Vienradzītes pasaule [C], [BP] - [ATD], Lomu spēle 2005 Opcijas

[Sindra]

Man šodien sagribējās šeit uzdarināt jaunu spēli.
Neteikšu, ka šeit būtu spēļu trūkums, bet man tomēr gribas pamēģināt.

Ceru uz jūsu atsaucību, un piedāvāju:

Vienradzītes pasaule

Spēle būs ar GM.
Es vēlētos, lai man te pieteiktos kādi 4 līdz 6 drosminieki var arī vairāk, kuri būtu gatavi doties dažādos briesmīgos uzdevumos, lai sargātu savu karalieni Vienradzīti.

Pasaules apraksts:

Spēles darbība notiek skaistajā Mēnessziedu karaļvalstī.

Valdnieks:

Mēnessziedu karaļvalstī valda labā dievišķā Vienradžu Karaliene. Viņa rūpējas par saviem padotajiem, dara labu un dod maģiju priesteriem. Vienradžu karalienei patīk tīra daba, māksla un skaistums. Viņa reizēm parādās tautai svētku laikā, bet pārsvarā dzīvo savā mākoņu pilī, kur parasti mirstīgie netiek ielaisti.

Ģeogrāfija:

Mēnesziedu karaļvalstī lielāko daļu zemes klāj meži. Mežu vidū ir gleznainas pļaviņas ar maziem strautiņiem un ezeriem. Pie pilsētām ir izveidoti lauki un ganības. Šur un tur paceļas majestātiski kalni ar skaistām ielejām. Klimats ir silts un lielāko gada daļu zied un smaržo visādas puķes. Lietutiņš nolīst tikai pa nakti, lai netraucētu karaļvalsts iedzīvotājiem. Ziemā ir mīksts sniedziņš, lai varētu pikoties un taisīt sniegavīrus.

Mēnesziedu karaļvalsts galvaspilsēta ir Lūna. Tajā dzīvo visādas rases, ir daudz bagātu tirgotāju, labu amatnieku, gudru burvju un stipru karotāju.

Pārējās lielākās pilsētas ir:
Flora (pilsēta laukos, dzīvo daudz halflingu),
Fauna (pilsēta mežā, dzīvo elfi, puselfi),
Terra (pilsēta kalnos, dzīvo rūķi)
Akva (ostas pilsēta pie lielās Sauleszaķu jūras, pārsvarā dzīvo cilvēki un ūdensļaudis).

Reliģija:

Vienradžu Karaliene dāvā maģiju saviem uzticamajiem priesteriem. Tie katru dienu lūdz savu valdnieci saullēktā un saulrietā.

Katrā pilsētā ir liels Vienradžu Karalienes templis. Tajā ir balta vienradža ar spārniem statuja, pie kuras visi lūdzās. No rītiem priesteri veic svēto dzirdīšanas rituālu. Svētajā traukā tiek ieliets ūdens no dzidra avotiņa un dieviete tiek aicināta padzerties. Galvaspilsētā Lūnā reizēm notiek brīnums un pati dieviete patiešām atnāk un izdzer ūdeni.

Katrā templī ir viens virspriesteris. Par to var kļūt labs priesteris, kurš ir sirdī šķīsts. Tam priesterim ir jāiet uz augstu kalnu netālu no Terras pilsētas un jāpavada tur 3 dienas. Tad Vienradžu Karaliene pati pasaka vai priesteris ir cienīgs kļūt par virspriesteri.

Vienradžu Karalienes priesteri ģērbjas zaļās drēbēs un valkā baltu apmetni. Viņiem ir sudraba svētais simbols, kas izskatās, kā mazs vienradža rags.

Ienaidnieki:

Vienradžu Karalienes ienaidnieki ir tie, kas posta dabu un sabojā skaistumu. Reizēm uzrodas ļaunie, kuriem nepatīk skaistā Mēnessziedu karaļvalsts. Viņi tad cenšas ieriebt tās labajiem iedzīvotājiem. Mēnessziedieši tad pret viņiem cīnās un svin slavenas uzvaras pār tiem.

