Seno ceļš, Raganu pasaule Opcijas

[Lia'angia]

Atendeilā valdīja satraukums. Lai gan rīts bija jau krietni pusē, saule spīdēja un labības lauki lūgtin lūdzās pēc sirpjiem, visi ielejas ļaudis pulcējās vecās pils kvadrātveida iekšpagalmā. Lords Ildans drūmi aplūkoja visus klātesošos - daudz viņu vis nebija palicis. Viņš smagi nopūtās, izelpa gārdzoši nosvelpa - pēdējās kara dienās gūtais ievainojums plaušās vēl likas sevi manīt. Kopš tā laika ir pagājusi tikai viena vasara, un ļaudis tikai daļēji ir spējuši atjaunot sagrautās mājas uz izpostītos laukus. Ziema būs barga. Taču visu, visu varētu pārciest, ja ne Unda...
Lords Ildans nopūtās vēlreiz un uzrunāja gaidošos cilvēkus:
- Ļaudis! Jūs jau droši vien visi zināt, ka mana meita, lēdija Unda, mans vienīgais bērns, ir pazudusi. Istabenes tējai ir piebērtas miegazāles, viņa vēl tagad jūtas stipri apdullusi. Trūkst arī lēdijas Undas ceļojuma tērpa. Mums ir izdevies noskaidrot - viņš pameta drūmu skatu mednieka Kennana virzienā - , ka lēdija Unda ir devusies uz Seno spēka vietu, kas, kā visiem zināms, atrodas kalnu piekājē. Tur viņa, acīmredzot, ir satikusies ar mūsu Viedo Urzulu, un tālāk viņas pēdas izzūd. Urzula vēl aizvien ir bez samaņas un izskatās, ka viņa vairs nebūs dzīvotāja. Mēs viņu atradām Seno spēka vietas malā, ar seju pret kalniem.
Ļaudis! es saprotu, ka tagad ir dārgas katras darba rokas. Bet man dārga ir arī mana meita. Es pats, diemžēl, vairs neesmu spējīgs doties viņu meklēt - viņš pamāja uz savas kreisās kājas stumbeni - , taču es būšu ļoti pateicīgs, ja kāds vēl pievienosies tiem, kas apņēmušies lēdiju Undu sameklēt. Tam būtu jābūt pilnīgi brīvprātīgam jūsu lēmumam. Mēs visi zinām, ka ar Senajiem un Spēku jāapietas uzmanīgi, un mums patlaban trūkst pat vismazākās norādes, kas var meklētājus sagaidīt viņu ceļā. Taču, ja jums izdosies atgriezties un atvest lēdiju Undu vai - lorda balss nodrebēja - vismaz ziņas par viņu, es būšu ļoti pateicīgs. Mans mantu kambaris un zirgu stallis būs jūsu rīcībā, un atgriežoties jūs gaidīs bagāts atalgojums.
Patlaban - turpināja lords Ildans, neņemdams vērā sačukstēšanos - lēdiju Undu meklēt pieteikušies ir mans sardzes priekšnieks Kellards un lēdijas Undas bērnu dienu draudzene Kamzi Medniece. vai ir vēls kāds drosminieks?
Lords apklusa. Ļaužu čalas pieņēmās spēkā. Visi zināja, ka lēdija Unda ļoti interesējas par Senajiem, tālab šķita skaidrs, ka viņa kaut kādā veidā nokļuvusi viņu varā. Cilvēkus uztrauca arī tas, ka Viedā Urzula ir pie miršanas - kas tagad viņus ārstēs, kas uzmundrinās? Par līdzgājēju neviens negribēja pieteikties...

Šo rakstu rediģēja Lia'angia: 11.01.2005 23:34

[Romija]

Redzēdama, ka degošais zars nekādu lielo labumu nedod, Kamzi to nolika atpakaļ ugunskurā. Pavilkusi roku atkal zem apmetņa, viņa sataustīja sava dunča spalu. Tas deva vēl mazliet drosmes. Ar acs kaktiņu pašķielējusi uz savu netālu pie citām mantām esošo loku, Kamzi sadūšojās un noteiktā, bet ne pārāk skaļā balsī vaicāja: "Kas tur ir?"

[Lia'angia]

Atbildes nebija, sajūtas palika...

[Romija]

Klusums bija nepatīkams. Bet sajūtas kļuva tik īstas, ka Kamzi šķita - jāmodina Kellards. Ko gan viņi divi tādi var izdarīt, ja tur tiešām kaut kas ir. Pie tam sardzes priekšnieks pats bija teicis.

"Ja esi labu ceļu gājējs, nāc ārā no tumsas!" viņa vēl pēdējo reizi uzsauca tik skaļi, ka iespējams Kellards dzirdēja. Ja arī nē, tad viņa tiešām modinās.

[Lia'angia]

Kamzi šķiet, ka kaut kur aiz kokiem kaut kas nočab... Un atkal - ne skaņas...

[Romija]

Kaut kas nočabēja. Tātad tur kāds ir, Kamzi uztrūkās.

"Kellard, Kellard," viņa sauca pietiekami skaļi, lai viņš dzirdētu, bet pārējie varētu turpināt gulēt. "Kellard, celies!" viņas balss bija satraukta. Viena roka ciešāk iekrampējās Haikana elkonī, otra sakļāvās ap dunča spalu, bet acis palika piekaltas vietai, no kurienes atskanēja čabēšana. Kāpēc viņiem vienmēr jāuzbrūk naktī, domāja Kamzi. Kāpēc nevar pa dienu, kad visu var redzēt?

[Roviela]

- Jā, kas noticis? - Kamzi izdzirda pie pašas auss. Tas bija Kellards. Ar ieročiem, bet bez bruņām. Laika ietērpties bruņās nebija. Vienīgi tumšais apmetnis. Viņš bija pilnīgi pamodies un modrs.

[Alfirin]

Heikans juta Kamzi trīsas. Meitene šķita sabijusies. Satvēris sava dunča spalu, viņš sprīdi pa sprīdim vēroja tumsu, kas ieskāva viņu ugunskura gaišo apli. Kamzi un viņa paša ēnas ietiecās tumsā, it kā savienodamas viņu ar to.

Puisis nevarēja izšķirties, ko darīt. Iet skatīties? Bet bija tā kā bail, un negribējās Kamzi vienu atstāt. Kas to zina, varbūt vēl kas notiks... Nu labi, negribējās arī vienam iet. Bet palikt sēžam...

Kamzi sauciens pēc Kellarda pielika punktu Haikana pārdomām. Aizskartais lepnums spēcīgi uzbangoja puiša krūtīs, un viņš spēji pielēca kājās.

"Paliec pie Kamzi, es aiziešu paskatīties," viņš teica Kellardam un, ciešāk satvēris vectēva dunča spalu, devās tieši tumsā, turp, kur, kā viņam šķita, slēpās klusais novērotājs. Izbailes bija pazudušas. Haikans iedomājās zobenu, ko bija dabūjis tikai nesen, bet izlēma, ka vectēva duncis ir gana labs ierocis. Bez tam, ar to rokā viņš jutās pārliecinātāks.

Haikans iegāja tumsā un apstājās, ieklausīdamies. Viņš elpoja klusām klusītēm, neskatoties uz ugunskura atblāzmu. Pamazām acis pierada pie tumsas un sāka izšķirt koku un krūmu aprises.

[Roviela]

- Kamzi, uzvelc loku! Bet vispirms aši, aši iedod to balto kārbiņu, atceries, ko Menarions teica? Varbūt mums rādās! - Kellards pačukstēja, būdams gatavs strauji rīkoties.
Viņš paskatījās uz zirgiem, vai tie nav nemierīgi. (OOC - un kā?)
Nē, ja kaut kas taisās uzbrukt, tad visiem jābūt labāk augšā! Pagramstījies zem kājām, viņš paņēma mazu akmentiņu, ko trāpīgi meta pa Sera bruņu izcilni, kas rēgojās netālu. Troksnim, kam vajadzēja izcelties, vajadzētu pamodināt arī Menarionu. Un aizbiedēt zvēru, ja tas ir zvērs, Kellards nodomāja.

[Romija]

Kamzi automātiski pasniedza Kellardam cibiņu. Viņas acis vēl joprojām bija piekaltas tumsai. Labi, ka Kellards bija pamodies. Haikans arī viņu aizstāvēja. Kamzi jutās drošāk.

Tagad viņa uz brīdi varēja nolaist skatienu un sameklēt loku. To uzvilkusi, viņa pamanīja Haikanu, kas dodās tumsā.
"Haikan!" viņa iesaucās. "Uzmanies!" un nomērķēja tajā virzienā. Ja kas, viņa šaus.

Šo rakstu rediģēja Etasi: 04.03.2005 22:44

[Roviela]

Kellards, nenovērsdams acis no bīstamās puses, cik vien varēja ātri atvēra cibiņu un paņēmis pavisam nieciņu burvīgās vielas, novilka ar to ap abām acīm. Aizvēris to, viņš mantiņu ielika Kamzi somā, kas mētājās tepat pie ugunskura. Dot meitenei bija veltīgi - Kamzi rokas tāpat bija aizņemtas.
Viņš piecēlās un pagāja nedaudz nost no ugunskura. Lai gaisma netraucē, un lai redzētu vietu, kurp aizgāja Haikans, nedaudz no citas puses.

[Lia'angia]

o.o.c. Zirgi kāreiz nekā neuzvedas. Visi guļ...
Sers Gvarvins paslējās augšup, novērtēja situāciju un neveikli piecēlās kājās. Menarions aši apmetās riņķī, rāpus ielīda tumsā nedaudz uz citu pusi, nekā bija iegājis Haikans. Liekas, ka viņš sāka gatavot kādu burvestību.
Vēl aizvien nedzirdēja ne skaņas. Tad Haikanam pēkšņi šķita, ka kaut kur birzītes viņā pusē uz mirkli pazib zeltainas, lielas acis ar vertikālām zīlītēm, kas izsmējīgi veras puisī. tad atskanēja viens maziņš zara krakšķītis no tās puses un atkal iestājās klusums.

[Romija]

Vēl viens troksnis. Kamzi saspringa. Tas varēja būt Haikans, bet varēja arī nebūt. Šaut vēl par agru, varēja puisi savainot. Kamzi gaidīja, atspiedusies uz viena ceļa un ar acs kaktiņu redzēja, kā pamazās pieslienas Sers G.

Nāc ārā nelieti, viņa skaitīja, nāc ārā no krūmiem, nāc gaismā, Kamzi šņāca caur zobiem.

[Alfirin]

Haikans ērcīgi nomurmināja kaut ko nesaprotamu. Smiesies te vēl! Viņš pieliecās un, uzmanīgi likdams pēdu pie pēdas, lavījās tuvāk birzītei. Puisis iedomājās, ka viņa biedri paliek iepakaļ, bet nevarēja atkāpties. Un Kamzi brīdinājums uzmanīties deva viņam drosmi.
Tomēr sirds sita kaklā, nav nekāda joka lieta tuvoties nezināmam pretiniekam!

[Roviela]

Dullais! Kellards nosodījās pie sevis, manot, ka neapdomīgais puisis viens pats iet pakaļ kaut-kam pilnīgā tumsā. Viņš aši novērtēja apkārtni pēc tā, ko redzēja tagad, un tā, ko atcerējās, kad bija izstaigājis birzīti, un, nolēmis, ka Kamzi tagad ir gatavībā un ugunskuram nevar pietuvoties pārāk tuvu nemanīts tā, ka meitene uzbrucēju nepamanītu savlaicīgi un nepaspētu izšaut, sāka cik vien klusi varēdams iesāņus sekot Haikanam, ar aprēķinu, ka, ja puisim uzbruks no priekšas, viņš paspēs pieskriet klāt, bet ja ienaidnieks mēģinās viņu apiet un uzbrukt no aiznugures, viņš uzdursies tieši Kellardam. Ieroči rokās un rokas gatavas kautiņam. Ko vairāk!

