Atinuss un Mortiass.., dārgakmens un karakungs.. pazudinās.. Opcijas

[Idril]

OOC: Spēle sākas jūsu pašu mitekļos, mājās, dzīvēs.. Un tad jūs saņemat sapni.. Spēle sākas vakarā, tad nakts ar sapni un jūsu rīta reakcija! (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)


Ilgos meklējumos izklejojies pa Viduszemi. Izstaigājis malu malas.. Izlasīdams teiksmu teiksmas. Dranvins bija atradis meklēto. Sēžot Norstāras mugurā šajā rītausmā, kad saule vēl izstaipījās un pamazām sāka liet starus pār šiem Kardolānas līdzenumiem, viņš pasvieda gaisā rokas un uz dažādām debess pusēm aiztraucās astoņas sniegbaltas dūjas.
Nākamnakt tās būs sasniegušas savus mērķus..
Viņš apmierināti nodomāja. Norstāra nojaušot burvja nolūkus pagriezās tālās hobitu zemes virzienā un sāka auļot. Līdz turienei bija dienas jājiens - viņai, kura bija ātra kā vējš un viņiem tur bija jānonāk nākamās dienas rītā.

Dūjas, kuras Dranvins bija izlaidis bija sapņi, kuri piemeklēs katru no astoņiem ceļiniekam, katram pavēstot ko citu :

Kelam Kelvina dēlam (gwinerva)

Kalnkalnu racēju pēcteci,
Pamet savu raktuvi,
Apmeklē senseno Imladrisu.
Mūsdienu liktenis tumsības skarts,
Izšķirts tur tiks tas.
Klausi sensenam aicinājumam.

Nirvana Daria Lurna (Tinuviel)

Caur mierīgo Valinoru,
Un vareno Dižjūru,
Atpakaļ šai zemē esi nākusi.
Un savas saknes meklēt sākusi.
Tavs ceļs ved uz vienvietu,
Dodies uz Imladrisu.
Seko šai balsij diželfu atvase.

Doro Bogo dēls (Snorkes Jaunkundze)

Senas teiksmas esi klausījies,
Tēvocis no tēvoča ausījies,
Sen minētā un snaustošā,
Pērle starp valstībām,
Imladrisa dusošā.
Turp vedīs tavs ceļš,
Vien klausi šim pantiņam un dungojot to,
Atklāsi senču spēku sevī šo.


Eodars (Roviela)

Imladrisa tevi sauc,
Klausi jel un nāc.
Starp divupēm un kritumiem tā naiga,
Imladrisa tevi gaida.
Varbūt starp Bruīnas ūdeņiem, kuri valgo
Radīsi, ko pa sapņiem kāri malko.

Arandils Aranda dēls (Dinnija)

Imladrisa, šis vārds tev nav svešs,
Zini, tu, kur šis elfpilsētas mežs
Nekavējies, ceļā posies,
Vairs pēļos neknosies,
Jo senpilsēta sauc,
Nekavējies un ceļā trauc..

Allora Kerdana meita (seila)

Imladrisa, senā un tālā,
Tā, kura ir Krāčupes malā,
Bet skatīta nav tavā skatā.
Zini, ka ceļš tev mērojams turp,
Klausi nu sirdij steidz nu šurp.
Elfu bērns, kas maldījies.
Svešās vietās blandījies..

Armēlijs Tuks (Rowenny)

Vai ceļā doties gribi tu?
Tad steigšus traucies nu.
Dodies uz Imladrisu tāltālo,
Un paķer līdzi draugu attālo.
To kuram ceļš tupatās vedīs,
Un pārsteigumos ievedīs..

Torongils (Nimue)

Imladrisa, kuru tu redzi,
Domās no rīta un sapņos pa nakti.
Par troni zaudēto tu sapņo,
Pārdomā tēva soli kļūmīgo.
Uz Imladrisu traucies,
Kur liktenim būs izšķirties un mainīties..


Balsī, kas katra sapnī nodziedāja savu pantiņu bija sava neatvairāma burvība, kura pievilkt pievilka un lūgšus lūdza doties uz Imladrisu - Rivendellu.