Piesakoties, jums jānorāda šādi parametri:

1)tēla vārds,
2)dzimums,
3)rase(iespējamās rases: cilvēks, elfs, puselfs, rūķis, halflings),
4)klase (burvis, bards, faiteris, priesteris, zaglis)

Burvis var sev dabūt vairākas burvestības. Burvestību sarastā neietilpst a)spēja taisīt pasaules galu, (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/cool.gif) nogalināt visus 50 km rādiusā, u.t.t. izvēlēties saprātīgas maģijas. Burvestību saraksts jāiesniedz spēles vadītājam ar PZ palīdzību.

Bards var dabūt sev 2 maģijas, no kurām viena ir iedvesmot ar savu dziedāšanu pārējos komandas biedrus, līdz ar to viņi kļūst spēcīgāki, veiklāki u.t.t., bet ne ūbermeni. Un otra maģija, bards var ar dziesmas palīdzību ārstēt savus grupas biedrus. Vēl bardam ir labas zināšanas par karaļvalsti, viņš vieglāk uzzin informāciju, arvienvārd sakot grupas diplomāts.

Faiteris kā jau cīnītājs labi cīnās ar ieročiem un būs grupas spēcīgākais balsts cīņās ar mošķiem. Faiteris ir spēcīgs un gana veikls, gudrs,s akists, bet viņš nav supermens, tā ka pilnīgi viss viņam nebūs pa spēkam...

Priesteris pie attiecīgo rituālu izpildes var saņemt pļuškas no dievietes. Priesteris noteikti spēj dziedināt grupas biedrus. Karaļvalstī priesteri ir ļoti cienījami un būt par priesteri ir liels gods. Priesteris spēles laikā griežas pie dievietes ar lūgšanām (PZ veidā pie manis) un dieviete izlemj vai dot priesterim lūgto vai nē.

Zaglis ja izvēlies zagli, tad ņem vērā, ka zaglis ir pozitīvais tēls un viņa nodomi nav aplaupīt kādam mājas vai apzagt kādu nespējīgu večiņu tirgus laukumā. Šis zaglis drīzāk ir piedzīvojumu meklētājs un viņa specializācija ir atvērt lamatas, lai tās nenoskādētu pārējiem grupas biedriem, saglabāt modrību, kad citi paguruši, pamanīt lietas, kuras citiem paslīd garām.

5)augums,
6)vecums,
7)dzīvesvieta,
8)ģimene,
9)speciāli spēki (Te burvji ierakstīs savas maģijas. Un pārējie to ko jau es norādīju pie klašu aprakstiem. Un vēlreiz!! nepiedēvējat savam tēlam ārkārtīgus spēkus!!!!),
10)ieroči (Visiem tēliem var būt ieroči. Zobeni, dunči, tikai jāņem vērā, ka vislabāk cīnās faiteris.)
11)dzīvnieki (pēc izvēles.. burvjiem visticamāk, ka būs)
12)fotoattēls vai zīmējums (nav obligāti),
13)izskata apraksts, ( ja ir bilde šo nevajag)
14)rakstura apraksts,
15)tēla pagātnes apraksts (vēlams).

Pats galvenais, ka grupā nav neviena ļaunīša! Vismaz jūs nevarat pirmsākumos pieteikties kā ļaunītis. Jātēlo ir labiņie un dedzīgi vienradzītes piekritēji. Bet pa PZ sarunājot var mēģināt jūsu leģendā iekļaut kādus noslēpumainus punktus.

No spēles gaidu, ka tā vairāk veidosies kā stāsts.

Tas laikam īsumā viss.
Gaidu entuziastus, lai varētu sākt......

(IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/w00t.gif) (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/w00t.gif) (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/w00t.gif)

Šo rakstu rediģēja Farliner: 08.10.2004 16:19

[Inx]

Vaenkalvens izgaaja no kroga un ieelpoja svaigo riita gaisu, vinjsh paluukojaas uz sauli un negribot piemiedza acis. Shii diena vinjam patika.

