Atinuss un Mortiass.., dārgakmens un karakungs.. pazudinās.. Opcijas

[Idril]

OOC: Spēle sākas jūsu pašu mitekļos, mājās, dzīvēs.. Un tad jūs saņemat sapni.. Spēle sākas vakarā, tad nakts ar sapni un jūsu rīta reakcija! (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)


Ilgos meklējumos izklejojies pa Viduszemi. Izstaigājis malu malas.. Izlasīdams teiksmu teiksmas. Dranvins bija atradis meklēto. Sēžot Norstāras mugurā šajā rītausmā, kad saule vēl izstaipījās un pamazām sāka liet starus pār šiem Kardolānas līdzenumiem, viņš pasvieda gaisā rokas un uz dažādām debess pusēm aiztraucās astoņas sniegbaltas dūjas.
Nākamnakt tās būs sasniegušas savus mērķus..
Viņš apmierināti nodomāja. Norstāra nojaušot burvja nolūkus pagriezās tālās hobitu zemes virzienā un sāka auļot. Līdz turienei bija dienas jājiens - viņai, kura bija ātra kā vējš un viņiem tur bija jānonāk nākamās dienas rītā.

Dūjas, kuras Dranvins bija izlaidis bija sapņi, kuri piemeklēs katru no astoņiem ceļiniekam, katram pavēstot ko citu :

Kelam Kelvina dēlam (gwinerva)

Kalnkalnu racēju pēcteci,
Pamet savu raktuvi,
Apmeklē senseno Imladrisu.
Mūsdienu liktenis tumsības skarts,
Izšķirts tur tiks tas.
Klausi sensenam aicinājumam.

Nirvana Daria Lurna (Tinuviel)

Caur mierīgo Valinoru,
Un vareno Dižjūru,
Atpakaļ šai zemē esi nākusi.
Un savas saknes meklēt sākusi.
Tavs ceļs ved uz vienvietu,
Dodies uz Imladrisu.
Seko šai balsij diželfu atvase.

Doro Bogo dēls (Snorkes Jaunkundze)

Senas teiksmas esi klausījies,
Tēvocis no tēvoča ausījies,
Sen minētā un snaustošā,
Pērle starp valstībām,
Imladrisa dusošā.
Turp vedīs tavs ceļš,
Vien klausi šim pantiņam un dungojot to,
Atklāsi senču spēku sevī šo.


Eodars (Roviela)

Imladrisa tevi sauc,
Klausi jel un nāc.
Starp divupēm un kritumiem tā naiga,
Imladrisa tevi gaida.
Varbūt starp Bruīnas ūdeņiem, kuri valgo
Radīsi, ko pa sapņiem kāri malko.

Arandils Aranda dēls (Dinnija)

Imladrisa, šis vārds tev nav svešs,
Zini, tu, kur šis elfpilsētas mežs
Nekavējies, ceļā posies,
Vairs pēļos neknosies,
Jo senpilsēta sauc,
Nekavējies un ceļā trauc..

Allora Kerdana meita (seila)

Imladrisa, senā un tālā,
Tā, kura ir Krāčupes malā,
Bet skatīta nav tavā skatā.
Zini, ka ceļš tev mērojams turp,
Klausi nu sirdij steidz nu šurp.
Elfu bērns, kas maldījies.
Svešās vietās blandījies..

Armēlijs Tuks (Rowenny)

Vai ceļā doties gribi tu?
Tad steigšus traucies nu.
Dodies uz Imladrisu tāltālo,
Un paķer līdzi draugu attālo.
To kuram ceļš tupatās vedīs,
Un pārsteigumos ievedīs..

Torongils (Nimue)

Imladrisa, kuru tu redzi,
Domās no rīta un sapņos pa nakti.
Par troni zaudēto tu sapņo,
Pārdomā tēva soli kļūmīgo.
Uz Imladrisu traucies,
Kur liktenim būs izšķirties un mainīties..


Balsī, kas katra sapnī nodziedāja savu pantiņu bija sava neatvairāma burvība, kura pievilkt pievilka un lūgšus lūdza doties uz Imladrisu - Rivendellu.

Saule uzausa, bet pār līdzenumiem traucās sudrabains vēja spārnu nests zirgs - Norstāra un vecs večuks tās mugurā.

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 10.06.2005 19:57

[Roviela]

Par dzīļu briesmoņiem neko nezinu, Tev taisnība, pie alus kausa krogā ne to vien stāsta un ne to vien var dzirdēt, Eodars piekrita puiša sacītajam.
Vienīgais stāsts, ko zinu droši, ka tā ir taisnība, ir senā leģenda par Gendalfu un Balrogu, un Gredzena brālību, bet tas bija ļoti sen, un ugunīgais Balrogs, šķiet tāds bija vienīgais. Tas, protams neizslēdz to, ka Kazad-Dūma dzīlēs ir sastopams šis un tas vismaz tikpat nepatīkams. Tā kā, vienalga, uzmanīties vajadzēs, tāpat kā paļauties uz veiksmi un labo spēku labvēlību, kā jau novēlēja elfu valdnieks atvadoties.

Eodars jāja nemaz nevadot un nemudinot savu raženo salni, kurš reizēm pasniecās uz Atēlas pusi, lai ar purnu mēģinātu pabužināt tai krēpes. Laikam jau Naktstauriņam patika Falrasa skaistule ķēve.

Tā, mierīgi jājot, bija pagājušas pāris stundas. Līdz Morijai atlika īsāks jājams gabals, kad ceļa malā, ieraudzījis piemērotu vietu, Eodars ierosināja uz brīdi te apmesties, kaut ko iekost un atpūtināt zirgus.

Nolekdams no Naktstauriņa, kņazs atgādināja Falrasam par treniņu, sacīdams, ka labāk patrenēties tagad uzreiz, pirms ēšanas.

[novemberunge]

Atēla pielika soli un atmeta galvu atpakaļ, kā Naktstaurinš mēģināja pabužināt tai krēpes.
Bet Falrass to nemanīja, viņš bija ieslīdzi pārdomās un lūkojās uz pavisam citu pusi. Kaut kas sirdī urdīja- stāsts par Gendalfu un Balrogu patiešām bija dzirdēts, tomēr- vai tas bija patiess vai jau atkal izpušķots? Kas zin...

Kad jauneklis nolēca no ķēves un Eodras ieminējās par treniņu pirms ēšanas, viņš apjausa, ka neko dižu nebija ēdis aiz savas neuzticības un satraukuma. Bet tas nekas- galvenais, ka viņš vēl turējās kājās.
Zobens... Nu, ja. Falrass nomurmināja un sāka krāmēties ap savām mantām, līdz beidzot uzgāja pavisam parasto maksti un izvilka no tās ieroci.
Zobens bija skaisti notīrīts (nekā cita ko darīt viņam tāpat nebija) un uz tā virsmas rotaļājās gaisma, kamēr spals likās pavisam vienkāršs, lai gan patiesībā tajā bija iegrebti raksti Falrasam neizprotamā mēlē.
Cerams, ka nevienam roku nenocirtīšu. jauneklis nomurmināja un pacēla zobenu uz augšu, nopētīdams asmeni kā lielu dārgumu.

[Roviela]

Redzot, ka Falrass jau gatavojas treniņam, Eodars aizveda Naktstauriņu malā, kur tam būtu pietiekami daudz zaļas zāles ko paganīties, nosprādzēja apmetni un novilka kamzoli paliekot bruņās, kas, īpaši apstrādātas, vīdēja melnas ar gaišākiem kodinātiem rakstiem.
Viņš paņēma savu zobenu un devās uz līdzenāku vietu turpat netālu, aicinot sev līdzi Falrasu.

Parādi man savu zobenu! Eodars palūdza, un pretī pastiepa savējo, - ja puisis vēlas, lai apskata. Tāpat jau vajadzēs samērīt asmeņu garumus. Turklāt Eodaram gribējās novērtēt ieroci, kādu viņš nebūt necerēja ieraudzīt zemniekpuiša rokās.

(OOC - ja raksti uz spala ir elfu mēlē, Eodars tos var izlasīt. Ja tā ir, tad - kas tur ir rakstīts?
Un Atēla gan ir izvēlīga! (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif) Naktstauriņš ir bezmaz pats labākais Rohānas auļotājs. Un Falrass arī... ja viņš ir zemnieka dēls, tad viņam gan vajadzētu zināt, cik daudz zelta maksātu par tādu kumeļu.
Jā - vēl... pie Morijas vārtiem mēs gan nenonācām tās pašas dienas pievakarē. Gredzenu brālība gāja no 25.decembra līdz 13.janvārim, līdz sasniedza Moriju, t.i. 20 dienas apmēram. Ātrāk kā pēc 2 nedēļām ceļojuma līdz turienei no Rivendellas arī mums nokļūt diezin vai ir iespējams.)

