Atinuss un Mortiass.., dārgakmens un karakungs.. pazudinās.. Opcijas

[Idril]

OOC: Spēle sākas jūsu pašu mitekļos, mājās, dzīvēs.. Un tad jūs saņemat sapni.. Spēle sākas vakarā, tad nakts ar sapni un jūsu rīta reakcija! (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)


Ilgos meklējumos izklejojies pa Viduszemi. Izstaigājis malu malas.. Izlasīdams teiksmu teiksmas. Dranvins bija atradis meklēto. Sēžot Norstāras mugurā šajā rītausmā, kad saule vēl izstaipījās un pamazām sāka liet starus pār šiem Kardolānas līdzenumiem, viņš pasvieda gaisā rokas un uz dažādām debess pusēm aiztraucās astoņas sniegbaltas dūjas.
Nākamnakt tās būs sasniegušas savus mērķus..
Viņš apmierināti nodomāja. Norstāra nojaušot burvja nolūkus pagriezās tālās hobitu zemes virzienā un sāka auļot. Līdz turienei bija dienas jājiens - viņai, kura bija ātra kā vējš un viņiem tur bija jānonāk nākamās dienas rītā.

Dūjas, kuras Dranvins bija izlaidis bija sapņi, kuri piemeklēs katru no astoņiem ceļiniekam, katram pavēstot ko citu :

Kelam Kelvina dēlam (gwinerva)

Kalnkalnu racēju pēcteci,
Pamet savu raktuvi,
Apmeklē senseno Imladrisu.
Mūsdienu liktenis tumsības skarts,
Izšķirts tur tiks tas.
Klausi sensenam aicinājumam.

Nirvana Daria Lurna (Tinuviel)

Caur mierīgo Valinoru,
Un vareno Dižjūru,
Atpakaļ šai zemē esi nākusi.
Un savas saknes meklēt sākusi.
Tavs ceļs ved uz vienvietu,
Dodies uz Imladrisu.
Seko šai balsij diželfu atvase.

Doro Bogo dēls (Snorkes Jaunkundze)

Senas teiksmas esi klausījies,
Tēvocis no tēvoča ausījies,
Sen minētā un snaustošā,
Pērle starp valstībām,
Imladrisa dusošā.
Turp vedīs tavs ceļš,
Vien klausi šim pantiņam un dungojot to,
Atklāsi senču spēku sevī šo.


Eodars (Roviela)

Imladrisa tevi sauc,
Klausi jel un nāc.
Starp divupēm un kritumiem tā naiga,
Imladrisa tevi gaida.
Varbūt starp Bruīnas ūdeņiem, kuri valgo
Radīsi, ko pa sapņiem kāri malko.

Arandils Aranda dēls (Dinnija)

Imladrisa, šis vārds tev nav svešs,
Zini, tu, kur šis elfpilsētas mežs
Nekavējies, ceļā posies,
Vairs pēļos neknosies,
Jo senpilsēta sauc,
Nekavējies un ceļā trauc..

Allora Kerdana meita (seila)

Imladrisa, senā un tālā,
Tā, kura ir Krāčupes malā,
Bet skatīta nav tavā skatā.
Zini, ka ceļš tev mērojams turp,
Klausi nu sirdij steidz nu šurp.
Elfu bērns, kas maldījies.
Svešās vietās blandījies..

Armēlijs Tuks (Rowenny)

Vai ceļā doties gribi tu?
Tad steigšus traucies nu.
Dodies uz Imladrisu tāltālo,
Un paķer līdzi draugu attālo.
To kuram ceļš tupatās vedīs,
Un pārsteigumos ievedīs..

Torongils (Nimue)

Imladrisa, kuru tu redzi,
Domās no rīta un sapņos pa nakti.
Par troni zaudēto tu sapņo,
Pārdomā tēva soli kļūmīgo.
Uz Imladrisu traucies,
Kur liktenim būs izšķirties un mainīties..


