Seno ceļš, Raganu pasaule Opcijas

[Lia'angia]

Atendeilā valdīja satraukums. Lai gan rīts bija jau krietni pusē, saule spīdēja un labības lauki lūgtin lūdzās pēc sirpjiem, visi ielejas ļaudis pulcējās vecās pils kvadrātveida iekšpagalmā. Lords Ildans drūmi aplūkoja visus klātesošos - daudz viņu vis nebija palicis. Viņš smagi nopūtās, izelpa gārdzoši nosvelpa - pēdējās kara dienās gūtais ievainojums plaušās vēl likas sevi manīt. Kopš tā laika ir pagājusi tikai viena vasara, un ļaudis tikai daļēji ir spējuši atjaunot sagrautās mājas uz izpostītos laukus. Ziema būs barga. Taču visu, visu varētu pārciest, ja ne Unda...
Lords Ildans nopūtās vēlreiz un uzrunāja gaidošos cilvēkus:
- Ļaudis! Jūs jau droši vien visi zināt, ka mana meita, lēdija Unda, mans vienīgais bērns, ir pazudusi. Istabenes tējai ir piebērtas miegazāles, viņa vēl tagad jūtas stipri apdullusi. Trūkst arī lēdijas Undas ceļojuma tērpa. Mums ir izdevies noskaidrot - viņš pameta drūmu skatu mednieka Kennana virzienā - , ka lēdija Unda ir devusies uz Seno spēka vietu, kas, kā visiem zināms, atrodas kalnu piekājē. Tur viņa, acīmredzot, ir satikusies ar mūsu Viedo Urzulu, un tālāk viņas pēdas izzūd. Urzula vēl aizvien ir bez samaņas un izskatās, ka viņa vairs nebūs dzīvotāja. Mēs viņu atradām Seno spēka vietas malā, ar seju pret kalniem.
Ļaudis! es saprotu, ka tagad ir dārgas katras darba rokas. Bet man dārga ir arī mana meita. Es pats, diemžēl, vairs neesmu spējīgs doties viņu meklēt - viņš pamāja uz savas kreisās kājas stumbeni - , taču es būšu ļoti pateicīgs, ja kāds vēl pievienosies tiem, kas apņēmušies lēdiju Undu sameklēt. Tam būtu jābūt pilnīgi brīvprātīgam jūsu lēmumam. Mēs visi zinām, ka ar Senajiem un Spēku jāapietas uzmanīgi, un mums patlaban trūkst pat vismazākās norādes, kas var meklētājus sagaidīt viņu ceļā. Taču, ja jums izdosies atgriezties un atvest lēdiju Undu vai - lorda balss nodrebēja - vismaz ziņas par viņu, es būšu ļoti pateicīgs. Mans mantu kambaris un zirgu stallis būs jūsu rīcībā, un atgriežoties jūs gaidīs bagāts atalgojums.
Patlaban - turpināja lords Ildans, neņemdams vērā sačukstēšanos - lēdiju Undu meklēt pieteikušies ir mans sardzes priekšnieks Kellards un lēdijas Undas bērnu dienu draudzene Kamzi Medniece. vai ir vēls kāds drosminieks?
Lords apklusa. Ļaužu čalas pieņēmās spēkā. Visi zināja, ka lēdija Unda ļoti interesējas par Senajiem, tālab šķita skaidrs, ka viņa kaut kādā veidā nokļuvusi viņu varā. Cilvēkus uztrauca arī tas, ka Viedā Urzula ir pie miršanas - kas tagad viņus ārstēs, kas uzmundrinās? Par līdzgājēju neviens negribēja pieteikties...

Šo rakstu rediģēja Lia'angia: 11.01.2005 23:34

[Lia'angia]

Sers izskatījās drusku aizkustinats, palocījās pret pārējiem, pacēla roku un kaut ko dziedošā balsī noskaitīja, laiakm svētības vārdus, un tad gaisā uzvilka krusta zīmi. Tā gan neiekvēlojās, bet bija skaidrs, ka Sers to nemaz negaida. Tad viņš pagriezās un apņēmīgi devās projām, ne sauli negaidot.
Nakts sliecās uz rīta pusi. Saka aust gaisma.

