Vienradzītes pasaule [C], [BP] - [ATD], Lomu spēle 2005 Opcijas

[Sindra]

Man šodien sagribējās šeit uzdarināt jaunu spēli.
Neteikšu, ka šeit būtu spēļu trūkums, bet man tomēr gribas pamēģināt.

Ceru uz jūsu atsaucību, un piedāvāju:

Vienradzītes pasaule

Spēle būs ar GM.
Es vēlētos, lai man te pieteiktos kādi 4 līdz 6 drosminieki var arī vairāk, kuri būtu gatavi doties dažādos briesmīgos uzdevumos, lai sargātu savu karalieni Vienradzīti.

Pasaules apraksts:

Spēles darbība notiek skaistajā Mēnessziedu karaļvalstī.

Valdnieks:

Mēnessziedu karaļvalstī valda labā dievišķā Vienradžu Karaliene. Viņa rūpējas par saviem padotajiem, dara labu un dod maģiju priesteriem. Vienradžu karalienei patīk tīra daba, māksla un skaistums. Viņa reizēm parādās tautai svētku laikā, bet pārsvarā dzīvo savā mākoņu pilī, kur parasti mirstīgie netiek ielaisti.

Ģeogrāfija:

Mēnesziedu karaļvalstī lielāko daļu zemes klāj meži. Mežu vidū ir gleznainas pļaviņas ar maziem strautiņiem un ezeriem. Pie pilsētām ir izveidoti lauki un ganības. Šur un tur paceļas majestātiski kalni ar skaistām ielejām. Klimats ir silts un lielāko gada daļu zied un smaržo visādas puķes. Lietutiņš nolīst tikai pa nakti, lai netraucētu karaļvalsts iedzīvotājiem. Ziemā ir mīksts sniedziņš, lai varētu pikoties un taisīt sniegavīrus.

Mēnesziedu karaļvalsts galvaspilsēta ir Lūna. Tajā dzīvo visādas rases, ir daudz bagātu tirgotāju, labu amatnieku, gudru burvju un stipru karotāju.

Pārējās lielākās pilsētas ir:
Flora (pilsēta laukos, dzīvo daudz halflingu),
Fauna (pilsēta mežā, dzīvo elfi, puselfi),
Terra (pilsēta kalnos, dzīvo rūķi)
Akva (ostas pilsēta pie lielās Sauleszaķu jūras, pārsvarā dzīvo cilvēki un ūdensļaudis).

Reliģija:

Vienradžu Karaliene dāvā maģiju saviem uzticamajiem priesteriem. Tie katru dienu lūdz savu valdnieci saullēktā un saulrietā.

Katrā pilsētā ir liels Vienradžu Karalienes templis. Tajā ir balta vienradža ar spārniem statuja, pie kuras visi lūdzās. No rītiem priesteri veic svēto dzirdīšanas rituālu. Svētajā traukā tiek ieliets ūdens no dzidra avotiņa un dieviete tiek aicināta padzerties. Galvaspilsētā Lūnā reizēm notiek brīnums un pati dieviete patiešām atnāk un izdzer ūdeni.

Katrā templī ir viens virspriesteris. Par to var kļūt labs priesteris, kurš ir sirdī šķīsts. Tam priesterim ir jāiet uz augstu kalnu netālu no Terras pilsētas un jāpavada tur 3 dienas. Tad Vienradžu Karaliene pati pasaka vai priesteris ir cienīgs kļūt par virspriesteri.

Vienradžu Karalienes priesteri ģērbjas zaļās drēbēs un valkā baltu apmetni. Viņiem ir sudraba svētais simbols, kas izskatās, kā mazs vienradža rags.

Ienaidnieki:

Vienradžu Karalienes ienaidnieki ir tie, kas posta dabu un sabojā skaistumu. Reizēm uzrodas ļaunie, kuriem nepatīk skaistā Mēnessziedu karaļvalsts. Viņi tad cenšas ieriebt tās labajiem iedzīvotājiem. Mēnessziedieši tad pret viņiem cīnās un svin slavenas uzvaras pār tiem.

Piesakoties, jums jānorāda šādi parametri:

1)tēla vārds,
2)dzimums,
3)rase(iespējamās rases: cilvēks, elfs, puselfs, rūķis, halflings),
4)klase (burvis, bards, faiteris, priesteris, zaglis)

Burvis var sev dabūt vairākas burvestības. Burvestību sarastā neietilpst a)spēja taisīt pasaules galu, (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/cool.gif) nogalināt visus 50 km rādiusā, u.t.t. izvēlēties saprātīgas maģijas. Burvestību saraksts jāiesniedz spēles vadītājam ar PZ palīdzību.

Bards var dabūt sev 2 maģijas, no kurām viena ir iedvesmot ar savu dziedāšanu pārējos komandas biedrus, līdz ar to viņi kļūst spēcīgāki, veiklāki u.t.t., bet ne ūbermeni. Un otra maģija, bards var ar dziesmas palīdzību ārstēt savus grupas biedrus. Vēl bardam ir labas zināšanas par karaļvalsti, viņš vieglāk uzzin informāciju, arvienvārd sakot grupas diplomāts.

Faiteris kā jau cīnītājs labi cīnās ar ieročiem un būs grupas spēcīgākais balsts cīņās ar mošķiem. Faiteris ir spēcīgs un gana veikls, gudrs,s akists, bet viņš nav supermens, tā ka pilnīgi viss viņam nebūs pa spēkam...

Priesteris pie attiecīgo rituālu izpildes var saņemt pļuškas no dievietes. Priesteris noteikti spēj dziedināt grupas biedrus. Karaļvalstī priesteri ir ļoti cienījami un būt par priesteri ir liels gods. Priesteris spēles laikā griežas pie dievietes ar lūgšanām (PZ veidā pie manis) un dieviete izlemj vai dot priesterim lūgto vai nē.

Zaglis ja izvēlies zagli, tad ņem vērā, ka zaglis ir pozitīvais tēls un viņa nodomi nav aplaupīt kādam mājas vai apzagt kādu nespējīgu večiņu tirgus laukumā. Šis zaglis drīzāk ir piedzīvojumu meklētājs un viņa specializācija ir atvērt lamatas, lai tās nenoskādētu pārējiem grupas biedriem, saglabāt modrību, kad citi paguruši, pamanīt lietas, kuras citiem paslīd garām.

5)augums,
6)vecums,
7)dzīvesvieta,
8)ģimene,
9)speciāli spēki (Te burvji ierakstīs savas maģijas. Un pārējie to ko jau es norādīju pie klašu aprakstiem. Un vēlreiz!! nepiedēvējat savam tēlam ārkārtīgus spēkus!!!!),
10)ieroči (Visiem tēliem var būt ieroči. Zobeni, dunči, tikai jāņem vērā, ka vislabāk cīnās faiteris.)
11)dzīvnieki (pēc izvēles.. burvjiem visticamāk, ka būs)
12)fotoattēls vai zīmējums (nav obligāti),
13)izskata apraksts, ( ja ir bilde šo nevajag)
14)rakstura apraksts,
15)tēla pagātnes apraksts (vēlams).

Pats galvenais, ka grupā nav neviena ļaunīša! Vismaz jūs nevarat pirmsākumos pieteikties kā ļaunītis. Jātēlo ir labiņie un dedzīgi vienradzītes piekritēji. Bet pa PZ sarunājot var mēģināt jūsu leģendā iekļaut kādus noslēpumainus punktus.

No spēles gaidu, ka tā vairāk veidosies kā stāsts.

Tas laikam īsumā viss.
Gaidu entuziastus, lai varētu sākt......

(IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/w00t.gif) (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/w00t.gif) (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/w00t.gif)

Šo rakstu rediģēja Farliner: 08.10.2004 16:19

[Sindra]

Lai jums būtu vieglāk, te būs karte:

Mēnessziedu karaļvalsts karte

Nu un tad varam sākt (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

--------------------------------------------------------------

Saules stari lēnām pārslīdēja pār mežu. Daba atmodās jaunai dienai. Putni uzsāka savas dziesmas un zvēri atstāja migas, lai dotos sameklēt barību. Simtiem šādu dienu bija pieredzējis Mēnesgaismas mežs....
Lindrella atvēra acis. Nu kā ir iespējams gulēt ilgāk tik jaukā diena?! Pavērusies apkārt viņa ieraudzīja sev blakus Siru.
"Ak, šis slinkais kaķis! Vēl joprojām guļ! Celies!", Lindrella sāka modināt kaķi. Sira slinki un negribīgi atvēra acis.
"Ejam taču!", elfiete jau gāja prom un kaķim nekas cits neatlika kā sekot.
Kā jau katru rītu, viņi devās uz meža ezeru. Gluds kā spogulis tas vizēja un aicināja sevī veldzēties. Lindrella ar ilgām paskatījās uz Mēnesstaru smaili. Kaut kādas neizprotamas ilgas viņu vilka turp. Elfiete nopūtās un piegājusi ezera krastā notupās. Viņa iegremdēja rokas vēsajā ūdenī un noskaloja seju. Iesmēlusi saujās vēl ūdeni, viņa padzērās. Neizdvešot nevienu skaņu, elfiete saļima. Sira pienāca pie meitenes galvas, klusi noņaudējās un apgulās blakus...

---------------------------------------------------------------

Lūnas virspriesterienei šonakt nemaz negulējās. Slikti sapņi? Tādus Moora sen nebija pieredzējusi. Rīts pienāca pēc ilgas cenšanās aizmigt kaut uz mirkli. Ir noticis, kas ļauns! Savādāk šīs mokas izskaidrot nevarēja. Gaisma vēl nebija uzaususi, kad Moora devās uz torņa smaili izlūgties dievietes svētību. Likās, ka lūgšana viņai nesa lielāku atpūtu nekā miegs.
Saule jau sen bija uzlēkusi, kad priesteriene atstāja torni un devās uz pilsētas laukumu. Moora rokās nesa pergamenta rulli, kuru piestiprināja pilsētas laukumā pie ziņojumu dēļa. Uz tā bija rakstīts:

Meklēju drosminiekus, kurus nebaida bīstami uzdevumi!
Dievietes svētība jūs pavadīs!
Pieteikšanās krogā.
Boēcija galdiņš gaida jaunus varoņus.

Ne jau pirmo reizi Boēcija galdiņš bija tikšanās vieta drosminiekiem, kuri bija gatavi doties Dievietes uzdevumā. Visi Lūnā zināja notikumu par nu jau slaveno Boēciju, kurš reiz izglāba Dievieti. Kroga īpašnieks Boro kungs ļoti lepojās, ka viņa krogā tik bieži iegriežas varoņi. Varēja dzirdēt tādus stāstus! Reizēm varoņi stāstīja par tādiem mošķiem, kurus Boro kungs pat nespēja iedomāties.
Noklausījies priesterienes stāstu par uzdevumu, kuru šoreiz nāksies atrisināt varoņiem, Boro kungs devās atpakaļ uz krogu. Šodien būs interesanta diena.....

[Farliner]

Izbaudot rīta sauli, Liandors nesteidzoties gāja pa pilsētas ielām virzienā uz centru, Šonakt mediējot viņs jau atkal bija sajuties to pašu velmi doeties kaut kur projām no savas mājas, kā ik katru reizi, kad tuvakajā nākotnē viņu sagaidīja kāds piedzīvojums. Sagatavojis ceļojumam neieciešamo, burvis jau pāris stundas pēc saullekta nonāca pie mērķa, un priekšnojauta nebija likusi viņam vilties - pilsētas laukumā vnš atrada ziņojumu, kas aicināja piedzīvojumu meklētājus pulceties krodziņa. Viegli pasmaidījis, elfs pagriezas kreoga virzienā - ne jau pirmo reizi viņš turp devas - pedējā gadsimta laikā vismaz reizes 10 viņš bija sēdējis pie Boēcija galdiņa, gaidot ierodamies ceļabiedrus.
Arī šoreiz, kā jau parasti, izrādījās, ka viņšir ieradies pirmais.
Krodzinieks, protams, atpazina Liandoru, un redzot, kā tas nesteidzīgi dodas pie Boēcija galdiņa, bez liekas vaicāšanas sagatavoja labākā vīna glāzi.

