Seno ceļš, Raganu pasaule Opcijas

[Lia'angia]

Atendeilā valdīja satraukums. Lai gan rīts bija jau krietni pusē, saule spīdēja un labības lauki lūgtin lūdzās pēc sirpjiem, visi ielejas ļaudis pulcējās vecās pils kvadrātveida iekšpagalmā. Lords Ildans drūmi aplūkoja visus klātesošos - daudz viņu vis nebija palicis. Viņš smagi nopūtās, izelpa gārdzoši nosvelpa - pēdējās kara dienās gūtais ievainojums plaušās vēl likas sevi manīt. Kopš tā laika ir pagājusi tikai viena vasara, un ļaudis tikai daļēji ir spējuši atjaunot sagrautās mājas uz izpostītos laukus. Ziema būs barga. Taču visu, visu varētu pārciest, ja ne Unda...
Lords Ildans nopūtās vēlreiz un uzrunāja gaidošos cilvēkus:
- Ļaudis! Jūs jau droši vien visi zināt, ka mana meita, lēdija Unda, mans vienīgais bērns, ir pazudusi. Istabenes tējai ir piebērtas miegazāles, viņa vēl tagad jūtas stipri apdullusi. Trūkst arī lēdijas Undas ceļojuma tērpa. Mums ir izdevies noskaidrot - viņš pameta drūmu skatu mednieka Kennana virzienā - , ka lēdija Unda ir devusies uz Seno spēka vietu, kas, kā visiem zināms, atrodas kalnu piekājē. Tur viņa, acīmredzot, ir satikusies ar mūsu Viedo Urzulu, un tālāk viņas pēdas izzūd. Urzula vēl aizvien ir bez samaņas un izskatās, ka viņa vairs nebūs dzīvotāja. Mēs viņu atradām Seno spēka vietas malā, ar seju pret kalniem.
Ļaudis! es saprotu, ka tagad ir dārgas katras darba rokas. Bet man dārga ir arī mana meita. Es pats, diemžēl, vairs neesmu spējīgs doties viņu meklēt - viņš pamāja uz savas kreisās kājas stumbeni - , taču es būšu ļoti pateicīgs, ja kāds vēl pievienosies tiem, kas apņēmušies lēdiju Undu sameklēt. Tam būtu jābūt pilnīgi brīvprātīgam jūsu lēmumam. Mēs visi zinām, ka ar Senajiem un Spēku jāapietas uzmanīgi, un mums patlaban trūkst pat vismazākās norādes, kas var meklētājus sagaidīt viņu ceļā. Taču, ja jums izdosies atgriezties un atvest lēdiju Undu vai - lorda balss nodrebēja - vismaz ziņas par viņu, es būšu ļoti pateicīgs. Mans mantu kambaris un zirgu stallis būs jūsu rīcībā, un atgriežoties jūs gaidīs bagāts atalgojums.
Patlaban - turpināja lords Ildans, neņemdams vērā sačukstēšanos - lēdiju Undu meklēt pieteikušies ir mans sardzes priekšnieks Kellards un lēdijas Undas bērnu dienu draudzene Kamzi Medniece. vai ir vēls kāds drosminieks?
Lords apklusa. Ļaužu čalas pieņēmās spēkā. Visi zināja, ka lēdija Unda ļoti interesējas par Senajiem, tālab šķita skaidrs, ka viņa kaut kādā veidā nokļuvusi viņu varā. Cilvēkus uztrauca arī tas, ka Viedā Urzula ir pie miršanas - kas tagad viņus ārstēs, kas uzmundrinās? Par līdzgājēju neviens negribēja pieteikties...

Šo rakstu rediģēja Lia'angia: 11.01.2005 23:34

[Kedriks]

Mirko bija pamiris. Bija tāda sajūta, it kā izdzīvošanas instinkts šai brīdī būtu ņēmis virsoku un kāds sestais prāts laikam bija licis tomēr demonstratīvi nelēkāt gar restēm, netrokšņot un nepievērst sev sarnu uzmanību jebkādā citādākā veidā. Attālinoties trokšņiem, Mirko pamazām atgriezās laika izjūta.

