Seno ceļš, Raganu pasaule Opcijas

[Lia'angia]

Atendeilā valdīja satraukums. Lai gan rīts bija jau krietni pusē, saule spīdēja un labības lauki lūgtin lūdzās pēc sirpjiem, visi ielejas ļaudis pulcējās vecās pils kvadrātveida iekšpagalmā. Lords Ildans drūmi aplūkoja visus klātesošos - daudz viņu vis nebija palicis. Viņš smagi nopūtās, izelpa gārdzoši nosvelpa - pēdējās kara dienās gūtais ievainojums plaušās vēl likas sevi manīt. Kopš tā laika ir pagājusi tikai viena vasara, un ļaudis tikai daļēji ir spējuši atjaunot sagrautās mājas uz izpostītos laukus. Ziema būs barga. Taču visu, visu varētu pārciest, ja ne Unda...
Lords Ildans nopūtās vēlreiz un uzrunāja gaidošos cilvēkus:
- Ļaudis! Jūs jau droši vien visi zināt, ka mana meita, lēdija Unda, mans vienīgais bērns, ir pazudusi. Istabenes tējai ir piebērtas miegazāles, viņa vēl tagad jūtas stipri apdullusi. Trūkst arī lēdijas Undas ceļojuma tērpa. Mums ir izdevies noskaidrot - viņš pameta drūmu skatu mednieka Kennana virzienā - , ka lēdija Unda ir devusies uz Seno spēka vietu, kas, kā visiem zināms, atrodas kalnu piekājē. Tur viņa, acīmredzot, ir satikusies ar mūsu Viedo Urzulu, un tālāk viņas pēdas izzūd. Urzula vēl aizvien ir bez samaņas un izskatās, ka viņa vairs nebūs dzīvotāja. Mēs viņu atradām Seno spēka vietas malā, ar seju pret kalniem.
Ļaudis! es saprotu, ka tagad ir dārgas katras darba rokas. Bet man dārga ir arī mana meita. Es pats, diemžēl, vairs neesmu spējīgs doties viņu meklēt - viņš pamāja uz savas kreisās kājas stumbeni - , taču es būšu ļoti pateicīgs, ja kāds vēl pievienosies tiem, kas apņēmušies lēdiju Undu sameklēt. Tam būtu jābūt pilnīgi brīvprātīgam jūsu lēmumam. Mēs visi zinām, ka ar Senajiem un Spēku jāapietas uzmanīgi, un mums patlaban trūkst pat vismazākās norādes, kas var meklētājus sagaidīt viņu ceļā. Taču, ja jums izdosies atgriezties un atvest lēdiju Undu vai - lorda balss nodrebēja - vismaz ziņas par viņu, es būšu ļoti pateicīgs. Mans mantu kambaris un zirgu stallis būs jūsu rīcībā, un atgriežoties jūs gaidīs bagāts atalgojums.
Patlaban - turpināja lords Ildans, neņemdams vērā sačukstēšanos - lēdiju Undu meklēt pieteikušies ir mans sardzes priekšnieks Kellards un lēdijas Undas bērnu dienu draudzene Kamzi Medniece. vai ir vēls kāds drosminieks?
Lords apklusa. Ļaužu čalas pieņēmās spēkā. Visi zināja, ka lēdija Unda ļoti interesējas par Senajiem, tālab šķita skaidrs, ka viņa kaut kādā veidā nokļuvusi viņu varā. Cilvēkus uztrauca arī tas, ka Viedā Urzula ir pie miršanas - kas tagad viņus ārstēs, kas uzmundrinās? Par līdzgājēju neviens negribēja pieteikties...

Šo rakstu rediģēja Lia'angia: 11.01.2005 23:34

[Alfirin]

Haikans domāja.

"Mana vecmāmiņa mēdza redzēt sapņus. Bet tēvs teica, ka tās esot muļķības un vecu sievu pasakas."