Saule uzausa, bet pār līdzenumiem traucās sudrabains vēja spārnu nests zirgs - Norstāra un vecs večuks tās mugurā.

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 10.06.2005 19:57

[Roviela]

Eodars pacēla galvu no kārtējā tīstokļa, lai atbildētu Faelonam
Jā, šie raksti ir īsta bagātība, būtu vien pietiekami laika tos visus izlasīt.

Manot, ka elfu ķēniņš šeit ienācis kāda sev zināma iemesla dēļ, Eodars vēl brīdi pagaidīja, vai Faelons neturpinās sarunu, viņš negribēja traucēt valdniekam viņa darbā un atstāja viņa ziņā - turpināt vai nē.

(OOC - GM! Vispār es gribētu zināt, ko Eodars tur labu izlasīja)

[Idril]

Rivendellā, gluži kā citās elfu valstībās laiks ritēja lēnāk nekā zemēs ārpus tām. Dzīvas un elfu augstmaņu aizsargātas bija vairs tikai divas no trijām. Vien Rivendella un Lotloriēna atradās elfu aizsardzībā, jo Drūmmeža valstību noslēpumā turēja sendienu atmiņas.
Upe iešalcās skaļāk, putni noklusa, uz brīdi ēna pieskārās Rivendellas elfu zemei, tas neilga ilgāk kā sekundi, ēna pieskārusies atdūrās pret daudz ko dzidrāku un spēcīgāku nekā tā gaidījusi, netikusi elfu vālstībā tā nogrima un pazuda - uz ilgu laiku, vēl ilgi šī zeme būs drošībā, tomēr tajā pašā mirklī, kad Ēna zaudējusi atkāpās daiļākā no elfām - Princesse Vanamarilla saļima Serīnamrota galotnē uz talāna.
Brīdinājums bija izskanējis, ar baiļpilnu pirkstu tas pieskārās ceļinieku sirdīm. Tumsa nebija spējusi ko izdarīt Pēdējam Mājīgajam Mājoklim, nedz tā šī mirkļa iemītniekiem, tomēr tā bija brīdinājusi.. Ka to uzveikt nebūs viegli, tā bija izteikusi brīdinājumu.. Jāpasteidzas. Ātrāk. Uz priekšu.

Šo rakstu rediģēja Nostariel: 09.11.2005 17:10

[Snorkes Jaunkund...]

Doro domīgi pastaigājās pa dārzu un izbaudīja klusumu un mieru. "Ilgi tas vairs nevilksies.Mums būs jādodas prom. Žēl gan. Te ir tik skaisti." Doro domāja. Viņš lēniem soļiem gāja un skatījās uz kokiem kas bija tik milzīgi. Viņš pacēla galvu un paskatījās debesīs.

[Roviela]

Pērle Eodaram kaklā pēkšņi kļuva pavisam silta un tad tikpat pēkšņi kā vēja pūsta sveces liesma palika vēsa un tāda kā nedzīva. Kņazs neviļus satraucās... Vanamarilla, mana karaliene, kas ar tevi? Kaut kas ir noticis, kaut kas slikts. Vai viņas tēvs zina?
Acīs, kas no jauna pievērsās valdniekam, vīdēja domās izteikts jautājums. Jāiet? Pareizi sapratu? Un ātri, nav laika!

[Idril]

Faelons sajuta, viņš sadzirdēja, viņš zināja. Erra negrasījās sēdēt rokas klēpī salicis.. Nedz arī Mortiass. Tumsas spēku mēģinājums spiegot Rivendellā? Pārdrošība, izteikta, lai arī nav noslēpums, ka senās elfu ziedu dienas, jau sen pagājušas, tās bija pagājušas pat Senķēniņa laikos, un arī cilvēce nu ir notrulināta. Tomēr arī šoreiz Tumsai neizdevās iepraukties Rivendellā, pat ne pieskarties tai, jo Rivendellai bija sava sargātāja - tās atslēgu glabātāja, kura bija uzticējusi savu zīmi, Rivendellas simbolu, kādam kņazam. Viņš saprata, ka uzturēties šeit varētu kļūt bīstami vairāku iemeslu pēc -
1mkārt - kāds varētu būt uzzinājis, ka viņi ir šeit un atkārtot uzbrukumus un jauns uzbrukums Princesei nebija nepieciešams.
2kārt - viņi var tikt ielenkti, ieslodzīti pēdējā gaismas saliņā, sensenajā Elronda mājvietā, Princeses Vanamarillas mājās un aizbildniecībā.
Viņš uzmeta rimtu skatienu Eodaram. Viņš zināja, kas tā par rotu viņam ap kaklu un jauneklīgajā sejā varēja manīt aizdomas un rūpes.
Pēc šiem notikumiem sarunu nāksies atlikt. Posieties ceļam, dodamies ceļā nekavējoties.
Viņš noteica un apcirties uz papēža otrādi aizgāja.

