Atinuss un Mortiass.., dārgakmens un karakungs.. pazudinās.. Opcijas

[Idril]

OOC: Spēle sākas jūsu pašu mitekļos, mājās, dzīvēs.. Un tad jūs saņemat sapni.. Spēle sākas vakarā, tad nakts ar sapni un jūsu rīta reakcija! (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)


Ilgos meklējumos izklejojies pa Viduszemi. Izstaigājis malu malas.. Izlasīdams teiksmu teiksmas. Dranvins bija atradis meklēto. Sēžot Norstāras mugurā šajā rītausmā, kad saule vēl izstaipījās un pamazām sāka liet starus pār šiem Kardolānas līdzenumiem, viņš pasvieda gaisā rokas un uz dažādām debess pusēm aiztraucās astoņas sniegbaltas dūjas.
Nākamnakt tās būs sasniegušas savus mērķus..
Viņš apmierināti nodomāja. Norstāra nojaušot burvja nolūkus pagriezās tālās hobitu zemes virzienā un sāka auļot. Līdz turienei bija dienas jājiens - viņai, kura bija ātra kā vējš un viņiem tur bija jānonāk nākamās dienas rītā.

Dūjas, kuras Dranvins bija izlaidis bija sapņi, kuri piemeklēs katru no astoņiem ceļiniekam, katram pavēstot ko citu :

Kelam Kelvina dēlam (gwinerva)

Kalnkalnu racēju pēcteci,
Pamet savu raktuvi,
Apmeklē senseno Imladrisu.
Mūsdienu liktenis tumsības skarts,
Izšķirts tur tiks tas.
Klausi sensenam aicinājumam.

Nirvana Daria Lurna (Tinuviel)

Caur mierīgo Valinoru,
Un vareno Dižjūru,
Atpakaļ šai zemē esi nākusi.
Un savas saknes meklēt sākusi.
Tavs ceļs ved uz vienvietu,
Dodies uz Imladrisu.
Seko šai balsij diželfu atvase.

Doro Bogo dēls (Snorkes Jaunkundze)

Senas teiksmas esi klausījies,
Tēvocis no tēvoča ausījies,
Sen minētā un snaustošā,
Pērle starp valstībām,
Imladrisa dusošā.
Turp vedīs tavs ceļš,
Vien klausi šim pantiņam un dungojot to,
Atklāsi senču spēku sevī šo.


Eodars (Roviela)

Imladrisa tevi sauc,
Klausi jel un nāc.
Starp divupēm un kritumiem tā naiga,
Imladrisa tevi gaida.
Varbūt starp Bruīnas ūdeņiem, kuri valgo
Radīsi, ko pa sapņiem kāri malko.

Arandils Aranda dēls (Dinnija)

Imladrisa, šis vārds tev nav svešs,
Zini, tu, kur šis elfpilsētas mežs
Nekavējies, ceļā posies,
Vairs pēļos neknosies,
Jo senpilsēta sauc,
Nekavējies un ceļā trauc..

Allora Kerdana meita (seila)

Imladrisa, senā un tālā,
Tā, kura ir Krāčupes malā,
Bet skatīta nav tavā skatā.
Zini, ka ceļš tev mērojams turp,
Klausi nu sirdij steidz nu šurp.
Elfu bērns, kas maldījies.
Svešās vietās blandījies..

Armēlijs Tuks (Rowenny)

Vai ceļā doties gribi tu?
Tad steigšus traucies nu.
Dodies uz Imladrisu tāltālo,
Un paķer līdzi draugu attālo.
To kuram ceļš tupatās vedīs,
Un pārsteigumos ievedīs..

Torongils (Nimue)

Imladrisa, kuru tu redzi,
Domās no rīta un sapņos pa nakti.
Par troni zaudēto tu sapņo,
Pārdomā tēva soli kļūmīgo.
Uz Imladrisu traucies,
Kur liktenim būs izšķirties un mainīties..


Balsī, kas katra sapnī nodziedāja savu pantiņu bija sava neatvairāma burvība, kura pievilkt pievilka un lūgšus lūdza doties uz Imladrisu - Rivendellu.

Saule uzausa, bet pār līdzenumiem traucās sudrabains vēja spārnu nests zirgs - Norstāra un vecs večuks tās mugurā.

