Sajauktās dziras, [C]/ Apraksts [ATD] Opcijas

[Ungaarijas ragas...]

Visapkārt valdīja parasts karstas jūlija dienas rāmums. Lauku ļaudis bija nolīduši kur kurais, lai pārlaistu dienasvidus karstumu. Vienīgi Grantiņu mājās dzīve neritēja kā parasti. Mājas garu nemierīgu darīja Adrievs Miermuksis. Viņš vienmēr bija pateicīgs objekts, uz kuru pagasta ļaudis varēja uztrenēt savu klaču sišanas māku. Un kad vēl ciemos pa vasaru atbrauca jaunie Faierverki, tad jau stāsti par visiem neparastajiem vasaras atgadījumiem, garajiem ziemas vakariem bija garantēti.
Nekas neliecināja par to, ka arī šogad varētu būt savādāk, lai arī pagaidām visas pazīmes liecināja par pretējo. Andrievs nepievērsa uzmanību bērniem un nu jau otro dienu vispār bija ieslēdzies savā kabinetā, no kura izgāja tikai, lai apciemotu ķemertiņu. Jaunie Miermukši un Faierverki bija jau izpētījuši visu, kas tuvākajā apkārtnē bija mainījies no pagājušā gada un tagad garlaikojās. Līdz kādam ienāca prātā tā spožā ideja apiet apkārt Ezīšu ezeram. Beidzot, kad izdevās arī pierunāt vecākus, sākās sagatavošanās darbi...

OOC: Varbūt kā jau nopratāt, jūs tagad gatavojaties pārgājienam.
No manis kā GM varēsiet sagaidīt šādu tādu iejaukšanos jūsu dzīvēs, piemēram, es noteikšu, kāds ir galarezultāts darbībām, kas ietekmēs jūsu turpmāko likteni...

[Ungaarijas ragas...]

Alkšņu audzē strāvoja rāms miers, odu sīkšana likās iemidzinoša, bet to visu piepeši pāršķēla slāpēts kliedzies, kaut kur aiz upītes. Balss līkās dzirdēta, nu taisnī pēc Gitas...

[grapefruit]

Edīte atneta savu vēsās novērotājas pozīciju un skrēja krūmos virzienā, no kura bija atskanējis kliedziens, varēja jau, protams, ķircin';aties, bet, kad bija jābūt nopietnai, viņa bija nopietna un šoreiz likās, ka tās tiešām bija nepieciešams.

[Ungaarijas ragas...]

Izbrāzusies krūmiem cauri, Edīte atdūrās pret upīti, tieši pret dambi, otrā pusē vīdēja krūmi un aiz tiem saules pielieta pļaviņa. Meitene aizelsusies apstājās un sajuta vieglu nelabumu, rādījās, ka tas varētu būt no saulesdūriena. Taču skatu saistīja aplauzītie krūmu zari, it kā kāds tur būtu spraucies cauri.

[grapefruit]

Edīte izdvesa satrauktu skaņu.
Sasodīts, atliek uz mirkli novērst uzmanību, lai...
Viņa sarauca pieri, nu kas tā par lietu, ka visi vienmēr iekuļas kādā ķezā. Bija skaidrs, ka kaut kas ir jādara, tomēr kas, par to nebija ne mazākās jausmas. Balss vairs neskanēja, tadēļ viņa skaļi iesaucās:
Giiiiiiiiiitaaaaaaaaaaaaaa!

[Ungaarijas ragas...]

OOC: Kopsavilkums.
Gita ir pazudusi un pēc visa spriežot nez kāpēc aizkūlusies uz upītes otru krastu. Edīte sekojot kliedzienam, nonāk pie upītes. Otrpus tai aiz kārkliem var saskatīt pļavu. Pārējie vēl atrodas alkšņu audzē.

[Seila]

Māris pacēla skatienu un uztarukti palūkojās apkārt...Kaut kas nebija kārtībā...
-Kur ir Edīte un Gita!
Viņš uztraukti noprasīja un uzmeta māsai ar Brālēnu jautājošu skatu.
-Kāds redzēja kur viņas atkal aizklīda?

