Forsaknen, [PZP] un C Opcijas

[BellaDiva]

Speeele saakas...

Bet pieteikties vel noteikti var..skatiit ATD...

[novemberunge]

Tingela labprāt pieņēma vampīra roku, ne tikai aiz pieklājības, kā varētu šķist, un uzlūkoja Azapatu.
Šī vārdu cīņa ir bezjēdzīga, bet tomēr... dēmonragana nodomāja un ar drūmu sejas izteiksmi gaidīja, kad eņģelis un šī otra būtne beigs kulstīt mēli un beidzot dosies prom.

Viņos ir palicis kaut kas no gaismas. Un tas man nepatīk. Tingela atkal pasmīnēja, kad abi izgāja no baznīcas.

Šo rakstu rediģēja Mia Mania: 14.08.2005 14:35

[Idril]

Jūs nepareizi jautājāt, Azapata.
Viņš noteica, nepieminot, ka Tingelai viņš tika nosaucis savu vārdu, ne jau nu gluži īsto, kurā ietilptu tituls un pieņemtā tēva Grāfa Vladimira Draculas vārds, vai kur nu vēl, to, kas bija viņa visprastākais vārds, mātes dotais, ar īstā tēva vārdu - to viņš neminēja nekad. Visparastāk viņš bija Marks (mātes dotais vārds) Laionelss (Vladimira dotais) Smits (pieņemtais, jo nav jēgas čakarēties ap uzvārdiem), retos gadījumos vai pēc ilgāka laika viņš stādījās priekšā savā patiesajā vārdā, kā uzskatīja viņš, jo mirstīgo vecāku vārdus viņš uzskatīja par apvainojumu, ja viņš stādījās priekšā pilnībā, tad viņš bija Grāfs Laionelss Dracula.
Dosimies?
Viņš galanti vaicāja un ar Tingelu pie rokas izgāja no baznīcas.

[mr Bl@ck]

Toms mazliet sarkdams vadīja Azapatu caur naksnīgo Hardstreetu viņam par lielu atvieglojumu ielās nebja nevienas dzīvas dvēseles jo Toma apmetnis šbrīd gulēja kautkur Londonas ostu rajonā.
Nonācis pie sava nama viņš vērsās pie Azapatas: Lūdzu atvainojiet Nākamajā mirklī viņs pacēla Azapatu uz rokām un ielaidās pa atvērto logu istabā, es parasti neizmantoju parādes durvis viņš paskaidroja Azapatai.

[novemberunge]

Tingela ar nelielu, pieklājīgu ziņkāri uzlūkoja vampīru, spriesdama, par ko viņš pašlaik domā.
Ai, ko es te muļķojos, būtu domājusi ko labāk darīt ar šo nolādēto grāmatu. Iznīcināt? Apburt? Izlasīt? un tā viņa savā galvā nosauca visvisādus priekšlikumus, tomēr nespēja izvēlēties, jo domas visu laiku klīda apkārt, bet skatiens slīdēja no vienas mājas uz otru.
Dēmonragana nevēlējās runāt. Gan jau sarunas iesāksies pie dzēriena glāzes.

[BellaDiva]

Azapata jutas savadi Toma klatbuutnee...
Un kad Toms vinu pacela uz rokam, lai vareetu iekluut vina miltekilii..Azapatai airaavas elpa..Kad Toms vinu noalida uz zemes vina sacija Man prieks, ka baznica viss beidzzas bez liekiem notikumiem un veltija vinam smaidu...

[Idril]

Visbeidzot viņi nonāca pie palielas koka ēkas, tai bija aplupusi krāsa, dažādi seni grebumi, taču būtībā tā nekādi neizcēlās no parējām ēkām, vienīgais, kas tajā bija neparasts bija sudrabainais durvju klauveklis ar izliektā nezvēra galvu.
Lūdzu..
Viņš piesita ar spieķi pie durvīm un tās atvērās. Iekšā bija gaitenis, ieejas halle, tālāk mirdzēja veclaicīgas kāpnes (tikai plašākas par šīm un tumšākos toņos), kas veda uz otro stāvu, tās bija noklātas ar sarkanu paklāju. Pa labi bija siena ar sienasskapi, bet pa kreisi bija plaša aile, arka, kas veda uz lielo dzīvojamo istabu. Tā gluži kā visa māja bija tumšos toņos. Tur bija liels grezns kamīns, ērts dīvāns un vairāki klubkrēsli retināti izkārtoti, netālu no dīvāna atradās veclaicīgs tējas galdiņš. Tālākās sienas rotāja plaukti ar dažādām neparastām lietiņām, logus sedza tumši zils caurspīdīgs aizkars, tad melna zīda aizkari no katras malas un visbeidzot biezi sarkani samta aizkari tiem pa virsu savilkti katrs savā pusē kopā.

