Seno ceļš, Raganu pasaule Opcijas

[Lia'angia]

Atendeilā valdīja satraukums. Lai gan rīts bija jau krietni pusē, saule spīdēja un labības lauki lūgtin lūdzās pēc sirpjiem, visi ielejas ļaudis pulcējās vecās pils kvadrātveida iekšpagalmā. Lords Ildans drūmi aplūkoja visus klātesošos - daudz viņu vis nebija palicis. Viņš smagi nopūtās, izelpa gārdzoši nosvelpa - pēdējās kara dienās gūtais ievainojums plaušās vēl likas sevi manīt. Kopš tā laika ir pagājusi tikai viena vasara, un ļaudis tikai daļēji ir spējuši atjaunot sagrautās mājas uz izpostītos laukus. Ziema būs barga. Taču visu, visu varētu pārciest, ja ne Unda...
Lords Ildans nopūtās vēlreiz un uzrunāja gaidošos cilvēkus:
- Ļaudis! Jūs jau droši vien visi zināt, ka mana meita, lēdija Unda, mans vienīgais bērns, ir pazudusi. Istabenes tējai ir piebērtas miegazāles, viņa vēl tagad jūtas stipri apdullusi. Trūkst arī lēdijas Undas ceļojuma tērpa. Mums ir izdevies noskaidrot - viņš pameta drūmu skatu mednieka Kennana virzienā - , ka lēdija Unda ir devusies uz Seno spēka vietu, kas, kā visiem zināms, atrodas kalnu piekājē. Tur viņa, acīmredzot, ir satikusies ar mūsu Viedo Urzulu, un tālāk viņas pēdas izzūd. Urzula vēl aizvien ir bez samaņas un izskatās, ka viņa vairs nebūs dzīvotāja. Mēs viņu atradām Seno spēka vietas malā, ar seju pret kalniem.
Ļaudis! es saprotu, ka tagad ir dārgas katras darba rokas. Bet man dārga ir arī mana meita. Es pats, diemžēl, vairs neesmu spējīgs doties viņu meklēt - viņš pamāja uz savas kreisās kājas stumbeni - , taču es būšu ļoti pateicīgs, ja kāds vēl pievienosies tiem, kas apņēmušies lēdiju Undu sameklēt. Tam būtu jābūt pilnīgi brīvprātīgam jūsu lēmumam. Mēs visi zinām, ka ar Senajiem un Spēku jāapietas uzmanīgi, un mums patlaban trūkst pat vismazākās norādes, kas var meklētājus sagaidīt viņu ceļā. Taču, ja jums izdosies atgriezties un atvest lēdiju Undu vai - lorda balss nodrebēja - vismaz ziņas par viņu, es būšu ļoti pateicīgs. Mans mantu kambaris un zirgu stallis būs jūsu rīcībā, un atgriežoties jūs gaidīs bagāts atalgojums.
Patlaban - turpināja lords Ildans, neņemdams vērā sačukstēšanos - lēdiju Undu meklēt pieteikušies ir mans sardzes priekšnieks Kellards un lēdijas Undas bērnu dienu draudzene Kamzi Medniece. vai ir vēls kāds drosminieks?
Lords apklusa. Ļaužu čalas pieņēmās spēkā. Visi zināja, ka lēdija Unda ļoti interesējas par Senajiem, tālab šķita skaidrs, ka viņa kaut kādā veidā nokļuvusi viņu varā. Cilvēkus uztrauca arī tas, ka Viedā Urzula ir pie miršanas - kas tagad viņus ārstēs, kas uzmundrinās? Par līdzgājēju neviens negribēja pieteikties...

Šo rakstu rediģēja Lia'angia: 11.01.2005 23:34

[Roviela]

Pilnā apbruņojumā stāvot savam Lordam pie kreisā pleca, sardzes priekšnieks Kellards noskatīja sanākušos. Izņemot lēdijas draudzeni Kamzi, ko viņš pazina un par ko nebrīnijās, neviens pagaidām nebija pieteicies...

