Leģenda..., šis...tas... Opcijas

[Spicule]

Spēles noteikumi:
Ir jāizdomā neliels stāstiņš jeb labāk leģenda par iepriekšējā posta autora avataru.
Minimālais vārdu skaits ir 25 vārdi, bet maximālais...cik garu gribat, bet galvenais lai nava mazāk par 25 vārdiem.

Spēlē piedalās visi tie forumieši, kuriem ir avatars...

SĀKAM!

[Mākoņkaķis Aurēl...]

Nu,labi,es sākšu...

Tādad,reiz senajā japānā dzīvoja meitene,vārdā Kioku,un puisis,vārdā Sioku.Viņi abi bija kaimiņi,un mācījās vienā skolā,turklāt abi bija labākie draugi.Kad viņi palika pieauguši,Sioku aizbrauca uz Ameriku strādāt par biznesmeni.Kioku pēc viņa ilgojās un skuma,un,lai remdētu savas ilgas,sāka mācīties Ikibanu.Pēc 5 gadiem Sioku,kurš Amerikā bija kļuvis ļoti bagāts,atgriezās atpakaļ pie Kioku.Pēc tam Sioku viņu bildināja,un Kioku piekrita.Tad notika lielas kāzas,kurā bija vairāki skaisti Ikibanas pinumi,turklāt arī bagātīgas dekorācijas,un arī saradās ļoti daudz viesu.Tā arī Kioku un Sioku laimīgi apprecējās,un dzīvoja laimīgi visu atlikušo mūžu!
Spicules avatarā ir attēlota Kioku,kad viņa precās!

Šo rakstu rediģēja Aurelia: 24.05.2005 14:39

[Spicule]

Lūdzu tavs stāsts... Nu tas ir par tavu Avataru...
Khmm...
"Reiz dzīvoja kāda meitene, kurai nebija ne vacāku, ne radu. Viņa vienkārši dzīvoja bērnu namā... (piedodiet, ka skumjš šis stāsts!)
Arī vecajā, brūnajā bērnu nama mājā viņai nebija draugu. Viņa vienmēr staigāja skumja un ar nevienu nerunāja.
Arī neviens, kas varēja būt viņas audžu vecāks neņēma viņu pie sevis.
Kad meitenei apritēja 14 gadu, viņa saprata, ka viņu neviens nemīl. Viņa aizgāka uz klints ragu, kas atradās tur pat netālu no bērnu nama un atdeva savu dzīvību jūrai, nolecot no klints.
Cilvēki stāsta, ka viņa pirms savas nāves esot dziedājusi kādu dziesmu...un šo dziesmu vēl tagad varot dzirdēt ieklausoties vēja šalkoņā ko atnes jūra vēlās vakara stundās....

Mans stāsts sanāca bēdīgs, bet tā meitene, kas ir tavā bildītē ir viņas spoks, ko var redzēt katru nakti pastaigājoties gar pludmali...

Tavējais par manu avu man Ļoooooooooooti patika paldies...un piedod, ka tavs stāsts ir ar nelaimīgām beigām...

[Dinii]

Par Spicules avataru

Kādu dienu, meitene vārdā Mai nolēma doties pastaigā uz Veco Briesmu mežu, kas atrdās netālu no viņas mājām, jo kāda veca ragana teica ka tur var uzzināt nākotni. Viņas tēvs bija stingri noteicis visiem saviem 13 bērniem tam netuvoties, tomēr jaunākā meitiņa Mai gribēja noskaidrot savu likteni, jo viņas ģimene bija nabadzīga un nevarēja atļauties bērnu izglītošanu.
Iegājusi mežā viņa sajuta bailes, bet tomēr neapstājās. Jau pusstundu staigājusi un neko neparastu nemanījusi Mai gribēja griezties atpakaļ, bet tad viņas priekšā pavērās mīlzīga pils,kas no visām pusēm bija ieskauta vīnstīgās. Tomēr pils nezaudēja savu krāšņumu, kaut arī bija noplukusi un vietām sadrupusi. Mai ilgi to apbrīnoja līdz pils sāka mainīties. Tā palika aizvien skaistāka un krāšņāka un ap pili sāka veidoties milzīgs dārzs. milzīgi dzīvžogi un krāšņas puķes, zaļi krūmi un krāsainas strūklakas, akmen statujas un marmora apmales....
Mai aizturēja elpu. Un tur viņš bija. Jauneklis uz zirga! Cēli viņa zirgs auļoja riņķī un apkārt meitenei. Uzsmaidīdams viņš aizauļoja uz pils pusi. Mai paspēja tikai ieplestām acīm pavadīt daiļo princi.
Tad atskanēja balss: "Vai redzēji pietiekami, meitēn! tas bija tavs princis"
Mai sabijās,bet tad ieklausījās ciešāk.
"tas bija tavs liktenis, bet tā kā tu to redzēji...."
Balss aizvijās un izzuda. Mai nesaprata pēdējos vārdus, tāpēc piesteidzās pie pils un centās pieskarties pie akmens mūra. Viņai tas izdevās. Siena bija auksta un tumša. šis saltums aizvijās no viņas rokas pa plaukstu un iesmēlās sirdī. Meitene sabruka uz mīkstajām meža sūnām. Visapkārt viņai bija mežs. Dziļš tukšums un tumsa dzīvoja Mai ķermenī. Un tā viņa dzīvoja ar acīm ciet, pār vaigu noritējušu asaru...dzīvoja mūžigi...nāves tumsā.
"Par to ka tu jau redzēji savu likteni..."aizvijās šalcošā balss pāri mežam.