[Kedriks]

Sassodīts, kā un galvenais no kā tie izdzimteņi šitās restes ir taisījuši?! Mirko neslēpa savu sašutumu, kad viņa rokas nespēja sataustīt neko pat attāli līdzīgu būra aizdarei.

Kaut gan.... paga.... man liekas ka es kaut ko sapratu... Mirko teica tumsā. Man šķiet, ka šito uzparikti paredzēts dabūt vaļā paceļot šamo visu uz augšu!! Patausti arī tu to augšamalu! Vismaz manām restēm tur ir tāda kā sprauga! Sasodīts... būtu kāda svira... un tā kā ēst ar sāk gribēties... Klau - cik sen tu jau te esi? Nezini - ēst viņi dod? Mirko balsī nemanīja ne kripatiņas sajūsmas, tikai tādu kā padrūmu apņēmību.

Šo rakstu rediģēja Kedriks: 09.10.2005 14:32

[Tumshiba]

Anroks noraudzījās, kā Sers pazūd tumsā, tad pagriezās pret Kellardu: "Dodamies uzreiz pēc brokastīm!"
Un Anroks apskatījās pēc kā ēdama - maizes un gaļas.

[Romija]

Pēc Mirko aicinājuma arī Kamzi pačamdīja restes. Ja arī tās bija paceļamas, tad ne viņas spēkiem.

"Es tās restes nepaceltu pat tad, ja tāda iespēja būtu," skumji noteica Kamzi. "Bet ēst viņi dod. Gan nezinu, vai te, bet pa ceļam man deva. Tādu melnu un visai pretīgu."

Viņa sāka rakāties pa kabatām un atrada tur reiz ar gudru ziņu pietaupītus divus iebojājušos ābolus. Cik pēc taustes varēja spriest, tie tagad bija galīgi sabojājušies, bet mīksti kļuvuši nebija. Kā pēdējā cerība badā tie noderētu.

"Diemžēl neko garšīgu piedāvāt nevaru. Vienīgais, kas man kabatā ir atlicis, ir divi sabojājušies āboli. Bet cik sen tu jau te esi? Kas te notika pirms es ierados?" Kamzi gribēja zināt, jo viņai sāka parādīties nelāgas aizdomas.

[Kedriks]

Ui.. paldies.. Mirko balsī ieskanējās kāds maigāks tonis.

Pataupi vien sev, esmu pieradis pie neēšanas. Gan jau vēl paspēšu pieēsties, kad izkulšos no šīs ķezas. Karš, saproti, kalni - reiz iemācīja būt pacietīgam. Par mani nesatraucies - varu izturēt pāris dienas mierīgi. Vispār es te tikai pirms kāda brīža atjēdzos, tā ka neko daudz par šamiem mellajiem ````iem nevarēšu pasacīt.. Mirko nudien izklausījās apbēdināts, ka nevar atklāt ko vairāk.

[Romija]

Kamzi mazliet sakaunējās, ka piedāvājusi nupat iepazītajam biedram sapuvušus ābolus. Bet taisnība jau viņam bija - var gadīties, ka pašai noder. Tāpēc meitene iebāza tos atpakaļ kabatā.

"Vai tu redzēji, kā mani te atgādā?" Kamzi sāka interesēties. Viņa nestādījās priekšā, cik ilgi bijusi bez samaņas. "Pa kurieni? Un kā ieliek ieslodzījumā?"

[Kedriks]

Tos āboļus ēd vien pati - tev vairāk spēka vajadzēs! Ja nu mūs te sadomā nebarot vispār? Un neredzēju es nekā! Kā jau teicu, pats pirms kāda laika tika pie sajēgas nācu! Mirko norūca.

Toties varbūt TU redzēji, kā viņi mani šurpu dabūja?? Vai vismaz dzirdēji? Mirko balsī ieskanejā vāji slēptas intereses nots.

Šo rakstu rediģēja Kedriks: 09.10.2005 18:39

[Romija]

"Nē, diemžēm neredzēju vis," Kamzi nopūtās. "Es tikko tikai atguvos!"

"Sasodīts," Kamzi pie sevis klusu nosodījās. "Es tikai cerēju, ka izdosies uzzināt, kādā veidā iespējams atvērt restes," viņa teica skaļāk, lai Mirko dzirdētu. "Bet pagaidām izskatās, ka citu varientu nav, kā vien sēdēt un gaidīt, kad mūs atnāks izglābt!"

