Seno ceļš, Raganu pasaule Opcijas

[Lia'angia]

Atendeilā valdīja satraukums. Lai gan rīts bija jau krietni pusē, saule spīdēja un labības lauki lūgtin lūdzās pēc sirpjiem, visi ielejas ļaudis pulcējās vecās pils kvadrātveida iekšpagalmā. Lords Ildans drūmi aplūkoja visus klātesošos - daudz viņu vis nebija palicis. Viņš smagi nopūtās, izelpa gārdzoši nosvelpa - pēdējās kara dienās gūtais ievainojums plaušās vēl likas sevi manīt. Kopš tā laika ir pagājusi tikai viena vasara, un ļaudis tikai daļēji ir spējuši atjaunot sagrautās mājas uz izpostītos laukus. Ziema būs barga. Taču visu, visu varētu pārciest, ja ne Unda...
Lords Ildans nopūtās vēlreiz un uzrunāja gaidošos cilvēkus:
- Ļaudis! Jūs jau droši vien visi zināt, ka mana meita, lēdija Unda, mans vienīgais bērns, ir pazudusi. Istabenes tējai ir piebērtas miegazāles, viņa vēl tagad jūtas stipri apdullusi. Trūkst arī lēdijas Undas ceļojuma tērpa. Mums ir izdevies noskaidrot - viņš pameta drūmu skatu mednieka Kennana virzienā - , ka lēdija Unda ir devusies uz Seno spēka vietu, kas, kā visiem zināms, atrodas kalnu piekājē. Tur viņa, acīmredzot, ir satikusies ar mūsu Viedo Urzulu, un tālāk viņas pēdas izzūd. Urzula vēl aizvien ir bez samaņas un izskatās, ka viņa vairs nebūs dzīvotāja. Mēs viņu atradām Seno spēka vietas malā, ar seju pret kalniem.
Ļaudis! es saprotu, ka tagad ir dārgas katras darba rokas. Bet man dārga ir arī mana meita. Es pats, diemžēl, vairs neesmu spējīgs doties viņu meklēt - viņš pamāja uz savas kreisās kājas stumbeni - , taču es būšu ļoti pateicīgs, ja kāds vēl pievienosies tiem, kas apņēmušies lēdiju Undu sameklēt. Tam būtu jābūt pilnīgi brīvprātīgam jūsu lēmumam. Mēs visi zinām, ka ar Senajiem un Spēku jāapietas uzmanīgi, un mums patlaban trūkst pat vismazākās norādes, kas var meklētājus sagaidīt viņu ceļā. Taču, ja jums izdosies atgriezties un atvest lēdiju Undu vai - lorda balss nodrebēja - vismaz ziņas par viņu, es būšu ļoti pateicīgs. Mans mantu kambaris un zirgu stallis būs jūsu rīcībā, un atgriežoties jūs gaidīs bagāts atalgojums.
Patlaban - turpināja lords Ildans, neņemdams vērā sačukstēšanos - lēdiju Undu meklēt pieteikušies ir mans sardzes priekšnieks Kellards un lēdijas Undas bērnu dienu draudzene Kamzi Medniece. vai ir vēls kāds drosminieks?
Lords apklusa. Ļaužu čalas pieņēmās spēkā. Visi zināja, ka lēdija Unda ļoti interesējas par Senajiem, tālab šķita skaidrs, ka viņa kaut kādā veidā nokļuvusi viņu varā. Cilvēkus uztrauca arī tas, ka Viedā Urzula ir pie miršanas - kas tagad viņus ārstēs, kas uzmundrinās? Par līdzgājēju neviens negribēja pieteikties...

Šo rakstu rediģēja Lia'angia: 11.01.2005 23:34

[Romija]

Sniedzot Seram ābolu, Kamzi pamanīja nu tikai pienākušo Haikanu.

"Ei, Haikan!" viņa uzsauca. "Vai tu gadījumā nezini šī cilvēka dīvaino valodu? Mums te nelielas problēmas," viņa nobeidza smaidot. Varbūt taču kāds izglābs viņu un Kellardu no visai nogurdinošās žestu valodas lietošanas.