[Roviela]

Eodars neko neteikdams viegli palocījās valdniekam un, nekavējoties ātri salicis vēl neizskatītos tīstokļus atpakaļ plauktos, raitā solī devās uz sev ierādīto istabu.

Pārģērbties - tas neprasīja daudz laika, nedaudzās mantas savākt - arī, un pavisam drīz kņazs jau bija pie staļļiem, kur nezināmu gādīgu roku apsegloti un apgādāti jau atradās viņu zirgi.

Nez, Falrasa ķēve ir pietiekami atspirgusi? viņš kritisku aci noskatīja Atēlu. Izskatās, ka jā. Pārējie jājamlopiņi ne tuvu nebija tik ļoti nokusuši, par tiem Eodars nebēdāja.

Sarunas ir iespējamas arī pa ceļam!

[novemberunge]

Falrasam, protams, bēda maza- tā kā prātiņa arī maz, viņš nesaprata, kāpēc tāda steiga, jo vienkārši... nebija informēts. Tomēr sirds dega piedzīvojumu kārē un likās, ka teju teju notiks kaut kas aizraujošs.
Ienācis stallī puisis vispirms ievēroja manāmi atspirgušos Atēlu un tikai pēc tam Eodaru.
Sveiki, labdien! no jaunekļa mutes izskanēja neveikls sveiciens- visu laiku viņam likās, ka visi apkārtējie ir smalku ļaužu un, ka viņš te galīgi neiederas ar saviem prastajiem teicieniem un vāji trenēto loģiku. Bet ko tad vajadzēju puisim no Virpils ciematiņa?
Kā jūties, skaistulīt? Falrass apjautājās ķēvei, bet viņa tikai neapmierināti nobubināja un ļāva saimnieka rokai noslīdēt pāri kaklam.

OOC: Varbūt sanāca tā neveikli, bet es sen neesmu postojusi. (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/unsure_a.gif)

[Roviela]

Sveicināts! Eodars, iekodis vaigu zobos, lai neredzētu smaidu, nopietni atņēma tik dīvaino sveicienu no puiša, ar kuru pēdējo reizi bija redzējies tikai pāris stundas atpakaļ pie pusdienu galda.

Kņazs piegāja pie sava Naktstauriņa un cienīgi, kā draugs ar draugu, sasveicinājies ar to, uzmanīgi sāka pārbaudīt, vai visas zirglietas un līdzņemamās mantas ir kārtībā. Nekādu iztrūkumu nemanījis, Eodars pacietīgi sāka gaidīt ceļabiedrus.

[Idril]

