Galma intrigas, um...here it goes... Opcijas

[The Shine]

Bija silta, rāma rudens pēcpusdiena. Versaļas parkā koki birdināja nodzeltējušās lapas, un kāds īpaši nīgrs dārznieks tās centās sagrābt vienā kaudzītē.
“Tā jau nu laikam ir gan,” viņš nošņaukājās, uz brīdi apstādamies, “kad nu Saules karalis ir uz mirstamās gultas, pati Saule arī vairs spīdēt īsti negrib..,” sakārtodams adīto mici, viņš atkal ķērās pie darba.
Jā, ja par kaut ko, sākot no Versaļas spoguļzāles un beidzot ar pilsētu tās tuvumā runāja, tad tā bija karaļa nāve. Jau nedēļu vilkās viņa pirmsnāves agonija, un jau nedēļu ārsts nevarīgi noplātīja rokas, ejot prom no karaļa gultas.
Un jau nedēļu blakus sērām un skumjām klusībā vijās jautājums: “Kuram pēc karaļa nāves rokās būs vara?”
Neviens jau negribēja palikt zaudētājos. Tie, kuri varēja pretendēt uz karaļa troni, sāka ar aizdomām lūkoties uz citiem tādiem pašiem, un tie, kuri uz troni cerēt nevarēja, gribēja katrā ziņā būt uzvarētāju pusē.

[The Shine]

Karalis pusnemaņā noklausījās kardināla ziņojumus, taču centās visu saprast un paturēt prātā. Pēc kardināla iziešanas viņš aplaizīja izkaltušās lūpas un bez iekāres pastiepa roku pēc vīna glāzes un izdzēra malku labākā Francijas vīna. Agrākajam izpriecu tīkotājam vīns bija kļuvis sājš un rūgts, ēdiens – negaršīgs un pliekans. Agrāk apaļīgais un omulīgais cilvēks tagad bija bāls un izkāmējis, bez dzīvesspara novārgušajā, vecīgajā sejā. Luijs XIV. Saules karalis. Domīgi pavirpinājis zoss spalvu pirkstos, viņš paņēma pirmo papīru un pavirši ielūkojās tajā.
“Nē,” viņš noteica un nokrekšķinājās, pats pārsteigts – tā bija viena no retajām reizēm, kad viņš nepiekrita Raijī lēmumam, “šis cilvēks cenšas atnest citiem prieku,” apburošā naivitātē viņš par ākstu skaidroja neesošiem klātesošajiem, nolikdams malā pirmo pergamentu. Pēkšņi sajuzdams nelabuma lēkmi, viņš atmeta ar roku un parakstīja visus pārējos dokumentus, nemaz tos nepētīdams. Raijī varēja uzticēties. Jau sen viņš bija uzticams karaļa balsts. Atlaidies ērtāk mīkstajos pēļos, kas likās cieti un neērti, viņš sāka prātot par kardināla teikto. Un par sievas uzspēlētajām mīlestības izpausmēm, zem kurām varēja jaust saltumu. Un par Luīzi, kura, iespējams, bija vienīgais cilvēks, kas viņu vēl mīlēja. Nemanot viņš atkal iegrima saraustītā miegā.

***

Helēnas kājas viņu bija aiznesušas kaut kur Versaļas dziļumos, un viņa pat nemanīja, kur atrodas, līdz brīdim, kad viņa kādā ietriecās. Iztrūkusies un pacēlusi acis, viņa pamanīja meiteni, kas izskatījās visai apjukusi. Viņai bija gaiši, taisni mati, zaļas acis un bāla āda, un noteiktie, izskatīgie sejas panti šobrīd pauda neizpratni.

Lusija juta pēkšņu triecienu, kas iztraucēja viņu no pārdomām. Viņai pretī stāvēja kāda pajauna meitene ar melnu, garu matu klājienu, glīti veidotu seju un, cik nu zem tumšās kleitas varēja noprast, arī ķermeni. Svešā meitene izskatījās gandrīz tikpat pārsteigta, cik Lusija jutās.

