"Vienradzītes pasaule ATD", Personāžu apraksti Opcijas

[Sindra]

Lūdzu te ievietot savus personāžu aprakstus.

(IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

[Sindra]

Sali cietumā

Sali pamodās, pietrūkās sēdus, bet netabildēja uz ienācēja teikto, tikai skatījās ar neizpratnes pilnu skatienu un mēģināja ieraudzīt kaut ko zem apmetņa.

- Tu man neatbildēsi, ja? Es Tev ieteiktu tomēr ar mani runāt... Tu jau droši vien nojaut, ka mums ir arī citas metodes kā uzzināt to ko vēlamies... -

Viņš pienāk tuvāk Sali un pieliecies ieskatās viņai acīs. Uz Sali raugās divas neizteiksmīgas acis pelēkā krāsā, uz tikpat pelēkas sejas fona.

"Es... es jūs nepazīstu," Sali nedaudz stostījās.

"Un, ja vēlaties zināt, kā gulēju, tad diemžēl ne pārāl kabi. Auksta akmens lāva nekad nav bijusi mana mīļākā guļvieta," viņa skatījās pelēkajās acīs un centās saglabāt neizteiksmīgu sejas izteiksmi. Mieru, tikai mieru!

"Vai jūs nebūtu tik laipns un nestādītos priekšā?"

- Man nav Tev jāstādās priekšā. šeit jautājumus uzdodu es. Un man arī nemaz neinteresē kā Tu gulēji. Man tas ir dziļi vienalga.

Man interesē, kur ir ūdenskrituma atslēga. Un būtu labi, ja tu sāktu runāt nekavējoties... –

"Es nezinu, kur ir atslēga. Man tā nekad nav bijusi," Sali atbildēja. Izskatījās, ka nav vērts klusēt, tā var būt tikai sliktāk. Tandii teica, lai labāk izstāstot visu.

"Es arī tai nekādu lielo vērību nepiegriezu."

- Kam tad tā bija? Pie kura tā ir? Kas Tu tāda esi un kāds bija Tavs uzdevums grupā? - svešinieks jautājumus skaldīja bez mazākajām emocijām. Viņa skatiens ir nepatīkams un uzden neomulīgu sajūtu.

"Es?" Sali pārjautāja un centās izlikties, ka pirmos jautājumus nav dzirdējusi. "Vispār es iespēju doties ceļā ieguvu kā dāvanu dzimšanas dienā. Bet pats redzi, ka neesmu ne burve, ne kā savādāk īpaša. Dodos līdzi, cenšos palīdzēt, bet es pat lasīt nepratu. Nesaprotu, kāpēc jāpratina mani, jo es tiešām neko īpaši daudz nezinu," Sali centās atbildēt, bet reizē arī nepateikt ko lieku.

- Vēlreiz... pie kā bija atslēga? Un kāds ir Tavs vārds? - izskatās, ka nepazīstamais ir diegan nelokāms un Sali izvairīšanās neko daudz nav līdzējusi.

- Nepārbaudi manu pacietību. Man ir atļauts Tevi arī nogalināt, ja nepieciešams. –

"Sali," viņa klusu noteica. "Bet mans vārds nav svarīgs."

"Atslēga? Tā jau sen vairs nav pie tā, kam tā bija. Mona viņu glabāja no sākuma. Bet tikai no sākuma. Tad bija tik daudz dažādu notikumu, ka es vairs nesekoju līdzi." Sali cerēja, ka pasakot Monas vārdu, viņai nekas pārāk bīstams nenotiks. Galu galā, Sali pat vairs neatcerējās, kur tā atslēga palika.

Izdzirdot Sali nosaucam savu vārdu, svešinieka sejā iegūla dīvains smaids..
- Tu esi Sali? Cik interesanti! Kas to būtu domājis... Kā man ir laimējies. Tandii draudzenīte. Es pats personīgi varēšu viņam atriebties par visu ko viņš mums ir nodarījis, tiklīdz kā Tu man pastāstīsi visu ko par viņu zini.... -

Viņš saķer Sali aiz rokas norauj no lāvas un pagrūž pret sienu. Ūdensroze izkrīt meitenei no matiem. Svešinieks to paceļ un aplūko.