Viss notiekošais viņam šķita nereāls, arī pati Kamzi. Tāda maza, trausla, kā no zvaigžņu gaismas veidota. Pavisam uzmanīgi, lai ar neveiklu kustību meiteni nesabojātu, Haikans ar pirkstu galiem pieskārās viņas vaigam. Tik tikko, lai sajustu, ka viņas āda ir silta un maiga, ka viņa tomēr ir īsta.

"Iesim atpakaļ," viņš tikpat negaidīti nolaida roku un, uzmetis pēdējo skatienu melnajai koku sienai dārza viņā galā, vedināja Kamzi atpakaļ pie ugunskura, pie kura valdīja klusums. Menarions bija beidzis dziedāt.

[Romija]

"Man gan šķiet, ka šīs nav muļķības," viņa nobeidza pavisam klusi un lēni, jo sajuta Haikana pirkstus pie vaiga. Bija tik patīkami sajust mazliet vēsāko pieskārienu. Patīkamas tirpas pārskrēja pār meitenes muguru. Viņa lēnām sāka iet ugunskura virzienā, uzmanīgi liekot soļus un ik pa laikam pašķielējot uz Haikanu, kas tur pat blakus vien nāca.

Pēkšņi kādu nolūzušu un sakaltušu zaru viņa tomēr nepamanīja. Kāja aizķērās un Kamzi nokrita uz ceļiem, ar abām rokām atspiežoties pret zemi. Cik neveikli, viņa nosarka.

Šo rakstu rediģēja Etasi: 15.03.2005 00:45

[Alfirin]

"Kamzi!" Haikans mirklī pazaudēja domu ķēdīti un noliecās pie meitenes. "Tu nesasities?" viņš norūpējies jautāja.

Pasniedzies Haikans satvēra Kamzi roku un piecēla viņu kājās. Viņa bija tik viegla!

[Romija]

"Paldies," viņa samulsusi noteica un ar rokām braucīja no ceļiem sausās lapas un zāli. Neveikli, neveikli, viņa nodomāja. Bet Haikana rokas bija patīkami siltas un stipras, tāpēc viņa nemaz neraisījās no viņa tvēriena vaļā.

[Alfirin]

Haikans steidzās palīdzēt meitenei notīrīt gružus, tad viņi turpināja iet uz ugunskura sārtās blāzmas pusi. Šoreiz Haikans sargājoši aplika Kamzi ap vidukli roku, lai viņa nepakristu vēlreiz. Jau tā viņš sev nemitējās pārmest, ka nav meiteni laikā uzķēris!

Savādās nakts domas bija paslēpušās pašā puiša apziņas stūrītī. Līdz ar atgriešanos pie ugunskura un Kamzi silto klātbūtni izgaisa arī Haikana paša nemiers.

[Romija]

Nu Kamzi lika soļus nedaudz drošāk, jo Haikans viņu saudzīgi turēja. Bet viņa nesteidzās. Patiesībā viņa labprāt apietu kādus pāris lokus ar saimniecības ēku, tad vēlreiz aizietu uz dārzu...

Bet viņi jau tuvojās ugunskuram. Menarions bija dziesmu pabeidzis, tāpēc tur bija iestājies savāds klusums, bet Kamzi dzirdēja tikai Haikana elpu un pašas soļus. Pienākot tuvāk, viņa paskatījās uz Haikanu, cenšoties tam ieskatīties acīs. "Paldies, ka pavadīji," viņa gandrīz čukstus noteica.

[Alfirin]

Haikans palaida Kamzi vaļā tikai tad, kad viņi jau bija teju pienākuši pie ugunskura. Tiesa, viņš to darīja negribīgi.

Kad Kamzi ieskatījās viņam acīs un pateicās par pavadīšanu, Haikans gribēja teikt, ka tas au nekas, bet vārdi nenāca pāri lūpām. Viņš pavēra muti, bet atkal to aizvēra. Tad samulsis nokrekšķinājās.

"Es jau pats biju vainīgs, ka nāci mani meklēt," viņa balss bija aizsmakusi.

[Romija]

"Bet kāpēc tu tā pēkšņi aizgāji?" viņa jautāja, vēl joprojām veroties puiša sejā. Tagad ugunskurs meta sārtu atblāzmu, un mati izskatījās kā ziedošas ābeles vēlā pavasarī. Kamzi pasmaidīja par šādu līdzību un tad atkal turpināja nopietni un jautājoši skatīties uz Haikanu.

