Sērmeža piedzīvojumi., [ATD] [C] Opcijas

[Spicule]

Sērmeža karte

Tātad notikumi risinās 13.gs Sērmežā. Sīkāk skatīt [ATD].
Vēl var pieteikties!

Tātad visu spēlētāju piedzīvojumi sākas izejot no viņu pašu pilsētas agrā rītausma. Saules stari vēl nav apspīdējuši nedaudz tālāk apspīdējušo mežu tāpēc tas šķiet baismīgs.

Spēlētāji iziet no šādām pilsētām:
Hiliss[Zobena iznēsātājs-Uzdena
Mela[Aeris]-Grēzdene
Daria[Tinuviel]-Uzdena
Amēlija[AgnosticAngel]-Lēra
Rubēna[cilvēkbērna dvēselīte]-Sentāna
Ami[Aurelija]-Isneda
Neza[Spicule]-Sentāna

-Sīkāk par spēlētājiem skatīt [ATD]

Spēles GM esmu es! (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

Spēlētāji, kas anketas nosūtījuši vēlā arī spēlē iesaisās pēc neilga laiciņa.

SĀKAM!


Šo rakstu rediģēja Spicule: 04.06.2005 10:55

[Spicule]

Neza atvadījās no saviem vecākiem un ta devās ceļā. Viņa paņēma lielo ceļa somu un sakravāja tajā mantas viņa paķēra ādas cimdu Maijai un arī pārtiku. Viņa uzlika plecā somu, loku un bultu maku.
Uz redzēšnos! Es atgriezīšos cik vien ātri spēšu. viņa teica un noskūpstīja savus vecākus un izskrēja pa durvīm. Viņs skrēja līdz ceļam, kas veda uz Sērmežu un paraudzījās uz savām mājām.
Es atgriezīšos... viņa nodomāja un uzsvilpa Maijai, kas laidelējās debesu pļavās. Maija laidās lejup pe saimnieces un nosēdās uz ādas cimda.
Tu mani neatstāsi nelaimē. Es to zinu. viņa noglāstīja ērģļa spalbu un uzsvieda to atpakaļ gaisā. Un tad uzsauca savai pilsētai Sntānai.Es atgriezīšos!!!

[Dvēselīte]

Bēru procesija vilkās cauri visai pilsētai. Tāpat arī dzelošs klusums sedza itin visu. Tuvākie ģimenes locekļi gāja tūlīt aiz baltiem ziediem rotātā zārka. Klusums. Visu notiekošo raksturoja pilnīgs klusums, ja neskaita daudzo soļu atbalsis māju sienās. Visu gājēju mērķis bija svētvieta zem Sēru vītoliem...


Meitene palika pēdējā. Kautrīgi nometusies uz ceļiem, viņa galvu noliekusi klusi murmināja nesaprotamas vārsmas. Vai varbūt lūgšanas. Kas to lai zin. Beigusi savu sakāmo viņa piecēlās kājās. Gandrīz caurspīdīgajās acīs nemanīja ne asaras. Acis nebija apsārtušas. Tomēr tajās dega cieša apņemšanās un nelokāms lēmums. Es Tev to apsolīju... Un es to izdarīšu...


Mantas tika ātri, bet pārdomāti saliktas somā. Pāris sīkumi, nedaudzi apģērba gabali, šis tas ēdams un kas tāds, kas palīdzētu aizsargāties. Viņa pārlika somas lenci pāri plecam un nopētīja savu izplūdušo atspulgu ūdens vannā. Ir laiks... Klusi iegājusi tēva istabā, viņa atvēra liela skapja durvis. Tajā pie sienas bija pakārts viņa loks. Nocēlusi to no balstiem meitene loku uzlika uz muguras, tāpat arī bultu maku. Somā iebāza rezerves stiegras. Vēl zobens. Apjozusi to ap vidu, viņa vēl reizi nometās uz ceļiem istabas vidū un nomurmināja atvadu vārdus. Matiem un apģērbam plīvojot viņa devās ceļā. Paliec sveika māt... Es nekad nēesmu solījusi, ka atgriezīšos...

[Tinuviel]

Daria, ar savu vilku pie kājām, lēnām izgāja no pilsētas. Uz muguras bija ādas ceļasoma, blakus loks, bultu maks, bet pie sāniem melnais zobens. Bet rokās meitene nesa palielu saini. Tajā bija sudraba bultas. Eņģelis pagriezās pret pilsētu un vārgi tai uzsmaidīja.
- Paliec sveika... Es atgriezīšos...
Viņa domās teica pilsētai un tad pagriezās, lai iesāktu ceļu. Spārnotais vilks skaļi iegaudojās. Dariai likās, ka kaut kur tālumā atskan atbildes kauciens. Tad viņa savicināja spārnus un iesāka ceļu.