- Cik interesanti. Laikam jau mīļotā dāvana vai ne? Ja es to iznīcināšu vai viņš sajutīs, ka tev šeit klāsies grūti? - Viņš nomet puķi zemē un paceļ virs tās kāju.

- Ja Tu sāksi stāstīt, iespējams, ka mana kāja nesamīs šo dāvanu. –

"Ko tad lai es stāstu? Viņš tāpat zinās, ka kaut kas nav kārtībā. Viņš nav tāds muļķis," Sali gandrīz pusčukstus caur zobiem runāja. Tā laikam bija kļūda nosaukt vārdu. Tad tāpēc viņš to prasīja. Bet Sali cīnīsies un centīsies izturēt.

"Ja tu to samīsi, nekas nemainīsies, tikai būsi iznīcinājis vienu skaistu ziedu," viņa lūkojās uz ūdensrozi. Kaut nu viņš apdomātos. Bet censties glābt būtu tiešā veidā parādīt, ka tā ir svarīga. Tā nevajag. Nedrīkst ļaut viņam to saprast.

- Tu esi akla.... šis zieds, jau sen ir miris. Tu redzi tikai ilūzijas radītu apvalku. Tīksminies par nereālu lietu. Neesi nekad aizdomājusies kapēc Tandii ir tik skaists? Tā ir ilūzija. Viņš īstenībā izskatās pēc briesmoņa. Tu uz viņa fona būtu skaistākais cilvēks kāds vien atrodams šajā dumjajā zemē. -

Viņš nolaiž kāju un pasper ziedu uz Sali pusi.

- Stāsti, kur viņš tagad ir un kapēc.. –

"Manās acīs tas vienalda ir skaists," Sali spītīgi noteica un pastiepās pēc ūdensrozes. Viņa to pacēla, nopūta putekļus no lapiņām un atkal iesprauda matos.

"Un man vienalga, kāds Tandii izskatās tavās acīs. Un es nezinu, kur viņš ir šobrīd. Varbūt pavisam netālu!" Pēdējo teikumu Sali uzsvēra. Viņas balsī varēja saklausīt spītību un nelokāmību.

- Liekas, ka es izsakos neskaidri. Vai man būtu jāķeras pie darbiem, lai Tu saprastu, ka es neesmu atnācis, lai te ar Tevi spēlētu kut kādas spēles? Vai Tev neliekas, ka šis varētu būt brīdis, kad tava Dzimšanas dienas dāvana varētu izvērsties nepatīkama? Tik gudram taču viņam vajadzēja būt, lai Tev pateiktu, ka spītēties pretī nav jēgas. -

Svešinieks uz mirkli pieklust un paliecas uz Sali pusi.

- Bez tam... mēs abi lieliski zinam, ka tuvumā viņa nav. Un es zinu, ka tik drīz viņš arī Tevi no šejienes neatbrīvos... –

Sali gribēja jau ātri kaut ko piebilst, bet tomēr savaldījās. Mazliet jāapdomājas.

"Es tiešām nesaprotu, ko tu no manis gribi dzirdēt. Es tev atbildēju uz taviem jautājumiem. Ko vēl?" Sali balss kļuva atvien izmisušāka. Stāsti visu. Ha! Viegli pateikt!

"Jā, viņš ieteica nespītēties, tur nu tev taisnība. Un es to arī nedaru."

Sali sāka uztraukties. Viņa nezināja atbildes uz šiem jautājumiem. Ja viņa neatbildēs, tad var sākties spīdzināšana, ko Tandii bija minējis. Dziļi ievilkusi elpu, viņa sāka stāstīt:

"Vienmēr, kad es viņam ko tādu jautāju, viņš izvairās runāt. Saka, ka pastāstīšot vēlāk - tad, kad viss būs beidzies. Bet es nezinu, vai viņš ir nodevis Seretu. Viņš taču visu laiku pie viņa atgriežas, vai tad ne?" Sali centās ieskatīties pelēkajās acīs, cerot, ka varbūt izdosies iegūt atbildi. "Visi saka, ka viņš ir pārāk spītīgs un nepakļāvīgs. Ja jau tiešām viņš ir pavisam nopietni nodevis Seretu, par ko gan es īsti nezinu, tad var uzskatīt, ka tieši tik pat lielā mērā viņš ir nodevis arī Vienradzīti un mūs. Man šķiet, ka atbildi uz šo jautājumu zina tikai viņš pats, ja jau pat jūs to nezinat. Mani viņš gribēja pasargāt no šādām lietām," Sali nopūtās un ar drebošu sirdi gaidīja pratinātāja reakciju.