[Romija]

Kamzi vēl kādu brīdi paspirinājās un uzsauca pa kādam niknam vārdam, bet tad norima. Nebija jēgas tā tērēt spēkus, jo izskatījās, ka glābiņa nav tāpat.

Pirmās sarkanās rūnas apžilbināja Kamzi. Viņa aizvēra acis. Kad pēc brīža atvēra, rūnas jau bija visur un nepatīkami mirdzēja. Šķita, ka tās kā tāda sargze stāv ap viņas ceļu. Neviļus prātā atausa nepatīkamais sapnis, kurā Kamzi pati pret savu gribu dodas pie kaut kāda altāra. Bet nē, te viņu ved - viņa neiet pati. Priekšnojautas nebija nekādas labās.

Pāri plecam neko nevarēja redzēt, jo sarnu tvērieni neļāva galvu tik daudz pagriezt. Rūnas izsauca bailes un riebumu, tāpēc meitene aizvera acis, vienlaicīgi saasinot dzirdi. Dzintara dieviete, palīdzi. Neļauj notikt nekam neatgriezeniskam. Ja tam ir jānotiek, lai citiem būtu labāk, tad lai notiek. Bet palīdzi man to visu izturēt. Dod spēku, Kamzi domās piesauca savu sargātāju.

[Lia'angia]

Nez kāpēc Kamzi bija sajūta, ka Dzintara Dieviete šeit viņu nesadzirdēs, bet šā vai tā lūgšana palīdzēja nomierināties un liak justies mazmazlietoņ drošāk.
Sarni ved meiteni lejup, un lejup, un lejup. Viņi līkumo pa dažādiem gaiteņiem, izsaktās, ka te ir vesels eju labirints, bet viņi skaidri zina, kurp jānogriežas, kuras durvis jāatver.
Beidzot, kad rūnas zaigo gandrīz neizturami spoži, viņi apstājas pie vienām lielām, pēc skata biezām durvīm. Tām pa vidu ir liels, sarežģīts simbols, kurš kvēlo sarkanā gaidmā. Melns aplis, no kuras stīdz ārā liesmu mēles, pa vidu tam plaukstas attēls, ko apvij dažādas čūskas un citi mošķi. No tā, šķiet, pat nāk siltums. Šāds pats, bet ne tik sarežģīts simbols bija redzams arī šur tur citus uz sienām via durvīm, bet te tas ir pilnīgāks, smalkāk izstrādāts, un vecāks. Viens no sarniem saķer Kamzi kreiso roku un piespiež viņas plaukstu pie simbola plaukstas. Meitenei šķiet, ka plaukstas vidū ieduras adata, bet sarns viņas roku tur stingri un neļauj atrauties. Durvis lēnām veras vaļā...

[Romija]

Kad sagūstītāji apstājās, Kamzi atvēra acis, kuras tūlīt arī aizvēra, jo gaisma bija neiturami spoža un nepatīkama. Tomēr gribējās redzēt, kas tagad notiks.

"Au!" iesaucās Kamzi, kad viņas roka tika piespiesta pie plaukstas attēla. Neko vairāk viņa nejautāja, tikai ar bailēm skatījās, kas būs aiz durvīm. Ja vien sarni viņu neturētu tik stipri, varētu mēģināt izrauties, bet tagad tas šķita velti.