Liandors apsēdās tā, lai redzētu ieejas durvis, un pamājis Boro kungam, iekārtojas ērtāk - iesējams, ka gaidīt nāksies krietnu brīdi, bet gan jau gaidāmais piedzīvojums būs gaidīšanas vērts...

[Roviela]

Rīta agrumā pietauvojusi lielo divmastu laivu Lūnas ostā, saņēmusi naudu un izsēdinājusi pasažierus, Mona vēlreiz pārskatīja laivu - vai nekas nav aizmirsts, vai airi nolikti kārtīgi un buras nosegtas. Kāpjot krastā, vēlreiz pārbaudīja mezglus. Viss kā parasti, tikai viens ir savādāk - šoreiz viņa pati arī izkāpa krastā, šķiet, uz ilgāku laiku.
Samaksājusi ostas nodevu, Mona gāja uz pilsētas centru. Ja ir vieta, kur var uzzināt jaunumus, tad tas ir Boro kunga krogs. Pilsētas laukumā viņa izlasīja ziņojumu. Jā, ūdensļaudīm būs bijis iemesls satraukumam. Nu, ko - Boēcija galdiņš gaida - šoreiz arī Monu. Cik reizes, būdama Lūnā, viņa nebija noskatījusies uz tā pusi ar ilgošanos... bet nekad nekas tāds nebija noticis, lai Monai būtu iemesls pie tā piesēsties. Tagad ir. Viņa pasmaidīja.
Nonākusi krogā, Mona draudzīgi sasveicinājās ar saimnieku, pasūtīja vīnu un maizi ar sieru, īsumā ar krodzinieku pārrunāja kā klājas viņas tēvam, un kas jauns pilsētā, tad nesteidzīgi, sirdij dauzoties, bet drošiem soļiem devās pie Boēcija gaidiņa, pie kura jau sēdēja kāds visnotaļ cienījama izskata elfs, pasveicināja to un apsēdās.
Žurka Poga notecēja pa Monas kamzoļa piedurkni uz galda un sāka mieloties ar siera gabaliņu.

[Farliner]

Ieraudzījis krogā ienākam ceļojuma drēbēs tērptu cilvēku sievieti ar žurku uz pleca, Liandors pie sevis pasmaidīja - šķiet, ka pirmais kompanjons būs ieradies. Dzīvnieks - tas ir labi, ja kāds rūpējas par dzīvu radību, tad pārsvara gadījumu viņš arī pats būs labs ceļabiedrs. Kad viņa pēc sarunas ar Boro pienāca pie Boēcija galdiņa, Liandors pieklājīgi atņēma sveicienu. Mirkli vēlāk virs viņa pleca parādījās pūķa galva...

Šo rakstu rediģēja Farliner: 13.10.2004 13:23

[Roviela]

Žurka, pamanījusi pūķi, klusu iespiegdamās pameta sieru un ātri, ātri pa Monas roku uzskrēja viņai uz pleca, kur, noslēpusies cirtainajos matos, klusiņām lūrēja. Tikai balto degungalu un drebošās ūsas vien varēja redzēt.

"Poga, nebaidies, nebaidies!" Mona ar plaukstu piesedza žurku.

"Tas ir jūsu pūķis?" viņa kautrīgi jautāja elfam. "Manai žurciņai tak' nekas nedraud, vai ne?"

[Farliner]

Liandors pasmaidīja:
"Manējais gan. Žurkai nekas nedraud - Toriandrikss vienkārsi vēlas iepazīties ar ceļabiedriem. Toriandriks, neaizmirsti par pieklājību!"

Kā atbildot elfa teiktajam zeltaini vizuļojošais pūķēns pacelās spārnos, aplaida apli ap galdiņu un nosedies tā vidū, zinkārīgi aposņāja žurkas maltītes paliekas, un tad apsēdās tuvak pie Liandora, kurš pieaicinaja Boro kungu. Ne pirmo reizi redzot pūķēnu, Boro kungs uz mirkli iegaja saimniecibas telpā un atgriezās ar gabalu zemeņu pirāga, ko novietoja uz šķīvja pūķim priekša. Mirkli velāk Toriandrikss ķerās pie kāruma notiesāšanas.

Liandors pievērsās galdabiederi - "Toriandriksa vājība ir efektīva parādīšanas, bet vispār viņš ir ļoti draudzigs - mēs kopā ceļojam nu jau gandrīz 200 gadus, un ne reizi viņs nav brucis virsū āda ceļabiedra mīluļiem, tā kā, domāju ka jūsu Pogai - ta škiet, vinu sauca? nav no kā baidīties."

Šo rakstu rediģēja Farliner: 13.10.2004 13:24

[Urdrunir]

"Blaukš!" sparīgi atsitās vaļā kroga durvis. Visu acis pievērsās ieejai, bet tā arī neko nesaskatīja. Tikai, kad no tās puses atskanēja viegla graboņa krogus apmeklētāji attapa paskatīties uz leju. Vienā līmenī ar lielajiem galdiem plīvoja zaļu spalvu plumāža, pa krogus istabu pārliecināti soļojot pavisam mazam, bet visnotaļ varonīga izskata bruņiniekam.

Vienu brīdi viņš it kā saminstinājās, tad ļoti prātīgi aizvēra durvis, bet tad atkal stalti saslējās un uzkāpa uz paaugstinājuma pie letes, kas bija domāts mazāka auguma karaļvalsts iedzīvotājiem. Pieliecies pie auss Boro kungam, viņš kaut ko viņam stāstīja, tad pagriezies atkal izgāja ārā, lai pēc pavisam īsa brīža atgrieztos un dotos pie Boēcija galdiņa.

Pa to laiku Boro kunga krogusmeita pie galdiņa piebīdīja augstu krēslu ar pāris pakāpieniem un uz galda nolika biķeri ar pēc zālēm smaržojošu dzērienu.

Pats mazais bruņinieks izlavierēja starp galdiņiem un pienāca pie elfa un cilvēka.

"Pondoraks Stoks, skvairs, man ir tas gods," viņš nodeklamēja un pievilka kāju paklanoties dāmas priekšā.

"Pondo Stoks, mans zobens ir jūsu rīcībā," viņš palocīja galvu pret elfu.

Tad noņēma bruņucepuri un uzstutēja to uz galda, bet nosprādzēto zobenu uzkarināja uz krēsla atzveltnes. Veikli pārvarējis pāris pakāpienus viņš iekārtojās krēslā, no kura tik un tā pāri galda malai bija redzama tikai viņa galva un kakls, un pastiepa roķeli pēc biķera. Halflinga skatiens cauri pierei rūpīgi nopētīja miniatūro pūķi, kuru liekas neinteresēja princeses, bet gan zemenes uz pīrāga.

[Roviela]

"Jā, Poga gan..." Mona kā apburta nespēja novērst acis no pūķīša. Roka aizmirsta joprojām bija pacelta pie pleca. Kā viņai patika mazie pūķi! Un te, te beidzot varēja vienu tuvumā apskatīt. Tad, attapusies, viņa nolaida roku (žurka tomēr vēl apdomīgi palika uz pleca) un, pievērsusies elfam, ar priecīgu smaidu turpināja: "Viņš ir skaists!"

Vairāk viņa nepaspēja pateikt. Halflingu bruņinieka ierašanās pārtrauca visas iespējamās sarunas.

"Anemone Meru, mans kungs," viņa tikko patapa atbildēt sveicienam. Tad jau brīvāk turpināja: "Parasti gan mani dēvē vienkārši par Monu. Un tā ir Poga." Viņa norādīja uz žurciņu sev uz pleca, kuras spožās ačeles tagad bija pievērstas mazajam bruņiniekam.

[novemberunge]

Fēsa stāvēja pie Boro kunga krodziņa un lūkojās uz durvīm ar nelielām šaubām. Viņa nemēdza šaubīties. Fēsa ievilka elpu, itkā grasītos lekt nezināmā ūdenī un iegāja krogā. Viņa piegāja pie Boro kunga un laipni pasmaidīja:
"Sveiki, vai jūs nepateiktu kurš ir Boēcija galdiņš?"
Krodzinieks norādīja uz galdiņu, kur jau atradās trīs drosminieki- elfs, halflings un vēl kāda sieviete. Fēsa joprojām smaidīdama piesoļoja pie galdiņa un brīdi palika tur stāvam klusējot. Tad elfa vēlreiz laipni pasmaidīja un teica:
"Fēsa Sidrabdzīsla, jeb vienkārši Fēsa, lai īsāk." viņa diezgan nervozi atmeta no sejas matu šķipsnu. Elfai uz pleca sēdēja mazs,pelēks zvirbulēns. Tas atgādināja nelielu, pūkainu kamoliņu. Putniņš iečivinājās sajusdams, ka apkārt notiek kautkas, kas viņam ir noteikti jāredz.
"Un tas ir Roko, mans mazais draudziņš!" Fēsa noteica un noglaudīja mazajam galviņu ar savu slaiko pirkstu.

[Sindra]

Boro kungs sajūsmināts noraudzījās, kā kuplinās piedzīvojumu meklētāju pulks. Kad visi bija sapazinušies un sarunas pieklusušas, viņš vēlreiz atjaunoja dzērienus tiem, kuri bija pspējuši jau savus kausus iztukšot un ielēja pats sev kausu un aizgāja apsēsties pie Boēcija galdiņa.

Sakopojis domas un vēlreiz noraudzījies uz visiem varoņiem, Boro kungs uzsāka lēni un domīgi stāstīt par priesterienes uzdoto uzdevumu. Par to ka patiesībā ir zināms tikai tas, ka pasauli ir apsēdis ļaunums un, ka kaut kas galīgi nav labi ar Mēnessgaismas mežu. Tur tad arī varoņiem būs jāsāk savi meklējumi...

[Urdrunir]

"Nu, tad uz priekšu! Nedzesēsim par velti mutes," Pondo ātri izstrēba dzēriena atliekas, uzmauca galvā bruņucepuri un pagrābis zobenu noleca no krēsla. Aši apjozis to ap vidu viņš stalti izslietu galvu devās ārā no kroga, pa ceļam nolikdams uz letes pāris sudraba naudiņas.

Izgājis ārā viņš taisnā ceļā devās uz stalli. Tur liels balts jājamsuns apklāts ar zaļu segu no lielas bļodas beidza ēst gaļu. Pondo noņēma un salocīja segu, pārbaudīja vai pie segliem ir pamatīgi piestiprināti ieroči, uzlēca sunim mugurā un ārā jājot veikli pagrāba šķēpu.

Pēc pāris mirkļiem viņš jau dīžājās suņa mugurā pie krogus durvīm un ar nepacietību un vieglu neizpratni gaidīja pārējos iznākam. Kas tad viņiem vēl bija vajadzīgs? Uz Mēnessgaismas mežu!

[Roviela]

Mona mierīgi noskatījās tik steidzīgajā bruņiniekā. Nē, tā vis nevar - skriet bez apdoma. Tiesa, arī kavēties nebūtu gudri. Tas, kas ir mežā, var pagūt izgaist.

"Kā mēs varam visērtāk tikt līdz Mēnessgaismas mežam?, viņa jautāja krodziniekam. "Celties ar laivu pa upi līdz ezeram (OOG - kā sauc ezeru?) un tad kājām?"
"Man ir laiva, kurā pietiks vietas mums visiem," Mona paskaidroja pārējiem.

"Vēl, Boro kungs, man vajadzētu ceļam līdzi kaltētu sieru, gaļu, maizi un drusciņu sāls, " Mona sekoja krodziniekam pie letes, kur tas iedeva viņai visu prasīto, samaksāja un atgriezās pie ceļabiedriem.

"Ejam? Tad kā mēs ceļosim? Ar laivu, vai kā savādāk?" Mona vērsās pie pārējiem, kad manīja, ka visi ir tikuši galā ar savu kausu un šķīvju saturu, un zeltainais Toriandrikss bija piebeidzis pēdējo zemeni.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 18.10.2004 13:36

[Sindra]

"Hmm.. Gudra doma!", Boro kungs novilka...

