tas bija tik varens un skaists, ka sieviete vēlējās palikt ilgāku laiku tempļa ārpusē, lai aplūkotu katru īpašo izcilni. Sāra novērsās no tempļa un uzstutējusi mugursomu augstāk devās pie ieejas. Sāra lūkoja pēc kāda gida. Sāra vēlreiz, pirms devās iekšā nolūkojās uz vareno templi, tas bija viens no skaistākajiem momentiem viņas dzīvē.

[grapefruit]

Viņa gribēja steigties prom un reizē palikt, savādais satraukums neb'tu nebija atstājies, tikai pieaudzis, sieviete vēlreiz uzmanīgi piedūrās altārim, tomēr itin nekas nenotika, beidzot viņa nosprieda, ka tā bija tikai ilūzija, bet kāpēc gan viņai šāda tempļa vidū pēkšņi varētu būt parādījusies ilūzija, tomēr efekts bālēja, Lū pamazām sāka domā, ka tas tiešām biis kas līdzīgs sapnim vaļējām acīm, viņa sāka pētīt apkārtējo telpu.
Fantastiski...

[Ungaarijas ragas...]

OOC: Nu labi, labi, ja jūs vēlaties gidu... (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/shifty_a.gif) Pārējie nesatraucas, gids darbosies, lai negarlaikojas tie, kas jau ieradušies templī...

Kreisajā pusē esošās durvis atvērās un pa tām izsteidzās jauns vīrietis. Viņš bija gara auguma, zeltainbrūniem matiem un zaļām acīm, taču bālu ādu, it kā nebūtu nez cik ilgi rādījies saulē. Tērpies viņš bija haki krāsas biksēs un zaļā kokvilnas kreklā. Kājās viņam bija no ādas pītas zandales, kas mīksti plakšķēja uz grīdas. Pamanījis abas sievietes viņš laipni smaidot pamāja ar roku, aicinot viņas šurp un tad stādījās priekšā: "Esiet sveicinātas Mardalēnas templī. Atļaujiet stādīties priekšā - mani sauc Džeimss"
"Taču pirms pastāstīt jums par šo templi, man jāatvainojas, ka aizkavējos," vīrieša acīs pazibēja kaut kas nenosakāms, bet viņš mirkli paskatījies uz zemi atkal pacēla galvu un smaidīdams turpināja, "Jau uzreiz jāatzīst,ka arheologiem tā arī neizdevās noskaidrot tempļa patieso vecumu, ne to, kā tas varētu būt tik ilgi saglabājies, nesabrucis. Tāpat ir neskaidrs, kāda civilizācija to ir cēlusi. Taču strādāts pie šīs celtnes ir pamatīgi, jūs jau laikam redzējāt tās divas kolonnas. Redziet, kolonnas ir dobjas. Domājams, ka tās kalpojušas kā ūdens rezervuāri un ziedi augšpusē kā savācējtrauki. Arī ziedu vītnes, vismaz apkašdaļā ir ar cauru vidu. Tomēr nav īsti skadrs, kam tas domāts, jo mēs nespējām atrast vietu, pa kurieni šis ūdens dabūts laukā, jo no augšas tam traucē putekšņlapas. Toties var saprats, kam domātas vītnes uz celtnes šķautnēm - domājams pa tām lietus laikā, tiek novadīts ūdens no augšas... Vismaz apakšā ir caurumi..." Džeimss stāstīja, virzīdamies uz lielo durvju pusi.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 08.09.2005 15:38

[grapefruit]

Lū uzmanīgi klausījās, gida stāstāmais šķita interesants un noslēpumains, viņai bija jautājums, par altāri, taču jautāt sieviete nejautāja, jo no tā, ka gids minēja, a nav zināms kas un kad to cēlis, viņa noprata,ka tikpat atbildes nedzirdēs.
-Kad tieši šis templis tika atklāts?
Viņa pievērsās gidam, jo neatcerējās šo faktu lasījusi avīzē.

[Unicorn]

Melinda bija nogurusi no diezgan garā lidojuma, tad vēl apgrūtinošā pārvietošanās uz citu lidmašīnu, nemaz nerunājot par kratīšanos vietējā konservu kārbā - autobusā, kas pretīgi smirdēja pēc desmaizēm, kas visu dienu nostāvējušas saulē. Un bija arī iemesls - desu smaka nāca no pavecāka vīrieša, kas sēdēja Melai aiz muguras. Uz vienu brīdi viņai pat palika slikti, bet tas par laimi pārgāja.
Lai arī cik viņa nebūtu nogurusi, Melinda nolēma jau šodien pat doties aplūkot templi. viņa kāri ieelpoja svaigo smaržu, kas valdīja visapkārt.
Nonākusi pie tempļa, viņa samaksāja sargam un ieejot iekšā, sievietei aizrāvās elpa un viņa sajūsmā gandrīz saļima - bija jāpieturas pie vienas arkas. Kad atnāca gids, Melinda ar spīdošām acīm vīrieti uzklausīja, ik pa brīdim saprotoši pamājot ar galvu. Viņa bija pārāk sajūsmināta lai ko teiktu vai jautātu.