Nekad savās algotņa gaitās tik ļoti viņš nebija jutis atšķirību starp sevi un Hallakas ļaudīm. Kellards bija estkarpietis, no robežniekiem, kam risks, pienākums un savstarpējā palīdzība bija ierasta ikdiena.
Pat viņa bālākā āda, šaurākais zods un zilās acis šai brīdī it kā redzamāk izcēlās uz pārējo fona.
Viņš bija pieteicies ne tikai tāpēc, ka juta pienākumu, ne tikai tāpēc, ka arī viņu interesēja Senie un ne tikai tāpēc, ka bija viens no nedaudzajiem, kam bija pietiekama pieredze šādos gadījumos. Un solītā atlīdzība, lai arī vilinoša, nebija galvenais. Viņš juta tādu kā tēvoča vai vecākā brāļa atbildību pret lēdiju Undu. Pēdējā gada laikā, kopš Kellards pildīja sardzes priekšnieka pienākumus, viņam bija nācies būt gan viņas pavadonim, gan padomdevējam, gan skolotājam.

Nu labi, ja nebūs vairāk neviena, viņi ies divatā.

[Romija]

Kamzi stāvēja atspiedusies pret sienas balstu un vēroja, kā pamazām starp sanākušajiem mostas uztraukums. Pūlis sāka murdēt. Viņa bija ietinusies savā apmetnī, lai nepievērstu lieku uzmanību, jo nevēlējās, lai pēkšņi kāds no viņas daudzajiem brālēniem ķertu viņu aiz rokas un nelaistu ceļā. Viņa bija paņēmusi līdzi arī savu nelielo medību loku ar bultām un sainīti pārtikas, lai varētu doties ceļā kaut tūlīt.

Atlīdzība Kamzi neinteresēja. Viņas lielākā balva būtu savas sirdsdraudzenes Undas atrašana. Tik daudz laika bija pavadīts kopā, viņa domāja un ciešāk satvēra aproci, ko Unda bija viņai dāvinājusi. Tā bija viena no aproču pāra, kam bija jāsimbolizē abu draudzība. Un Kamzi nebija ar mieru šo saiti pazaudēt.

[Lia'angia]