[Gvarvins]

Pret piedaavaato aabolu sers Gvarvins savicinaaja rokas, aciimredzami likdams saprast, ka vinjs ir ticis paarprasts, lai arii peec neilgas pauziites aabolu panjeema, bet ar otru roku atkal noraadiija ieprieksheejajaa virzienaa, tad jautaajoshi paskatiijaas uz Kamzi, un pielicis roku pie paveertaam luupaam, tur itkaa kaut ko panjeema un to sniedza vinjai. Izpildiijis zhestu vinjsh atkal nobeera vairaakus piktus vaardus un paraudiijaas apkaart uz paareejiem. Shkjiet katra jaunieraudziitaa persona sveshinieku dzina veel dziljaakaa neizpratnee.

[Romija]

"Nē, man šķiet, ka mēs tā īsti nesapratīsim, ko viņš grib mums pateikt," nopūtās Kamzi un paskatījās Serā ar skumjām un platām acīm. Noplātījusi rokas, viņa pamazām devās Bali virzienā.

"Domāju, ka mums jādodas. Ja viņš gribēs, tad sekos, ja nē, tad diez vai ir vērts kavēt laiku."

Kamzi piegāja pie ķēvītes un konstatēja, ka viņa ir pastiepusi purnu Sera zirga virzienā, un abi ir kā sarunājas. Kā tad, palaidniece, nodomāja Kamzi, tik uz puišiem. Viņa pasmaidīja un uzkāpa seglos.

[Alfirin]

Uz Kamzi jautājumu par to, vai viņš nezinot svešinieka vaodu, Haikans tikai bezpalīdzīgi noplātīja rokas.

"Piedod, nevarēšu izlīdzēt. Lai gan - pat ļoti to gribētu," puisis vainīgi pasmaidīja.

Sera žests it kā kaut ko izņemot no mutes un sniedzot Kamzi tā pārsteidza Haikanu, ka viņš sastinga, apaļām acīm blenzdams uz svešinieku. Ir nu gan!

Rasi viņam blakus sapurināja krēpes, un Haikans to iztulkoja kā vēlēšanos doties tālāk. patiesībā, arī viņš domāja tāpat.

"Rasi man te saka, ka esot laiks kātot tālāk," viņš palūkojās pēc kārtas uz Kellardu, Kamzi un Menarionu.

[Roviela]

Kellards atkal neko nesaprata. Ko viņš grib? Jautā, vai tur, kurp mēs iesim, būs kāds, kas runās viņa mēlē? Droši vien, ka nav tur tāda, bet kā lai to droši zin, ja pats nekad tur neesi bijis?

Sardzes priekšnieks uz žestu atbildēja atkal ar plecu paraustīšanu un žestu - kas to lai zina?

Tad viņš piekrītoši pamāja pārējiem, jā, ejam. Neko vairāk, šķiet, nesarunāsim. Ja Sers vēlas, viņš var nākt līdzi.

Vēlreiz pieklājīgi palocījies pret Seru, Kellards nepārprotami norādīja, ka viņi tūlīt dosies tālāk, tur, pa to ceļu. Un, ja Sers vēlas, viņš var viņiem piebiedroties. Un, ka Seram ar šo zirgu nebūtu vēlams doties uz kalniem (parādot ar roku uz bruņinieku, tad uz zirgu, tad uz kalniem un pēc tam aizliedzošā žestā sakrustojot rokas; un vēl vienu reizi to pašu).

Šo rakstu rediģēja Roviela: 16.02.2005 11:46

[Romija]

"Dodamies, Ser!" teica Kamzi, īpaši uzsverot pēdējo vārdu. Viņa redzēja, ka arī pārējie domā, ka laiks ceļu turpināt.

Piesitusi papēžus Bali sānos, viņa vadīja zirdziņu uz baltā Ceļa sākumu. Ķēvīte vēl paostījās Sera zirga virzienā, bet paklausīgi lika soļus pretī nezināmajam.

