Dzīve pierobežā..., ...TN:C pasaules apraksts iedvesmai Opcijas

[Kamazs]

Ja aplūko pasaules karti, tad nevar nepamanīt divus milzīgus plankumus, kas aizņem praktiski visu sauszemi - viens nes skaistā kaligrāfiskā rokrakstā tērptu uzrakstu "Ziemeļzeme" sevī ietverot upes, kalnus, mežus, pilsētas no pašiem dienvidiem līdz Gājai ziemeļos. Šis plankums ir detāli izgreznots ar ceļiem, pilsētu, ciemu apzīmējumiem, vietvārdiem, bet otrs - apzīmogots ar rupju, nevīžīgi uzšņāptu uzrakstu "Troļļu valsts" - ir praktiski bez jel kādām detaļām - tikai balts plankums kartē.

Konflikts

Divas milzīgas impērijas, kas savā starpā sadalījušas turpat vai visu zināmo pasauli un gadsimtiem pletušās nepazīstot sakāves vai cienīgas pretestības. Ziemeļzeme, Teodivalžu rokas stingri vadīta sevī aprija ciemu pēc ciema strauji plesdamās visos virzienos, bet troļļi, kuri vienmēr bija mituši aukstākajos ziemeļu apgabalos neapturamā sparā tiecās uz dienvidiem.

Likumsakarība bija abu impēriju sadursme. Tā notika 246 gadus atpakaļ, vietā, kurai nav īpaša vārda, netālu no Gājas. Tur dzīvojošie nožēlojamie cilvēku sugas pārstāvji vietu dēvē par Troļļu Mežiem, taču nav zināms, kā to sauc paši troļļi. Drīzākais, ka nekā. Šajā vietā pirmo reizi sadūrās ziemeļnieks ar trolli. Tikšanās bija īsa un spēcīga. Trollis uzvarēja, uzšķērzdams bruņinieka metāla plātnas kā skārdu.

Bet ziemeļnieks nenāca viens un sekoja strauja atmaksa, soda ekspedīcija uzgāja troļļu ciemu - ligzdu un nogalināja visus, kas tajā mita. Tas nepalika bez atbildes un sākās mežonīga asinsizliešana. Ko tādu nebija pieredzējuši ne ziemeļnieki, ne troļļi - troļļu izturība, saliedētība un biedējošais dzīvīgums bija kas pilnīgi jauns ziemeļu kareivjiem, bet troļļi nekad nebija sastapušies ar tik organizētu un konstruktīvu pretestību, centralizētiem uzbrukumiem un neģēlīgu viltu. Šķita, ka abas puses cīnās pret saviem spoguļtēliem.

Maz pamazām asiņainās sadursmes pievērsa abu rašu vadoņu uzmanību un tie izlēma dot izšķirošu triecienu. Pirmie pamanījās būt ziemeļnieki, savācot varenu 500 vīru armiju tie ielauzās pretinieka teritorijās vairāku desmitu kilometru dziļumā, steigšus tika uzbūvēti 12 forti, lai noturētu jaunās zemes. Neviens no ziemeļnieku ģenerāļiem nekad pat domu nepieļāva par atkāpšanos - nu jau vairāk kā 300 gadus ziemeļnieku armija nepazina sakāvi, pat zaudējumu vienā kaujā tie nebija pieredzējuši.

Troļļi izrādījās pilnīgi citādāki pretinieki - mēneša laikā ziemeļnieki pameta visus 12 fortus un bija spiesti atkāpties milzīga līdz nāvei satrakota asinskāru troļļu pulka priekšā. Tikām ziemeļnieki gatavoja jau papildspēkus...