[Mākoņkaķis Aurēl...]

Ami stāvēja pie pilsētas vārtiem.Uz muguras bija viņas soma,kurā bija salikts viss nepieciešamais.Tā bija gatavota no smalka melnā enģeļu zīda.
-Palieciet sveikas,manas mājas...bet es atgriezīšos.
Ami nočukstēja,un šie čuksti aizlidoja līdz ar vēju.Tad viņa pagriezās un sāka iet pa lielo ceļu.Viņa nezināja kādi piedzīvojumi viņu gaida,bet viņai bija apjausma.

Šo rakstu rediģēja Aurelia: 04.06.2005 19:06

[Aeris]

Mela stāvēja pie Grēzdenes robežas un pēdējo reizi (vismaz tuvākajā laikā) skatījās uz savu dzimto pilsētu. Viņa vēlējās to paturēt atmiņā, un tas viņai palīdzētu izpildīt savu mērķi - atgūt Gudrības grāmatu. Viņa to nekad nav redzējusi, bet viņa bija droša, ka tā bija vērtīga lieta. Meitene pagrieza muguru pilsētai un raitā solī devās pretim jauniem piedzīvojumiem.
-Man ir liels prieks, ka esmu tik veiksmīgi sakrāmējusi somu. - nodomāja Mela. - man ir līdzi visas nepieciešamās mantas ceļojumam.

Viņa gāja kādu stundu un tad viņai palika nedaudz garlaicīgi, tāpēc meitene sāka dungot kādu bērnības dziesmiņu.
-Ceru, ka atradīšu Gudrības grāmatu. - klusi dungodama nodomāja Mela.

Šo rakstu rediģēja Aeris: 04.06.2005 19:40

[Tinuviel]

Daria gāja. Likās, ka šādi viņa ies vēl nedēļām, iekams sasniegs Sudraba kalnus. Eņģelis savicināja spārnus un uzlaidās gaisā. Vilks sekoja un aizšāvās garām Daria. Eņģelis vārgi pasmaidīja. Tagad viņa vislabprātāk lidotu pretī nezināmajam debesīs, bet lūgums ir jāizpilda. Viņa savicināja lielos ogļmelnos spārnus un nolaidās nedaudz zemāk. Vējš patīkami plivināja matus.
Daria, tu nekad nevarēsi kļūt gaiša. Tu esi tumsas eņģelis un tev ar to jāsamierinās. Turklāt vai tiešām tumsa nav skaista? Tik tumša un vilinoša. Neaizmirsi par to... Necenties cīnīties pret likteni!
Dariai kāds domās teica. Balss bija tik gudra... Tā atgādināja par māti. Daria aizvēra acis un ļāvās brīvajam kritienam. Apmēram desmit metrus no zemes Daria gaisā apstājās un uzlidoja atpakaļ augšā virs koku galotnēm.

[Mākoņkaķis Aurēl...]

Ami gāja jau kādu stundu.Tagad jau sāka palikt garlaicīgi.
Ami,mīļā,vai tad tu neesi enģelis?
Ami iedomājās un nosodīja sevi par savu aizmāršību.Vienkārši bērnībā tēvs viņai bija aizliedzis daudz lidināties,tāpēc Ami bija pieradusi iet ar kājām.Tagad kad viņa bija brīva no sava tēva,Ami varēja darīt ko grib!Viņa savēcināja savus melnos spārnus un uzlaidās gaisā.Bija tik jauki atkal sajust gaisa pūsmiņas savā sejā,bija tik jauki atkal lidot.Ami kādu brīdi apstājās gaisā,un skatījās pāri mežiem un pļavām.Tad viņa spēcīgi savēcināja spārnus un laidās uz priekšu.Ami iedomājās lidot pāri Lauztajām pļavām.Viņa bija bijusi tur,tāpēc gribēja atkal redzēt to.