"Es nezinu," Sali domīgi noteica. "Varbūt, bet varbūt ne. To, kā viņš zina, kad man kaut ko vajag, es nekad īsti neesmu sapratusi."

- Es varētu Tev pietaupīt visas ciešanas, ja Tu piekristu viņu pasaukt. Izmisīgi, tā lai viņš noticētu, ka bez viņa palīdzības galā netiksi. Un ierastos. Tikai vēl viens jautājums... Lordam Seretam ir aizdomas, ka Tandii nekad nav bijis viņa sabiedrotais. Es kaut kā neticu, ka Tu to varētu nezināt, ja reiz tādas lietas ir atklīdušas arī līdz Lorda ausīm... –

"Es nezinu, vai izdosies. Es esmu to tikai vienreiz darījusi," Sali klusi teica. Viņa negribēja saukt Tandii. Vēl ne. Jācenšās tikt galā pašas spēkiem.

"Es arī to gribēju zināt. Prasīju vairākreiz. Bet viņš tikai teica, lai es sevi pārāk neuztraucot. Ka viņš jau pats zināšot."

- Gan jau, ka izdosies, ja labi gribēsi. Tevi nomirt jau viņš neatstās... - sargs piecēlās, noskatīja Sali un ar roku norādīja uz viņas diadēmu.

- Kas ir Tavi vecāki? –

"Māte - mājsaimniece, tēvs - zvejniek," Sali īsi un ātri atbildēja. Nez, ko viņš iedomājas, ka viņiem ir saistība ar diadēmu?

"Viņš ir ļoti labs zvejnieks. Un labs tēvs. Un viņš mani labi audzināja. Kronis ir tikai dāvana. Es pat nezinu, kas tie ir par akmeņiem. Varbūt nemaz nav īsti. Man tikai patīk, kā izskatās," Sali centās atbildēt, bet nepateikt kaut ko svarīgu.

- Tie ir īsti.. - svešinieks noteica un pagriezās promiešanai.
- Kad man vajadzēs, lai Tu viņu pasauc, atnākšu Tev pakaļ - Viņš nosaka un aizver aiz sevis restotās durvis. Apkārt iestājas nomācošs klusums..

Laikam neizdevās viņu pārliecienāt, ka diez vai izdosies pasaukt! Sali nopūtās un atkal apsēdās uz lāvas. Laikam jau nekas cits neatlika, kā gaidīt.

Nekas nenotiek.. pēc pāris stundām nomācoša klusuma tumšais dīvainais radījums atkal iestum Sali cellē ēdienu. Tikpat nesimpātisku kā iepriekšējā vakarā.

Lai arī kā negribētos atzīt, ēst gribējās. Sali paēda un turpināja kluso sēdēšanu cellē. Nekādu ziņu no citiem. Skumji.


Mona cietumā

Tad kad Mona atbalstījusies sēž pret strūklaku un mēģina atgūt spēkus, mājas durvis atveras un pa tām ienāk seši dīvaini nekad agrāk neredzēti radījumi. Tumšu ādas krāsu, splavaini noauguši, asiem ilkņiem zobu vietā un ļoti tumšām ļauni mirdzošām acīm.

Pa divi viņi uzbrūk katrai meitenei. Īpaši pretoties nav jēgas. Viņi darbojas saskaņoti, viens pietur, otrs uzbur kaut kādu maģiju no kuras meitenes aizmieg.

Melnie kopā ar meitenēm no telpas pazūd.