[Tinuviel]

Notika basketbola spēle. "Mazuļi" pret "Draugiem". Rezultāts bija 36 pret 45 "Draugiem". "Mazuļi" domāja, ka viņi zaudēs, pret treneris ieteica viņiem viltību, ar kuru uzvarēt. To izmantojot, viņi patiešām sāka uzvarēt. Kad rezultāts bija 48 pret 48, bija palikusi pēdējā minūte. Tie, kuri iemetīs, vinnēs. Pagāja piecdesmit sekundes un "Mazuļi" nokļuva pie groza. Metiens un... grozs! Jā! Viņi vinnēja. Cik gan karsējmeitenes bija laimīgas un Dinii avatarā ir visjautrākā karsējmeitene.

(Par šo sakiet paldies manai draudzenei, kas to izdomāja... )

[sandwoman]

Vecais vilks kalnos.. Kādu dienu kāds vīrietis (tūrists) ar savu tūristu grupu dēvās exkursijā pa kalniem...Viņiem gide stāstīja, ka agrāk šajā vietā atraduši vilku mazuļus kuri bezpalīdzīgi gulējuši kalna pakājē...kad cilvēki devušies pēc palīdzības vilku mazuļi tur vairs nebija... tikai vins pats vilciņš gulējis un smilkstējis.. šis stāsts ceļojis no cilvēka pie cilvēka kamēr stāsts par vilku kļuvis par leģendu.. Pārējie vilciņi tā arī netika atrasti.. izkūpējuši gaisā... tūrists naktī dzirdējis vilka smikstēšanu... viņš ieraudzīja vilka tēlu tītu ziemļblāzmā.. un viņš saprata, ka vecais vilks aizvien skumst pēc saviem pazudušajiem brāļiem...

[Leerlaufo]

Tur, kur zeme sagriežas ar debesīm vienā sniega vērpetē un nevar saprast, vai tik neesi uzlidojis gaisā, mīt Lielais Liu Bars- pēdējais no tiem, kas vēl prot iemācīto visu valodu valodu. Tam vadonis ir Melnais- pats vecākais un gudrākais liu sniegzemē. Viņš tūkstošiem reižu guvis mācību un tūkstošiem reižu mācījies no tās, tam allaž paticis klejot un pievienot vēl kādu piedzīvojumu savam tūkstotim. Un reiz viņš arī aizklaiņoja, atstādams Lielo Liu Baru bez vadoņa. Kurp Melnais aizklīda- to neviens nezin, bet pēc viņa promiešanas vadīšanā stājās Zilā Sirds. Viņa bija Melnā meita un pati skaistākā visā barā, tāpēc arī nosaukta par Zilo Sirdi- skaistāko brīnumu vietā, kur zeme sagriežas ar debesīm vienā sniega vērpetē...

