Atinuss un Mortiass.., dārgakmens un karakungs.. pazudinās.. Opcijas

[Idril]

OOC: Spēle sākas jūsu pašu mitekļos, mājās, dzīvēs.. Un tad jūs saņemat sapni.. Spēle sākas vakarā, tad nakts ar sapni un jūsu rīta reakcija! (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)


Ilgos meklējumos izklejojies pa Viduszemi. Izstaigājis malu malas.. Izlasīdams teiksmu teiksmas. Dranvins bija atradis meklēto. Sēžot Norstāras mugurā šajā rītausmā, kad saule vēl izstaipījās un pamazām sāka liet starus pār šiem Kardolānas līdzenumiem, viņš pasvieda gaisā rokas un uz dažādām debess pusēm aiztraucās astoņas sniegbaltas dūjas.
Nākamnakt tās būs sasniegušas savus mērķus..
Viņš apmierināti nodomāja. Norstāra nojaušot burvja nolūkus pagriezās tālās hobitu zemes virzienā un sāka auļot. Līdz turienei bija dienas jājiens - viņai, kura bija ātra kā vējš un viņiem tur bija jānonāk nākamās dienas rītā.

Dūjas, kuras Dranvins bija izlaidis bija sapņi, kuri piemeklēs katru no astoņiem ceļiniekam, katram pavēstot ko citu :

Kelam Kelvina dēlam (gwinerva)

Kalnkalnu racēju pēcteci,
Pamet savu raktuvi,
Apmeklē senseno Imladrisu.
Mūsdienu liktenis tumsības skarts,
Izšķirts tur tiks tas.
Klausi sensenam aicinājumam.

Nirvana Daria Lurna (Tinuviel)

Caur mierīgo Valinoru,
Un vareno Dižjūru,
Atpakaļ šai zemē esi nākusi.
Un savas saknes meklēt sākusi.
Tavs ceļs ved uz vienvietu,
Dodies uz Imladrisu.
Seko šai balsij diželfu atvase.

Doro Bogo dēls (Snorkes Jaunkundze)

Senas teiksmas esi klausījies,
Tēvocis no tēvoča ausījies,
Sen minētā un snaustošā,
Pērle starp valstībām,
Imladrisa dusošā.
Turp vedīs tavs ceļš,
Vien klausi šim pantiņam un dungojot to,
Atklāsi senču spēku sevī šo.


Eodars (Roviela)

Imladrisa tevi sauc,
Klausi jel un nāc.
Starp divupēm un kritumiem tā naiga,
Imladrisa tevi gaida.
Varbūt starp Bruīnas ūdeņiem, kuri valgo
Radīsi, ko pa sapņiem kāri malko.

Arandils Aranda dēls (Dinnija)

Imladrisa, šis vārds tev nav svešs,
Zini, tu, kur šis elfpilsētas mežs
Nekavējies, ceļā posies,
Vairs pēļos neknosies,
Jo senpilsēta sauc,
Nekavējies un ceļā trauc..

Allora Kerdana meita (seila)

Imladrisa, senā un tālā,
Tā, kura ir Krāčupes malā,
Bet skatīta nav tavā skatā.
Zini, ka ceļš tev mērojams turp,
Klausi nu sirdij steidz nu šurp.
Elfu bērns, kas maldījies.
Svešās vietās blandījies..

Armēlijs Tuks (Rowenny)

Vai ceļā doties gribi tu?
Tad steigšus traucies nu.
Dodies uz Imladrisu tāltālo,
Un paķer līdzi draugu attālo.
To kuram ceļš tupatās vedīs,
Un pārsteigumos ievedīs..

Torongils (Nimue)

Imladrisa, kuru tu redzi,
Domās no rīta un sapņos pa nakti.
Par troni zaudēto tu sapņo,
Pārdomā tēva soli kļūmīgo.
Uz Imladrisu traucies,
Kur liktenim būs izšķirties un mainīties..