Kad Mona atmostas viņa atrodas kādā tumšā pagraba stūrī. Acīmredzot cietumā. Apkārt neviena nav. Akmens lāva, mazs lodziņš pa kuru iespīd pavisam sīka gaismas strēlīte un lielas dzelzs durvis.

A man galva ir pārstājusi sāpēt? Un kas mani ir klāt, kad atmostos? Principā bija viss, izņemot loku un bultas. Jo somu Mona paņēma, kad zāles meklēja. Un žurku arī. Viņa gulēja uz siera somā.

Mona izpēta cietumu, cik var, bet neko daudz neplosās - ja jau tā, tad tā. Redzēs, kas būs tālāk.

Galva īpaši vairs nesāp... Un jā.. žurka ar somu Tev ir, bet ieroči gan nekādu nava.. Tas taču būtu par daudz dumji.. Tik dumjš pat Serets nava

Mona izpēta cietumu, cik var, bet neko daudz neplosās - ja jau tā, tad tā. Redzēs, kas būs tālāk.

Ilgu laiku nekas nenotiek. pēc vairākām stundām, kāds melns dīvainis līdzīgs tiem, kuri jūs savāca no ūdensļaudīm, iebīda Tev trauku ar ēdamo. Izskatās diezgan nesimpātisks.

Jā, to es saprotu Tas tiešām būtu galīgi glupi. Bet mans tēju maisiņš? Un ūdens tur ir, jeb man jātēlo, ka es slāpstu nost?

Ūdens tiek kopā ar ēdienu atnests.
Tēju maisiņš somā ir.

Mona apēd visu, kas ir un iedod žurkai arī. Tad liekas gulēt un cer, ka izdosies aizmigt. Ne par ko īpašu viņa neprāto.

A žurka to paiku atsakās ēst

Nu, nekas, Monai paliek vairāk! Tad žurka sargā Monu no citām žurkām, kas varētu parādīties un traucēt gulēt.

Tur nav nevienas pašas dzīvas radības.... nekādu žurku, nekaa...

Liekas, ka nakts paiet mierīgi.
No rīta Mona pamostas, jo dzird, ka veras vaļā durvis. Pa tām ienāk kāds cilvēks. Ne īpaši vecs. Varētu būt ap kādiem 27 gadiem. Viņš noskatās uz Monu. Kad viņš ienāk durvis aiz viņa aizveras.

- Ceru, ka labi izgulējies... -

- Paldies, labi, - Mona atbild, piecēlusies sēdus un vērīgi noskata vaicātāju.

- Es ceru uz Tavu saprātīgumu. Ja Tu man atbildēsi to ko es vēlos zināt, Tev nekas ļauns nenotiks. -

Vaicātājs ir ar tumšiem matiem, cilvēks kā cilvēks, rokā viņš tur atslēgas, viņam ir tumšs apmetnis un kas īsti zem tā, nevar saskatīt.

- Skatoties, ko gribēsi zināt. Ja es nezināšu atbildi, tad nevarēšu neko darīt, - Mona paraustīja plecus, - lai gan, atklāti - es neticu, ka nekas ļauns nenotiks. Man pavisam kā vakar tika apgalvots pilnīgi pretējais. Mīļi saltā tonī ar piedevām.

- Man interesē, kas Tev zināms par mūsu Tandii. Viss, ko Tu zini, man laiks ir gana, tā ka nesteidzies un neaizmirsti nevienu svarīgu daļu. Īpaši no tām, kuras esi uzzinājusi pavisam nesen.. Runā!-

Mona nosēdās ērtāk un sāka apdomāt, ko tad viņa īsti zin par Tandii. Un, pašai par pārsteigumu, atklāja, ka tas nav nekas daudz! Tikai tik, cik var zināt jebkurš.