[Alfirin]

Haikans stāvēja viņai tuvu. Ļoti tuvu...

"Īsti nemaz nezinu," viņš novērsa skatienu. Tomēr nespēja meitenei melot.

"Mani kaut kas satrauca, bet es pats nezinu - kas," Haikans kā atvainodamies pasmaidīja. "Bet tagad viss jau ir garām."

[Romija]

Kamzi paskatījās uz Haikanu ar jautājošu aci. Ja viņš gribēs stāstīt, tad tam vajadzēja viņu pamudināt. Ja nē, Kamzi negribēja uzbāzties. Tomēr varēja būt, ka tie ir tik personīgi iemesli, ko tā nevar visiem atklāt. Tāpēc viņa lēnām apsēdās pie ugunskura.

[Roviela]

Kellards brīdi pēc dziesmas beigām vēl sēdēja domīgs. Tad, itin kā atjēdzies no sapņa, saslējās un paklusi noteica:

- Laba dziesma...

Sapnis bija beidzies, atkal jādomā par ikdienu. Tikai tagad viņš pamanīja, ka viņi pie ugunskura nav visi. Kur Kamzi? Un Haikans? Viņš strauji paskatījās apkārt. Nē, viss labi, re, tur jau viņi nāk. Puiša roka ap meitenes vidukli... Ērkšķis. Gribējās uzkliegt, vai prāta darbs vazāties naktī pa tumsu svešā vietā!, darīt kaut ko, dusmas? griezirdība? nē, tā nē... pāris dziļas ieelpas, viņš saņēmās, un tikai klusu pajautāja:

- Ko tad jūs tā pazudāt? Pa tumsu svešās vietās nav labi noklīst.

Kellardam daudz neinteresēja, kas notiktu ar Haikanu, kaut gan arī puisim viņš skrietu palīgā nedomājot, bet Kamzi... tur nav šaubu, Kamzi dēļ viņš darīs visu.

[Romija]

Arī Kamzi paskatījās uz Haikanu it kā gaidot atbildi. Tad viņa ātri nobēra: "Nē, viss... viss kārtībā!" un apņēma ap pleciem apmetni. Bija kļuvis mazliet vēsāks.

"Tā bija skaista dziesma," viņa uzsmaidīja Kellardam, kura skatiens bija dīvaini noraizējies. Laikam jau viņš uztraucās par viņu abu nozušanu. Kamzi mazliet padomāja un saprata, ka ir jau arī par ko uztraukties. Viņa pati bija aizskrējusi tumsā, bet Haikans bija visai neapdomāigs. Vai arī jutās drošs par sevi? Kamzi nezināja, bet saprata, ka diez vai gudri būs darīts, ja viņš pārāk bieži šitā rīkosies. Būs jānorāj, meitene pie sevis apņēmās. Kaut kad, varbūt rīt...

"Par ko tā bija?"

[Roviela]

- Par ceļu zem kājām, par zvaigznēm virs galvas, par laiku un mūžibu. Tā bija sena valoda, es sapratu tikai dažus vārdus. Ja vēlies īsti zināt, pajautā Menarionam, - Kellards atbildēja.

Labi, ka viņi atnākuši... Kā es varēju nepamanīt, kā viņi aizgāja!, viņš joprojām sev pārmeta. Raizes skatienā vēl īsti nebija izgaisušas.

- Negribi doties pie miera? Tu neko daudz nedabūji šodien atpūsties, ne kā mēs, pārējie, - Kellards, lai nebūtu visu laiku jāskatās uz meiteni, sāka pamazām ietērpties bruņās. Sardzes laiks sācies...

[Romija]

"Laikam jau tā arī būs jādara," Kamzi noteica un paskatījās uz ēkas pusi. "Došos vēl mazliet pagulēt, ja vien tie sapņi..." viņa pieklusa. Šāds sapnis viņu varēja uzraut no miega pat vissaldākajā brīdī.

