Seno ceļš, Raganu pasaule Opcijas

[Lia'angia]

Atendeilā valdīja satraukums. Lai gan rīts bija jau krietni pusē, saule spīdēja un labības lauki lūgtin lūdzās pēc sirpjiem, visi ielejas ļaudis pulcējās vecās pils kvadrātveida iekšpagalmā. Lords Ildans drūmi aplūkoja visus klātesošos - daudz viņu vis nebija palicis. Viņš smagi nopūtās, izelpa gārdzoši nosvelpa - pēdējās kara dienās gūtais ievainojums plaušās vēl likas sevi manīt. Kopš tā laika ir pagājusi tikai viena vasara, un ļaudis tikai daļēji ir spējuši atjaunot sagrautās mājas uz izpostītos laukus. Ziema būs barga. Taču visu, visu varētu pārciest, ja ne Unda...
Lords Ildans nopūtās vēlreiz un uzrunāja gaidošos cilvēkus:
- Ļaudis! Jūs jau droši vien visi zināt, ka mana meita, lēdija Unda, mans vienīgais bērns, ir pazudusi. Istabenes tējai ir piebērtas miegazāles, viņa vēl tagad jūtas stipri apdullusi. Trūkst arī lēdijas Undas ceļojuma tērpa. Mums ir izdevies noskaidrot - viņš pameta drūmu skatu mednieka Kennana virzienā - , ka lēdija Unda ir devusies uz Seno spēka vietu, kas, kā visiem zināms, atrodas kalnu piekājē. Tur viņa, acīmredzot, ir satikusies ar mūsu Viedo Urzulu, un tālāk viņas pēdas izzūd. Urzula vēl aizvien ir bez samaņas un izskatās, ka viņa vairs nebūs dzīvotāja. Mēs viņu atradām Seno spēka vietas malā, ar seju pret kalniem.
Ļaudis! es saprotu, ka tagad ir dārgas katras darba rokas. Bet man dārga ir arī mana meita. Es pats, diemžēl, vairs neesmu spējīgs doties viņu meklēt - viņš pamāja uz savas kreisās kājas stumbeni - , taču es būšu ļoti pateicīgs, ja kāds vēl pievienosies tiem, kas apņēmušies lēdiju Undu sameklēt. Tam būtu jābūt pilnīgi brīvprātīgam jūsu lēmumam. Mēs visi zinām, ka ar Senajiem un Spēku jāapietas uzmanīgi, un mums patlaban trūkst pat vismazākās norādes, kas var meklētājus sagaidīt viņu ceļā. Taču, ja jums izdosies atgriezties un atvest lēdiju Undu vai - lorda balss nodrebēja - vismaz ziņas par viņu, es būšu ļoti pateicīgs. Mans mantu kambaris un zirgu stallis būs jūsu rīcībā, un atgriežoties jūs gaidīs bagāts atalgojums.
Patlaban - turpināja lords Ildans, neņemdams vērā sačukstēšanos - lēdiju Undu meklēt pieteikušies ir mans sardzes priekšnieks Kellards un lēdijas Undas bērnu dienu draudzene Kamzi Medniece. vai ir vēls kāds drosminieks?
Lords apklusa. Ļaužu čalas pieņēmās spēkā. Visi zināja, ka lēdija Unda ļoti interesējas par Senajiem, tālab šķita skaidrs, ka viņa kaut kādā veidā nokļuvusi viņu varā. Cilvēkus uztrauca arī tas, ka Viedā Urzula ir pie miršanas - kas tagad viņus ārstēs, kas uzmundrinās? Par līdzgājēju neviens negribēja pieteikties...

Šo rakstu rediģēja Lia'angia: 11.01.2005 23:34

[zenofeX]

OOC: Etasi, aizmirsi Mirko par mani atgādināt. Ar domu vai bez? (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

Toja, kas nupat vēl šņākuļoja nometnes nomalē, ietinies savā apmetnī, nosprauslājās, un pavēra acis. Smarža, kas nāca no Menariona burvju brokastīm lika viņam atstāt diezgan patīkamo nebūtību - tā vismaz bija simtreiz labāka par murgiem, ko viņam nācās pārdzīvot diennakts tumšākajā laikā.

"Vai man arī atradīsies kāds kumoss, ko notiesāt? Nogurums dara savu, un spēki arī savādāk neatjaunojas" viņš piecēlās, izstaipījās, un, tāpat, savā apmetnī, kā maisā ietinies, steberēja uz ēdiena pusi.

Pusceļā neveikli aizķerdamies aiz saknes, Toja pēkšņi ar būkšķi nogāzās zemē, klusiņām nolamājās par savu neveiklību.