Šo rakstu rediģēja Roviela: 02.01.2006 13:08

[novemberunge]

OOC: Atēla ir ĻOTI izvēlīga un izlepusi. Bet Falrass...Par to var neuztraukties. (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif) Viņš mums tāds dīvainis.
Un par to laiku... nebiju iedomājusies, tagad \, kad atgādināji atcerējos... Bet tik un tā mēs varam pieņemt, ka viņš ir izsalcis.
Zobens. Khem. Man nav ne jausmas, kas tur varētu būt rakstīts un, manuprāt, tas nav tik svarīgi, ja vien kāds nesāks skandelēt: "Kāpēc mirstīgajam cilvēkam ticis elfu zobens?" (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) Brīva improvizācija. Tur var arī vienkārši būt iegrebtas kaut kādas bezjēdzīgas rūnas.


Falrass ap Eodara ieroci pagājās tik saudzīgi, ka taisni smiekli nāca. Viņš mazliet pacilāja to, nopētīja, tomēr neko dižu nevarēja bilst, jo nekāds ieroču zintnieks nebija- cik nu atšķīra loku no arbaleta.
Es to uzgāju kaut kādā alā... Laikam troļļu mantnīca. Jebkurā gadījumā tur bija kalniem visādu mantu, bet es jau tik daudz pastiept nevarēju. Paņēmu divus zobenus, bet palika viens- otru kaut kur nozaudēju. Taisni žēl- gan jau bija dārgs, bet no manis neko prasīt nevar... es pats savās kabatās varētu pazust. jauneklis sacīja un nolaida kņaza zobenu, lai varētu pavērot, kas notiek ar viņējo.

Tikmēr Atēla rotaļājoties sāka uzmanīgi rikšot uz Naktstauriņa pusi un lepni cilāt galvu, cenšoties sakaitināt otru rikšotāju. Viņa klusi iezviedzās, it kā smejoties un apstājās, melnajām acīm nelāgi zibot.

[Roviela]

(OOC - Naktstauriņš arī. Domā, šis KATRAI ķēvei pakaļ skrien? (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/whistling.gif)
Nē, kāpēc lai sāktu skandēt? Eodaram pašam ir elfu kalts zobens, to jau pēc ATD attēla var redzēt. Parasti uz asmeņa vai spala ir ierakstīts zobena vārds. Tūlīt izdomāšu! Tad Falrass to uzzinās (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif)
No kvenijas anga=dzelzs + lind=dziesma)

Eodars rūpīgi nopētīja Falrasa ieroci, pavēzēja rokā, pielika pie acs. Tad, samērijis garumu ar savējo - tie izrādījās apmēram vienādi, - atdeva saimniekam:
Šo gan glabā rūpīgi un nepazaudē! Tas nav vis kaut kāds zobens - uzreiz redzams, ka elfu darināts. Re, te uz asmeņa pie spala ir iegravēts tā vārds - Angalinds, Dzelzs Dziesma. Šis ir izcils ierocis. Ja otrs bija tāds pats, tad atradējam būs ļoti laimējies.

Paņēmis no puiša savu zobenu, kura vienīgā atšķirība no Angalinda bija tā, ka Eodara zobens bija greznāks, kņazs nostājās pamatstājā ar zobenu vienā rokā.
Nu ko - stājies pretī! Vispirms pamatvēzieni, - un Eodars ātri parādīja tos visus, - bet, tos jau noteikti zini, varbūt ne nosaukt vārdā, bet izpildīt gan.

Viņš turpināja pamācību, uzreiz arī parādīdams, kā tas izskatās un kā izdarāms, un aicinot Falrasu atkārtot.

Kņazs nemaz pat nepaskatījās uz zirgu pusi, kur Naktstauriņš tagad plūca zāli, izliekoties, ka tāda Atēla vispār neeksistē, viņu nodeva tikai reižu reizumis uzmestie ašie skatieni. Nāc vien tuvāk!