Pagāja īss mirklis, līdz elfu ķēniņš stalts sēdēja savā varenajā rumakā, kas dīžājās kārojot mesties ceļā.
Laika ir maz.
Ķēniņš sanākušajiem noteica. (Lai nevilktu garumā, pieņemšu, ka sanākuši ir visi)
Es jūs varu pavadīt vien līdz Morijai, tad man jāatgriežas savā zemē.
Viņš noteica. Ķēniņa elfa sirds teica priekšā - senajai elfu valstībai draud briesmas. Lotloriēnas Princese bija spējusi atvairīt uzbrukumu savai pavalstij, tomēr arī pašai Loriēnai mācās virsū briesmas, jo orku un citu Mordoras neliešu uzbrukumi kļuva spēcīgāki, organizētāki, biežāki.
Kur es ceru jūs sagaidīt.. Pavasarī.
Viņš nodomāja uzlūkojot apkārtējos. Viņu nākotne bija tumšā miglā tīta, laiki kļuva tumši un pat dzidrās elfu acis neredzēja tik tālu. Viņa skatiens visilgāk kavējās pie Eodara. Viņa domas attiecībā uz kņazu bija dalītas. No vienas puses - viņš bija iekārojis elfu princesi, pašu Vanamarillu, no otras puses.. Viņa ceļš bija bīstams, Dranvins bija viņu atstājis Faelona uzraudzībā. Būdams taisnīgs, viņa prāts tomēr mežģījās pinekļos nespēdams pilnībā atbalstīt šo savienību. Elfu princese un mirstīgs kņazs.
Dodamies.
Viņš noteica un priekšzīmi rādīdams ar vieglu rokas pieskārienu norādīja zirgam, kur viņš vēlas, lai tas dotos un varenais auļotājs sasparojās un knašiem viegliem soļiem uzsāka mēreni veiklu un ašu riksi.

Šo rakstu rediģēja Nostariel: 07.12.2005 10:17

[Tinuviel]

Nirvana viegli pamāja ar galvu un paskubināja savu melni. Zirgs veiklā riksī sekoja Faelonam. Elfa bija gatava ceļam, tomēr viņas skatiens skatījās kur tālāk, uz Miglas kalnu pusi. Viņa pārdomāja uzzināto, dzirdēto. Negribējās pamest Imladrisu.. Bet mūžīgi palikt tur viņa arī nespētu. Diemžēl. Pār viņas lūpām izlauzās klusa nopūta, bet sejā iedegās vājš, nedaudz skumjš smaids. Ceļā viņa devās ar cerību.
Mēs izturēsim.
Elfa nodomāja.

[Roviela]

Nedaudz domīgs Eodars sekoja elfu valdnieka aicinājumam. Viens paredzējums jau nebija piepildījies! Rivendellā bija solīts gūt atbildes uz jautājumiem, bet tas nebija noticis. Kā būs ar pārējo? Ar pavasari!
Arī tagad... cerams, Faelons vismaz pa ceļam izstāstīs, kas tiek gaidīts no ceļotājiem. Kāds ir uzdevums? Cīņa ar Tumsu? Bet tā notika visā zemē visu laiku, tāpēc, tik vispārīga mērķa vārdā, nebija vērts ceļot tik tālu! Un uz kurieni jādodas? Uz Moriju, viņš teica. Kāpēc? Kas meklējams senajā rūķu mājvietā?

Kņazs gribēja saprast. Klejot kā nezināmu vēju nestai lapai - tā viņš nebija paradis, un tas viņam nemaz nepatika.

(OOC - Dranvins nav atstājis Eodaru Faelona uzraudzībā! (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/whistling.gif) Ne Eodaru, ne Torongilu un ne Falrasu)

[novemberunge]

Falrasu smacēja šī noslēpumainība- smacēja un fascinēja. Viņa skatiens kā piekalts urbās Faelona mugurā, tomēr Atēlas neapmierinātā bubināšana un krēoju mētāšana lika atkal pievērsties realitātei.
Mana mīļā meitenīte... jauneklis nodomāja, uzlēkdams ķēvei mugurā. Viņš cieši satvēra grožus un brīdi lika zirgam stāvēt, līdz atkal attapās un palaida to vieglā, nepiespiestā riksī.
Tātad, kāpēc es esmu šeit? galvā uzausa jautājums, tomēr tālāk par domām tas netika.

[Idril]

Jūs māc šaubas. Šaubas elfu vārdiem, jūsu ticība šķobās. Šaubas aizēno aicinājumu.
Faelons noteica valdnieka zirgam piemērojoties kņaza rikšotāja soļiem.
Uzbrukums Rivendellai bija negaidīts. Negaidīts pat tā sargātājai.
Viņš nodomāja un jauneklīgajā sejā iezagās rūpesti.
Tumšāka par tumsu, kas jel kad bijusi Viduszemē.
Elfs nodomāja, vārdi paspruka viņam arī pār lūpām, tomēr ne bez mērķa, elfi nemēdza runāt lieki.
Vai viņiem būs pa spēkam?