Balsī, kas katra sapnī nodziedāja savu pantiņu bija sava neatvairāma burvība, kura pievilkt pievilka un lūgšus lūdza doties uz Imladrisu - Rivendellu.

Saule uzausa, bet pār līdzenumiem traucās sudrabains vēja spārnu nests zirgs - Norstāra un vecs večuks tās mugurā.

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 10.06.2005 19:57

[Roviela]

(OOC - izlūks būs bijis nevērīgs (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/tongue.gif) Tā nemēdz būt, ka nometnē visi guļ - nav jau bijis nekas tik ļoti nogurdinošs, lai visi bezspēkā tik vien spētu kā pakrist, aiztaisīt acis un cerēt, ka nekas vairāk neatgadīsies. Turklāt cienījamais rūķu valdnieks būs izjājis no Morijas pa citiem vārtiem - jo pēc elfu valdnieka aprēķina, pusdienotāji bija vairs tikai stundas vai divu gājuma attālumā no tuvākajiem Morijas vārtiem (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/whistling.gif) )

Pēc pusdienām ceļotāji bija pagājuši vēl tādu gabalu, bet izradījās, ka attālums līdz Morijas vārtiem šaipusē nav vis tik tuvu, kā viņi domāja, tāpēc bariņš ierīkojās uz naktsguļu tāpat kā visas iepriekšējās naktis ērtākajā atrodamajā vietā zem klajas debess. Eodars uzņēmās rīta sardzi.
Nomainījis iepriekšējo sargātāju, kņazs vispirms apraudzīja, kā ar nosegto uguni, vai varēs no rīta iekurināt, tad aizgāja apraudzīt zirgus. Viss bija kārtībā. Paņēmis no Arres segliem ieročus, viņš pakāpās nedaudz nostāk no ceļabiedriem. Netālu no zirgiem, bet tā, lai varētu labi pārredzēt gan nometni, gan pieejas pie tās, un pats paliktu nemanāms. Labu laiciņu nekas īpašš nenotika, bet tad...
Pēc Naktstauriņa klusa sprauslājiena viņš saprata, ka tuvumā kāds ir, un ieklausījās vērīgāk. Un tiešām, pēc brīža sadzirdēja klusu troksnīti, bet tas attālinājās.
Pagaidījis, līdz troksnis noklust pavisam, Eodars pa vienam sāka modināt ceļabiedrus.
- Mums paredzami ciemiņi, nezinu, kas tādi, esiet gatavībā!

Viņš palika Doro tuvumā. To glabā hobits. Tā teica elfu valdieks.

[Snorkes Jaunkund...]

Dorro pēc pusdienām bija sēdies Nimroda mugurā, kurš bija ļoti aizrāvies ar blenšanu uz Atēlu. Nimrods mēģināja tikt tuvāk Naktstauriņam. Taču beigās viņš padevās un vienkārši sekoja viņam. Doro iegrima domās par gardo zupu ko viņš bija baudījis, un mazliet aizsnaudās. Kad viņi apstājās naktguļai, Doro miegs nebija pārgājis, tāpēc viņš miegains nokāpa no Nimroda un iekārojās guļvietā. Pēc mirkļa viņš jau saldi šņāca.
Kad Eodars viņus pamodināja, un pastāstīja par "ciemiņiem" Doro, atspiedās pret koku. tā nu viņš skatījās uz visām pusēm, bet nevienu neredzēja.

[gwinerva]

Jau ilgi neesmu rādījusies (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/blush.gif) (laika trūkuma dēļ), bet centīšos ko saprast un ātri iejusties atpakaļ savā lomā cerams, ka neko nesajaukšu (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)

