Seno ceļš, Raganu pasaule Opcijas

[Lia'angia]

Atendeilā valdīja satraukums. Lai gan rīts bija jau krietni pusē, saule spīdēja un labības lauki lūgtin lūdzās pēc sirpjiem, visi ielejas ļaudis pulcējās vecās pils kvadrātveida iekšpagalmā. Lords Ildans drūmi aplūkoja visus klātesošos - daudz viņu vis nebija palicis. Viņš smagi nopūtās, izelpa gārdzoši nosvelpa - pēdējās kara dienās gūtais ievainojums plaušās vēl likas sevi manīt. Kopš tā laika ir pagājusi tikai viena vasara, un ļaudis tikai daļēji ir spējuši atjaunot sagrautās mājas uz izpostītos laukus. Ziema būs barga. Taču visu, visu varētu pārciest, ja ne Unda...
Lords Ildans nopūtās vēlreiz un uzrunāja gaidošos cilvēkus:
- Ļaudis! Jūs jau droši vien visi zināt, ka mana meita, lēdija Unda, mans vienīgais bērns, ir pazudusi. Istabenes tējai ir piebērtas miegazāles, viņa vēl tagad jūtas stipri apdullusi. Trūkst arī lēdijas Undas ceļojuma tērpa. Mums ir izdevies noskaidrot - viņš pameta drūmu skatu mednieka Kennana virzienā - , ka lēdija Unda ir devusies uz Seno spēka vietu, kas, kā visiem zināms, atrodas kalnu piekājē. Tur viņa, acīmredzot, ir satikusies ar mūsu Viedo Urzulu, un tālāk viņas pēdas izzūd. Urzula vēl aizvien ir bez samaņas un izskatās, ka viņa vairs nebūs dzīvotāja. Mēs viņu atradām Seno spēka vietas malā, ar seju pret kalniem.
Ļaudis! es saprotu, ka tagad ir dārgas katras darba rokas. Bet man dārga ir arī mana meita. Es pats, diemžēl, vairs neesmu spējīgs doties viņu meklēt - viņš pamāja uz savas kreisās kājas stumbeni - , taču es būšu ļoti pateicīgs, ja kāds vēl pievienosies tiem, kas apņēmušies lēdiju Undu sameklēt. Tam būtu jābūt pilnīgi brīvprātīgam jūsu lēmumam. Mēs visi zinām, ka ar Senajiem un Spēku jāapietas uzmanīgi, un mums patlaban trūkst pat vismazākās norādes, kas var meklētājus sagaidīt viņu ceļā. Taču, ja jums izdosies atgriezties un atvest lēdiju Undu vai - lorda balss nodrebēja - vismaz ziņas par viņu, es būšu ļoti pateicīgs. Mans mantu kambaris un zirgu stallis būs jūsu rīcībā, un atgriežoties jūs gaidīs bagāts atalgojums.
Patlaban - turpināja lords Ildans, neņemdams vērā sačukstēšanos - lēdiju Undu meklēt pieteikušies ir mans sardzes priekšnieks Kellards un lēdijas Undas bērnu dienu draudzene Kamzi Medniece. vai ir vēls kāds drosminieks?
Lords apklusa. Ļaužu čalas pieņēmās spēkā. Visi zināja, ka lēdija Unda ļoti interesējas par Senajiem, tālab šķita skaidrs, ka viņa kaut kādā veidā nokļuvusi viņu varā. Cilvēkus uztrauca arī tas, ka Viedā Urzula ir pie miršanas - kas tagad viņus ārstēs, kas uzmundrinās? Par līdzgājēju neviens negribēja pieteikties...

Šo rakstu rediģēja Lia'angia: 11.01.2005 23:34

[Lia'angia]