"Jūs nudien varat izmantot laivu. Tā jūs nokļūsiet līdz Saulzemes ezeram (OOG - tas ir tas pa kuru var nokļūt braucot prom no Lūnas ezera uz augšu) un tālāk varat doties kājām. Tiesa ar to pārtiku gan jums, jaunkundz, pietiks tik līdz Saulzemes ezeram, bet gan jau tur atradīsiet kādus citus ļaudis, pie kuriem dabūt kaut ko ēdamu"

[Inx]

Peekshnji atveeraas kroga durvis un pa taam iepluuda veesa veeja pluusma, kas saceela nelielu puteklju maakoniiti. Pa valjeejajaam durviim iesoljoja peleekaas, garaas, veejaa viegli plandoshaas dreebees teerpies elfs un taisnaa celjaa devaas pie Boeecija galdinja. Kroga durvis aiz vinja viegli aizveeraas...

– Sveicinaati un piedodied manu aizkaveeshanos – Smaidot saciija elfs un viegli paklaniijaas – Mans vaards ir Vaenkalvens un man buus gods doties karalienes sveetiitaa uzdevumaa kopaa ar jums.

Vaenkalvens veerteejoshi paluukojaas uz savaakushos kompaaniju un puukji, un pieveersa ceriigu skatienu Boro
– Kaa mees vareetu pakalpot karalienei, Boro kungs?

Šo rakstu rediģēja Inx: 21.10.2004 12:43

[Roviela]

"Hmm.. Gudra doma!", Boro kungs novilka...

"Jūs nudien varat izmantot laivu. Tā jūs nokļūsiet līdz  Saulzemes ezeram (OOG - tas ir tas pa kuru var nokļūt braucot prom no Lūnas ezera uz augšu) un tālāk varat doties kājām. Tiesa ar to pārtiku gan jums, jaunkundz, pietiks tik līdz Saulzemes ezeram, bet gan jau tur atradīsiet kādus citus ļaudis, pie kuriem dabūt kaut ko ēdamu"

"Nē, tas nekas, Boro kungs, paldies, man tā nav gluži vienīgā ēdmaņa. Man tikai vajadzēja nedaudz papildināt krājumus. Lai Pogai," Mona pabužināja dzīvnieciņu, "netrūktu kāda kāruma. Tad viņa ir jautrāka."

Peekshnji atveeraas kroga durvis un pa taam iepluuda veesa veeja pluusma, kas saceela nelielu puteklju maakoniiti. Pa valjeejajaam durviim iesoljoja peleekaas, garaas, veejaa viegli plandoshaas dreebees teerpies elfs un taisnaa celjaa devaas pie Boeecija galdinja. Kroga durvis aiz vinja viegli aizveeraas...

Mona noskatījās jaunpienācējā. Sveicienam atsmaidīja un palocīja galvu, tad mierīgi gaidīja, kamēr Boro kungs atbildēs uz jautājumu.

Pēc tam piebilda: "Mēs pašlaik apspriežam, vai izmantot manu laivu, lai tiktu tuvāk Mēnessgaismas mežam."

[Sindra]

- Redz kā jūs ar vēl pēdējā brīdī paspējāt! - Boro kungs iepriecināts noteica, - es jau šiem ļaudīm stāstīju, ka īsti precīzas informācijas mums nav. Zinām tikai, to, ka ļaunums ir sācies Mēnessgaismas mežā. -

-Šī, jaukā dāma, - Boro kungs pasmaidīja Monai, - laipni piedāvāja visus aizvest līdz Saulzemes ezeram un tālāk jau būs jādodas pašu spēkiem.
Kāds steidzīgs bruņinieks jau mīņājas kroga ārpusē un domāju, ka arī pārējiem būtu laiks posties ceļā. -

Boro kungs aizgāja aiz savas letes, kaut ko pagrozījās pa pieliekamo, tad iznesa sainīti un iespieda to rokās elfam.

-Te būs ar ko iestiprināties. Nu tas ko jūs parasti ņemat līdzi - Boro kungs piemiedza ar aci elfam un atgriezās savā vietā aiz letes.

[Inx]

Vaenkalvens panjeema sainiiti, ielika to savaa somaa un viszinoshi smaidot palociijaas Boro
– Lielumlielais paldies! – Elfs saciija ar visdziljaakaas cienjas pieskanju balsii un peec tam pieveersaas paareejiem un nodeklameeja:

– Nav ko lieki zaudeet laiku! Mazajam brunjiniekam taisniiba! Dodamies!

[Roviela]

*Vēl viens steidzīgais!* Mona nodomāja, *Kavēties nebūtu vēlams, tas tiesa, bet bez apdoma skriet uz neapdzīvotu vietu arī nav gudri..."

"Tad uz ostu, ja?" Mona tomēr gribēja zināt.
"Un, pat ja mēs ejam kājām, tad man, vienalga, ir dažas mantas jāpaņem no laivas, pirms mēs dodamies," viņa piebilda, celdamās kājās un iekārtodama žurciņu ceļasomā, kur tā, kā jau ieradusi, ērti saritinājās.

"Nāciet, es parādīšu, kura ir mana laiva," Mona aicināja.
"Paldies, Boro kungs, par labām brokastīm! Uz redzēšanos, cerams," viņa atvadījās no krodzinieka.

[Sindra]

Boro kungs noskatījās, kā piedzīvojumu meklētāji vienojās, ka laiva būs gana labs pārvietošānās līdzeklis, lai tiktu tuvāk Mēnessgaismas mežam.

Tad viņi visi devās ārā no kroga, kur tos jau gaidīja mazais bruņinieks.

"Lai dievietes svētība ar jums", nodomāja Boro kungs un ķēras pie netīro trauku mazgāšanas.

[Inx]

Vaenkalvens izgaaja no kroga un ieelpoja svaigo riita gaisu, vinjsh paluukojaas uz sauli un negribot piemiedza acis. Shii diena vinjam patika.

Vinjsh apluukoja savus celjabiedrus. Viens elfs – taads kluss un nosveerts. Un veel ar puukji... tie gan Vaenkalvenam diez ko nepatika. Nezkaapeec Vaenkalvens nejuta nekaadas siltas juutas pret sho savu ciltsbraali.
Viens mazinjsh brunjiniecinjsh. Gluzhi kaa samazinaats ar kaadu burvestiibu, kaa Vaenkalvenam saakumaa likaas, tomeer, ieraudziijis brunjinieka jaajamsuni, vinjsh saprata, ka radiijums, kas teerpies spiidiigajaas brunjaas ir parasts halflings. Taadus sunjus, cik vien vinjsh atcereejaas redzeejis, lietoja tikai halflingi.
Cilveeku sieviete ar bruuniem, cirtainiem matiem un zaljaam aciim. Vaenkalvenam vinja patika tiiri labi, jo vinja bija pieklaajiigi piedaavaajusi savu laivu shim celjojumam, un vinjsh cereeja, ka savaas juutaas nenaaksies vilties... jo sievietee jautaas kas diivains, taals un ar dziljumiem saistiits. Vaenkalvens to juta, tomeer nevareeja saprast, ko shii sajuuta noziimee...
Elfu sieviete ar mazu zvirbuleenu! (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/rolleyes_a.gif) Kas gan var buut veel skaistaaks... :blush2: (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/wub.gif) Vaenkalvens laiku pa laikam centaas ieskatiities elfas aciis...

[Farliner]

Kad visi atstāja kroga telpu, Liandoram jau sāka izveidoties zinams priekšstats par viņa ceļabiedriem - šoreiz bija ieradusies salīdzinoši maz karotāju, un neviens no agrāko piedzivojumu biedriem, tomēr, likas ka to, kas Pondo trūka izmeros, halflings bija gatavs atsvert ar kaujas sparu. Likas savādi, ka nebija ieradies neviens priesteris - parasti līdzi devas vismaz viens, bet tur nu neko nevareja padarīt - un Liandors domas sevi uzslaveja par to, ka bija tomēr paņēmi līdzi pāris ārstniecibas eliksīrus neparedzetiem gadījumiem, neskaitot tos krājumus, kuri atradās ārpus laika un telpas - un tomer tikai rokas stiepiena attalumā.
Pamajis Boro kungam, viņš, kā jau vienmēr, atstaja uz letes zelta monetu un ar Toriandriksu uz pleca sekoja laivas īpašniecei.

[Roviela]

Izgājusi no kroga, Mona noskatīja ceļabiedrus. Tur nu tie visi bija: elfa, kas, kopš viņa bija sasveicinājusies ar pārējiem, nebija bildusi neviena vārda, Mona vēl nezināja, ko domāt; pelēkajā plandošajā ģērbā tērptais elfs - viņā jaušas kaut kas viegls, gaisīgs, būs jāpajautā, vai viņam nav kāda vara pār vēju!; halflings milzīga, balti pinkaina suņa mugurā. Cik bruņinieks bija nepacietīgs, tik viņa suns bija pilns cienījama miera. Jauki! Tas ir labs apvienojums. Un tad vēl nopietnais elfs, kas iznāca no kroga pēdējais, ar pūķi uz pleca. *Viņš noteikti ir burvis,* Mona nosprieda. Žēl, ka karotāju pamaz, bet kā nu ir, tā ir.

Pa ceļam uz ostu Mona apdomāja, vai vēl ko nevajadzēja iegādāt pilsētā. Nekas īpašs nenāca prātā - visādi instrumenti ir laivā, pārtika tāpat. Bez raizēm var ceļot vismaz mēnesi. Jā, bet suns? Mona pameta bažīgu skatienu uz jājamsuni. Nez, viņš ēd zivis? Tā prātojot, osta drīz bija klāt.

"Nu re, tā ir mana laiva, Trepangs to sauc," Mona norādīja uz lielo divmastu burinieci, plato un tāliem ceļojumiem pamatīgi, bet viegli būvēto upes laivu.
"Te visiem atradīsies ērta vietiņa."

"Klau," viņa vērsās pie Vaenkalvena, "vai cienījamais elfs nevar palīdzēt ar vēju? Citādi nāksies daudz strādāt ar burām, kur upe platāka, vai airēt, kur šaurāka, jo jāceļas ta pret straumi, bet pašlaik nav labs ceļavējš."

Kamēr uzrunātais vēl pārdomāja atbildi, Mona paspēja pajautāt bruņiniekam, vai viņa suns, kā to sauc?, ēd zivis, jo neko citu prātīgāku no gaļas pa ceļam dabūt diezin vai varēs.

[Inx]

Ejot uz piestaatni Vaenkalvens izbaudiija sauli un laiku pa laikam veeraas debesiis un Elfas virzienaa...

———————————

– Veeju...? – Vaenkalvens pasmaidiija – protams... meegjinaashu (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)

Vaenkalvenam izsakot shos vaardus gaiss kljuva nedaudz biezaaks un veesaaks, un jau peec mirklja visiem sejaa puuta veess veejsh, kuraa vareeja sasmarzhot ( (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif) ) juuru.

– Kaapjam uz kugja, ja veelamies paspeet izlaist buras – elfs skalji noteica un devaas burinieka virzienaa – tuuliit veeljsh kljuus daudz stipraaks...

Šo rakstu rediģēja Inx: 28.10.2004 15:48

[Roviela]

"Paldies!" Mona atzinīgi un ar pateicību noskatīja izpalīdzīgo elfu.
"Nu tad, ātri! Visi laivā," viņa uzsauca pārējiem, ķerdamās pie tauvojuma atraisīšanas.

Pagaidījusi, līdz pārējie ir nokļuvuši uz gludā dēļu klāja, Mona noņēma pēdējo cilpu un, ielekusi laivā, tūlīt devās palīgā citiem pie burām.

Drīz vien laiva, sniegbaltās buras mirdzinādama, devās uz ostas izeju, lai aiz tās iegrieztos upes grīvā.

"Re, te ir soli, tur, tajā lādē, ir segas, tur - darbarīki, te ir pavards un sausā malka," Mona rādīja pārējiem. "Varam arī pārvilkt laivas vidum audeklu, ja vajadzēs, tas stāv tur. Iekārtojieties, kā katram ērtāk, man tikai atstājiet to kaktiņu, tur, pie stūres."

Mona sēdēja pie burām, būdama pilnīgi laimīga par to, ka atkal ceļo, ka atkal ir ūdens un vējš. Viņa nevēroja laivā notiekošo, viņai pašlaik eksistēja tikai upe un ūdensceļš... Daži draiskulīgi upes delfīni sagaidīja Trepangu pie ieejas upē. "Sveicināti! Pavadiet mūs!" Mona līksmi tiem uzsauca, aiz prieka nemaz nemanīdama, ka to dara ūdensļaužu valodā. Delfīni draudzīgi pagrozījās un iekārtojās abpus laivai un viens, pats nerātnākais - priekšā.