Lords Ildans vēlreiz ar smagu, drūmu skatu nomēroja sanākušos. Nu jā,vviņš nevarēja tos nosodīt, ja viņi nevēlējās atstāt nule atgūtās mājas un laukus, lai dotos Nezināmajā.
- Ja nu kāds tomēr saņemas nākt, droši nāciet. Ceļinieki izjās pēc kādas stundas,- viņš beidzot noteica un, smagi uz kruķa balstīdamies, iekliboja pilī, pamādams, lai Kellards un Kamzi seko.
- Tā, - lords Ildans noteica. - Virtuvē jūs gaida pamatīgas pusdienas. Bella ir sagatavojusi līdzņemamo pārtiku - žāvēta gaļa, žāvēti augļi, maize, nu viss, kā parasti. Ar to vajadzētu pietikt kādām desmit vai divpadsmit dienām, vairāk ņemt nav lietderīgi - mēs nezinām, kādi laika apstākļi jūs gaida un zirdziņi arī nevar stiept nezkādus smagumus. Paņemiet šos te - viņš pamāja uz diviem siltiem, bet viegliem vilnas apmetņiem ar kapucēm, vienu tumšzaļu, otru zilu. - Lieks apmetnis kalnos nekad nav lieks.
Lords smagi atspiedās pret sienu un saviebās, it kā būtu uzkodis ko nežēlīgi skābu.
- Es ļaudīm vēl nepateicu, bet Viedā Urzula jau ir iegājusi pa Pēdējiem Vārtiem. Pirms nāves viņa nāca pie samaņas un, mani ieraudzījusi, sāka raudāt. Viņa teica, ka Undu ir sagrābis Senais Spēks, un tas noteikti bijis Tumsas darbs. Viņa domā, ka tas ir bijis ļoti spēcīgs Ļaunums, jo Spēka vieta ir veltīta Gaismai. Ja lēdija Unda būtu tikusi līdz šai Spēka vietai, Ļaunums nebūtu paspējis viņu sagrābt. Bet viņa nepaspēja vien dažus soļus... - lords Ildans nošņirkstināja zobus bezspēcīgās dusmās.
- Muļķīte, viņa tā vēlējās mums palīdzēt un izlūgties Gunnorai labu ražu, un tagad varbūt ir sagaidījusi vēl ko ļaunāku, kā nāvi... Es gribu jums ko lūgt. Ja jūs atrodat Undu, bet viņa ir... Ļaunuma varā... Atbrīvojiet viņu no tā. Ja tas ir iespējams, dāvājiet viņai tīru nāvi. Es zinu, ka jūs darīsiet visu, kas ir jūsu spēkos, lai viņu glābtu, bet tomēr... ziniet, es nedusmošos, ja nekas nesanāks.
Viedā Urzula vēl paspēja norādīt uz kalnu pāreju, kas ved uz tuksnesi. Viņai licies, ka lēdiju Undu aizrauj uz to pusi. Tātad jums ir vismaz virziens, kurā sākt meklējumus...
Kamēr jūs ēdīsiet, jums tiks apsegloti divi zirdziņi - Kati un Bali. Abas ir no kalnu zirgiem, viņas droši turēsies kājās pat stāvās nogāzēs. Kalnus jūs varētu šķērsot divās dienās, pēctam sākas Tuksnesis... Un tālāk viss ir jūsu un Gaismas rokās. Ja tas ko līdz, es dodu jums savu tēva svētību - viņš pacēla roku un abiem ceļiniekiem priekšā ar pirkstu gaisā uzvilka kādu sarežģītu simbolu. Uz brīdi šķita, ka gaiss tajā vietā viegli nomirgo zeltainā blāzmā.

[Roviela]

Kellards uzmanīgi noklausījās Lorda teikto.
Lordam Ildenam velkot gaisā zili zeltaino simbolu, Kellards juta, ka viņa aproce uz labās rokas kļūst silta. Tā atsaucās aicinājumam! Tā, pēc viņa pieredzes, solās vadīt viņa ceļu turp, kur jānokļūst.

Kellards paspēra pussoli uz priekšu, un, pēc Hallakas sensenās paražas, uzlicis roku uz sava zobena spala, teica:
- Pie Zobena un Vairoga, pie Asinīm un Maizes, es zvēru pildīt jūsu pavēli, lord Ildan.

Pakāpies atpakaļ un paklanījies, kā tas pieklājas, Kellards gaidīja Lorda atļauju aiziet.

[Romija]

"Paldies par visu, kas mums palīdzēs ceļā," Kamzi atbildēja Lordam. "Jūs jau zinat, ka mana lielākā balva būs Undas atrašana. Es darīšu, ko spēju," Arī viņa palocījās un sekoja Kellardam.

Izgājusi no zāles, viņa devās virtuves virzienā.
"Es saprotu tos ļaudis, kas negrib doties tik bīstamā ceļā, " Kamzi teica tik klusi, ka Kellards knapi varēja dzirdēt. "Bet man nav nekā svarīgāka par savas sirdsdraudzenes atrašanu. Manai ģimenei tagad nekas nedraud. Paēdīsim, lai ir spēks ceļam! Pārējais viss jau man ir līdzi."