[AgnosticAngel]

Šis rīts bija tāds pats, kā iepriekšējais un arī kā tas pirms iepriekšējā. Amēlija cerēja, ka vismaz šodien varētu līt. Lietus padarīja viņu mundrāku un deva vēlmi doties ātrāk uz priekšu. Meitene nopūtās un noglaudīja vilku, kas gulēja viņai pie ceļiem. Viņa bija nosēdusies blakus tam un klausījās viņa saraustītajos elpas vilcienos. Vilks bija pieradināts aizsargāt cilvēku, tāpēc bija grūti šķiries. Ganībās, kas notika netālu no Lēras bija daudz vilku, taču šis Amēlijai bija vistuvākais. Viņa piecēlās un devās uz dzīvojamo ēku, lai no savas istabas paņemtu somu, kuru bija paredzēts ņemt līdzi ceļojumā. Uzmetusi to sev plecā Amēlija devās atkal ārā. Viņas ģimene zināja par šo ceļojumu taču mājās šobrīd nebija neviena no kura varētu atvadīties. Tāpēc viņa vienkārši devās prom. No kabatas Amēlija izņēma kompasu un pārbaudīja, ka tiešām ies uz pilsdrupu pusi. Vēl atskatījusies atpakaļ, viņa devās uz priekšu.

[Dvēselīte]

Iet uz priekšu bija grūti. Likās, ka kājas stieg dubļu paltīs un ass vējš pūš tieši sejā. Tomēr laiks bija mierīgs. Pat aizdomīgi mierīgs. Meitene soļoja uz priekšu, drūma un apņēmīga sansiegt Sudraba kalnus. Doties vienai pašai šajā ceļā nebija prāta darbs, bet ņemt kā'du līdzi viņa nevarēja atļauties. Lai iet bojā vēl kāda dzīvība? Nu nē! Pietika jau ar viņas tēvu. Elfas gaišās acis aizklīda domīgos tālumos un kājas pašas nesa viņu uz priekšu. Vienu īsu mirkli, vienu acumirkli viņai šķita, ka tā ir ko pamanījusi krēslainajās debesīs, bet veselais saprāts tūlit pat aizdzina visas šaubas. Diezin vai kāds šobrīd ir devies turp, kur dodos es... No brīva prāta turp reti kurš dodas. Pēc katra lielākā noietā gabala viņa arvien vairāk nožēloja, ka nav paņēmusi arī tēva zirgu. Tas radītu tikai liekas problēmas. Dabūt to nezvēru ārā no staļļa vien jau ir varoņdarbs. Tomēr Fidžu, tā sauca tēva zirgu, viņu cienīja. Nevarētu teikt, ka klausīja, bet izturējās ar cieņu. Un tieši tāpēc viņu bija apgrūtinoši ņemt līdzi. Vakars tumsa un no pilsētas atspīdošās ugunis palika arvien nespodrākās, bet ceļa tumsa priekšā pletās arvien dziļāka un tumšāka. Pārlikusi somu uz otra pleca, meitene klusējot turpināja ceļu.

[Tinuviel]

Daria vēl vairākas reizes savicināja milzīgos, ar biezajām, lielajām un garajām spalvām klātos spārnus un tad turpināja tos turēt nekustīgi izstieptus. Eņģelis planēja. Viņas melnais apmetnis virs muguras izskatījās tik mistiski, noslēpumaini... Tad viņa ar brīvo roku kaut ko pameklēja savā apģērba kabatā. Viņa izvilka nelielu, aizsietu vēstulīti. Eņģelis ar saviem smalkajiem pirkstiem to atsēja un atvēra. Viņa vēlējās vēlreiz pārlasīt to ziņu, ko viņa saņēma pirms pāris naktīm.

Daria!

Vai atceries mani, Dioru? Ceru, ka tu piekritīsi doties palīgā mums, taviem sabiedrotajiem! Redzi, ir notikusi nelaime. Te, Sudraba kalnos, atkal uzdarbojas vilkači. Mūsu kaltuves ir nopostītas, tāpēc nespējam izveidot sudraba bultas, ar kurām viņus nogalināt. Tāpēc lūdzu tevi, mūsu pēdējo cerību, pēc iespējas ātrāk doties ceļā ar sudraba bultām un palīdzēt mums kaujā! Mēs tevi ļoti lūdzam! Gaidīsim tevi Sudraba kalnos! Atceries, mēs tevi nekad nepametīsim!

Tavs Diors.

Īsā vēstule bija rakstīta steidzīgi, bet ļoti skaisti un vijīgi. Daria vārgi pasmaidīja un ar pāris spārnu vēzieniem panāca Raulu, kurš turpināja lidot uz priekšu.