Vinjsh apluukoja savus celjabiedrus. Viens elfs – taads kluss un nosveerts. Un veel ar puukji... tie gan Vaenkalvenam diez ko nepatika. Nezkaapeec Vaenkalvens nejuta nekaadas siltas juutas pret sho savu ciltsbraali.
Viens mazinjsh brunjiniecinjsh. Gluzhi kaa samazinaats ar kaadu burvestiibu, kaa Vaenkalvenam saakumaa likaas, tomeer, ieraudziijis brunjinieka jaajamsuni, vinjsh saprata, ka radiijums, kas teerpies spiidiigajaas brunjaas ir parasts halflings. Taadus sunjus, cik vien vinjsh atcereejaas redzeejis, lietoja tikai halflingi.
Cilveeku sieviete ar bruuniem, cirtainiem matiem un zaljaam aciim. Vaenkalvenam vinja patika tiiri labi, jo vinja bija pieklaajiigi piedaavaajusi savu laivu shim celjojumam, un vinjsh cereeja, ka savaas juutaas nenaaksies vilties... jo sievietee jautaas kas diivains, taals un ar dziljumiem saistiits. Vaenkalvens to juta, tomeer nevareeja saprast, ko shii sajuuta noziimee...
Elfu sieviete ar mazu zvirbuleenu! (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/rolleyes_a.gif) Kas gan var buut veel skaistaaks... :blush2: (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/wub.gif) Vaenkalvens laiku pa laikam centaas ieskatiities elfas aciis...

[Farliner]

Kad visi atstāja kroga telpu, Liandoram jau sāka izveidoties zinams priekšstats par viņa ceļabiedriem - šoreiz bija ieradusies salīdzinoši maz karotāju, un neviens no agrāko piedzivojumu biedriem, tomēr, likas ka to, kas Pondo trūka izmeros, halflings bija gatavs atsvert ar kaujas sparu. Likas savādi, ka nebija ieradies neviens priesteris - parasti līdzi devas vismaz viens, bet tur nu neko nevareja padarīt - un Liandors domas sevi uzslaveja par to, ka bija tomēr paņēmi līdzi pāris ārstniecibas eliksīrus neparedzetiem gadījumiem, neskaitot tos krājumus, kuri atradās ārpus laika un telpas - un tomer tikai rokas stiepiena attalumā.
Pamajis Boro kungam, viņš, kā jau vienmēr, atstaja uz letes zelta monetu un ar Toriandriksu uz pleca sekoja laivas īpašniecei.

[Roviela]

Izgājusi no kroga, Mona noskatīja ceļabiedrus. Tur nu tie visi bija: elfa, kas, kopš viņa bija sasveicinājusies ar pārējiem, nebija bildusi neviena vārda, Mona vēl nezināja, ko domāt; pelēkajā plandošajā ģērbā tērptais elfs - viņā jaušas kaut kas viegls, gaisīgs, būs jāpajautā, vai viņam nav kāda vara pār vēju!; halflings milzīga, balti pinkaina suņa mugurā. Cik bruņinieks bija nepacietīgs, tik viņa suns bija pilns cienījama miera. Jauki! Tas ir labs apvienojums. Un tad vēl nopietnais elfs, kas iznāca no kroga pēdējais, ar pūķi uz pleca. *Viņš noteikti ir burvis,* Mona nosprieda. Žēl, ka karotāju pamaz, bet kā nu ir, tā ir.

Pa ceļam uz ostu Mona apdomāja, vai vēl ko nevajadzēja iegādāt pilsētā. Nekas īpašs nenāca prātā - visādi instrumenti ir laivā, pārtika tāpat. Bez raizēm var ceļot vismaz mēnesi. Jā, bet suns? Mona pameta bažīgu skatienu uz jājamsuni. Nez, viņš ēd zivis? Tā prātojot, osta drīz bija klāt.

"Nu re, tā ir mana laiva, Trepangs to sauc," Mona norādīja uz lielo divmastu burinieci, plato un tāliem ceļojumiem pamatīgi, bet viegli būvēto upes laivu.
"Te visiem atradīsies ērta vietiņa."

"Klau," viņa vērsās pie Vaenkalvena, "vai cienījamais elfs nevar palīdzēt ar vēju? Citādi nāksies daudz strādāt ar burām, kur upe platāka, vai airēt, kur šaurāka, jo jāceļas ta pret straumi, bet pašlaik nav labs ceļavējš."

Kamēr uzrunātais vēl pārdomāja atbildi, Mona paspēja pajautāt bruņiniekam, vai viņa suns, kā to sauc?, ēd zivis, jo neko citu prātīgāku no gaļas pa ceļam dabūt diezin vai varēs.

[Inx]

Ejot uz piestaatni Vaenkalvens izbaudiija sauli un laiku pa laikam veeraas debesiis un Elfas virzienaa...