Sākās briesmīgākā militārā sadursme pasaules vēsturē. Žilbinošās metāla bruņās tērpti Ziemeļzemes kareivji no visām grandiozās impērijas malām ieradās dieva aizmirstajā Gājas nostūrī, lai stātos milzīgos pulkos, kas ar satriecošu disciplīnu nekustīgi stāvēja stundām savas spožās bruņas mirdzinot gan saulrietā, gan kvēlā ausmā. No visām Troļļu Valsts malām tika pulcināti varenākie troļļu kareivji, kuru rēcieni bija dzirdami simtiem verstu attālumā, katru dienu pieaugot skaļumā un draudīgumā. Tika atdzīta visa modernākā kara mašinērija, troļļi sagatvoja grandiozus kara arklus, ar kuriem uzart zemi apgrūtinot ziemeļnieku uzbrukumu. Arbaletu šāvēji ieņēma vietu kokos viscaur gar frontes līniju, kamēr otra puse šo tālšāvēju trenējās sprintā un šaušanā skrējienā. Milzīgas katapultas tika nostādītas frontes aizmugurē.

Pirmā kara diena uzausa sarkana, morāli satriekti ziemeļnieku kareivji ieraudzīja savu pretinieku, kas beidzot ieraudzīja spožās ziemeļnieku bruņas. Gandrīz reizē noskanēja abu pušu kaujas signāli un gandrīz uzreiz sākās asiņains haoss. Milzīgās katapultas bombardēja kaujas lauku cenšoties izšķiest ziemeļnieku karapulkus, kara arkli nebija rimuši jau visu nakti un šķēla zemi kā vareni kuģi, bet troļļu armādas metās kā viļņi pret ziemeļnieku vairogiem. Tik daudz vairogu vienlaicīgi satriecās, ka skaņas vilnis pārtapa pērkona grāvienā. Mežonīgs kaujas virpulis sāka plosīties Troļļu Mežos.

Cīņas ritēja vairākas dienas, ziemeļnieki aizdedzināja mežu atbildot uz troļļu uzartajām vagām, kas patiešām radīja reālas grūtības gan pārvietoties, gan bieži vien sevī slēpa troļļus. Troļļu labā lieliski darbojās to arbaletnieki-sprinteri, kas joza kā negudri tieši ziemeļnieku rindās, bet tad piepeši apstājās un nolēja tos ar nāvējošu metāla bultu krusu. Kad ziemeļnieki metās tos slānīt, tie, būdami veikli un viegli - bez bruņām, strauji attālinājās, lai pēc brīža atkātrtotu nāvējošos uzbrukumus. Bet lielu skādi troļļu pusei nodarīja manīgie ziemeļnieku sabotāžnieki, kas nakts tumsā ielavījās pārdroši dziļi pretinieku pusē un vienlaikus aizdedzināja visas katapultas.

Acs pret aci, ilknis pret ilkni, zobeni plosīja miesas, bultas cauršņāpa bruņas. Asinis iekrāsoja Gājas ūdeni saulrieta krāsā...

Gan troļļi, gan ziemeļnieki sūtīja vienību pēc vienības vienu otrai pretim, bet frontes līnija nekustējās ne par pēdu. Spēki bija līdzvērtīgi. Lai gan troļļu tehniskais pārākums un fiziskā izturība, psiholoģiskais uzbrukums tiem deva savas priekšrocības, ziemeļnieku neatlaidība, disciplīna, stratēģija un dzelžainā griba neļāva tos sakaut.

Galu galā Ziemeļzemes karalis baidījās atzīt sakāvi, bet viņš nevarēja atļauties sūtīt vēl vīrus uz pierobežu - valstij arī citās vietās bija jānotur sava vara. Nezinādams, kā rīkoties (padošanās un atkāpšanās būtu seno tradīciju pārkāpšana, jo armija nebija piedzīvojusi nevienu sakāvi jau simtiem gadu), viņš deva pavēli neuzbrukt.

Šī diena pagāja neticamā spriedzē, jo ziemeļnieki gaidīja nežēlīgu troļļu uzbrukumu. Uzbrukums tomēr nesekoja, jo arī troļļi bija izsmēluši savus spēkus. Tā sākās pamiers, kas ilga vēl 246 gadus un ilgst vēl šobrīd. Taču troļļi laiku pa laikam uzbrūk pierobežas ziemeļnieku ciemiem, bet Ziemeļzemes armija - rīko soda ekspedīcijas. Tomēr atklātu karu neviens nevēlās uzsākt, atceroties Baisā kara likstas.

