Atinuss un Mortiass.., dārgakmens un karakungs.. pazudinās.. Opcijas

[Idril]

OOC: Spēle sākas jūsu pašu mitekļos, mājās, dzīvēs.. Un tad jūs saņemat sapni.. Spēle sākas vakarā, tad nakts ar sapni un jūsu rīta reakcija! (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)


Ilgos meklējumos izklejojies pa Viduszemi. Izstaigājis malu malas.. Izlasīdams teiksmu teiksmas. Dranvins bija atradis meklēto. Sēžot Norstāras mugurā šajā rītausmā, kad saule vēl izstaipījās un pamazām sāka liet starus pār šiem Kardolānas līdzenumiem, viņš pasvieda gaisā rokas un uz dažādām debess pusēm aiztraucās astoņas sniegbaltas dūjas.
Nākamnakt tās būs sasniegušas savus mērķus..
Viņš apmierināti nodomāja. Norstāra nojaušot burvja nolūkus pagriezās tālās hobitu zemes virzienā un sāka auļot. Līdz turienei bija dienas jājiens - viņai, kura bija ātra kā vējš un viņiem tur bija jānonāk nākamās dienas rītā.

Dūjas, kuras Dranvins bija izlaidis bija sapņi, kuri piemeklēs katru no astoņiem ceļiniekam, katram pavēstot ko citu :

Kelam Kelvina dēlam (gwinerva)

Kalnkalnu racēju pēcteci,
Pamet savu raktuvi,
Apmeklē senseno Imladrisu.
Mūsdienu liktenis tumsības skarts,
Izšķirts tur tiks tas.
Klausi sensenam aicinājumam.

Nirvana Daria Lurna (Tinuviel)

Caur mierīgo Valinoru,
Un vareno Dižjūru,
Atpakaļ šai zemē esi nākusi.
Un savas saknes meklēt sākusi.
Tavs ceļs ved uz vienvietu,
Dodies uz Imladrisu.
Seko šai balsij diželfu atvase.

Doro Bogo dēls (Snorkes Jaunkundze)

Senas teiksmas esi klausījies,
Tēvocis no tēvoča ausījies,
Sen minētā un snaustošā,
Pērle starp valstībām,
Imladrisa dusošā.
Turp vedīs tavs ceļš,
Vien klausi šim pantiņam un dungojot to,
Atklāsi senču spēku sevī šo.


Eodars (Roviela)

Imladrisa tevi sauc,
Klausi jel un nāc.
Starp divupēm un kritumiem tā naiga,
Imladrisa tevi gaida.
Varbūt starp Bruīnas ūdeņiem, kuri valgo
Radīsi, ko pa sapņiem kāri malko.

Arandils Aranda dēls (Dinnija)

Imladrisa, šis vārds tev nav svešs,
Zini, tu, kur šis elfpilsētas mežs
Nekavējies, ceļā posies,
Vairs pēļos neknosies,
Jo senpilsēta sauc,
Nekavējies un ceļā trauc..

Allora Kerdana meita (seila)

Imladrisa, senā un tālā,
Tā, kura ir Krāčupes malā,
Bet skatīta nav tavā skatā.
Zini, ka ceļš tev mērojams turp,
Klausi nu sirdij steidz nu šurp.
Elfu bērns, kas maldījies.
Svešās vietās blandījies..

Armēlijs Tuks (Rowenny)

Vai ceļā doties gribi tu?
Tad steigšus traucies nu.
Dodies uz Imladrisu tāltālo,
Un paķer līdzi draugu attālo.
To kuram ceļš tupatās vedīs,
Un pārsteigumos ievedīs..

Torongils (Nimue)

Imladrisa, kuru tu redzi,
Domās no rīta un sapņos pa nakti.
Par troni zaudēto tu sapņo,
Pārdomā tēva soli kļūmīgo.
Uz Imladrisu traucies,
Kur liktenim būs izšķirties un mainīties..


Balsī, kas katra sapnī nodziedāja savu pantiņu bija sava neatvairāma burvība, kura pievilkt pievilka un lūgšus lūdza doties uz Imladrisu - Rivendellu.

Saule uzausa, bet pār līdzenumiem traucās sudrabains vēja spārnu nests zirgs - Norstāra un vecs večuks tās mugurā.

