Atinuss un Mortiass.., dārgakmens un karakungs.. pazudinās.. Opcijas

[Idril]

OOC: Spēle sākas jūsu pašu mitekļos, mājās, dzīvēs.. Un tad jūs saņemat sapni.. Spēle sākas vakarā, tad nakts ar sapni un jūsu rīta reakcija! (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)


Ilgos meklējumos izklejojies pa Viduszemi. Izstaigājis malu malas.. Izlasīdams teiksmu teiksmas. Dranvins bija atradis meklēto. Sēžot Norstāras mugurā šajā rītausmā, kad saule vēl izstaipījās un pamazām sāka liet starus pār šiem Kardolānas līdzenumiem, viņš pasvieda gaisā rokas un uz dažādām debess pusēm aiztraucās astoņas sniegbaltas dūjas.
Nākamnakt tās būs sasniegušas savus mērķus..
Viņš apmierināti nodomāja. Norstāra nojaušot burvja nolūkus pagriezās tālās hobitu zemes virzienā un sāka auļot. Līdz turienei bija dienas jājiens - viņai, kura bija ātra kā vējš un viņiem tur bija jānonāk nākamās dienas rītā.

Dūjas, kuras Dranvins bija izlaidis bija sapņi, kuri piemeklēs katru no astoņiem ceļiniekam, katram pavēstot ko citu :

Kelam Kelvina dēlam (gwinerva)

Kalnkalnu racēju pēcteci,
Pamet savu raktuvi,
Apmeklē senseno Imladrisu.
Mūsdienu liktenis tumsības skarts,
Izšķirts tur tiks tas.
Klausi sensenam aicinājumam.

Nirvana Daria Lurna (Tinuviel)

Caur mierīgo Valinoru,
Un vareno Dižjūru,
Atpakaļ šai zemē esi nākusi.
Un savas saknes meklēt sākusi.
Tavs ceļs ved uz vienvietu,
Dodies uz Imladrisu.
Seko šai balsij diželfu atvase.

Doro Bogo dēls (Snorkes Jaunkundze)

Senas teiksmas esi klausījies,
Tēvocis no tēvoča ausījies,
Sen minētā un snaustošā,
Pērle starp valstībām,
Imladrisa dusošā.
Turp vedīs tavs ceļš,
Vien klausi šim pantiņam un dungojot to,
Atklāsi senču spēku sevī šo.


Eodars (Roviela)

Imladrisa tevi sauc,
Klausi jel un nāc.
Starp divupēm un kritumiem tā naiga,
Imladrisa tevi gaida.
Varbūt starp Bruīnas ūdeņiem, kuri valgo
Radīsi, ko pa sapņiem kāri malko.

Arandils Aranda dēls (Dinnija)

Imladrisa, šis vārds tev nav svešs,
Zini, tu, kur šis elfpilsētas mežs
Nekavējies, ceļā posies,
Vairs pēļos neknosies,
Jo senpilsēta sauc,
Nekavējies un ceļā trauc..

Allora Kerdana meita (seila)

Imladrisa, senā un tālā,
Tā, kura ir Krāčupes malā,
Bet skatīta nav tavā skatā.
Zini, ka ceļš tev mērojams turp,
Klausi nu sirdij steidz nu šurp.
Elfu bērns, kas maldījies.
Svešās vietās blandījies..

Armēlijs Tuks (Rowenny)

Vai ceļā doties gribi tu?
Tad steigšus traucies nu.
Dodies uz Imladrisu tāltālo,
Un paķer līdzi draugu attālo.
To kuram ceļš tupatās vedīs,
Un pārsteigumos ievedīs..

Torongils (Nimue)

Imladrisa, kuru tu redzi,
Domās no rīta un sapņos pa nakti.
Par troni zaudēto tu sapņo,
Pārdomā tēva soli kļūmīgo.
Uz Imladrisu traucies,
Kur liktenim būs izšķirties un mainīties..


Balsī, kas katra sapnī nodziedāja savu pantiņu bija sava neatvairāma burvība, kura pievilkt pievilka un lūgšus lūdza doties uz Imladrisu - Rivendellu.