Šo rakstu rediģēja Leerlaufo: 26.05.2005 20:14

[Tinuviel]

(Aww... Par manu avu ir tik smuki... )

Par leerlaufo:

Notika greznākā balle visā karaļvalstī. Skanēja valsis, cilvēki dejoja, visi līksmoja. Bet tā bija pusnakts. Pēc kādas raganas pareģojuma kādā pusnaktī nāks klajā patiesība. Neviens nezināja kad un kas nāks klajā. Mūzika pēkšņi apklusa. Mūziķi visi kā viens skatījās uz kādu meiteni. Izskatījās, ka viņa kaut ko teiks pati pret savu gribu.
- Tā biju es. Es noslepkavoju viņu. Viņu, jūs zinat kuru. Sodiet mani. Es neesmu žēlastības vērta! - Meitene kliedza. Tad viņa nokrita ceļos un sargi viņu aizveda uz cietumu. Viņai tika nolemts mūža ieslodzījums, tāpēc rokas tika saslēgtas ķēdēs.
Bet tā arī neviens neuzzināja, kas tika nogalināts un kad. Varbūt ragana tikai izdomāja, ka kāds būs vainīgs par neko? Meitene pēc brītiņa nomira no nespēka un skumjām, bet stāsts... pārtapa leģendā un vienmēr palika cilvēku prātos...

[Spicule]

Khmmm...
"Stāsts par Ziemeļblāzmu" (Ziemeļblāzma ir vilka vārds...)
Kāds mežš bija izslavēts ar to, ka tjā bija ļoti daudz izmirstošu vilku sugu. Visi no tem bija aizsargājami.Kamēr nelielajā pilsētiņā, kurā atradās rezervāts valdija vecais labais mērs Hiltons, viss bija labi, be tik līdz viņš tika gāzt no amata, viņa vietā tika ievēlēts ļoti ļauns cilvēks. Tas bija Hiltona veākais brālis Roberts.
Jau pirmajā valdišanas dienā viņš izdeva likumu, kas atļāva medīt vilkus šajā mūsu pieminētajā rezervāta...
Rezervāta direktors savukart mēģināja vērsties tiesā, bet veltīgi, jo vii tiesneši tika piekukuļoti...
Tā arī sākās vilku šaušanas sezona. Tagad visi mednieki devās uz parku lai dabūtu labāko medījumu. Katru mīļu brīdi rezervātā atskanēja bišu šāvie
ni, bet tā neviens mednieks arī neko nebija nomedījis. Viņi gan stāstījuši, ka vilku sašāvuši, bet dumbrājā, kur vilks aizgājis līķi tā arī neesot izdevies atrast...
Es jums pastāstīšu kāpēc. Tāpēc, ka vilka garu un miesu pie sevis paņēma vilku aizstāvis Ziemeļblāzma... Viņš katru beigto vilku aizgādāja uz mirušo valstību. Vēlāk arī visus dzīvos vilkus viņš aizgādāja turp, jo šeit, šajā rezervātā nenotika ikgadējas medības, kas notiek katru gadu visos mežos.Tā bijua vilku izšaušana tūkstošu vilku apmērā... Tāpēc arī izzuduši visi šie retie vilki, kas kādreiz bija sastopami.

Par Roberta nāvi-Pilsēta mērs nomira 14 gadu vecumā pāris nedēļas pēc savas stāšanās smatā. Viņš atrast savā gultā ar saplosītu ķermeni. Viss liecināja, ka viņu nogalējis vilks. Ts bija Ziemeļblāzma, kas atriebās šim cilvēkam par viņa necilo rīcību..."

Un tavā avā arī ir attēlots Ziemeļlāzma, kas jaunu vilka dvēseli un ķermeni auzgādā uz mirušo valstību...

[Tinuviel]

(Par manu ir tik skaisti... Paldies jums... Mēģināšu arī par jūsu aviem skaistus stāstus )

Tas nebija sen, bet nebija arī nesen. Tas bija tad, kad tas bija. Kādā pilsētā bija pieņemts, ka vecāki izlemj ar ko viņu atvases precēsies, bet ar ko viņam vai viņai nesaka. Tā nu bija sanācis, ka piecpadsmit gadus vecajai Līnai bija pienācis laiks "iziet tautās". Vecāki domāja ilgi. Katru vakaru Līna dzirdēja viņus apspriežamies, bet tad vienu dienu viņi teica:
"Līn, tavs laiks ir pienācis! Pēc nedēļas gatavojies kāzām!"
Līna bija izmisumā. Viņa nebija gaidījusi to tik ātri. Turklāt meitene jau slepus satikās ar citu. Vairākas naktis viņa raudāja nespēdama rast mieru. Bet laiks neapstājās - tas skrēja un pienāca liktenīgā diena. Līna bija saposta un pēc citu domām bija gatava doties. Viņa klusu noskaitīja lūgšanas un tad devās. Cik liels bijas viņas izbrīns, ka vecāku izvēlētais līgavainis bija Januss, viņas mīļotais! Viņi aprecējās un dzīvoja laimīgi!