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 10.06.2005 19:57

[Tinuviel]

Nirvana ar apbrīnu vēroja Faelona zirgu. Draigo palika pavisam mierīgs un nedaudz nolieca galvu. Likās, ka zirgs izrāda cieņu, par ko Raena nedaudz nobrīnījās.
- Jums ir varens zirgs, Faelon. Kā viņam vārdā?
Nirvana noteica. Elfas acis kavējās pie Faelona zirga.
- Tas nav parasts rikšotājs.
Viņa, vairāk gan sev, piebilda.

[Idril]

Toties.. Man gan tas dara raizes..
Vanamarilla klusu noteica un savaldīja nopūtu, kura grasījās izlauzties caur lūpām. Viņas skatiens bija pievērsts Eodaram un tikai ik pa mirkli aizklīda patīksmināties par rēnajām lapu ēnam, tomēr princese nojauta, kas laupa viņai mieru.. Šis kņazs, kura tālākais ceļš būs gaužā miglā tīts.
Nu..
Vanamarilla iesāka.
Manu māti sauc Driasaīla un viņa mīt šepat un valda pār elfiem, kas še mīt un ir atgriezušies, mana tēva vārds ir Faelons un viņš ilgus gadus kopā ar māti uzturēja šo zemi plaukstošu un dzīvības pilnu, taču nu viņš ir devies tālos ceļos, viņš zināja, kas notiek apkārt un šķiet gribēja par to pārliecināties pats, viņa ceļi mums vairs nav zināmi, varbūt vienīgi mātei, bet viņa nesaka ne vārda.
Vanamarilla klāstīja, viņa patiesi nezināja, kur ir tēvs un kas ar viņu jau labu laiku, stāstot par tēvu vieglas skumjas iezagās viņas maigajā balsī.
Man ir viens vecāks brālis un viens jaunāks, lielas atšķirības mūsu vecumos nav, ārpasaulē, tie būtu augstākais gadi desmit, vai ducis. Vecāko brāli nosauca par Almāreanu, bet jaunāko par Nithronu. Abi palīdz pieskatīt zemes robežas, Tumsa mācas virsū un lai arī šeit naktis joprojām ir svētītas, ārpasaulē, tās kļūs arvien tumšākas.
Viņa minēja, viņa zināja daudz, taču mazāk nekā māte, jo tā sargādama meitu nebilda ne vārdu par Tumsību, kas brieda, jo Marjabelle bija kā svaigs nakts zieds un Tumsība to nosmacētu..
Savas dienas es vadu šeit, lai gan esmu bijusi arī Rivendellā un ciemojusies Drūmmežā. Cilvēku valstībās bijusi neesmu, taču mazotnē mēdzu klausīties par tām, turklāt Rivendellas rakstu krātuvēs gan karšu, gan aprakstu, gan stāstu ir daudz, tur pat Jūsu zinātkāre varētu tikt apmierināta.
Viņa teica ieskatoties Eodara acīs, tās bija tik siltas, tādu siltumu varēja izstarot vien cilvēka acis..
Man šķiet vēl mirklis un mēs varēsim saredzēt pilsētu..
Viņa teica, taču ne jau uz pilsētu viņa lūkojās, bet gan uz kņazu, cilvēkus viņa bija redzējusi vien reto, taču elfus neskaitāmus un šai mežā, šai vietā kņazs likās majestātiskāks un cēlāks par jebkuru elfu ķēniņdēlu.

[gwinerva]