[Lia'angia]

Lords Ildans viegli palocīja un gandrīz nemanāmi pasmaidīja, pieņemot abu ceļabiedru solījumu. Vienu brīdi viņš nebija vairs mazas, bet kādreiz bagātas ielejas Lords, bet tikai pavecs, ļoti satraukts tēvs. tad viņš izslējās ,vara kā neredzams apmetnis iekļāva kādreiz vareno stāvu un viņš devās uz savā mistabām.
Virtuvē ceļiniekus gaidīja sātīga maltīte, cieši piebāzti eļa maisi un uztraukti kladzinošā Bella, kas rosījās abiem apkārt, un skaidri bija manāms, ka viņa vairs negaida viņus atpakaļ - bija pat drusku kaitinoši sajust viņas gādību - kā par smagi slimiem.

[Roviela]

Kellards uzmanīgi paskatījās meitenē, kas sēdēja viņam pretī pie lielā galda.
Jā, viņš pazina to kā veiklu un drosmīgu mednieci, arī kā savu cītīgu skolnieci ieroču mākslā. Viņa bija uzticama draudzene lēdijai Undai.

- Es zinu, Kamzi.
- Bet pagaidām mums ir stunda laika. Paēdīsim mierīgi un padomāsim, ko mums vēl vajadzētu, lai nekas nepiemirstas. Pēc tam sūkstīties būs par vēlu.
- Kuru apmetni tu ņemsi? Man ir vienalga, - viņš vaicāja.

[Romija]

Kamzi apsēdās pie galda un skatījās, kā Bella aprūpē viņus abus kā mazus bērnus. Reizēm bija patīkami, kad par visu padomā kāds cits.

"Var palīgt ielikt žāvētas speķādiņas," viņa teica Bellai un skatījās kā sieviete to visu cītīgi iepako vienā no maisiem.

"Labs līdzeklis, ko pakošļāt pa ceļam," Viņa noteica uz Kellarda pusi un sāka ēst.

"Es labprāt ņemtu zaļo," Kamzi ar pilnu muti noteica. "Tas man palīdzētu slēpties. Es neesmu nekāda spēcīgā cīnītāja, bet ceļu izlūkot, pielavīties un kādu no koka nošaut gan protu. Bet zirgu gan es lapbprāt ņemtu to mazāko," viņa pasmaidīja un noslaucīja muti.

[Roviela]

- Par tavu cīņas prasmi es zinu, - Kellards pasmaidījis noteica, - jā, ne pietiekami daudz mācību stundu jums iznāca kopā ar lēdiju Undu. Bet pamatus tu proti, tas ir galvenais.
- Labi, es ņemšu zilo, - viņš satina apmetni parocīgā tīstoklī un, palūdzis Bellai siksnu, sasēja.

- Ja gribi, ņem mazāko, tas būtu, Bali, - Kellards, pabeidzis pusdienas, piecēlās no galda.

- Es iešu, nodošu vēl pēdējās pavēles saviem vīriem, tad būšu staļļos. Tur arī tiksimies.
- Tencinu, Bella, par cienastu, visu to labāko turpmāk. Vēlīgu likteni šim namam, kad mans ceļš vedīs tālāk.

Norunājis Hallakā ierastos pateicības vārdus, Kellards vispirms devās uz sardzes telpām, un, nodevis rīkojumu savam vietniekam, drīz jau bija pie staļļiem, kur gādīgu ļaužu apseglotas un apgādātas, jau stāvēja Bali un Kati. Piestiprinājis Kati sedliem apmetni un līdzdoto pārtiku, Kellards sāka rūpīgi pārbaudīt, vai viss ir kārtībā, vai nekas nav aizmirsts.

[Romija]

"Jā, ar zobenu nesanāca pārāk daudz pacīnīties, bet loku es pārvaldu labi," viņa vēl joprojām ēda. Kā jau Lords teica - vajag kārtīgi paēst. Un šo rīkojumu viņa pildīja no visas sirds.

Kad Kellards bija izgājis, Kamzi paņēma savu maisu ar pārtiku un apmetni. Viens tāds viņai jau bija, bet stipra lietus un vēja laikā varētu būt patīkami ar diviem, viņa nosprieda.