Tavā avā ir Līna pēc Janusa pamanīšanas.

[Dinii]

Kādā vēlā ziemas vakarā, mazā būdiņā meža vidū, vectēvs apsēdinaaja uz sava ceļa mazdēliņu un teica, ka izstāstīšot kādu senu senu stāstu. Tad nu viņš sāka stāstīt:
"Pirms tūkstoshiem gadu, kaadaa nosleepumainaa mezhaa mita daudz un dazhaadi zveeri. Netālu no šī meža bija indiaanju cilts, kas katru dienu medīja un vāca ogas mežā. un katru vakaru dejoja un izpildiija rituaalus. Shii cilts bija taada pati kaa citas tajos laikos un tur dziivoja kaads puisis un meitene, kas bija apsoliijuši viens otra miilestiibu. Tinu un Sella bija laimīgi,liidz kādu dienu, Tinu neatgriezās no medībām. Sella skuma par viņu 5 gadus,līdz no bēdām nomira
Viņas līķi uznesa kalnā. Tajaa naktī tur atnāca vilks un sāka gaudot. Un kaads no cilts iemiitniekiem teica.: Tas ir Tinu!"
-Bet tavs vārds taču arii ir Tinu!-Teica mazais mazdeels

[Spicule]

Leģenda par Dinii..avataru..
"Kāda maza meitenīte nosauca par Diānu ļooooti gribēja kļūt par karsējmeteni...bet viņa augumā bija ļoti maza tāpēc trenere atteicās pieņemt Diānu komandā. Meitene katru vakaru šņukstēja savā gultiņā, jo viņas sapnis bija kļūt par karsējmeiteni...Viņas istaba bija pilna ar karsējmeiteņu plakatiem...viņai pat bija visādas drēbes un tērpi...arī visas kombinācijas viņa zināja no galvas...tikai vienīgi viņas augums...mazais augums.
Dižna gāja uz visām spēlēm...tas bija vai futbols, vai baskitbols...viņai bija vienalga. Viņa gribēja redzēt tikai karsējmeitenes.
Kādu dienu viņa aizgāja noskatīties pirms spēles trenniņu. Meitenes veidoja trīsstāvu piramīdu, bet ak vai! Piramīda sagāzās, jo augšējā meitene bija par smagu un garu...Diāa pilnīgi iekliezās.
Šī meitene, kas veidoja piramīdas spicīti, bija salauzusi kāju, bet spēlei bija jāsākās pēc nepilnas stundas...
Trennere ieraudzījusi mazo Diānu pasauca viņu pie sevis...un vai ziniet ko? Diāna nu bija uzņemte komandā, jo viņa bija maza auguma un arī ļoti viegla!
Tā nu sākās mazās Diānas lieliskie panāumi!
"SARAUJ DINII!"

Stāsts par karsējmeitenes karjeru...ceru, ka patīk...

[lil`skater]

Par Spicules avu-

"Dziivoja reiz jauna meitene, kurai patika rozes. Vinu bija iesaukushi par Roziiti. Tai piedereeja milziigs rozhu daarzs, un taa nespeeja dziivot neienu dienu neapluukojot nevienu rozi. Reiz kaadu nakti vinu nolaupiija. To aizveda uz mezhu un atstaaja tur vienu. Roziite seedeeja mezhaa un nevareeja ne pakliegt, ne pasmieties, ne izteikt nevienu vaardu vina bija it kaa transaa, jo vina neredzeeja nevienu roziii, kas vinai bija ljoti svariigi. Tad atjaaja princis ar skaistu zirdziniu, kuram bija apviitas rozhu kreles. Tad princis uzdaavinaaja shiis krelles Roziitei, un kopsh taa laika Roziite vienmeer liidzi neesaa rozhu krelles!"

[Spicule]

Par Kalambolistes avu...