Saule uzausa, bet pār līdzenumiem traucās sudrabains vēja spārnu nests zirgs - Norstāra un vecs večuks tās mugurā.

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 10.06.2005 19:57

[Tinuviel]

Nirvana uzsmaidīja Arandilam vieglu, bet skaistu smaidu. Viņa gan daļēji dzirdēja to, ko Arandils pēc tam teica savam zirgam.
Varbūt zirgus aizvest uz stalli?
Elfa iedomājās.
- Vai nevajadzētu zirgiem ļaut atpūsties? Es varētu viņus aizvest uz stalli.
Nirvana pārtrauca klusumu. Viņa paskatījās uz Arandilu. Ja pārējie piekristu, tad varētu zirgus aizvest, bet Nirvana nevar aizvest tik daudz zirgus viena. Kādam vajadzētu palīdzēt.

[Laupītājmeitēns ...]

Arandils atkal paskatījās uz Nirvanu. "Tā ir laba doma un derīga. Bet vai mums nav kādam jāatskaitās, ka esam ieradušies? Neviens mūs nesagaida, bet likās, ka mūsu ierašanās šeit ir paredzēta, ja jau visiem mums, es uzdrošinos sacīt visiem, visiem mums mērķis bija Imladrisa." Viņš uz brīdi pieklusa.
tad atgriezdamies pie elfas jautājuma atbildēja. " Es tev iešu līdzi... ja tev nekas nav iebilstams... Tā būs vieglāk..." Arandils steigšus piebilda.
Un savu zirgu vislabāk ir pašam pārliecināties, ka viss ir kārtībā. \Viņš iedomāja.

[novemberunge]

Falrass ar vienu ausi klausījās, ko runā citi un sadzirdot vārdu 'stallis' apcirtās un uzlūkoja Nirvanu ar siltu, bet joprojām izbrīnīti godbijīgu skatienu.
Ja tas neradīs problēmas es arī iešu. Šaubos vai Atēla kādam citam maz tā dosies līdzi. jauneklis noteica un uzmanīgi pašķielēja uz rudās ķēves pusi, kas zibināja savas tumšās acis un piekrītoši piecirta kāju.
Man sāk likties, ka es esmu zem viņas pakava. viņš nodomāja un pasmaidīja.

[Miss Doherty]

Eodar, vai tu, lūdzu, neparūpētos par mūsu bojāgājušo ceļabiedru?
Faleons labprāt pats būtu to izdarījis, bet pašlaik bija citi darbi darāmi. Ciemiņikā nekā bija ieraudšies viņa namā, un kaut arī Nirvana izturējās tā it kā būtu paaicinājusi draugus uz tēju savā dārziņā, viņš jutās atbildīgs par visiem. Vismaz pagaidām. Viņa nams, viņa noteikumi, viņa atbildība. Valdnieka nams, valnieka noteikumi, valdnieka atbildība. Un gods.

Doro jāzin kā vajag apblabāt hobitu, tikai baidos, ka pašreiz viņam to jautāt būtu neapdomīgi.
Faleons klusinātā balsī turpināja. Viņam vajadzēja tik daudz ko izdarīt, ar tik daudziem ceļabiedriem aprunāties divatā, bet laika bija tik gauži maz, ka vai žēluma gals.
Es domāju, ka visprātīgāk...
jau tā lēnajā un plūstošā runa tika iestiepta vēl varāk. Bet vajadzēja apdomāties pirms teikt.
...visprātīgāk būs tomēr pajautāt Doro.
Visbeidzot valdnieks nobeidza sakāmo - straujāk un noteiktāk kā iepriekš. Viņš tomēr pieņēma citu lēmumu.
Vai es varu to uzticēt tev, Eodar?
Faleons uz mirkli lauza robežu sevī un pielaida kņazu sev tuvāk. Priekš sevis. Smagi, ka nomoka arī vēl šādas attiecības, kad jau tā nav diez ko spoži.

[Roviela]

Eodars piekrītoši pamāja ar galvu.

Labi, vienīgi es nezinu šīs vietas izkārtojumu. Ne, kur ir istabas, ne arī ko citu. Kam es varu to pavaicāt?

