Sajauktās dziras, [C]/ Apraksts [ATD] Opcijas

[Ungaarijas ragas...]

Visapkārt valdīja parasts karstas jūlija dienas rāmums. Lauku ļaudis bija nolīduši kur kurais, lai pārlaistu dienasvidus karstumu. Vienīgi Grantiņu mājās dzīve neritēja kā parasti. Mājas garu nemierīgu darīja Adrievs Miermuksis. Viņš vienmēr bija pateicīgs objekts, uz kuru pagasta ļaudis varēja uztrenēt savu klaču sišanas māku. Un kad vēl ciemos pa vasaru atbrauca jaunie Faierverki, tad jau stāsti par visiem neparastajiem vasaras atgadījumiem, garajiem ziemas vakariem bija garantēti.
Nekas neliecināja par to, ka arī šogad varētu būt savādāk, lai arī pagaidām visas pazīmes liecināja par pretējo. Andrievs nepievērsa uzmanību bērniem un nu jau otro dienu vispār bija ieslēdzies savā kabinetā, no kura izgāja tikai, lai apciemotu ķemertiņu. Jaunie Miermukši un Faierverki bija jau izpētījuši visu, kas tuvākajā apkārtnē bija mainījies no pagājušā gada un tagad garlaikojās. Līdz kādam ienāca prātā tā spožā ideja apiet apkārt Ezīšu ezeram. Beidzot, kad izdevās arī pierunāt vecākus, sākās sagatavošanās darbi...

OOC: Varbūt kā jau nopratāt, jūs tagad gatavojaties pārgājienam.
No manis kā GM varēsiet sagaidīt šādu tādu iejaukšanos jūsu dzīvēs, piemēram, es noteikšu, kāds ir galarezultāts darbībām, kas ietekmēs jūsu turpmāko likteni...

[grapefruit]

Edīte sev nemitīgi atgādināja, ka viņai ir veseli 16 gadi un, ka mēdīties nav pieklājīgi, bety šis vīrs uzdzina neatvairāmu kāri... Viņai aŗī nebija neka'das patikas te vairs palikt, pretīgais, dēļainais ezers bija pilnībā pārliecinājis, ka nevajag zināt, kas tur noslīcis...
Paldies.
Viņa tik pat strupi, kā vīrs atbildēja.
Ja jau šios ir jūsu īpašums, tad derētu pārbaudīt kās tur galu galā nogrima. Uz redzēšanos.
Uzmetusi plecā somu, viņa sāka iet.

[novemberunge]

Gundega gan ar ilgām nolūkojās uz sunīti, tomēr sarunās ar īgniem cilvēkiem viņa parasti bija pretīmnakoša, jo mīlēja šādus cilvēkus pakaitināt ar savu pārāk jauko uzvedību, vai arī pavisam izmainīt ar smalko balss toni, kurā runāja.
Uzredzešanos, ceru, ka vēl kādreiz tiksimies! viņa jautri uzsauca vīrietim, uzmeta plecos somu un sāka soļot pakaļ Edītei.
Starp citu, jums ir ļoti jauks suns! Vai es nevarētu kādreiz ar viņu paspēlēties? viņa nosauca pārplecu, bet neapstājās, lai sagaidītu atbildi un turpināja soļot tālāk.

[Ungaarijas ragas...]

Izrādās Gita tik tiešām bija nolīdusi klusākā vietiņā un tagad pievienojās pārējiem.
Zālēs bija iemīta neskaidra taciņa, kāds šo ceļu acīmredzot reizēm izmantoja.
Pēc pārdesmit metriem pusaudži tiešām nonāca pie upītes ar zemiem, krūmiem apaugušiem krastiem. Ūdens tajā bija tāds kā nedaudz brūnganīgs. Pāris metrus augstāk upi aizšķērsoja laika gaitā pelēks palicis un sīkām smilgām apaudzis bebru veidots dambis.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 27.05.2005 08:43

[grapefruit]

Uhū, bebri, bebri, bebri!
Edītes acis iemirdzējās, viss pārgājiens beidzot sāka iegūt formas. patiesībā jau skola laikā bvieži bija slinkums, turklāt viņa vienmēr sajūsminājās par iespēju novērot kādu zvēru tā dabiskajā vidē.
Nu tā, mums laikam jāizdomā, kur iesim tālāk...

[Seila]

Māris smagi nopūtās...Bebri, bebri un nekādu īstu piedzīvojumu...es gribu kuģot gribu pētīt visādas vietas, bet te...te nav ko darīt...seit viss šķiet tik ikdienišķs, nu labi tie dzīvnieki ir jauki un atgadījums ar tīklu arī bija jautrs, bet es vienalga gribu piedzīvojumus...
-Man nav ne mazākās nojausmas ko mēs varam darīt tālāk...

[grapefruit]

Skaisti!
Edīte laikam bija sadusmojusies.
Kāda tad vispār jēga no pārgājiena, ja nav nevienas ideja, ko jūs gribat, lai mēs ejam pa atisno iekšā biežņā? Kur neesam vēl blandījušies, tad jau mums jāgriežas nost no taciņas!
Viņa patiesi bija nikna un pats sliktākais, nezināja kamdēļ.

[Seila]

Māris atdzīvojās...
-Biežņā tu saki? kur mēs vēl neesam blandījušies? Edīt!!!
Māris apkampa māsīcu.
-Tā ir labākā doma kāda tev jeb kad ir bijusi ienākusi prātā...Protams, ka mums vajag ispētīt tās vietas kur mēs nekad neesam staigājuši...