[Roviela]

Šaubas? Eodars pārvaicāja, Nē! Mani nemāc šaubas. Mani pasauca un es nācu. Man solīja atbildes uz visiem jautājumiem par turpmāko manu ceļu te, elfu svētītā vietā, bet līdz šim tās neesmu saņēmis. Vēl mēs esam ielejā, vēl nav par vēlu!

Viņš droši un atklāti raudzījās ķēniņam acīs. Es zinu, ka tas bija negaidīti! Bet uz kurieni mēs ejam? Kāds ir uzdevums? Kam būs jāstājas pretī? Sirds nogurst no tik ilgas un nevajadzīgas noslēpumainības! Un apmiglo acis un prātu. Vai nebūtu jārunā beidzot?

Iespējams, tas skanēja skarbi, bet ne jau no siltiem pēļiem aicinājums bija atrāvis kņazu!

Reiz, sensenos laikos, kad tumsa sabiezēja pār Viduszemi, kad devītnieks bija devies medībās, kad Vienam gredzenam bija jāatrod pareizā vieta pasaulē, lai kā bija jāsteidzas, namā, kuru tikko atstājām, notika sapulce. Bez steigas, rāmi un pārdomāti. Lai atrastu veidu. Lai atrastu iespēju. Lai atrastu pareizo ceļu. Un tas tika atrasts! Neviens nedevās ceļā nezinot kamdēļ un uz kurieni. Un nevienu nebiedēja tas, ka var neatgriezties. Kamdēļ tagad tāda neuzticība? Neuzticība un neticība! Jo to, kas notiek, cilvēku valodā savādāk nenosauksi. Ja kāds šaubās, tad es jūtu, ka tie ir uzdevuma devēji, ne mēs - izpildītāji.

Atgādinot Faelonam viņam labi zināmo vēsturi, Eodars runāja ar rūgtumu. Viņš nesaprata, kāpēc tāda vilcināšanās un pusvārdi. Skaidram mērķim piedien skaidra valoda. Atklāta valoda un uzdevums, kas jāpilda. Citādi var nodomāt, ka kāds baidās, ka to uzzinājuši vienu mirklīti par ātru, viņi nobīsies un atkāpsies! Tāpēc, sak', labāk pateikt tad, kad briesmas ir rokas stiepiena attālumā. Eodars to saprati tikai tā - viņam neuzticas.

[Idril]

Es vēsturi pārzinu, kņaz.
Faelons īsi atteica. Kā nekā valdnieks pats bija pārdzīvojis tos laikus, toreiz vēl būdams, pēc elfu mēra, bērns.
Patlaban jūs dodaties uz Moriju, kāds ir galamērķis? Mordora. Kam jāstājas pretī? Mordorai, tumsai. Kādēļ?
Valdnieks atkārtoja jautājumus sniedzot uz tiem atbildes, īsas. Ja viņš izvērstu tos garākus - tam būtu biedējošāks efekts un elfs negribēja nevienu biedēt.
Kādēļ? Un kāds ir uzdevums? Esat pārsteidzīgs un ziņkārīgs, kņaz. Katrā ziņā uzdevums ir iznīcināt Atinusu. Senu dārgakmeni, kas nācis no paša Morgota troņa. Tas bija pazudis un par to pat nezināja Saurons, iepriekšējais draudošais Tumsas spēks, tomēr Morgota kambarkungs - Mortiass, kuram pieder varenais Septītnieks, pat Deviņi tam nestāv klāt, zināja par Atinusu, kas ir atradies. To glabā hobits.
Faelons noteica tonim nemainoties - tas bija majestātisks un gaišas varas pilns.
Ja Mortiass ieliks savā tronī Morgota dārgakmeni - Viduszeme būs nolemta. Iznīcībai.
Faelons noteica.
Jūs tikāt izvēlēti balstoties uz jūsu spējām, senčiem un garu.
Jācer, Dranvins nebūs kļūdījies. Daudz gadu gājis un senču gods ir ticis zemē mests.
Kādēļ neuzticība? Jūs laikam jutāt aptumšojumu pirms brīža?
Faelons ievaicājās tonim noklusinoties, šī lieta, vairāk skāra Eodaru, ja reiz viņš bija patrāpījies, kā viņa meitas izredzētais.