Toja redzēja, ka viņa pretinieks sagrīļojas un izgaist miglā. Tagad tā vienkārši viļņojas visapkārt dzeltenīgiem vāliem.
-----------------------------------------------------
Menarions saprata, ka šajā vietā darbojas spēcīga Tumsas maģija, tiesa gan, automātiska. Ar zināmu piepūli viņš saprata, ka biedri atrodas tepat netālu - labi, ja 10 soļu attālumā, bet migla viņus pilnīgi noslēpa, un Menarionam bija aizdomas, ka viņi viens otru var arī neieraudzīt to pašu ilūziju dēļ.
-------------------------------------------------------
- Šinī glāzē ir viegls baltvīns. Dzidrs ābolu vīns, vēss, tikko kā no pagraba, viegli skābs - tāds, kas vislabāk veldzē slāpes - Džoils teica, un viņa balss burbuļoja kā dzidrs strautiņš agrā vasaras rītā.
Kamēr viņš runā, viena daļa no alas tālākās sienas lēnām paliek caurspīdīga un aiz tās nojaušama vēl viena telpa. Visa tās grīda ir noklāta ar biezu, sarkanu paklāju, un telpas vidū uz paaugstinājuma slejas milzīga gulta ar baldahīnu, gar skaisti rotātajiem sarjkankoka baldahīna balstiem vijas vīnsarkana samta aizkari.

[Romija]

Kamzi nedaudz samulsa. Kāpēc Džoils visu laiku deva tikai vīnu. Viņa gribēja ūdeni, jo no vīna nekad nebija veldzējusi slāpes tik labi, kā no ūdens.

"Vai varētu palūgt parastu ūdeni," Kamzi vaicāja un nosarka. Bija neērti. Ja nu Džoils tagad domās, ka viņa ir prasta lauku skuķe, kas tikai ūdeni, ūdeni. Ehh, bet dzert gribējās, pie tam tā kārtīgi. Vīnu taču nevar tā vienā rāvienā uzreiz veselu glāzi. Nebūs labi! Noreibs vēl un galīgi ne pēc kā neizskatīsies!

[Lia'angia]

- Vienkāršu ūdeni? - Senais šķita viegli izbrīnīts.
- Nu labi, ja tu tā vēlies...
Viņš paņēma rokā glāzi ar baltvīnu, paskatījās uz to - un vīna vietā pēkšņi tajā bija ūdens. Tik auksts, ka glāze norasoja.
Viņš pasniedza glāzi Kamzi, un viņu rokas saskārās. Kamzi vēl vairāk sareiba galva, viņš bija tik tuvu, un viņa smarža... Tik aicinoša... Un slāpa...

[Romija]

Kamzi nedaudz samulsusi pasmaidīja. Dīvaini viņš to vīnu tā... Vai tas maz ir ūdens? Bet izskatās! Kamzi paņēma glāzi, pielika pie lūpām un vispirms pasmaržoja. Tiešām ūdens! Tad viņa padzērās no sākuma vienu malciņu, tad vēl. Jo vairāk dzēra, jo vairāk gribējās. Kad glāze jau bija gandrīz tik tukša, Kamzi caur tās dibenu paskatījās uz Džoilu. Cik savāds viņš tā izskatījās! Nemaz ne pēc sevis! Ātri izdzērusi pēdējo ūdeni, Kamzi pasniedza glāzi atpakaļ.

"Paldies!" viņa pateicās. "Iepriekšējās dienās netiku dabūjusi nemaz dzert, tāpēc tādas slāpes," Kamzi paskaidroja. Negribējās, lai Džoils domā, ka viņa kaut kāds caurs sainis, kurā var tikai liet un liet.

[Farliner]

Koncentrējis savus spēkus uz Tojas atrašanās vietu, Menarions lēnām un uzmanīgi devās biedra virzienā - Toju viņš izvēlējās tādēļ, ka ceļinieks Adeptam likās cilvēks, kurš vieglāk spēs pārvarēt miglas uzsūtitos māņus, un tad divatā varēs palīdzēt Haikanam, kuram tas droši vien ir krietni grūtāk...

[Lia'angia]

Kad Kamzi ir izdzērusi ūdeni, viņai šausmīgi sāk nākt miegs. Nu tā, ka kājas ļimst. Un vēl liekas, ka šeit, šajā telpā, ir vienīgā drošā vieta uz pasaules. Tur aiz nu jau pavisma caurspīdīgās sienas aicinoši pletās mīksta, silta gulta... Spogulis vairs nerādīja Undu, bet gan atainoja tikai telpā notiekošo - Kamzi ar miegainām acīm, silti smaidošo Džoilu, skaistās mēbeles...
--------------------------------
Menarions devās uz priekšu (lai gan vispār sanāk, ka pa kreisi), līdz ieraudzīja, ka miglā sāk sabiezēt vēl kāds tēls. Pēc Tojas tas neizskatījās, vismaz patlaban ne, lai gan maģijas izjūta teica, ka tam ir jābūt viņam.
----------------------------------------------
Toja manīja, ka viņam no miglas, no labās puses, kāds tuvojas. Šķiet, ka Menarions, bet īsti labi redzēt to vēl nevarēja.
--------------------------------
Milzīgā vabole lēnām, neveikli pagriezās un, žokļus klabinādama, atkal nāca Haikanam virsū.