Balsī, kas katra sapnī nodziedāja savu pantiņu bija sava neatvairāma burvība, kura pievilkt pievilka un lūgšus lūdza doties uz Imladrisu - Rivendellu.

Saule uzausa, bet pār līdzenumiem traucās sudrabains vēja spārnu nests zirgs - Norstāra un vecs večuks tās mugurā.

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 10.06.2005 19:57

[Tinuviel]

Nirvana paskatījās uz Faelonu.
- Labi, tad turpinam ceļu!
Elfa atteica un uzkāpa sava meļņa mugurā. Tad viņa paskatījās uz Arandilu. Pēc tam acis pievērsās Faelonam.
Viņš kaut ko zin par Arandilu.
Elfa nodomāja. Tad viņa kaut ko pačukstēja zirgam.
- Faelon, jūs iesiet kājām?
Nirvana apjautājās. Jautājums varbūt izskanēja nedaudz nepieklājīgi, bet Nirvana centās to noslēpt.

[Idril]

Marjabelle Vanamarilla..
Viņa viegli pakniksējot un palokot galviņu noteica. Vanamarillai palokot galvu tumšie matu dažas šķipsnas ar viegla vēja pūsmu pārslīdēja no muguruas uz pleciem.
Labprāt, bet vispirms..
Viņa atbildēja Eodaram, taču vispirms viņai bija jāierāda talāns Torongilam, kurš viņasprāt jau bija gādīgu roku saposts.
Par Jūsu zirgu parūpēsies.
Viņa teica Torongilam un no meža iznāca kāds elfs un aizveda zirgu.
Tagad, lūdzu sekojiet man.. Tālu nebūs jāiet!
Viņa noteica un jau turpat nelielās ieplakas otrā pusē aiz kokiem, starp tiem atradās līdzīgs koks, tam, kurā bija nometināts Eodars, bet ne tas, jo tas atradās ieplakas otrā galā. Sīkas koka kāpnītes veda uz augšu, kur bija gādīgi saposta guļamvieta, liela sudraba mazgāšanās bļoda utt..

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 11.07.2005 16:50

[Ļipa]

Kelam

Putns vērīgi pētīja Kelu un tikai tad, kad Kels bija pagaisis viņa asajam skatienam, paclās spārnos, lai lidotu. Putns apmeta vairākus lokus pār mežu un tad, kur nozuda.


Allorai[/B]

Kviesītis jau bija paguvis uzklāt baltu un tīru galdu savai viešņai. Galds tika klāts mazajā istabiņā blakus lielajai, kur visi spietoja un dzēra. Istabiņa, kaut gan noplukusi bija tīri izslaucīta. Nevienā kaktā nebija atrodams neviens pats puteklītis.
Galdā pagaidām bija celta vien maize un vīns.

[I]Nirvanai un Arandilam

Nē, kājām nu gan es neiešu!
Faleons pasmaidīja.
Ceļš ir pietiekami tāls, lai es neietu kājām!
Faleons nopūtās un tad uzmeta ašu, bet maigu skatienu Arandilam.
Un Jūs… Jūs piekrītat, ka es nāku jums līdzi?

[Roviela]

Eodars pavadīja aizejošos ar ilgu skatienu... tad sapurinajās. Nu, kas būs! viņš sevi norāja. Saņemies! Skaistu meiteni neesi redzējis vai! Bet viņš zināja, ka tādu nav vis redzējis un nav ko mānīt sevi.

Kņazs pasvilpa savu zirgu, kas pēc maza brītiņa bija klāt, gādīgu elfu jau noseglots un izsukāts, bez iemauktiem. Priecīgi apsveicis saimnieku, salnas pelēkais skaistulis rāmi nostājās blakām.
Eodars noglāstīja Naktstauriņa mīksto purnu un nopūtās:
"Ek, draugs! Ierados te ziņkāres dzīts, bet, šķiet, par to jāmaksā būs dārgāk kā domāju."