Kels pieveda poniju pie kāda koka un piesaitēja pavadu, tā, lai ponijs nevarētu aizbēgt, ja satraucas, bet varētu paēst zāli un padzerties strautiņa ūdeni, ko viņš arī pašlaik darīja.Kels bija gandrīz pārliecināts, ka Kajs nebēgtu tāpat vien...Kamēr ponijs dzēra Kels piegāja pie ogu krūma.Paņēmis kādu ogu viņš to rūpīgi apskatīja.Izskatījās, ka tādas viņš jau ir ēdis.Kels uzmanīgi apēda violeto ogu.Tā bija varen garšīga.Nejuta arī nekādus blakusefektus.Nu ko vismaz ogas ir ēdamas, nevajadzēs tērēt manus ēdamā krājumus...Labi jāsalasa tā malka ugunskuram.Kels devās garām krūmam un sāka lasīt zarus, kas mētājās uz zemes neparastos daudzumos.Kela domas aizklīda : kāpēc šeit tik daudz zaru mētājas? Tas ir nedaudz dīvaini.. Drīz vien viņam jau bija pamatīga nešļava.Atgriezies pie strautiņa viņš nometa zarus lejā uz sakārtoja.Tagad vajadzēja aizdedzināt.Kels pacēla divus paprāvus akmeņus, paņēma nedaudz sauso lapu un zāli, uzlicis lapsa un zāli uz zariem viņš sāka berzēt akmeņmus.
Pēc kāda laika sāka lēkt dzirksteles, kas aizdedzināja zāli un sausās lapas.Kels nolika malā akmeņus un sāka pūst, lai uguns nenodziest.Pēc mirkļa jau dega kārtīgs ugunskurs.Piegājis pie ponija viņš atraisīja un paņēma divas segas.Vienu viņš noklāja uz zemes, bet otru pirmajai pāri.Gulēt vēl negribējās...Kels piegāja pie strautiņa un nomazgāja seju un rokas.Ūdens bija patīkami atvēsinoš.kelam sagribējās ko saldu...Piecēlis viņš pa taisno devās pie ogu krūma....

[Laupītājmeitēns ...]

"Jauki, tā, kā tagad viss ir noskaidrots, mēs varētu doties ceļā, jo jau gana lielu laiku esam stāvējuši." to teicis viņš uzsēdās Beltam mugurā, pirms tam gan kārtīgi nostiprinājis dzeramā ūdens ````šķi. Viņš pārlūkoja apkārtni. Brīdi pārdomādams notiekošo. "Tad, nu varētu jāt tālāk. Faelon, Mēs bijām domājuši jāt cik vien tālu var pa ceļu. Vai jums ir iebildumi?" Arandils vaicāja.

[gwinerva]

Salasījis pilnu sauju ar ogām kels gardi mielojās.Ogas bija saldas un atvēsinoši aukstas.Pieēdies labi daudz viņš devās pie strauta atkal nomazgāt seju nu rokas, lai nomazgātu ogu atstātās pēdas.Izskatījās, ka Kajs jau gatavojas miegam, un kels bija nolēmis to pašu.Viņam nepatika, ka nav kas sargā, bet savādāk nevarēja.Viņam bija jāatpūšas.Ātri nomazgājies ar ūdeni, kurš tagad jau likās stindzinoši vēs Kels devās uz segu pusi.Kaut kur atskanēja kāds putna kliedziens, kas lika viņam salēkties.Atguvies no pārbīļa viņš apsedzās ar segu un lūkojās ugunskura liesmās.Miegs vēl nenāca.Un sirds vēl jo projām aulēkšoja no negaidītā putna kliedziena...Ungunskurs jauti sprēgāja, un tas uz Kelu ātri vien iedarbojās.Viņš lēnām nomierinājās, kamēr pašam nemanot iesnaudās.Miegs bija mierīgs.Ja kād būtu tuvojies Kels to būtu dzirdējis, jo viņa miegs bija ļoti trausls, bet pašlaik izskatījās, ka viņš gulēs vēl ilgi.....

[Roviela]

Kad princese klusi ieminējās par to, ka Eodara tālākais ceļš viņai nav vienaldzīgs, kņazs uzmeta elfai ašu skatienu, šķiet, viņa to nemanīja, bet, tiešām, jā, viņš nemaldījās, balsī un sejā varēja lasīt skumjas. Un, reizē priecīgs un bēdīgs, nedaudz noskuma pats.

Ak, vai... tagad būšu sagādājis mīļajai tās pašas bēdas, kādas ir karotāju sievu liktenis! Gluži tā vis negribēju... viņš nodomāja. Bet, pašam negribot, ap sirdi bija silti, tik silti, ka, šķiet, siltuma pietiktu visai pasaulei.

"Es teiktu - neskumstiet un neraizējieties, ja zinātu, ka to var arī izdarīt," Eodars teica, "Jūsu tēvs noteikti dara to, kas jādara, un viņš atgriezīsies tad, kad būs paveicis darāmo. Jums taisnība, pasaulē kļūst aizvien tumšāk, bet baidīties nevajag! Ik pa laikam notik kas tāds, kas pasauli mēģina apgriezt ar kājām gaisā, un, ja jau gadījies dzīvot tādā brīdī, tad atliek tikai darīt labāko, uz ko esi spējīgs. To esmu lasījis rakstos, tā saka arī mana pieredze."

