Seno ceļš, Raganu pasaule Opcijas

[Lia'angia]

Atendeilā valdīja satraukums. Lai gan rīts bija jau krietni pusē, saule spīdēja un labības lauki lūgtin lūdzās pēc sirpjiem, visi ielejas ļaudis pulcējās vecās pils kvadrātveida iekšpagalmā. Lords Ildans drūmi aplūkoja visus klātesošos - daudz viņu vis nebija palicis. Viņš smagi nopūtās, izelpa gārdzoši nosvelpa - pēdējās kara dienās gūtais ievainojums plaušās vēl likas sevi manīt. Kopš tā laika ir pagājusi tikai viena vasara, un ļaudis tikai daļēji ir spējuši atjaunot sagrautās mājas uz izpostītos laukus. Ziema būs barga. Taču visu, visu varētu pārciest, ja ne Unda...
Lords Ildans nopūtās vēlreiz un uzrunāja gaidošos cilvēkus:
- Ļaudis! Jūs jau droši vien visi zināt, ka mana meita, lēdija Unda, mans vienīgais bērns, ir pazudusi. Istabenes tējai ir piebērtas miegazāles, viņa vēl tagad jūtas stipri apdullusi. Trūkst arī lēdijas Undas ceļojuma tērpa. Mums ir izdevies noskaidrot - viņš pameta drūmu skatu mednieka Kennana virzienā - , ka lēdija Unda ir devusies uz Seno spēka vietu, kas, kā visiem zināms, atrodas kalnu piekājē. Tur viņa, acīmredzot, ir satikusies ar mūsu Viedo Urzulu, un tālāk viņas pēdas izzūd. Urzula vēl aizvien ir bez samaņas un izskatās, ka viņa vairs nebūs dzīvotāja. Mēs viņu atradām Seno spēka vietas malā, ar seju pret kalniem.
Ļaudis! es saprotu, ka tagad ir dārgas katras darba rokas. Bet man dārga ir arī mana meita. Es pats, diemžēl, vairs neesmu spējīgs doties viņu meklēt - viņš pamāja uz savas kreisās kājas stumbeni - , taču es būšu ļoti pateicīgs, ja kāds vēl pievienosies tiem, kas apņēmušies lēdiju Undu sameklēt. Tam būtu jābūt pilnīgi brīvprātīgam jūsu lēmumam. Mēs visi zinām, ka ar Senajiem un Spēku jāapietas uzmanīgi, un mums patlaban trūkst pat vismazākās norādes, kas var meklētājus sagaidīt viņu ceļā. Taču, ja jums izdosies atgriezties un atvest lēdiju Undu vai - lorda balss nodrebēja - vismaz ziņas par viņu, es būšu ļoti pateicīgs. Mans mantu kambaris un zirgu stallis būs jūsu rīcībā, un atgriežoties jūs gaidīs bagāts atalgojums.
Patlaban - turpināja lords Ildans, neņemdams vērā sačukstēšanos - lēdiju Undu meklēt pieteikušies ir mans sardzes priekšnieks Kellards un lēdijas Undas bērnu dienu draudzene Kamzi Medniece. vai ir vēls kāds drosminieks?
Lords apklusa. Ļaužu čalas pieņēmās spēkā. Visi zināja, ka lēdija Unda ļoti interesējas par Senajiem, tālab šķita skaidrs, ka viņa kaut kādā veidā nokļuvusi viņu varā. Cilvēkus uztrauca arī tas, ka Viedā Urzula ir pie miršanas - kas tagad viņus ārstēs, kas uzmundrinās? Par līdzgājēju neviens negribēja pieteikties...

Šo rakstu rediģēja Lia'angia: 11.01.2005 23:34

[Romija]

Arī Kamzi bija pienākusi apskatīt Kellarda atradumu. Cibiņa bija tiešām skaista. Šādas mazas lietiņas patika Undai, viņai arī bija dažādi trauciņi un nieciņi, ko viņa mēdza rindot uz spoguļa malām un plauktiņiem, ik pa laikam pārskatot un noslaukot putekļus. Bet tieši šādu Kamzi neatcerējās redzējusi starp Undas lietām.

"Labrīt," atņēma Kamzi un tikai tad pamanīja, kā stāv Haikana mati. Iespurgusies un ātri aizšāvusi roku mutei priekšā, lai neaizvainotu puisi, ja nu gadījumā viņam tas nepatīk, viņa paskatījās uz savu balstu naktī. Redzot, ka viņš nedaudz stīvi staipa kaklu, arī meitene sajuta notirpušo cisku, kas vēl joprojām nebija atgājusi.

[Alfirin]

Haikans neizpratnē sarauca uzacis, kad Kamzi iespurdzās. Brīdi padomājis, puisis nonāca pie secinājuma, ka tā droši vien ir viena no tām neizprotamajām sieviešu uzvedības lietām, par ko viņa tēvs reiz bija ieminājies.