[turpinājums sekos]

[Kurbads]

vot, to es saprotu....Tokliins2 ir dzimis (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif)

[Aiva]

Drīzāk jau Perumovs

[Kedriks]

Drīzāk jau Perumovs

(IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) hehehe, es neesmu kūdītājs, bet es to tā neatstātu Kamaza vietā (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif)

[vargr]

Gee, un to uzrakstījis tas pats Kamazs, kam fantasy vēl grūtāk paciest kā cirvi mugurā? (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/w00t.gif)
Vispār bik izskatās pēc Gothic I treilera novelizācijas...

[Kamazs]

Par ziemeļnieku un troļļu attiecībām var stāstīt gari un plaši - kādi tik notikumi nav atgadījušies šajos divos gadsimtos kopš viena rase satika otru. Pretēji iekšzemes iedzīvotāju (gan cilvēku, gan troļļu pusē) vidū plaši izplatītam viedoklim, Lielais karš Gājas krastā nebija vienīgā abu rasu sadursme. Neskaitāmās cilvēku ciltis, kas mitinās gar Gājas krastiem vai vēl pat dziļāk uz ziemeļiem, pēc Lielā kara bija spiestas sadzīvot ar jauniem un grūti pieciešamiem kaimiņiem - troļļiem. Veselām ģimenēm tie ieceļoja no savas iekšzemes veidojot savus ciemus jeb tā sauktās ligzdas. Tā sākās jauns laikmets šo cilvēku dzīvēs par kuru var rakstīt garus un plašus stāstus jeb hronikas.

Kā ikvienam lielam stāstam jebšu hronikai, arī šim ir ievads, kurā stāstījās sagatavo klausītājus un stāsta varoņus turpmākajam, lai tie neapmaldās sižeta līkločos un tiem ir skaidra bilde par to, kur īsti stāsts notiek un kas ir tā galvenie varoņi. Šis stāsts notiek Ziemeļzemes pierobežā, bet stāsta galvenie varoņi ir troļļi un paši ziemeļnieki.

Zemnieki un peoni

Dzīve Ziemeļzemē un Troļļu Valstī mainās lēni un šķietami negribīgi. Gadsimti skrien kā lapas vējā, bet laika gaitā mainās nenozīmīgas lietas. Progress vēl nav atmodies un lielākā iedzīvotāju daļa abās zemēs ir izkaisīta pa perifēriju, pilsētās pulcinot tikai niecīgu daļu. Ziemeļnieki nodarbojas ar zemes iekopšanu, bieži vien vēl ar biedējoši senām metodēm, bet troļļi ar to, kas tiem padodas vislabāk - medībām un lopkopību.

Pierobežā auglīgo un lekno zemi vietām izvago mazas, seklas, bet straujas upītes, tiek līsti līdumi sagāžot milzīgās kaudzēs izcirstos kokus un izrautos celmus, starp līdumiem atstātas alkšņu ežas, lai vieglāk aizbēgt no pretiena to samulsinot un liekot maldīties. Troļļi mitinās mežos, kur tiem gana daudz dzīvnieku medībām, bet ziemeļnieki labprātāk uzturas savos zāļainajos klajumos. Troļļiem lopi ir lielākā cieņā kā graudi, tamdēļ mežos tie nīcina, lai veidotu ganības saviem mauriem - lieliem, brūniem radījumiem ar garu, gaļīgu asti un slapju, strupu purnu, pelēkiem, bīstamiem ragiem. Tas arī ir ziemeļnieku un troļļu konflikta pamatā - ziemeļnieki grib audzēt savu labību, bet troļļi tajā pat zemē - barot lopus.

Gan viena, gan otra rase bez liekas minstināšanās izmanto arī viena otru barības papildināšanai - troļļu gaļa ir biežs viesis pierobežas ziemeļnieka galdā, to nereti dēvē par melno maizi. Bet cilvēka stilbs arī nav nekāds retums pierobežas troļļa ēdienkartē. Gadu tūkstošiem abas rases bija uzskatījušas sevi par barības piramīdas virsotni, bet nupatās tās atklāja viena otru sev akurāt blakām.