[Inx]

Vaenkalvens atspiedaas pret burinieka bortu un veeraas gaisaa. laiku pa laikam vijnsh neveeriigi pavicinaaja roku vai izpildiija gaisaa kaadu zhestu un peec shiis darbiibas ikreiz veejsh ieguula buraas ar jaunu sparu. Vinsh speeleejaas ar veeju... it kaa ljaava veejam atvilkt elpu un tad atkal lika tam puust. Vaenkalvens izskatiijaas varen apmierinaats un vinja kustiibas kljuva ar katru reizi neveeriigaakas un vieglaakas... likaas, ka veejsh bija sapratis, kas jaadara....

Briidii, kad Mona kaut ko uzsauca delfiiniem, Vaenkalvens paveeraas uz vinjas pusi un vareeja redzeet, ka elfa sejaa paviideeja neliela atklaasme (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/rolleyes_a.gif)

Peec laicinja, kad ar veeju vairs nebija jaadarbojas, jo tas puuta pats vajadziigajos briizhos un ar vajadziigo stiprumu, elfs apstaigaaja kugji un luukojaas uz saviem biedriem. Kaut arii kugjis viegli shuupojaas, vinjam nenaacaas pie kaut kaa tureeties, likaas, ka vinja kaajas turas pie klaaja ljoti stingri...

[Urdrunir]

Nemaz nenokā```` no suņa Pondo auļoja pāri laipai uz kuģi. Likās, ka viņš to grib ieņemt triecienā. Taču nokļuvis uz klāja, viņš veikli apstādināja dzīvnieku un pats noleca zemē.

Uzmanīgi viņš noņēma sunim seglus un no seglu somas izvilka lielu zaļu suņa deķi un uzmeta to mugurā baltajam radījumam. Tad veikli izzvejoja gaļas pīrāgu un pusi iedeva sunim, bet pusi sāka skrubināt pats. Tad attapies pagriezās pret kuģa saimnieci un zīmīgi parādīja viņai apkošļāto cepumu. Sak', par suni neuztraucies! Viņam pārtikas pietiks.

Baltais milzu lops tikmēr aši aprijis kārumu stāvēja pie laivas borta un izbāzis mēli reižu reizēm nopilināja siekalu ūdenī.

[novemberunge]

Fēsa domīgi sekoja pārējo piemēram iekāpdama kuģī. Viņa nopētīja savus ceļabiedrus.

Fēsa jutās savādi un pati nesaprata kāpēc. Varbūt tādēļ, ka pati daudz nerunāja. Vai arī tāpēc, jo neviens cits nebilda ne vārda uz viņas pusi.

Elfa ievilka elpu. Vējš viņai ļoti gāja pie sirds un izskatījās, ka arī citi to izbauda. Viņa atspiedās pret bortu un uzsmaidīja savam mazajam zvirbulēnam. Tas priecīgi atčivināja pretī un nolaidās blakus Monai. Putnēns nedroši viņu aplūkoja un nedaudz lempīgi pieleca tuvāk.

Tikmēr Fēsa bija aizvērusi acis un sākusi dungot pie sevis savu mīļāko no vēja dziesmām. Tā bija sērīga un labskanīga, turklāt neatbilda viņas jautrajam garam, bet Fēsa turpināja dungot. Tas nomierināja viņas satraukto dvēseli.

[Roviela]

Sajutusi kustību sev blakus, Mona novērsa acis no garām slīdošajām ainavām.
"Tas es tu, Roko," viņa uzsmaidīja zvirbulēnam.
"Kā ietas, mazais draudziņ?"
Kad zvirbulēns priecīgi iečirkstējās, Mona pagrieza galvu uz Fēsas pusi, bet, ieraudzījusi, ka elfa ir aizvērusi acis, neko neteica.
Toties viņa pamanīja turpat tuvumā stāvošo Vaenkalvenu. "Paldies par vēju, mans kungs! Tas ir tieši tāds, kā vajadzīgs," Mona uzsauca.

Laiva, nu jau vēja brāzmu neraustīta, gludi un raiti slīdēja tumšajā ūdenī, tikai pavisam vieglītēm šupodamās. Monai šai brīdī patika viss - ceļabiedri, skaistais laiks, upe, ūdens, laiva, delfīni, elfas dungotā dziesmiņa... Jauki!

(OOG - cik ilgi mums jāceļo līdz ezeram? Man šķiet, ka tās ir dienas, ne stundas?)

Šo rakstu rediģēja Roviela: 01.11.2004 15:08

[Sindra]

(OOG - jā tās ir trīs dienas.)

Laiva šķēla viļņus.
Garām slīdēja karaļvalsts gleznainās ainavas. Kuģotāji brīžiem varēja vērot meža zvērus, kuri bija iznākuši upes malā padzerties.
Likās neticami, ka visā šajā gleznainajā apkaimē kaut kur varētu būt ieperinājies ļaunums.

Tā viņi pavadīja pirmo kuģošanas dienu. Saule rietēja arvien zemāk un zemāk. Kad saule jau pavisam pazuda aiz apvāršņa delfīni devās savās gaitās, bet laiva slīdēja tālāk. Uz priekšu tik...

Tuvojās nakts.
Viss liecināja par to, ka gaidāms būs arī lietus. Jau satumsušās debesis piepildījās ar vēl tumšākiem mākoņiem....

[novemberunge]

Fēsa domīgi nopētīja debesis un ievilka krūtīs gaisu. Tas kā vienmēr pirms lietus bija ļoti dzidrs un svaigs. Viņa jutās tā, itkā būtu padzērusies kalnu strauta ūdeni. gaiss bija piepildījis Fēsas tukšo vēderu par kripatiņu pilnāku.

Mazais zvirbulēns bija aizmidzis meitenes klēpī un izskatījās pēc mazas, elpojošas bumbiņas. Sajutis vētru, kas tuvojas tas piecēlās un priecīgi uzčivināja Fēsai,kas pēkšņi un bez iemesla bija saskumusi.

Šajā pirmsvētras laikā viņa bija atminējusi tos lietainos vakarus, kad viņa ar vecākiem bija sēdējusi iekšā, siltumā pie kamīna un klausījusies mātes stāstus, par zemēm, kas atrodas aiz trejdeviņām jūrām. Tagad, kad Fēsa sēdēja aukstumā un dzirdēja tikai ūdens un vēja šalkoņu viņa sajutās gaužām sērīgi.

Fēsa sāka dungot savā galvā un nodrebinājās. "Auksti." viņa klusi noteica piespiesdama sev pie krūtīm Roko. Mazais putniņš diezgo nelīdzēja pret auksto vēju, bet Fēsa tik un tā sajutās siltāk. Vismaz sirdī.

[Roviela]

Vakaram nākot, Mona sāka meklēt piemērotu upes krastu, kur noenkuroties. Viņai nešķita, ka vajadzētu ceļot arī naktī, turklāt lietū.

Kad krēsla jau bija aizsegusi kārtējo upes līkumu, Mona ieraudzīja meklēto - ērtu, mazu līcīti, ar krastu, kurā var izkāpt, un kokiem, pie kuriem var droši piesiet laivu.
Viņa stūrēja uz turieni, un drīzumā laiva bija šīs nakts mājvietā.
Citiem piepalīdzot, tika nolaistas buras un uzslieta tents, zem kuras lietus un vējš neko vairs nevarēja ceļotājiem padarīt.

"Tu esi pavisam nosalusi!" Mona tikai tagad pamanīja aukstumā trīcošo elfu. "Kāpēc nepaņēmi kādu segu? Es tak rādīju, kur tās ir. Nekas, nāc tagad palīgā, iekursim uguni, būs labi."

"Jums kādam ir kaut kas, ko gribat uz uguns atsildīt?" viņa jautāja ceļabiedriem.
"Un, kamēr es to daru, vai kāds nebūtu tik laipns, un nesagādātu kādu klēpīti sausas malkas? Kamēr vēl nelīst."

Mona sāk gatavot vakariņas uz mazā laivas pavarda.

[Urdrunir]

Pondo lēni un mierīgi izveda suni krastā. Pavēries debesīs viņš bažīgi sarauca pieri un tad sāka ņemties ap savu bruņu saitēm un slēdžiem. Izskatījās, ka viņa bruņojums bija īpaši veidots tā, lai ar to varētu tikt galā arī viena persona.

Palicis vien zaļā kamzolī un īsā ķēžu bruņu kreklā, viņš brīdi apsvēra Monas piedāvāto iespēju kaut ko uzsildīt uz uguns, bet tad pārdomāja. Katru gabalu ātri aplūkojis, viņš steidzīgi sagrūda bruņu detaļas pāris ādas maisos un novietoja tos drošā vietā zem telts pārsega, bet pats devās malkas meklējumos.

Pēc brīža viņš jau brida atpakaļ ar pamatīgu saini žagaru rokās. Lepni nometis tos netālu no uguns, viņš visus nomērīja ar skatienu. Viņš, Pondo bija tiko izdarījis labu darbu! Viņš bija atnesis žagarus! Tiesa žagaru kaudze liela likās tikai viņam pašam. Halflingu mērogi tomēr reizēm traucēja Pondo iedzīvoties lielo ļaužu sabiedrībā.

[Inx]

Vaenkalvens paliidzeeja nolaist buras un pietauvot burinieku.
Izdzirdot Monas teikto elfai, vinja acis iepiideejaas un vinjsh skrieshus atnesa segu, kuru miilji aptina Feesai ap pleciem, ieluukojaas vinjai aciis un pasmaidiija...
– Naac, pasildies... – Vaenkalves noteica un sniedza elfai roku – ...pie uguns... (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/blush.gif)

[Roviela]

"Paldies, mans kungs," Mona pateicās Pondo, "kādu laiciņu iztiksim."
"Tēju nevēlaties? Ūdens reku! jau ir karsts," viņa norādīja uz tējkannu, kas vārījās, jautri burbuļodama. To teikusi, viņa pagāja nostāk, lai paņemtu krūzītes un šķīvjus.

Atgriezusies pie pavarda, viņa atklāja, ka pie tā ērti un mīļi ( (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/whistling.gif) ) ir iekārtojušies elfi.

"Tad jūs abi pie reizes varat uzmanīt pannu!" Mona noteica un sāka krāmēt žagariņus malkas kastē.

[novemberunge]

Fēsa laipni usmaidīja Vaenkalvenam un padeva viņam roku. Zvirbulēns, kas joprojām bija Fēsas otrā rokā greizsirdīgi iečiepstējās. Elfa par to nelikās ne zinis, tikai piespieda mazo tuvāk sev, lai tas apklustu.

Viņa bija ērti iekārtojusies pie ugunskura un pētīja apkārtni. "Te tāpat kā visur ir ļoti skaisti!" viņa noteica un ciešāk satvēra Vaenkalvena doto segu, jo bija uzpūtis pastiprāks vējš.

Fēsa klusībā smaidīja, par Pondo "lielo" žagaru saišķi, jo pat tas likās vienīgais glābiņš pret aukstumu, izņemot segu, protams.

Elfa beidzot palaida brīvībā Roko, kas aši aizlaidās. Drīz viņš atlaidās ar milzīgu riekstu knābī. Nosviedis to pie Fēsas kājām Roka pašapmierināt nočirkstēja, jo bija domājis ka pārspējis Vaenkalvena laipnību.

Fēsa tikai pasmaidīja un apēda riekstu.Viņas sejā nebija lasāms itin nekas.