[Kedriks]

Sassodīts....sanāk, ka mēs gandrīz nekā par viņiem neziam...nav tā patīkamākā sajūta būt ieslēgtam un vēl gaidīt.... pēdējo vārdu Mirko īpaši uzsvēra.

Ko es neciešu - tā ir neziņa un gaidīšana! Labi - šā kā tā izskatās, ka par mums kādu laiku neviens lav licies ne zinis - šķiet - īpaši arī neizskatās ka tuvākajā laikā plāno likties. Varbūt pastāsti ko mazliet vairāk par sevi - tāpat kaut kā garais laiks jāazipilda. Pēc tam varu pastāstīt arī ko mazliet vairāk par sevi.

[Romija]

"Sarni nav līdzcietīgi. Viņi nav arī muļķi. Tas vien, ka mēs te sēžam, var nozīmēt arī to, ka viņi atkal grib papriecāties pa savam. Es gan neredzu nekādu prieku no gūstekņu spīdzināšanas un mocīšanas, bet viņi ir savādāki," Kamzi nopūtās. Nebija patīkami apzināties, ka pārējie varbūt vēl ir tālu, bet daudz tuvāk ir kas tik ļauns un riebīgs.

"Ko nu daudz par mani," viņa atbildēja Mirko aicinājumam stāstīt. "Dzīvoju Atendeilā, labprāt medīju. Bet tad vienu dienu manu labāko draudzeni nolaupīja. Un tā nu nācās doties ceļā."

Kamzi bija apsēdusies uz trūcīgā salmu kušķa un atspiedusies pret sienu. Apkārtējā klusumā visai labi varēja sadzirdēt gan savu, gan otra balsi.

[Roviela]

- Jā, iesim, jo ātrāk jo labāk, - Kellards piekrita Anrokam. Viņš arī apskatījās, kas vēl atlicis soma no ēdamā. Ha, nemaz tik slikti vēl nebija, visu ceļu jau krājumi pietaupījās, tāpēc izskatījās, ka vismaz tuvākajā laikā badoties nevajadzēs.

[Kedriks]

Njā. Viena lieta ir aci pret aci kautiņā. Cita lieta ar šitādiem aizmugures varoņiem saskarties. Ne ar ko labāki viņi nav par prastiem lielceļa laupītājiem. Mocīt gūstekņus reizēm vajag, bet ne jau kāda īpaša prieka pēc. Brrr. Mirko atkal sulīgi nosprauslojās un ietrenēti izspļāva cauri restēm.

Bet šitie nudien ir savādāki. Nespēju iedomāties, kamdēļ šitiem spokiem būtu savajadzējies. Un tu? Kā ir ar tevi? Kādēl tu viņiem būtu savajadzējusies? Mirko izklausījās viegli izbrīnījies.

Šo rakstu rediģēja Kedriks: 09.10.2005 21:00

[Romija]

"Es nezinu," Kamzi turpināja sēdēt ar muguru pret raupjo sienu un skatīties uz augšu, kur varbūt tālu cauri melnajām klintīm tagad spīd zvaigznes. Šķita, ka vajadzētu būt naktij, bet miegs nenāca.

"Domāju, ka citi no mums varētu būt noderīgāki. Varbūt Haikans vienīgi ne. Bet mani droši vien tāpēc, ka visvieglāk bija aiznest," Kamzi teica un iedomājās, kā būtu stiept prom kaut vai Seru. Vai vismaz Kellardu. Viņa gandrīz iesmējās, bet apkārtne bija pārāk drūma, lai uzjautrinātos.

"Varbūt es esmu tikai ēsma, lai atvilinātu pārējos. Bet nezinu, vai viņi ir atraduši ceļu."

[Farliner]

Menarions apsēdās, un dziļi ievilka elpu - cīņa bija prasījusi daudz spēku. Pārāk daudz, lai gribētos to tuvākajā laikā atkārtot. "Paldies, tev, Kurnous!" Adepts pie sevis noteica, un sāka aplūkot nometnes vietu - vai ar ceļabiedriem nav kas slikts noticis domu cīņas laikā.