———————————

– Veeju...? – Vaenkalvens pasmaidiija – protams... meegjinaashu (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)

Vaenkalvenam izsakot shos vaardus gaiss kljuva nedaudz biezaaks un veesaaks, un jau peec mirklja visiem sejaa puuta veess veejsh, kuraa vareeja sasmarzhot ( (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif) ) juuru.

– Kaapjam uz kugja, ja veelamies paspeet izlaist buras – elfs skalji noteica un devaas burinieka virzienaa – tuuliit veeljsh kljuus daudz stipraaks...

Šo rakstu rediģēja Inx: 28.10.2004 15:48

[Roviela]

"Paldies!" Mona atzinīgi un ar pateicību noskatīja izpalīdzīgo elfu.
"Nu tad, ātri! Visi laivā," viņa uzsauca pārējiem, ķerdamās pie tauvojuma atraisīšanas.

Pagaidījusi, līdz pārējie ir nokļuvuši uz gludā dēļu klāja, Mona noņēma pēdējo cilpu un, ielekusi laivā, tūlīt devās palīgā citiem pie burām.

Drīz vien laiva, sniegbaltās buras mirdzinādama, devās uz ostas izeju, lai aiz tās iegrieztos upes grīvā.

"Re, te ir soli, tur, tajā lādē, ir segas, tur - darbarīki, te ir pavards un sausā malka," Mona rādīja pārējiem. "Varam arī pārvilkt laivas vidum audeklu, ja vajadzēs, tas stāv tur. Iekārtojieties, kā katram ērtāk, man tikai atstājiet to kaktiņu, tur, pie stūres."

Mona sēdēja pie burām, būdama pilnīgi laimīga par to, ka atkal ceļo, ka atkal ir ūdens un vējš. Viņa nevēroja laivā notiekošo, viņai pašlaik eksistēja tikai upe un ūdensceļš... Daži draiskulīgi upes delfīni sagaidīja Trepangu pie ieejas upē. "Sveicināti! Pavadiet mūs!" Mona līksmi tiem uzsauca, aiz prieka nemaz nemanīdama, ka to dara ūdensļaužu valodā. Delfīni draudzīgi pagrozījās un iekārtojās abpus laivai un viens, pats nerātnākais - priekšā.

[Inx]

Vaenkalvens atspiedaas pret burinieka bortu un veeraas gaisaa. laiku pa laikam vijnsh neveeriigi pavicinaaja roku vai izpildiija gaisaa kaadu zhestu un peec shiis darbiibas ikreiz veejsh ieguula buraas ar jaunu sparu. Vinsh speeleejaas ar veeju... it kaa ljaava veejam atvilkt elpu un tad atkal lika tam puust. Vaenkalvens izskatiijaas varen apmierinaats un vinja kustiibas kljuva ar katru reizi neveeriigaakas un vieglaakas... likaas, ka veejsh bija sapratis, kas jaadara....

Briidii, kad Mona kaut ko uzsauca delfiiniem, Vaenkalvens paveeraas uz vinjas pusi un vareeja redzeet, ka elfa sejaa paviideeja neliela atklaasme (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/rolleyes_a.gif)

Peec laicinja, kad ar veeju vairs nebija jaadarbojas, jo tas puuta pats vajadziigajos briizhos un ar vajadziigo stiprumu, elfs apstaigaaja kugji un luukojaas uz saviem biedriem. Kaut arii kugjis viegli shuupojaas, vinjam nenaacaas pie kaut kaa tureeties, likaas, ka vinja kaajas turas pie klaaja ljoti stingri...

[Urdrunir]

Nemaz nenokā```` no suņa Pondo auļoja pāri laipai uz kuģi. Likās, ka viņš to grib ieņemt triecienā. Taču nokļuvis uz klāja, viņš veikli apstādināja dzīvnieku un pats noleca zemē.

Uzmanīgi viņš noņēma sunim seglus un no seglu somas izvilka lielu zaļu suņa deķi un uzmeta to mugurā baltajam radījumam. Tad veikli izzvejoja gaļas pīrāgu un pusi iedeva sunim, bet pusi sāka skrubināt pats. Tad attapies pagriezās pret kuģa saimnieci un zīmīgi parādīja viņai apkošļāto cepumu. Sak', par suni neuztraucies! Viņam pārtikas pietiks.

Baltais milzu lops tikmēr aši aprijis kārumu stāvēja pie laivas borta un izbāzis mēli reižu reizēm nopilināja siekalu ūdenī.