Kņazs gluži labi tagad saprata, kas nomāc elfu ķēniņu. Jo tas tiešām bija viņš - Faelons, elfu ķēniņš, Vanamarillas tēvs. Zinot, kā mīļotās māte uzņēma ziņu par meitas izvēli, Eodars pat gandrīz nobrīnījās, ka viņi sarunājas tik mierīgi. Viņš nolēma par to neraizēties un izvēli kā izturēties atstāt augstdzimušā elfa ziņā. Kas attiecās uz viņu pašu, kņazam patika Faelons, tāpat kā patika Vanamarillas brāļi un patika viņas māte.

Eodars noleca no zirga un paņēma pretī nabaga bojā gājušā ķermeni. Atstājis Naktstauriņu pašu pagaidām parūpēties par sevi, viņš ar hobitu uz rokām devās uz mājas pusi, kurp bija norādījis Faelons.

Doro, Eodars uzrunāja otru hobitu, kuru Arandils pilnīgi bezjūtīgi bija atstājis vienu pašu sētsvidū, lai parūpētos ne par ceļabiedru, bet par savu zirgu, Doro, draugs, nāc man līdzi! Mūsu ceļabiedrs ir pelnījis cienīgu miegu, palīdzi man to paveikt, kā jūsu pusē pieklājas.

Viņš zināja, ka Doro vēl nav atguvies no biedra zaudējuma, bet grūtos brīžus pārdzīvot ir vieglāk, ja ir kaut kas jādara.

[Tinuviel]

Tā kā Faelons neko neiebilda, Nirvana uzskatīja, ka var aizvest vest dažus no zirgiem uz stalli. Elfa gan vispirms pateica skaļi ceļu uz staļļiem, pēc tam pagriezās pret Arandilu un Falrasu.
- Falras, Arandil, ejam!
Elfa teica un paņēma Draigo aiz pavadas. Elfa lēnām uzsāka iet uz staļļiem.

[Laupītājmeitēns ...]

Kā likās neviens negrasās atbildēt uz viņa uzdoto jautājumu, Arandils, saprata, ka tas acīmredzot nav atbildes cienīgs, kaut gan viņam, būtu paticis noskaidrot, kādēļ neviena nav. Kad Nirvana pagriezās, lai ietu, viņš paskatījās uz Fealonu. Tā, kā tas izrīkoja Eodaru, un neizskatījās, ka tam varētu kādu citu vajadzēt, Arandils nolēma doties līdzi elfai. Viņš gan būtu aizvedis savu zirgu tik un tā. Bet tā, kā neviens pat nesagaidīja, un nepaziņoja, kas un kā, viņš jutās brīvs vismaz pagaidām darīt tā, kā uzskata par pareizu. Šajā gadījumā parūpēties par zirgu pēc tālā un nogurdinošā ceļa. Ir tik labi, būt atkal šeit.... Vēlreiz uzmetis skatu parējiem - Torongilam un Falrasam, lai redzētu vai ari viņi dosies uz staļļiem. Viņš, saņēmis Beltu aiz pavadas, sekoja Nirvanai.

[Snorkes Jaunkund...]

Doro ieraudzījis Imladrisu nejūtās īpaši laimīgāks. Kad Eodars viņam lūdza iet apglabāt Arandilu, Doro centās valdīties lai nenokristu un nesāktu kaukt. Viņš elsojot un šņukstot sekoja Eodaram un centās iedomāties kurā vietā šeit varētu Arandilu apglabāt. Viņš klusām šnukstēja un centās uz nevienu neskatīties.

[Idril]

Rivendellā nakts debesjums bija noklāts ar mirdzošām zvaigznēm un visapkārt valdīja senas drošības sajūta - lai arī tik ilgi stāvējusi tukša šī valstība joprojām bija lepna un stalta, sena spēka pilna.