Tā kā saule bija augstu debesīs un laiks bija diezgan silts, Kamzi novilka apmetni, atstājot saules staros zibot sudraba dunča spalu. Brīdinājumam, ja vajadzēs!

Viņa smaidīja. Bija patīkami, ka Undas glābēju pulciņam pievienojas spēcīgi ļauži. Lai arī Sers bija visai dīvains un par Undu droši vien neko nezināja, tomēr viņa stiprās rokas un platā mugura var noderēt.

[Lia'angia]

Pēdējais ar svešinieku mēģināja sazināties Menarions. Viņš izmēģināja vairākas valodas, bet Sers šā vai tā nesaprata ne vārda. Taču izskatījās, kaviņš pievienosies ceļiniekiem, un tā nu viņi varēja doties ceļā.
Ceļš veda viņus aizvien tālāk prom no ierastajām vietām Lai gan pats Ceļš bija laika zoba neskarts, apkārtējās celtnes bija tā sagrautas, ka nebija nosakāms kam tās kalpojušas agrāk. Laiks bija labs, apkārtne mierīga un jūdze aiz jūdzes veda viņus aizvien tālāk nezināmajā.

[Romija]

Kamzi kādu laiku pavadīja zirga mugurā, tad atkal gāja ar kājām, jo Kellards un Menarions tāpat nevarēja pārvietoties ātrāk. Apkārtne šķita klusa un mierīga, bet visur esošās drupas tomēr liecināja, ka kādreiz te ir kūsājusi dzīve.

Kamzi domāja par Undu un tām reizēm, kad viņas abas gāja pa kādu meža celiņu. Un tad viņas tika dziedājušas "Ceļa un atgriešanās" dziesmiņu. Viņa bija pārliecināta, ka mīs šo ceļu vēlreiz, bet kopā ar Undu, tāpēc viņa uzsāka dziedāt. No sākuma klusu, tad arvien skaļāk. Tas stiprināja pārliecību, ka viņas abas atgriezīsies.

[Roviela]

Kellards gāja vērodams ceļu. Katra māja, katras drupas un klints tika ievērota un iegaumēta. Neparasts ceļš! Iet bija viegli, par savām nesen vēl ievainotajām kājām viņš jau bija aizmirsis.

Kad Kamzi uzsāka dziesmu, Kellards klusi dungoja līdz. Nekādas balss jau viņam nebija, bet dziesma zināma un piemērota iešanai.

[Gvarvins]

sers Gvarvins vaal kaadu briidi kaveejaas, kaadu briidi runaaja savaa valodaa, briizhiem pauzhot neizpratni, sashutumu, dusmas un galu galaa apnjemshanos. tad sapratis, ka vienam pasham nezinaamaas vietas viduu kaut ko iesaakt buutu gruuti vinjsh devaas liidiz paareejiem ceriibaa, ka tur uz kurieni vinji dodas buus kaads, kas maacees ar vinju parunaat.

sers Gvarvins jaaja leenaam, aciimredzami taupot zirgu un arii sevi pashu. manaami garlaikodamies vinjsh briizhiem savaa nodabaa runaajaa ar savu zirgu, briizhiem dziedaaja nepaziistamas dziesmas stipri pabriesmiigaa izpildiijumaa, bet briizhiem vienkaarshi veeroja nepaziistamo un neierasto pasauli visapkaart.

[Romija]

Dzirdēdama, ka arī Sers G sāk dziedāt, Kamzi ieklausījās. Valoda bija nesaprotama, melodija sveša, izpildījums ne vienmēr tas labākais, tomēr kaut kādā veidā šī nodarbe pirmo priekšstatu par jaunpienācēju uzlaboja. Vietām, kur melodija atkārtojās, arī Kamzi mēģināja pievilkt līdzi.

Apkārtne bija klusa un mierīga, un Kamzi kavējās atmiņās. Pēkšņi viņai iešāvās prātā ideja. Mazliet iepalikusi no pārējiem, viņa nonāca tuvāk Seram.