Kels bija saldi iesnaudies un viņam nemaz negribējās celties.Viņš sapņoja par visādām lietām...Par kalniem un par zelta raktuvēm, sapnī izstaigādams tās krustu un šķērsu.Un katru reizi, kad viņš nonāca strupceļā tur bija vēl neizrakts zelts, ko viņš ar savu neparasti lielo cirvi, kas nez kā bija ļoti liels un izsturīgs, ņēmās zeltu cirst un likt kādā ķerrā, kas arī nez no kurienes bija uzradusies.Kels gulēja ar smaidu uz lūpām, un pa brīdim ko nomurmināja, bet nekādas citas skaņas neizdvesa.Kels bija tādā kā pusmiegā...Sadzirdējis kaut kādu paskaļāku vārdu virkni viņš tākā nemierīgi sagrozījās, līdz vārdi neaizgāja līdz viņa apziņai viņš vēl nemierīgi grozījās, un tiklīdz saprata vārdu jēgu izberzējis acis mēģināja tās atvērt.Nosākuma Kels samiedza savas mazās ačteles, lai tās pierastu pie gaismas, kas bija apkārt.Kaut ko neskaidri nomurminājis, kas izklausījās pēc :
Grr..mmm..am.., Kels jau bija kājās un taustījās pēc sava cirvja.Sataustījis cirvja spalu Kels jutās apmierināts, un arī sāka skatīties apkārt.Neizskatījās, ka kāds būtu tuvumā, vismaz Kels neko neredzēja, pagaidām...

[novemberunge]

Ciemiņi? Falrass pārjautāja, pasaukdams tuvāk Atēlu, kas visai neapmierināta nodižājās un klusi pierikšoja klāt- viņa zināja, kad ir īstais laiks beidzot klausīt, ko saimnieks saka.
No savu mantību dziļumiem viņš izvilka zobenu un nopētīja tā asmeni, acīm zibot visai nelāgā cerībā, ka beidzot varēs to izmēģināt tā kārtīgi, nevis tikai trenējoties pavicināt un ļaut, lai atsit. Par gļēvulību vai drosmi šeit negāja runa, te jau radās azarts- tikai patsjauneklis nesaprata vai tas ir uz labu, vai uz sliktu...

[gwinerva]

Es jau domāju veselu mūžību neviens neko neiesūtīs... (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)

Kels stāvēja un glūnēja uz visām pusēm.Viņš nebija diezko apmierināts, ka uzrauts augšā, bet nekas jau cits arī neatlika.Bija tāda nejauka kņudoņa pakrūtē, bet Kels tam centās nepievērst uzmanību.Bija tā itkā kāds vērotu, bet tikai viņš neredzēja kas...Tas pagaidām viņu nemaz neuztrauca, bija tik neliela, nepatīkama neomulības sajūta.Kels jau izņēma cirvi un turēja to gatavībā rokās.Pēc viņa domām viss bija sagaidāms, un labāk būt gatavam nekā pēctam nožēlot.
Nu kas tur ir? Kels klusām, itkā, pats sev jautāja.Kela piere bija nedaudz saraukta, un viņš izskatījās pus dusmīgs, pus domīgs.Nepacietībā viņš sāka mīņāties, un tad nomierinājies atkal atsāka nomācošo gaidīšanu.Viņš apgriezās vienu reizi apkārt, un nostājās tajā pašā pozīcijā kurā bija.Kels nevarēja atcerēties, kad pēdējo reizi licis lietā savu cirvi, un tas nebija labi.Viņš nedaudz uztraucās par to vai maz vēl māk to likt lietā, tāpēc mazliet pašūpoja.Pasmaidījis greizu smaidu viņš secināja, ka nav aizmirsis gan, un juta, ka cirvis klausa kā bīstami ass rokas pagarinājums, kā tam arī bija jābūt.

[Roviela]

- Jā, - Eodars īsi atsaucās Falrasam.
Viņš stāvēja pavisam blakus Doro un skatījās uz to pusi, kurp bija dzirdējis aizejam nezināmo.