[Lia'angia]

Kamzi tiek ievesta lielā alā. Milzīgā. Alas sienas klāj krāšņi gobelēni, kuros attēlotas dažādas dzīves baudas - dzīres, medības, balles, mīlas ainas. Tēli izskatās gluži kā dzīvi, un, ja tā ciešāk ieskatās, var manīt, ka viņi pat kustas. Dejo, medī, bez skaņas sarunājas, mīlējas.
Telpa ir iekārtota ļoti grezni, dominē sarkani un zeltaini toņi. Tādu bagātību Kamzi nav spējusi pat iedomāties. Telpā stāv trīs milzīgi daudzžuburu svečturi. Tie ir rotāti ar daudzām piecstaru zvaigznēm un citām maģiska paskata zīmēm.
Vēl telpā ir daudzi grāmatu plaukti, pilni ar ļoti veca paskata grāmatām un tīstokļiem, dažādām pudelītēm, daži slēgti skapji, milzīgs, ar tīstokļiem nokrauts galds, un vēl šādi tādi skapīši, galdiņi, soliņi un tā tālāk. Vienu alas stūri aizņem milzīgs spogulis ļoti greznā rāmī, kas arī rotāts ar dažādām rūnām.
Pie galda sēž vīrietis. Ļoti, ļoti skaists vīrietis. Gariem, tumšiem matiem, ieslīpām acīm un uzacīm, kas teju vai taisnās strīpās sniedzas gandrīz līdz deniņiem. Vispār viņš atgādina Menarionu. Ģērbies ļoti greznās sarkana samta drānās, kas izšūtas ar zeltu, bagātīgi rotājies ar dažādiem akmeņiem, gredzeniem un tā tālāk. Kamzi jūt, ka telpā gandrīz vai redzama strāvo maģija. No visurienes. Un Spēks. Šis vīrietis ir tik varens, ka viņa priekšā gribas nomesties ceļos un bijībā noliekt galvu. Dižais, bez šaubām. Un ļoti, ļoti valdzinošs. Tikai nez kāpēc sirds dziļumos drusku, drusku ir bail...
Vīrietis paceļ acis no grāmatas un uzsmaida Kamzi.
- Ā, jaunā lēdija ir klāt! Tūliņ pat atlaidiet meiteni vaļā! Kas par rupjību pret dāmu! Lūdzu, lēdij, nāciet iekšā, jūtieties kā mājās. Vīnu, ko ēdamu? ( viegls rokas mājiens- un uz maza sarkankoka galdiņa parādās vīns kristāla karafē un uzkodas).

Šo rakstu rediģēja Lia'angia: 10.11.2005 10:55

[Romija]

Ieraugot telpu, Kamzi elpa aizrāvās. Tādu greznību viņa nebija ne redzējusi, ne cerējusi ieraudzīt tik nemājīgā vietā. Šeit vairs nebija tik nepatīkami kā starp sarkanajām rūnām, bet tomēr kaut kas uztrauca. Varbūt tas bija spēks, ko pat Kamzi sajuta, varbūt kustīgie gobelēni vai skaistais vīrietis otrpus galdam. Meitene centās uzkrītoši neblenzt uz krāšnajīem dārgumiem un nenovērtējamām bagātībām.

Vīrieša teiktais nez kāpēc šķita tik... tik galants un jauks, ka Kamzi nolaida skatienu, pamanīdama, ka ir bez zābakiem. Viņa tāda sušķe tik skaistā vietā! Un tik jauks cilvēks!

Kamzi no ēdiena negribēja atteikties, bet arī uzreiz klupt virsū nebūtu pieklājīgi, tāpēc viņa nometās uz ceļa dižā priekšā.

"Pateicos par dāvāto viesmīlību," Kamzi nedroši izdabūja pār lūpām. "Jūsu miteklis ir tik skaists, ka šķiet iepriekšējā izturēšanās pret mani ir kā nakts pret dienu. Vai drīkstu Jums lūgt paskaidrot, kāpēc esmu šeit atvesta?" Kamzi bijīgi vaicāja un piecēlās.