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 10.06.2005 19:57

[gwinerva]

Kels arī atrada piemērotu vietu.Viņš patiesībā nemaz nebija jutis, cik patiesībā ir noguris.No kā```` no ponija viņš to patiesi sajuta...Negribējās vairs neko tikai gulēt.Tākā Kels bija nolēmis atpūsties tikai tik dauidz, lai atgūtu spēkus viņš nekūra ugunskuru, netaisīja nometni vienkārši pieveda poniju pie koka piesēja un viss..izkravājis segas viņš sagatavoja savu guļvietu, un apgūilies uzreiz sāka šņākuļot...Kels varen saldi gulēja...

[Tinuviel]

Nirvana iesmējas tik klusu, kad neviens to nedzirdēja. Ludiēnas pēctece uzmeta īsus skatienus abiem hobitiem un arī Aranda dēlam. Elfas skatiens pēc tam pārslīdēja pār horizontu Imladrisas virzienā. Ilgas pēc mājām bija daudz lielākas nekā iepriekš. Pie tam kopā ar tādiem kompanjoniem viņa reti kad bija tikusies savā elfas mūžā. Aranda dēls, Aragorna pēctecis, divi hobiti un varens elfs.
Tas ir pat nedaudz apbrīnojami. Pāris dienās satikt tik daudzas būtnes.
Elfa nodomāja.

[Idril]

Gaisā uzžvirkstīja viena novēlojusies dūja.

Kur sapņi vēl dzīvo
Un piedzīvojumi klejo
Tālēs, tais zilajās
Meklē Imladrisu, elfu valstību seno.

Tā meklēja ceļu pie Falrasa (Mia Mania), cilvēka, pat ne dandana - interesants bija tās mērķis.

[novemberunge]

Falrass samirkšķināja acis un pārlaida vēl nedaudz miglaino skatienu pāri vietai, kur bija atlaidies uz īsu nosnaudienu.

Atkal ziemeļceļš. Te dzīvoja tik daudz atmiņu un domu, ka tām viņa prātā aptrūkās vietas. Gaiss tik patīkami smaržoja, gluži kā ziedu laukā un vējš iegriezās no aizmugures, it kā aicinādams skriet tam līdzi uz mājām. Uz Virgali.
Falrass piecēlās kājās un lūkoja pēc savas ķēves, domās kavēdamies sapnī, ko tikko bija redzējis.
Uz Imladrisu! Imladrisu!viņams galvā skanēja paša balss, lai arī sirds kliegtin kliedza, ka uz turieni labāk vis nedoties.
Ieraudzījis Atēlu ganāmies otrpus ceļam, jauneklis nopūtās un pasauca viņu pie sevis.
Mana skaistule, ja es prastu zirgu mēli, tad lūgtu tev padomu. Vai man apciemot vecākus? Vai varbūt sekot sapnim un doties uz Rivendellu? viņš izteica vārdos savas domas un atklāja cīņu. Sirds pret prātu.
Atēla sapurināja rudās krēpes un maigi pieskārās ar purnu sava jātnieka vaigam.
Jā, laikam gan būs jāklausa galvai, skaistulīt. Falrass pasmaidīja un atteica, matījis, ka ķermenī iegulsts agrākais spars.
Viņš uzlēca Atēlai mugurā, pirms tam nedaudz apdomājies, un strauji pagrieza ķēvi uz otru pusi.
Sejā iesitās vējš, likdams uzbangot savādām jūtā, un jaunam ceļapriekam.

Falrass nolēma nejāt pa Zaļteku, bet tā vietā apmest līkumu Gulbītei, pie kuras bija kavējies, un doties pāri Glanduīnai, lai mērotu taisnāko ceļu gar Krāčupi.
Atēla auļoja ar neaprakstāmu ātrumu, iedvesmojusies no sava saimnieka gara, bet Miglas kalni abu priekšā lēni auga augumā kā vareni, mūžseni milži, kas notupušies šajā vietā, aizmiguši un ietinušies bālā plīvurā.

Šo rakstu rediģēja Mia Mania: 21.08.2005 17:39

[Hikari]

Armēlijs uzlēca sava ponija mugurā un, pagriezdamies pret Nirvanu uun Arandilu sacija:
Mani sauc Armēlijs! un vēlreiz nedaudz salieca galvu tā gribēdams būt pieklājīgs un piebilda norādot uz otru hobitu sev blakus :Tas ir Doro!.
Jauneklis negribēja kavēties, bet gan pēc iespējas ātrāk uzskat ceļu u priekšu, tāpēc lika savam ponijam doties maziem riksīšiem pa taku.