"Argh, acis vēl pilnas miega, šis ceļs patiešām ir nogurdinošs! Bet mums jābūt stipriem, jo jātiekas ar kādu kas ir stiprs!" viņš teica, paņemdams no kāda trauka ceptas gaļas gabaliņu un svaigu maizi.

"Kā gulējāt? Vai apkārtnē viss bija mierīgi, Haikan?" viņš vērsās pie ceļa biedriem.

[Romija]

OOC: Oo, piedod, Zeno, tas nebija tīšām! (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/blush.gif) Piedod, Kamzi aiz liela uztraukuma piemirsa! (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

[Kedriks]

"Kas tie bija par uzbrucējiem?" Mirko saausījās. "Un kas tā par vēl balsi sapnī? Kāda viņa izklausījās un ko teica? Nuka pastāsti sikāk!" Nodevīgs tonis Mirko balsī liecināja par patiesu ieinteresētību.

"Klau - vai šurpu nākot jūs no vietējiem nedzirdējāt vai paši nemanījāt kādas neparastas vietas un tā tālāk?"

Šo rakstu rediģēja Kedriks: 11.10.2005 20:39

[Romija]

Lai arī otrs ieslodzītais izklausījās ieinteresēts, varēja manīt, ka ar smalkjūtību viņš ir uz Jūs. Diez vai Kamzi ar tādu runātu, ja būtu citā situācijā, bet tagad bija vērtīgi uzzināt kaut ko vairāk.

"Vienreiz uzbruka kaut kādi marodieri. Nekas tāds īpašs. Bet otro reizi gāja grūtāk. Melni mošķi un saknes līda no zemes ārā. Tas bija vienkārši murgs. Mēs nebūtu izķepurojušies, ja nebūtu Anroks nācis palīgā. Tad arī ar viņu iepazināmies," Kamzi stāstīja. "Bet vietas... Nuu, atkarībā, kas tevi interesē. Bija tāds dīvains, ļoti nepatīkams melns kubs. Tur mums Sers kā uz galvas uzkrita. Tāds ražens vīrs, tikai runāja svešā mēlē. Nez, kā nabagam tagad iet?"

[Kedriks]

"Hmm... manuprāt viņa nesaka visu, bet šo to noklusē.." Mirko pie sevis nodomāja "...nu nekas, jārunājas tik tālāk, varbūt tad salīmēsies tie mozaīkas gabaliņi puslīdz kopā..."

"Kā tā saknes līda laukā? Un mošķi vēl? Nudien - rādās ka jūs kādam lielam un spēcīgam nemaz nepatīkat! Ja varētu, ieteiktu jums griezties atpakaļ. Es i lūdzams nelīstu šādam nelabvēlim pa kājām! Un ko īsti tā balss stāstīja un teica? Tam bija kaut kāds sakars ar to kas jums notika vēlāk?"

[Romija]

OOC: Domas, lūdzu, noformē atšķirīgi no tiešās runas, lai vieglāk saprast. Piemēram italic.

"Ja vien būtu tāda iespēja, mēs arī nelīstu. Bet es nepametīšu savu draudzeni nelaimē," Kamzi noteica un pieskārās aprocei. Tā vēl joprojām viesa cerību.

"Ak, labāk neprasi par to uzbrukumu. Nebūtu Anroka palīdzīgās rokas, manis vispār vairs nebūtu. Viņi bija daudz un spēcīgi. Man šķiet, ka viņi ir vainīgi pie Undas pazušanas. Bet saknes? Nu, tās nebija gluži saknes, bet pretīgi, melni taustekļi, kas kā tārpi izlīda no zemes. Viens mani satvēra un sāva iekšā. Tik vien kā Anroks paspēja roku iedot."

Kamzi brīdi klusēja, atceroties nepatīkamo cīņu, un tad turpināja: "Bet balss bija kā sapnis. Es pat nedzirdēju vārdus, vien tāda sajūta, kas neļāva nepaklausīt. Ceru, ka citus tā nepiemeklēja, jo tad nevar zināt, kur kurš būtu."

[Lia'angia]

Gūstekņi vēl parunājās kādu brīdi, atcerējās savu bērnību, savus ceļojumus, bet tad viņus pārmāca nogurums un viņi aizmiga.
(o.o.c. - ja ir kas, ko gribat, aši uzrakstat, ja nē - ir agrs rīts un viņai pamostas no tā, ka ir ļoti auksts. Kā ziemā. Bet sniega nav).

[Kedriks]

Tērzējot ar savu neredzamo kaimiņieni Mirko īsti nejuta, ka sāk iesnausties. Situācijas bezcerību mazināja fakts, ka bez ceļasomas un zobena nekā netrūka - tajā skaitā zābakā paslēptā naža ar mazliet dīvaini roboto asmeni. Prasmīgās rokās tas varēja pretiniekam sagādāt gaužām sāpīgus brīžus. Savilcis ciešāk apmetņa malas, Mirko pussēdus atspiedās pret akmens sienu un pēkšņi sajuta, ka nogurums tomēr ir spēcīgāks.