Tuvojoties rītausmai elfu senpilsētu ar skaņu zviedzienu sveica Norstāra. Baltā ķēve vizēja sudrabota, lai arī zvaigznēm dziestot tā ieguva baltu toni. Dranvins bija atgriezies - uz īsu mirkli no tālām zemēm, tomēr bija. Sākumā viņš neteica ne vārda, līdz viņam jau bija atnākušas ziņas, ka miris viens no mazajiem. Tas viņu nomāca, viņš bija uzņēmies atbildību par viņiem sūtīdams tālā ceļā un nu no viņiem bija palicis tikai viens.
Kurš?
Bija viņa pirmais jautājums, kurš palika neizteikts - Doro stāvs liecināja, ka zaudēts ir otrs.

Pēc brīža, kad zirgi bija atstāti greznajos Rivendellas staļļos - labākus neviens zirgs nespētu vēlēties un visi atkal bija sapulcējušies.. Dranvins joprojām nebija bildis ne vārda. Vien rītausmā.

Kad Armēliju guldīja Rivendellas dārzos, pie kāda skaista ozola, pie ūdenskrituma ar skaistu skatu uz saullēktu.

-Lielākā daļa no mums pazina tevi vien dažas dienas, tomēr tas ir vājš mierinājums.-
Viņš klusi teica, vēl bija daži mirkļi līdz pirmie saules stari skars apvārsni.
-Ja spēj, tad varbūt saki kādus vārdus par savu draugu.-Dranvins klusi noteica.

[Snorkes Jaunkund...]

Doro skumji paskatījās uz Dranvinu un ievilka dziļu elpu. "Armēlijs bija mans draugs. Kaut arī nesen iepazināmies,viņš man kļuva tuvs un kā atbalsts! Tagad kad Armēlija vairs nav starp mums,es jūs lūgšu pieminēt viņu ar klusuma brīdi. Doro apklusa un ieurbās ar aizvērtām acīm zemē.

[Miss Doherty]

Faelons pieliecis galvu vēroja kā zāli apspīd austošās saules stari. Labi, ka tik skaisti sanāca hobitu apglabāt...

Pēc krietna klusuma brīža, kad katrs bija grimis savās domās un klusībā pieminējis ceļabiedru
Iesim. Jums jādodas pie miera.
Valdnieks aicināja savus ciemiņus uz iekšu. Lai cik nesirdīgi varbūt liktos uzreiz pēc apglabāšanas aicināt visus doties pie miera, bija tomēr jādomā arī par citiem. Arī par citu dzīvībām. Tiesa gan - vai ceļinieki to apzinas?

Valdieks saudzīgi uzlika roku uz Doro pleca, to viegli paspieda un tad aicināja viņu uz istabām.
Iesim, Doro. Tev jāatpūšas.

Pavadījis ceļiniekus līdz Rivendellas iekštelpām, Faelons ierādīja katram pa istabai, kuras jau ilgus gadus bija stāvējušas tukšas, tomēr joprojām katrā jautās senatnes un noslēpumainības aura. Citām rasēm tik neizprotama, kas tukšuma gados bija tikai ņēmusies spēkā.

Valdnieks, lūdzis ierasties pagaidu biedrus ēdamzālē pēc vairākām stundām, ap to laiku, kad saule jau pakāpusies tiktāl, ka spīdina savus starus tieši virs jumta, devās apstaigāt savu mītni. Viņam miegs nebija ne prātā un viņš stipri šaubījās, ka kāds gulēs īpaši saldi, ja vispār gulēs. Tomēr dažas stundas miega (vai pabūšanas vienatnē) bija vajadzīgas. Gan viņam, gan pēc viņa domām arī citiem. Nirvanai - lai atkal sajustu māju sajūtu, Doro - lai pagulētu, un citiem - lai atgūtos, pārdomātu notikušo, varbūt nosnaustos.


Faelons sēdēja savā krēslā pie galda un domāja. Šodien, lai atpūšas. Rīt... Jā, rīt. Pametis acis pa logu ārā viņš secināja, ka nāca jau pusdienslaiks, uz brokastīm/pusdienam vajadzētu drīz sākt ierastiem ceļiniekiem...