[Alfirin]

Haikans bakstīja uguni, pie sevis klusītēm dungodams. Viņu šī nakts īpaši nogurdinājusi nebija, droši vien tāpēc, ka lelā cīņa bija gājusi viņam secen. Puiša sagurums bija apmēram tāds, kāds nu pēc negulētas nakts mēdz būt. Viņš ātri pamanījās naksnīgās pārdomas nobāzt tālākā apziņas stūrītī un pat uzsmaidīt saviem drūmajiem ceļabiedriem.

"Hei, jauna diena klāt! Tumsa ir prom!" viņš pārlauza zariņu un iemeta to ugunī, tīksmīgi vērodams jautro liesmiņu. Savādi, rīta gaismā pat uguns šķita ņiprāka.

"Menarion, paklau.... Vai tev ir pie rokas kāds no tiem gardajiem ēdieniem? manuprāt, brokastu laiks ir nupat pienācis," Haikans atsaucās savam vēderam, kas uzstājīgi atgādināja par sevi. It kā jau vēl kaut kas somā bija... bet ja bija iespēja dabūt ko labāku?

[Farliner]

Menarions pasmaidīja mazliet nogurušu smaidu: "Kaut kas jau atradīsies. Škiet, ka tev ir izdevies atpūsties?"

Runādams, Adepts pastiepa roku pēc savas somas, un kādu brīdi tajā parakņājies, izvilka vairākus trauciņus ar ēdamo un dzeramo...

[Kedriks]

Mirko kādu brīdi turpināja pētīt restes, bet pēc atmeta ar roku un pievērsās sarunai.

"Kas tas Haikans tāds? Cik jūs vispār kopā esat? Ēsma, saki? Hmmm... tas tā varētu būt... bet kam ta jūs esat tā ieriebuši? Neatceraties neko tādu pa ceļam?"

Šo rakstu rediģēja Kedriks: 10.10.2005 10:31

[Romija]

"Haikans ir viens puisis, kas nāca kopā ar mums. Jauks cilvēks, tikai nedaudz bezrūpīgs. Kopā mē bijām... paga," Kamzi nedaudz pieklusa un sāka skaitīt: "Menarions, Kellards, Sers, Anroks, Ru-ūrs, Haikans," un tad skaļākā balsī piebilda: " Septiņi, šķiet. Bet šķiet, ka neko tāāādu izdarījuši neesam. Mēs tikai meklējām Undu!"

Šo rakstu rediģēja Etasi: 10.10.2005 11:06

[Kedriks]

"Hmm..raiba gan jums tā kompānija pēc vārdiem spriežot... un kas, pie jodiem, par vārdu ir Ruūrs? Pirmo reizi tādu dzirdu! No tālienes nācis, kāds svešzemnieks? Un ko par to Undu vispār jums izdevās uzzināt? Kā viņa vispār pazuda? Un kas tie pārējie? Ar ko jūs pārējā laikā bez Undas meklēšanas nodarbojaties?" jautājumi no Mirko puses bira kā no pārpilnības raga. Galu galā - laiks gāja unkaut kā tas jāīsina bija.

Šo rakstu rediģēja Kedriks: 10.10.2005 13:41

[Romija]

Kamzi nolēma nestāstīt par Ru-ūru, lai jau priekšlaicīgi neraisītu aizdomas nākamajam (iespējams) ceļabiedram. Viņa labāk izvēlējās atbildēt uz citiem jautājumiem.

"Unda pazuda vienā skaistā dienā. Viņa bija gājusi uz Spēka vietu izlūgties labvēlību, bet tur arī viņas pēdas beidzās. Vienīgās norādes bija doties pāri tuksnesim pa ceļu. Vai tu neko par to nebiji dzirdējis? Jūsu pusē nekas tāds nenotika?" meitene vaicāja.

"Pēdējā laikā mēs pēc iespējas ātrāk devāmies pa Ceļu. Nācās arī atkauties no uzbrucējiem. Mani nolaupīja alā, kurā mēs bijām iegriezušies, lai pavadītu nakti. Tie bija kalni aiz tuksneša. Kāda balss sapnī sauca. Kad attapos, biju jau sagūstīta. Par pārējo tālāku ceļu neko nezinu, tik vien kā ceru, ka viņi mani meklē un ir jau tuvu," Kamzi apklusa. Viņa centās domās sasaukt pārējos, ja nu viņi dzird. Meitenes rokā sažņaugts bija Gunnoras amulets.

Šo rakstu rediģēja Etasi: 10.10.2005 15:14