Kamzi izskatījās nedaudz saburzīta, bet citādāk tīri labi. Varbūt tas bija tāpēc, ka cauri logam istabā iekļuvušie saules zaķīši draiski lēkāja uz meitenes sejas?

[Romija]

Redzot Haikana neizpratni, Kamzi iespurdzās vēlreiz un zīmīgi paskatījās uz Haikana matiem.

"Labi izgulējies?" viņa šķelmīgi prasīja.

[Alfirin]

Šoreiz Haikans meitenes skatienu uztvēra - un nosarka. Viņam tobrīd nebija ne mazākās iespējas aplūkot sevi, bet viņš domāja, ka var iztēloties savu matu ērkuli. Steidzīgi iebraucis ar pirkstiem savā blondajā galvasrotā, Haikans tūlīt pat bija spiests atmest domu par ātru situācijas labošanu - pirksti ieķērās pinkās, un viņam nekas cits neatlika, kā atstāt matu kārtībā savešanu uz vēlāku laiku.

"Vispār jau jā," viņš atbildēja, izlēmis ignorēt savu izskatu. "Un tu?"

[Romija]

Kamzi patika Haikana centīgā vēlme savākt savus matus. Viņai pašai mati bija diezgan īsi un viņa jau bija pieradusi tos savākt bez ķemmes, tāpēc puiša izdarības šķita amizantas.

"Es?" viņa koķeti pārjautāja. "Labi, visnotaļ labi," un pasmaidīja. Diez vai manas ciskas justos labāk, ja es būtu gulējusi uz grīdas viena pati, viņa nodomāja, tāpēc neko skaļi neteica. "Ļauj man mazliet palīdzēt," Kamzi teica Haikanam un (OOC: ja viņš atļauj, protams) maigi, bet stingri uzlika rokas uz pleciem. Viņa centās masēt Haikana plecus, lai nedaudz atvieglotu viņa kakla stīvumu, ar pirkstiem braucot pāri kakla kauliņiem. Kamzi bija īsa, tāpēc tas nenācās viegli.

"Vai mums nebūtu drīz laiks doties ceļā?"

[Alfirin]

Haikans pateicīgi pagrieza plecus pret Kamzi. Viņas mazie pirkstiņi maigi, bet stingri pastaigājās pa viņa saspringtajiem muskuļiem, liekot tiem atslābt. Puisis pat nepamanīja, kā viņa sejā pamazām parādījās apmierināts smaids. Kamzi pirkstu pārbrauciens pāri Haikana kakla skriemeļiem lika viņam notrīcēt, un puisis nemierīgi sakustējās.

Piepeši viņa pātrauca masāžu, lai ierosinātu doties ceļā. Haikans ar piepūli padzina vilšanās sajūtu un iztaisnoja plecus. Viņa kakls jutās daudz labāk.

"Paldies! as bija patiešām labi!" puisis uzslavēja Kamzi. "Vai drīkstu kādu citu reizi cerēt uz atkārtojumu?" viņš piemiedza aci.

[Romija]

"Iespējams, iespējams," Kamzi nomurrāja, uzsmaidīja un pagriezās, lai atkal izietu ārā.

Piegājusi pie Bali, viņa noglauda tās kaklu, maigi iečuksēja ķēvītei pāris uzmundrinošus vārdus ausī un paņēma no segliem apmetni. Lai arī rīts bija saulains, tomēr bija rudens, kas pēdējā laikā lika rītiem būt drēgniem.

Paņēmusi Bali pavadu, viņa aizveda zirdziņu līdz Ceļam un pati pagriezās, ar aicinošu skatu uzlūkojot pārējos. "Ejam?"

[Lia'angia]

o.o.c. - visi, kam ir nojēga par maģiju, sajuta, ka cibiņa ir maģiska.
Menarions bija beidzis aplūkot Kellarda atradumu. Viņš bija brīdi turējis to rokās, tad ļoti uzmanīgi atvēris vāciņu (uzvēdīja ļoti jauks un uzmundrinošs aromāts) un paostījis saturu, tad atkal aiztaisīja cibiņu ciet un, viegli smaidot, pasniedza to atpakaļ:
"Jā, tā tiešām ir Hannana māja. Viņš bija dziednieks un zāļu zinātājs, pie viņa no tālienes brauca pēc dažādām ziedēm un mikstūrām. Bet šis te drīzāk varētu interesēt dāmas - tas ir līdzeklis skaistumkopšanai. Taču tam piemīt arī kāda ļoti laba īpašība - kādu laiku pēc tā ieziešanas ap acīm cilvēks spēj redzēt cauri ilūzijām. Turklāt, kamēr vāciņš ir ciet, tā saturs nav pakļauts laika iedarbībai, tā ka mūsu lēdija - viņš viegli paklanījās Kamzi virzienā - var izmēģināt, kādus līdzekļus izmantoja šeit dzīvojošās dāmas."
Sers Gvarvins bija diezgan saīdzis. Viņš bija apgājis apkārt mājai no ārpuses un, kaut ko klusi, īgni purpinādams, stāvēja, atbalstījies pret sienu un gaidīja pārējos. Par cibiņu viņš neizrādīja ne mazāko interesi.