[Kedriks]

Noklausījies kā Sarni aizstiepj Kamzi, tikai pēc kāda laba laika, kad soļi pa gaiteni attālinājās, Mirko uzdrīkstējās izkustēties. Gūsteknis atviegloti nopūtās un noskurinājās. Bija tāda sajūta, ka sienas un tumsa gluži fiziski spiestu pie zemes, bet ar svešiniekuaiziešanu šī sajūta nedaudz atkāpās. Mirko lēnā garā uzvilka apmetni un apāva zābakus un pēc taustes sakārtoja atlikušo ekipējumu. Nazis joprojām bija pa tvērienam.

"Nez kā tur Kamzi tagad klājas... viņa pat nepaguva zābakus uzvilkt, kad šo tie melnie ````i aizstiepa" Mirko nodomāja.

Bija skaidrs, ka vienam tomēr smagās restes lāga nebūs pa spēkam pacelt pilnībā. Tā nu Mirko nolēma nešķiest spēkus un atlaidās pustumsā.

[Lia'angia]

Mirko bija paguvis jau labi nogarlaikoties, kad atkal atskanēja soļi. Šoreiz biaj ieradušies veseli seši sarni, un acīmredzami pie viņa - jo restes lēnām cēlās augšup. Visi seši bija saspringuši gatavībā un turēja pa ķērienam savas uguns pātagas.

[Romija]

Kamzi sajutās tik gurdi, tik gurdi, ka labprāt tūlīt saļimtu Džoila rokās un izbaudītu, kā viņš viņu aiznes uz skaisto gultu.

"Paldies," viņa pateicās par ūdeni un, roku aizlikusi priekšā mutei, nožāvājās. Bija grūti pat stāvēt, bet bija arī neērti teikt, ka nāk miegs. Vai tad nu viņam pašam nevajadzētu redzēt? Kamzi nožāvājās vēlreiz un nosarka.

[zenofeX]

Toja neizdvesa ne skaņas, tikai turpināja stāvēt un lūkoties miglā - uz stāvu, kura aprises tā īsti samanīt nevarēja. Tikai kāda nojauta ka tas ir kas pazīstams un redzēts.

Ieroči bija noglabāti, kauties viņš pagaidām netaisījās.

[Farliner]

Paspēris vēl dažus soļus tuvāk miglā redzamajam tēlam, Menarions sasprindzināja savu jau dabīgi aso redzi un lai dotu zīmi ka tuvojas, uzsauca: "Toja! Mums jāatrod Haikans, viņam šeit noteikti klājas visgrūtāk."

[Lia'angia]

Toja skaidri saklausīja Menariona balsi un pēc brīža ieraudzīja arī viņu pašu.
---------------------------------
Menarions vēl joprojām nevar saprast, kas ir viņa priekšā - stāvs ir ļoti izplūdis, tas ik pa brīdim iegūst citādākus vaibstus. Viņa izjūtas vēl joprpjām apgalvo, ka tas ir Toja, un, ka ilūziju maģija te darbojas pilnā spēkā.
-----------------------
Džoils paslmaidīja un ar rokas mājienu norādīja uz gultu:
- Vēlies atpūsties? Pēc tik gara ceļa tas ir tikai normāli - viņš paņem Kamzi aiz rokas un ved uz gultas pusi/ Meitenei šķiet, ka viņa atrodas vislabākajā, mīļākajā un drošākajā vietā., kāda vien pasaulē ir sastopama. Un miegs nāk...
-----------------------
Sarni arver restes un ar mājienu aicina Mirko nākt ārā.

[Romija]

Kamzi laipni pasmaidīja un sekoja Džoilam. Šķita, ka sī istaba ir tieši piemērota jaukam un saldam miegas.

"Jā, es labprāt atpūstos, ja neiebilstat! Ceļš ir bijis tāls un diezgan grūts," viņa apsēdās uz lielās gultas malas.