[mr Bl@ck]

Toms pasmaidīja tā mazliet dīvaini ar vienu lūpu kaktiņu, un atbildēja. Es nebūtu nogalinājis vampīru, mans mērķis nav nogalināt bet gan iebiedēt
Tad ieskatījies Azapatai acīs turpināja Es nevarētu pieļaut lai jūs nogalina.
Pēc tam viņš strauji novērsās un sameklēja viskija pudeli un divas glāzes.
Piepildījis glāzes viņs vienu pasneidza azapatai un vedināj uz bēniņu vidu kr stāveja divi atpūtas krēsli un kamīns

[BellaDiva]

Jums ir loti divains, bet man patikams miteklis. Azapata apsezoties kreeslaa noteica..Iemalkojot viskiju vina atsaaka runat..
Bet kapec gan ne? Jus tacu pat nepazistat mani un nevarat vel zinat vai vispar esmu taa verta, lai mana dziviba tiktu taupiita..Un jateic, ka es nemirtu, bet gan piedzimtu kur citur...Bet tomer..paldies Jums..vai varu jus saukt par Tomu? Taa buutu vienkarshaak. Vina turpinaja malkot viskiju un veroja Tomu...Kas gan tevii Dievam vareja nepatik..vina nodomajaa...

Šo rakstu rediģēja BellaDiva: 14.08.2005 15:11

[novemberunge]

Tingela atzinīgi novērtēja vampīra mājokli, īpašu uzmanību pievēršot tumšajām krāsām, uz kurām viņa izcēlās kā sniegpārsla dubļos. Tikai dēmonragana nebūt nebija sniegpārsla un šīs telpas nekādi nespēja nosaukt par dubļainām vai kādā citā veidā neglītām un netīrām.
Man patīk! Šeit valda savāda aura... tāda nedaudz pat mierinoša. Vai jūs šo namu iekārtojāt pats? viņa apvaicājās, kamēr skatiens slīdēja pāri mēbelēm.

Šo rakstu rediģēja Mia Mania: 14.08.2005 15:14

[mr Bl@ck]

Paldies Toms sacīja, mirkli apdomājies turpināja Es zinu ka jūs atdzimtu jūs esat ja tā var teikt nemirstīga. Arī es savā būtībā esmu tāds pats tikai dzīvoju vinā un tajā paša ķermenī. Mumms abiem šķiet ir lemts klīst pa pasuli līdz pat pasaules galam, bet tad baznīcā pār mani nāca atklāsme mēs kopīgiem spēkiem spētu radīt apokalipsi nešaubos ka mums tas izdotos izmantojot jūsu neaptveramās zināšanas.... Iedzēris malku viskija viņš atkal vērsās pie Azapatas Kādas ir jūsu domas par šo visu?

Šo rakstu rediģēja mr Bl@ck: 14.08.2005 15:29

[Idril]

Jā. Pats gan.
Viņš noteica, viņam patika nama iekārtojums, atšķirībā no mājas un telpu senlaicīgā izskata dažas istabas šajā namā tomēr bija pēc iespējas jaunmodīgākas, lai vai kur, bet tehnikā cilvēki reizēm bija noderīgi. Piemēram virtuvē vineīgās senlaicīgās lietas bija greznie skapīši nu antīkie galda piederumi, vēl pie modernisma piederēja greznās vannasistabas, kurās arī atradās pa antīkai lietai.
Jūsu virsģērbu?
Viņš vaicāja, jo kāda gan jēga būt virsdrēbēs mājā?

[novemberunge]

Ak, pareizi! attapusies Tingela eleganti izslīdēja no sava sudrabotā apmetņa. Zem tā viņai bija balta, ārkārtīgi grezna kleita ar melnām lentītēm, bantītēm, mežģīnēm un citām meitenīgām lietām. Gar kleitas malu bija izšūti galvaskausi, tādi paši rotāja arī grezno aproci ap raganas roku. Kleita stingri turējās uz pleciem, lai arī radās iespaids, ka tā tūlīt nokritīs uz zemes.
Tātad jums ir laba gaume. Šķiet, ka tas ir visai tipiski vampīriem, cik nu tos pazīstu. Tingela noteica, nu vairs nepētīdama namu, bet gan pievērsusies tā saimniekam, it kā būtu uzdevusi jautājumu.

[Idril]

Iespējams gaume man rit asinīs no tēva.
Viņš noteica. Viņš pilnībā uzskatīja Grāfu Vladimiru par savu tēvu, viņam nebija vajadzības atminēties savus mirstīgos vecākus - precīzāk ikdienā viņš par tiem pavisam vienkārši aizmirsa. Turklāt viņā ritēja Grāfa Vladimira asinis. Lai arī viņu sakoda vampīra līgava, viņa bija gandrīz izdzērusi zēnu tukšu kad nogādāja pilī, taču vien sev zināmu iemeslu dēļ Vladimirs pieņēma viņu par asvu dēlu un deva viņam savējās (asinis). Viņš auga vampīru sabiedrībā no tik mazas mazotnes, ka nespēja iedomāties, ka reiz bijis cilvēks, lai gan kādreiz kāds viņam to bija minējis, taču Laionelss nebija izrādījis sevišķu interesi, vien paturējis to prātā - aizmiršanai. Turklāt Laionelam piemita tieši tas pats kas Vladimiram, arī viņš bija saņēmis Lucifera palīdzu.. Viņš paņēma Tingelas apmetni un vieglām ašām kustībām drīz vien jau bija to iekarinājis sienasskapī.