Viņš brīdi jāja klusēdams. Pilsētai, kā jau princese teica, vairs nevajadzētu būt tālu.
Tad klusā balsī piebilda:
"Ja tādā brīdī zini, ka ir kāds, kas tevi atceras, tad ir daudz vieglāk."

Viņš atbildēja Vanamarillas skatienam. Viņu zirgi tur stāvēja plecu pie pleca, galadrīmu pilsētu jau varēja saskatīt, tā, krāšņa un cildena vīdēja pavisam netālu, bet Eodara acis un sirds redzēja tikai skaisto ķēniņmeitu.

[gwinerva]

Kad kels jau modās ar apziņu, ka jādodas tālāk viņš manīja, ka saule vēl pat nav uzlēkusi.Rīts bija vēss.ietinies segā kels piegāja pie strautiņa, lai sevi pamodinātu.Vairākas ledaina ūdens šaltis trāpīja sejā, un kels jau bija pamodies.Tika nomazgāta arī seja un rokas.Kels centās sevi uzturēt tīrībā, bet tas bija reti iespējam, ja bija ceļā.Jo nemaz nebija tik daudz iespējas nomazgāties.Tādēļ viņš izmantoja katru izdevību, kuru vin varēja atļauties.Pabikstījis ugunskuru viņš tam pielika vēl zarus.Vajadzēja kārtīgi ieturēties.ķels sameklēja divus parāvus zarus un iesprauda tos katru savā pusē ugunskuram, bet trešo abiem iepriekšējiem pa virsu.Piegājis pie kaja, kas viai jūsmīgi ēda zāli sev līdzās, viņš paņēma mazu katliņu un ādas maisiņu.Pasēlis katlā ūdeni viņš to uzlika vārīties.Un iebēra dažas lapas no ādas maisiņa.Maisiņš tika nogādāts atpakaļ pie ponija.Tālāk Kels paņēma nedaudz sālītu gaļu un maizi.Likās, ka šī dien izvērtīsies patīkama....

[Idril]

Šos vārdus teica arī Gendalfs Baltais..
Viņa ieminējās.
Pašā pilsētā gan mēs netiksim, jo vārti ir otrā pusē un citādāk, mēs nepaspēsim uz pusdienām.
Viņa noteica uzmesdama skatu pilsētai, tā nudien bija krāšņa un lai arī redzēta jau neskaitāmas reizes no jauna sajūsmināja sirdi. Viņa gribēja ļaut Eodaram mirkli aplūkot pilsētu, jo tūliņ jau bija jādodas atpakaļ.
Vien mirkli varam še palikt, tādēļ verieties uz mītu aptīto pilsētu un jādodas jau atpakaļ.
Viņa bilda, princese vienādiņ centās izklaidēt viesi un saprast, cik gan īpašs šis cilvēks bija viņai. Vanamarillas ķēve vienu mirkli paceldamās pakaļkājās apcirtās otrādi, lai gatavotos doties atpakaļ. Vanamarilla juta, ka ilgi vairs nespēs rast mieru ne zem viena mellorna, pat ne Selīnamrota virsotnē, ne viņas pilī.
Vai Jums būtu vēl kas ko Jūs vēlētos dzirdēt?
Viņa smaidot vaicāja, elfa izstaroja mieru un maigumu, viņai ejot allaž ziedi uzplauka un zvaigznes iemirdzējās spožāk, jo viņa bija daiļava, kādu Viduszeme vēl redzējusi nebija. Princese, kura vēl nepazina asaru,un viņas asaras bija dārgākas par jebkurām pērlēm.

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 14.07.2005 19:30

[gwinerva]

Pagaidījis kamēr tēja uzvāras viņš sagatavoja maizītes.Kels bija ļoti izsalcis.Ielējis tēju kādā jocīga paskata krūzē viņš sāka brokastot.Brokastis Kelam deva jaunu spēku un viņš bija gatavs doties tālāk.Lai gan viņš nezinaja, kur atrodas par to viņš nebēdāja.Taciņas vienmēr kur noveda.Un parasti tur arī verēja pajautāt kur atrodas vai paprasīt palīdzību.Kels ātri novāca nometnes vietu.Ugunskuru kārtīgi noslēpa, lai nepaliktu zīmes...Viss pārējais arī tika sakārtots itkā šeit nekad neviens nebūtu taisījis nometni.Kels pārliecinājās, ka visu paņēmis deva zīmi ponijam, ka laks doties.ponijas paklausīgi atsāka iešanu.Likās, ka arī Kaja garastāvoklis arī ir daudzmaz uzlabojies.viņi gāja uz priekšu pa taciņu.Kelam pat gribējā ko uzdungot, bet viņš atturējās.tomēr vajadzēja kādu piesardzību...