[grapefruit]

Edīte satraukti lūkojās, mēģinādama ieraudzīt Gitu. Viņa saprata, ka vienai pašai neizdosies, bija vajadzīga palīdzība:
Eu jūs tur, ātri, Gitai kaut kas noticis, fiksi šurp!
Viņa izturējš valdonīgi, kā vecākajai tas bija pierasts... Pie tam, nebija laika. Viņa turpināja lūkoties apkārt...

[Seila]

Kas? ko?
Māris pieleca kājās un vienā brīdī bija blakus māsīcai...
kas noticis kā tu zini, ka ar gitu kaut kas nav kārtībā?
Zēns izklausījās satriekts un uztraukts...Domas šaudījās mežonīgā ātrumā...Ar Gitu kaut kas ir noticis? bet kā? Kā tas var būt ar manu lielo māsu nekad nekas nenotiek viņa vienkārši ir pietiekami gudra, lai ar viņu nekas nenotiktu!

[Ledene]

-Kas Gitai noticis ?!
Herolds satraukts ievaicājās un noņēma brilles, lai tās notīrītu ar kabatlakatiņu. Vai tiešām šis pārgājiens jua no paša sākuma bijis lemts neveiksmei?..
-Ed, mums jāiet viņu meklēt !
Pirmoreiz šīs dienas laikā puisis izrādīja iniciatīvu, viņš saberzēja rokas un bija gatavs gājējs.

[grapefruit]

Vai esat dzirdējuši kādu baurojam tikai tāpēc, ka pilniģi nekas nekaiš!
Meitene nesavaldīgi noteica, palikdama dusmīga. Viņa devās upei pāri, cenzdamās ieraudzīt māsīcu.
Sasodīts, ja kaut kas ļauns būs noticis...

[Ungaarijas ragas...]

Bebru dambis bija izturīgs un, ja arī te bija kāds bebrs, tad pusaudžu aktivitātes, to bija iedzinušas slēpnī un valdīja miers. Vienīgi upe klusi čaloja, krūmos šad tad iedziedājās čuņčiņš, savu dīvaino dziesmu.
Izsparukušies cauri kārkliem un viņi nonāca pļaviņā, , kas izbeidzās pie pavisam neliela ezera līcīša. Pļaviņu no visām pusēm ieskāva koki un pāri tai stiepās taciņa. Ezermalā mētājās Gitas soma un drēbes. Izskatījās, ka meitene iegājusi ezerā papeldēties...

[Ļipa]

Gita atvēra acis. Visapkārt bija tumšs, ļoti tumšs... Mīkstā zāle bija pārvērtiusies raupjā un...
Fui...
Gita iespiedzās, sajutusi, ko mitru.
Pretīgi...
Gita nodomāja, šķita, tā kā maisaudums. Maiss? Nu, bet, ko viņa varētu darīt maisā? Vai tiešām jau bija nakts? Njā, derēja tā kā doties uz mājām, tikai... Jā, tikai... kautkas nevilkās kopā.
Pēkšņi viņa tālumā izdzidēja Edes balsi.
Eeedd!!!
Gita iesaucās. Tas, ka māsīca nebija redzma nelikās forši.
Bāc, es esmu plika!
Gita skaļi konstatēja.
Nu, nē...
Meitene paskatījās uz leju, bet tomēr!
Kur ir manas drēbes? Kāpēc te ir tik tumšš un smacīgs?
Sasodīts, kur viņa vispār atradās?

[Seila]

Māris satraukts uzmeta skatienu tai vietai, kur nozuda Edīte un neviena vārda neteicis strauji devās viņai nopakaļus atgrūsdams malā koku zarus...Un iebrisdams ūdenī, jau pēc brītiņa viņš atradās otrā krastā

Šo rakstu rediģēja seila: 15.06.2005 05:53

[Ungaarijas ragas...]

Edīte neatsaucās un Gitai uzmācās klaustrofobija un prātu pārņēma tikai viena doma: Jātiek ir laukā...