Šo rakstu rediģēja Mia Mirra: 03.11.2004 17:56

[Farliner]

Kad laiva bija droši pietauvota pie krasta un pārējie biedri kā nu kurais gatavojās nakšņošanai, Liondars izmantoja brīdi, lai no iepriekš sagatavotajiem krajumiem, kas glabajās maģiskajā lāde, kurai viņš vareja piekļūt, kad vien velējās, paņemtu nakšņošanai nepieciešamos piederumus, ka arī vakariņu ēdiena devu un dažas pudeles vīna, lai vēsais vakars ceļabiedriem neliktos pārak drūms.
Ievērojis Vaenkalvenu un Fēsu kopā sežam pie uguns, Liandors pie sevis pabrīnījas par tik vētrainu Vaenkalvena rīcību, bet neko neteicis, pievienoja savu pārtiku kopīgajiem krajumiem un apsēdās pie uguns - lai gan viņa ceļojuma terps jau sen bija apburts tā, lai tas nesamirktu un aizturētu aukstumu vai karstumu, kamēr tie nesasniedza pardabiskus lielumus, šādā vakarā tomēr bija daudz patīkamāk sēdēt pie uguns. Tad paskatījas uz Pondo pusi, kurš, acīmredzami apmierināts ar savu ieguldījumu kopīgajā lietā tagad atpūtās, nolema ka nāksies vien būt pirmajam, kas uzstādīs jautajumu par nakts sardzēm:

"Kurš vēlas sargāt pirmais?" viņš pajautāja, "man pašam vienalga, bet domāju, ka butu labāk, ja iepriekš vienotos par kārtību, kadāto darīsim. Ja vien, protams, kādam nav labpāki priekšlikumi."

[Roviela]

"Es labprāt palikšu pirmā," Mona pieteicās, novākdama vakariņu galdu un izlikdama traukus skaloties lietū.
"Man tāpat vēl te ir jānokopjas, un kamēr līst lietutiņš. Jums tas palīdzēs aizmigt, bet sargāt būs patīkamāk, kad atkal būs redzams mēness un zvaigznes."

"Man patīk lietus," viņa, kā atvainodamās, piebilda.

[Inx]

Vaenkalvens luukojaas ugunii un ik pa briidim paveeraas debesiis, ko aizsedza koku samirkushie zari. Vinjsh kaut ko pie sevis paardomaaja, ik pa briidim paluukojoties uz pannu un piekaartojot zhagarus ugunii.

Vaenkalvens pasmaidiija zvirbuleenam. Un tikko manaami iesmeejaas. Vinjsh satina Feesu vel cieshaak un it kaa jokojoties piemiedza ar aci zvirbuleenam.
– Gudrs putninjsh – Vaenkalvens saciija Feesai – Vai vinjam ir vaards?

Izdzirdot sarunu par sardzeem, Vaenkalvens pieveersaas Monai un Liandoram.
– Taadaa gadiijumaa es vareetu sargaat naakamo nakts dalju – Vinjsh veerteejoshi paveeraas debesiis — Lietus tad vairs neliis. Kursh veelas man sastaadiit kompaaniju?

[novemberunge]

Fēsa izdzirdējusi Vaenkalvena vārdus, jau grasījās ko teikt, bet pievēra muti un mazliet piesarka. Jan nu kāds cits grib sastādīt viņam kompāniju?

Tā vietā viņa lietišķi atbildēja:"Jā, vārds viņam ir-Roko." Mazais zvirbulēns lielīgi saboza pelēkās spalviņas un lepni nolaidās visiem acu priekšā. "Mazais lielībnieks!" Fēsa jautri noteica un pacēla mazo, lai tas pārāk neaizrautos.

[Urdrunir]

Pondo centās reizē pakasīt kājas pēdu un balansēt karstas tējas krūzīti, no kuras reizēm sirsnīgi iestrēba, kad pēkšņi viņa omulīgo nodarbi pārtrauca brīdinošs signāls galvā. Viens no elfiem gribēja sargāt guļasvietas pa nakti! Nē, nē, ne tikai sargāt! Viņš piedāvāja visiem to darīt pārmaiņus.

"Kāpēc?" sašutums Pondo brēcienā mijās ar pārsteigumu. "Kāpēc mums kaut ko vajag sargāt? Naktī?! Kad visi guļ? Šeit taču ir Mēnesziedu karaļvalsts! Šeit taču visi pa nakti guļ!"

"Nevienā pasakā un teikā nekad nav bijis vajadzības pa nakti negulēt. Kad tad mēs atpūtīsimies? Vēl mirklis un mēs sāksim izlaist arī ēdienreizes. Bruņiniekam ir jābūt spēcīgam un drošam, izgulējušam labu nakts miegu un pēcpusdienas nomidzi un paēdušam 4, bet vēl labāk 5 reizes dienā. Ja tā nenotiks, tad mums nebūs spēka cīnīties ar ļaunumu, kas apdraud mūsu aizstāvamos."

Pondo, visnotaļ izmisīgi vicinādams pa gaisu tējas krūzi, pauda savu viedokli.

[Roviela]

"Jā, tā ir gan, jums taisnība," Mona piekrita, uzmanīgi, bet noteikti atņemdama Pondo krūzīti (ko viņš nemaz tik viegli negribēja atdot) un nolikdama to rokas stiepiena attālumā uz pavarda malas. Viņai nebija nekādas vēlēšanās tikt aplietai ar verdošu tēju. Bet te kaut kas ir jādara! Strīdēties par tādiem sīkumiem, pēc Monas domām, nudien, nav vērts.

"Es domāju, ka tās īstenībā nemaz nav sardzes," viņa turpināja. "Man, piemēram, ļoti patīk būt nomodā lietū. Klausīties, kā pilītes un lāsītes bungā savas mazās bundziņas par telts jumtu un stāsta un stāsta par tur augšā, mākoņos, pieredzēto. Kā tādā brīdī var gulēt? Es palikšu augšā, līdz lietutiņš rimsies. Elfiem, cik zinu, nav lielāka prieka kā zvaigžņota debess. Vai jūs gribat man liegt laimi klausīties lietū un viņiem laimi skatīties zvaigznēs? Mēs jums nemaz netraucēsim pelnīto naktsmieru."

Tagad Mona acīgi raudzījās, lai bruņinieks, pirms atbild, nepaķer krūzīti. Viņa joprojām nevēlējās tikt aplieta. Tēja vēl bija par karstu.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 08.11.2004 15:05

[Inx]

Vaenkalvens paluukojaas uz Pondo pusi.
— Kaa jau tu teici — vaenkalvens saciija leenaa un zemaa balsii, kas likaas izvibreejam cauri kjermenim — Brunjiniekam ir jaabuut labi paguleejusham. Taapeec tu vari mieriigi likties guleet. Man miegam vajag daudz mazaak stundu, taapeec man nekas neav pretii sheit paseedeet... — Vinjsh paluukojaas uz Feesas pusi un peec tam piemetinaaja — ...un padzert teeju. Bet par sardzi runaajot - liidz shim taadas tieshaam nev bijushas vajadziigas, tomeer tagad, kad ir radies shis nezinaamais ljaunums, es vis neiztureetos tik neveeriigi...

[Urdrunir]

"Nē, nu, ja tā padomā, tad man jau tīri labi patīk celties ar cīruļiem un paskatīties kā saulīte uzlec," Pondo nedaudz apjucis novilka pietiekoši skaļi, lai pārēji dzirdētu. "Tikai nelaime tā, ka tieši pirms tiem cīruļiem man tas saldākais miegs un tad man vajag kādu, kas tā pavisam vieglītēm piebiksta, ka nu ir laiks celties. Taču, ja kāds tāds piebikstītājs atrastos, tad es tīri labi varu palīdzēt visiem pārējiem sagaidīt rītu, uhu."

Tad viņš, veikli izvairījies no Monas, pakampa krūzīti, sirsnīgi tajā iepūta un ievilka lielu malku tējas.

"Bez tam Čopam vienādiņ ausis ir bijušas labākas par manējām. Viņš zin, kad sveši apkārt klīst," un halflings dedzīgi pamāja lielā suņa virzienā, kura galva bija nolikta uz ķepām un spalvās iegrimušās acis likās krītam ciet, bet tiklīdz zvērs izdzirdēja savu vārdu tā tūdaļ aši pacēla galvu un palaida klusu un zemu "vuff!".

Sajūsmināts par tik veiksmīgu viņa vārdu apstiprinājumu Pondo aši izvilka no kabatas cepumu un pameta sunim. Čops to norija un aplaizījās.

[novemberunge]

Fēsa rimti palūkojās debesīs, kas šķiet arvien vairāk taisījās uz lietu. Viņa nopūtās un palūkojās uz Pondo suņa pusi. Elfa ļoti vēlējās atkal redzēt zvaigžņotās debesis. Viņa otrreiz nopūtās un juta, ka ļoti uzmācas miegs. Fēsa samirkšķināja acis.

"Es piekrītu Vaenkalvenam. Mums vajadzētu ievērot kaut nelielu piesardzību. Lieka piesardzība nekad nav bijusi par sliktu." elfa noteica un gari nožāvājās.

"Atvainojiet, man ļoti nāk miegs. Pamodiniet, kad laiks stāvēt sardzē." Fēsa noteica un lēni aizvilkās uz telti. Roko viņai sekoja. Elfa iekārtojās telts stūrītī un cieši aizmiga. Roko vēl brīdi palēkāja pa telts grīdu un tad pievienojās saimniecei.

[Roviela]

OOG - tomēr lūdzu rūpīgāk sekot, kur jūs atrodieties (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/mad.gif) Uz kādu telti???? Visi sēž laivā zem nojumes pie mazā laivas pavarda. Un zem tās pašas nojumes arī gulēs, ja vien nekāps krastā, necels telti un negulēs tur. Var, protams, arī laivas priekšgalā vai pakaļgalā tieši zem klajas debess. (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif) Un, starp citu - jau līst.

Mona tikai rokas vien noplātīja, redzot, cik veikli Pondo atgūst savu krūzīti. Lai jau tiek! Viņa tikai drošības pēc piesedzās ar savu neizmērcējamo apmetni.

"Tad kā tad nolemjam? Es palikšu augšā, līdz lietus beigsies, tad pamodināšu jūs, ja?" Mona norādīja uz Vaenkalvenu, "kā jūs tālāk sadaliet atlikušo nakts sprīdi, tas paliek jūsu ziņā, tikai tas, kurš tad būs pēdējais, lai mani no rīta pieceļ pirmo. Tas ir, ja vien jūs gribat brokastis."
Tad viņa, kamēr vēl gaisma pavardā, aizgāja sarīkot savu guļvietu.

"Pēļu man nav, bet, re, te vēl ir daži spilvu maisiņi. Gluži labi, ko palikt pagalvī," Mona rīkodamās pie reizes izķeksēja tos no kastes.

"Ņemiet, kam vajag," viņa teica, vienu iemetot savā kaktā. Tad Mona paņēma savu loku un zobenu, pamāja ar pirkstu žurciņai, kas paklausīgi uzrāpās viņai uz pleca, ietinās apmetnī un izlīda no tents. Tur viņa ierīkojās pie viena no mastiem, kur labi varēja pārredzēt laivu, upi un tuvējo krastu.

[Urdrunir]

Pondo izvēlējās vietu, kur Čopa ķepas nevienam netraucēja pārvietoties. Spilvena viņam nevajadzēja. Suņa mīkstie sāni sildīja un reizē balstīja galvu. Ietinies vien apmetnī Pondo izsūca tējas atliekas, nikni balansēdams gar laivas bortu izskaloja ūdenī krūzīti, nolika to pie pavarda žāvēties, bet pats ieritinājās Čopa līkumā.

[novemberunge]

OOG- Ļoti atvainojos, Roviela. Nākamreiz centīšos lasīt uzmanīgāk. (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif) Man īsti nebija laika, tāpēc es tikai aši pārskrēju pāri jūsu rakstītajam. Lai nu kā pieņemsim, ka Fēsa ir iekārtojusies nojumes stūrītī un saldi šņākuļo.

Fēsa klusi nošņācās. Viņas prāts klejoja kautkur tālu, tālu prom. Fēsa sapņoja par saviem vecākiem, brāli, līdz sapni pārtrauca šausmīgs murgs.

Elfa atvēra acis un pieleca sēdus. Viņa nopētīja apkārtējos un atslāba sapratusi, ka tas bija tikai murgs. Fēsa iekārtojās atpakaļ stūrītī, bet šoreiz palika guļam ar plaši atvērtām acīm.

[Farliner]

Pie sevis pasmīnējis par bruņinieka sašutumu par naktssardzes nepieciešamību, Liandors nogaidīja, kamēr pārējie izteica vēlmes par dežūru laikiem, tad vērsās pie Vaenkalvena:

"Domāju, ka varu sastādīt kompāniju naktssardzes atlikusajai daļai - ātrāk ka pēc stundām 3-4 tas lietus tāpat nebeigsies, un līdz tam laikam es būšu atpūties pietiekoši."