[novemberunge]

Falrass gan cītīgi klausījās un atkārtoja, tomēr pāris reizes zobens tā aizdomīgi pārlidoja pār viņa muguru.
Laikam neturu pārāk stingri vai kas ar mani... viņš pie sevis nomurmināja un, nedaudz kautrīgi noliecis galvu pacēla zobenu un stingri sažmiedza tā spalu plaukstā.
Mēģināsim vēlreiz. viņš spītīgi izgrūda caur zobiem tā, ka tikai pats dzirdēja un vēzēja vēlreiz. Šoreiz sanāca.
Klusu sevi uzslavējis, jauneklis apstājās, lai atvilktu elpu- zobenu cilāt nebija viņa garā, turklāt puisis pēc auguma nebija nekāds spēcīgais- viņa priekšrocības bija veiklums un lokanība.
Un šie visi man palīdzēs kaujās? Falrass apjautājās, jau iedomādamies sevi spožās bruņās, ar zobenu rokā, triecamies pretī ienaidniekam.

Atēla niķīgi piecirta ar kāju un vēleiz atmetusi krēpes, piesteidzās Naktstauriņam klāt, it kā gribēdama pārbaudīt vai tur zāle ir garšīgāka nekā Falrasa norādītajā vietā.
Viņa noliecās, noplūca kumšķi un laiski gremodama sāka lūkoties uz kņaza zirgu un nemierīgi mīņāties.

OOC: Zirgu sarunas. (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

[Roviela]

Pieredzes nav, tas viss, - vēzēdams zobenu, Eodars atbildēja, - pacenties vēlreiz!

Viņš arī apstājās, vērodams aizelsušos puisi. Drusciņ pasmējās. Cirvi vai kalēja veseri cauru dienu cilāt neesi radis, to var redzēt, bet nekāda vaina jau nav - neviens nekļūst par meistaru pirmajā reizē. Labi mācies!
Viņš piegāja tuvāk un atkal nostājās pozā Nāc pretī! Centies man trāpīt, bet nu tā, kā īsts malkascirtējs ar cirvi - precīzi, bez lieka spēka. Es atsitīšu - tad nepazaudē līdzsvaru!

Naktstauriņš pacēla galvu, lepni izlieca kaklu, papurināja garās krēpes un padīžājās. Sak', paskaties, cik es esmu skaists!

(OOC - ar zirgu sarunām es iebraukšu auzās! (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) Neko no tā nezinu!)

[Snorkes Jaunkund...]

Kad viņi apstājās Doro bija mazliet priecīgāks. Pusdienas un atpūta bija viss ko Doro tagad vēlējās. Viņš neveikli nokāpa no Nimroda un apsēdās zālītē, atspiezdamies pret koku un vēroja Falrasa un Eodara treniņu. Tad viņa vēders pieprasīja ēdienu un Doro sāka rakņāties pa somu.

Nimrods gabaliņu tālāk skatījās uz Atēlu un Naktstauriņu. Viņš piesardzīgi pagāja tiem tuvāk, bet tad ļoti kautrīgi nolieca galvu viņu priekšā itkā sveicinādams viņus.

OOC:ceru ka neibilstat ka Nimrods mēģinās jums pievienoties, bet viņš vēl ir diezgan jauns ponijs tāpēc grib būt bariņā. Un kas mums vispār ir līdzi ēst? Es nezinu, pasakiet man kāds! (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/blush.gif)

Šo rakstu rediģēja Snorkes Jaunkundze: 03.01.2006 11:14

[Roviela]

(OOC - Doro it HOBITS. Gardēdis, meistars pavārs! Viņam iekurināt ugunskuru un uztaisīt pamatīgas pusdienas nav nekādu problēmu, toties vienmēr ir tāda vēlēšanās. Un pēc tam pasēdēt mierīgi pīpīti kūpinot. Es domāju, ka mums seglu somas ir pilnas ar visādiem labumiem vēl. Garam ceļam gatavojāmies.)

Kamēr Falrass gatavojās treniņa turpinājumam, Eodars atskatījās uz ceļabiedriem. Re, Doro, nu, hobits kas hobits!, jau bija iekūris ugunskuru un jau uz uguns gatavojās kaut kas nepārprotami smaržīgs un noteikti arī garšigs. Kņazs neviļus norija siekalas, tad pameta acis uz zirgu pusi. Re! Salnis kā dīžājas, nu, nav brīnums, Atēla ir krietna un cienīga ķēve, un, paskat, Nimrods arī grib piedalīties rotaļā! Par Naktstauriņu Eodars neuztraucās, tas pieņems mazo, ņipro poniju draudzīgi, bet kā Atēla?