[Lia'angia]

- Ak, ko un, ko nu! - Senais atvēcinājās, kad Kamzi nometās uz ceļa, bet varēja redzēt, ka viņam šī rīcība ir patikusi.
- Sēdieties vien, lēdij. Ak, kādēļ jums ir basas kājas? Vai tiešām šie sarni ir jūs aplaupījuši? Nē, tas nu ir kas nedzirdēts! Es jūs tā gaidīju, kā dārgu un svarīgu viešņu, bet te... Acumirkli...
Senais pamāj ar roku un Kamzi pēkšņi mugurā uzrodas brīnišķīga tumšsarkana kleita ar zīda izšuvumiem. Kājās ir smalkas kurpītes no tādas pat drānas, kā kleita.

[Romija]

Uzrodoties kleitai, Kamzi kā dzelta pieleca kājās.

"Ak, ko... tā ir tik... tik skaista," viņa stostījās, apbrīnodama savu jauno tērpu. Tas derēja kā uzliets un izskatījās tik skaisti. Un kurpītes! Tādas, par kādām viņa bija agrāk sapņojusi.

"Šis jau ir gluži balles tērps," Kamzi ieminējās. "Kam par godu?" viņa vaicāja, bet varēja redzēt, ka kleita viņai ir ļoti patikusi. Un vispār, Senā izturēšanās bija tik cēla un jauka, ka meitenes vaigi nedaudz krāsojās sarkani. Varbūt atspīdums no kleitas, varbūt ne...

[Lia'angia]

- Palūk, šādi jūs izskatāties vienkārši lieliski, lēdij! Jums noteikti piestāv sarkanā krāsa! Tā lieliski harmonē ar jūsu matiem un smaidu. Hmm, šeit derētu kāt vēl kāda rota, vai ne?
Vēl viens rokas mājiens, un ap Kamzi atsegto kaklu iezaigojas krāšņa rubīnu kaklarota.
- Kādi kvēlojoši akmeņi! Tie ļoti atgādina vīnu šai glāzē, vai ne? Iebaudiet to, tas ir ļoti vecs un labs vīns! - Laipnais Senais ir tik apburošs, ka Kamzi jūt, ka zaudē galvu...

[Romija]

"Ak... vai... cik skaisti," Kamzi neko prātīgāku nespēja pateikt. Viņa ar vienu roku pieskārās kaklarotai. Viss šķita kā radīts viņai!

"Jūs esat tik laipns!" Kamzi bija atguvusi valodu. "Jūs zināt manu vārdu. Vai varu lūgt sava labvēļa vārdu?"

Un vīns! Kamzi paņēma glāzi vīna un pagaršoja nelielu malciņu.

Šo rakstu rediģēja Etasi: 18.11.2005 00:58

[Lia'angia]

Kad Kamzi iedzer vīnu, viņai uz brīdi noreibst galva. Pēc tam vīrietis izskatās vēl skaistāks, telpa - ļoti mājīga, un vispār viņa jūtas ārkārtīgi labi.
- Mans vārds? Mani ir pazinuši ar daudziem vārdiem... Variet mani saukt par Džoilu, - vīrietis pasmaida. Viņš pieceļas no galda, izstiepj orku, un tajā arī parādās glāze ar vīnu, no kuras viņš iemalko. Tad viņš apiet apkārt galdam, atsēžas uz tā malas (uz izskatās vēl pievilcīgāks) un smaidīdams saka:
- Mana dārgā... es taču drīkstu jūs tā saukt, vai ne? Nē, jūs mani vēl nepagodinājāt, atklādama savu vārdu - Džoils pasmaida, un labajā vaigā ievelkas vaaaaldzinoša bedrīte.

[Romija]

Mmm, Kamzi gribējās apsēsties un papļāpāt ar šo jauko būtni. Vai dejot, dejot, kamēr galva sagriežas. Nemaz vairs nebija tās nepatīkamās sajūtas, kas nākot iekšā. Bija jauki, silti, mājīgi un patīkami.

"Džoils," Kamzi noteica it kā domīgi. "Ļoti skaists vārds. Tik pat skaists kā nēsātājs," meitene komplimentu izteica nedaudz klusāk un nosarka.