Abas puses dzīvo diezgan noplukušās nožēlojamu būdu skupsnās, kuras vieni dēvē par ciemiem, otri - par ligzdām. Mājas drīzāk atgādina pagaidu teltis un tās patiesībā arī tās ir - pagaidu slieteņi no ādām, auduma, mizām, zariem vai kas tik pa rokai. Tālu no ekonomiskajiem un politiskajiem centriem gan troļļu peoni, gan ziemeļnieku zemnieki grimst nabadzībā un dzīvo itin tāpatās, kā to sentēvi gadsimtiem, pat gadu tūkstošiem atpakaļ. Tikai reizēm te iemaldās bezbailīgie tirgoņi vai valdības sūtņi, ar savu neparasto, bagātīgo apģērbu sašūpojot pelēki netīrīgo ikdienu.

Gadsimtiem, gadu tūkstošiem cilvēki ir dzīvojuši pēc vienas paražas - nonīcinot mežu, audzējot labību. Un mituši atsevišķās komūnās - ciemos jeb ciltīs, apkopjot kopīgi laukus un kopīgi aizsargājoties no naidniekiem vai meža zvēriem. Tā tas bija gandrīz visā tagadējās Ziemeļzemes teritorijā - miriādes mazu zemkopju vai mednieku ciematiņu pamazām plucinātu mūžamežu vidū. Tā tas bija līdz kāds Teo no Di dzimtas apvienoja astoņpadsmit šādus ciemus un izveidoja Ziemeļzemi, kuru ar brutālu spēku paplašināja ik gadu pakļaujot jaunus un jaunus zemkopju ciematus plašajās ārēs no Gaugunas līdz Gājai. Tā arī šīs pierobežas ciemi nonāca lielajā Ziemeļzemes impērijā. Par to tiem tika garantēta drošība no uzbrucējiem, bet pretim karalis vēlējās nodevas - regulāras un bagātīgas.

Ciemu ikdiena nu ir izmisīgi sisties pa dzīvi visām vārītēm raušot gan ražu, gan naudu, gan ēdienu, lai varētu norēķināties ar karali un vēl pats izdzīvot. Un dara to viņi nekurnēdami, jo zina kāds gals sagaida tos, kas laikā nevar norēķināties. Cik ģimeņu nav izjaukts, cik puiškānu palicis bāreņos nesamaksātu nodevu dēļ. Toties armija ir vienmēr labi uzturēta un gatava tikt ar visiem neģēlīgiem noziedzniekiem galā, Ziemeļzemē pat nomalēs zādzības un laupīšanas, lai arī nav retas, tomēr tiek stingri apkarotas un zemnieki jūtas drošībā.

Troļļu galā gan tā lieta ir krietni savādāka. Troļļiem vajag daudz zemes - mežus, kur medīt, bet tā kā tie nemitīgi vairojas, tad vajag arvien vairāk un vairāk. VIsi ģiemenes bērni izņemot pirmdzimto pamet vecākus un pēc senas tradīcijas dodas prom no tiem uz vēl neapgūtām zemēm, kur dibina atkal savas ģimenes, lai dzemdētu savus bērnus, kas atkal turpinās šo ciklu tālāk. Tādēļ gadsimtu laikā ir izveidojies tāds troļļu sadalījums, ka visi vecākie, gudrākie, pieredzējušākie troļļi - pirmdzimtie, kuriem bijis daudz laika, lai apgūtu no saviem vecākiem zintis un prasmes, kuras tie nepaguva atdot jaunākiem brāļiem un māsām. Nomalēs, savukārt, izmitinājušies karstgalvji, jaunie un brīvie, brīžam neapdomīgie, sapņotāji vai vienkārši laimes meklētāji. Tiem nav nekāda daļa gar to, kā darbojas arbalets vai ballista, taču tie vienmēr jautrā prātā un priecīgi par dzīvi. Un, protams, jūt visdziļāko naidu pret cilvēkiem, jo tie atņem to lopiem vietu un arī pašiem ierobežo iespējas veidot ģimeni - trollis nevar laist pasaulē bērnus, ja tie nevarēs doties tālāk.