[Sindra]

Lietus turpināja pakšķēdams piezemēties uz laivas klāja.
Visādi citādi nakts tumšā daļa bija ļoti mierīga. Un pat līstošais lietus neliecināja, ka kaut kas karaļvalstī būtu savādāk nekā līdz šim. Lai karaļvalsts zaļotu, lietus bija nepieciešams.

Monas sardzes laiks pagāja ļoti mierīgi.
Kad lietus pārstāja, un cik pārsteidzoši, tas tiešām notika aptuveni pēc kādām četrām stundām, kā jau elfs bija teicis, Mona piecēlās pamodināja elfus un tie stājās sardzē, jeb lūkoties zvaigznēs, kā jau paši bija teikuši.

Pie horizonta jau pacēlās pirmie saules stari, kad elfi sadzirdēja dīvainu graboņu pie laivas borta. Paskatījušies, kas tur notiek, viņi ieraudzīja elfieti. Viņas garie mati bija izmirkuši un arī drēbes bija piesūkušās ar lietus ūdeni. Vietām tās bija arī netīras. Viņas seja izskatījās ļoti nogurusi, bet cauri tam visam varēja redzēt, ka elfiete ir ļoti skaista. Un pat savas samirkušās drānas viņa nesa stalti.

-Labrīt, kungi! Es tiešām nevēlējos jūs traucēt. Es te gāju garām un mazliet paslīdēju... - elfiete runāja ļoti maigā balss tonī, bet varēja redzēt, ka pat runāšana viņai prasa lielu piepūli. Viņas kājās drebēja no pārpūles.
Viņa dziļi ievilka elpu, lai saņemtu spēkus, bet tajā pašā brīdī arī turpat saļima...

[Farliner]

Paskatījušies, kas tur notiek, viņi ieraudzīja elfieti. Viņas garie mati bija izmirkuši un arī drēbes bija piesūkušās ar lietus ūdeni. Vietām tās bija arī netīras. Viņas seja izskatījās ļoti nogurusi, bet cauri tam visam varēja redzēt, ka elfiete ir ļoti skaista. Un pat savas samirkušās drānas viņa nesa stalti.

-Labrīt, kungi! Es tiešām nevēlējos jūs traucēt. Es te gāju garām un mazliet paslīdēju... - elfiete runāja ļoti maigā balss tonī, bet varēja redzēt, ka pat runāšana viņai prasa lielu piepūli. Viņas kājās drebēja no pārpūles.
Viņa dziļi ievilka elpu, lai saņemtu spēkus, bet tajā pašā brīdī arī turpat saļima...

Liandors ātri parbaudīja svešās elfietes pulsu, un pārliecinajies, ka viņas dzīvībai tiešas briesmas nedraud, pagriezas pret Vaenkalvenu:
"Uzpūt uguni, vinai nepieciešams siltums!"

Pec tam viņš nomurminaja pāris vārdus kadā no senajam elfu valodam un vienkārša, katram burvim zinama burvestiba iztvaiceja ūdeni no nepazīstamas elfietes drānām, un ietinis viņu sava ceļojuma apmetnī, novietoja tuvak pavardam. Tagad atlika tikai gaidīl, līdz svesiniece atgūs samaņu...

OOC: Izmantota tika burvestība "Prestidigitation" jeb "Sīka maģija" kas zināma visiem burvjiem un ļauj panākt nelielus maģiskus efektus, to skaitā arī izžāvēt apģērbu.

[Romija]

Sali ieskrēja mājā. Paķērusi jau gatavībā nolikto vecāku dāvāto silto vilnas apmetni, viņa ieskrēja virtuvē. Uz galda stāvēja bļoda ar āboliem. Paķērusi divus no tiem un pus kukuli rupjās maizes, Sali atkal izskrēja pagalmā. Tur vēl stāvēja viņas brālis Timo, kas pēc nakts ceļa jutās piekusis.
"Timo, ai, labais, labais Timo! Tā bija vislabākā dzimšanas dienas dāvana, ko es biju saņēmusi! Pasaki vecākiem, kad viņi pamodīsies, ka esmu devusies ceļā! Un nemaz nesaki, ka viņi neļāva, " Sali veltīja šķelmīgu smaidu Timo un zīmīgi paskatījās uz vilnas apmetni.
Timo tikai smaidīja.
"Paldies! " vēlreiz noteica Sali un skreja uz upes krastu. Tur stāvēja divas viņas tēvam piederošas laivas, un neliels plosts, ko parasti izmantoja, lai pārceltos upes otrā krastā. Atraisījusi auklu, kas turēja plostu piesietu pie laipas, viņa uz tā uzkāpa un ar gara koka palīdzību pārstūmās uz upes otru krastu. No turienes varēja labāk pārredzēt upi abos virzienos. Lai straume viņu nenestu, Sali ar rokām ieķērās krastā augošajos meldros un apsēdās uz plosta.
Vēl bija agrs, tikko tikai pirmos saules starus varēja manīt uz mākoņiem. Tā kā pa nakti bija lijis, tad zāle bija mitra un Sali roka sāka salt. Nedaudz pamainījusi pozu, viņa turpināja vērties uz upi un domāja par vecākiem. Viņi bija viņai atļāvuši doties ceļā pēc 20 gadu sasniegšanas. Un Timo, viņš taču bija viens eņģelis! Ziņa par piedzīvojumu meklētāju došanos gar viņas mājām bija labākā dāvana! Varbūt vienīgi ēdamā par maz paņēmās līdzi, bet tagad peldēt atpakaļ uz mājām varēja nozīmēt to, ka lielā iespēja tiek palaista garām. To Sali nevarēja pieļāut, tāpēc iekārtoja plostu tuvāk pie kāda koka saknēm un pieķērās pie tām. Viņa gaidīs!

[novemberunge]

Fēsa pamodās un lai gan bija gulējusi vairākas stundas jūtās nogurusi. Viņa paskatījās visapkārt un pamanīja pie pavarda bezsamaņā guļošu elfieti.

"Kas viņa ir?" Fēsa jautāja Liandoram un piecēlās sēdus. Viņa vērīgi nopētīja elfieti un apsvēra savā galvā daudzas idejas, kā viņu uzmodināt, bet likās neviena no tām nebija iespējama.

"Vai es varu ka palīdzēt?" Elfa otreiz jautāja un piecēlās kājās.

[Roviela]

Mona pamodās no švīksta gar laivas bortu. Viņa pacēla tents malu. Gaišs! Rīts klāt. Bet kas tas bija par troksni? Viņa ieklausījās. No elfu sarunas saprata, kas noticis, tāpēc aši trausās kājās un sameklēja vēl kādu segu un spilventiņu, ko paklāt elfietei apakšā. Palīdzējusi viņu iekārtot, Mona izlēca no laivas un paostīja gaisu. Tur! Tur, pāris soļu attālumā aug zāle, kas viņai vajadzīga. Mona noplūca pāris stiebru un atgriezās laivā.

Viņa notupās pie joprojām nesamaņā esošās elfietes un viegli pavēcijāja jauki, bet spēcīgi smaržojošo zāli svešiniecei gar seju, kura no smaržas acīmredzami sāka atgūt savu dabiski jauki sārto toni. Vēl viena ieelpa un šķita, ka bezsamaņa pāriet parastā miegā.
Mona novietoja zāli elfietes pagalvī un piecēlās kājās.

"Lai viņa paguļ," Mona pusčukstus teica, "tās būs vislabākās zāles."

"Varbūt novācam tentu? Rasa jau ir nožuvusi. Un ko jūs gribēsiet brokastīs?" Mona klusītiņām sāka rosīties gar pavardu.

[Inx]

Vaenkalvens steigshus devaas pie pavarda, pieshkjiila uguni un novicinaaja roku neveriigaa zhestaa. Jau peec pavisam iisa briizha pavardaa dancoja liesmas. Vinjsh paliidzeeja paareejiem iekaartot elfu meiteni pie uguns un pieveersaas Liandoram:
– Pasliideeja... – Vinjsh saciija pavisam klusaa balsii un izskatiijaas noruupeejies – Kad vinja pamodiisies mums vajadzeetu vinjai paprasiit kas tad iisti tur ir par lietu...

"Kas vi?a ir?" F?sa jaut?ja Liandoram un piec?l?s s?dus. Vi?a v?r?gi nop?t?ja elfieti un apsv?ra sav? galv? daudzas idejas, k? vi?u uzmodin?t, bet lik?s neviena no t?m nebija iesp?jama.
"Vai es varu ka pal?dz?t?" Elfa otreiz jaut?ja un piec?l?s k?j?s.

– Mees nezinam, kas vinja ir – vaenkalvens klusu atbildeeja Feesai – Pagaidaam esam savai maasai paliidzeejushi cik iespeejams.

"Lai vi?a pagu?," Mona pus?ukstus teica, "t?s b?s vislab?k?s z?les."

Jaa, jaa, lai vinja izguljas... gan jau kaut kad pa dienu pamodiisies.

Vaenkalvens paliidzeeja Monai novaakt tentu, kas briinumskaisti un preciizi salociiijaas vaenkalvenam tam tikai nedaudz pieskaroties.
Peec tam Vaenkalvens paluukojaas debesiis un izpildiija zhestu gaisaa.
– Shii diena buus saulaina un briinumskaista – vinjs noteica un pasmaidiija.

Šo rakstu rediģēja Inx: 15.11.2004 12:50

[Roviela]

Mona klusi un līksmi iesmējās. Viņas smiekli skanēja dzidri kā ūdens (OOC - brīnums, ne? (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) ).
"Paldies!" viņa teica.

Brīdi rosījusies ap pavardu, viņa ceļabiedru priekšā nolika lielu bļodu ar plācenīšiem.
"Vai tas brīnišķīgais vīns mums vakar vēl palika? Karstvīnu gribēsiet? Kamēr vēl tāds pavēss."

"Klau, Pondo vēl guļ?" Mona atskatījās uz to pusi, kur lielais suns bija aizņēmis gandrīz visu laivas platumu.
"Laikam tak!" viņa brīnīdamās noteica. "Un suns arī!"

[Romija]

Sali uz plosta bija sēdējusi jau gandrīz pusstundu. Saule bija pakāpusies augstāk skaidrajās debesīs un nožāvējusi rasu no krasta zāles. Meitenei palika silti. Viņa atmeta atpakaļ savu vilnas apmetni. To novilkt vinja neuzdrošinājās, jo jebkura šada darbība varēja traucēt rīkoties ātri.
Lai kaut nedaudz atbrīvotu notirpušo kāju, Sali nogūlās uz plosta uz vēdera, pārkārdama kājas pār tā malu. Sīkie vilnīšu rotaļājās ap viņas apavu purngaliem, bet zods atspiedās pret roku. Saule bija silta, vējiņš mierīgs un dabas skaņas iemidzinošas.
Sali uztrūkās no galvas atsitiena pret plosta dēļiem. Vai tiešām viņa bija gulējusi? Paskatījusies debesīs, meitene redzēja, ka saule vēl ir tur pat, arī vienīgais niecīgais mākonis. Pat netālu zvejojošais zivju dzenītis lēkāja pa tiem pašiem krasta akmeņiem. Viņa atviegloti nopūtās. Tātad tas bija tikai mirkļa vājums. Pēdējās aiz uztraukumiem un gaidām negulētās naktis un siltā saule darīja savu.
Lai vairāk neaizmigtu, Sali no krastā augošajiem meldriem sāka pīt nelielus riņķīšus, tikai uz brīdi novēršot skatienu no upes līkuma. Vai tiešām viņi jau būtu pabraukuši garām? Neko tādu meitene nebija manījusi, tāpēc nezaudēja cerības. Meldru riņķīši pamazām krājās uz plosta malas, veidojot savdabīgu valni.

[novemberunge]

"Nu labi, ja mana palīdzība nav vajadzīga..." Fēsa paraustījusi plecus klusi noteica un paņēma vienu plācenīti no bļodas, ko tikko tur bija nolikusi Mona.