Tad viņš pie sevis rūgti iesmējās. Viņš ir parasts mirstīgais, viņa - nemirstīga elfa. Pat tikko dzirdētā dziesma par Ludiēnu Tinuviēlu nespēja Eodaram dot jel kādu cerību. Bet viņa bija solījusi atgriezties. Arī tas jau bija daudz, un viņš saņēmās, lai mēģinātu neizrādīt savu bēdu.

[Tinuviel]

Nirvana paskatījās uz Faelonu, kurš bija pievērsies Arandilam.
- Jūs jāsiet uz zirga?
Viņa apjautājās. Varbūt nebija pieklājīgi iejaukties sarunā, bet Nirvana nespēja nociesties. Draigo nemierīgi pakratīja galvu un nosprauslājās. Nirvana ļāva tam paiet soli uz priekšu, bet ne vairāk. Tad viņa paskatījās pa lielceļu uz priekšu.
Pasaule mainās, bet es palieku.
Viņa nodomāja.

[Nimue]

OOC: gādīgu roku saposts? lai būtu..
Pateicos jums, daiļā meža jumprava. Vai varu cerēt vēl skatīt jūsu vaigu pirms pusdienām?

Viņš pasmaidīja, tad atsvaidzināja seju ar ūdeni no mutes bļodas.

Es labprāt jums pievienotos, bet sen nav nācies pagulēt. Ceru, neņemsiet ļaunā?

Tēlotā kautrībā piesedzies ar apmetni, jaunais pašnodēvētais princis nometa elfu dotās drānas un atlaidās ērtajā guļvietā.

[Idril]

OOC:: A kas? (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/unsure_a.gif) A vispār Torongilam bija jākāpj pa kāpnēm, kur princese nesekotu, bet ok..

Nē, dusiet saldi, uz pusdienlaiku Jūs uzmodinās putnu dziesmas.
Viņa pasmaidot teica.
Tad uzredzēšanos..
Viņa uzsmaidīja ceļiniekam un grasījās doties atpakaļ uz ieplaku, kā jau elfa, viņa nebija viegli nogurdināma, taču pat viņai šis rīts sāka šķist garš.

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 11.07.2005 21:30

[Laupītājmeitēns ...]

saminstinājās viņš... intersanti... Arandils pamāja ar galvu, apstiprinādams, ka neiebilst. nez, vai viņš jās ar zirgu? Ja jā, tad tas ganās kaut kur ne tik tuvu, un ja tas tiešām būs zirgs, tad gan jau nāks uz saucienu, bet ja nē... Arandils, vēl nekāpa zirgam mugurā. Uzlekt paspēt varēs vienmēr... Tāpēc viņš skatījās uz Faelonu un gaidīja. Acīs Arandilam vīdēja vērtējošs skatiens.

[Idril]

Tā, kā ceļiniekam, škiet, nekas vairāk nebija sakāms elfa pagriezās un viegliem soļiem nokāpusi pa kāpnītēm, devās atpakaļ uz ieplaku. Viņas soļi bija viegli un gaita cēla, tumšie mati bija zīdaini, viegli un kupli. Acis mirdzēja un seja saulē staroja, bija vēl rīts, kurš tuvojās norietam un viņas tērpam velkoties pa svaigi zaļo zāli viņa pienāca pie Eodara.
Ja mēs dosimies ceļā ar zirgiem, tad varēsim uzmest attālu skatu galvaspilsētai.
Viņa noteica, liegi pasmaidot, viņa bija kā maiga vēja pūsma skaidrā un zvaigžņotā vasaras naktī, cēlākā no elfu jaunavām, kas reiz minušas zemi.

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 12.07.2005 15:57

[Roviela]

Eodars pamanīja Vanamarillu jau kamēr viņa viegliem soļiem kāpa lejā. Un kā lai tā nebūtu, ja viņš gandrīz ne uz brīdi nenolaida acis no koka, kur princese bija uzvedusi Torongilu. Princeses graciozā gaita, viņas vieglums un daile viesa Eodarā sajūsmu. Tā vēl nebija izdzisusi no viņa acīm, un jauks smaids rotāja seju, kad viņš atbildēja skaistās elfas priekšlikumam:
"Lai notiek! Labprāt to skatīšu, kaut attālu vēlreiz. No Serīnamrotas baltā talāna, kur valdniece mani sagaidīja, paguvu tai uzmest vien īsu skatienu."

