Forsaknen, [PZP] un C Opcijas

[BellaDiva]

Speeele saakas...

Bet pieteikties vel noteikti var..skatiit ATD...

[Idril]

Drīzāk uz jūsējo..
Viņš noteica saskandinot glāzi. Viņš to nedaudz paapļoja, viegli pakratot, tad viegli ieelpoja vecā, labi raudzētā vīna smaržu un tad iemalkoja malku. Pēc Tingelas tosta viņa sejā atausa, kas līdzīgs mazam smieklam, ne smaidam, viņš nemēdza smaidīt, vien kāda maza uzjautrinātības zīme.
Tad ko jūs vēlējāties vaicāt?
Viņš vaicāja apsēsdamies netālu no raganas klubkrēslā, kas bija teju blakus dīvānam.

[novemberunge]

Tingela ieelpoja vīna saldeno smaržu un nedaudz iedzēra. Viņa atkal jau brīdi klusēja, padomājot savus vārdus un tad, pat nepacēlusi skatienu no glāzes, ar smīniņu sejā jautāja:
Jūs vēlējāties tikt aizmirsts vai arī aizmirst kādu?

[Idril]

Es vēlējos tikt aizmirsts un aizmirst, ne jau kādu, bet vienkārši aizmirst.
Viņš noteica ar gluži kā izgaršojot katru vārdu.
Un kādēļ jūs ieradāties Hārdstrētā?
Viņš vaicāja ērti sēžot klubkrēslā.

[novemberunge]

Vienkāršības kalnagals- man apnika cilvēki, apnika Parīze un tās augstprātīgie valdnieki, kas liek sevi augstāk par visiem, apnika dzīvot baumu ieskautai. Bet, ja godīgi- tagad es šo izvēli- pārcelties uz Londonu, nožēloju. Ja varētu, es atgrieztos, bet nav jau kur... Tingela drūmi paskaidroja. Tajā laikā Londona šķita kā cerības stars, kaut kas jauns un iepriekš neredzēts, bet nu Hardstrēta bija pārvērtusies par nožēlojamu dīvaiņu mitekli, kur viss snauž. Dēmonraganai patiesi pietrūka smalko baļļu barokālajās zālēs, izjāžu pils parkā un hercogu tīro asiņu, kas plūstu pār viņas rokām... Tagad bija jāsamierinās tikai ar vijoļmūziku no radio, vecu kleperu vērošanu un netīru, ar alkaholu pilnu asiņu smārdu visapkārt.

[Idril]

Tas būtu jums pietrūkst tīrības un slepkavošanas un neķītrību pinekļi, kuras slēpjat aiz šķietamās šķīstības vārda.
Viņš precizēja.
Esmu bijis Francijā, tikai tas nebija mūsdienās.
Viņš noteica, viņš bija bijis Francijā tās lielo nemieru laikos, kad cilvēkus slaktēja uz katra stūra, uz giljotīnām, ar lielgabaliem, karātavām.. Tad reti kurš pamanīja, ka ir noslaktēts vēl kāds, tad cilvēki pret slepkavošanu bija palikuši truli.
Un atšķirībā no jums es savu izvēli nenožēloju.
Viņš mierīgi noteica, viņš tiešām to nenožēloja. Francija viņam tīka tikai vārda dēļ, jo tā zeme viņam bija apnikusi turienes nejēdzīgo mūžīgo strīdu dēļ - nekādas vēlmes slepkavot, tur pat neradīsies sajukums, tur tāpat cilvēki kā mušas birst.

[novemberunge]

Jā, bet kad dzīvoju vēl Parīzē, tad biju pajauna un neapjēdzu to, cik labi man klājas. Tingela noteica un iedzēra vēl nedaudz vīna.
Un kā jums patika Francijā? Kad juš tur bijāt? dēmonragana nevērīgi apjautājās, slēpjot savu neviltoto interesi aiz vienaldzības un pieklājības maskas.