"Jā, karstvīns būtu labs!" viņa pasmaidījusi Monai teica un naski apēda paņemto plāceni. Tad elfa pamodināja savu putniņu, kas joprojām bija saldi gulējis pie pavarda.

[Sindra]

Celjotāji pat vēl nebija devushies taalaak, kad sveshaa elfiete atveera acis. Vinja skatiijaas kaa visi apkaart rosiijaas gatavodami brokastis.
"Ak es tomeer neiztureeju," vinja nodomaaja, bet neviens vaibsts vinjas sejaa neizraadiija, ka elfiete par kaut ko krenkjeetos.

Vinja paraudziijaas uz Monu, kura rosiijaas ap uguni un katlinjiem. Elfiete pieceelaas, bet mazaa atpuuta tomeer nebija atgriezusi speeku.
"Man nav laika tagad atpuusties," vinja pie sevis domaas visu laiku atkaartoja. "Tikai ne tagad! Tagad ir jaapaveic pienaakums!"

Elfiete piegaaja pie Monas.
"Es nemaz juus neveelos apgruutinaat, cieniitaa, bet vai juus luudzu nevareetu man iedod padzerties teeju? Man liekas, ka tas man vareetu paliidzeet. Un tad es aatri, aatri doshos taalaak un nemaz juus neaizkaveeshu..."
Elfietes balss skaneeja mieriigi, pluustoshi. Vinja bija savaakusi visus speekus.
Uzdevums ir jaapaveic peec iespeejas aatraak.

[Roviela]

"Te būs karstvīns, dzeriet," Mona nocēla katliņu no pavarda. Vīnā iejauktās garšvielas kārdinoši nosmaržoja.

Pagriezusies atkal pret pavardu, Mona ar izbrīnu ieraudzīja pie tā stāvam svešo elfieti.

"Vai, jums gan būtu vēl jāatpūšas kādu brīdi," Mona gandrīz pārmetoši viņai iebilda, raudzīdamās skaistajā elfā, kura taisījās doties prom vēl īsti kājās neturoties. Laikam jau bija svarīgs iemesls!

"Pasēdiet vēl laiciņu, es uztaisīšu tādu īsti spēcinošu tēju," Mona sāka atlasīt no sava krājuma zālītes un bērt tās katliņā.

Pēc īsa brīža Mona jau pasniedza lielu krūzi karstas tējas elfietei un piebīdīja tuvāk plācenīšus, blakus nolikdama medu.
"Ņemiet droši! Ja drīkst jautāt, uz kurieni jūs tā steidzaties? Redzu, ka tas ir svarīgi. Mums gan pašiem arī nav laika lieki kavēties, bet varbūt mums ir pa ceļam? Ar laivu būs ātrāk nekā kājām."

[Sindra]

Elfiete panjeema kruuzi. Patiikams siltums caur plaukstaam izplatiijaas leenam pa visu kjermeni. Vinja apseedaas, mazliet pamalkoja teeju un juta, ka vinjas pashsajuuta arvien uzlabojas.

-Ko gan es dariitu, ja tomeer nebuutu juus sastapusi. Es pieviltu Dievieti. - elfiete noteica vairaak sev nekaa Monai. Vinjas sejaa paraadiijaas skumjshs smaids.

-Mani sauc Senija un man aatri jaanokljuust Luunaa. - Elfiete staastiija, klausiijaas savaa balsii un briiniijaas par savu atklaatiibu. Bet shobriid kluseet par patiesiibu nebija jeegas. Iipashi ja esi nonaakusi toposho varonju kompaanijaa..

-Man jaabriidina Dieviete. Uudens ljauzju nosleepums ir atklaats. Un diemzjeel to atklaajushi ljaunuma paarstaavji. Ir pienaacis smags laiks muusu Dievietei. Shkjiet, ka kaut kas taads nav nevienam raadiijies pat ljaunaakajos murgos. - Elfiete paskatiijaas uz Feesas pusi un pasmaidiija. Tad atkal kjeeraas pie teejas malkoshanas.

Šo rakstu rediģēja Amidala: 17.11.2004 12:28

[Inx]

Vaenkalvens peekshnji kaa no nekurienes iznira Senijai aiz muguras.
– Piedod, ka noklausiijos juusu sarunu – Vinjsh tiko manaami paklaniijaas – Bet man liekas es dzirdeeju tevi sakaam, ka Dievietei ir pienaacis smags laiks...

Vaenkalvens piegaaja pie Senijas un ieluukojaas vinjai dzilji aciis...
– Mans pienaakums ir tev paliidzeet – Vinjsh saciija (OOC:un ar skatienu meegjinaaja ieskatiities elfas dveeselee) – un es domaaju, ka paareejie arii buus ar mieru mums piebiedroties. Mees arii dodamies Dievietes uzdevumaa...

[Roviela]

Ūdensļaužu noslēpums! Jā, protams, Mona zināja, ka tāds ir, kā nu ne, bet kāds tas ir, to viņai māte nekad netika stāstījusi, varbūt, arī pati nemaz nezināja... Tagad ir skaidrs, ko bija nojautuši ūdensļaudis.

"Jā, viņam taisnība, mums arī jāpilda Dievietes uzdevums, bet ceļš ved projām no Lūnas," Mona piebilda. Viņa neuzkrītoši vēroja notiekošo starp elfiem un Vaenkalvena reakciju.

"Ceļš uz Lūnu un atpakaļ būs vēl divas dienas. Ja noslēpums ir atklāts, tad mums nav tik daudz laika. Vai mēs nekā savādāk nevaram nosūtīt ziņu Dievietei?" Mona jautāja elfiem.
"Noteikti kādam no mums jādodas turp? Ja nav cita veida, mēs varētu turp nosūtīt ziņu ar delfīniem - tas būs ātri un droši. Bet mums pašiem, man šķiet, ir jādodas uz priekšu."

[Sindra]

- Jā, mans kungs, es zinaaju, ka dzirdat muusu sarunu. - Senija nemaz nebija paarsteigta par elfa peekshsnjo uzrashanos.
-Bet jums nav taisniiba! Mans uzdevums ir aizgaadaat zinju Dievietei, bet jums ir jaapilda savs uzdevums.-

Kad elfs ieskataas Senijas aciis, vinju paarnjem sajuuta, ka shiis ir skaistaakaas acis, kaadas jelkad vinjhs ir redzeejis. Un Vaenkalvens sajuut sevii veel lielaaku veelmi izniicinaat ljaunumu, kursh ir paraadiijies karaljvalstii.

Kad ierunaajaas Mona, elfiete skatienu pieveersa vinjai. Noklausiijusies Monas sakaamo, Senija briidi apdomaajaas.
- Delfiini, jums vairaak paliidzees. Un es tikshu galaa ar savu uzdevumu. Veel tikai briitinju atpuutiishos, kameer veel nedodaties taalaak. -
Elfiete tomeer noleema apeest arii kaadu plaaceniiti.

Šo rakstu rediģēja Amidala: 17.11.2004 13:01

[Inx]

OOC: mees visi zinaam par uudensljauzhu nosleepumu...? Kas pie velna tas taads ira? Amidala – kaads no mums var sazinaaties ar dievietu kaut kaadaa veidaa...? (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/huh.gif)

— Es tevi varu aizgaadaat liidz Luunai dazhos mirkljos — Vaenkalvens saciija un paveeraas debesiis, pieverot acis uz spozho sauli — Un tikpat aatri varu arii atgaadaat atpakalj...

Vaenkalvena sejas izteiksme palika akmenscieta un vinjsh paluukojaas uz Seniju
— Es varu tevi aiznest ar veeju...

[Sindra]

OOC: Par uudens ljauzju nosleepumu dzirdeejusi ir Mona. Elfi (taa kaa vinji tik ilgi dziivo) arii ir dzirdeejushi, ka pie varaviiksnes uudenskrituma ir uudenslajuzjiem piederosha ala, kuraa tiek apsragaats kaut kaads objekts.
Ar Dievieti sazinaaties juus nevarat. Juus varat meegjinaat saukt vinju, bet vispaar vinja naak un iet, kad vinjai pashai patiik.

-Mans Kungs, es apbriinoju juusu dedziigo veelmi man paliidzeet. Bet diemzjeel juus shobriid to nevarat. Man nevar paliidzeet ar magjijas paliidziibu. Tad jau es pati neskrietu kaajaam - Senija pasmaidiija.
-Laikam jau juus neveelaties no manis shkjirties, bet es jums varu apsoliit, ka mees noteikti veel tiksimies. - Elfiete ieskatiijaas aciis Vaenkalvens aciis ar taadu pashu skatienu kaa pirms briizja to bija dariijis elfs pats.

-Man laiks doties, un jums ar jaaturpina celjshs. Lai Dievietes sveetiiba ar jums! - elfiete izskaloja savu kruuziiti, pateicaas Monai par gardo teeju un devaas uz laivas malas pusi.

Šo rakstu rediģēja Amidala: 17.11.2004 14:01

[Roviela]

No sarunas sapratusi, ka Senija drīz dosies prom, Mona ātri sameklēja ````šķi, kurā ielēja atlikušo tēju, un ietina sainītī vairākus plāceņus ar medu.

"Paņemiet ceļam šo te!" Mona pasniedza elfietei sainīti. "Nebūs smagi nest, bet noderēs kāju vieglumam un acu gaišumam. Lai Dievietes svētība jūs pavada!"

Viņa brīdi noskatījās pakaļ aizejošajai elfai, tad paskatījusies uz Vaenkalvenu, kurš joprojām nekustīgi raudzījās tālumā, viegli iedunkāja tam sānā.

"Mostieties!" Mona iesmējās. "Mums laiks ceļā, vēju vajag, mans kungs!"

"Vispirms mums jātiek līdz Saulzemes ezeram. Tas ir vēl divas dienas. Kurp mēs dosimies pēc tam - uz mežu jeb uz Varavīksnes ūdenskritumu, varam apspriest pa ceļam."

Mona izlēca no laivas, atsēja to un, citiem piepalīdzot, uzvilka buras.

[Inx]

Vaenkalvens atjeedzaas no Monas dunkas...
— Mjaa — Vinjs novilka — Man nemaz nepatiik vinju shitaa te palaist vienu pashu... nezinu vai vinja tiks galaa...

Kad buras bija uzvilktas, Vaenkalvens paluukojaas gaishzilajaas debesiis, speeciigi novicinaaja roku, gaiss sabiezeeja un veelj ieguula buraas ar taadu sparu, ka burinieks izkusteejaas no vietas ar varenu uzraavienu. veejsh pluiniija Vaenkalvena peleekos matus un vinja sejaa bija manaama ciesha apnjeemiiba...
—Nu tad turaas! Jaanokljuust Saulzemes ezeraa aatraak!— Vaenkalvens nokliedza un veejsh saaka puust ar jaunu sparu. Vinjsh ik pa briidim paskubinaaja veeju ar kaadu vieglu zhestu un nostaajaas pie burinieka stuures rata. Ar lielu meistariibu Vaenkalvens vadiija burinieku cauri upes liikumiem lielaa aatrumaa, vinja skatiens arvien pieveersts naakamajam liikumam...

[Romija]

Sali darbošanos pārtrauca spēcīgāka vēja brāzma. Nekur kokos zari nekustējās, tā nāca tieši pa upi.
Ar rokas vēzienu pagrūdusi malā kaudzīti sataisīto meldru gredzentiņu, viņa notupās uz viena ceļa un ar garā koka palīdzību lēnām sāka stumt plostu gar upes krastu. Tā kā nekas aizdomīgs vēl nebija palaists garām, tad varēja cerēt, ka vēja brāzma ir laba zīme.
Kādu gabaliņu pastūmusi plostu, meitene ieraudzīja ap upes līkumu peldam kaut ko lielu. Tā kā tas bija diezgan tālu, viņa īsti neredzēja, tāpēc izpeldēja upes vidū un tur arī mēģināja noturēties. Piedzīvojumu kāre lika viņai irties tuvāk kuģim, bet nedrošība darīja savu. Tā kā kuģis tuvojās ātri, Sali ieņēma pozu, lai varētu tam pietuvoties visērtāk.

[Roviela]

Mona stāvēja blakus Vaenkalvenam. Pēc kārtējā straujā līkuma viņa buru nenosegtajā ainavā pamanīja kaut ko savādu, kas apņēmīgi tuvojas upes vidum.
Ieskatījusies, viņa pagriezās un parāva elfu aiz piedurknes.

