Ieputinātie [ATD][C] Opcijas

[Sol Invictus]

Pieteikšanās un viss pārējais ATD
Pēc spēles sākuma pieteikties nevarēs tā kā piesakies tūlīt

[Paip`]

Danai wien atlika noklausiities atkal paarmetumos par to, ka winja appreceejusi Zewu un, ka taa newajadzeeja dariit. Bet Dana jau ar to bija samierinaajusies, ka no gjimenes to wisu laiku sagaidiis. Winja paskatiijaas uz Sabiini, tad uz aizejosho Mildu, bet neko taa arii nepateica. Dana atlaidaas dziljaak diiwaanaa, un nu jau atkal winju wilka miegs.

[Ungaarijas ragas...]

Deivs, pakampa Gospeli pie kaklasiksnas un raušus aizrāva no tā, ko tas bija uzgājis. Taču priekšnamā suns metās uz ēdienu kastēm un ar lielu troksni tās izvandīja. Izdvesis pāris spēcīgus lamuvārdus, puisis izvilka to laukā un tad aizsmēķējis cigareti palika ustāvam uz terases, gaidot, kad Gospelis izskriesies.

[Sol Invictus]

Laikam būtu laiks izbeigt šo spēli (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/silent.gif) kas attiecas uz līķi baseinā:

Anna gulēja saunā. Nāsīs spiedās smakojošs ēteris kas jauca viņas apziņu un lika vēl un vēlreiz domās atgriezties pie šī vakara notikumiem.
Ierašanās

Ēdiens
Skapis
Šņabis
Vemšana
Vemšana
Vemšana
Baseins
Vemšana

Ak, Dievs, ko es esmu izdarījusi! Viņa domāja, guļot uz muguras. Asaras tecēja no viņas acīm, atstājot tumšas, sāļas tērcītes uz bālajiem vaigiem. Es esmu briesmone! Visu mūžu esmu darījusi citiem ļaunu! Tikai ļaunu! Savā aklajā lepnībā un augstprātībā es pametu savus mīļos. Savas intrigantes dabas dēļ, es nesēju mīlēt! Vai es maz jebkad spēšu mīlēt? Vai man jebkad kāds piedos? Vai es esmu pelnījusi piedošanu? Vai? Vai? Viņa svila arvien lielākās sirdssāpēs un ļaunumā pret sevi. Skaļos, kliedzošos šņukstus viņa centās apslāpēt krekla piedurknē, bet tie, gluži kā slazdā iedzīts suns tikai pieņēmās aizvien straujāki un elsojošāki. Nē, es neesmu pelnījusi pieošanu! Viņa nokliedzās.
Anna, svildama neiedomājamā, aklā naidā, prāta aptumsumā sagrāba vienu no saunā stāvošajiem dekoratīvajiem akmeņiem un no visa spēka trieca sev sejā. Asinis, sajaucoties ar asarām, izšļācās no dziļās brūces ar dēmonisku spēku. Anna bija trāpijusi artērijai, bet viņa sita vēl. Vēl! Un vēlreiz! Viņai bija jāsaņem sods par saviem grēkiem. Viņa domāja par savu vīru, par savu dēlu, par visiem. Asinis strūklveidīgi un pulsējoši šļācās no viņas sejas. Roka atslāba. Anna sagrīļojās un, zaudējusi līdzsvaru, ar milzīgu troksni nokrita no augstās saunas lāvas. Bet viņai vairs nesāpēja. Anna Briede vairs nejuta sāpes. Viņa bija mirusi.