Šo rakstu rediģēja Emo Doll: 14.09.2005 11:32

[Roviela]

Eodars devās uz sev ierādīto istabu un ar atvieglojumu novilka bruņas un pārējo smago, bet tik nepieciešamo ceļojuma apģērbu. Istabas stūrī atradis skaistu gliemežvāka formas ūdenstrauku, kurā joprojām urdzēja avots, viņš nomazgājās spirgtajā ūdenī. Šķita, avota ūdens neaiznes skumjas par zaudēto, bet noteikti padara tās par dārgumu, kuru vērts atcerēties.
Pametis skatu apkārt, kņazs ieraudzīja arī ar tādām kā efeju lapām kokgrieztu skapi, kurā atradās vairāki ērti apģērba gabali. Izvēlējies sev piemērotu kreklu un tuniku, viņš apģērbās, atkal reiz sajusdamies labi.

Viņš brīdi pasēdēja uz lielā loga palodzes, vērdamies ārā. Rudens. Skaists rudens rīts... Vanamarilla, vai Tev, tur, Lorienā, arī ir tāds skaistums?
Eodars nosēdēja kādu stundu, domādams par notikušo, bet lielāko daļu šī laika aizņēma elfu ķēniņmeita.
Saulei kāpjot augstāk, kņazs atmodās no saviem sapņiem un nolēma paklejot pa šo namu. Varbūt varēs ielūkoties bibliotēkā vēl pirms pusdienlaika...
Viņš izgāja gaitenī un uz labu laimi, pa ceļam apskatīdams visu, ko redzēja, devās tīstokļu meklējumos.

(OOC - ja viņš kādu satiek, uzrakstiet, lūdzami!)

[novemberunge]

Falrasam šī vieta likās maģiska, noslēpumaina un, tomēr, par greznu. Uz visām sīkajām, smalkajām lietiņām, marmoru, zeltu un sudrabu, viņš skatījās ar ielām aizdomām. Jauneklis bija dzimis un uzaudzis netīrībā un nabadzībā, tāpēc nams likās pat nedaudz bīstams un pamests. Jā, pamests, lai arī pašlaik šeit atradās vairāki elfi, cilvēki, hobits, zirgi un vēl sazin kas...

Falrass apsēdās krēslā pie oga un brīdi vēroja rīta saules rotāšanos visos apkārtnes daiļumos. Tur ārā viņam patika labāk- gulēt uz vēsās, mierinošās zemes, slēpties koku ēnās un spēlēties ar vēju...
Tā prātojot par Rivendellas skaistumu, par nāvi, par šo dīvaino skaritību vai ar nolūku rīkoto satikšanos, jaunekļa galva noslīga uz palodzes un pēc mirkļa viņš jau bija ielaidies saraustītā bezsapņu snaudā...

[Miss Doherty]

Vēl pirms došanās pie galda:

Faelons mirkli (vai tad stunda elfam ir kas vairāk par nieka mirkli?) pabijis savā istabā devās uz otru sevis iecienīto vietu - zinību krātuvi, gudrību glabātavu, elfu gudro darba augļu atdusas vietu - bibliotēku!

Lēnā solī ejot viņš ievēroja kādu stāvu. Kāds kurš neulēja! Un kāds tur pārsteigums - vai maz kāds gulēja? Vai maz kāds no tiem, kam šī vieta nozīmēja, ko vairāk par saklātu gultu?

Valdnieks labprāt būtu palicis netraucēts šajā rītā, lai nodotos atmiņām, rakstu pētīšanai, savām domām un ilgām, lai vēl kārtējo reizi apdomātu notiekošo... bet nejau kņazs bija viņam virsū skrējis!

Nebrīnos jūs sastopot, Eodar! Izpētat šejienes skaistumu?
Pēc balss spriežot Faelons vairāk gan gribēja zināt, ko kņazs vēlas un kāpēc ir šeit, ne gūt apstiprinājumu jau tā pat acīmredzamajam.

[Snorkes Jaunkund...]

Doro sekoja Faelonam uz viņa istabu. Tad kad Faelons bija izgājis Doro apsēdās gultā un atspiedis galvu rokās sāka domāt. "Vai nevar iziet pastaigā?" Doro nodomāja un piecēlās.

[Roviela]

Jā, tā tiešām ir, un te ir ko redzēt, Eodars piekrita. Viņa balsī skanēja tāds kā apgarots miers, ka klusa laime. Acis, kas šī rīta notikuma iespaidā bija uz brīdi satumsušas, tagad atkal mirdzēja.
Bet galvenā vēlēšanās bija sastapt jūs, lai palūgtu atļauju ieskatīties Rivendellas rakstu krājumos.