[Roviela]

Nē, es nesaucu par pārsteidzību iespēju laicīgi uzzināt par briesmām, laicīgi tās apdomāt un laicīgi sagatavoties, kņazs atbildēja, bet ziņkārīgs esmu bijis vienmēr, lai arī šoreiz tā nav ziņkāre.

Es nezinu stāstu par Atinusu un Mortiasu, tāpat par Septiņnieku pirmoreiz uzzināju, kad satiku divus no tiem, bet paldies! tagad beidzot sapratu, kam nedrīkst ļaut notikt. Bet kādēļ mēs esam ceļā tieši uz turieni, kur akmenim nevajadzētu nonākt, to nesaprotu. Tas ir jāiznīcina? Kā? Vai tas ir zināms?
Balss bija mierīga. Eodars runaja tā, kā sapulcēs apspriež nākošās kaujas plānus. Rāmi, nosvērti un nopietni.

Jā, es jutu gan, kņazs apstiprinot savus vārdus palocīja galvu. Man pastāstīja rota. Bet tagad tā atkal ir mierīga un silta. Vismaz pašlaik briesmas ir pāri.
Par neuzticību runāju tādēļ, ka mēs visi esam tik tālu gājuši, ne brīdi neesam šaubījušies par to, ko darām, bet visu laiku kāds tikai atliek un atliek izšķirošo sarunu. Tā, itin kā baidītos, ka mēs sabruksim zem ziņas nastas. Nē... laikam jau elfi nav ļoti sen tikušies ar cilvēkiem, ja domā, ka mēs vairs neesam savu senču vērti.
Eodars runāja kaismīgi, viņš patiešām par to bija pārliecināts.

[novemberunge]

Falrass klausījās bau sarunā ar atplēstu muti. Līdz vārdam Mordora viņš tika, tur arī prāts vienkārši pārstāja sakarīgi darboties un pulksteņa zobratiņi iestrēga pie vienas domu virknes, kas tagad visu laiku atkārtojās.
Mordora? Mordora? Tumsas zeme? Ļaunums? Saurons? Esmu dzirdējis nostāstus, bet... uz turieni doties? Un kas tie par Morgotiem un Atinusiem? Ko viņi gaida no zmenieku dēla, kas dzīvs palicis tikai veiksmes un senas mantnīcas dēļ? uztraukums, šaubas auga ar katru mirkli. Elfiem, cilvēkiem- vēstures pazinējiem, varbūt arī hobitiem viss bija skaidrs, turklāt viņi visi bija labu brīdi turējušies kopā, tomēr Falrass jutās viens kā pirksts bez sava cimda.
Savu senču vērti. jauneklis klusītēm atkārtoja Eodara vārdus un viņa sejā bija manāms pamatīgs apmulsums.

[Idril]

Jūs runājat saprātīgi, bet ne visi tādi ir.
Faelons noteica. Elfu acis saskatīja kņaza sejas pantos, raksturā un uzvedībā priekšteču pēdas, drosmi. Un tomēr. Pa deviņiem gadu tūkstošiem elfu uzticība ar katru gadu bija arvien vairāk gaisusi cilvēkiem.

Jūs zināt stāstu par Varas Gredzenu, tam bija jānonāk pašā Mordorā, lai to tur iznīcinātu. Līdzīgi Varas Gredzenam, arī Atinuss tika radīts Mordorā no neskaitāmām šķēpelēm darināts Dūmu kalnā - Orodruīnā, tikai atšķirībā no Varas Gredzena ko radīja Saurons un par spīti viņa varai, šajā situācijā varam uzskatīt par sīku vienību, jo Atinusu radīja Saurona pavēlnieks - Morgots.
Elfam vajadzēja mirkli, mirkli, lai izlemtu izklāstīt visu līdz galam. Noslēpumi mežģīja un maldināja cilvēku prātus un lai arī daži nespēja uztvert skarbo patiesību, tā bija jāzin tāda kāda ir un kņazs bija pārliecinājis seno ķēniņu, ka spēs panest patiesības nastu.