Armija un karadraudzes

Vietām tomēr arī pierobežā var uzdurties īstām ēkām - vietējo vidū sauktām par "pilīm", lai gan patiesībā vienkāršas mūra vai koka mājas. Ziemeļzemes karalis - Teodivaldis - tās izbūvējis kā apmetnes savām armijas vienībām, kas uztur kārtību un īsteno karaļa varu visos Ziemeļzemes nostūros. Tur, kā likums, var tuvoties ne kurš katrs.

Ziemeļzemes armija ir labi organizēta bruņinieku karadraudze. Tie ir skoloti neskaitāmajās kara akadēmijās iekšzemē, ir disciplinēti un prasmīgi karotāji. Tajos ir ieaudzināta akla paklausība likumam, kuru tie neizprot, taču nepieciešamības gadījumā nekavējas īstenot. Tas, tiesa, nekavē pašiem to pārkāpt, bet vienmēr un visur viņi būs gatavi sodīt ar patiesu kaisli un nosodījumu kādu citu par šo pašu noziegumu. Visa lielā Armija ir sadalīta daudzās mazākās armijās jeb divīzijās, kas izvietotas pa visu Ziemeļzemi. Tās parasti pārvalda konkrētu apgabalu, kas sevī ietver noteiktu skaitu ciemu, pār kuriem tie ir atbildīgi.

Armijas pienākumos ietlilpst Ziemeļzemes robežu stiprināšana un sargāšana, Ziemeļzemes karaļa likuma un vārda īstenošana tā zemēs, nodevu ievākšana, bet arī noziedznieku ķeršana un sodīšana. Armija pilda vienlaikus gan militārās, gan kārtībusargājošās funkcijas nodrošinot cieminiekiem gan mieru, gan drošību. Katras armijas virsvadonis ir augstākā amatpersona tam uzticētajā apgabalā, tas stāv pāri visiem - gan kareivjiem, gan ciematniekiem, gan ciemu vecākajiem. Ja ir jāšķir kāda tiesa, tad to dara armijas virsvadonis un tā tiek dēvēta par tribunālu gan armijas kareivim, gan cieminiekam. Armijas pienākums ir ķert un sodīt laupītājus, zagļus, nodevējus un kontrolēt ciemata vecāko darbību.

Armija pamatā rezidē savā cietoksnī jeb "pilī" apgabala centrā, pēc vajadzības nosūtot savas vienības kapteiņu vadībā uz ciematiem, ja tie pieprasa militāru atbalstu. Troļļu sirojumi ir bieža parādība, tāpēc armijai darba netrūkst - ciematnieki nedrīkst sadumpoties, ko tie izdarīs, ja redzēs, ka armija neko nedara, jo nodevas ir bargas. Tāpat arī regulāri tiek veiktas patruļas un izvietoti sargposteņi stratēģiski svarīgās pozīcijās. Disciplīna un kārtība ir armijas moto. Dezertieris ir automātiski nodevējs un vajāts, sodīts pēc bargākajiem likumiem.

Troļļiem tomēr armija ir pavisam savādāka. Pirmkārt, tā nav centralizēta un tieši nepārstāv koniga (jeb karaļa) intereses. Kad jaunie troļļi dodas uz valsts nomalēm, tiem nepieciešams apvienoties, lai izdzīvotu bargajos apstākļos, tiem nepieciešama spēcīga aizmugure, tāpēc tie meklē ligzdas. Ligzda ir administratīva vienība un to var izveidot tikai kara kuniga vasalis. Parasti pēc daudzām veiksmīgām kaujām, tuvojoties vecumam kara kunigs atlaiž savus brašākos un drosmīgākos kareivjus dodot tiem prestižās vasaļu tiesības, tādējādi pašus padarot par kara kunigiem. Tie tad nu ap sevi pulcē citus kareivjus, vasaļus un izveido karadraudzi. To dēvē par karadraudzi tādēļ, ka visi, kas tajā ietilpst ir draugi - parasti kara kuniga draugi, cīņu biedri. Tad šis kara kunigs var doties droši sirojumos un krāt bagātību. Bet tā kā bagātība mēdz būt smaga padarīšana, tas ir kaut kur jāglabā - kara kunigam vajag savu rezidenci. Tā nu tas nodibina savu ligzdu sev un saviem kara draugiem. Tai, savukārt, vēlāk piebiedrojas troļļi-nekarotāji, izceļotāji, meklējot drošību un patvērumu. Kara kunigs to arī garantē, taču pieprasa no tiem pretim kādu samaksu - nodevas par dzīvošanu. Kas gan ir visai saprātīgas un nenomaksāšana nedraud ar nāvi, kā pie ziemeļniekiem. Ligzda tomēr vairāk vai mazāk ir draugu, savējo būšana, taču nodevas tik un tā jāmaksā vienā vai otrā veidā - kā kunigam labpatīk.