Lai gan tērpies tumšā ceļojuma tērpā, zem kura no sniegbaltā krekla varēja redzēt vien nedaudz no apkakles, un gariem smalkādas apkaltiem zābakiem kājās, viņš izskatījās iederīgs zem mellornu zaļi zeltainās lapotnes, itin kā būtu te nevis nejaušs viesis, bet dzīvotu jau no sendienām.

"Kur jūsu zirgs, Vanamarilla?" Eodars pavaicāja, gatavs elfai palīdzēt uzsēsties tam mugurā.

[Ļipa]

Neskatoties uz to, ka Faleons bija pievērsies Arandilam, viņš tomēr atrada laiku lai atbildētu uz Nirvanas jautājumu.
Vērīgi nopētījis Arandilu, ar skatienu, kas šķita vērtējoši izurbjamies cauri ne tikai ķermenim, bet arī dvēselei, Faleons izvilka no kabatas, kuru tik viegli nemaz nebija ievērot viņa sniegbaltajā, grezniem izšuvumiem rotātajā tērpā, kuru dēļ pelēkā apmetņa redzēt bija iespējams vien daļēji, pavisam nelielu, ļoti smalkiem vijumiem izrotātu svilpīti.
Trīs reizes nosvilpies Faleons to atlika atpakaļ kabatā.
Viņš pavērās uz meža pusi, no, kura pavisam drīz iznira sniegbalts zirgs ar gaišām krēpēm un nostājās blakus saimniekam. Šajā brīdī saimnieks tāpat kā zirgs izstaroja majestātisku lepnumu un varu, kuras priekšā šķita noliecamies pat tuvējo koku zari.
Piedzimstot šie zirgi ir tumši!
Vīrs pasmaidīja un vieglām kustībām noglāstīja zirga garās, zīdainās krēpes, kas nelīdzinājās neviena līdz šim sastaptā zirga krēpēm. Lai gan arī pats zirgs šķita spēcīgāks un muskuļotāks nekā līdz šim redzētie.

[Idril]

Selīnamrota? Tad pie Dienvidu robežas būs bijis tas uzbrukums..
Viņa nodomāja, skatienam uz mirkli aizklīstot tālumā.
Tepat vien ir..
Viņa noteica un ieplakā ielēkšoja tas pats varenais, bērais zirgs. Taču runājot ar Eodaru princeses skatiens tā arī aizkavējās pie viņa, nevis pievērsās zirgam, kas parādījās.
Pārāk tuvu pilsētai mēs netiksim, taču caur kokiem varēs redzēt to visnotaļ labi.
Viņa noteica, bērā ķēva pienāca tuvāk un viegli pabakstīja ar purnu princesi, lai viņa attaptos, ka tik ilgi pētīt nav pieklājīgi, taču princeses dziļais skatiens pievērsās Eodara acīm, kuras valdzināja. Apkārt allaž bija elfi un redzēt cilvēku, turklāt tik neparastu un tādu, kas izstaroja cildenumu, tas princesi valdzināja.

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 12.07.2005 18:20

[Roviela]

Eodars arī tā kā pārlieku ilgi aizkavējās, mirdzošās, tumšās acis nenovērsdams no Vanamarillas tikpat tumšajām, valdzinoši dziļajām acīm. Pēkšņi attapies, viņš salika plaukstas, lai princese varētu pakāpties. (OOC - ceru, viņa to izdara).

Viegli pametis gaisā skaistuli elfu tā, lai viņa ērti būtu ķēves mugurā, Eodars bez mazākajām grūtībām tika mugurā Naktstauriņam, kurš kņazu lieliski nesa gan ar, gan bez segliem un pavadas. Zirgs, paklausot nemanāmai Eodara kustībai, nostājās plecu pie pleca princeses zirgam.