[novemberunge]

Hmm..., varbūt aicināsiet mani viesistabā, vai arī mēs te stāvēsim visu nakti? Tingela pavisam mierīgā tonī noteica, lai arī nojauta, ka uzvedas augstprātīgi. Un pie joda! Viņa taču ir raganas un dēmona meita- augstprātība, ļaunums un tumsa rit viņai asinīs.
Izskatās, ka viņš no manis kaut ko slēpj. Bet, nav ko uzbāzties, mums katram ir savi noslēpumiņi... dēmonragana pasmaidīja visai nejauku smaidiņu un atvēra vēdekli.
Tumšas istabas viņai likās nedaudz smacīgas, varbūt tāpēc, ka viņa pati dzīvoja gaišās telpās ar milzīgiem logiem...?

[Idril]

Es jums neesmu liedzis turp doties.
Viņš noteica, balsī neskanēja ledainība - tas būtu pārāk uzspēlēti, taču balss bija rimta un vienaldzīga.
Lūdzu?
Viņš ieteicās, kad bija iesoļojis viesistabā, viņam nelikās, ka vajadzētu sniegt Tingelai gidu, lai atrastu viesistabu.

[novemberunge]

Tingela atmeta ar roku savai ieaudzinātajai pieklājībai un apsēdās uz dīvāna. Viņa pārcēla vienu kāju pār otru un sāka vicināt vēdekli, lai arī nemaz tik karsti šeit nebija. Tas vienkārši bija ieradums.
Sakiet, kāpēc izlēmāt pārcelties uz Hardstrētu, vai arī tas ir liels noslēpums? dēmonragana pieklājīgi apvaicājās, nevis tieši lūkodamās uz vampīru, bet gan nedaudz sāņus.

[Idril]

Vampīrs novilka cilindru un slaiki uzmeta uz drēbju pakaramā, kas stāvēja pašā telpas stūrī un nemaz neizskatījās pēc pakaramā. Gleznajā sejā tā arī neparādījās pat smaida atblāzma.
Es pārcēlos tālab, ka man apnika cilvēki, kuri, lai kur es ietu sprediķoja, ka ir jāaizstāv vājakais, jāpalīdz vārgākajam un tā tālāk.. Es pārcēlos, jo nolēmu pāris gadsimtus pavadīt - aizmirstībā.
Viņš noteica, neminot kādēļ aizmirstībā, vampīru jau vairs nebija daudz, taču tie vampīri, kas bija tie bija jaunie vampīri, sakosti pirms simts, divsimts gadiem nedaudz vairāk, taču neviens no tiem nebija paša Grāfa Vladimira Draculas mantinieks, izņemot šo, neviens no tiem nebija tīrāks vampīrs un Marku pazina pasaulē, vienā vietā, otrā un patlaban viņš bija nolēmis uz laiku kļūt - aizmirsts.

[novemberunge]

Tingela paliecās nedaudz uz priekšu, vampīra stāstītā ieinteresēta.
Ja es uzdošu vēl kādu jautājumu, vai jūs nejutīsieties kā izpratināšanā? Šīs galu galā ir jūsu mājas un es esmu ciemiņš- vai nevajadzētu mainīties lomām? viņa ledaini smaidot apjautājās, it kā nevērīgi, bet reizē arī dramatiski uzsvērti.

[Idril]

Jūs varat uzdot, to es jums nevaru liegt, taču vai atbildēt - tas būs manā ziņā.
Viņš mierīgi noteica. Arka - ne durvis, drīzāk galds un aile - durvis, kurām priekšā bija tumšs ziliviolets aizkars veda uz virtuvi, kurā viņš uz mirkli nozuda, pēc tam atgriezdamies ar divām vīna glāzēm un pudeli labākā Kalifornijas vīna.
Lūdzu..
Viņš noteica atkorķējot pudeli un ielejot glāzēs pēc tam sniedzot viņai glāzi.
Un vai man iztaujāt jūs es spriedīšu pats, atkarībā no tā, ko vēlos zināt.
Viņš noteica.

[novemberunge]

Tingela paņēma glāzi un brīdi pētīja vīnu ar tukšu skatienu. Protams, vīnā nekāda muša nebija iekritus- ragana vienkārši bija aizdomājusies.
Pēc brītiņa viņa pacēla galvu un klusi ieteicās:
Uz jūsu... khem... veselību!
Viņa piecēlās kājās un pastiepa uz priekšu glāzi, lai saskandinātu to ar vampīra glāzi, kā tas bija pieņemts pēc tosta izteikšanas. Lai arī bija neparasti teikt vampīram uz vesleību, ja viņš jau bija miris.
Tingela pati pasmējās par savu tostu.