Šo rakstu rediģēja Lia'angia: 03.03.2005 09:12

[Romija]

Dāmas? Vai Kamzi dzirdēja pareizi? Viņa atstāja Bali rātni stāvam uz Ceļa un pati pienāca tuvāk. Tiešām patīkams aromāts.

"Izmēģināt? Labprāt," viņa noteica un paņēma cibiņu, atkal sajuzdama tās maģisko auru. Atvērusi vāciņu, viņa ar pirkstu viegli paņēma mazliet no tās satura un uzzieda uz sejas, izlīdzinādama arī gar acīm. No sākuma neko īpašu nejuta, ja neskaita jauko smaržu. Tad jau redzēsim, kas notiks vēlāk, viņa nodomāja.

"Es to paturēšu, ja nevienam nav iebildumu," viņa paskatījās uz pārējiem.

Šo rakstu rediģēja Etasi: 03.03.2005 09:18

[Roviela]

Kellards uzmanīgi noklausījās, ko stāsta Menarions. Tad, re, kādā ievērojamā mājā viņi ir pavadījuši šo nemīlīgo nakti! Viņš ar pilnīgi citām acīm vēlreiz noskatīja sūnām noaugušo pamatīgo akmens plākšņu jumtu un stiprās sienas.

Izdzirdis Kamzi ierosinājumu, viņš piekrītoši pamāja ar galvu:

- Labi! Ņem. Lai tā stāv pie tevis. Es varu to nejauši pazaudēt, un tas būtu ļoti žēl.

Viņš aizgāja saģērbties. Tas nevilkās ilgi, un pavisam drīz Kellards stāvēja blakus pārējiem netālu no ceļa gatavs uzsākt šīs dienas gājienu.

[Lia'angia]

Pēc maza brītiņa visi, kas uzmanīgāk papēta Kamzi, redz, ka viņa šodien izskatās ļoti labi. Viņa taču patiesībā ir ļoti valdzinoša!
Pati Kamzi šobrīd neko īpašu nemana, viņai vienkārši ir labs garastāvoklis un visa pasaule šķiet skaista.

[Romija]

Kamzi iebāza cibiņu kabatā. Tur tai vajadzēja būt drošībā.

Aizejot atpakaļ pie Bali, zirdziņš pasniedz purnu pretī Kamzi. Apkārt bija tik jauki, kaut arī tuksnesis. Atkal paņēmusi pavadu, viņa pagriezās pret pārējiem. Fonā stāvēja viņu naktsmītne ar skaisti zaļām sūnām vietām. Visi ceļabiedri šķita tik izgulējušies. Nu labi, Sers G bija mazliet tāds saburzīts, bet gan jau viņš pamodīsies. Droši vien nebija pārāk viegli gulēt bruņās. Un Haikana mati, tie lika pasmaidīt.

"Dodamies?", Kamzi bija nepacietīga.

Šo rakstu rediģēja Etasi: 03.03.2005 09:34

[Roviela]

- Dodamies, - Kellards piekrita, vēl piekārtodams savu apmetni Bali mugurā. Kad viņš pagriezās, lai ietu, viņa skatiens gandrīz nejauši apstājās pie Kamzi sejas. Tīrie brīnumi! Meitene jau tā nebija nekāda neglītene, Kellardam pietika acu, lai to saskatītu, bet tagad tā bija īsta skaistule. Nez, kā viņa izskatītos lēdijas ģērbā? Viņš nevilšus nodomāja. Kaut nu tā paliktu, cerams, ka tāds skaistumkopšanas līdzeklis nav īslaicīgs. Viņš klusu nopūtās un saņēmies uzsāka iet.