Edīte sajuta to pašu vieglo nelabumu, ko iepriekš, tikai nu jau tam pievienojās reibonis, tā ka nācās vien apsēsties zemē.

Māris ieraudzīja pļaviņā Heroldu un zemē sēdošo Edīti. Taču kaut kas nebija lāga, viņš sajutās tā, it kā būtu ierāvis saulē sasilušu vīnu.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 15.06.2005 13:42

[Ļipa]

Sajūta bija it kā Gita būtu sākusi smakt. Nē, steidzami bija jātiek pie gaisa. Jo ātrāk, jo labāk. Gita sāka nervozēt un kārpīties pa raupjo un nelīdzeno.
Ienīstu, ka cilvēki piedrazo pasauli.
Gita nevilšus nodomāja un kārpijās tālāk, līdz brīdim, kad sejā iesitās saules stari. Meitene apstulba. Tas, tas taču bija... Nē, tas vienkārši nebija iespējams.

[Seila]

Māris apstājās, kaut kas nebija tā kā vājag. Sajūta bija tāda it kā vēl pavisam nesen viņš būtu izdzēris vīnu un pie tam ļoti daudz. Tomēr vīnu viņš bija dzēris tikai vienu reizi dzivē un tas bija pirms kāda pus gada tā kā šīs noteikti nevarēja būt vīna sekas. Ieraudzījis Haroldu un Edīti, kas sēdēja pļaviņā viņš apjuka un apstājās uz sekundi.
-Ko jūs darat? Jūs galīgi jūkat? Mums ir jāpalīdz gitai!!!
Viņš dusmīgs nošņācās patiešām uztraukdamies par savu māsu. Un nesagaidījis atbildi devās uz priekšu, cenzdamies pārvarēt nelabuma sajūtu

[Ungaarijas ragas...]

Taču Gitas skats atdūrās pret tumšu stāvu sienu, kas likās pamazām svērās uz viņas pusi... Meitene ieraudzīja, ka viņai virsū gāžas kalns...

Taču apkārtējā pasaule rādījās pavisam dīvaina un Mārim likās, ka, ja viņš spers kaut soli, tad nokritīs.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 15.06.2005 14:08

[Seila]

Maris sajutās tā it kā, ja turpinās iet tad nokritīs, bet tur tak bija viņa māsa...Nu jā viņa mēdza būt riebīga, nejauka un nevaldāma, bet tā tomēr bija viņa māsa. Viņa vecākā māsa.
-es to varēšu es neapstāšos. Māris klusām pats sev teica un turpināja ceļu. Pa tam viņš paspēja nokrist uz ceļiem un tagad centīgi turpināja rāpot uz priekšu

[Ungaarijas ragas...]

OOC: (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/w00t.gif) iedomājos, kā Māris rāpo... Tāks, tagad es mazliet piebremzēšu, lai arī pārējie pagūst iepostot savas izjūtas, to visu ieraugot.

Kopsavilkums: Edīte un Herolds ir apmēram tur, kur Gitas soma un drēbes, Māris pilnā sparā rāpo glābt Gitu. Gita nonākusi dzīvībai bīstamā situācijā. Pieņemsim, ka arī Gundega sekoja Mārim un tagad atrodas pļaviņā.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 15.06.2005 14:30

[Ļipa]

Ko, Kalns??? kalns???
Gita nedaudz histēriski iesaucās, laikam padomādama, ka tādā veidā au7gstā siena pazudīs.
Nu nē, kalns tas nemaz nevarēja būt, jo kalni mēdza būt citā krāsā.
Soma? Nu nē...
Tikko prātā iešāvusies doma šķita pārāk apsurda. Turklāt, kur bija palikušas viņas drēbes? Par figūru gan viņa nesūdzējās, bet tomēr kaut kā nepiedienīgi.
Hei, Māris!
Prātā pazibēja viņas brālis, kuru viņa nepavisam nemīlēja, bet ja nu viņ;š viņu izjoko? Lai gan nez vai.