[Miss Doherty]

Faelons mirkli vērās Eodarā ar pētošu skatienu, tad aicināja kņazu sev līdz
Es arī turp devos, parādīšu jums, kur tas ir. Tiesa gan visupirms es gribētu zināt, ko cerat tur atrast?

[Roviela]

Vispirms esmu dzirdējis, ka še ir atrodami tādi raksti, kādus nekur citur neatrast. Mani vienmēr ir interesējušas hronikas, senu leģendu pieraksti, dziesmas un teikas. Tajā visā var atrast brīnumainas lietas! Patiesas lietas. Tieši pašlaik gribētos atrast ko tādu, kas varētu palīdzēt turpmākā ceļā. Par septītnieku, par to valdnieku. Par to, kāpēc tie atkal klejo pa šo zemi. Par to, kas tie ir. Par to, kā ar tiem tikt galā, jo sirds man saka, ka mana pirmā tikšanās ar tiem nebūs pēdējā. Kartes un aprakstus.
Eodars, iedams Faelonam blakus, paskaidroja.

[Miss Doherty]

Baidos, ka par septītnieku neko daudz neatradīsi. Elfi jau kur tas laiks kā pametuši šejieni un pārcēlušies uz jauniem krastiem, kur tas laiks kopš šejienes tīstokļu krātuves vairs nepapildina jauni pieraksti. Bet es priecājos, ka atkal kāds pakustinās noputējušos pergamenta ruļļus. Un vēl vairāk es priecājos, ka gribi izzināt ko vairāk par ceļu, kas jūs sagaida.
Faelons nogriezās pa kādām šaurām vītņvieda kāpnēm, kas veda lejup vienu stāvu.
Bet vienu gan - skaties kartes un aprakstus, kas tev var palīdzēt, bet nemēģini izmantot manu laipnību savtīgiem mērķiem.
Faelons atslēdza nelielas kokgrebumiem rotātas durvis un iegāja telpā, kas no augšas līdz apakšai bija pilna ar pergamentu loksnēm un ruļļiem. Gaiss šeit lejā nebija ne uz pusi tik spirgts un spēcinošs kā stāvu augstāk, turklāt gaismas nemaz šeit nebija.
Parūpējies par apgaismojumi, elfu valdnieks norādīja uz plauktiem, kuros meklēt kartes.
Skaties, Eodar, pēti, bet visu saliec atpakaļ. Un atceries par pusdienām. Tev vēl ir dažas stundas laika.
Faelons nozuda dziļāk nelielajā telpā, līdzi ņemot vien mazu svecīti.

[Roviela]

Eodars palocīdamies pateicās par Faelona laipnību un tad pievērsās plauktiem.
Viņš saudzīgi un rūpīgi ņēma vienu tīstokli pēc otra, tos rūpīgi un veikli atritinādams un pārskriedams tiem ar acīm - vai neaizķersies kāds vārds, kāda lieta, ko gribētos izlasīt rūpīgāk. Vairākkārt tā arī notika. Tā darbojoties laiks skrēja nemanot, bet arī pārskatīto tīstokļu skaits auga augumā. Tos kņazs nolika atpakaļ plauktos - tāpat kā bija pirms tam.
Viņš sāka ar senākajiem rakstiem, jo viņam likās, ka Mortiusa septītnieks - tā nav jauna lieta, tāpēc ziņas par tiem meklējamas pagātnē. Bet kartes Eodars sāka skatīties ar jaunākajām, jo, ja būs tur jāiet, tad kāda nozīme kartei, kurā atzīmētie kalni jau sen tapuši par līdzenumu un ezeri, savukārt, par pakalniem.
Pēc vairāku stundu lasīšanas vēders viņam atgādināja par pusdienām. Ar nopūtu viņš nolika vietā pēdējo lasīto tīstokli un devās uz ēdamzāli.
Cerams, pēc pusdienām varēs te ieskatīties vēlreiz!

(OOC - domāju, viņš nekavē)