- Dīvaini, - viņa nomurmināja patiesi pārsteigtā balsī, - dīvaini. Jā, esmu viņu redzējusi, jā, esmu sarunājusies, bet ja runā par zināšanu, tad, īstenībā, es nezinu gandrīz neko! Nu, viņš ir princis, kas izmests no savas valsts, viņam ir pusmāsa un pusbrālis un viņa tēvs ir nesen miris. Un viņš ir pusdēmons, kuru ieraugot vien, viņa dzimtajā pilī saceļas trauksme un pamatīgi nemieri. To zina visi, man šķiet. Bet es nezināju, pirms neaizgāju turp... Ko vēl es zinu... Jā, viņš ir Sereta kalps, šķiet pats spēcīgākais no visiem, kas viņam ir, un, ka mums ar Tandii agrāk vai vēlāk vajadzēja tikt galā. Viņš ir viens no trim. Es saprotu, ka tagad, iespējams ar to galā tikšanu kaut kas varētu mainīties...

Mona jautājoši paskatījās uz prasītāju. Ko vēl lai stāsta? Itin kā nekas tāds sevišķs nekrita prātā. Īsti negribējās par tām sarkanajām acīm...

- Un tas ir viss? Vai Tu mani par muļķi uzsakati? Vai man vajadzētu Tev ticēt, ka nezini neko par viņa patiesajiem nodomiem sasaistoties ar Lordu? Kapēc viņš nodeva Lordu? Kāds ir viņa uzdevums? Tev taču vajadzētu saprast, ka neesi pārāk izdevīgā pozīcijā, lai šobrīd kaut ko slēptu.

Viņš Tevi te neatradīs. Viņš nepalīdzēs... Nemaz neceri... - Svešinieks pēc Monas stāsta kļuva nervozs un aizkaitināts.

- Tu gribi teikt, ka viņš ir nodevis Lordu? Tandii? - Mona līksmi iesaucās.
- Tiešām? Tas ir pierādīts? Un ūdensļaužu valdnieks iemeta viņu cietumā un teica, ka Tandii nemaz neesot mainījies! Kāds dullais neaprēķināmais, nepieradināmais dēmoms ir, tāds esot palicis! Un ka pie Sereta viņu turot tikai viņa paša griba un vēlēšanās, nekas cits! Man būtu jādomā, ka ūdensļaužu valdnieks, kura meitu, cik sapratu, Tandii ir pazudinājis un vēl kaut kādu stikla pili dusmās ar zemi nolīdzinājis, maldījās? Viņš, kas Tandii tik labi pazīst? - Mona sāka šaubīties.

- Tu melo! Tas nevar būt... Es nevaru aizmirst melno sodrēju sienu Meilīnes istabā... - viņa klusi un bēdīgi nobeidza.

- Es šeit neesmu, lai atbildētu uz Taviem jautājumiem.. Bet gan Tu uz manējiem... Mani neinteresē vēsture. Un Meilīnes istabas. Mani interesē viņa saistība ar dievieti. Stāsti par to. Apstiprini mūsu aizdomas. -

- Vai es atbildi prasīju? Es tikai skaļi prātoju, - Mona runājot bija piecēlusies kājās un tagad stāvēja pretī jautātājam, skatīdamās acīs un gan viņas acis, gan balss pamazām, tā, nemanot ieguvā nāras noskaņu, - Tu prasi, lai stāstu par dievieti? Paši nezināt vai, ka tad, kad dieviete nogalināja Tandii māti, viņa apsolīja izpildīt vienu viņa lūgumu. Tā ir visa saistība, cik man zināms. Un ja tagad, kā izrādās, es nebūšu apstiprinājusi kaut kādas jūsu aizdomas, tad tās blēņas, ko es sarunāšu, ja mani spīdzinās, tikai tāpēc, lai tiktu vaļā, tas tad būs tas īstais un neapgāžamais apstiprinājums???

Beigās viss nāras spēks ir pilnā spēkā. Viņam nevajadzētu vairs valdīt pār savu gribu vismaz kādu diennakti. Tas ir, ja izdodas. Ja neizdosies, tad neizdosies. Būs kā vakar

Apsargs Monai pasmaida...
Viņa balss ir kļuvusi ļoti laipna.

