Forsaknen, [PZP] un C Opcijas

[BellaDiva]

Speeele saakas...

Bet pieteikties vel noteikti var..skatiit ATD...

[rudo lapu vilcēn...]

To pašu es varētu teikt par jums. Kas tāds esiet, ja drīkst to jautāt.? uz brīdi viņa samiedza acis, bet tūlīt tās atkal atvēra plaši. Būtnes sejā sāka rotaļāties nedaudz manāmāks smaids.
Lietus bija izmērcējis viņas matus.Viena nekaunīga sķipsna viegli noslīdēja pāri viņas sejai.

[BellaDiva]

Azapata pamaniija Toma siluetu...
Un nopuutas skali, jo skali....Paldies, ļoti laipni ...un aplika apmetni ap pleciem..Un jataja Tomam..Ko jus darāt šādā laikā un pie tam vēl šeit?? Azapata bazijas par savu izkatu, jo melnas acis nu bija pilnigi notecejushas, tacu tas vinai piestveja..Vina izkatijaas pec tumsha engela...

[Idril]

-Ak.. Es esmu vampīrs, mana dārgā, auksts un nežēlīgs..-
Viņa balsī ieskanējās rotaļīgums.
-Jūs esat samirkusi, ja vēlaties, varētu jums piedāvāt iegriezties manā namā, kas nav tālu..-
Viņš noteica.

[mr Bl@ck]

Es? Es tikai dodos atpakaļ uz mājām mums bija neliela umm vecpuišu pasēdēšana Toms mazliet neveikli atbildēja viņu bija savaldzinājušas Azapatas acis. Tās atsauca viņa atmiņā mirkļus kad viņš bija lidinājies virs naksnīgās Venēcijas. Viņš papurnāja galvu lai izmestu no galvas to domu kas tikko bija iešāvusies viņam galvā Nē TAS nevar BŪT!! viņš stingri sacīja sev.

[rudo lapu vilcēn...]

Vampīrs... viņa lēnām noteica, nedaudz samiegusi acis. Atkal atvērusi acis, viņa aiztrauca šķipsnu no pieres. Paldies par uzaicinājumu, bet nav nepieciešams. Lietus mani netraucē un slapjas drēbes tikai pavairo labsajūtu.

[Idril]

-Kas gan jūs esat?-
Viņš vaicāja nopētot sieveiti. Viņam lietus netraucēja, taču arī nelika justies kā sevišķi. Sajūtas viņš izjuta reti, tas viņam netraucēja, taču nu viņš bija ieintriģēts.

[rudo lapu vilcēn...]

Pētniece. viņa atbildēja viegli smaidot. Pasaules pētniece. Dzīvības un emociju pētniece.
Būtne vieli pacēla galu un vērās debesīs. Brīdi raudzījuies, viņa ar klusu nopūtu pievērsās vampīram. Esmu Undīne.

[Idril]

-Nāra?-
Viņš izšāva absolūto Undīnes skaidrojumu.
-Nē, jums nav aste - jūs esat ūdens meita?-
Viņš vaicāja.

[rudo lapu vilcēn...]

Man astes tiešām nav. Esmu vienkārši ūdens meita. meitene pasmaidīja. Līdz šim nevienai dzīvai būtnei viņa nebija atklājusi savu īsto rasi, bet... Vampīrs jau nebija dzīva būtne.
Sakiet, kā jūs dēvēt? Vai vienkārši par vampīru, vai arī Jums ir vārds? nedaudz piešķiebusi galvu, viņa jautāja.

[Idril]

-Man ir arī vārds.-
Viņš smīnot atbildēja uz tiešo jautājumu.
-Jums?-
Viņš uzdeva pret jautājumu.

[rudo lapu vilcēn...]

Ir. To es jau Jums pateicu vampīra kungs. viņa atkal pasmaidīja un nesteidzīgi pārlaida skatienu pāri ielai.
Varbūt dosimies tālāk? pievēršoties atpakaļ vampīram, viņa ierosināja

[Idril]

-Vampīra kungs.. Cik neparasti, tā mani vēl neviens nav dēvējis, Undīne.-
Viņš noteica, izrādījās, ka ūdens meitas vārds bija reti trāpīgs.

[rudo lapu vilcēn...]

Jūs nepateicāt kā citādāk Jūs dēvēt. Atliek vienīgi vampīra kungs, jeb jaunskungs, ja Jums labāk tīk tā. viņa pasmaidīja. Šis neparastais kungs bija saitījis viņas uzmanību. Līdzīgi kā bērnu, kad tas ieguvis jaunu rotaļlietu.