Falras, paskaties! viņš pameta ar galvu uz zirgu pusi, nav jaiet izšķirt? Kā domā?

[novemberunge]

Falrass jau bija uzmanīgi pielavījies Eodaram un gatavs ar viņu izstrādāt nelielu blēņu, tomēr piepešais izsauciens lika apstāties un nolaist zobenu.
Lai jau! Es ticu, ka Atēla neniķosies, tomēr... piepeši viņš atcerējās kaut ko un pasmaidījis nolika zobenu malā. Es tikai pārbaudīšu. jauneklis nomurmināja un droši pienāca pie savas rudās, mazlietkaulainās, tomēr lepnās ķēves. Paņēmis to aiz pavadas, Falrass draudzīgi papliķēja tai muguru un gādīgi nočukstēja:
Nāc nu, meitēn. Tomēr Atēla neklausīja. Viņa piecirta kāju, atmeta galvu un spītīgi nekustējās ne no vietas.
Falrass paraustīja plecus, atlaida pavadu un devās atpakaļ pie Eodara, pa ceļam nobrīnīdamies, cik gan labi smaržo hobita gatavotais ēdiens.
Jauneklis pacēla zobenu un atkal pasmaidījis bilda:
Manas aizdomas ir apstiprinājušās. tad viņš ieņēma pozu,un brīdi pakavējies un iesaucās: Uzmanies, es nāku! Ar pāris veikliem soļiem pieskrējies pie Eodara, Falrass atvēzējās un cirta, tieši tā, kā mācīts.

[Roviela]

Eodars noskatījās kā Falrass stīvējas ar ķēvi un pie sevis pasmējās. Kas nekaiš zirgiem! Ne tiem pasaule jāglābj, ne citas rūpes nomāc. Viss vienkārši, tieši un šodien.

Viņš tikai piekrītoši pamāja ar galvu un sagatavojās, kad puisis brīdināja, ka brukšot virsū. Ek, nu ko viņš tik agri sāka skriet? Nolēmis drusciņ dot pamācību, kņazs atsita cirtienu kustības virzienā, reizē pakāpjoties soli sānis. Kā jau bija gaidāms, Falrass nespēja apturēt skrējienu un, nesastapis pretī atbalstu, zaudēja līdzsvaru un nokrita.
Eodars vienā solī bija klāt un, turēdams zobenu virs jaunā karotāja, tikai noteica
Vienkārši runājot, Tu esi pagalam!

Tad, pagājis pussoli sāņus, padeva roku, lai palīdzētu piecelties
Ko teicu par līdzsvara turēšanu? Tā var skriet, ja pretī gaidi vismaz klinti. Tu esi veikls, tas Tev dabas dots, to arī izmanto. Palikt kājās pēc cirtiena, tas ir vēl svarīgāk kā trāpīt uz mata. Nāc šurp vēlreiz. Bet neskrien!

[novemberunge]

Berzēdams sasisto pakaļgalu un piemiedzis acis kā kaķis, Falrass padevīgi pieņēma Eodara roku un pietrausās kājās. Brīdi vienkārši lūkojies biedrā, jauneklis kaut ko pie sevis nomurmināja, knapi kustinot lūpas un sagatavojās mēģināt vēlreiz.
Šoreiz viņš neskrēja. Un atvēziens sanāca tāds graciozāks, tajā vairāk tika ielikts trāpīgums nekā spēks. Un par visu visvairāk viņš centās noturēties kājās pēc atsitiena.
Jel! Falrass tikai izdvesa, kamēr galvā zibēja visādas diezgan samudžinātas un neskaidras domas.

Tikmēr Atēla atkal piecirta ar kāju un lielīgi sapurināja krēpes, sak, viņa ir tikpat laba kā Naktstauriņš vai Nimrods.
Mazliet nomierinājusies, ķēve sakustināja rudās ausis, bet galvu nenolaida- tik lepna un droša par sevi viņa bija.

[Roviela]

Mierīgi uzņēmis un bloķējis Falrasa nu jau krietni efektīvāko cirtienu, Eodars izpildīja atbilstošo pret kustību, kā taisītos cirst pats, bet necirta jau, tikai virzienu ierādīja, kur būtu gājis ierocis. Zobeni rokās, ne nūjas, un puisim nav bruņu.

