Pasaka., Varētu būt interesanti. Opcijas

[rudo lapu vilcēn...]

Sveicināti (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) Šī gan ir mana pirmā spēle, bet domāju, ka varētu etrast interesentus. Spēle nedaudz līdzinās parastajailomu spēlei, bet tā ir savādāka. Tad nu īsumā apgaismošu jūs ar noteikumiem:
tiek aizsaķts sižets, doti daži varoņi iesākumam un aptuvens pasaules apraksts. Tiem, kas vēlas piedalīties, jāturpina sižets. Jāizdomā, kas notiks ar dotajiem tēliem (ja ir vēlēšanās, var pievienot savus) jāveido negaidīti pavērsieni un pārmaiņas, vārdu sakot, jāstāsta tālāk ( tikai jāiekļaujas sākumā dotajā un nav nepieciešamība pārcensties). Īsāk sakot, mēs rakstīsim pasaku, katrs iesaistot pa nelielam gabaliņam.
Tad nu gaidīšu spēlētājus, bet tagad-iesākums jeb pirmā nodaļa.



Dienas gaisma lēnām dzisa. Altoras meža iemītnieki devās pie miera, vienī gi nakts radības sāka lēnām rosīties, lai varētu dotie savās klusajās gaitās.
Asters sēdēja plašas upes krastā, skumji raudzīdamies izzūdošajā gaismā. Asters bij elfs, līdzīgs citiem nearko īpaši neatšķirdamies.
Drīz satumsa. Nakts pārklāja zemi, melnām ēnām pārpludinot apkārtni. Pār Astera galvai pārlaidās tumša ēna. Ū```` bija devies medības. Elfs klusi nopūtās un, piecēlies kājās, pazuda mežā zem kokiem.
Neilgi gājis Asters nonāca klajumā, kurā skanēja brīnišķīga mūzika un elfi svinēja svētkus. Pilnmēnes laiks. Brīdis, kad atmostas iedvesma un nakts kļūst gaiša kā diena. Laiks, kad pat cilvēki, šie neaptēstie un muļķīgie radījumi pēc meža sabiedrības domām, kļuva nemierīgi un satraukti.
Asters nesteidzīgi piegāja pie viena no garajiem galdiem, kas atradās klajumā. Viņš nostājās lidzās visnotaļ cienījama paskata elfam, kas tobrīd tukšoja sudrabotu melleņu vīna kausu. Šis elfs bija Alltejs, Astera vecākais brālis un Altoras meža valdnieks.
- Vai atkal sēdēji pie Elentas?- jautri iesmēja Alltejs, nolikdams nujau tukšo kausu uz galda.
- Zīmes šovakar atkal rādijās savādas.- nopietni atbildēja Asters.
- Zīmes, pēdējā pusgada laikā, katru vakaru ir bijušas savādas.- skumji nopūta Alltejs. - Tas laikam nozīmē, ka tēva vārdi būs piepildījušies un drīz vienam no mums būs jādodas ceļā, Aster!
- Tiesa. - pēc īsa klusuma brīža atbildēja elfs.- Nenoliedzami taisnība. Tomēr es jau esmu izlēmis, kuram no mums abiem jāiet, Ceru, manu izvēli atbalstīsi.
- Un kurš tas būtu? - izbrīnīts vaicāja Allters.
- Es!- atbilde atskanēja īsa un skaidra. -Došos ceļā jau rīt no rīta. Ja tēva vērdi tiešām būs bijuši patiesi, tad Altoras mežam būsi nepieciešams tu.
- Bet uz kurieni tu dosies?- vēl apjucis turpināja taujāt Allters.
- Visticamāk, ka jāšu uz Mēness kalniem vai Elentas izteku, skaidri zināšu rīt. - Asters atbildēja un aizgriezies iejuka pārējo elfu vidū. Viss bija nolemts. Drīz līksmotājiem pievienojās arī Allters, izraudamies no drūmajām pārdomām.

Mēness kalnu pakājē, daudz tālāk uz dienvidiem nekā Elentas plūdums vai Altoras mežs, stāvēja vulfors. Viņš bija pārtapis vilkā un drūmi raudzījās ļaunuma kalpu vargu barā, kas viņu nebij licis mierā pāri visai Delekstes savvanai dzenājis līdz Mēness kalniem. Vulfors nebaidījās, viņam nebij ko bīties. Vargu zobi varēja tikai plēst brūces, bet ne nogalināt vai notriekt viņu pie zemes. Tie ņurdēdami vien uzdrošinājās pienācīgā attālumā mest lokus ap vulforu. Sudrabasiņus viņi neieredzēja, bet pat barā vienu vulforu pieveikt bij grūti, teju neiespējami. Protams. ja līdzās bij troļļi vai citas ļaunam atdevušās būtnes, vulforu pieveikt bij krietni vieglāk.
Diterjs gaidīja uzbrukumu, taču vargi vēl to neuzdrošinājās.
Drīz caur Mēness kalnu virsotnēm iespīdēja mēness. Pilnīgi apaļš kā sudraba dālderis, tas lēja savu nedaudz spocīgi bālo gaismu pār zemi. "Ai, Mēness kalni!"Dīterejs nodomāja. "Tā ir viena no brņišķīgākajām vietām, ja neskaita Sapņu kalnus, kuru virsotnēs vēl klaiņo pēdējie pegazi un Siržu meža skaistumam nekas nevar stāties līdzās."
Diterejs domāja, līdz viņa domu gaitu pārtrauca straujš lēciens no kāda varga puses. Tas bija nolēmis, ka gana ilgi gaidīts, un devies uzbrukumā. Pārējie viņam pievienojās.
Cīņa bij īsa un drīz Diterejs rāmi tecēja prom no smikstošo vargu bara. Vulfors nevienu nenogalināja. Dzīvba, pat varga, bija pārāk ssvarīga, lai ar to šķiestos un niekotos. Viņš gan uz vargu fona izskatījās diezgan labi. Ditereja sānus rotāja tikai dažas nelielas brūces. Nesteiktdamies viņš turpināja savu ceļu uz rietumiem, gar varenajiem Mēness kalniem un izkaltušo Delekstes savvanu.


Tas nu iesākumam būtu viss. Jūsu uzdevums ir izdomāt, kas sagaidīs Asteru un Ditereju. Kādi būs notikumi u piedzīvojumi Eredinā jādomā jums. Es iesaistīšos tikai nedaudz. Ja jums rodas kādas neskaidrības vai jautājumi, sūtiet man PZ. (par vulforiem varat izlasīt Gondoras tīstokļos. Tās ir manas izdomātās radības un, ja kāds sarakstīs par viņiem muļķibas, es būšu ļoti dusmīga).
Tad nu gaidīšu jūsu turpinājumus. Rakstiet pa nelielam gabaliņam un rūpīgi sekojiet citu uzrakstītajam. Ceru, ka beigās iznāks interesanta pasaka, kuru būs patīkami lasīt. Vēlu veiksmi! (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif)