Seno ceļš, Raganu pasaule Opcijas

[Lia'angia]

Atendeilā valdīja satraukums. Lai gan rīts bija jau krietni pusē, saule spīdēja un labības lauki lūgtin lūdzās pēc sirpjiem, visi ielejas ļaudis pulcējās vecās pils kvadrātveida iekšpagalmā. Lords Ildans drūmi aplūkoja visus klātesošos - daudz viņu vis nebija palicis. Viņš smagi nopūtās, izelpa gārdzoši nosvelpa - pēdējās kara dienās gūtais ievainojums plaušās vēl likas sevi manīt. Kopš tā laika ir pagājusi tikai viena vasara, un ļaudis tikai daļēji ir spējuši atjaunot sagrautās mājas uz izpostītos laukus. Ziema būs barga. Taču visu, visu varētu pārciest, ja ne Unda...
Lords Ildans nopūtās vēlreiz un uzrunāja gaidošos cilvēkus:
- Ļaudis! Jūs jau droši vien visi zināt, ka mana meita, lēdija Unda, mans vienīgais bērns, ir pazudusi. Istabenes tējai ir piebērtas miegazāles, viņa vēl tagad jūtas stipri apdullusi. Trūkst arī lēdijas Undas ceļojuma tērpa. Mums ir izdevies noskaidrot - viņš pameta drūmu skatu mednieka Kennana virzienā - , ka lēdija Unda ir devusies uz Seno spēka vietu, kas, kā visiem zināms, atrodas kalnu piekājē. Tur viņa, acīmredzot, ir satikusies ar mūsu Viedo Urzulu, un tālāk viņas pēdas izzūd. Urzula vēl aizvien ir bez samaņas un izskatās, ka viņa vairs nebūs dzīvotāja. Mēs viņu atradām Seno spēka vietas malā, ar seju pret kalniem.
Ļaudis! es saprotu, ka tagad ir dārgas katras darba rokas. Bet man dārga ir arī mana meita. Es pats, diemžēl, vairs neesmu spējīgs doties viņu meklēt - viņš pamāja uz savas kreisās kājas stumbeni - , taču es būšu ļoti pateicīgs, ja kāds vēl pievienosies tiem, kas apņēmušies lēdiju Undu sameklēt. Tam būtu jābūt pilnīgi brīvprātīgam jūsu lēmumam. Mēs visi zinām, ka ar Senajiem un Spēku jāapietas uzmanīgi, un mums patlaban trūkst pat vismazākās norādes, kas var meklētājus sagaidīt viņu ceļā. Taču, ja jums izdosies atgriezties un atvest lēdiju Undu vai - lorda balss nodrebēja - vismaz ziņas par viņu, es būšu ļoti pateicīgs. Mans mantu kambaris un zirgu stallis būs jūsu rīcībā, un atgriežoties jūs gaidīs bagāts atalgojums.
Patlaban - turpināja lords Ildans, neņemdams vērā sačukstēšanos - lēdiju Undu meklēt pieteikušies ir mans sardzes priekšnieks Kellards un lēdijas Undas bērnu dienu draudzene Kamzi Medniece. vai ir vēls kāds drosminieks?
Lords apklusa. Ļaužu čalas pieņēmās spēkā. Visi zināja, ka lēdija Unda ļoti interesējas par Senajiem, tālab šķita skaidrs, ka viņa kaut kādā veidā nokļuvusi viņu varā. Cilvēkus uztrauca arī tas, ka Viedā Urzula ir pie miršanas - kas tagad viņus ārstēs, kas uzmundrinās? Par līdzgājēju neviens negribēja pieteikties...

Šo rakstu rediģēja Lia'angia: 11.01.2005 23:34

[Gvarvins]

Sers G. piejaaja viens no beidzamajiem. Visu dienu vinjsh bijaa vilcies citiem nopakalj pilniigaa klusumaa. Pat necenshoties uzmundrinat sevi ar kaadu dziesmu, vai runaashanos ar savu chetrkaajaino draugu, kursh visaa shajaa dieva aizmirstajaa pasaulee shkjiet bija vieniigais, kas vinju saprata. Atshkjiriibaa no ieprieksheejaas dienas shkjiet varenais staavs seglos vairs nesleejaas tik lepni un arii zirga gaita bija krietni gausaaka.

Piejaajies pie paareejiem sers G, samekleejis eertaaku vietu, ne bez piepuules noraapaas no zirga un turpat arii palika kaadu briidi seezham.

Šo rakstu rediģēja Gvarvins: 03.03.2005 22:24

[Alfirin]

Haikans visu dienu bija jājis aiz Kamzi - varen ērti iekārtojies, lai varētu netraucēti vērot meiteni. Viņš kādu brīdi cītīgi domāja, vai Kamzi piepeši ir kļuvusi tik skaista, vai viņš agrāk to vienkārši nav pamanījis? Bet, nevarēdams nonākt ne pie kādas atbildes, puisis nolēma likties mierā un pārāk gari neprātot par neizdibināmām lietām.

Toties paša izspūrusī "frizūra" viņu sāka uztraukt. Savādi tā... Viņš paklusām mēģināja ieviest kaut kādu kārtību savās pinkās, un pa visu dienu tas viņam arī izdevās. Sākumā Haikans nedaudz kautrējās no Sera Gvarvina, kas spītīgi jāja pēdējais, bet tad nolēma,ka Sers tāpat neko nevarēs pateikt, un kuru tad interesē, ko tāds domā? Tā nu viņš vienā mierā piņķerējās pa matiem, kamēr saulīte mīlīgi sildīja un ceļinieki nesteidzīgi virzījās uz priekšu.

Beigās viņam šķita, ka nu mati ir pieņemamā paskatā, un Haikana pašapziņa atgriezās ar divkāršotu spēku. Dungodams vienu jautru dziesmiņu pēs otras, viņš ritmiski šūpojās seglos, līdz ievēroja, ka Kellards un Kamzi ir apstājušies pie lieliskas statujas.

Nokā```` no Rasi, viņš pakasīja ķēvītei starp ausīm, domādams, ko lai tādu pasaka Kamzi, tad vienkārši teica to, ko domāja:

"Kamzi, tu šodien ļoti labi izskaties!"

[Romija]

Kamzi pagriezās. Viņa nebija gaidījusi, ka Haikans būs jau blakus.
"E," viņa uzreiz neattapa. "Paldies!" Kamzi uzsmaidīja puisim. "Laikam jau agrāk sievietes zināja, ko lieto," viņa iebrauca ar roku kabatā un sataustīja mazo cibiņu.

"Kā tavs kakls?" viņa pacēla vienu uzaci un no apakšas uzlūkoja Haikanu.

[Alfirin]

"Kakls?" Haikans pārprasīja, īsti nesapratis, tad apķērās un savilka žēlīgu seju.

"Vēl joprojām velk un sāp..." viņš paberzēja sprandu, kas jau vairākas stundas nebija likusi par sevi manīt.

[Lia'angia]

Vispār ceļiniekiem liekas, ka šī varētu būt laba vieta nakts pārlaišanai. Ap statuju ir pietiekami daudz zāles, lai zirdziņi varētu pieēst pilnu vēderu. Ūdeni gan tuvumā nemana, toties kādus pārdesmit soļus no statujas ir neliela birztaliņa - labi, ja desmit koki - tātad vismaz par malku nav jāraizējas.
Menarions, pienācis pie statujas, sveic to ar cieņas pilnu žestu, apmēram tā, kā kāds karadraudzes vadonis varētu sveikt dižas un bagātas ielejas lordu. Viņš arī kaut ko saka, tas varētu izklausīties pēc sveiciena, tikai valoda gan nav saprotama... lai nu kā, pēc tam Menarions, šķiet, uzskata, ka formalitātes ir nokārtotas, un ierosina nakti pārlaist birztaliņā.
Sers Gvarvins, ar smagu nopūtu pieslējies kājās, noiet garām statujai, bet tad apstājas kā iemiets un sāk blenzt uz kausu, ko ragainais Lords tur rokā.

Šo rakstu rediģēja Lia'angia: 03.03.2005 23:19

[Roviela]

Kellards, sapratis, ka viņam bija taisnība - šī statuja tiešām ir par godu Lordam, pirms došanās uz birzīti pēc Menariona ierosinājuma, vēlreiz to pasveicināja. Tā, kā Lorda Ildena karotāji sveicina savu Lordu.

Atstājis abus jauniešus pie tēla, viņš devās uz nelielo, koku noaugušo vietiņu apskatīties, kas un kā. Un kā būtu ērtāk un drošāk. Atklāta vieta tomēr, lai arī viņš neticēja, ka Ragainā Lorda valdījumos varētu ielavīties kas nelabs.

Atradis ērtu vietiņu, viņš pagriezās, lai paaicinātu pārējos un ieraudzīja, ka visi jau nāk šurp, tikai Sers nez kāpēc kā sastindzis veras uz tēlu.

Ko viņš tur tādu saskatījis? No tāda attāluma nevarēja saprast.

[Alfirin]

Haikans bija priecīgs atkal redzēt kokus. Izskatījās, ka Kellards apmešanās vietu jau ir izraudzījis, un tā nu ari Haikans mieīgu sirdi devās turp. Neba nu ar pieredzējušu karavīru sāks diskutēt!

Rasi arī šķita priecīga par sulīgo zāli. Puisis noņēma zirdziņam no muguras nastas un seglus, uzmetis šķību skatienu bruņukreklam, kuru viņam nācās paņemt... Haikans cerēja, ka viņam nekad nenāksies to uzvilkt. Paņēmis pašas Rasi seglu segas stūri, viņš enerģiski nobraucīja ķēvītes muguru. Rasi apmierināti nogrudzinājās.

Tā nu Haikans pat nepamanīja ne sastingušo Seru Gvarvinu, ne arī pārsteigto Kellardu.

[Romija]

Kamzi aizveda Bali uz birzīti, kur viņa labprāt sāka mieloties ar zāli. Kamzi paturēja prātā Haikana sūdzēšanos par kakla sāpēm, bet nosprieda šajā lietā palīdzēt tad, kad visu būs ērti iekārtojušies uz naktsguļu.

Vieta šķita salīdzinoši jauka, atceroties iepriekšējo nakti. Varbūt tikai dēļ tā, ka nebija vētra, varbūt tāpēc, ka Kamzi šodien visu dienu bija labs garastāvoklis.

Meklēdama labāko vietu ugunskuram, Kamzi pamanīja, ka Sers dīvaini veras uz statuju.

"Kellard?" viņa ar acīm sameklēja un uzrunāja sardzes priekšnieku. "Kas tā ir par statuju?"

[Roviela]

Kellards satrūkās. Vecais muļķis!, viņš sevi norāja. Tad, piegājis tuvāk, klusu paskaidroja:

- Manuprāt, tas, ko mēs dēvējam par Ragaino Lordu, karavīru visspēcīgais aizbildnis, Gunnoras draugs un līdzgaitnieks. Menarions, manuprāt, varētu pastāstīt tev vairāk.. (OOC - es pareizi sarakstīju?)

- Es skatos, ko Sers tik dīvaini ilgi uz viņu blenž. Prātoju, vai tad tai vietā, no kurienes viņš ir, Lords arī būtu pazīstams? Jeb kas par lietu?

[Romija]

"Ā," novilka Kamzi. Viņa bija lasījusi par Ragaino Lordu, bet nekad nebija tādu redzējusi. Bet viņa pamanīja, ka Kellards šodien pret viņu izturās savādāk kā iepriekš. Kaut arī vienmēr laipns, tomēr šodien viņš izvairījās no Kamzi skatiena, centās uz viņu neskatīties. Vai tas būtu dēļ tā līdzekļa, ko viņa bija lietojusi.

Kamzi pamazām sāka iekārtot ugunskura vietu. Bet viņa bija ziņkārīga. Kāpēc tā? Vairākas reizes viņa tīšu prātu centās ielūkoties Kellarda sejā, cerot tur rast paskaidrojumus viņa izturēšanās veidam.

[Lia'angia]

Menarions, kurš dzirdēja Kamzi un Kellarda sarunu, piekrītoši pamāja ar galvu:
"Jā, tiklab, kā sievietes pielūdza un vērsās pie Gunnoras, visa dzīvā un auglības aizgādnes, tā vīrieši atdeva godu Kurnousam, ragainajam Lordam, medību un kara patronam. Senatnē viņi bija vereni Dižie, kas vēl aizvien rūpējas par saviem sekotājiem. Tiesa, arī es nesaprotu, kas lēcies Seram, ka viņš tā vēro Kurnousa kausu. varbūt ir ko līdzīgu redzējis savā zemē, un tagad brīnās par sakritībām? Tas ir ļoti spēcīgs artefakts, esmu lasījis par to sensenos manuskriptos. Reiz tas tika piešķits kādam drosminiekam, lai atbalstītu cīņā pret Tumsas un iznīcības spēkiem..."
Menarions piegāja pie Sera Gvarvina un pieskārās pie pleca, uzrunājot mierīgā, pārliecinošā balsī:
"Hei, draugs, man šķiet, ka tev ir pazīstams Kurnousa tēls? Vai tur, no kurienes tu nāc, arī viņu godā?"
Taču Sers nesaprata jautājumu un arī Kurnousa vārds viņam nešķita pazīstams. Viņš norādīja uz kausu un jautājošā tonī noteica: "Grāls?" Tad pagriezās pret Menarionu un nodeva garu penteri savā valodā. Apjēdzis, ka viņu nesaprot, pikti atmeta ar roku, norādīja uz kausu, uz sevi, uz savām acīm... tad vēlreiz atmeta ar roku un devās pie pārējiem uz nometnes vietu, laiku pa laikam pamesdams acis uz statujas pusi.

[Roviela]

Grāls? Varbūt tā Sera dzimtajās vietās dēvē kādu kausu, ko atgādina Ragainā lorda kauss? Kam viņam tāds? Viņš to meklē? Menarions teica, ka Kurnousa kauss ir ļoti spēcīgs... Jā, tāpēc jau kāds varētu gribēt to atrast, bet vai tas būtu tas pats kauss... Nu, nez... Kellards prātoja, brīdi pirms vakariņām atlaidies savā guļvietā un vērodams pēdējo saules staru rotaļu koku galotnēs. Nāksies stavēt sardzē, tāpēc katrs atpūtas mirklis ir vērtīgs.
Vienbrīd viņš noķēra Kamzi skatienu. Un atsmaidījis sajuta vaigos salīstam sārtumu. Nē, nu jau gan... cik labi, ka āda ir tik tumša un ir jau krēsla! Kellards cerēja, ka to neviens nepamanīs.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 04.03.2005 11:01

[Romija]

Nē, izskatās, ka viss kārtībā, nodomāja Kamzi, kad uztvēra Kellarda smaidu. Rietošās saules tari apkārtni bija padarījuši nedaudz sarkanīgu, tāpēc neko vairāk meitene nemanīja.

Izvilkusi no seglu somas maizi un žāvētu gaļu, viņa sāka iestiprināties. Menariona dāvātie ēdieni bija gardi, bet Kamzi sirdsapziņa neļāva aizlaist postā Bellas dotos kārumus.

Pēc maltītes Kamzi aizgāja piesiet Bali, lai tā pa nakti neaizklīstu. Viņa zināja, ka ķēvīte nav muļķe, bet tomēr šeit pilnīgi droši justies nevarēja.

"Es varētu kādu laiku vakarā pastāvēt sardzē," viņa ieminējās. "Nejūtos pārāk piekususi, varētu ļaut jums atpūsties vismaz kādu brīdi." Tad viņa paskatījās uz Haikanu, piemiedza ar aci un ieminējās: "Es domāju, ka mēs abi varētu," pie reizes pakustinādama pirkstus un paskatīdamās uz puiša kaklu. Viņam vajadzētu saprast...

[Roviela]

Kellards pievienojās kopējām vakariņām. Ērti novietojies pusguļus pie ugunskura, viņš ļāvās laiskoties, skaitīdams jautri lēkājošās dzirksteles un neko īpaši nedomādams.

- Man nav iebildumu, stāviet vien, - viņš atbildēja sprigacainās meitenes ieteikumam, reizē jusdams, ka sirdī ieduras tāds kā ērkšķis brīdī, kad viņa uzrunāja Haikanu. Nāksies pierast, ko lai dara... Slepšus uzmeta acis Kamzi - jā, viņa joprojām izskatās tikpat jauka un piemīlīga kā no rīta. Tas ir jauki. Viņš kļuva nedaudz priecīgāks.

Sasparojies, Kellards nolēma sagādāt vēl zarus ugunskuram un pēdējos sārtajos staros pārstaigāja birztalu, pēc ne pārlieku ilga laika atgriezdamies ar krietnu klēpi pamatīgu sausu zaru. Kārtīgi nolicis tos pie uguns, viņš pa pusei jokodams nobrīdināja jauniešus, lai neaizmieg, un, ja kas, lai uzreiz ceļ trauksmi.
Tad, novilcis bruņas un nolicis visu pa rokai, iekārtojās uz naktsguļu. Viņš tomēr bija noguris, tagad to varēja manīt. Labi... varēs ātri aizmigt... tā bija beidzamā doma pirms sapņu pasaules.

[Romija]

Kamzi noskatījās kā Kellards atnes vēl vienu zaru klēpi. Viņš vienmēr parūpējās par svarīgajām lietām. Kamzi jau pati būtu labprāt kādu līkumu izmetusi, bet viņa jutās nedaudz vainīga pie Haikana nogulētā kakla, tāpēc pacietīgi gaidīja, kad puisis būs gatavs masāžai.

Tikmēr viņa ik pa laikam sabikstīja ugunskuru, piemeta pa kādam zaram un uzsāka kādu dziesmu. Viņa dziedāja pietiekami klusu, lai netraucētu tiem, kas dodas gulēt, vietām vārdus aizstādama ar dungošanu. Tā bija Ceļa un Atrašanas dziesma. Par drosmīgo karavīru, kas devās grūtā ceļā, lai savu mīļoto atrastu. Tikai pašās dziesmas beigās viņš viņu satika un aizveda mājās, pārējā laikā cīnījās ar dažādiem šķēršļiem. Ar viņiem bija tāpat, un Kamzi cerēja, ka tomēr piepildīsies arī pēdējais pants.

[Lia'angia]

Vakars pagāja mierīgā noskaņā. Kamzi pie ugunskura masēja Haikana plecus, tas klusu murrāja aiz labsajūtas. Sers G. saīdzis tupēja stūrī un lēnām košļāja vakariņu maizi. Kellards drīz šņāca, Menarions klusiņām vērās liesmās un arī drīz aizgāja gulēt.
Kamzi un Haikans sēdēja pie dziestošā uguns, klusiņām pļapādami, kad viņiem pēkšņi likās, ka viņus kāds novēro...

[Romija]

Kamzi klausījās, kā Haikans murrā, kad viņa masēja tā plecus. Šķita, ka viņam patīk. Arī Kamzi tā bija sava veida atpūta pēc ceļa.

Pabeigusi, viņa uzvārīja tēju, ielēja pati sev un pasniedza arī Haikanam. Tā viņi sēdēja, skatījās liesmās un runājās.

Vienu brīdi Kamzi šķita, ka kaut kas ir viņai aiz muguras. Atskatījusies, viņa neko nemanīja. Taču sajūta saglabājās. Likās, ka kāds skatās. Neomulīgi viņa pavirzījās puiša virzienā.

"Haikan, man ir tāda najauka sajūta. It kā kāds skatītos," viņa čukstēja, nenolaižot acis no tumsas vietā, kur šķita, ka kāds ir.

[Lia'angia]

Sajūta pastiprinājās. Tas bija gauži nepatīkami. Nesakustējās neviena lapiņa, nenobrakšķēja ne zariņš... Tomēr visu laiku likās, ka kāds viņus Vēro. Uzmanīgi. Pētoši. Vērtējoši. Ne labvēlīgi, ne ļauni. Vienkārši vēro.

[Romija]

Kamzi ietinās ciešāk apmetnī. Šķita, ka tā drošāk. Kamēr nekas neliecināja par reāla ienaidnieka esamību, tikmēr pārējos negribējās modināt. Ja nu tā ir tikai sajūta, viņa domāja. Citiem taču ir jāatpūšas.

Tad viņa lēnām pasniedzās ugunskura virzienā un pacēla vienu pusapdegušu zaru augstāk, lai apkārtne kļūtu gaišāka. Ja nu kāds ir tuvumā, to vajadzētu ieraudzīt.

Sirds sitās tā, ka šķita, ka pat Haikans to dzird, ja pat ne visi pārējie. Ar otru roku Kamzi ieķērās Haikana elkonī.

[Lia'angia]

Neko daudz vis degošais zars neizgaismo, vien šaudīgas ēnas svaidās aiz ugunskura gaismas apļa... Vēl joprojām nedzird ne skaņas. Ne putna čiepsta, ne zāles čaboņas... Vien koku zaros klusiņām šalc gandrīz nemanāms vējš...
Un sajūta, ka vērotājs ir tepat blakus, paliek tik pat spēcīga.
Haikans ir paslējies augšup, tramīgi paskatās apkārt, bet arī neko nemana.