"Piebremzē, piebremzē vēju!" gandrīz nācās kliegt.
"Tur ir plosts un uz plosta kāds, kas, izskatās, grib mūs satikt! Neuzstūrē virsū!"

Un Mona ātri pārķēra stūres ratu, lai elfam būtu brīvas rokas vēja valdīšanai.

[Romija]

Nu jau varēja skaidri saskatīt, ka kuģis, kas tuvojās, patiesībā ir liela upes laiva. Izskatījās, ka tā pamazām samazina ātrumu. Sali atkal paņēma garo koku un pamazām pietuvojās laivai. Pēkšņi viņa pamanīja kādu paceļamies gaisā un dodoties viņas virzienā.

Šo rakstu rediģēja Etasi: 17.11.2004 15:40

[Inx]

OOC: ups... laikam kaadam jaaizdomaa kaa tad iisteniibaa notikaas........ reizee iepostojaam...

Šo rakstu rediģēja Inx: 17.11.2004 15:40

[Romija]

Attapusies uz klāja, Sali paskatījās uz elfu, kas viņu bija atnesis. Tas viņai šķita interesanti, jo neko tādu meitene vēl nebija piedzīvojusi.
"Labrīt" viņa teica elfam un pagriezās pret pie stūres stāvošo sievieti. Viņa pamanīja uz klāja gulošo suni un mazo vīriņu. Arī tas bija interesanti.
"Labrīt, " viņa teica arī citiem. Mani sauc Sali. Es tepat netālu dzīvoju! Vai jūs esat tie, kas dodas ceļā pa tiešo no Boēcija galdiņa? Ja tā, es jums labprāt pievienotos! " viņa teica un uzsmaidīja.

[Inx]

labi (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) nu tad pa manam (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif)

— Labriit — Vaenkalvens saciija, palocoties Sali — Piedod man par to (zhests debesu virzienaa) bet mums patiesi jaasteidzas! Ak, un mans vaards ir Vaenkalvens (palociijiens)... veelies mums pievienoties? Jo vairaak mums Dievietes atbalstiitaaju shajaa celjaa, jo labaak (atkal palociijiens)

Vaenkalvens atkal ienjeema vietu pie stuures lai turpinaatu laviereet ar burinieku pa upes liikumiem....

[novemberunge]

Fēsa bija klusi sēdējusi un klausījusies pārējo sarunā ar elfieti. Viņa pati īsti nesaprata kā jūtas. Elfai gribējās smiet un reizē arī palikt te kaktiņā un klusējot vērot pārējos.

Kad elfiete bija pametusi laivu(jeb kuģi) Fēsa beidzot izlīda no kaktiņa un neko nesakot piegāja pie laivas malas. Viņa pavērās uz upi un tad skumji aizvilkās atpakaļ pie pavarda. Šausmīgās atmiņas viņu joprojām mocīja.

Sadzirdējusi Sali sasveicināšanos viņa atkal attecēja līdz malai un vērīgi nopētīja uz plosta stāvošo. "Esi sveicināta, Sali! Mans vārds, ja tev tas intresē ir Fēsa. Lapni lūgtum!" viņa noteica, drūmi pasmaidīja un lēni sekoja Vaenkalvenam pie stūres rata.

Fēsa nostājās viņam līdzās un paskatījās debesīs.

[Romija]

"O! Nekas, nekas! " Sali teica Vaenkalvenam. "Šitik lielisku uzņemšanu uz klāja es nemaz negaidīju! " viņa nosmēja.
"Sveika arī tu, " viņa teica pie borta pienākušajai elfietei. "Man liels prieks, ka jūs mani tik jauki sagaidiet! "

Pēc īsās sasveicināšanās, Sali paskatījās virzienā, kur vajadzēja būt viņas plostam. Jā, ātrums laivai bija ievērojams, plosts nu jau bija knapi saredzams, toties upes viss platums bija piekaisīts mazu punktiņu - tie bija Sali gredzentiņi, ko upē bija ietrausis elfa saceltais vējš.
Ardievu, mamm, tēt, ar dievu, Timo, nodomāja meitene. Gan mēs vēl tiksimies!

Nu bija kārta kārtīgi nopētīt laivu. Lai arī tā acīm redzot bija upes laiva, tā pilnās burās traucās uz priekšu. Pie stūres stāvošais elfs viņai iepatikās jau no sākuma dēļ viesmīlīgās sagaidīšanas. Viņam blakus stāvošā nedaudz garākā elfa šķita savādi drūma tik trauslai būtnei. Sali, kas centās dzīvi uztvert ar prieku, nesaprata tā iemeslu.
Netālu stāvošā sieviete ar brūnajiem cirtainajiem matiem šķita kaut kur redzēta. Bet tas varbūt tāpēc, ka viņas māsīcai bija līdzīgi mati, tā sprieda Sali.
Vislielāko sajūsmu izraisīja lielā, baltā suņa līkumā gulošais apmetnī ietinušais vīriņš. Par halflingiem Sali bija dzirdējusi daudz dažādu stāstu, taču pati netika sastapusi, tāpēc brīžam domāja, ka varbūt tādi mazi cilvēciņi dzīvo tikai pasakās. Pat viņai kaimiņos dzīvojošā vecmeita Fladrisas jaunkundze, kurai ceturtdaļasinis esot no rūķa un vēl ceturtdaļa no halflinga, bija krietni masīvāka auguma.
Tā kā meitenei pašai mājās bija palicis mīļš suņuks, arī lielais suns viņā raisīja simpātijas. Nevar taču būt, ka viņš ir nejauks, tāds pinkains radījums. Sali viņam uzsmaidīja.
Uz klāja viņa pamanīja vēl vienu elfu, kas pagaidām nebija ar Sali sasveicinājies. Varbūt arī tāpēc viņš šķita nedaudz atsvešināts.

Neskatoties uz to, viņa pārsvieda pār bortu koku, ar kuru bija airējusi plostu. Tas bija palicis viņai rokā, kad Vaenkalvens viņu iecēla laivā. Tas man vairs nebūs vajadzīgs, viņa nodomāja. Vismaz pagaidām. Un, ja arī vajadzēs, tad tādu katrā krūmājā var dabūt.

Vēlreiz pārmetot ašu skatienu, Sali pamanīja bļodu ar tur vēl palikušajiem dažiem plācenīšiem. Viņa brokastis nebija ēdusi, iepriekšējās vakariņas arī bija visai plānas uztraukuma dēļ, tāpēc skatiens palika piekalts pie plāceņiem.

"Es labprāt dzirdētu jūsu plānus, " acis nenoraujot no bļodas, viņa teica. "Brālis tikai zināja, ka jūs dodaties piedzīvojumos."

[Urdrunir]

Pondo pamodās no pārliekas rosības uz kuģa. Vispār jau vēlas brokastis nebija viņa mīļākais mošanās laiks, bet, ja akurāti nepieciešams...

Izberzējis miegu no acīm viņš viegli iebukņīja suni un tad palaida skatienu apkārt. Nekas īpaši nebija mainījies, bet viena lieta droši piesaistīja viņa uzmanību,- plāceņi. Aši pietrausies kājās, viņš ātri pasveicināja Sali it kā tā te būtu atradusies jau no paša sākuma, padeva labrītu pārējiem un rosīgi pagrāba pāris plāceņus. Vienu dabūja Čops, bet otru Pondo steidzīgi sastūķēja sevī.

Plāceņi! Skaidrs. Tagad varēja arī mosties! Stingri turēdamies ar vienu roku pie borta viņš mēģināja ar otru sevi apšļakstīt. Tas negribēja lāgā izdoties un vienu brīdi likās, ka Pondo grib tuvāk iepazīties ar zivtiņām, bet tad viņš tomēr kaut kā tika galā ar savu rīta tualeti. Tālāk sekoja lēna un pārdomāta ietērpšanās bruņās. Pat šķietami tuvās ūdens briesmas neļāva halflingam ilgi rādīties sabiedrībā bez pilna bruņojuma.

Tikai saģērbies pilnā parādes uniformā Pondo jutās labi. Prātā uzreiz nāca arī idejas par pieklājību un etiķeti. Veikli balansēdams viņš aiztipināja līdz jaunajai ceļabiedrenei un cienīgi tai paklanījās: "Pondoraks Stoks, skvairs, jūsu rīdzībā jaunkundz! Mēs laikam vēl neesam pazīstami?"

[Roviela]

"Labrīt!" Mona skaļi uzsauca, jo joprojām stāvēja laivas pakaļgalā netālu no stūres pinnes, kuru viņai tik negaidīti bija atņēmuši elfi.

"Pieliecieties, ātri!" viņa turpināja, jo līkumā buras taisījās mainīt virzienu.

Kad atkal varēja runāt, Mona turpināja.
"Tevi sauc Sali? Mans vārds ir Mona," viņa teica.
Pamanījusi Sali plāceņiem pievērsto skatienu, Mona iesmējās: "Brokastis esi ēdusi? Ķeries tik klāt, tur jau vēl ir, no šejienes redzu, un karstvīns ir pavardam otrā pusē."
"Mēs dodamies Dievietes uzdevumā, kā jau teici. Pagaidām mērķis ir Saulzemes ezers, tālāk vēl neesam nolēmuši. Varētu doties uz Mēnesstara mežu, kā sākumā teikts, vai arī uz Varavīksnes ūdenskritumu, kā jaunākas ziņas norāda."

[Romija]

Sali skatienu no plāceņiem atrāva mazā vīriņa sarosīšanās. Ieraudzījusi viņa kāro skatienu un ašo plāceņu pagrābšanu, viņa jau gribēja iebilst, bet saprata, ka ne jau viņai te ir teikšana. Atlika vienīgi cerēt, ka kāds plācenis arī paliks pāri.
"Sveika! "Sali teica sievietei, kuru tikko gandrīz malā bija pagrūdusi elfu rosīšanās ap stūri. Nē, laikam viņa tomēr nebija redzēta, tikai izskatījās līdzīga māsīcai.
"O, paldies!" viņa ātri piegāja pie bļodas un kāri sagrāba vienu no palikušajiem plāceņiem. "Brokastis? Ēē... nūū...mhm..." viņa norūca ar pilnu muti. "Ne gluži!"
Cītīgi tiesājot jau otru plāceni, Sali vēroja halflinga ietērpšanos bruņās. Tāds mazs vīriņš cītīgi un pārdomāti krāmēja sev virsū vienu ````ķa gabalu aiz otra. Kā viņas brālis bērnībā, kad tika spēlēta princeses un bruņinieka spēle.
"Patīkami, " meitene ar vēl joprojām pilnu muti atbildēja Pondo. "Esmu Sali. Tas ir jūsu suns?" viņa vaicāja un pasmaidīja.
Izēdusi muti un pilnīgi piemirsusi par karstvīnu, Sali piecēlās un gandrīz paklupdama pret suni piegāja pie Monas.
"Bet kas tieši ir noticis? Mani, protams, nebaida briesmas, " viņa saslējās staltāk, noglauda vilnas apmetni un mēģināja izskatīties ļoti drosmīga. " Bet es labprāt zinātu, ar ko rēķināties, " pamazām balsī iezagās nelielas trīsas. Kā nekā šis bija kaut arī sen gaidīts, toties pirmais īstais piedzīvojums Sali mūžā. Viņa nezināja, ko gaidīt, kas viņai draud, vai vēl kādreiz atgriezīsies vecāku mājās.

[Roviela]

"To mēs arī labprāt uzzinātu," Mona nopietni uzlūkoja meiteni.

"Ir noticis kaut kas patiešām nelāgs, tā stāsta - ūdens ļaužu noslēpums esot atklāts un to esot izdarījuši ļaunuma pārstāvji. Manuprāt, gandrīz droši, ka tā arī ir. Ja vien būtu zināms, ko tieši tas nozīmē!" Mona nopūtās, uzlikdama Sali roku uz pleca.

"Nedrebi!" viņa pačukstēja Sali ausī, "pirms nav zināmas briesmas, nav vērts baidīties, kad tās ir klāt, tad nav laika baidīties, un pēc tam vairs nav nozīmes to darīt."