Tātadam katrai ligzdai ir sava karadraudze ar savu karakunigu, katras ligzdas kliķes - karadraudzes un karakuniga - galveno ienākumu avots ir sirojumi, kas ir senas tradīcijas. Par labu toni neskaita sirojumu uz kaimiņu ligzdu, bet aizliegts tas nav, vislabāk tomēr ir sirot uz cilvēku zemēm. Bieži vien tomēr ligzdu kunigi nonāk konfliktos par to, kurš kuru ciemu apsiros un tad jau ķīviņi iet vaļā arī troļļu starpā, ka vai nu. Pie tam bieži vien abu ligzud kunigi ir labākie draugi, tādi tie arī paliek, bet labprāt grib pārgrauzt viens otram rīkli, lai tikai savai ligzdai izgādātu labāku dzīvošanu.

Ziemeļnieku armijas plusi ir to disciplīna un organizētība, troļļu - tehnoloģija un pašiedvesma. Troļļi labprāt nolamā pretinieku, lai sagrautu tā morāli pirms cīņas, tie izmanto bungas vai sitamos instrumentus, lai sašūpotu un iebaidītu naidnieku, tie mēdz izgatavot ietērpu un nokrāsot sejas, lai iedvestu šausmas kaujas laiukā. Ziemeļnieki, savukārt, paļaujas uz spēcīgām bruņām, labiem ieročiem, labu cīņas prasmi, stratēģiju un organizētību.

Tirgotāji

Tirgotāji ir īpaša ģilde šajā pasaulē. Tie nepieder nevienai rasei vairs īsti, lai gan pēc skata cilvēki. Tie tomēr itin brīvi var klaiņot kā pa ziemeļnieku, tā troļļu ciemiem tirgojot un pērkot mantas. Tos labprāt ieredz kā vieni tā otri, jo tirgoņi bieži nes pašas, pašas jaunākās ziņas gan no iekšzemes, gan kaimiņu ciemiem, tie nodrošina ciemus ar mantām un vielām, kuras nav rodamas uz vietas. Tie prot izklaidēt ar dēku stāstiem un dažkārt dziesmām. Bieži vien tie ir arī papildus ienākumu avoti gan troļļiem, gan ziemeļniekiem, jo uzpērk labu mantu, kā arī piedāvā darbu - gan nastu nesējiem, gan - biežāk - apsargiem.

Tērpušies tirgoņi ir košāk un savādāk kā visi citi, tie ir komunikabli un draudzīgi pret visiem. Tik ne pret tiem, kuri tiem kaitē vai ieriebj, tad tie met ļaundabim līkumu un reizēm pat vairās no visa ciema, kur tas mīt.

Tirgotāji ir ļoti sena sociālā grupa, tā stiagā pāri visai pasaulei nepazīstot robežas un nebīstoties briesmu. Tie ir gan Ziemeļzemes, gan Troļļu Valsts ekonomikas asinsvadi nodrošinot naudas un preču, pat kultūras cirkulāciju. Tikai tirgotāji uzdrošinās šķērsot visu Troļļu Valsti, lai dotos uz vienīgo cilvēku ziemeļu ostu Norea. Tie ir arī vienīgie, kuri var tikt pie un nēsāt dzelteno akmeni, kas ir to amata simbols.

Šamaņi un dievi

Pierobežu par labvēlīgu un ērtu vietu nenosauksi, tādēļ tur nedzīvo ne troļļu ne ziemeļnieku varenākie šamaņi. Tie izvēlas drošāku mājvietu savos torņos dziļi iekšzemē, kur nododas rituālu, amuletu un alfabētu studijām.