"Tu taču būsi nomodā?" viņa gandrīz lūdzoši paskatījās uz Kellardu. Viņai gribējās, lai nomodā ir kāds, kas varētu uzklausīt viņas sapni un nomierināt. Un uz Kellardu šādā ziņā varēja paļauties nešauboties.

[Roviela]

- Būšu! Ne visu nakti gan, domāju, bet tas kā iznāks, - Kellards, pievelkot jostu, jautājoši paskatījās Kamzi, - kāpēc vaicā?

[Romija]

"Neko..." kamzi mazliet samulsa. "Es par tiem sapņiem. Viņi man pēdējā laikā tādi dīvaini. Ja kas, es nākšu izstāstīt, labi," viņa nobeidza ar smaidu, paskatoties uz Kellardu, kas nu bija uzvilcis bruņas un gatavs sardzei.

"Ar labu nakti, nē... sardzi," Kamzi piemiedza aci un žāvādamās devās saimniecības ēkas virzienā.

[Alfirin]

"Es arī palikšu nomodā," Haikans ieteicās un, redzēdams to abu jautājošos skatienus, piebilda: "Man nenāk miegs, un tad labāk sēdēt augšā nekā neveiksmīgi mēģināt iemigt."
Puisis sameklēja Lorda Ildena doto apmetni. Tas tomēr bija lielāks un siltāks, kaut arī rupjāka darinājuma. Uzmetis skatienu bruņukreklam, kas stāvēja, kārtīgi nolikts blakus viņa ceļasomai, puisis tomēr izlēma to nevilkt.

[Romija]

Kamzi atskatījās. Tātad Haikans arī paliks augšā. Lai arī iepriekšējā naktī bija jauki tā gulēt kopā zem apmetņa, tomēr šonakt nav vētra. Un mazliet ērtāk arī, nodomāja Kamzi, iztēlojoties, kā viņa izstiepsies un gulēs.

Iegājusi ēkā, viņa paklāja apakšā vienu apmetni, bet ap pleciem apņēma otru. Tā vajadzētu būt silti. Lai arī miegs pārāk nenāca, tomēr viņa jutās nogurusi un pamazām vēra acis ciet. Pavisam drīz viņas elpa kļuva vienmērīga. Kamzi bija aizmigusi.

...dārzā ziedēja ābeles. Visām viņām bija rozā ziedi, bet vienai pašā vidū balti. Kā dzērveņu uzpūtenis. Kamzi stāvēja un viņas matos spēlējās vējš, kas šķita kā rotaļājoties. Kamzi sajutās kā bērnībā...

[Roviela]

- Ā! Ē... jā... labi, - Kellards apjucis novilka. Lai nu ko, bet to, ka Kamzi varētu gribēt tieši viņam stāstīt savus sapņus, viņš nebija iedomājies.

- Ar labu nakti! - viņš novēlēja, brīdi acīm pakavējoties pakaļ meitenei.

Drīz viņš bija saģērbies kā nākas, un ar lorda Ildena doto apmetni ap pleciem jau sēdēja izvēlētajā vietā. Tā, lai no mugurpuses nebūtu viegli pieejams, pats nebūtu ugunskura apspīdēts, bet visas spraugas starp drupām un ceļi būtu labi pārredzami.

Viņam nebija iebildumu pret to, ka Haikans pievienojas sargāšanai, vienīgi drusku māca šaubas par to, vai puisis spēs ilgi neaizmigt - viņš vienīgais dienā nebija gulējis ne drusciņas. Bet tā ir viņa paša darīšana.

[Alfirin]

"Guli mierīgi," Haikans novēlēja Kamzi, tad apsēdās pie ugunskura Kellardam iepretim. Viņš sēdēja klusēdams, un vēroja uguni, kā tā lākstīja ap sausajiem zariem un uzmanīgi laizīja mitros. Kad likās, ka tai pietrūks ēdamā, Haikans piemeta klāt kādu zariņu un centās uzminēt, kura vieta pirmā padosies karstās liesmas negausībai...

Viņš atkal domāja par panteru.