[Spicule]

Neza spļus mija ar skriešiem, bet arī ērglis, kas meta plašus lokus debes plašumos meitenei sekoja pa pēdām. Priekšā, kaut ne tālu vīdēja Sērmežs, kas tik ļoti baiss teikās un leģendās ticis aprakstīts. Tik skaists tomēr biedējošs.
Meitenes sirdi pēkšņi apņēma aukstums, bet ad atkal tas aizzagās. Mežs, kas nca ar katru soli tuvāk ienesa sirdī bailes. Bailes par nezināmo.
Es izglābšu pilsētu. Es nepametīšu nelaimē savējos. noteica Neza un satvēra kaklā iekārto amuletu. Tas atkal un atkal uzvīdīja domas par piedzīvojumu kāri un tomēr uzvaru...uzvaruun mīlestību. Es to izdarīšu...Māt...tevis dēļ...
Viņa atkal uzmeta skatu Maijai, kas lanēja debesīs.
Kaut man būtu spārni un es visu redzētu no tava skatījma... viņa nodomāja.
Bet tad viņa ieraudzīja ēnu...ēnu, kas lika aizdomāties, ka kādam tāds pats ceļš kā viņai ejams...

[rudo lapu vilcēn...]

OOC: Ceru, ka mans tēls ir pieņemts, ja ne, tad neņemiet šo vērā.

Sēdēdams uz ielas stūra, Raigeki gaidīja Dadzi. Suns bija kaut kur aizklīdis, droši vien ēdamā meklējamos. Par to iedomājoties, puisim ieru'cās vēders.
-Var jau viņš atnākt ar nedaudz ātrāk... Un atnest man arī ko grauzžamu. Tā riciņa lai paliek ceļam... Nu kur tas plušķis kavējas, teicu tak, ka šodien pametam pilsētu.- puisis šķendējās.
Te no otras ielas puses, kādu gabaliņu tālāk no kroga iznesās oranžs suns, turēdams zobos desu virteni.
-Tu, plušķainais kranci!- auroja krodzinieks, iznesies laukā pa durvīm.
-Nebūs labi- taraušoties augšā nomurmināja Raigeki. Dadzis pašāvās vi'nam garām un puisis arī ņēma kājas pār pleciem. Suns jau labu laiku tika uzskatīts par viņa, tādēļ bez galvas mazgāšanas neiztikt. Par suņa nedarbiem, bija jāmaksā Raigeki, bet ar ko samaksāt viņam nebija.
Labi, ka pametu pilsētu puisis vēl nodomāja paskriedams garām pēdējajām ciema mājām.

Šo rakstu rediģēja Renīna: 14.06.2005 15:34

[Spicule]

OCC: Renīnas anketa ir pieņemta! (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

***

Tinuviel-Ierauga kādu nezināmu būtni uz zemes un steidz apskatīt, kas tas ir... Hmmm...kas tas ir? (izdomā pati Tinuviel)
Aurelija-Izjūt lisošanu un iedomājas par mērķi..par to, kas viņai jāizdara. Un vai tas būs viegli?
cilvēkbērna dvēselīte- Sastingst, jo dzirdējusi troksni...lapu vai zāles čaboņu. Ne no vēja, bet kā kāda soļiem...

[Tinuviel]

Nejauši Daria paskatījās uz zemi. Eņģelis tur ieraudzīja kaut ko sakustamies. Kaut ko pelēkā krāsā. Dariai uzreiz likās, ka tas ir vilks, bet vai tik mazs? Eņģelis klusu nosvilpās un uzsāka nelielu pikējumu. Daria graciozi piezemējās uz zemes blakus pelēkajam kamoliņam. Patiešām, tas bija vilcēns! Tikai ko lai tagad iesāk? Viņa taču nevar viņu ņemt pie sevis. Bet varbūt var? Rauls nolaidās viņai blakus un izrādīja diezgan lielu interesi par radībiņu. Kā nekā, tas bija kāds no viņa dzimtas, bet tikai nebija spārnots.

[Spicule]

Neza paskatījās uz elfu ozoliem, kas līkumoja līdz ar ceļu pa kuru viņa gāja uzmanoties no dubļ lāmām. Viņa paskatījās uz debesīm, bet Maija bija aizlidojusi kādā garākā lidojumā.
Klusums meiteni nedaudz biedēja, tāpēc viņa uzsāka klusu dziesmu.
Ir šorīt atkal visi logi vāļā. Un visos logos saule spīd. Un šajā pasaulītē zaļā es emu priecīgs ceļinieks... viņa dziedāja un dziesma aizdzina nedrošību, kas viņu bija vajājusi.
Caur dziesmas vārdiem viņa saklausīja soļu švīkstus un viņa pārtrauca dziesmu. Tie skanēja netālu. Neza paslēpās ozolu paēnā un vēroja nācēju. Viņa cerēja, ka nācējs nebūs viņas dziesmu dzirdējis.
Nācējs bija ģērbies vienkāršās tomēr greznās drēbēs, bet seju meitene neredzēja. To sedza mati. Gari skaisti mati. Uz muguras viņai bija loks un arī Neza sniedzās pārbaudīt vai viņas loks ir līdzās.
Meitene paspēra dažus klusus soļus, lai varētu labāk saskatīt nācēju, bet viņas soļi nomina veco pērnā gada zāli un tā iečabējās.
Viņa ievilka elpu un aizstedzās atpakaļ pie ozola, un piespieda muguru tam, cerot, ka nācējs nebūs dzirdējis viņas soļus. Tā nebija...ceļinieks tos bija saklausījis un apstājās...