- Es domāju, ka Tu man pastāstīsi, ka Tandii nekad nav bijis Lorda pusē, bet tikai pildījis dievietes uzdevumu. Tev taču kā viņa mīļākajai to vajadzētu zināt.. -

- Paldies par tādu godu! Viņa acis tiešām ir ļoti skaistas, - Mona atbildēja, arī pasmaidot, - bet, redz, jūsu cerībām nekādi nav lemts piepildīties, jo viņš neko par sevi nestāsta, nekādā, ne šādā, ne tādā gadījumā. Un es nejautāju, jo tad, kad viņš paliek dusmīgs, un tāds viņš paliek ļoti ātri, viņš nav tik patīkams, kā jūsu smaids pašlaik. Kā pēdējo reizi, kad es viņu uzrunāju par princi. Nemaz negribu atcerēties!

- Es gan pret jums neizturētos slikti, ja jūs mani par princi saukti, lai gan ko nu tur... Drīzāk jau man vajadzētu jūs saukt par princesi....

Sargs pēkšņi mazliet piesarkst.... un sāk vērties grīdā...

- Sauciet! Es gan tā neesmu, bet ja jums tā ir patīkami... Bet kā jūs sauc un kas jūs esat? Es nemaz nezinu, - Mona turpina smaidīt par sarga samulsumu, - arī vārdā ir jauki kādu patīkamu personu uzrunāt. Un es nevaru žēloties, ka jūs būtu pret mani izturējies slikti! Nemaz nē! Tiesa, man nepatīk šeit atrasties... te ir tik tumšs un nemājīgi, bet, ko nu tur... Jūs tur noteikti neesat ne vainīgs, ne arī varat ko darīt.

Mona bēdīgi nopūšas. Nu, tā, itin kā viss pasaules prieks būtu zudis.

- Nē, nu tā jau nav, ka es neko nevaru.... Es droši vien izpildītu katru jūsu lūgumu... man tikkai jāaiziet pateikt Lordam, ka viņš kļūdījies, liekot jūs šeit ieslēgt, jūs neesat pelnījusi šeit nīkt. Jums jādzīvo pilī..

Ak, jā... mani sauc Renlands, mana daiļā... -
Viņš galanti paklanās un nenolaizdams acis no Monas kāpjas uz durvju pusi.

- Renland! - šis vārds Monas mutē sarga ausīm skanēja tā, itin kā tas būtu vienīgais skaistais vārds, ko viņa jel kad ir izrunājusi.

- Renland, Lords mani nekad neizlaidīs no šejienes... un vai tu domā, ka viņš priecāsies dzirdēt, ka ir kļūdījies? Man bail par tevi..., - Mona piegāja tuvāk, - jā, man bail... ja tu to teiksi, tad pats nonāksi šeit, ja nenotiks vēl kas ļaunāks.

Mona acis tagad izsaka bažas par sarga tālāko likteni.

- Ja jau tev noteikti jāziņo, un ja jau viņš ir maldījies, tad neko nemainīs tas, ja pateiksi, ka atstāji mani apdomāties vispirms līdz vakaram, bet pēc tam uz pāris dienām, ka es pēc tam noteikti būšu runīgāka. Un ja nē... tad vēl dažas dienas izšķirs visu, - Monas balss ir pārliecinoša.

- Renland, es baidos vēl par ko - šeit ir divas manas draudzenes, vismaz es tā domāju, ka viņas ir šeit! Viņas, tāpat kā es, neko nezin. Kā lai zinātu! (rūgtums balsī) Tu noteikti zini, kas ar viņām noticis, vai ne? - Mona ir pavisam tuvu un atkal ieskatās acīs.

- Kad būsi izpildījis pienākumu, atnāc, pastāsti man par viņām! Lūdzu! Bet es priecātos, ja tu neietu... ja vien vari... - Mona nobeidz skumjā balsī.