Bet kņazs negatavojās cīņai. Poza bija brīva, un vismaz ārēji nekādi nevarēja redzēt, ka viņš jebkurā mirklī būs gatavs kauties. Pagaidām nebija vajadzības lieki izrādīties. Turklāt - kurš varēja galvot, ka vispār būs jācilā zobens? Eodars bija pārliecināts, ka tas, ko manīja Naktstauriņš un ko pats dzirdēja, nebija ne viens no Mortiasa Septiņnieka, nedz arī orks vai cits tāds mošķis. Nejuta baiļu, kas liecinātu par pirmajiem, un kņazs zināja, ka mošķi nemēdz sūtīt tādus izlūkus, bet drīzāk iet visi reizē un uzbrūk barā. Tādu izdevību, redzot, ka nometnē guļ, viņi garām noteikti nelaistu.

- Falras, atceries, mēs esam netālu no Morijas, te nebūtu nekāds brīnums sastapties ar rūķiem, kuri mums nav ienaidnieki, - viņš paklusi uzsauca nupat pārāk satrauktajam jauneklim.

[gwinerva]

Kels neko neteica.Viņš zināja, ka šeit var sastapt rūķus, bet viņš zināja arī to, ka var sastapt arī citādas radības.Nekad nevarēja būt droš, ka kaut kas nepazud.Kels nedaudz nopurinaja galvu.
Kāpēc es uztraucos par savu mantību?Man tak tikpatkā nemaz nav ko zagt!Tas ir kā saistīts ar to noladēto putnu! Noteikti! Kels bija nedaudz noskaities.Viņs jau bija jutis, ka kaut kas nav kārtība no tā brīža, bet saprata to tikai tagad..
Nu labāk būt gatavam uzreiz...Kels noteica itkā starpcitu.Bet Apdomājot ceļinieka teikto vins neviļus nolaida cirvi zemāk.Kaut gan viņš domāja, ka varētu jau saprast viņu piesardzību.

[Saris]

Kelvins ar pavadoņiem uz ponijiem lēnām un bravurīgi jāja uz ceļinieku apmetni. Pavisam netālu no izlūku noskatītās vietas, kur atrodas ceļinieki, viņi nokāpa no mazajiem zirdziņiem un plašu smaidu sejā iesoļoja apmetnes vietā.
Sveiki mani draugi. viņš noteica un noskatija visus ceļiniekus itkā meklēdams savu dēlu Kelu, to atradis viņš jutās savādāk. Tā itkā kāds būtu noņēmis smagumu no pleciem--dēls bija atgriezies.

[gwinerva]

Kels pasmaidīja platu smaidu un nolaidis cirvi nolkia to, kur tam bija jābūt un veikliem soļiem devās pie sava tēva.Kels pat īsti nezināja cik tālu bija ceļojis un nebijis mājās.Bet tagad ieraugot savu tēvu viņu pārņēma siltas izjūtas.Tēvs gandrīz nemaz nebija mainījies tikai varbūt Kels to īsti nemanīja?

[novemberunge]

Vella būšana. Falrass, sapratis, ka nekādas kaujas nebūs, nošķendējās- tātad zobene izvēcināšanas un asiņu nebūs. Tas šķita kā jauks sapnis, varbūt mazliet vardarbīgs, tomēr ar savu jēgu un nu viņu priekšā bija rūķu valdnieks, bet jauneklis spēja tikai nevarīgi nolikt atpakaļ savu ieroci pie pārējām mantām.
Labvakar, mans rūķu lord! nu jau sekoja manāmi straujāka, gaišāka piebilde un viegla paklanīšanās. Falrasam likās, ka tā šeit būtu tieši vietā, ņemot vērā to, ka satikšanās notika ar ieročiem rokās.

[Roviela]

- Gatavs pakalpot, valdniek! - Eodars viegli palocījās, bet savu vietu blakus Doro nepameta. - Esiet sveicināts, lai veiksme nāk ar jums!

Vairāk viņš pagaidām nejaucās - vai tad nav redzams, ka cienījamais rūķis vēlas sasveicināties ar Kelu, un tādos brīžos nevajag traucēt?