"Ak, jūs nezināt manu vārdu?" nedaudz izbrīnīta iesaucās Kamzi. "Kamzi, mans vārds ir Kamzi," viņa atbildēja un pakniksēja.

"Par ko man tāds gods ierasties tika krāšņā, bagātīgā un mājīgā vietā kā šī?" Kamzi gribēja zināt vairāk. Viņa tā varētu jautāt un atbildēt, un pavadīt laiku šajā brīnišķīgajā vietā. Šķita, ka viss iepriekšējais ir tikai ļauns sapnis, kam nu reiz ir bijis lemts beigties. Tagad sekos kas labāks.

[Lia'angia]

- Kamzi - lēnā balsī nosaka, gandrīz vai izdzied Džoils.
- Kam-zi. Kaaaamzi. - Viņš spēlējas ar vārdu, un ar katru reizi, kad viņš vārdu izsaka, meitene jūt, ka viņš valdzina aizvien vairāk un vairāk.
- Skaists vārds, Kamzi. Patiesi. Tāpat, kā tā valkātāja. Vai pati nevēlaties apskatīties - Senais ar ļoti elegantu žestu norāda uz milzīgo spoguli, kurš stāv telpas stūrī.
- Es jau sen jūs gaidīju, Kamzi. Es sajutu, ka jūs devāties ceļā un ceru, ka neliegsiet man savu palīdzību. Jā, pat tik varenai būtnei, kā man, dažkārt vajadzīga palīdzība... - viņš atkal pasmaida. Smaids nez kāpēc liek domāt, ka Kamzi palīdzība viņam patiešām ir vajadzīga, bet vairāk gan viņam gribas būt ar Kamzi pašu.

[Romija]

Vēl kavēdamās ar skatienu pie Džoila, Kamzi pagāja līdz spogulim un novērsās tikai tad, kad jau stāvēja tā priekšā. Jā, kleita šādi izskatījās vēl labāk. Un skaistā kaklarota izgreznoja viņas trausko kaklu. Šķipsna, kas bija atrisusi no kopā saņemtajiem tumšajiem matiem, izskatījās tik iederīgi.

Kad Senais viņu uzrunāja, Kamzi novērsās no sevis apjūsmošanas spogulī un panāca nedaudz atpakaļ.

"Jūs sakat, ka jums vajag manu palīdzību," nedaudz izbrīnīta viņa atkārtoja. "Kā gan es jums varētu palīdzēt?" viņs nesaprata, bet cerēja, ka tomēr var.

[zenofeX]

OOG: hahaha! Tad nu gan vienreiz ir pārteikšanās! Nemaz nevar saprast vai skaistulis Džoils patiešām izstiepa orku vai nē, jo spēka viņam bez šaubām pietiek (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) Bet, starp citu, kas īsti notiek ar pārējiem - time stop?

...vīrietis pasmaida. Viņš pieceļas no galda, izstiepj orku, un tajā arī parādās glāze ar vīnu, no kuras viņš iemalko.

[Roviela]

(OOC - no pārējiem gaida, kad viņi aprakstīs, ko tad ieraudzījuši miglā! Taim-stops ir tikai Anrokam, Ru-ūram un Kellardam.)

[zenofeX]

OOC: O! Lai top piedota mana paviršība, neievēroju Lia'angias postu tūlīt aiz sava.

Tojas acīs iemirdzējās draudīgas uguniņas, viss ķermenis sagriezās niknumā, viņš līdz sāpēm saspieda sava īsā zobena spalu. Priekšā viņam mēmi slējās viņa lielākais bieds - zobenu izvilcis, tas sauca: "Nāc, lupatlasi, nāc, es tev parādīšu, ko nozīmē īsta kauja, īstas asinis! Tavs brālis krita tieši tā, īstā kaujā no dūriena tieši sirdī, no mana dūriena! Nāc!"