- Un mana daiļā nemaz man nepateiks savu vārdu? - puisis mazliet izskatās saīdzis... - Lai gan... es jau zinu.. Tevi sauc Sali. Un Tu esi Tandii mīļākā.. - viņš nopūšas.
- Es painteresēšos par jūsu draudzenēm... -

- Tu gribi, lai pasaku savu vārdu? - Mona šķelmīgi pasmaida, - Mona, es esmu Mona, nevis Sali. Nezinu, kāpēc Tu tā domāji. Nezaudē dūšu, nekas vēl nav zaudēts. Lūdzu, noskaidro, kas ir ar manām draudzenēm! Īpaši Sali... nabaga Sali, viņa atkal dabū ciest par neko! Un Fēsa... es redzēju viņu pēc tam, kad Serets bija ar viņu runājis! Ai, Renland (ar šausmām), kaut tavas acis nekad ko tādu neskatītu! Un viņa arī ir šeit... Renland (silta balss), neviena no mums nevar pastāstīt neko, kas būtu noderīgs Lordam. Un neviena no mums nespēj viņu apdraudēt. Kur nu!

Mona bēdīgi nopūšas, tad ieskatās puisim acīs (kurām vajadzētu būt priecīgākām, vismaz tā tas ir gribēts):
- Tu gribi mums palīdzēt?

- Tu neesi Sali? - puisis pārsteigts uzlūko meiteni. - Mona? Bet mani sūtīja pie Sali.. Tad jau Tu neko par Tandii nezini... Es painteresēšos par Tavām draudzenēm un atnākšu Tev pastāstīt... - viņš dodas uz durvju pusi un pazūd aiz restēm...

Pēc kāda laika Monas celles durvis paveras un Renlands atkal ir klāt. Viņš smaida kaut ko aizmuguras slēpdams, pienāk klāt pie Monas un pasniedz viņai puķu pušķi. Tādas jaukas lauku pļavā saplūktas puķītes.

- Tās Tev! Es noskaidroju par Tavām draudzenēm. Viņas atrodas tepat netālu. Viņām nekas ļauns nav noticis. -

- Vai, cik jauki! - Mona ir priecīgi pārsteigta. Tā, pa īstam. Viņa paņēma pušķi un ieslēpusi tajā seju, dziļi ieelpoja. Pļavas smaržas... Tāpat, caur puķītēm, ar vienu spožu aci palūkojās uz Renlandu.
- Tu esi brīnišķīgs, mans bruņiniek!

Pavilkusi puķes zemāk uz zoda, viņa skatās uz sargu ar izbrīnu.
- Es nedomāju šeit sastapt kādu līdzīgu tev... Nē, tiešām nedomāju... Man likās... nu, tu jau vari iedomāties, kas man likās pēc visa, kas ir pārdzīvots... Kā tu nokļuvi šeit? Kādi likteņa vēji atpūta? Kāpēc?

Jautājumi bira viens pēc otra, negaidot atbildes.

- Vai šī ir tev īstā vieta? Iesim prom! (ļoti pārliecinoši) Tu labi zini, ka es gribu aiziet, ko citu var vēlēties viena gūstekne, un to pašu grib manas draudzenes, nāc līdzi! Nāc līdzi uz brīvām, saulainām pļavām, tām, kuru sveicienus tu man atnesi. Iesim visi prom no šiem drūmajiem akmeņiem, kur nav nekādas dzīvības. Vai tu pēc tā neilgojies, manu bruņiniek?

Mona klusītiņām iesāk dungot.
(Vārdi: Nāc man līdz, es zinu malu laimīgu, tur, kur Mēness sastop Saules meitiņu, tur, kur stars ar staru liesmās vienojas, tur, kur gars ar garu jūtās satiekas, zemes ilgošanās tur kā migla klīst, mūžam nebeidzama gaismas straume līst, mūžam nebeidzama gaismas straume līst.)

Renlands apsēžas blakus Monai. Un klausās viņas dziedāšanā. Kad Mona pārtrauc dziedāt, viņš ieskatās viņai acīs.

- Es nezinu kapēc es te esmu... Man te nepatīk. Patiesībā to izdomāja vecāki. Te kalpo mans vecākais pusbrālis un vecāki izdomāja, ka nez kādēļ, man ir jābūt viņam blakus un tā nu es te esmu. - Viņš mazliet samulst.

- Ja godīgi es ar necerēju šeit sastapt nevienu tik daiļu kā Tevi. Man laikam veicas... Klau, mēs varētu bēgt... Tas būtu tik romantiski... Es būtu izglābis princesi no ļaunā pūķa nagiem.... Nu gandrīz ļaunā pūķa... - viņš paskatās uz Monu un pasmaida...