"Uz kurieni tagad?" Eodars līksmi vaicāja.

[Idril]

OOC:: Vispār jau viņai nevajaga, bet nu.. (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/rolleyes_a.gif)


Viņai gan nebūt nevajadzēja palīdzību lai tiktu Nimrodelei mugurā, taču viņa pieņēma kņaza palīdzību..
Uz galvaspilsētu..
Viņa smaidot teica un tad beidzot atrāvusi skatienu no Eodara ar vieglām kustībām lika ķēvei pagriezties pretējā virzienā, no kuras viņa bija ieradusies un tā viegliem, bet naskiem soļiem devās uz priekšu. Princese nelietoja pilnīgi nekādas zirglietas.
Sakiet, kas gan Jūs atveda uz šopusi? Kopš esmu še, neviens nebija mēģinājis iekļūt Loriēnā.
Viņa vaicāja, Eodars bija viņu ieinteresējis.

[Roviela]

OOC - zinu, bet tā ir pieklājīgi (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

Naktstauriņš viegli pagriezās un ne soli neatpalikdams sekoja ķēvei, tā arī stalti soļos iedams plecu pie pleca. Arī viņam nebija nekādu zirglietu, bet ne jau lielības dēļ Eodars tās neuzlika, bet tāpēc, ka bija pieradis paļauties uz savu lielisko zirgu, kurš, ja reiz bija piekritis kādu nest, tad pats uzmanīja, kas notiek ar jātnieku. Kara gaitās vai tālā ceļā - tā bija cita lieta, bet vienkāršās izjādēs ne zirgam, ne jātniekam zirglietas nebija nepieciešamas.

"To var pateikt īsi - tā bija ziņkāre," viņš atbildēja. Un pēc neilga pārdomu brīža turpināja:
"Garāk būtu tā - reiz lasīju šādus vārdus:

Tur šūpojās zeltainās plaukstas un čukstējās sudrabā izkaltie zari,
Bet austrumu krastā krīt rasa kā asaras lapās ik pavasari.
Ai, Loriēna! Nāk pelēka ziemā, nāk diena, kad zeltgaisma irs
Un satumsušajā Sudrabdzīslā un Dižupes atvaros birs."

Viņš noskandēja tāpat, kā bija darījis šīs daiļās būtnes tikpat skaistajai mātei.

"Man izsenis ir gribējies redzēt un pārliecināties, ka šī zeme vēl nav ziemas pārņemta. Tik daudzi gadi jau pagājuši... Ceļš uz Rivendellu veda garām šīm vietām, un es nenoturējos nemēģinot kaut ar vienu aci ieskatīties te. Anduīna ar jūsu mātes atvēli pārlaida mani pāri, bet es nebūtu gājis dziļāk, ja valdniece sapnī mani nebūtu aicinājusi uz Serīnamrotu. Tā dabūju redzēt daudz vairāk, kā cerēju."

[Idril]

Ja jājāt pa šo ceļu, tad cauri Loriēnai ir tuvākais ceļš uz Rivendellu, jo tālāk upes augštecē Anduīna Jūs pāri nelaistu.
Viņa teica un viņas skatiens biežāk bija pavērsts sāņus uz šo cilvēku, kurš likās kā īsts ķēniņdēls šajā valstībā un Vanamarillas skatiens arvien biežāk tika veltīts viņam, nevis ceļam, lai arī Nimrodele to zināja un braši nesa savu jātnieci pa ērtu ceļu.
Jūsu ceļš uz Rivendellu ir bīstams.. Vai Jūs zināt, kādēļ tikāt aicināts uz Rivendellu?..
Viņa skumji vaicāja, jo pati zināja, kas norisinās ārpasaulē un lepni paceltā galva noslīga maķenīt zemāk, taču drīz vien atkal turējās braši.
Paies ilgs laiks iekams redzēšu Jūs atkal še.
Viņa teica.
Taču tagad ne par to, es Jums labprāt pastāstīšu, ko vien zināšu, ja Jūs sauksiet vārdā kādu vēlmi, kas mājo Jūsu sirdī.
Viņa noteica pasmaidot, tumšās acis mirdzēja un viņa šķita maigāka par jebkuru rēno lapu ēnu un trauslāka par rasas pilienu uz zieda lapas.