[Lia'angia]

Tā kā nevienam īpašu iebildumu nebija, drīz jau visi draudzīgā bariņā devās tālāk pa Ceļu. Diena bija ļoti skaista un drīz vien kļuva visai silts. Apkārt pletās meirīga, lietus noskalota ainava, debesīs peldēja pāris vieglas mākoņu skrandiņas un vientuļš putns, kurš tik tikko samanāms, planēja dzidrajā zilumā.
Ceļš, taisns kā bulta, veda viņus cauri Tuksnesim aizvien uz priekšu. Izretis gadījās kādas celtnes drupas. Divas reizes viņi pagāja garām stēlām. Viena atradās gabaliņu nost no Ceļa un attēloja lielisku, pakaļkājās saslējušos panteru. Otra, turpat netālis, Ceļa otrā pusē, atainoja milzīgu, žuburainu koku ar biezu lapotni. Virs koka rotājās saule.
Pret vakarpusi viņi pagāja garām laika neskartai stautujai. Tas bija dabīgā lielumā veidots vīrieša attēls. Lakoniskām līnijām iezīmētais tērps šķita plandāmies vējā, vienā rokā bija skaists kauss, otrā - liels pūšamais rags, pei sāniem zobens. Seja bija mierīga un cēla, augsto pieri vainagoja no ragiem savīts kronis.
Un Kamzi vēl joprojām izskatās ļoti jauki... (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

[Romija]

Pa dienu Kamzi vairākas reizes jāja uz Bali, tad atkal gāja kājām. Vakars pienāca daudz patīkamāks par iepriekšējo. Vietām pa ceļam redzētās drupas un stēlas atgādināja, ka būs atkal jāmeklē naktsmītne.

Kad saules stari jau liecās uz vakaru, Kamzi apstājās pie staujas un nokāpa no zirga. Nu jau kādu laiku bija jāts, vajadzēja izlocīt kājas.

Gaidot pārējos, kam pa priekšu viņa bija aizsteigusies, Kamzi aplūkoja statuju. Tāda vientuļa, bet skaista. Gandrīz cēla rietošajos saules staros.

[Roviela]

(OOC - a tas nav Ragainais Lords, gadījumā?)

Kellards arī apstājās statujas priekšā. Tā pievilka skatienu. Beidzot kaut kas! Kellards gandrīz atviegloti uzelpoja. Visu dienu viņš bija soļojis, tikai īsos brīžos novēršot acis no dzīvespriecīgās meitenes. Viņš taisni dusmojās uz sevi, bet neko nevarēja padarīt, un pat jaukā diena nespēja mainīt viņa noskaņojumu.
Bet tagad bija iemesls domāt par kaut ko citu.

[Romija]

"Būs jāatrod naktsmītne," Kamzi vērsās pie pienākušā Kellarda. "Drīz paliks pavisam tumšs," viņa noteica un paskatījās vēlreiz uz statuju. Vēl saules stari apspīdēja vīrieša seju.

[Lia'angia]

o.o.c. - nu vispār Kellards nevienu viņa statuju līdz šim nav redzējis, bet ļooooti pēc viņa izskatās...

[Roviela]

- Jā, Kamzi, tā ir, - Kellards pacēla acis uz statuju vēlreiz, cenšoties neskatīties uz meiteni.

Kauss, pūšamais rags, zobens, žuburotu ragu kronis. Ragu kronis... Viņš apgāja apkārt statujai. Nekādu bojājumu gludajā virsmā nemanīja. Tas var būt tikai Ragainais Lords, karavīru aizstāvis, viņš nosprieda pie sevis, lai gan nekad nebija redzējis nevienu Lorda tēlu, pēc nostāstiem te bija viss, kam jābūt. Pēkšņā iedvesmā Kellards piegāja pavisam klāt statujai un, uzlicis labo roku ar aproci uz statujas pamatnes, domās uzrunāja statuju: Tu, visvarenais, sargs un aizstāvi, Tu zini, kur un kāpec mēs ejam, es izlūdzos Tavu labvēlību un palīdzību darbam, kas jāpadara!

Vēl brīdi tā stāvējis, viņš atkāpās un uzlūkoja statuju vēlreiz. Atbildi viņš negaidīja, bet, viņaprāt, pat tikai dižā Senā statuja pelnīja atbilstošu cieņu.

[Romija]

Kamēr Kellards bija pie statujas, Kamzi nolēma palaist Bali pagrauzt šur tur esošos zāles kumšķus. Zirdziņam arī vajag savu tiesu.

Vakars bija diezgan jauks, tāpēc viņa vienkārši aplūkoja apkārtni, skatoties, kā pamazām tuvojās pārējie biedri. Sadrūmušais Sers G vēl joprojām nebija noņēmis savu ķiveri. Interesanti, kāds viņš ir bez tās, domāja Kamzi. Tā kā viņai bija labs garastāvoklis, tad viņa iedomājās visādus variantus, pie sevis ik pa laikam klusi ieķiķinoties. Menarions kā vienmēr tuvojās klusēdams. Zemie saules stari meta sarkanīgu atblāzmu viņa sejā, kas padarīja šo vīrieti vēl pievilcīgāku. Bet Haikans kā vienmēr tuvojās Rasi mugurā. Izskatījās, ka viņš pat svilpo. Bezbēdīgais Haikans!