Oh! Tā ir daudz labāk. Lietaskoks būsi, nav šaubu, - viņš paslavēja.
Redzēji, kur būtu gājis atbildes cirtiens? Ielāgo labi, lai nav pārsteigums! Tagad mēģinam vēl. Cērt, bet es rādīšu, kur cirstu pretī, ja man izdodas bloķēt Tavu cirtienu. Ja neizdodas, tad vēl viens gājiens Tev. Un tā vairākas reizes pēc kārtas. Necenties pārlieku stipri trāpīt, taupi spēku.

Naktstauriņš noklanīja galvu atbildot mazā zirdziņa sveicienam, tad vēlreiz izslēja stalto kaklu, vēlreiz padīžājās, vēlreiz pazibsnīja acis vērodams Atēlu un paspēra solīti viņai tuvāk. Nimrodu par sāncensi viņš īsti neuzskatīja, bet pret ponija klātbūtni viņam arī iebildumu nebija.

[novemberunge]

Tikai jācenšas savaldīt emocijas. Falrass pats nosecināja un, lai mazliet atpūstos, klausījās Eodara vārdos, atbalstījies uz zobena. Bet, kad viņš nepārprotami dzirdēja ieteikumu turpināt, atkal nostājās pareizajā pozā, tomēr uzbrukt vēl neuzbruka.
Ja karš, tad karš- man uzbruks no visām pusēm. jauneklis nosecināja un, cerēdams sagādāt pārsteigumu, uzbruka tūlīt kā bija pabeidzis savu īso runu. Atkal cirtienā bija ielikts vairāk trāpīgums nekā spēks- un ja vēl Eodars viņam pastāstītu, kur bruņām ir tās vārīgākās vietas, Falrass varētu pretiniekus 'lobīt' lā tādus sīpolus no bruņām laukā.

[Roviela]

Eodars atļāva sev pienākt tuvu, tad, izmantojot augšējo bloku, atsita, ļaujot pretinieka zobenam slīdēt, bet paša zobenam pēc atbrīvošanās turpinot iesākto virzienu - tieši puisim mugurā.

Viņš palēca mazliet nost
Jā, ja karš, tad no visām pusēm! Nu augšas un apakšas un no muguras. Turpini! un bija gatavs atsist atkal.

Cīniņš turpinājās, un nevarētu teikt, ka Falrasam ne reizi nebūtu veicies - uz Eodara bruņām vīdēja vairāku cirtienu pēdas. Kā solījis, viņš tādās reizēs ar cirtienu neatbildēja, bet skaļi pateica, kur un cik labi trāpīts.
Pēc tāda brīža, kad kņazs manīja, ka puisis jau tūlīt būs pavisam noguris, viņš pakāpās pāris soļu atpakaļ un noprasīja
Pašlaik pietiks? Metam mieru? Šodien vēl jāiet būs.

[novemberunge]

Falrass aizelsies atbalstījās uz zobena un atglauda no sejas ogļmelnos matus, kas trenējoties bija sakrituši visvisādā nevajadzīgās vietās. Brīdi jauneklis nespēja atbildēt, jo centās norīt mutē sakrājušās siekalas- cīnoties par tādām, it kā dabiskām, lietām bija aizmirsies.
Beidzot ticis pie skaidra prāta un tukšas mutes, viņš atsaucās:
Jā-ā, pietiks gan, vai arī no manis pat jājējs nesanāks.
Un pasmaidījis, tiesa, ne visai veiksmīgi, viņš aizčāpoja pie Atēlas, kas tagad visādi centās izaicināt Naktstauriņu sacensties, noglabāja zobenu tam paredzētajā vietā. Maigi papliķējis rudajai ķēvei pa muguru, Falrass ierunājās no jauna:
Esmu izsalcis kā vilks. Kad būs gatavs? Smaržo jau labi.

[Roviela]

Eodars gluži tik aizelsies nebija, bet tomēr - sen nebija sanācis tik brangi izvingrināties.

Viņš tāpat kā bija, ar visu zobenu, aizgāja līdz Doro uzturētajam ugunskuram, un apsēdās netālu no tā. Apskatīja zobenu - vai tam nav kāda skāde nodarīta. Cik varēja, aplūkoja bruņas - kā ar tām? Nekas īpašs, pāris švīkas var manīt, tas arī viss, bet zobens spožs un ass kā bijis.
Viņš tā darbojās minūtes piecas, kamēr kārtīgi atdabūja elpu, pēc tam aizgāja līdz savam zirgam nolikt ieroci. Skat vien! Naktstauriņš ticis tik tālu, ka ļaujas iesaistīties Atēlas spēlēs! Nu, lai viņiem tiek ar!