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 12.07.2005 20:41

[Roviela]

"Ja jāt pa šo ceļu, tad jā," Eodars piekrita, "Vismaz, cik man zināmas takas šaipusē. Biju nolēmis doties gar Sidrabenes krastu līdz kalniem, un mēģināt tikt pāri tur, jo Lorienā ienācu kā nelūgts ciemiņš, bet, protams, tagad būtu neprāts neizmantot taisnāko ceļu."

Viņš nedomāja spītēt savai sirdij, viņam patika princese, un drīzāk jau tās bija kaut kas vairāk kā vienkārša patikšana... Kņaza skatiens arī arvien biežāk pavērsās uz brīnumskaistās elfas pusi, un brīdi pakavējās, lai vēl pēc brīža atkal atgrieztos. Naktstauriņš, jātnieka nevadīts, tāpat kā Vanamarillas ķēve, zināja taku pats.

"Par Rivendellu zinu tikai to, ka tur uzzināšu, kādēļ mani aicināja turp. Un kurš tas bija. Cik saprotu, būs cīņa, kuras iemesli vismaz man pagaidām nav zināmi. Un iznākumu, visdrīzāk, nezina neviens. Divus no pretiniekiem sastapu, bet tādu ir septiņi," Eodars mierīgi un bez satraukuma stastīja, šoreiz acis pievērsis kaut kam tikai sev redzamam kaut kur tālu priekšā. Viņš atcerējās kaujas, kurās bija piedalījies, atcerējās savādo tikšanos.

"Viņu galvenais ierocis ir bailes," Eodars turpināja, paskatoties uz elfu un pasmaidot.
"Jā, tāpat kā devītniekam reiz senos laikos. Ja neļauj tām sevi sastindzināt, tad nav tik traki! Neliegšos, grūti gan..." viņš bija atklāts.
"Bet ko nu par to... viss vēl ir priekšā... Un man dod cerību jūsu un jūsu mātes vārdi par to, ka es atgriezīšos šeit."
Pamanījis princeses noskaņojumu, viņš turpināja:
"Parunāsim par kaut ko citu!.. Nemaz nezinu, ko tādu pavaicāt... Lai gan, nē, tagad es mānos! Man gribētos zināt visu par jums..."
Eodars gandrīz piesarka, to sakot. Un varbūt tā arī bija, tikai zem iedeguma to nevarēja manīt.

[Idril]

Bailes un izmisums, cerības zudums, taču ne ar viņiem būs jācīnas un kaujas.. Kaujas noteikti būs, bet šaubos vai tādas, kādas tās iedomājaties Jūs.
Vanamarilla noteica, taču mainīja tematu, lai gan, viņa nevarēja atturēties un nepabrīdināt Eodaru. Viņas skatiens pievērsās Eodaram un vairs nenovērsās.
Ko gan lai par sevi stāstu?
Viņa apmulsa. viņa nezināja, ko gan lai par sevi stāsta valdzinošam svešiniekam.
Varbūt minet, ko konkrētāku..
Viņa ierosināja, jo citādāk, pirmo reizi neskaitāmos gados elfa bija mulsināta.

[Roviela]

"Nē, kaujas būs pavisam īstas, ne tā to domāju. Kaut arī, vienalga, kā tās izskatās, lielākā cīņa ir ar sevi. Vienmēr. Labi, lai paliek kaujas, lai kādas tās būtu," Eodars pasmaidīdams piekrita, "ne es tās izvēlēšos. Man tikai prātā ir viena lieta - ja jau aicināja tieši mani, tad esmu pārliecināts, ka tas, kas sauca, zināja kas vajadzīgs. Tādos brīžos liekas mantas līdzi neņem. Tāpēc es daudz nesatraucos par to, kas gaidāms."