[grapefruit]

Edīte pacēla vienu uzaci.
Tu galīgi saspiedies esi, es pajokoju?!
Meitene domīgi novilka, nopētīdama savu pusjukušo brālēnu.
Mums taču jāidomā kaut kas...
Pēkšņi pārgājiena jēga bija izplēnējusi kā nebijusi, galvā rosījās tikai viena doma, neizpēt'ītas vietas...

[Seila]

Nu bet Edīt!!! '
Māris nolēma likt lietā visus iespējamos argumentus.
-Pārgājieni priekš tam arī ir domāti, lai mēs izpētītu jaunas un neatklātas vietas. Tu tak arī gribi papētīt mežu un kad mums vēl būs izdevība paklīst tā apkārt? Edīt...Pārējiem tak ar nav iebildumu...Tu redzi viņi klusē, bet klusēšana nozīmē piekrišanu

[grapefruit]

Ja tu uzņemies atbildību un vadīšanu, tad man nav ne mazāko iebildumu.
Uz mirkli Edīte pieklusa.
Ā, un vēl, ja es drīsktēšu teikt "es taču teicu".
Viņa ļauni pasmīnēja...

[Seila]

-Edīt! Tu ko domā, ka es nobīšos un nepiekritīšu tāpēc pastaigai pa mežu?
Māris izsaucās...
-Tu domā, ka es netikšu galā un ka es nespēšu uzņemties atbildību? vari man ticēt tā nebūs...
Zēns apvainojās un taisnā ceļā devās uz meža pusi...

[Ungaarijas ragas...]

Gaiss bija alicis pavisam sutīgs un uzmācās knišļi un dunduri. Likās, ka tie dur kā ar mazām adatiņām. Mežs bija vilinošs un solīja vēsumu. Bebru dambis palika aiz muguras un pārējie sekoja Mārim. Taču vispirms nācās tikt caur vīgriežu biežņu, trauslie stumbri lūza zem soļiem un apkārt virmoja rebinošā vīgriežu smarža un dūca iztraucētas kamenes, mušas un aizplivinājās pa kādam tauriņam. Atstājuši aiz sevis iemītu taku, viņi nonāca alkšņu audzē, kur pa starpām vijās ievas, bet iešana šeit vedās labi, vienīgi karstums nebija atlaidies un uzmācās slāpes...

[Seila]

Māris apstājās un palūkojās apkārt...
-šeit ir daudz vēsāks un patīkamāks nekā bija pie ezera un es esmu pārliecināts, ka iekšā ir vēl skaistāk...Un palūkojieties cik apkārt skaisti koki un cik skaisti viss zied...Nu pamēģiniet tikai pateikt, ka tas nav skaisti
Māris pasmaidīja

[Ungaarijas ragas...]

OOC: Pirmkārt, lūdzu ielūkojieties šeit, kas to vēl nav izdarījis.
Otrkārt, kopsavilkums. Jūs atrodaties alkšņu audzē (kur es kā GM atļāvos jūs aizvest), lakstaugu tur ir maz, zemi sedz bieza pērno lapu kārta un smaržo pēc sūnām, satrunējuša koka un pērnajām lapām. Karstums arī šeit nav atkāpies un gribas dzert, ja ne visiem, tad dažiem noteikti.

[grapefruit]

Edīte, pavisam apmierināta ar to, ka brālēns labprātīgi uzņēmies vecākā lomu, devās līdzi, smaidīdama pa visu ģīmi. Dzert gribējš pēc velna, tāpēc 'viņa apstājās un izvilka no somas limonādi, ko arī padzērās. Pārgājiens galu galā sāk iegūt formas...

[Ledene]

Herolds ar atvieglojuma nopūtu bija sagaidījis Edīti un Māri, un nopriecājās, ka pārgājiens beidzot aizvirzījies uz ne tik svešiem ļaužiem ar kašķīgiem suņiem pieejamu vietu. Vienīgi augu te nebija tik daudz..
-Es arī labprāt dabūtu kādu malciņu limonādes !
Viņš ieteicās un pirmo reizi pārgājiena laikā pasmaidīja.

[Seila]

Māris nopūtās un apsēdās tieši uz zemes...Šeit bija tik patīkami vēss, ka negribējās doties nekur tālāk...Tā nu viņš sēdēja un gaidīja, kamēr māsīca ar brālēnu padzersies un kamēr abas māsas beidzot uzskatīs par vajadzīgu sekot viņiem...

[Ungaarijas ragas...]

Taču viņiem sekoja tikai viena Gundega - no Gitas nebija ne vēsts. Viņa bija gājusi pašā aizmugurē un tagad vairs nebija. Turklāt līdzko viņi bija apstājušies nez no kurienes uzradās odi, kas uzmācās pusaudžiem pat par spīti karstumam. Labi, ka to nebija daudz.

[Seila]

Māris Vēlreiz nu jau dusmīgi nopūtās un ķērās pie jostas, lai paņemtu telefonu un sazvanītu Gitu, bet tikai pēc tam atcerējās, ka ir atstājis to mājās...Saniknots viņš sāka rakāties pa somu un meklēt pretodu līdzekli, kuru arī izrādījās aizmirsis paņemt līdzi. Pavisam izmisis viņš bilda...
-Man ir tikai divi jautājumi...Pirmais- vai kāds nav redzējis Gitu un otrais vai kāda nv paķēris līdzi pretodu līdzekli?

[grapefruit]

Edīte iedeva brālim padzerties. Atgaiņādama odus, viņa iesmējās.
Rādās, ka galvenajam radušās problēmas.
Piemiegusi ar aci, meitene vēl ķircinotie piebilda:
Es taču teicu...