[novemberunge]

Fēsa domīgi sekoja pārējo piemēram iekāpdama kuģī. Viņa nopētīja savus ceļabiedrus.

Fēsa jutās savādi un pati nesaprata kāpēc. Varbūt tādēļ, ka pati daudz nerunāja. Vai arī tāpēc, jo neviens cits nebilda ne vārda uz viņas pusi.

Elfa ievilka elpu. Vējš viņai ļoti gāja pie sirds un izskatījās, ka arī citi to izbauda. Viņa atspiedās pret bortu un uzsmaidīja savam mazajam zvirbulēnam. Tas priecīgi atčivināja pretī un nolaidās blakus Monai. Putnēns nedroši viņu aplūkoja un nedaudz lempīgi pieleca tuvāk.

Tikmēr Fēsa bija aizvērusi acis un sākusi dungot pie sevis savu mīļāko no vēja dziesmām. Tā bija sērīga un labskanīga, turklāt neatbilda viņas jautrajam garam, bet Fēsa turpināja dungot. Tas nomierināja viņas satraukto dvēseli.

[Roviela]

Sajutusi kustību sev blakus, Mona novērsa acis no garām slīdošajām ainavām.
"Tas es tu, Roko," viņa uzsmaidīja zvirbulēnam.
"Kā ietas, mazais draudziņ?"
Kad zvirbulēns priecīgi iečirkstējās, Mona pagrieza galvu uz Fēsas pusi, bet, ieraudzījusi, ka elfa ir aizvērusi acis, neko neteica.
Toties viņa pamanīja turpat tuvumā stāvošo Vaenkalvenu. "Paldies par vēju, mans kungs! Tas ir tieši tāds, kā vajadzīgs," Mona uzsauca.

Laiva, nu jau vēja brāzmu neraustīta, gludi un raiti slīdēja tumšajā ūdenī, tikai pavisam vieglītēm šupodamās. Monai šai brīdī patika viss - ceļabiedri, skaistais laiks, upe, ūdens, laiva, delfīni, elfas dungotā dziesmiņa... Jauki!

(OOG - cik ilgi mums jāceļo līdz ezeram? Man šķiet, ka tās ir dienas, ne stundas?)

Šo rakstu rediģēja Roviela: 01.11.2004 15:08

[Sindra]

(OOG - jā tās ir trīs dienas.)

Laiva šķēla viļņus.
Garām slīdēja karaļvalsts gleznainās ainavas. Kuģotāji brīžiem varēja vērot meža zvērus, kuri bija iznākuši upes malā padzerties.
Likās neticami, ka visā šajā gleznainajā apkaimē kaut kur varētu būt ieperinājies ļaunums.

Tā viņi pavadīja pirmo kuģošanas dienu. Saule rietēja arvien zemāk un zemāk. Kad saule jau pavisam pazuda aiz apvāršņa delfīni devās savās gaitās, bet laiva slīdēja tālāk. Uz priekšu tik...

Tuvojās nakts.
Viss liecināja par to, ka gaidāms būs arī lietus. Jau satumsušās debesis piepildījās ar vēl tumšākiem mākoņiem....

[novemberunge]

Fēsa domīgi nopētīja debesis un ievilka krūtīs gaisu. Tas kā vienmēr pirms lietus bija ļoti dzidrs un svaigs. Viņa jutās tā, itkā būtu padzērusies kalnu strauta ūdeni. gaiss bija piepildījis Fēsas tukšo vēderu par kripatiņu pilnāku.

Mazais zvirbulēns bija aizmidzis meitenes klēpī un izskatījās pēc mazas, elpojošas bumbiņas. Sajutis vētru, kas tuvojas tas piecēlās un priecīgi uzčivināja Fēsai,kas pēkšņi un bez iemesla bija saskumusi.

Šajā pirmsvētras laikā viņa bija atminējusi tos lietainos vakarus, kad viņa ar vecākiem bija sēdējusi iekšā, siltumā pie kamīna un klausījusies mātes stāstus, par zemēm, kas atrodas aiz trejdeviņām jūrām. Tagad, kad Fēsa sēdēja aukstumā un dzirdēja tikai ūdens un vēja šalkoņu viņa sajutās gaužām sērīgi.

Fēsa sāka dungot savā galvā un nodrebinājās. "Auksti." viņa klusi noteica piespiesdama sev pie krūtīm Roko. Mazais putniņš diezgo nelīdzēja pret auksto vēju, bet Fēsa tik un tā sajutās siltāk. Vismaz sirdī.