[Alfirin]

Haikans nespēja apvaldīt šausmu drebuļus, redzēdams milzu vaboli atkal tuvojamies. Kā aizsargādamies, viņš izstiepa priekšā rokas. Skatiens apstājās pie mazās kārbiņas, ko viņš bija satvēris kreisajā rokā. Atmiņā uzplaiksnīja tās atrašana... Maģiska ziede... Ja nu palīdz?! Satraukumā drebošām rokām puisis atskrūvēja vāciņu. Tad, ar diviem pirkstiem iebraucis savādajā ziedē, viņš nepārliecināti uzzieda to uz pieres. Nekas nemainījās. Vabole joprojām tuvojās. Varbūt vajag vairāk? Haikans pagrāba vēl drusku ziedes un šoreiz nosmiņķēja ar to visu seju, tad vēl - lai ierīvātu rokas...

Neveikli kāpdamies atpakaļ, viņš aizķērās aiz nelīdzena akmens ceļa segumā un nokrita. Kārbiņa izkrita puisim no rokas, palēkdamās atsitās pret akmeņiem un pazuda miglā...

[Lia'angia]

Kad Haikans iezieda seju, viņam šķita, ka giasā nosmaržo augļu un ziedu aromāts, un vabole sagrīļojās un izgaisa miglā. Bet migla tāpat bieziem, dzelteniem vāliem slāņojās apkārt.
Kaut kur slāpēti atskanēja kāda balss. Laikam no labās puses.

[zenofeX]

Ieraudzījis Menarionu, Toja apstādināja visas burvestības, kuras viņš bija savijis ap sevi, lai Menarionam nebūtu grūti viņu atpazīt.
"Kur ir Haikans, vai ar viņu viss ir kārtībā? Man sāk šķist, ka mums nenāktu par ļaunu turēties kopā, citādi kāds nešķīstenis spēlējās ar mums kā ar tādām lellēm."

Viņš pacēla savu nokritušo mugursomu un pasauca: "Haikan!"

[Alfirin]

Haikans pārsteigumā samirkšķināja acis. Tā vabole patiešām bija vienkārši... izgaisusi!

Viņš vēlreiz paskatījās visapkārt. Nudien nekā...

Kaut kur atskanēja balss. Haikans samiedza acis, mēģinot saskatīt saucēju. Balss likās nepazīstama... Ej nu sazini, kas tur var būt! Piedzīvojums ar vaboli bija bijis drusku par traku! Vēl tagad sirds krūtīs mežonīgi sitās...!

Atkal sauca. Un šķita, ka pat Haikana vārdu. Puisis tvēra pie jostas, bet attapās, ka zobenu un dunci aizsvedis uz vaboles pusi. Savilcis dūres un nostājies stabili uz abām kājām, viņš izslējās un sauca pretī:

"Kas tur? Parādies!"

[Kedriks]

Izvērtējis spēku samēru, Mirko iekšēji noskurinājās, bet tad tomēr nolēma, ka veselība un dzīvība tomnēr ir pārāk mīļas un nolēma palkausīt mājienam. Neatslābinājis uzmanību Mirko piecēlās kājās un pieņēmis pēc iespējas bezrūpīgāku skatu, devās pretī nezināmajam.

Šo rakstu rediģēja Kedriks: 30.12.2005 22:12

[Lia'angia]

Mirko tiek vests pa garu garām pazemes ejām, līkumojot tik ilgi, kamēr vispār vairs nav jēgas, kur rīti, kur vakari. No sākuma ir pavisam tumšs, bet tad palēnām sāk kvēlot dīvaina, sarkanīga giasma. Tā nāk no sienās esošiem simboliem. Spēka simboliem, protams, tādiem ļauniem, nepatīkamiem...
--------------------------
No kreisās puses atksanēja tāls, vārgs sauciens. bet vārdi nebija saprotami, un balss šķita nedzirdēta...
o.o.c. - vai Toja noņem arī savu pretilūziju burvestību? Ja nenoņem, tad haikana balis saklausa pavisam skaidri

[Kedriks]

"Eu, veči.. kur mums tik ilgi jāiet?" Mirko nemaz nebija jātēlo izbrīns un bažas, ka nu ir diezgan lielas ziepes, no kurām nevarēs izkulties samaksājot drošības naudu.