[Ļipa]

Faleons noglāstīja gaišā zirga, gaišās krēpes un ierunājās tā it kā šķistu, ka viņš runā par, ko svētu.
Tā ir Riliena, varenākais no visiem zirgiem, ko man ir gadījies redzēt. Viņas senči ir no meosariem....
To teicis Faleons neticami veikli uzleca mugurā zirgam.
Vai es atbildēju uz Jūsu jautājumu?
Faleons pavaicāja un ar caururbjošu skatienu nopētīja Nirvanu.
Dodamies ceļā?
Nopētīdams visus no augšas Faleons ievaicājās.




Tomēr piesardzība bija lieka, jo tikpat labi Kels būtu varējis kaut vai dziedāt. Notikumus tas nemainītu, jo putns šķiet pa nakti bija izgulējies un atpūties, turklāt pašlaik nolaidās uz ceļa tieši Kela priekšā. ar savu dzintarbrūno aci vērīgi pašķielējis uz kelu, putns netīkami ieķērcās un sāka kašņāties pa zemi.

[gwinerva]

Kels likās ne visai patīkami pārsteigts...Nemaz nepatika tas kas pašlaik notika.
Nu atkal viņš!!! Vai tiešām man visu mūžu viņš sekos?!Bet gredzenu es viņam neatdošu...nepar ko... Kelu neapmierināja tas, ka putns kārpija zemi..
Vai tu meklē kādu lielāku tārpu? Nu jā itkā tu runāsi,Kels pavīpsnaāja.Putna acis nedaudz biedēja, bet viņš bija redzējis arī daudz draudīgākas acis...Labi es vienkārši gribu tik garām, ja tev nav iebildumu.Vispār ko tev no manis vajag?! Kel izlikās nesaprotam.Vājprāts es runāju ar putnu...Vai tas nav absurds.Cik gan zemu esmu nolaidies, Kels domāja skaļi.tākā putns bija priekšā taciņai vajadzeja viņu apjāt.Kels nedaudz vilcinājās.No kurienes vispār tads radies?Un kāpēc man nelik mieru?Itkā vispār saprastu, ka es esmu ko paņēmis...Kels vēl brīdi skatījās uz putnu.Bet tad viņš nogāja no taciņas un gāja pa tās malu caur kokiem...Viņš nebija droš, ka putns neķers kaju tiklīdz tas viņam tuvosies...

[Roviela]

Naktstauriņš stāvēja mierīgi, kā slaveno Rohānas auļotāju labākajam pārstāvim pieklājas, kamēr viņa draugs un saimnieks, pēc princeses aicinājuma attapies, vēroja elfu skaisto pilsētu, kas tuvojošamies pusdienas laika spilgtajā saulē slējās tik tuvu, un reizē neaizsniedzama, gaiša un spītējoša visiem negaisiem, kas skāruši Viduszemi. Tas atgādināja pasaku vai skaistu sapni.

Krietnu laiciņu vērojis, viņš pagrieza salni pakaļ elfas ķēvei.
"Skaistāku pilsētu neesmu redzējis nekad un nekur. Ceru kādreiz ieiet arī pa tās vārtiem," Eodars nopūtās.

Uzsmaidījis princesei, viņš piekrita:
"Tad dosimies atpakaļ! Nav labi likt sevi gaidīt."

Kad zirgi atkal veiklos soļos mēroja atpakaļceļu, kņazs ieminējās:
"Kad atgriezīsimies pie pārējiem, atsāksies ikdienas rūpes, būs jādomā par tālāko ceļu un par ceļabiedru, kuru nemaz nepazīstu. Bet tagad, vai būtu par daudz lūgt, lai Jūs nodziedātu kādu dziesmu?"

