Ceļojums naktī, [C], [ATD], [PZP] Opcijas

[Seila]

Stāvēja karsta un tveicīga Maija pēcpusdiena. Vilciens stāvēja piebraucis stacijā. Vagonos kāpa iekšā un ārā bariem cilvēku, bija atlikusi vairs tikai pusstunda līdz vilciena atiešanas brīdim, tomēr cilvēki nesteidzās sakāpt vagonos. Tie staigāja apkārt meklēdami žurnālus un avīzes, lai tālajā ceļā būtu ko padarīt. Daži sevišķi aizmāršīgie atcerējās, ka ir aizmirsuši iegādāties kādu dzērienu vai uzskodas. Vilciena pavadonis nolēca no trepītēm un uzsauca Vadītājam:
-Līdz atiešanai būšu atpakaļ!
Un viņš aizskrēja uz kiosku nopirkt kaut ko atvēsinošu. Pa to laiku pašē perona otrā galā parādījās bariņš skrienošu jauniešu un pāris pieaugušie. Bija redzams, ka viņi kaut ko kavē un steidzas paspēt...

[Idril]

Tieši tā - viens sasodīti murgains iztēles auglis, es patlaban apsveru domu nākamreiz vairs tā nepiedzerties.
Viņš vīzdegunīgi atteica, lai gan pēc Viktorijas lūguma aprāvās un apklusa.

[Ļipa]

Tomēr parks šķita tik mierinšos un skaists, ka Elizabete ar lielāko prieku tajā ieietu un neparko vairs neraizētos un neuztrauktos un nepalīdzētu te kādam lietā no, kuras viņa īsti nekādu jēgu nesaskatīja, jo sevišķi pēc paziņojuma, ka, ja viņa sasietos ar kādu viņi droši varētu tikt, kurp vien vēlas. Vienkārši...

[Seila]

Tā strīdēdamies viņi visi bija nonākuši līdz pat milzīgai klintij kurai šķita neiespējami esam apjāt apkārt. Vienīgā iespēja bija doties cauri tai. Tajā pašā laikā strauji tuvojās nakts un kļuva ar vien tumšāks.
Tādēļ Alonso apturēja zirgu un skaļi paziņoja.
-Atpūtā!
Nolecis no zirga viņš palīdžeja nokāpt viktorijai...

Dārz elizabeti vilināja...Viņai bija tāda sajūta, it kā tas viņu sauktu...

[Idril]

Ak Fernando, palīdzēsi arī man?
Rūdis smīnēdams noprašija joprojām tīri majestātiski sēdēdams zirga mugurā un pēc mirkļa negiadot Alonso atbildi tīri graciozi nošļūca pats - nokāpšana viņam padevās krietni labāk nekā uzkāpšana.
Es gan nesaskatu nekādu sevišķu gudrību palikt te pa nakti.
Viņš izteica savas domas - lai tik kāds pamēģina viņam aizbāzt muti.

[Ļipa]

... un drīz vien meitene padevās vilinājumam. Pēkšņi piemirsās, ka te kautkas bija darāms un meklējams. Bija vien viņa un dārzs, labi, ka striķis bija apsiets apkārt savādāk tas tepat tiktu pamests kā lieks smagums. Elizabetei bija tikai viens mērķis un viens sapnis- palikt dārzā un viņa tam padev'\as, sperdama soļus tajā dziļāk un dziļāk...

[Seila]

-Bet protams mans dārgais nepraša!
Alonso izsmējīgi paziņoja pamezdams skatienu uz Rūda pusi.
-Es tev labprāt palīdzētu izkāpt no tiem zirgu mēsliem kuros tu pašlaik iekāpi.
Pavērsis skatienu uz leju, Rūdis konstatēja, ka spicausainajam ir pilnīgākā taisnība.

-Elizabet nē, tu nedrīksti tur doties iekšā...Marlovs centās apturēt meitene pie dārza vārtiem, bet viņam nekas neizdevās, tad izbijušasi vaildnieks, kurš līdz pat šim brīdim nebija izlaidis no rokām striķi izlēma klusu sekot meitenei. Cerība, ka viņi nepamanīti izies cauri dārzam bija minimāla, tomēr tā bija...

[Ļipa]

Elizabete nedzirdēja Marlova vārdus, bet pat, ja dzirdēja, iespējams tie bija pārāk vāji un skanēja vien kā vārga mūzika, kur fonā. Mūzika ar nesadzirdamiem vārdiem. Nupatās jau viņa bija iekļuvusi dārzā, kas šķita skaistākais, ko viņa jebkad bija redzējusi.

[Idril]

Njā un tad tu vēl varētu nolaizīt manus zābakus tīrus - spīdīgi tev nesanāks.
Rūdis indīgi noteica un labu laiku mīdījās, lēkāja un citādi ākstījās pa zāli, kamēr zābaki bija nokratījušies tīri.