"Tencinu par cienastu," teica Kamzi. "visu to labāko turpmāk. Vēlīgu likteni šim namam, kad mans ceļš vedīs tālāk," viņa noteica pierasto pateicības sakāmo un izgāja pa durvīm. Aiz muguras bija dzirdami Bellas laba ceļa vēlēšanas vārdi un kluss šņukstiens. Unda visiem bija mīļa.
Staļļi bija tepat netālu. Iegājusi, viņa pamanīja Kellardu, kas vienu no zirgiem jau bija apkrāvis.

"Tā ir Bali, ja?" viņa jautāja, skatoties uz mazāko tumši brīno zirdziņu, kas vērās viņā ar lielām un mierīgām acīm.

[Roviela]

- Šā, - Kellards, ar zobiem pievelkot ādas siksniņu, neskaidri atbildēja.

Beidzis saiņošanu, viņš papliķēja tumši pelēkās Kati kaklu un gāja palīgā sakārtot mantas Bali mugurā.

[Romija]

Ar Kellarda palīdzību sakrāmējusi savas mantas Bali mugurē, Kamzi ieminējās:
"Vai mums nevajadzētu arī ūdeni? Man nav un šķiet, ka arī maisos nebija."

Viņa iedeva Beli vienu maizes garoziņu, ko bija paņēmusi no virtuves. Bali to kāri apēda un, labpatikā nobubinājusies, piegrūda purnu pie meitenes sejas. Kamzi smejoties atrāvās un noglaudīja zirga purnu.

[Roviela]

- Ir, ir, redz kur ādas maisi pie segliem un ````šķes somā. Gan ar ūdeni, gan ar ko labāku, - Kellards piemiedza aci.

- Bet pa ceļam līdz tuksnesim mums problēmu ar ūdeni nebūs, strautu un avotu kalnos ir papilnam.

Beidzis saiņoties, viņš izveda ķēvīti no staļļa. Vēl neilgs brītiņš, un viņi dosies ceļā. Vai tiešām vairāk ceļabiedru viņiem nebūs?

[Romija]

Tik tiešām! Ūdens ````šķes turpat vien bija, bet Kamzi viņas nebija pamanījusi. Tas aiz uztraukuma, viņa nosprieda.

"Piedod, es laikam pārāk uztraucos. Šis ir svarīgs pienākums, kuru vismazāk vajadzētu izgāzt."

Viņa paņēma Bali aiz pavadas un izveda ārā. Ķēves spalva saulē spīdēja kastaņbrūna un pati Bali labpatikā bubināja, it kā nespēdama sagaidīt, kad abi ceļinieki dosies ceļā. Un bija jau arī laiks, pie tam neizskatījās, ka vēl kāds viņiem pievienosies. Kamzi atspērās un uzkāpa ķēvei mugurā.

OOC: Tas, ka man ir jāšanas prasme, nozīmē, ka es varu veiklāk, ātrāk un manevrīgāk jāt?

[Lia'angia]

o.o.c. - Etasi - tas nozīmē, ka gadījumā, ja notiek kas neparasts - zirgs satrakojas, teiksim, tev ir lielākas iespējas no tā nenovelties...