Viņš gluži labi saprata, ka būtu darījis daudz prātīgāk, ja izprašņātu ķēniņmeitu par gaidāmo ceļabiedru vai par to, kas viņai zināms par viņa tālāko ceļu vai briesmām, kurām būs jāstājas pretī, bet sirds teica "nē! citas reizes var nebūt dzirdēt viņas balsi, skatīties viņai acīs un būt laimīgam šai brīdī". Un Eodars padevās savai sirdij.

[gwinerva]

Kelam nepatika, ka zari sitas sejā.Viņš nojauta, ka arī Kajam neiet vieglāk, bet nekas labāks viņam nenāca prātā.kaut kā taču vajadzēja tikt garām putnam.Kels jau bija dabūjis pāris nobrāzumus uz rokām un kājām.Seja pagaidām bija neskarta...Kels vēl kautko dusmīgi pie sevis purpināja: Nu vajadzēja viņam atkal uzrasties..nevar likt mieru. Acis...briesmonis. Gribu mieru.Nevar...Nu ja..
Viens zars sāpīgi iesitās kelam sejā: Auuu!!! Uzmanīgāk Kaj!!! Rūķis bija dusmīgs.Visu dienu bioja sabojājis dīvainais putns.Kad Kels manīja, ka jau ir putnam garām viņš vēl jo projām neudršinājās atgriesties uz takas.Viņam nebija ne jausams ko putns varētu pasākt, bet vienu viņš zināja to viņš negribēja uzzināt...Nu varbūt tikai daļēji...

[Idril]

Varbūt, kādreiz..
Viņa teica. Elfas sirdi māca skumjas par mirkļa īsumu, viņai - nemirstīgajai šie īsie mirkļi šķita gluži netverami, taču gaiši un skaisti. Atrasties šī galantā karavadoņa klātbūtnē bija patīkami, pat vairāk un viņa centās nedomāt par to, kas būs, gribējas ticēt.. Ka būs labi..
Ja Jums labpatīk..
Viņa teica un pēc īsa klusuma brīža viņas dzidrā balss kā liegi rīta rasas pilieni ieskanējās satricinot apkārtnes saulaino mieru, ziediem paveroties plašāk un visiem, kurus vien sasniedza viņas daiļā balss apstājoties, lai tajā paklausītos. Elfa dziedāja skaidri, viņas balss pacēlas virs dabas mudžēšanas, viņas balss pacēlās plašumos, debesīs pie zvaigznēm, tā iekustināja zāles stiebrus vējā un aizrāva klausītājus līdzi pat ja vārdi tai nebija saprotami. Princeses dziesma lika salēgties sirdij.
A Bereth thar Ennui Aeair!
Calad ammen i reniar
Mi 'aladhremmin ennorath.
A Elbereth Gilthoniel
I chin a thûl lín míriel.*
Skanēja pirmais pantiņš, taču Marjabelles Vanamarillas, šīs elfu pērles balss plūda tālāk, arvien augstāk, cēla skatienu arvien augstāk, viņa dziedāja, ļaujot sirdī ieplūst maigumam.. Svešādai patīkamai sajūtai.. Viņas dziesma pacēla zvaigznēs, tā bija kā vēja pūsma dziesma bija gara, tomēr tā negarlaikoja, laiks paskrēja nemanot un ne putns neiečivinājās līdz brīdim, kad princese noklusa.



*O Queen beyond the Western Seas!
O light to us that wander
Amid the tree-woven lands of Middle-earth.
O Elbereth Star-kindler
Your eyes and breath [are] like shining jewels...

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 14.07.2005 21:54

[Ļipa]

Kamēr Kels cīnījās pa krūmiem, putns nelikadamies par Kelu ne ziņas turpināja kašāties pa smiltīm, tomēr tiklīdz Kels bija pakļuvis putnam garām, putns rūķi zibenīgi saķēra aiz apkakles, veiksmīgi noraudams no zirga, putns pacēlās virs koku galotnēm un mierīgi, un nesteidzīgi devās savas ligzdas virzienā.

[Roviela]

Bija tikai šis mirklis, ne pagātne, ne nākotne neeksistēja. Bija mirklis un balss, kurai Eodars ļāva ieplūst savā dvēselē, lai glabātu kā dārgāko, kas viņam pieder. Vienu viņš zināja droši - tā būs šī balss, kas pavadīs viņu līdz aizmūža vārtiem tad, kad tam būs lemts notikt.
Viņš klausījās un dzirdēja viņas balsī to, kas pašam bija dārgs. Eodars, Itilienas kņazs bija pazaudējis sirdsmieru uz visiem laikiem.