[Roviela]

Vakaram nākot, Mona sāka meklēt piemērotu upes krastu, kur noenkuroties. Viņai nešķita, ka vajadzētu ceļot arī naktī, turklāt lietū.

Kad krēsla jau bija aizsegusi kārtējo upes līkumu, Mona ieraudzīja meklēto - ērtu, mazu līcīti, ar krastu, kurā var izkāpt, un kokiem, pie kuriem var droši piesiet laivu.
Viņa stūrēja uz turieni, un drīzumā laiva bija šīs nakts mājvietā.
Citiem piepalīdzot, tika nolaistas buras un uzslieta tents, zem kuras lietus un vējš neko vairs nevarēja ceļotājiem padarīt.

"Tu esi pavisam nosalusi!" Mona tikai tagad pamanīja aukstumā trīcošo elfu. "Kāpēc nepaņēmi kādu segu? Es tak rādīju, kur tās ir. Nekas, nāc tagad palīgā, iekursim uguni, būs labi."

"Jums kādam ir kaut kas, ko gribat uz uguns atsildīt?" viņa jautāja ceļabiedriem.
"Un, kamēr es to daru, vai kāds nebūtu tik laipns, un nesagādātu kādu klēpīti sausas malkas? Kamēr vēl nelīst."

Mona sāk gatavot vakariņas uz mazā laivas pavarda.

[Urdrunir]

Pondo lēni un mierīgi izveda suni krastā. Pavēries debesīs viņš bažīgi sarauca pieri un tad sāka ņemties ap savu bruņu saitēm un slēdžiem. Izskatījās, ka viņa bruņojums bija īpaši veidots tā, lai ar to varētu tikt galā arī viena persona.

Palicis vien zaļā kamzolī un īsā ķēžu bruņu kreklā, viņš brīdi apsvēra Monas piedāvāto iespēju kaut ko uzsildīt uz uguns, bet tad pārdomāja. Katru gabalu ātri aplūkojis, viņš steidzīgi sagrūda bruņu detaļas pāris ādas maisos un novietoja tos drošā vietā zem telts pārsega, bet pats devās malkas meklējumos.

Pēc brīža viņš jau brida atpakaļ ar pamatīgu saini žagaru rokās. Lepni nometis tos netālu no uguns, viņš visus nomērīja ar skatienu. Viņš, Pondo bija tiko izdarījis labu darbu! Viņš bija atnesis žagarus! Tiesa žagaru kaudze liela likās tikai viņam pašam. Halflingu mērogi tomēr reizēm traucēja Pondo iedzīvoties lielo ļaužu sabiedrībā.

[Inx]

Vaenkalvens paliidzeeja nolaist buras un pietauvot burinieku.
Izdzirdot Monas teikto elfai, vinja acis iepiideejaas un vinjsh skrieshus atnesa segu, kuru miilji aptina Feesai ap pleciem, ieluukojaas vinjai aciis un pasmaidiija...
– Naac, pasildies... – Vaenkalves noteica un sniedza elfai roku – ...pie uguns... (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/blush.gif)

[Roviela]

"Paldies, mans kungs," Mona pateicās Pondo, "kādu laiciņu iztiksim."
"Tēju nevēlaties? Ūdens reku! jau ir karsts," viņa norādīja uz tējkannu, kas vārījās, jautri burbuļodama. To teikusi, viņa pagāja nostāk, lai paņemtu krūzītes un šķīvjus.

Atgriezusies pie pavarda, viņa atklāja, ka pie tā ērti un mīļi ( (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/whistling.gif) ) ir iekārtojušies elfi.

"Tad jūs abi pie reizes varat uzmanīt pannu!" Mona noteica un sāka krāmēt žagariņus malkas kastē.

[novemberunge]

Fēsa laipni usmaidīja Vaenkalvenam un padeva viņam roku. Zvirbulēns, kas joprojām bija Fēsas otrā rokā greizsirdīgi iečiepstējās. Elfa par to nelikās ne zinis, tikai piespieda mazo tuvāk sev, lai tas apklustu.

Viņa bija ērti iekārtojusies pie ugunskura un pētīja apkārtni. "Te tāpat kā visur ir ļoti skaisti!" viņa noteica un ciešāk satvēra Vaenkalvena doto segu, jo bija uzpūtis pastiprāks vējš.