- Kāpēc jāpaliek, ja tu pats to negribi! Es saprotu solījumus, es saprotu pienākumu, bet nevajag uzņemties neko, uz ko nevelk paša sirds. Tas nekad nebeidzas labi, - Mona nosaka dziļi pārliecinātā balsī, skatoties sarga acīs. Jo viņa tiešām tā domā.
- Bēgsim, es esmu ar mieru! (dziļa apņēmība) Tu zināsi ceļu? Kur mēs vispār esam? Un kurp mēs dosimies? Es jau nezinu, - Mona samulst, - es tikai varu iedomāties..., bet minēt nav droši... pasaki!
- Renland, mēs paņemsim manas draudzenes arī? - Mona kautrīgi nočukst, - es zinu, cik tas ir riskanti, bet viņas ir un paliek manas sirdsdraudzenes...
Beigās balss gandrīz vairs nav dzirdama, tikai Mona skatās ieslīpi Renlandā no skropstu apakšas.

- Mēs esam Sereta pils pagrabos. Te ir celles, kur Serets tur savus vērtīgākos gūstekņus.

Uz kuriene mana princese vēlētos doties? Es vari Tevi aizvest jebkur, kur vēlies... jā.. jebkur... un draudzenes ar paņemsim līdz. - viņš sapņaini veras uz Monu..

- Šonakt... Dosimies ceļā šonakt. -

- Tad mēs esam Gurguļu pilsētā, vai ne tā? - Mona domīgi noteica, acis neatraudama, - Vai mans bruņinieks zina, kur ir eja uz Varavīksnes ūdenskritumu? Iesim turp! Tur ir brīnišķīgi.

- Šonakt... cik ilgi vēl tas ir? Es baidos, ka, ja diena ir tikko iesākusies, tad kāds var izjaukt mūsu plānus. Tu esi drosmīgs (ar apbrīnu), bet es negribu, tiešām negribu, lai ar manu bruņinieku notiek kas slikts! - Mona runā ar satraukumu balsī.

- Un, redzi, man ir atņēmuši visus ieročus, pat tēva doto zobentiņu, ar kuru es nemaz lāgā neprotu rīkoties, - Mona klusi iesmējās, to atcerēdamās, - vai mans bruņinieks man atnesīs kaut ko piemērotu? Kamēr esmu te, es tomēr justos drošāk, lai arī saprotu, ka liela labuma no tā nav, - viņa lūdzoši skatās uz Renlandu. Tad paņem vienu smuku puķīti, noskūpsta to un piesprauž viņam aiz apmetņa pie vamža.
- Paslēp! Nerādi nevienam, - Mona smaidīdama piekodina, - lai nesākas runas.

- Tagad jau ir pēcpusdiena. Līdz rītam nekas nemainīsies. Ja šonakt neaizbēgsim, tad Tavām draudzenēm gan plāni klāsies... Es negribu to pieļaut. Ar tumsas iestāšanos es atnākšu Tev pakaļ.

Es nezinu vai varēšu atnest ieročus. Es mēģināšu. Es zinu kā var izkļūt no pilsētas nepamanīti. Es par visu padomāšu... Tikai esi pacietīga.

Paldies... - viņš sakatrējies nosaka un viegli pieskaras puķei..

- Jā, es zinu, - Monas roka ir vēl uz viņa vestes un viņš var sajust, ka tā nodreb, kad Mona to saka.
- Es zinu... Dari, kā vari un uzskati par pareizu, neriskē lieki! Es tevi gaidīšu. Pacietīgi, - Mona nopietni saka. Viņas acis ir dziļas un drusciņ skumjas, kad viņa noņem roku.

Viņš pieceļas, paskatās uz Monu, nopūšas un dodas uz durvīm..
- Drīz būšu atpakaļ. Izgulies, ja sanāk, nezin, kad varēsim atpūsties... -

Restotās durvis aizveras un Mona ir palikusi viena. Pa mazo lodziņu, gaismas stars praktiski vairs nekrīt. Ārā sāk krēslot.