"Unda!" teica Kamzi, lūkojoties Serā. Meitene cerēja, ka varbūt šis vārds kaut ko izteiks svešiniekam. Varbūt, bet tikai varbūt arī viņa mērķis bija lorda meitas glābšana. Kamzi domas varēja būt nepareizas, bet tādā gadījumā sarunu varēs turpināt, cerot tomēr kaut kādā veidā saprasties.

[Lia'angia]

Tā nu visi ceļinieki, kurš dziedādams, kurš rūkdams, kurš klusēdams un domās iegrimis, līdz pat vakaram netraucēti virzījās pa Ceļu.
Lēnām satumsa. Drupas, kā jau tas ar drupām mēdz būt, biezējošajā krēslā sāka izskatīties lielākas un draudīgākas. Tagad gan to bija mazāk, toties labāk saglabājušās. Visai nepatīkamu iespaidu atstāja kāda spārnota neradījuma stēla, kuras ēna krita pāri ceļam. Rietošās saules pēdējie stari iekrāsoja sarkanas plēsīgās acu un knābja līnijas, un meta savādas dzirkstis nagaino spārnu galos. Tālāk pletās tukšs klajums. Pusstundas gājiena attālumā slējās kāda zema celtne ar plašiem, tukšiem logiem un, cik nu varēja spriest, veselu, slīpu jumtu.
Toties pats ceļš izsktījās nomierinoši taisns, gaišs un drošs. Zilās akments plātnes pat sāka tā kā nedaudz vizēt un, lai gan gaismas bija iazvien mazāk, svešie simboli bija ļoti skaidri redzami. Lai arī nepazīstami, tie iedvesa mieru un drošības apsolījumu.
Laiks strauji apmācās. Sacēlās nevienmērīgs, brāzmains vējš, kas šurpu turpu dzenāja smilšu vērpetes, piedzenot pilnas mutes un acis. Vienīgo gaismu deva Ceļa simboli, taču arī tie bija tikko redzami putekļu brāzmās.

[Roviela]

- Būs jāmeklē kāds patvērums, - Kellards norūca. Jau krietnu brīdi viņam vairs nebija vēlēšanās dziedāt, kur nu tagad, kad sacēlies vējš pūš sejā smiltis.

- Ja pamaniet kaut ko piemērotu, dodiet ziņu!

Viņš turpināja ceļu, rūpīgi skatīdamies un meklēdams puslīdz drošu vietu.

[Romija]

Kamzi tā arī nesagaidīja atbildi no Sera G. Laikam viņš pārāk iegrimis savā dziesmā un domāja, ka es tikai piedziedu, viņa nosprieda un turpināja ceļu.

Kad nāca vakars, apkārne sāka šķist nedaudz neomulīgāka. Dīvainās ēnas, ko meta ēku drupas, neradīja patīkama vakara noskaņas. No ragainās-nagainās stēlas Kamzi īpaši izvairījās. Izskatījās, ka arī Bali ta nepatīk, tāpēc viņas apmeta loku pa pašu ceļa pretējo malu.

Laiks kļuva arvien nejaukāks.
"Es domāju, ka mums vajag atrast pajumti. Ja sāksies lietus, diez cik patīkami nebūs palikt bez jumta virs galvas. Arī uguns nekursies. Varbūt dodamies uz to ēku," viņa jautāja, norādot zemās celtnes virzienā. Vai vismaz tur, kur viņa bija, nodomāja Kamzi, jo putekļos to tagad nebija iespējams pamanīt.

[Farliner]

Menarions pārvilka kapuci vairāk pāri sejai un pagriezās pret Kamzi:

"Ekai vajadzētu būt drošai, tajānav vietas ļaunumam... lai gan, tik daudz kas ir mainījies... nedrīkst zaudēt modrību! Bet vētra noteikti kļūs spēcīgāka, un pajumte mums ir nepieciešama, citādi var gadīties tā, ka rītu vairs nesagaidām."
To pateicis viņšpieliecās uz priekšu, lai vieglāka iešana, un devās turp, kur bija jābūt mājai...