[Romija]

Kamzi gluži nemanot iesnaudās, vēl pirms tam it kā acu priekšā, it kā pa sapņiem redzēdama Anroku. Ja tiešām viņš viņas saucienu sadzirdēja, tad cerība ir.

--------

Kamzi atvēra acis un mēģināja izstaipīties, taču konstatēja, ka viens sāns ir nogulēts gluži stīvs. Un nebija jau nekāds brīnums - gulēt uz aukstiem akmeņiem nebija tas labākais. Pietraususies sēdus, meitene ietinās siltāk apmetnī, nodrebinājās un paskatījās uz to pusi, kur vajadzētu būt restēm. Šķita, ka ir rīts.

Pēc brīža piecēlusies pavisam kājās, viņa nolēma vēlreiz pārbaudīt telpu, tāpēc centīgi sāka ar rokām pārbraukt visām sienām, meklējot kādu plaisiņu, izvelkamu akmentiņu vai jebko, kas varētu būt slēdzis, svira vai kas tāds. Ja nu tomēr izeja ir...

OOC: aiz restēm vēl joprojām redzams tas pats gaitenis? Ir gaismiņa?

[Lia'angia]

Kamzi elpa salti garoja. Tas bija redzams pat vārgajā rītausmas gaismiņā.
Sienas un restes bija apsarmojušas un tik pat monolītas, kā vakar. Kamzi pirksti atstāja uz tām valgus, tumšus nospiedumus.
Te meitene izdzirda šļūcošus soļus. No tumsas iznira sakumpis, platā, tumšā balahonā tērpts stāvs. Izksatījās, kas iešana viņam nevedas īsti labi. Radījums pienāca pie Kamzi sprosta, kaut ko pagramstījās gar sienu un restes uzslīdēja plaukstas tiesu augšup. Neteikdams ne vārda, radījums iestūma pie Kamzi raupju māla bļodiņu ar kaut kādu putru. Roka, kas turēja trauku, drīzāk atgādināja vilka ķetnu. Radījums atkal pačamdījās ap sienu un restes noslīdēja vietā.
Mirko ēdiens netika izsniegts, un radījums aizšļūca atpakaļ pa tumšo gaiteni.

[Tumshiba]

Skriedams pa priekšu pārējiem un atrazdams mirkli, lai baudītu saules lēktu, Anroks pēkšņi atcerējās, ka pa nakti vienu brīdi bija sajutis Kamzi. Jā! Tā sajūta bija! Tātad viņa ir dzīva un vēlējās sazināties!

Anroks strauji apstājās, ka pusvilks teju vai uzskrēja panterai virsū.
Nozibsnījis savas zeltainās acis biedru virzienā un pieņēmis cilvēkveidīgu izskatu, Senais noteica: "Kamzi ir dzīva! Es viņu vakar sajutu. Šķiet, ka meitene pūlējās ar mani sazināties. Pēdējo reizi, kad pūlējos viņu uzrunāt ar domu palīdzību, kaut kas pārrāva šo saiti. Varbūt mēģinam visi kopā? Sadosimies rokās un Dižo svētību mēģināsim..."
Pusvilkam nevajadzēja lūgties un viņs uzreiz saķēra Senā roku.

OOC - ja Kellards pievienojas, tad -> Anroks ieslīgt meditācijā, koncentrēdamies uz Kurnousu un Viņa dāvāto spēku, mēģina izsisties līdz Kamzi...

Šo rakstu rediģēja Palpatins: 16.10.2005 21:27

[Roviela]

Kellards pēc tik straujas skrējiena izbeigšanās vēl nevarēja atdabūt elpu, lai pienācīgi izteiktu piekrišanu, tāpēc viņš tikai sparīgi pamāja ar galvu, un, novilcis abus cimdus, lai nekas netraucētu, ar vienu roku satvēra Ru-ūra ķetnveidīgo plaukstu un ar otru slaidos Ānroka pirkstus.
Viņš neko nesaprata no meditēšanas un sazināšanās ar domām, tāpēc vienkārši centās pievienot savu gribu kopējam pasākumam un ļāva rīkoties Senajam.

