Lanteras Tirkīzs, 1. daļa. Klejojumi pa laikiem Opcijas

[The Shine]

ĻAUDIS! Es sāku ar krietnu pārsteigšanos, bet nezinu neko par savu dienu! Turklāt neatliec uz diviem to, ko vari izdarīt tagad!

Bija skaists vasaras rīts. Lielajā un skaistajā Ecarletu namā sākās rosība.
“Vertra,” mājas saimnieks, Kleofass, kurš burvju pasaulē bija pat ļoti pazīstams – kā lielākās tās mafijas līderis – sauca.
“Jā, Kleofasa kungs,” pie viņa piesteidzās algādze.
Kleofass saviebās. Kas tā par necieņu, kalpiem viņš bija jādēvē uzvārdā.
“Vertra,” viņš lēni sacīja, izraisot rūķenē bailes, “Vertra, ko es tev esmu teicis?”
Kleofass Ecarlets bija pazīstams kā vēss burvis, kam svešu dzīvības nav svarīgākas par karstmaizīti.
“Ecarleta kungs,” Vertra nočukstēja, “ko jūs gribējāt?”
“Pamodini Ranu un pasaki, ka viņai kontā ieskaitīju 200 Ls.”
“Divsimt,” Vertra ieteicās, “bet... bet, Ecarleta kungs, bet viņa taču dusmosies... dot viņai tikai 200 latu dienā nav prāta darbs...”
“Tjā,” Kleofass sarauca pieri, “labi...”
Kleofass uzsita knipi. No nez kurienes parādījās sudrabains Makintosch.
“Jāpadomā,” viņš izklaidīgi sacīja, “labi, pielikšu vēl kādu simtu. Dieniņ, tā es izputēšu... Ej taču!”
Kleofass aizteleportējās. Vertra purpinādama devās augšup.
“Izputēs, kā tad,” viņa īgņojās, kāpdama pa kāpnēm, “šis izputētu tikai tad, ja katru dienu viņi katrs tērētu naudu kādas bankas apmērā. Nē, tik bagātus saimniekus vēl nebiju atradusi... i nav jau brīnums, tak jau mafijas boss... kā man māte teica – uzmanies un paklausi... alga jau laba...”
“Nē, bet patiesi,” Vertra nopūtās, iedama pa piektā spārna ceturto gaiteni un nogriežoties nepareizi uz atvasinātu gaitenīti, “pats tak cietsirdīgāks par harpiju, ptu! Un meita! Skaista pēc eņģeļa, bet auksta kā gan kā aisbergs. Nesavienojama kom... kom.. salikums...”
Vertra sapīkusi izgāja no nepareizās ejas un nogriezās uz torņu kāpnēm.
“Es nu gan nezinu,” viņa pie sevis domāja, kāpdama augšā pa platām spirālveida kāpnēm, “tā meitene ir pārlieku spēcīga.. man viņas klātbūtnē šermuļi metas... kaut kas nava labi... nejūtīgāka pat par tēvu... ak, ko nu, man jau galvenais, lai maksā.”
“Tieši tā,” sacīja auksta, dzidra balss, “tev tur nav nekādas daļas.”
Vertra palūkojās uz augšu. Tur stāvēja Rana, jau saģērbusies augstākās modes drēbēs un garlaikodamās lasīdama Vertras domas.
“Man tikai interesē,” Rana sacīja, lēni kāpdama lejā, “kā viens radījums var pakārties apakšbiksēs. Pat rūķis ne...”
Rana bija aizskārusi vārīgu stīgu – to, ko viņa prata lieliski. Vertras brālēns nesen bija to izdarījis.
“Proti,” Ranas sejā parādījās smīns, “man visu laiku likās, ka tās ir tikai filmu muļķības.”
Vertra piesarka: “Ranas jaunkundz, domas lasīt nav atļauts...”
Rana pavīpsnāja: “Nolādēt bez vajadzības jau arī ne, vai ne tā?”
Vertra šausmās pamāja. Nē, nudien bezsirdīga.
“Nomierinies,” Rana sacīja, “varbūt, kad nebūs, ko darīt.”
Rana izgāja no mājas un iekāpa personīgajā Lambourgini. (piedodiet, ka tik gari, kā nekā uz Worda raxtīts...)