Pats iznīcināšanas process ir viegls, bet ceļš grūts, tas ir jāienes tā mājās - tā radīšanas vietā - Mordorā un jāļauj Orodruīna ugunīm norīt, šo, cerams pēdējo tumsas radīto mantu.
Viņš noteica.


Tumsa mēģināja iebrukt Rivendellā. Mortiass nesēž uz nekā savā atjaunotajā Tumsas tronī, kurā trūkst vairs tikai viena akmeņa, viņš ir atradis palantiru, pēdējo no tiem, kas bija palikuši, pēdējo, kas vēl pirms pāris gadu tūkstošiem glabājās Baltajā tornī - Minastiritā. Kopš tā laika karaļa visredzība mazinājās un pēdējais no viņiem atstāja troni uz nenoteiktu laiku pavaldnieku pārziņā. Mortiass ir pratis ietekmēt palantiru, kā jau spēcīgs burvis, nē viņš nekad nav bijis Istari. Viņa tumšā roka gribēja iezagties, ielūkoties Rivendellā, pavērt tās noslēpumainās krātuves un atklāt to, kādēļ gan visi Saurona Lielmeļa un Viltīgā plāni izgāzās. Viņš uzskatīja, ka Rivendella ir neaizsargāta.
Faelona grūtsirdīgajās acīs iezibsnījās uguntiņas.

Tomēr viņš kļūdījās. Pirms Elronda dēli - pēdējie no cilts pameta Viduszemi un elfi šo zemi gandrīz pilnībā pameta, viņi parūpējās, ka Rivendellas atslēgas nonāks rokās vienīgajai elfai, kas būs līdziniece viņu māsai, elfai, kas būtu cienīga būt par Rivendellas sargātāju.
Viņš uz brīdi apklusa.
Neprasiet man kādas ir Rivendellas atslēgas, tomēr tās nav līdzinieces Varas gredzeniem. Un to īpašnieci, man šķiet, jūs pazīstat.
Faelons noteica un ieturēja mirkļa pauzi pirms deva dziļāku mājienu, kādēļ? Elfs ar savām dzidrajām acīm nespēja skatīties tālu tumsas apvītajā nākotnē, tomēr viņš juta, ka šī atbilde kņazam vēl noderēs.

Jūsu sirds, jums pateiks, kas viņa ir, jo nu viņa ir arī tās īpašniece, kņaz.

[Roviela]

Jā, jums taisnība valdiek, un es atvainojos, Eodars domīgi noteica. Vienīgi nezinu, kā jel kurš no mums spēs iekļūt Ugunīgajā kalnā! Ne par ceļu uz turieni runāju, bet par pašu kalnu. Nav vairs ne takas, ne karnīzes, kas ļautu iekļūt kalna iekšienē. Ja nu vienīgi Manves ērgļi spētu izlīdzēt! Ja tikai tie vēl joprojām ir šai zemē sastopami.

Es zinu, kura ir Imladrisas atslēgu glabātāja. Sapratu to mirklī, kad notika uzbrukums. Kņazs uzlika labo roku uz princeses dāvātās rotas un pasmaidīja. Jā, viņa ir manas sirds īpašniece.
Viņš nolēma būt atklāts.
Vienīgais, kas man dara raizes, ir vairākas reizes izteiktais paredzejums par to, ka es visu aizmirsīšu. Ka nākošajā pavasarī, kad vēlreiz būšu Letlorienā, neko vairs neatcerēšos. Ja arī tā notiks, tad ne manas vainas dēļ. Es gribētu, lai jūs to zināt.

[Idril]

Faelons pasmaidīja.
Tas, kņaz, bija princeses saredzējums, viņas sirds redz tālāk nekā mūsu acis.
Faelons noteica, tomēr viņš apzinājās, ka princesei būs bijusi taisnība.
Jums nāksies pacīnīties par savām atmiņām, kņaz. Neļaujieties samulsumam.
Elfs deva padomu.

Un uzticieties dāvanai, ko viņa deva, tai ir lielāka vērte kā vienkāršam simbolam.