"Reiz dzīvoja k
āda ļooooti nepakleusīga meitene vārdā...vārdā Līne . Viņa nekad nepaveica neko labu un nekad nepateica nevienu labu vārdiņu. Viņa runāj tika lamu vārdus un darīja tikai un vienīgi daudz slikta.
Tad, kad Līne izauga viņa vēl ar vien palika ļauna. Viņa apzaga veikalus ( es ceru, ka tu tāda neesi! ), izraisīja kauiņus un pat nogalināja cilvēkus. Viņas sirds bija melna un ar ļaunumu pilna. Kaut atrī meitene mēģināja laboties, viņas sirds to neļāva, jo tajā esošais ļaunums, kas tajā perinājās jau ilgus gadus negribēja pamest šo mājvietu.
Reiz kādas bankas aplaupīšanas reizē, viņas draugi viņu nodeva. Un tāpēc Līne gāja bojā bēgot no policijas. ......

Bet viņa tomēr nonāca debesīs!!! Viņa pati jau nebija ļauna, tāpēc pēc savas nāves viņa nonāca debesīs. Viņas sirdī bija iesējies ļaunums jau daudzus gadus, bet viņas dvēsele, kas gribēja un gribēja kļūt laba viņu uznesa debesīs. Kaut arī īne nedabīja sasvus baltos spārnus, viņai tomēr bija viņas melnie, bet šie spērni ar laik var kļūt balti, jas Līne labosies un es zinu, ka viņas dvēselīte to ļooooti vēlas!

[Dinii]

Spicule

Meitene vaardaa Ella dziivoja Sanfrancisko un viņai ļoti patika sacereet dziesma. Arī dziedāt viņa prata ļoti labi. Ella gribeeja kaapt pa dziedaashanas karjeras kaapneem tachu neviens vinju negribeeja sponsareet, jo neticeeja vinjas speekiem. Taa nu kaadu dienu viņa aizgaaja uz klubiņu kur iepazinaas ar meiteni Serēnu, kurai arii patika muuzika. viņa spēeleeja gitaaru. Taa nu abas noleema dibinaat grupu. Izlikuši sludinaajumu, par grupas daliibnieku mekleejumiem, vinjas peec nedeeļas satika 3. meiteni, kas labi dziedāja. Un tad veel vienu un veel....liidz salasiijaas tik daudz meiteņu,ka bija jaariiko konkurss. Izraadijaas,ka tur bija tik daudz talantu, ka Spicule netika savā veidotajā grupā. Serēna nozaga viņas dziesmu melodijas un izveidoja savu grupu, kuru legalizēja.
bet Ella nepadevās un turpinaaja ciiniities. Tagad vina ir pasauleslavena dziedaataaja ar skatuves vaardu Spicule! Bravo!

[Spicule]

Ahhhh cik skaisti!

Mans stāsts...

Kāda meitenīte vārdā Sāra dzīvoja kopā ar savu tēvu Sv. Izdena katedrālē, kur viņas tēv kalpoja Dievam...vuiņš bija mācītājs. Sāras tēvs meitenei nepievērsa lielu uzmanību un meitenītei arī draugu nebija jo mazajā ciemā, kur atradās katedrāle bērnu un jauniešu nebija, jo visi, kas bij vecāki par 14 gadiem devās studēt uz pilsētām. aut arī Sārai bija 14, tēvs viņu projām nelaida, joviņam vienīgais tuvais cilvēks bija viņa meita, ar kuru kā jau teicu viņš bieži nekontaktējās.
Tā Sāra katru dienu nīka savā torņa istabiņā, kura viņa tika atvēlēta. Tai pievienots tika arī balkons, kurš noraudzījš uz jūras pusi. Viņa nedrīkstēja n degunu bāzt no tās ara, jo katedrāles likumi paredz, ka bērni nedrīkst klīst pa baznīcu un tās teretoriju. Tā jau draudzes bīskapi vai kā viņus tur sauc ) bija mīkstinājuši noteikumus un Sāra varēja atrasties katedrāles telpās.
Meitene aiz gara laika piedradināja baložus, kuri viņai sastādīja kompānīju isas dienas garumā. Meitenei vairs nebija tik smaga sirds, jo baloži ar savu balsi dūdoja tik mierīgs melodijas, ka meitene aizmirsās.
Kādu rītu pie Sāras loga atlidoja tīri balts baložu bars. Sāra tos ieraudz
ījusi metās ārā uz balkoniņa. Dūju bars nemaz nemēģināja aizlaisties, kau arī tie nebija Sāras pielabinātie baloži. eitene brīvi tos varēja glāstīt.
Baloži pie meitenes lidoja katru rītu un to kļuva ar vien vairāk un vairāk. Līdz kādu rītu visa katedāles teritorija bija kā nosēta ar baltiem baložiem!
Tagad meitene saprata kāpēc šie baloži bija lidojuši tieši pie viņas. Šie baloži bija meitenes ilgas pēc jaunas zīves, kurā viņa būtu brīva no bazncas sloga un viņai būtu daudz draugu.
Arī baznīcas bīskapi saprata šo zīmi un lika viņas tēvam meitu palaist brīvu.(Nu brīvu lai viņa var iet, kur grib.) tā arī notika. Tēvs atadījās no meitas un laida to plasajā pasaulē. Līdz meitene spēra sol ārā no katedrāles visi baloži pacēlās gaisā un uzlidoja debesīs, un palika baltajos mākoņos, bet Sāra nu bija brīva...