Kņazs paskatījās uz Falrasu un ievēroja, ka puisis ir tāds kā saīdzis. Kauties gribēja, vai? Eodars pasmaidīja. Ek! dedzība ir laba lieta, bet noturas parasti līdz pirmajam nopietnajam ievainojumam. Pēc tam, kad patiešām ir nācies sisties lai izdzīvotu, vairs tā nekārojas pirmajam uzsākt ķildu ar nezināmu pretinieku. Nekas, kņazs varēja likt galvu ķīlā, ka Falrasam tā prieka vicināt zobenu būs priekšā vairāk, nekā gribēsies.

[Saris]

Kelvins apskāva savu dēlu, un smaidīdams viņš pagriezās pret pārējiem un teica Jūs ceļinieki drošvien būsiet noguruši, tādēļ labāk ātrāk dosimies uz manu karaļvalsti... Tur Jūs gaidīs branga maltīte.
Kelvins piegāja pie katra no ceļiniekiem un apskāva to. Pieiedams pie Eodara viņš paspieda tam roku un teica Veiksme nāk un iet kur tai pašai tīk. Kelvins pasmaidija. Nu ko mani ceļa biedri, dosimies tur kur mums pienākas būt, ne jau zem klajas debess!.. Uz Morijas Raktuvēm.. Vinš noteica un lika savam eskortam palīdzēt sakravāt mantas...

[Roviela]

Bet patīkami, ja gadās uz vienu pusi ar to, - Eodars pasmaidīja, sarokodamies kā cienījamais rūķis to vēlējās.
Nakts bija mierīga, bet no labām brokastīm neatteiksimies. Rūķu viesmīlība ir izslavēta malu malās, un es noteikti nebūšu tāds muļķis, lai palaistu garām iespēju paviesoties pašā Morijā.

Šādi atbildējis, kņazs vēlreiz viegli palocījās, un devās savākt savas lietas. Tas tiešām bija viens mazs brītiņš, jo stādamies sardzē, Eodars jau bija pilnībā saģērbies un arī sakrāmējis nedaudzās mantas. Atlika vien pasvilpt Naktstauriņu, un ceļojums, kurp rūķi vedīs, varēja sākties.

[gwinerva]

Kels bija apmierināts.Bija labi atgriesties sev pazīstamajā pusē.Lieki nekavēdamies Kels sekoja savam tēvam pa pēdām.Kels tiešām jutās mazliet noguris, jo jau ilgi nebija kārtīgi izgulējies.Prātu priecēja arī runa par brango maltīti.Kels zināja, ja tiek pieminēta branga maltīte, tad tiešām varēs pieēsties cik tik vien lien.Neviļus Kels sajuta arī izsalkumu.
Jādams uz sava ponija Kels lūkojās apkārt cenzdamies apsvērt un pārsvērt, kas ir mainījies, kas palicis pa vecam.Viņš redzēja tos pašus kokus to pašu zāli, tos pašus kalnus, akmeņus, tikai tagad viss likās nedaudz savādāks...Varbūt drūmāks? Vai tikai tāpēc tā likās, ka viņša jau bija pieaudzis?
Ponijs veikliem rikšiem turējās līdzi pārējiem rūķiem.Kels beidz pētīt apkārtni un pavērās uz priekšu, lai labāk saredzētu Morijas raktuves.Kela galvā atgriežās vairākas atmiņas un domu jūklis kamēr viņi jāja.Viņš centās sakārtot domas un atminēdamies atmiņas nedaudz, gandrīz nemanāmi, pasmaidīja.Tiešām bija laba sajūta atgriesties dzimtajā pusē, lai gan nedaudz dīvaini.Kels beidzot pievērsās savam tēvam:
Vai daudz kas ir mainījies pa šo garo laiku?Kels vēl jo projām domīgi jautāja.