[Idril]

-Grāfs Laionelss Drakula.-
Viņš pklanoties noteica un kā cieņas zīmi uz mirkli pacēla cepuri ļaujot viņai uz mirkli skatīt viņa pievilcīgo seju. Viņam bija iepaticies stādīties priekšā visos savos dažādajos vārdos, taču Undīnei viņš stādījās priekšā ar savu īsto vārdu..

[rudo lapu vilcēn...]

Jūs esat grāfs? viņas sejā uz brīdi pavīdēja pārsteigums, taču tūlīt tas pazuda, atstādams smaidu. Ptīkami iepazīties. viņa viegli pasniedza roku. Undīne Sinfola, ja vēlaties zināt arī pavārdu.

[Demiurgs]

Drīz pēc Toma aiziešanas Dreins arī nolēma doties prom vajadzēja atrast piemērotu dzīves vietu.Atvainojiet kungi ari man laiks doties, man jau radās dažas idejas par iespējamām mantiņām kas jūs varēt ieinteresēt tirgoties ar mani. Ak jā es laikam neminēju ka esmu tirgotājs un meistars dažādās amatnieku prasmēs. Mēs val noteikti tiksimies. Uz redzēšanos. To sakot viņš atvēra durvis bet pa durvīm izgaja jau kaķa veidolā. Pēc tam kad viņš bija nogājis jau vairākus kvartalus viņš ievēroja ideālu vietu kur apmesties, tas bija lombards. Spriežot pēc smaržas īpašnieks bija vientuļš,vecs un alkatīgs. Tātad tur bija jābut pietiekoši sudrabam un zeltam lai šo to pagatavotu. Pēc mirkļa viņš jau bija iekļuvis lombardā un turēja ipašnieku piespiesu pie sienas.Man tavas asinis noderēs. Viņs aukstasinīgi noteica. Tad viņš izmantojot dažus instrumentus no somas un piepildīja divas palielas pudeles ar vecā vīra asinīm. Beidzot varēja ķerties pie darba.

[Idril]

-Esmu gan.-
Marks pasmīnot atteica, viņu neizbrīnīja, ka viņš ūdensmeitai ir nepazīstams, viņu pazina retie, bet tie, kas pazina, pazina labi..

[novemberunge]

Ikarils, sekojot raganai, uzkāpa pa kāpnēm un tad turpināja iet... Kāds reibonis!
-Verandā?-
Ar cilvēku acīmrezami nebija labi. Lielas, apaļas sviedru lāses izspiedās uz viņa pieres. Visa pasaule priekšā palēnām izplūda. 'Pakrūtā sitās tik smagi, ka ausīs bungādiņas vai pušu plīsa.
-Jums... Vai padzerties...-
Tik smagi vilkt elpu!
-Es... atsēdīšos.-
Mēģinot apsēsties uz mazā ķeblīša, Ikarils nogāžas zemē. Smags elpas vilciens. Izelpas nav. Vēl vairāk gaisa plaušās... Lielas, apaļas aukstu sviedru lāses... Saskatīt pasauli caur balto miglu! Izelpas nav. Dzīvības nav.

Tingela piecēlās kājās un domīgi uzlūkoja cilvēku. Viņas skatienā nebija ne uztraukuma, ne līdzjūtības, tikai pienākuma apziņa, ka kaut kas jādara.
Miris? ragana pati sev apjautājās un, pienākusi pie Ikarila, notupās, lai pārbaudītu cilvēka pulsu un sirdsdarbību.

[Alehandro]

Man arī būtu laiks doties. Mēs esam padiskutājuši par Van Helsingu un cilvēku neaptēstību. Varbūt Reinhard mēs vēlreiz varētu par ko padiskutēt? Džeks teica iedams ārā pa nama durvīm.
Šis vakars vismaz lietderīgi pavadīts... viņš domāja.
Džeikops sāka klaiņot pa ieliņām mēģinādams atrast ko interesantu.

[novemberunge]

Miris gan. Ko nu ar tiem cilvēkiem. Tingela pavīpsnāja un centās piecelt līķi kājās, lai to aiznestu kaut kur un vienkārši atstātu. Netaisīs jau kapu kopiņu.
Pārāk smags. Būs jāvelk. ragana nodomāja un tā arī darīja.

Pēc mirkļa viņa stāvēja uz ielas, basām kājām, izpūrušiem matiem, tomēr apmierināta ar savu paveikto. Tingela bija aizvilkusi līķi līdz šķērsieliņai un tur nobūrusi. Neviens to, protams, nemanīja un pat ja manītu- neņemtu galvā. Šeit tādas lietas notika bieži.
Tad ragana pamanīja klusu stāvu soļojam pa ietvi (Alehandro). Viņa ļauni pasmaidīja un atdeva svešiniekam sveicienu, juzdamās ārkārtīgi labi un patīkami:
Labvakar! Lai arī- tuvojas rīts. Varbūt man vajadzētu teikt- labrīt?