[Spicule]

Visss bija tik skaisti! Kāpēc te visss tagad apstājās? Man tā patika klausīties...nu labi lasīt šīs skaistās leģendas!

[Emma]

Es neredzu tavu avu... Es nevaru neko uzrakstīt!!!

[Mākoņkaķis Aurēl...]

Reiz dzīvoja Maksis - interneta hakeris ar iesauku Banāns.Viņš bija ļoti slavens hakeris,un interneta policija viņu visu laiku mēģināja notvert.Tomēr Maksis bija vairāk izveicīgs.Viņš zināja gandrīz visas interneta paroles,viņš apzaga slavenu cilvēku banku kontus.Neviens nebija no viņa pasargāts.Un tā viņš lien citu kontos vēl šodien.Bet ir pareģojums - tas,kuram izdosies nozagt Makša simbolu - dejojošu banānu,pēc 1 gada Maksi notvers,un ietupinās ķurķī uz visu mūžu!
Emmas avā ir attēlots Makša simbols - dejojošs banāns !

P.S.Spicul,es tev iesaku nomainīt tava ava URlu:šī bilde noteikti ir par lielu...

Šo rakstu rediģēja Aurelia: 01.06.2005 18:03

[Emma]

Reiz vienā ciema pusē dzīvoja Meitene, bet otrā ciema pusē - Puisis. Agrāk viņi bija bijuši labākie draugi, taču abu ģimenes pārcēlušās. Abi minētie domājuši, ka pretējā ģimene ir pārvākusies ļoti tālu, bet īstenībā visu laiku viņi atradušies vienā ciemā tikai katrs savā galā.
Kopš pārvākšanās bija pagājuši 15 gadi. Tagad abiem bija 20 gadu. Kādu dienu Meitenei ( kuru starp citu, sauca Alise) vajadzēja uzstāties Ciema kultūras namā ar savu, visā ciemā pazīstamo dziesmu "Love lulabie". Uz izkārtnes, kas atradās pie kultūras nama, bija arī uzrakstīts, kas uzstājas. Un kā nu gadījies kā ne - arī Puisis (kuru starp citu, sauca Mārtiņš) šoreiz bija aizgājis uz šo te koncertu. Viņš ieraudzījis uzrakstu pēkšņi atcerējās, ka tā taču ir viņa b;ernu dienu draudzene. "Būtu tik forši viņu atkal satikt, pēc tik daudzajiem gadiem!" un droši gāja iekšā namā.
Alise iznāca uz skatuves. Mārtiņš vienkārši apstulba. "Viņa ir tik skaista!"viņš nodomāja un pirmajā acumirklī viņā iemīlējās.
Pēc koncerta viņš uzmeklēja aizkulisēs Alisi. "Sveika, Alise!" "Sveiks..."meitene nelielā nesaprašanā teica."Kas tu esi?" Bet nodomāja: "Cik viņš ir glīts!" un pirmajā acumirklī iemīlējās viņā. Mārtiņš teica: "Atceries mani - Mārtiņu Lejkalnu? Mēs bērnībā bijām labi draugi." "Jā, tevi atceros, protams, tagad atceros gan!" Un puisis teica:"Negribi ar mani aiziet kaut kur?" "Tas būtu forši..."

Pēc nedēļas dzimšanas dienā Mārtiņš uzdāvināja meitenei Alises mūžā skaistāko dāvanu, viņasprāt - Gleznu at taureņiem un malā rakstīts: "Thinking of you gives me butterflies". Un pēc tam puisis meitenei atzinās mīlestībā. Viss notika tik skaisti...

Laikam aizrakstījos, bet šodien kaut kādas visādas domas galvā...

Šo rakstu rediģēja Emma: 01.06.2005 18:31