[Saris]

Kelvis jādams izdzirdējis dēla jautājumu nedaudz apdomājaMainijies? Dēls pasaule mainās visu laiku, bet ja tu par Moriiju jautā, tad es tev ilgi varetu stastīt. Nu labi pastāstīšu izklāstu. Esam izveidojuši jaunas zāles kalna augstākajā stāva un vēl pa pāris kambarzālēm zemākajos akmens stāvos, vina balss tembrs mainijās uz nedaudz zemāku un viņš turpināka Mēs uzrakām jaunas Mitrila atradnes, bet rūķi baidās tu rakties! Vecajie vēl stāsta, ka lāsts var atkal pārņemt Moriju, un jaunie viņiem klausa. Viss sākās pirms kādiem 2 mēnešiem, kad 10 rūķu amatnieki devās uz zemakajiem kambariem, mēs vairākus simtus gadu nebijām tur spēruši kājas un tai dienā šie rūķu amatnieki pazuda.... viņa balsī varēja dzirdēt smagumu un sāpju pieskaņu Starp viņiem bija arī tavs brālis Kelrods... Mēs ilgi gaidijām, bet bez rezultātiem viedajie uzskatija, ka tas ir atgriezies atgriezies no nāves... tu jautāsi "kas?" ... Tumsas un varas dēmons ar kuru pirms vairākiem simtiem gadu cinijās Gendallfs... Visi uzskata, ka Gendalfs viņu uzveicis, bet rūķi šaubās un baidās viņi uzskat, ka Balrogs ir atgriezies... Kelvins nolaida galvu paskatijās uz Kelu un noteica Beigsim runāt par šaubīgām lietām un nāvi... viņš izmocija smaidu un paskatijās uz ceļu Hooo ... esam klāt mani ceļotāji, esam klāt... Morijas vārti !

[Snorkes Jaunkund...]

Doro paklanījās Kelvinam, bet neko neteica. Viņš noskatījās kā Kelvins apsveicinas ar Kelu. Tad viņš uzkāpa mugurā Nimrodam un Nimrods sekoja pārējiem. Doro nez no kā palika šķebīgi ap dūšu. "Laikam mirkļa vājums" viņš nodomāja un aizvēra acis. Tikai tad kad kad Kelvins iesaucās ka Morija jau klāt, viņš atvēra acis un skatījās apkārt.

[Saris]

Kelvins paceldams savas rokas virs galvas teica Nu jūs mani ceļinieki redzat Morija ir klāt vārti bija plaši vaļā un sardzē stāvēja divi rūķi nokrāvušies ar bruņām līdz kaklam. Elfu stādito koku Vairs nebija kopš tās dienas kad dzīļu nezvērs tos izrāva un nopostija Vārtu priekšpusi.
Kopš šī brīža jūs būsiet mani viesi tik ilgi gamēr mēs atkal šķirsimies. Kelvins sacīdams pamāja visiem lai dodas iekšā. Cauri Morijas karaļvalstij ir jāiet četras dienas un es ceu ka jūs arī nedaudz paviesosieties pie manīm manās greznajās zālēs..Ko sakat? Viņš pievērsa skatienu jaunajam Falrasam.

Kelvins paceldams savas rokas virs galvas teica Nu jūs mani ceļinieki redzat Morija ir klāt vārti bija plaši vaļā un sardzē stāvēja divi rūķi nokrāvušies ar bruņām līdz kaklam. Elfu stādito koku Vairs nebija kopš tās dienas kad dzīļu nezvērs tos izrāva un nopostija Vārtu priekšpusi.
Kopš šī brīža jūs būsiet mani viesi tik ilgi gamēr mēs atkal šķirsimies. Kelvins sacīdams pamāja visiem lai dodas iekšā. Cauri Morijas karaļvalstij ir jāiet četras dienas un es ceu ka jūs arī nedaudz paviesosieties pie manīm manās greznajās zālēs..Ko sakat? Viņš pievērsa skatienu jaunajam Falrasam.