[Idril]

Francijā? Vienīgā reize, kad atrašanās tur man sagādāja baudu bija ap 13. gadsimtu, tajos laikos gotikas stila nami un fasādes bija visnotaļ apbrīnojamas, diemžēl, pārsvarā tāda stila ēkas bija tikai katedrāles un baznīcas, taču tajā laikmetā māksla Francijā bija apbrīnojama, tiesa, tajā laikā visi cilvēki sāka pievērsties kristietībai..
Viņš noteica, nebija nepieciešamības slēpt laikmetu, kurā viņš apmeklēja Franciju un nebija nepieciešamības slēpt to, ka ticības pārpludināšana pasauli nebija viņu sajūsminājusi.
Vēl es tur esmu bijis nemieru laikos, lai gan Francijai tie ilga kādus pāris gadsimtus, te kari, te nemieri, te satrakojušies pilsoņi - ilgi tur nebija kārtības, tad arī cilvēku dzīvībām nekādas vērtības nebija. Izlutināti tie francūži.
Viņš noteica un balsī ieskanējās ledains nicinājums.
Esat dzīvojusi tikai Parīzā - Francijā?
Viņš vaicāja, ja viņa bija dzīvojusi tikai Parīzē - nebija brīnums, ka viņa viņu nepazina, viņš tur reti uzturējās un ne kā grāfs.

[novemberunge]

Tingela pasmīnēja par vampīra piezīmi, ka francūži ir izlutināti.
Tikai Parīzē un šeit- Londonā. Laikos, kad es tur dzīvoju Francijas tauta plauka un zēla, sākās atmodas laikmets un pirmo reizi parādījās kaut kas savādāks- baroks, rokoko un augstmaņi sāka celt sev aizvien skaistākas pilis. Jāsaka, ka viņi pārlieku aizrāvās ar to- gluži kā ar azartspēlēm, un puse piļu saimnieku tikai nogalināti aiz skaudības, jo redz... viņiem bija daudz skaistāki un greznāki nami nekā citiem. dēmonragana noniecināja šos muļķīgos slaktiņus un bezbēdīgi ļauni iesmējās.
Es varēju mierīgi ļaut grāfu, marķīzu un bīskapu asinīm plūst pār manām rokām, jo citi droši padomāja, ka man skauž... Man skauž. Ha! Tingela izplūda savās atmiņās un tad attapusies uzlūkoja vampīru.
Cerams mana runāšana jūs negarlaiko. Es vienkārši sen neesmu ne ar vienu sēdējusi pie vīna glāzes.

[Idril]

Ja jūs mani garlaikotu, es jums tā arī pateiktu.
Viņš mierīgi noteica.
Grāfu? Vai tad grāfi pārsvarā nedzīvoja senās Vāczemes robežās?
Viņš vaicāja, viņam allaž mazliet rieba tas, ja kāds jaucās ar tituliem iztēlodamies nu baig gudrais.
Un bīskapu? Bīskapi ir garīdznieki. Saprotams, es negrasos apstrīdēt faktu, ka viņu dzīves bija izvirtušas un zemiskas un tomēr, vai viņi nedeva priekšroku tā sauktajām Dieva mītnēm?
Viņš vaicāja, lai gan atbildi zināja pats. Vampīrs sāka aplēst cik dēmonraganai varētu aptuveni būt gadu, gadsimtu.

[earnella]

Lisve nopūtās. Viņa mīlēja nakti un tajā jutās labi, jo bija pavisam viena, bet nebija vientuļa. Pilsētas dienu viņa nemīlēja, jo visvientuļākā vieta pasaulē arī raganai ir pūlis lielā pilsētā... Muļķe. Pēc tik daudziem gadiem vēl neesi tikusi galā ar šo cilvēcības daļu? Lisve sevi norāja.
Bet te... Te taču naktī noteikti līdzās kūsāja dzīvība.. Un Lisve to nezināja. Lēni, pret pašas gribu viņu sāka pārņemt dziļa pamestības izjūta. Neba jau viņai īpaši patiktu uzturēties sabiedrībā, īpaši svešu ļaužu, nē.. Bet viņa būtu gribējusi uzzināt, ka šeit bez viņas vēl kāds būs... Bija nodzīvoti daudzi gadi pilnīgi vienai, kalnu būdiņā, un ar `daudzi` viņa domāja - gana daudzi, lai pat retie mirstīgie, kas viņu redzēja, saprastu, ka viņa nav viena no tiem. Jā, taisnība, ierasts bija būt vienai - bet ar lielpilsētu kaut kas bija citādi..