Zirgiem līganiem soļiem ejot pa saulstaru un lapu ēnu greznoto taku, kas zem augsto koku zaru arkām veidoja aleju, jātniekus ik mirkli sveica saules zaķīšu bariņš, kas izgaismoja sejas, pamirdzinājās matos, parotājās zirgu krāšņajās krēpēs.
Eodars vēroja ceļabiedri ar neslēptu sajūsmu un bija laimīgs par to, ka viņi ir blakus.

Manot, ka ar savu jautājumu samulsinājis skaistuli, viņš nopietni teica:
"Par tēvu un māti, par brāļiem un māsām, par draugiem, par to, kas aizpilda dienas. Vairāk man nav tiesību prasīt. Pārējais ir tikai Jūsu."

"Lai vieglāk iesākt, īsi teikšu par sevi - esmu jaunākais tagadējā Gondoras pārvaldnieka Ginedena dēls. Mana māmuļa Noadale, kopā ar maniem vecākajiem brāļiem Loradaru un Tendeldu, dzīvo Minas-Tiritā, bet es mitinos Mordoras tuvumā, Itilienā. Sargāju. Vēl tuvāk cilvēki nedzīvo."
Siltums un mīļums skanēja viņa balsī, kad viņš stāstīja par saviem tuviniekiem. Viņš atrāva skatienu no takas un pasmaidījis ieskatījās princesei acīs.
"Tas nav tik drūmi, kā izklausās, cilvēki pierod, un es arī esmu pieradis. Nav jau tā, ka sardze un cīņas aizņemtu visu manu laiku. Esmu daudz ceļojis pa Viduszemi, gan tēva uzdevumos sūtīts, gan tāpat. Vilina mani senās rakstu krātuves. Tajās, kas ir cilvēkiem tuvumā, esmu pabijis visās. Tāda bija mana dzīve līdz šim. Līdz naktij, kad sapnī saņēmu vēsti doties uz Rivendellu. Valdniece ieminējās, ka arī tur esot seni raksti."

[gwinerva]

Kels paskatījās uz augšu tā pārbaudīdams, vai putns neseko.Izskatījās, ka ne, bet Kelu kas nomāca.Bija kautkā jocīgi jāt uz priekšu zinot, ka kādu bezmazvai apzadzis.Kaut gan pēc Kela domām to nevarēja saukt par zakšanu.Tas taču bija galu galā tikai putns, kurš to gredzenu pats varēja iegūt vienīgi paņemot no kāda cita...Un bez tam viņš tā pat neko nevarēja ar to iesākt.Jābeidz domāt...Grr, kā nesanāk...
Kels mēģināja aizgaiņāt sliktās domas, bet tas nebija nemaz tik viegli.Nojājis jau krietnu gabaliņu viņš sadzirdēja vieglu, knapi dzirdamu ūdens guldzēšanu.Kels zināja, ka Kajs ir izslā````.Pašam Kelam dzeramā pietika, bet nekaitēja paplidināt krājumus.Papliķēsis Kajam pa kaklu viņš vadīja nogurušo poniju uz skaņas pusi.Ponija pakavu dunoņu apslāpēja lapas un citas lietas, kas bija apklājušas meža zemi.Kajs lēnām lika kājas arvien vairāk tuvodamies strautiņam...Priekšā vēl bija pāris koki, bet jau varēja saredzēt mazo strautiņu.Kels sprieda, ka tas varēja izveidoties pa visam nesen.Nokā```` no ponija viņš to aiz pavadas vadīja uz strautiņa pusi.Pametis skatu apkārt viņš secināja, ka te ir arī dažas ogas.Varēs pamieloties, Kels apmierināts nodomāja.Jā tikai vēl jāpapēta vai ogas nav indīgas.Kels sprieda, ka šeit varētu būt laba nometnes vieta.Un tālāk arī vairs nebija spēka iet.Viss mežs viņu kā nebūt nomāca.Viss tā drūmais brūnums...