Fēsa klusībā smaidīja, par Pondo "lielo" žagaru saišķi, jo pat tas likās vienīgais glābiņš pret aukstumu, izņemot segu, protams.

Elfa beidzot palaida brīvībā Roko, kas aši aizlaidās. Drīz viņš atlaidās ar milzīgu riekstu knābī. Nosviedis to pie Fēsas kājām Roka pašapmierināt nočirkstēja, jo bija domājis ka pārspējis Vaenkalvena laipnību.

Fēsa tikai pasmaidīja un apēda riekstu.Viņas sejā nebija lasāms itin nekas.

Šo rakstu rediģēja Mia Mirra: 03.11.2004 17:56

[Farliner]

Kad laiva bija droši pietauvota pie krasta un pārējie biedri kā nu kurais gatavojās nakšņošanai, Liondars izmantoja brīdi, lai no iepriekš sagatavotajiem krajumiem, kas glabajās maģiskajā lāde, kurai viņš vareja piekļūt, kad vien velējās, paņemtu nakšņošanai nepieciešamos piederumus, ka arī vakariņu ēdiena devu un dažas pudeles vīna, lai vēsais vakars ceļabiedriem neliktos pārak drūms.
Ievērojis Vaenkalvenu un Fēsu kopā sežam pie uguns, Liandors pie sevis pabrīnījas par tik vētrainu Vaenkalvena rīcību, bet neko neteicis, pievienoja savu pārtiku kopīgajiem krajumiem un apsēdās pie uguns - lai gan viņa ceļojuma terps jau sen bija apburts tā, lai tas nesamirktu un aizturētu aukstumu vai karstumu, kamēr tie nesasniedza pardabiskus lielumus, šādā vakarā tomēr bija daudz patīkamāk sēdēt pie uguns. Tad paskatījas uz Pondo pusi, kurš, acīmredzami apmierināts ar savu ieguldījumu kopīgajā lietā tagad atpūtās, nolema ka nāksies vien būt pirmajam, kas uzstādīs jautajumu par nakts sardzēm:

"Kurš vēlas sargāt pirmais?" viņš pajautāja, "man pašam vienalga, bet domāju, ka butu labāk, ja iepriekš vienotos par kārtību, kadāto darīsim. Ja vien, protams, kādam nav labpāki priekšlikumi."

[Roviela]

"Es labprāt palikšu pirmā," Mona pieteicās, novākdama vakariņu galdu un izlikdama traukus skaloties lietū.
"Man tāpat vēl te ir jānokopjas, un kamēr līst lietutiņš. Jums tas palīdzēs aizmigt, bet sargāt būs patīkamāk, kad atkal būs redzams mēness un zvaigznes."

"Man patīk lietus," viņa, kā atvainodamās, piebilda.

[Inx]

Vaenkalvens luukojaas ugunii un ik pa briidim paveeraas debesiis, ko aizsedza koku samirkushie zari. Vinjsh kaut ko pie sevis paardomaaja, ik pa briidim paluukojoties uz pannu un piekaartojot zhagarus ugunii.

Vaenkalvens pasmaidiija zvirbuleenam. Un tikko manaami iesmeejaas. Vinjsh satina Feesu vel cieshaak un it kaa jokojoties piemiedza ar aci zvirbuleenam.
– Gudrs putninjsh – Vaenkalvens saciija Feesai – Vai vinjam ir vaards?

Izdzirdot sarunu par sardzeem, Vaenkalvens pieveersaas Monai un Liandoram.
– Taadaa gadiijumaa es vareetu sargaat naakamo nakts dalju – Vinjsh veerteejoshi paveeraas debesiis — Lietus tad vairs neliis. Kursh veelas man sastaadiit kompaaniju?

[novemberunge]

Fēsa izdzirdējusi Vaenkalvena vārdus, jau grasījās ko teikt, bet pievēra muti un mazliet piesarka. Jan nu kāds cits grib sastādīt viņam kompāniju?

Tā vietā viņa lietišķi atbildēja:"Jā, vārds viņam ir-Roko." Mazais zvirbulēns lielīgi saboza pelēkās spalviņas un lepni nolaidās visiem acu priekšā. "Mazais lielībnieks!" Fēsa jautri noteica un pacēla mazo, lai tas pārāk neaizrautos.