[novemberunge]

Bet, dārgais Laionelss, grāfi, hercogi, marķīzi- tie visi pulcējās Parīzē, kas tolaik bija tāda kā modes pilsēta. Turklāt mana māte un neīstais tēvs paši patiesībā pārvaldīja vienu no Anglijas apgabaliem, bet dzīvoja Francijā. Un, ja runājam par bīskapiem- tie uzkundzējās tik ļoti, ka beidza dzīvot savās svētnīcās un sāka celt daudz greznākus namus- muižas, pilis. Tingela atcirta un lepni pacēla galvu. Viņa bija spītīga un izlutināta kā mazs bērns, lai arī varēja droši saukties par senu.

OOC: Es nu nezinu neko par vēsturi, iešu tikai 7. klasē , bet balstoties uz romantiskajiem romāniem par 16.- 17. gadsimtu ( (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/blush.gif) jup, es tādus lasu) angļu augstmaņi patiešām mēdz dzīvot Francijā, bet kad sākās ''sezona'' atgriezās dzimtenē. Par grāfiem ņečevo ņeznaju. (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/whistling.gif)

[Idril]

Ne visi. Es nepulcējos - kā jūs to dēvējat Parīzē.
Viņš ledaini noteica. Viņš apzinājās, ko saka un zināja, ka izmet mājienu, kas ved uz atklātību par viņa patieso identitāti. Viņam nepatika nenoteiktas būtnes, jo raganu par cilvēku nenosauksi un vēl vairāk viņam riebās niķīgums un bērnišķība.
Jūs pa 5 gadsimtiem būtu varējusi ieprasties uzvesties manierīgi, lai gan jāņem vērā, ka jūs tomēr dzīvojāt Parīzē.
Viņš noteica, viņš bija nopratis raganas aptuveno vecumu. Gadsimts vairāk via mazāk - tā viņš lēsa.


OOC::Es balstos uz to ko atceros no vēstures stundām - es iet 9.klasē (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/tongue.gif) UN arī sameklēju netā.. (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/rolleyes_a.gif)

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 17.08.2005 17:19

[vārna Elīza]

Pandora nekad nebuutu domaajusi, ka vinjai taa paveiksies- pirmaa nedeelja kopsh vinja bija ieradusies shajaa kontinentaa un jau bija atrasts jauns maajoklis. pietam ne jau kautkaads bet tiiri apmierinoshs. Pirmo nakti vinja pavadiija aarpus maajas kopsh savas ierasshanaas. Vinja bija izsalkusi, tachu to vinja atrisinaaja aatri. Nekaadas vainas sajuutas- tas vinju mulsinaaja visvairaak, vinja tachu jutaas vairaak piederiiga cilveekiem, kaa jebkam citam.
Vientulja pastaiga pa naksniigo pilseetu nemanot atmodinaaja taas pashas sajuutas, kuru deelj vinja pameta Karakasu- sho nolaadeeto vientuliibu. Vinja neiedereejaas ne sheit, ne tur. Vinja leeni soljoja pa pustumsho ielinju, sheit debesis vareeja redzeet labaak kaa vinjas ieprieksheejaa maajvietaa, tachu taas tik un taa bija blaavas. Sheit vairs nav nekaa iista, vinja nodomaaja, nekas vairs nav palicis.

[novemberunge]

Tingela nopūtās un iedzēra nedaudz vīna. Viņa tikko bija ļāvusi vaļu emocijām un nedaudz pāršāvusi pār strīpu, bet lai viņu nosauktu par nepieklājīgu...! Tagad ragana centās nedaudz savākties, šķiet bija uzdarbojušās dēmonu asinis, kas ritēja viņas vēnās, turklāt pa tik ilgu laiku daudz kas no mācītā aizmirsās.
Nu, lūk mīkla pa gabaliņam atklājas. Nezinu vai viņš to dara netīši vai tīši, tomēr nupat es laikam uzzināju, ka šis kungs ir iemantojis augstmaņa titulu. Tingela nodomāja, bet skaļi pateica vien ko:
Acīmredzot jūs neesat uzdzīves, baumu un varenu svinību cienītājs, jo tieši tādi tai laikā augstmaņi bija. Lai gan... kurš ir teicis, ka jūs neesat, kā to pateikt... daudz senāks. Un gudrāks.
Grūti jau bija dēmonraganai to atzīt, bet vampīrs tiešām bija krietni vecāks un vairāk pieredzējis nekā viņa.