[Roviela]

Pēdējo atpūtas brīdi pirms pusnakts Eodars un Torongils pavadīja klusējot. Bija auksts, un sarunāties nebija ne mazākās vēlēšanās.
Taka bija plata un ērta. Šķiet, reiz te ir bijis liels ceļš, kas tagad, reti lietots, kalnu nogāzēs bija aizaudzis, bet pašā pārejā, kur vairs auga tikai zema zāle, senais akmens klājums bija gluds un labi ejams.
Kādu brīdi tagad varēja jāt, un Eodars iekāpa seglos. Pagriezis Naktstauriņu uz ceļa, uz kura tālāk spožā mēness stari ik pa brīdim pazuda ēnās kā dziļdziļās akās, viņš paskubināja zirgu.
Tūlīt būs augstākais punkts, tad ceļš vedīs uz leju.

Vēl dažas stundas pēc pusnakts viņi jāja, zirgu pakaviem nakts klusumā dzinkstot pret akmeņiem, tad taka kļuva stāvāka, un nācās atkal iet kājām, turot zirgus pavadās.
Saulei austot, viņi jau bija nokāpuši gabaliņu uz leju, bet elfu princis bija pareizi teicis - lejā viņi būs pievakarē.

Apstāsimies atkal uz brīdi? kņazs ierosināja.

[Laupītājmeitēns ...]

Arandils paturēja atmiņā nosauktos vārdus, jo nez kāpēc pēc Dranvina izturēšanās likās, ka šos varētu arī vajadzēt apsaukt... Tad, kad Armēlijs sāka rikšot uz sava ponija, Arandils paskatījās uz pārējiem.
"Nu tad nekavējamies un dodamies uz priekšu!"
Viņš paskubināja Beltu un tūlīt jau bija blakus Armēlijam.
"Mēs visticamāk jāsim diezgan ātri, ceru, ka jūs abi turēsiet līdzi, ja nē sakiet. Bet ik pa laikam arī tāpatās uzmetīšu vai abi esat..."
Arandils atskatījās uz aizmuguri, vai visi ir gatvi doties tālāk... Gan Nirvana, gan Doro, gan Faelons. Lai viņi būtu panākami, Beltu viņš vēl nedzina pilnā tempā...

[Tinuviel]

Nirvana uzmeta neilgu skatienu Faelonam.
- Noro, Draigo!*
Viņa teica zirgam. Elfu zirgs uz īsu mirkli pacēlās uz pakaļkājām un, kad priekškājas skāra zemi, uzņēma strauju riksi. Draigo panāca Arandilu un Armēliju. Zirgs ieturēja vienādu ātrumu ar Beltu un hobita poniju, kaut vēlējās traukties vēja spārniem.

*Jāj, Draigo!

[Ļipa]

Neuztraucies, es nojaušu, kas mūs tur varētu sagaidīt!
Faleons noslēpumaini noteica Darvinam, kurš gan jau bija nozudis.
Tad viņš ļāva ceļa biedriem iepazīties savā starpā un tikai tad, kad to bija izdarījusi Nirvana, arī Faleons viegli paskubināja savu sniegbalto zirgu, lai tas dotos ceļā.


Pēkšņi Kelu no miega pamodināja lietus, kas bija sāciet tik pēkšņi un negaidīti, ka izbijās pat meža zvēri, kas bija raduši pie dažādiem laika apstākļiem un zināja, kad tuvosies lietus, pat, ja tas nebija zināms cilvēkiem.

[gwinerva]

Kels sajuta aukstas lāses krītam sev uz deguna un līstam lejā pa vaigiem.Pakš! Pakš! Pakš! Kels vēl nebija pamodies un nikni domāja: Kas tad nu atkal?! Pat pagulēt vairs nevar..Mūždien kautkas traucē! Nu tā jau ir vienmēr ceļojumos, ko tad es gaidīju?! Nu viss šis noteikti būs man pēdējais ceļojums.Vairāk es neceļosu...Kels ar roku nobrauca pa seju.Sajutis ko slapju viņš nedaudz apjuka, tad veikli atvēra acis un secināja, ka līst.Nu vienkārši lieliski, pat laik apstākļi pret mani sazvērējušis.Veikli uzslējies kājās viņš ietinās segā un pagāja tuvāk koka stumbram.Kamēr Kels gāja uz koka pusi viņš iepiņķerējās segā un paslīdēja, nu jau uz slapjās zāles, un nokrita garšļaukus.Smagi nopūties kels piecēlās...viņš bija pazemojies līdz pēdējam...Kokam tomēr tika garām dažas lietu lasītes, bet lielāko daļu tas noturēja.Kels atspieda muguru pret stumbru.Ārā nenoliedzami bija kļuvis jūtami vēsāks.Lietus arī neradīja nekādu patīkamo noskaņu...Kels atspiedies pret stumbru, un ietinies segā atkal mēģināja iesnausties.Pēc viņa domām ponijs bija drošībā, jo bija piesiets pie tā paša koka, un neko vairāk Kels viņa labā nevarēja darīt...