[Alfirin]

Haikans cītīgi soļoja uz priekšu, pavisam sapīcis un saviebies, lai smiltis un putekļi netiktu iekša ne ausīs, ne acīs. Bet sīksīkie smilšu graudiņi pamanījās iespraukties pat cauri aizvētiem plakstiņiem, un tagad nepatīkami grauza acis un kņudināja rīklē. Puisis bija cieši pieķēries Rasi segliem, ļaudams ķēvītei pašai izvēlēties ceļu. Zirdziņš soļoja pārējiem pakaļ, zemu noliecis galvu un laiku pa laikam smagi nošņākdamies, lai izpūstu putekļus no nāsīm.

Haikans tik tikko spēja saklausīt Kellardu un Kamzi.

"Ejam vienalga kur, lai tikai būtu aizvējš un glābiņš no tām sasodītajām smiltīm!" viņš centās runāt skaidri, lai pārējie cauri vējam viņu varētu sadzirdēt.

[Roviela]

Kellards sekoja Menarionam, acis samiedzis pēc iespējas šaurās spraudziņās un muti un degunu aizsedzis ar lakatu. Kur nu! Jāmeklē kāda vieta, kur nolīst pašiem un zirgiem, citādi, tiešām, kā Menarions saka, rītu varam nesagaidīt. Viņš gāja un gāja, līdz pēkšņi, caur strauji tumstošo dienu, jeb, pareizāk sakot, to, kas par tādu nupat tikai izlikās, tuvumā samanīja ēkas sienu. Viņš paspēra soli tuvāk un pastiepa roku uz to pusi. Labo roku ar aproci. Lēnām pieskārās sienai un paskatījās uz augšu. Jumts. Tā būs tā pati ēka. Tāpat, turot roku pie sienas, Kellards gāja gar to uz to pusi, kur vajadzētu būt durvīm.

[Lia'angia]

Kellards lēnām virzījās uz priekšu gar sienu, līdz roka vairs nesataustīja prestparu. Taču nē - tā bija tikai loga aila... Taču pēc pāris soļiem atradās arī durvis un visi laimīgi saklupa iekšā.
Vētra pieņēmās spēkā. Vējš auroja, gaudoja un šņāca tik skaļi, ka saprast viens otru varēja, tikai kliedzot, smiltis griezās virpuļos un cirtās sejās pat telpā, iekļūstot pa logu un durvju ailām, ielīda vismazākajās spraudziņās, grauza acis, čirkstinājās starp zobiem, kņudinājās zem drēbēm... Nē, te izturēt nebūs iespējams! Vajadzēja iet tālāk!
Kellards pavēra acis drusciņ platāk, lai varētu samanīt, kurp iet. No priekštelpas tālāk veda trīs durvju ailas. No malējām spīdēja blāva, duļķaina gaisma un skanēja vērtas auri - acīmredzot tajās telpās bija logi. No vidējām bija manāma tikai vāja gaismas atblāzma un troksnis arī šķita mazāks.
Šī telpa varētu kādreiz būt bijusi virtuve, jo vienā tās stūrī bija manāmas milzīgas krāsns paliekas. Dūmenī gaudoja vējš, taču smiltis pa to iekšā nesita. No virtuves tālāk veda aila uz kādu puslīdz gaišu (un notiekti smilšu pilnu) telpu, droši vien ēdamistabu, un šauriņa durvju aila uz kādu pavisam neapgaismotu telpu.
Cieši saspiedušies, visi var nosēsties vai apstāties kaktā, kur agrāk bijusi krāsns (Milzīga! - iešāvās prātā Kamzi. Te ar vienu cepienu varētu izcept maizi vai divām nedēļām!), jo tur smilšu vērpetes tik ļoti nesitas iekšā.
Vētra aizvien pieņēmās spēkā, lai gan šķita, ka tas vairs nav iespējams. Bija pilnīgi, absolūti tumšs. Vēja auri līdzinājās dēmonu balsīm (taču nekas maģisks gaisā nav manāms). Zirgi izbijušies krāc un sprauslā, taču to tik tikko var sadzirdēt cauri šausmīgajam troksnim. Negribas ne iedomāties, kā ir tur, ārā...
Laika ritējums it kā bija apstājies. Bija tikai vējš uz smiltis, un vārgais mierinājums, ko sniedza draugu pleci, tiem sagrozoties, lai iekārtotos kaut nedaudz ērtāk.
Šķita, ka pagājusi vai vesela mūžība, kad vēja un smilšu troksnim pievienojās vēl kāds. Lietus. Ūdens nosita gar zemi smiltis, elpot kļuva vieglāk, uzvēdīja dzestrums. Lietus gāzās lejup baltām straumēm, dārdinādamies pa akmens jumtu, sisdamies iekšup pa durvīm un logiem (taču līdz ceļiniekiem tikdams tikai lēni augošu peļķu veidā), šalkdams tik pat skaļi, kā pirmīt smiltis.
Saspringums, kas bija viņus sagrābis, pamazām atslāba. Visi aptvēra, ka ir jau droši vien diezgan vēls... Un izskatījās, ka lietusgāze turpināsies vēl ilgi...