[Idril]

Precīzāk, Tingela, tādi augstmaņi bija Parīzē.
Viņš precizēja, lielākā daļa no visiem, kas apgrozījās Parīzē bija pilnīgi izvirtuši un pliekani tipi, kas slēpās aiz dižciltības.
Jūs varat nerunāt aplinki, ja gribat jautāt cik es esmu vecs un kas tieši es esmu - jautājiet.
Viņš noteica, runāšana aplinkus, tomēr palika runāšana aplinkus un reizēm tā nenoveda galīgi nekur un šī nakts ar nebija bezgalīga, atšķirībā no viņa mūža.
Es jums neesmu liedzis jautāt, lai gan atbildēt vai nē - to es izlemšu pats.
Viņš atkārtoja, to, ko reiz jau bija teicis, jo likās, ka raganai tas piemirsies un viņa varbūt pat vairās vai bīstas ko vaicāt.
Nu.. Klausās viņa vērīgi un analizē aši..
Viņš nodomāja, ne katrs ar ko viņš bija sarunājies bija spējīgs uztvert tam pamesto domu graudu, taču dēmonragana pagaidām visnotaļ attapīgi virzījās uz priekšu.

[novemberunge]

Man patīk minēt mīklas, bet varu uzdot arī visai tiešus jautājumus. Piemēram, kā jūs esat iemantojis savu titulu, kuru nemaz nenosaucāt, kad iepazināmies? Vai jūsu vecāki bija augstmaņi? Tingela uzskatīja tādu izjautāšanu par nepieklājīgu, bet, kā viņa jau bija teikusi- raganai patika minēt mīklas un risināt noslēpumus, turklāt šis vampīrs pavedienus pasvieda visai viegli.

[Idril]

Daudz, par daudz jautājumu momentā.
Viņš pasmīnot teica. Nē, tik viegli tomēr tas vis nebūs, ja viņš to neteica uzreiz, tad nav jēgas izpļāpāt pirmajā vakarā, lai cik simpātiska būtu vaicātāja.
Augstmaņi, tituls ir tituls, titulus var arī nopirkt - tajos laikos varēja, tas jums neienāca prātā?
Viņš vaicāja, viņš nebija pircis savu titulu, taču viņš vēlējās likt raganai šaubīties.

[novemberunge]

Varēja, bet jūs neizskatāties pēc tāda, kas ir nopircis savu statusu. Tingela atteica un viegli novilka ar pirkstu gar glāzes malu, it kā kaut ko apdomādama, lai arī patiesībā viņa nedomāja gandrīz neko.
Labi, uzdošu tikai vienu jautājumu, turklāt ne tik atklātu- kur jūs uzturējāties pirms pārcēlāties uz šejieni? Varat nosaukt tikai valsti, ja vēlaties. dēmonraganai šā spēlīte jau sāka nedaudz iepatikties.

[Idril]

Vai tiešām?
Viņš viegli ieintriģēts pārjautāja, viegls smīns joprojām rotāja lūpas.
Pēdējā vieta, kur uzturējos pirms šīs bija Kanāda.
Viņš atteica, vispār Kanādā viņš neuzturējās pārāk ilgi, taču tur viņš uzturējās pirms nolēma atgriezties Eiropā - kā cilvēki tagad dērēja savu valsteļu savienības. Un ragana bija jautājusi, kur viņš bija bijis pirms nolēma iegriezties Hārdstrētā un tieši Kanāda bija atbilde uz to.

[novemberunge]

Jā, tiešām. Tingela atteica un noslēpumaini pasmaidīja.
Vai jūs apceļojat visas šīs zemes, lai iegūtu zināšanas vai arī kāda uzdevumā? ragana nevērīgi apjautājās un izdzēsa smaidu no savas sejas. Iepriekšējais jautājums viņai neko labu nebija devis, ja vien vampīrs nemeloja. Bet kāpēc lai viņš melotu? Un... kāpēc lai viņš stāstītu patiesību? Jā, viegli jau pavisam noteikti nebija.