Paņēmis no seglu somas maizi un vēl, ko nu vajag, viņš atgriezās pie ugunskura. Doro aicina pusdienās. Un ko tādu nokavēt nemaz negribējās. Eodars jau bija ielāgojis, kurš te ir tas labākais pavārs.

[Snorkes Jaunkund...]

DOro aicināja visus pusdienās. Zupa gatava! Nākat nu šurp cīnītāji! Doro izņēma no mutes pīpi un atspiedās pret koku ar skaistā koka bļodiņā ielietu zupu. Viņš sāka ēst lēnām un izbaudīdams garšu. Tad Doro paskatījās un Nimrodu.Viņš kā jucis lēkšoja ap Nakstauriņu un reizēm iezviedzās, apstājās, paskatījās uz Atēlu un turpināja riņķot ap Naktstauriņu laikam gribēdams spēlēties.

Šo rakstu rediģēja Snorkes Jaunkundze: 09.01.2006 20:55

[Roviela]

Paldies, draugs! Nekavēšos izmantot, Eodars atbildēja Doro, smeļot savā traukā garšīgi smaržojošo virumu. Paņēmis vēl maizes gabalu, atlikušo viņš atstāja pie katliņa.
Kam vajag maizi, re, tur noliku! pagāja nedaudz nostāk un ērti nosēdies sāka pusdienot.

Salnis tagad tāds kā samulsis mīņājas gandrīz uz vietas - ne tuvāk ķēvei tikt, ne arī ponijam pakaļ skriet, nekā īsti nesanāca, bet dusmīgs viņš nebija, un rotaļīgais garastāvoklis arī nebija pārgājis.

[Saris]

OOC: Tā kā jūsu maltīte bija nedaudz ievilkusies, mēs jūs pasteidzināsim, ceru, ka neiebildīsiet! Esam arī nolēmuši nedaudz pasteidzināt laiku.. Jūsu pusdienošana bija pusdienas laikā.. Bet Kelvins tās pašas dienas Rītausmā izjāja no Morijas...


Morijas valdnieks bija informēts par ceļinieku tuvošanos. Viņš ilgi nebija saticis savu dēlu Kelu tādēļ bija nepacietīgs un norīkoja nelielu grupu rūķuu, ar viņu priekšgalā, doties pretīm ceļotājiem. Kaut gan zinādams, ka izgājis par agru, viņš tomēr steidzās pretīm ceļotājiem cik vien viņa vecums atļāva.
Par ceļinieku galamērķi viņš neko nezināja, un pat iedomāties nevarēja, ka atkal būs jāšķirs no dēla. Viņš bija jājis dienu, rītausma vēl nebija pienākusi, un izjāja viņš pagajušās dienas rītausmā. Nogurums bija ņēmis virsroku, jaunības gadi pagājuši, un viņš lika izveidot nelielu apmetni. Vēl nemaz nenojautis, ka izveidotā apmetne ir gandrīz blakus ceļotāju apmetnei.
Svētais Dūrin, tā tik bij naksniņa viņš pie sevīm šķendējās. un iedzēra vienu malku no sarkanās ````šķes , kas dusēja pie viņa ponija sāniem. [Izjādēs viņš devās reti, un ponijus diez ko nemīlēja.]
Kelvins paraudzijās uz austošo sauli un noteica Ceļotājiem jābūt vienas dienas gājiena attālumā no Morijas vārtiem. Tātad kaut kur ļoti netālu. Izsūtiet izlūkus .


Ilgi nebija jāgaida, kā izlūki jau bija atpakaļ. Viens no rūķiem aizelsies piegāja pie Kelvina, kurš tai brīdī iztēlojās kā uzrunā ceļiniekus, un klāja vaļā Mēs uzgājām viņus pavisam netālu kādu 10 minūšu gājumā no mūsu apmetnes. Cik varēja manīt visi gulēja!
Ļoti jauki, nu, tad dosimies viņus apciemot... Kelviens noteica... Un devās uz apmetnes vietu!

Šo rakstu rediģēja Saris: 21.01.2006 14:13