[Lia'angia]

Anrokam likās, ka viņš peld pa kaut kādu melnu, ķepīgu masu. Pretestība bija ļoti stipra, bet te likās, ka tā padodas... padodas... te viņš ļoti skaidri (Ru-ūrs un Kellards - neskaidri) ieraudzīja Kamzi. Viņa atradās maziņā, savādi mirdzošā telpā, kuras vienā malā vīdēja restes. Un bija sajūta, ka viņa ir ļoti, ļoti lielās briesmās. Tumsa ir visapkārt... Tad vīzija izgaisa un visi bezspēkā nokrita.
--------------------
Kamzi pēkšņi sajuta, ka uz viņu kāds skatās. Draudzīgi. Anroks... Kellards... pat Ru-ūru viņa sajuta... Bet tas bija tikai īss mirtklis, tad viss izgaisa.

[Romija]

Kamzi gluži neviļus paskatījās apkārt. Bija sajūta, it kā ceļa biedri būtu tepat blakus. Kad sajūta pārgāja, viņa palūkojās uz pasniegto ēdienu. Atkal kaut kas tik pretīgs. Bet interesanti bija tas, kā melnais atvēra restes. Pagaidījusi, kad tas aiziet, Kamzi centās sasniegt to vietu, kur varētu būt kāds slēdzis vai svira.

OOC: izdodās?

Šo rakstu rediģēja Etasi: 17.10.2005 10:56

[Kedriks]

Mirko uztrūkās no caurā miega. Visu nakti viņš bija ik pa brīdim modies un tramīgi ieklausījies klusumā. Pašlaik lieti noderēja karā pavadītie gadi, kas bija pieradinājuši paciest dažādas neērtības - bet arī izmantot katru iespēju atpūsties. Bet tagad nebija īsti skaidrs, cik daudz laika pagājis. Bija tāda sajūta, ka rīts tur ārā laikam ir iestājies. Ar acs kaktiņu viņš pēkšņi ievēroja tādu kā kustību gaitenī. Cenšoties neizdarīt asas kustības un liekot lietā visas savas iemaņas, cik iespējams neuzkrītoši, Mirko pavirzījās maksimāli tuvu restēm, lai kā nākas izpētītu no tumas iznirušo nesimpātisko stāvu. Kad tas pagriezās, lai tā kā dotos prom, Mirko viņam nopakaļus uzsauca: "Ei tu! Bet man?!"

Šo rakstu rediģēja Kedriks: 17.10.2005 12:45

[Roviela]

Kamzi! Viņa ir dzīva, bet viņa ir briesmās! Kellards apvēlās uz vēdera, pēc tam pieslējās četrrāpus. Uz mirkli noreiba galva. Cik nogurdinoši tā sazināties...
Jāiet! Viņš pieslējās kājās. Vēl viens vājuma brīdis. Sasodīts! Sardzes priekšnieks iedzēra pāris malkus vīna no savas ````šķes. Tad piedāvāja abiem biedriem.

- Vīns. Nekas īpašs jau nav, bet asinis tomēr ritēs ātrāk. Un ejam, ejam!
Viņš bija nepacietīgs.

[Romija]

Kamzi satrūkās, jo Mirko bļāviens bija visai negaidīts pēc ilgās cietumbiedra, ja tā varēja teikt, klusēšanas.

"Labrīt," meitene uzsauca gan ne visai priecīgā, bet vismaz tādā balsī, kam vajadzēja izklausīties pēc uzmundrinājuma. "Labu apetīti... no šī draņķa," viņa atkal paskatījās uz bļodiņu un saviebās. To, ka Mirko netika ēdiens, to Kamzi nebija pamanījusi.

[Kedriks]

"Rīts labs" Mirko atteica. "Vienīgais - tas mellais ````is laikam mani nepamanīja. Laikam saprata, kas notiks, ja savus taustekļus te tuvumā snaikstīt sāks. Lai tik gadās man kāds no viņiem pa ķērienam! Bet kā tu panāci, ka viņi dod arī ēst? Mani piemēram izskatās, ka ir nolēmuši mazliet pamērdēt.." - Mirko balsī nekā priecīga saklausīt nevarēja.

[Romija]

"Nemaz nezinu, viņi mani baroja arī pa ceļam. Neteiktu gan, ka tas," viņa vēlreiz paskatījās uz iestumto bļodu, "būtu īpaši garšīgs. Ja vēlies, varu padalīties," Kamzi piedāvāja. Īpaši izsalkusi viņa nejutās, bet kaut ko ēst vajadzēs vienalga.

[Kedriks]

"Kas īsti ir tas ko viņi tev atnesa?" Mirko ieinteresēti apvaicājās. Labi paēst viņam patika un kaut vai lai uzturētu sevi formā, viņš izmantoja ikvienu iespēju kārtīgi pielikt māgu, bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem.

Mirko neuzticīgi pablenza virzienā kur aizgāja agrīnais "viesis" un vēlreiz pārcilāja atmiņā dažādus sāpju paņēmienus, kurus varētu veikt uz pretinieka rokām, izmantojot restes kā sviru.