Tomēr ikurāt bez burvestībām un maģijām arī pierobežā neiztikt - katrā ciemā vismaz vienam, bet nav nekāds brīnums, ja diviem, trim, pat četriem ir viens vai vairāki amuleti. Parasta lieta ir iegādāt burvestību rulli, ja ne kam citam, tad vismaz ārstēšanai. Gan troļļu, gan ziemeļnieku pusēs amuletu medības ir populāra jauniešu, karstgalvju un avantūristu nodarbošanās - labs amulets maksā bargu naudu, tas dod lieliskas priekšrocības un paceļ galvas tiesu pāri citiem cieminiekiem. Tik senā zemē, par laimi, amuletu netrūkst - tos var izmānīt gan no celmsēžiem vecīšiem, gan atņemt čiepļiem, var atrast pēc vecu vīru teiksmām, gan uzdurties pamestās drupās. Amuletu medības iet roku rokā ar apslēptās mantas meklēšanu. Neviens nav tik dulls, lai naudu raktu zemē, taču māņugunis neviens īsti nav izpratis, bet tās, dīvainās, visu mūžu skraida pa pasauli zogot monētu pēc monētas, lai apraktu vienā vietā. Tādēļ galīgi nav brīnums atrast dučiem apslēptās mantas apkārt vienam ciemam.

Bet tomēr, tā ir tikai tāda zemnieciska padarīšana, ja kāds vēlas kļūt par īstu šamani, tas uzpērk ikvienu amuletu, kas uzrodas. Pie tam ne tik daudz, lai pats kļūtu spēcīgāks un varenāks, cik lai konkurentam tas netiktu.

Tik un tā, patiesu šamaņu pierobežā ir maz. Toties te netrūkst tā, kas ir visās Ziemeļzemes un arī Troļļu Valsts malās - Dāsna. Dāsna baznīca ir patiesībā ļoti varena un plaša organizācijas, kas rīkojas tikai un vienīgi altruistiskos mēŗķos. Tai nav nekādi viltīgi plāni, tā negrib iedzīvoties, tā dara visu, lai palīdzētu un aizstāvētu sava apgabala iedzīvotājus. Dāsns, kurš katrā vietā ir savs, taču vienmēr Dāsns, dzīvo Prizdē, kas katrā vietā ir sava, bet vienmēr Prizde. Prizdā tas laipni sagaida kā troļļus tā ziemeļniekus, te tas ir noliedzis kauties, tas labprāt tirgojas ar amuletiem un atdzīvina mirušos garus. Lai arī kā likums dēvēts par dievu, Dāsns tomēr ir un paliek tikai spēcīgs un ļoti ekscentrisks šamanis jeb - burvis. Dāsns vienmēr rīkojas tā, lai cīnītos par mieru un labumu ikvienam, tāpēc tas ir ļoti ieredzēts gan no ziemeļnieku, gan troļļu puses.

Un nu jau stāsts var sākties..

Tas nu bija viss, ko gribēju jums pateikt pirms lielā stāsta jebšu hronikas. Ir 246.gads pēc Lielā kara un, lai gan oficiāla laika skaitīšana nav ieviesta ne troļļiem, ne ziemeļniekiem, kaut kā ir iegājies tomēr, vismaz runājot par abu rasu attiecībām, izmantot šo kā gadaskaitli. Pamiers ilgst jau vairāk kā divus gadsimtus, taču tas ir tik šaurs un plāns kā pavasara ledi..vai ilgi tas vēl saglabāsies? To mēs uzzināsim tikai pašā stāstā un nākamajām paaudzēm par to stāstīs Troļļu Nakšu Hronikas.

Šo rakstu rediģēja Kamazs: 01.08.2005 22:28

[Kurbads]

o , nu tagad jau taa bilde top skaidraaka. (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/two_handed.gif)

[soirvakt]

gribetos piebilst ka ne tikai ziemelniekiem vir laba taktika bet ari troliem jaatzist ka troliem taktika ir daudz labaka par ziemelnieku