[Dvēselīte]

Nogrimusi pārdomās par laiku un apkārt neko nemanīdama Rubēna virzijās arvien tālāk un palika arvien tumšāks. Kļuva neomolīgi. Un visam kā par sodību zāle ceļmalā sāka aizdomīgi čabēt. Nez kuram ir tā spožā ideja iet gar ceļa malu, nevis pa to? Viņa cieši sažņaudza roku ap ieroci un nemanāmi palēninot gaitu apstājās pavisam un urbās ar acīm vietā, kur viņas prāt atradās trokšņa cēlājs.

[Spicule]

Ko man iesākt? Ko lai es daru? Nevar saprast...kāds šim cilvēkam raksturs...bet vai as ir cilvēks?...ja nepalūkošu arī neuzzināšu...katrā zi''a...liktenis man būs kaut ko lēmis... Neza nosprieda paņemdama liku un ieliekot tajā bultu...katram gadījumam.
Kas būs tas būs.... Neza nodomāja un uzsvilpjt pievērsa ceļotāja uzmanību.
Kādu laku Neza vienkārši st'vēja un ceļotāj arī. Meitene nezināja ko darīt.
ākšņi no debesīm lejup traucās Maija...
Ceļotāj aometnī tik zibenīgi satvēra loku...ka Neza pat nespēja attapties,kad Meija au gulēja uz ceļ. Putnu bija cauršāvusi bulta...
Nē! Meitene iesaucās, nometa loku un bultas, lai steigtos putnam palīgā.
Maija gulēja nekustīgi tomēr izrādīja zīv'bas pazīmes. Pa Nezas vaigiem ritēja asaras....
aija pat nebija nodzīvojusi pie eitnes gadu, bet nu viņa zaudēja savu uzticamāko draugu....

OCC: Piedod cilvēkbērna dvēselīt, jašis sižets tev nepatīk...vai nav patīkams, bet u... ahhh...kā es.... nu piedod! (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)
Gribējās kaur ko dramatisku!

[Dvēselīte]

Rubēnas pirksti bija tā aptvēruši zobena rokturi, ka cauri ādai spiedās asinsvadi. Viņa bija gatava jebkurā mirklī uzbrukt, bet sev par milzīgu pārsteigumu no vietas, kur skanēja čaboņa, pēkšņi izšāvās bulta. Zemē nokrita putns. Elfa ieplestām acīm lūkojās uz putnu un pat nepamanīja, ka pie tā piesteidzās kāda meitene. Situāciju pavisam mulsinošu darīja tas, ka meitene raudāja. Kas gan tur tik briesmīgs, ja nošauj putnu? Ēdiens paliek ēdiens... viņa domāja ar neuzticību un šaubām vērdamās meitenē. "Hei... tu... jā tu, tu..."

[Spicule]

Sorry, Cilvēkbērna dvēselīt!
Šeit notiks dažas izaiņas. Ceru, ka nebūs pārpratumu. Piedodiet, ka sagādāju neērtības.

1. Tādas spēlētājas kā Neza nebūs.
Tātad cilvēkbērna dvēselīt...tavs pēdējais raksts neskaitās...un neņemiet galvā manus iepriekšējos rakstus.
2. Es ...nu mans tēls pārvēršas par Vilovas tēlu.
Mans tēls pārop par raganas tēlu, jo kā noteikumi paredz...mans tēls var tikai kādu laiku pavadīt pārējos, tāpēc būšu Vilova. Viņa Jūsu tēlam var parādīties jebkurā laikā un sniegt mistiskus padomus vai ko citu.
3. Visus manus iepriekšējos postus neņemiet vērā.
Un cilvēkbērna dvēselīte arī savu pēd'jo posu neņem vērā.
Lūdzu neļaunojieties....ienkārši tā sanāca....
Vakar ļoooti ilgi spriedu pa šo spēli un redzi ko izspriedu...paldies!
Ceru uz sapratni.

P.S. Manu laboto anketu apskatīt ATD!

Šo rakstu rediģēja Spicule: 23.06.2005 08:36