[Alfirin]

Etasi laipni atļāva aizņemties Kamzi... Viss ir saskaņots!

Haikanam šķita, ka viņš ir nonācis visspēcīgas un nekontrolējamas stihijas varā, un ka tā nerimsies, līdz nebūs noslaucījusi no zemes virsas tos sīkos spītīgos cilvēkus, kas tik neatlaidīgi cenšas izdzīvot un paslēpties... Pat mājas sienas nesniedza diezcik daudz glābiņa.
Šķita, ka vecā krāsns ir vienīgā vieta, kur varēja cerēt uz jel kādu aizsegu, un tā nu visi sapiedās kopā tur. Puisis tik tikko nojauta, ka abi zirgi ir sabāzuši zemu noliektās galvas kopā, tādējādi sargādamies no apkārt virpuļojošajām smiltīm. Mirklī viņam prātā iešāvās doma sekot dabas pašas rādītajam piemēram. Spītējot vējam, viņš noņēma apmetni, paspraucās garām Sera Gvarvina iespaidīgajam stāvam un apķēra Kamzi trauslos plecus.
"Pieliecies!" viņš centās pārkliegt vēja aurus un virpuļojošo smilšu svilpošanu. Kamzi neizpratnes pilnā sejas izteiksme liecināja, ka meitene nav uztvērusi Haikana domu. Viņš nepūlējās ar garu skaidrošanu - mute jau tāpat bija pilna smilšu. Haikans centās vismaz daļu izspļaut laukā, tad novilka Kamzi uz ceļiem un apklāja abu galvas ar apmetni. Kamzi laikam beidzot saprata, kas Haikanam padomā, jo ātri saķēra vējā plīvošo apmetņa stūri un cieši to pievilka. Protams, gaiss vēl joprojām bija sīksīku smilšu un putekļu pilns, bet zem apmetņa varēja vieglāk elpot. Haikans meitenei iedrošinoši uzsmaidīja.

[Romija]

Tā jau ir daudz labāk, nodomāja Kamzi. Nemaz tik neapķērīgs un vieglprātīgs Haikans tomēr nav.

Tā viņi abi tupēja viens otram cieši blakus. Kamzi turēja apmetņa stūri un ar otru roku bija ieķērusies Haikana elkonī. Šķita, ka viņš nebūt neiebilst. Vienu brīdi Kamzi pat likās, ka puisis viņai uzsmaida, kaut arī bija tumšs. Viņa atsmaidīja atpakaļ.

Ārā plosījās vētra, bet zem apmetņa bija gandrīz pilnīgi mierīgi. Un pat silti, iedomājās Kamzi.

Vienā brīdī šķita, ka vētra maina savu troksni. Tagad izklausījās, ka sācies lietus. Lai arī tas solījās būt mazliet patīkamāks par smiltīm visur, tomēr meitenei nemaz negribējās līst no apmetņa apakšas ārā. Viņa klausījās lietus šalkās uz jumta un pati pat nemanīja, kad viņas galva atradās uz Haikana pleca.