H.P. Lavkrafts, ...Cthulhu... Opcijas

[Mastero Jazz]

Uzliku savas rokas uz "Call of Cthulhu". Tīri tāpēc, lai RPG varētu novadīt. Un patika.
Vispirms - žetons par reālistiskumu. Stāsts radīts tā, lai lasītājam nerastos neatbildēti jautājumi (kas atņemtu realitāti). Piemēram, moments ar detektīva atrasto figūriņu... lai nerastos jautājumi, tā tiek parādīt vispasaules zinātnieku konferencē, kur ir bezmaz visi... bet savādāk lasītājam būtu jautājums "Bet ja nu to zin itin visi Eiropas arheologi?"...
Otrkārt - žetons par baisumu. Otrās daļas "ekspedīcija"... Un aprakstiņi. Un tas, ka jūrnieks savu stāstu neatklāj nevienam, jo tas ir pārāk baiss. Visnepieciešamākā lieta šausmu stāstos ir apziņa, ka tas nav stāsts. Un tas izdodas.
Treškārt - diemžēl, jūtams pelējums. 1926. gads. Baisi, tomēr nedaudz naivi.

Jūsu domas?

PS. Ko vēl iesakat no Lavkrafta (Cthulhu-related)?

[Crash]

Man jau arī ļoti patīk. Kaut gan man arī patīk šamā setting'a galdaspēles un datorspēles, tāpēc noteikti neesmu baigi objektīvs vērtētājs.

Skumji tikai, ka to Lavkrafta sarakstīto stāstu ir tik cik ir un viss. Ir, protams, arī citi autori, kas izmanto to pašu setting. Un mūsdienās, protams, iespēja "atdzīvināt" mirušos ar AI/MI.

Runājot par naivumu, man gan liekas otrādi - tieši antropocentriskās grāmatas ir naivas, jo stāsta no "sēžu alā, nekas ārpus alas neeksistē" skatpunkta, kamēr Lavkrafts tomēr ir ļot anti-antropocentrisks un cilvēku savos stāstos par universa nabu neieceļ.