Kad abi ceļabiedri izjāja no pils pagalma, viņi redzēja, ka pārējie cilvēki ir atgriezušies pie saviem darbiem - ciems bija tukšs, visi no liela līdz mazam līkņāja pa labības laukiem, kur slējās viens labības statiņš aiz otra. Ceļš uz kalniem veda tieši gar strādājošajiem cilvēkiem. Visi atlieca muguras, māja atvadu sveicienus, sauca laba vēlējumus, bet tie skanēja kaut kā bikli, nenoteikti, it kā vēlētāji paši tiem neticētu. Dažs labs pavadīja viņus ar vienkāršu žestu, kas sargā ceļiniekus no ļauna.
Celš aizvijās tālāk uz kalnu piekāji. Laiku pa laikam no tā atdalījās tievas taciņas, kas veda uz nomaļajām zemnieku saimniecībām un ganībām. Nu tas jau bija krietni sašaurinājies, drīzāk mednieku iestaigāta taka, ne ratu ceļš. Agrā pēcpusdienā viņi bija nonākuši pie pēdējā atzara - cieti nomīdīta taciņa aizveda sāņup uz dienvidiem, Spēka vietu, kur pēdējo reizi bija redzēta lēdija Unda, bet nu jau paisam grūti samanāma taciņa aizstīdzēja starp diviem augstiem klintsakmeņiem, Gala Vārtiem, kas iezīmēja Atendeilas beigas un kalnu sākumu.

[Roviela]

Jādams caur ciemu un laukiem un pieklājīgi, bet gandrīz nemanāmi izklaidīgi atņemdams sveicienus, Kellards prātoja par savu dzīvi. Viņam vairs nebija neviena tuvinieka. Šī ieleja bija kļuvusi viņam par mājām. Tagad arī to viņš atstās, lai, varbūt, neatgrieztos. Tas bija uzmundrinoši. Jauns ceļš, jauns sākums.

Kad viņi bija nonākuši taciņu sazarojumā, Kellards pagriezās seglos pret Kamzi un teica:
- Uz kurieni dosimies? Uz Spēka vietu, jeb uzreiz turp, kur norādīja Viedā Urzula? - viņš ar roku pamāja uz Gala Vārtiem.

(OOC - vai no Spēka vietas ir ceļš, kas savienotos ar pāreju uz tuksnesi? Jeb būs jānāk atpakaļ?)

[Romija]

Kamzi paskatījās uz Kellardu. Viņš gribēja, lai viņa izlemj, bet tas nebija tik vienkārši. Bali sāka grauzt kādu zāles kumšķi.

"Mana sirds saka vienu, bet prāts kaut ko citu," viņa teica. "Unda bija mana labākā draudzene, tāpēc gribu ātrāk skriet viņu meklēt. Bet zinu, ka nav prātīgi ar galvu mesties iekšā nezināmos ūdeņos," Kamzi noteica.

[Lia'angia]

o.o.c. Nē, no Spēka vietas neved taka kalnos, vismaz ne tāda, kut var iziet zirgs. Viedā Urzula un lēdija Unda tur mēdza kāpaļāt, vākdamas ārstniecības augus pret galvassāpēm un zemu asinsspiedienu, kas aug tikai šo kalnu nogāzēs, bet tikai ar kājām un ļoti uzmanoties.
Spēka vieta izskatās kā vienkāršs gaišzilu akmens plākšņu pildīts aplis, ko apjož trīs augstu, gludi apdarinātu stabu rindas, starp kurām var brīvi iziet cilvēks. Aiz stabiem ir gluda klinšu pamatne aptuveni 10 soļu apmērā, tā pilnīgi noteikti nav radusies dabiski, jo pēc šī apļa beigām uzreiz sākas diezgan stāvas klintis. Vienīgā ieeja ir taka, pa ko gāja lēdija Unda.

[Roviela]

(OOC - joprojām nesaprotu... mēs esam krustcelēs, kur viena taciņa ved uz Spēka vietu un otra - uz pāreju uz tuksnesi, vai neesam? :blink:
Pieņemu, ka esam, un mums jāizšķiras, kurp iet vispirms)

- Tad pavaicāsim Senajiem! - un Kellards pastiepa savu smagajā aprocē tērpto roku starp taciņām. Labā Spēka vieta varētu dot norādi tālākam ceļam, bet vai viņiem bija pietiekami laika, lai tur uzkavētos? Ko aproce teiks?

Šo rakstu rediģēja Roviela: 13.01.2005 11:46