Toja neveikli lika soli uz priekšu un izvilka no maksts zobenu. Viņa balsi bija grūti saprast, jo no niknuma žokļos bija iemetušies krampji.
"Tūūū!!!! Nešķīsteni, mirsti!!"

Tajā pašā laikā apziņas dzīlēs kāds nemitīgi čukstēja, ka tas, ko viņš redz, nav taisnība, kāds viņu māna, vilina, kāds no viņa velk ārā pēdējos spēkus, kāds par viņu smejas. Tas mazais siltumiņš apziņā bija kā atvērtas pagraba durvis saulrietā, ja skatās no pagraba dziļuma uz āru - šķita, ka vajag tikai pastiept roku, un siltums, drošība un pārliecība pār sevi atgriezīsies.

Šo rakstu rediģēja zenofeX: 21.11.2005 20:56

[Lia'angia]

o.o.c. - roku protams, roku izstiepa! Bet, kad es to pamanīju, rediģēt bija par vēlu... (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif)
Kad Kamzi aplūko sevi spogulī, viņai šķiet, ka Undas rokassprādze pie šī tērpa galīgi nepiestāv. Tā izskatās tik ļoti nederīga, ka gribas to noņemt.

[Romija]

Kamēr Džoils kavējās ar atbildi, Kamzi sāka knibināt Undas doto aproci. Jau spogulī viņa bija pamanījusi, cik ļoti tā neiederās pie krāšņās kleitas un kaklarotas. Un tā negribējās, lai tagad, kad viņa bija tik skaisti saposta, tāds sīkums kā rokassprādze izbojātu visu Viņa priekšstatu par Kamzi. Jā, Viņa, skaistās mājas skaistā saimnieka.

Kamzi nekad nebija ņēmusi aproci nost. Kopš reizes, kad Unda viņai to dāvināja un viņas abas upes malā vakarā bija tās uzlikušas, viņa neņēma to nost. Ne tad, kad gulēja, ne tad, kad peldēja vai kā citādi. Tā bija bez spraugas, apaļa, tāpēc noņemt varēja tikai stipri velkot pār roku. Uzlikt bija grūti, noņemt vēl grūtāk. Likās, ka ceļa laikā rokas ir pietūkušas, rokassprādze nepadodas. Kamzi centās neizrādīt, cik grūti tas ir. Viņa jau labprāt to būtu atstājusi, ja vien tā neizskatītos tik neglīti, tik neiederīgi, tik... Lai Viņam patīk Kamzi.

[Alfirin]

Miglā kaut kas kūņojās... Haikans saspringa un sāka vērot tumšo ēnu. Tas varēja būt Menarions vai Toja... Bet varēja arī nebūt. It kā maziņš, šis KAUT KAS tuvojās un auga... Līdz no miglas vāliem, draudīgos žokļus kustinādama, iznira milzu vabole.

Haikana mute ieplētās, cīnoties pēc elpas, ko šausmās sažņaugušās krūtis nespēja ievilkt. Milzu vabole lēnām tuvojās zemē sakņupušajam puisim, kurš pat siekalas norīt nespēja - tik ļoti viņš bija pārbijies. Piepeši Haikans atguvās, trīcošiem pirkstiem izrāva zobenu un izstiepa to starp sevi un vaboli. Asmens viņa rokā dejoja kā zāles stiebriņš vējā. Juzdamies bezgala neaizsargāts un nožēlojams, Haikans rāpās atpakaļ, tālak prom no drausmās būtnes. Jau maziņi tādi iedzina viņu mēmās šausmās, šis briesmonis ar savu izskatu vien bija puiša prātu tiktāl paralizējs, ka viņš vispār nespēja sakarīgi domāt.

"Ej prom," viņš tikko dzirdami čukstēja, kaut gribēja kliegt, skaļi un draudīgi. "Ej prom!" čukstā ieskanējās izmisums.