[gwinerva]

Kels rūpīgi apdomāja sava tēva teikto.Viņa brālis..Keldors, kur tas laiks, kad viņš nebija redzēts, un tagad vairs netiks redzēts, lai viņam vieglas smiltis, lai gari ir ar viņu, Kels klusi pie sevis nodomāja, bet neko neteica.Tēva vārdi bija izraisījuši viņā dziļas pārdomas, bet Kels nekad nebija īpaši runīgs.Viņš runāja maz.Lielāko daļu paturot seī iekšā, vai tikai nodomāja, viņa prāt nebija vajadzības lieki dzesēt muti, lai pateiktu tikai kaut ko, ko pēc būtības var
eja arī neteikt, jo tas bija mazsvarīgs.
Jā Kels redzēja, kad beidzot Morija ir klāt...Nonācis pie vārtiem Kels pavērās uz diviem sargiem, tad nopētīja vārtus...
Protams, ka Kels gribēja paviesoties greznajās zālēs, un vispār apskatīt visu.Viņs nebija šeit tik sen bijis, ka tā vien gribējās kā mazam rūķim visu izložņāt un izzināt no jauna.Kelqm šī vieta saistījās ar daudzām gan labām, gan ne tik labām atmiņām.Tādēļ ar bija jocīgā sajūta atgriesties.Parasti Kels negremdējās atmiņās, bet šinī vietā viņam to vienkārši bija par daudz, lai vismaz kaut ko neatcerētos.
Kela domas neviļus atgriezās pie dēmona.Kaut kur, sen atpakaļ, viņš bija dzirdējis nostāstus par dēmonu, bet viņam tas likās mazsvarīgi.Drīzāk kā stāst, lai pabiedētu jaunos rūķus.
Tēvam tomēr bija taisnība.Kels aizgaiņājka visas domas un ar smaidu uz lūpam izjāja cauri vārtiem.Tiešām nevajadzēja domāt par nāvi un tai piederīgām lietām.Viņš taču bija atpakaļ, tagad vajadzēja līksmot...;

[Roviela]

Jājot netālu aiz rūķu karaļa un tā dēla, Eodars labi dzirdēja viņu sarunu. Te bija par ko padomāt! Ka Balrogs būtu atgriezies, to kņazs īsti negribēja ticēt, bet arī bez ugunīgā briesmoņa Kazad-dūma dzīlēs netrūka mošķu. Tā bija rakstīts senajās hronikās, un jaunajam karavadonim nebija iemesla to apšaubīt. Lai ko teiktu šaubīgie, bet vismaz līdz šim brīdim visi senie vārdi bija apstiprinājušies mats matā.

Jācer vienīgi, ka pašiem šo četru dienu laikā nenāksies sastapties ar nezināmo briesmoni. Un ja arī nāksies, tad tur neko nevarēs darīt, tātad - nāksies.

Viņš bez vilcināšanās sekoja karaļa aicinājumam ienākt pa Morijas vārtiem.

[gwinerva]

Jau daudz labākā noskaņojumā Kels turpināja ceļu.
Saki, vai šeit vēl jo projām ir tik pat bagātīgas un labas maltītes kā pirmstam?Kels vēderam nedaudz rūcot apjautājās.Kelam piemita tāda īpašība, ka viņš ļoti bieži bija izsalcis, un arī ļoti daudz ēda, tāpēc, kā jau rūķis, bija nedaudz patukls.Mazās, tumšās ačteles raudzījās tēvā.
Kela bārdā bija nedaudz sarmas, bet izskatījās, ka viņš tam nepievērš lielu vērību, un, pat, ja viņš to pamanītu liela labuma no tā nebūtu, jo viņš tāpat neko nevarēja izdarīt, tur bija vajadzīgs siltums.Viņa sirdi priecēja arī tas, ka ir izraktas daudzas jaunas ejas.Viņš jutās straukts, iekšēji, kā bērns, un āru gan nekas nebija pamanāms, varbut vienīgi viņa acīs, kurās dega sīkas tik tiko manāmas liesmiņas.Gribejās ātrāk visu apskatīt, bet viņš arī labi apzinājās, ka tam var arī0 nebūt laika.Galu galā viņi šeit nevarēja ilgi uzturēties - bija jāturpina ceļš.
Izskatījās, ka Kela ponijam arī bija labs noskaņojums, jo viņš vieglītēm cilpoja uz prieksu vērdamies apkārt, cik nu ļāva pavada.