Dziesma noklusa, un Eodara tumšās acis staroja maigumā un klusā priekā, kad viņš teica:
"Tā bija velte, ko es mūžam nespēšu atmaksāt. Es pateicos par to savam liktenim!"

Bija redzams, ka viņš labprāt teiktu ko vairāk, bet... viņa ir elfa, nemirstīga elfa, skaistākā no skaistākajām, īsts dārgums, zieds, kuru viņš gribēja pasargāt no visa ļaunuma, cik viņa spēkos, bet viņš pats - karavīrs, nāve ir viņa pavadonis, nākotne nezināma... Jā, sirdi viņš atstāj te, bet pienākums ved projām, to mainīt nevar. Nav viņam tiesību ko teikt vai gribēt!

Eodars nepamanīja, ka viņa pārdomas ir lasāmas sejā, neatcerējās, ka no elfiem neko nevar noslēpt, nevilšus nopūta izteica visu.

[Tinuviel]

Daria atkal pievērsa savu tumši zilo acu skatienu Faelonam.
- Jā, Jūs atbildējāt uz mūsu jautājumu.
Nirvana atteica. Viņa bija dzirdējusi par meosariem un pat tos redzējusi. Un nu varenākais zirgs no viņiem stāvēja viņas priekšā.
- Domāju, ka varam sākt jāt.
Elfa piebilda. Draigo paspēra dažus soļus uz priekšu. Varēja redzēt, ka zirgam ir gandrīz nepārvarama vēlme auļot uz priekšu. Uz Imladrisu.

[Idril]

Skatiens, kuru Vanamarilla veltīja Eodaram bija vien īss mirklis, kura laikā viņa nojauta, kas norisinās karavadoņa prātā un sirdī. Viņa nopūta, kas aizkustināja skaistules sirdi un sagrieza pasauli otrādi, lika Vanamarillai novērsties un pretoties bailēm, kas savažoja. Galu galā viņa zināja, ka ceļš, kuru Eodaram jājiet nebūs saulains, taču viņa zināja, ka nu ik mīļu brīdi viņas domas dosies pie viņa.
Tas bija pagodinājums man, dziedāt Jums..
Viņa viegli pasmaidot noteica.
Vien īsi mirkļi atvēlēti, tādēļ nekādu skumju..
Viņa nodomāja un pavērās uz kņazu un viņas skatienā atklātāk par atklātu virmoja, tas, ko viņa juta pret šo vīru.. Šo ceļinieku, kurš šķita spēcīgs kā lācis un tomēr no vaiga tik daiļš kā elfu ķēniņdēls, cilvēku, kādu viņa vēl nebija skatījusi un neskatīs. Viņa jau vēlējās, ko teikt kņazam, kaut vārdu, taču viņi jau bija atpakaļ ieplakā, putni netālu vidžināja visnotaļ skaļi cenzdamies pamodināt Torongilu un ieplakas vidū jau bija saklāts galds, galds , kurš bija pārklāts ar greznu drānu un pie kura bija sešas vietas, viens krēsls galda galā, tīs vienā pusē un divi otrā.


Toringilam

Putni smalki un skaļi vidžināja kokos, taču viņu čivināšana bija jaukākā kāda vien dzirdēta Viduszmes rietumos. Bija pusdienlaiks un laiks celties.

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 15.07.2005 14:14

[Roviela]

Eodars pacēla acis, skatiens sastapās ar princeses acīm, un viņam noreiba galva. Vārdi palika neteikti, tie nebija vajadzīgi. Viņa zināja visu, saprata visu!

Viņš līksmi un aušīgi pasmaidīja, kad, pirmais pasteidzies nolēkt no zirga muguras, jau stāvēja blakus Vanamarillas ķēvei pastiepis roku pret ķēniņmeitui:

"Atļausiet palīdzēt, lēdij?"

(OOC - zinu, ka viņa var nokāpt pati (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/whistling.gif) )

[Idril]

Jā..
Viegli pasmaidot noteica Vanamarilla un ieslidināja savu roku Eodara rokā un viņas vaigos iesitās tikko manāms sārtums, kā pirms saullēkta. Nebija nekā cita ko teikt, ne tagad, ne šobrīd, kad ir vien šis brīdis, vēl ne.

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 15.07.2005 17:19