[novemberunge]

Falrass tikai dzina Atēlu uz priekšu, neuztraukdamies vai ķēvei ir grūti, jo bija pieradis, ka tādos gadījumos viņa pati apstājās. Un katru reizi, kad tas tā notika, jauneklis sevi nopēla par to, ka nav iemācījis šai elementāras lietas.

Kalni joprojām tuvojās un Falrass sāka spriest, ka varētu griesties pa kreisi un uzmeklēt Krāčupi.. Tikai vispirms viņam bija jāatrod laba vieta, kur šķērsot Glanduīnu, kas bija visai rāmi tecējusi visu ceļu blakus.
Gulbītes purvāji, šķiet, bija beigušies. Protams, nez' vai Atēla tajos noslīkotu, viņa bija gudra ķēve, tomēr drošs paliek drošs, labāk bija skriet pa klaju lauku.

[Laupītājmeitēns ...]

Arandils jāja klusēdams. Drīz virs galvām jau bija manāms gandrīz pilnais mēness. Jā... Izskatās, ka pie brasla mēs tiešām nokļūsim līdz ar pilno mēnesi. Arandils prātoja lūkodamies augšup. Kad satumsa mēness izgasmoja gan viņus, gan arī ceļu tālu priekšā. Pilnmēness Arandilu bija saistījis jau kopš viņš sevi atceras. Taču šovakar gandrīz pilnais mēness izskatījās ļoti daiļš...
Arandils pievērsās atpakļ ceļam, pirms tam gan kārtējo reizi pārliecinoties vai abi hobiti ir vēl kopā ar viņiem un uzmetis skatienu abiem elfiem.

[Roviela]

Torongils atbildes vietā tikai bija pamājis ar galvu, jā, piekrītu! un tā viņi abi, sameklējuši ērtākās vietas uz akmeņiem, kādu laiciņu atstāja mierā savas nogurušās kājas.
Bet ilgi tā sēdēt nevarēja, miegs nāca kā jūra, un kur nu vēl tagad, kad saule, celdamās aizvien augstāk, sāka visai krietni sildīt. Eodars, manīdams, ka tūlīt iemigs, pēc nelielām brokastīm celās augšā, uzpurināja Torongilu, kas bija paspējis iesnausties, un ceļojums varēja turpināties.
Drīz pēc pusdienlaika taka kļuva stipri lēzenāka, un varēja sēsties seglos. Tas bija gauži patīkami - ļauties snaudai, kamēr uzticamais lopiņš uzmanīgi kātoja pa taku, kas šinī pusē bija labi saglabājusies. Tā nu pievakarē, kad viņi iejāja zem Troļļu meža lielajiem kokiem, kņazs jutās gandrīz vai atpūties. Uz miegu vairs nevilka, un viņš sāka apdomāt, cik tālu vēl varētu būt līdz braslam.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 25.08.2005 22:25

[Idril]

Tuvojās pusnakts, tuvojās pilnmēness un visas grupiņas, kurām mērķis bija Imladrisa tuvojās braslam.

Līdz tam vairs nebija nebija tālu, Eodaram un Torongilam, vien vēl pāris stundas - lai ap pusnakti nokļūtu pie brasla, taču Faelona pulciņam vēl mazāk, viņiem laiks ritēja ātrāk.

Visi, kas pirms ilga laika, tālajā klajumā ar baltām sapņu dūjām tika saukti, nu būs pie senvalstības brasla, lai reizē tiktos..

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 25.08.2005 20:53

[Tinuviel]

Elfa lūkojās vien uz priekšu. Braslu mēness gaismā viņa redzēja labi, bet vairāk skatiens lūkojās uz gandrīz, gandrīz pilno mēnesi. Viņa klusi nopūtās un ļāvās zirga auļiem. Ik pa brīdim Nirvanas skatiens parslīdēja pār ceļabiedriem, it īpaši pār Faelonu un Arandilu.