[Lia'angia]

Haikans zagās uz priekšu, laiku pa laikam nodevīgi nobrikšķot kādam sausam zariņam zem kājām. Katru reizi puisis satrūkās un labu brīdi stavēja, sirdij mežonīgi dauzoties pašā kaklā. šie bija vienīgie trokšņi, kas skanēja sastingušajā naktī.
Birztaliņa palika aiz muguras. Priekšā drūmi un noslēpumaini slējās kādas gandrīz pilnīgi sabrukušas drupas. Ne skaņas. Ne kustības. Ne vēja pūsmas.
Nospiedošā sajūta pēkšņi pazuda. šķita, ka kāds ir novērsis no viņiem savu pētošo skatienu.
Klatbūtnes sajūta izgaisa. Viņi bija vieni...

[Romija]

Kamzi saspringa, izdzirdot vismazāko troksnīti. Vai tas bija pretinieks, kas nodevīgi lavās pa krūmiem? Vai Haikans, kas neuzmanīgi liek soļus. Šaut nevarēja, nedrīkstēja. Bet acis urbās tumsā.

Vienā brīdī šķita, ka tas viss ir tikai sapnis. Tikai ļauna iedoma. Ka viss ir kārtībā, neviens uz viņiem neskatās. Kamzi pat sajutās muļķīgi. Dēļ viņas Haikans bija aizgājis tumsā, Kellards arī lavījās uz to pusi. Visi bija pamodināti. Bet sajūta nez kur bija pazudusi. Tomēr loku gan viņa nenolaidīs, kamēr visi atkal nebūs sveiki un veseli atpakaļ gaismā.

[Roviela]

Lavoties pakaļ Haikanam, Kellards pēkšņi sajuta, ka briesmas ir garām. Viss. Neviens svešais vairs tuvumā nav. Nav jēgas iet tālāk. Viņš apstājās, skatoties tumsā aiz birzītes robežām, kur neskaidri varēja jaust kaut kādas drupas, un atslābinājies sāka gaidīt atgriežamies gaišmataino pilsētnieku.

[Gvarvins]

Sers G kaadu briidi veeroja apkaarteejo rosiibu, roku tureedams uz zobena roktura, bet kad visi bija atgriezushies, pie zigriem nokraameetajaas mantaas samekleeja milziigu arbaletu un bultu maku, nokraameeja to visu sev blakus pakjeerienam un iekaartojaas meegjinaat mazdruscinj atpuusties. Paarlieciiba par to ka shajaa zemee ik uz solja draud briesmaz tikai pastiprinaajaas, taapeec sers G ljoti centaas neaizmigt.

[Romija]

"Kas tur bija?" vaicāja Kamzi, kad redzēja, ka visi atgriežas. No vienas puses bija labi, ka nekas nenotika. Bet no otras puses tas tomēr nedeva mieru. Tagad nenotika, bet ja nu tad, kad visi ir atkal aizmiguši, notiek?

[Alfirin]

Katrs brīkšķošais zariņš zem Haikana kājām lika viņam sodīties pašam par savu neveiklību. Viņš neatcerējās, ka kādreiz pilsētā izgājienos ar sava bara puikām būtu bijis tik neuzmanīgs. Nu jā, tur jau zeme nebija nosēta maziem, nodevīgiem zariņiem....

Haikans apstājās. Tās jokainās sajūtas vairs nebija. Viņš brīdi pastāvēja tāpat, gaidīdams, ja nu parādīsies atkal, bet, kad tas nenotika un Kellards aizmugurē atgriezās pie ugunskura, Haikans izlēma sekot viņa piemēram. Pametis skatienu pāri plecam uz vietu, kur bija vīdējušas tā "kaut kā" savādās acis, puisis pievienojās pārējiem.

Kad Kamzi uzdeva jautājumu par to, kas tas ir bijis, Haikans aizdomājās.

"Īsti nezinu. Vienīgais, ko es redzēju, bija lielas, zeltainas acis. Tām bija tādas savādas zīlītes... Varbūt jūs zināt, kādam zvēram tādas varētu būt? ... Jā, un tālāk ir kādas drupas. Varbūt viņš iebēga tur?"

Šo rakstu rediģēja Alfirin: 05.03.2005 23:59