[Hikari]

Armēlijs lūkojās pilnmēnesī un tikai kustējās uz priekšu. Viņa ponijs pat neizrādīja noguruma pazīmes, kas jaunekli priecēja, jo viņš beidzot vēlējās, lai viss ietu labi un nekas, vismaz viņa dēļ, nenotieku greizi. Doro jāja blakus. Abi hobiti klusēja. Armēlijs gan ik pabrīdim uzmeta skatienu ašu Arandilam. Nez kādā sakarā viņam pret šo vīrieti bija radusies liela cieņa jau pašā sākumā.

[Roviela]

Satumstot naktij, šoreiz vien neilgu laiciņu bija atļauts valdīt tumsai. Uzlēca mēness, spožs un apaļš, apaļš. Pilnmēness. Ēnas zem kokiem kļuva vēl melnākas, toties uz takas, kur mēness stariem nekas netraucēja spīdēt, likās, varētu nokritušu adatu saskatīt.
Manot, ka taka sāk virzīties tā kā uz leju, un jūtams ūdens tuvums, Eodars lika zirgam iet rāmiem soļiem, nesteidzīgi, lai pagūtu laikus saskatīt to, kas varētu būt saskatāms. Ausis varēja pievilt - Lielās upes čala, tai pirms brasla laužoties caur akmeņiem, noslāpēja citas skaņas.
Viņš atcerējās brīdinājumu - uzmanīties. Jātnieks un zirgs bija gatavi pārsteigumiem.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 26.08.2005 18:03

[Laupītājmeitēns ...]

Brasls tuvojās. Troļļu mežs jau sen bija palicis aiz muguras. Tam garām bija pajāts ātri. "Kas mūs gaidīs pie Brasla?" Arandils domāja. Braslu Arandils pazina labi. Cik reizes tas bija šķērsots vaipajāts tam garām, kurš gan spēja to pateikt.
Atcerēdamies Dranvina brīdinājumu viņš pagriezās pret līdzgaitniekiem.
"Atminaties Dranvina sacīto, ka pie Brasla varam satikt gan ceļabiedrus gan tos ar kuriem labāk nesatikties? "
Arandils iesāka, tad palūkojās uz abiem augumā mazākajiem:
"Ceru, ka arī jums ir līdzi, kāds zobens, duncis aizsardzībai. "
Viņš vēlreiz pārlaida skatienu sīkaliņiem, tie neizskatījās nobruņojušies "līdz zobiem", un tāpēc viņa jautājums bija pašsaprotams. Labāk ir noskaidrot ieroču stāvokli pirms pienāk nepieciešamība tos izmantot un tad atklāt to iztrūkumu. Ne jau viņam būtu žēl "vaktēt" viņus, bet tik un tā...
Arandils gaidot atbildi pagriezās pret ceļu un noskatīja to tik tālu cik varēja redzēt. Bet pagaidām vēl nemanīja nevienu un neko... Tikai ūdens šalkoņu varēja sadzirdēt klusajā un rēnajā naktī. Pat zeme likās aizturam elpu....

Šo rakstu rediģēja Dinnija: 26.08.2005 15:20

[Tinuviel]

Nirvana nopētīja abus hobitus. Ja vajadzēs, tad elfa varēs mēģināt viņus kaut cik vaktēt, lai kur nenoklīst. Bet viņa paskatījās uz braslu un to vērīgi nopētīja. Skatiens slīdēja tālāk un tālāk. Elfai likās, ka starp kokiem kāds kustās. Viņa gan par to nebija pārliecināta, jo mēnesgaismā dažas ēnas pat elfa acis var maldināt.

Šo rakstu rediģēja Tinuviel: 26.08.2005 15:45

[novemberunge]

Falrass nekad nebija tur bijis. Rivendellā vai Imladrisā. Viņš tikai bija dzirdējis neskaitāmi daudz un ar sapņainu skatienu lūkojies kartēs uz šiem pāris burtiem, kas veidoja elfzemes nosaukumu.
Atēla tikai traucās un traucās, lai arī jauneklis ievēroja, ka viņas solis ik pa brīdim paliek lēnāks. Uzmācās šaubas- ka tik ķēve nepakrīt vai nepaklūp aiz kāda nelaimīga akmens.