***

Galma dāma iegāja Luīzes istabā, noliecot galvu, tādējādi izrādot cieņu: “Jaunkundz, rīt atbrauks drēbnieks, lai noņemtu mērus jaunam ģērbam... pavisam iespējams... pavisam iespējams, ka drīz tādu vajadzēs..,” izvairīdamās meitenes skatiena, galma dāma turpināja: “viņš būs klāt pusdienlaikā,” sieviete ievilka elpu un pavērās Luīzes sejā, gaidot pēc atbildes. Tas bija bēru tērps, kam skroderis ņems mērus. Tērps karaļa bērēm.

***

La Madame Argente nokāpa no sava torņa. Varbūt ne labprāt, bet pāžs, sīkais smurgulis, atkal jau nebija uznesis viņai viņas pusdienas.
“Es taču nedzīvoju no sikspārņu spārniem un zirnekļu tīkliem, nolāpīts,” īpaši pat nepieklusinādama balsi, pareģe dusmīgi murmināja. Sarāvusi apmetni augstāk uz kaulainajiem pleciem, viņa nošņācās un pieveica pēdējo trepju posmu: “Man taču arī ir vēl vajadzīgs dzīvu cilvēku ēdiens, par spīti visam, ko par mani domā un runā,” likās, ka visi apkārtējie, Argentei garām paejot, saraujas vai vismaz bažīgi uz viņu palūkojas un apklust. Aiz viņas sačukstēšanās turpinājās divtik sparīgi. Viņa pagāja garām kādai jauniņai, smukai galma dāmai. Spindzele, dusmīgi nodomāja Argente, dzīvi vēl nepazīst, bet iedomājas, ka ir kaut kas... ha... Drūmais tumšpelēko acu skats, ko zintniece raidīja uz visām pusēm, šķita, varēja pat nogalināt. Vai aizdedzināt vismaz. Ņemot vērā, ka viņu uzskatīja par raganu un teju vai Sātana sūtni zemes virsū, laikam jau galminieki tā arī sprieda.
Argente iegāja milzīgajā, filigrāni līdz sīkumiem izstrādātajā ēdamzālē un pasmīnēja, vērojot apkārtējo reakciju. Tie retie cilvēki, kas tur vēl bija, nelikās īpaši sajūsmināti par viņas klātbūtni, lai neteiktu vairāk. Tiesa, kapuces mestajā ēnā pār seju smīnu redzēt nevarēja. Un kapuci pareģe nost ņemt netaisījās. Apsēdusies kaut kur stūrī, viņa izstiepa vienu kaulaino, savādiem gredzeniem (par tiem jau arī, protams, klīda baumas un leģendas) rotāto roku uz galda piederumu pusi.

Šo rakstu rediģēja Chemistry girl: 02.09.2004 13:29

[Lia'angia]

Hercogiene de Laņjī bija sliktā omā. Jau atkal sāpēja dzeroklis. Un tas nozīmēja, ka pusdienas viņa varēs ēst kā trusis - at priekšzobiem. Hercogiene necieta, kad pie galda kāds šmakstinājās, un vēl jo vairāk necieta, ja bija jāšmakstinās pašai. Viņa nepacietīgi piezvanīja un, kad ienāca kambarsulainis, drūmā balsī pavēstīja:
- Es ēdīšu savos apartamentos. Viena. Un nedaudz. Un atnesiet brendiju.
Sulainis paklanījās un ļoti klusītēm aizvēra durvis. Hercogiene pasmīnēja - visi viņas kalpotāji jau sen pēc dāmas sejas izteiksmes bija iemanījušies noteikt, kad drīkst ko teikt, bet kad - tikai klusēt.
Gaidot pusdienas, hercogiene pārskatīja savu plašo korespondenci. Galvenokārt tās bija viņas jaunības dienas draudzeņu vēstules, tad pāris uzaicinājumi vakariņās...
"He. Ja brendijs palīdzēs, es varētu doties vakariņās pie grāfienes de Leruā. Viņai arī patīk spēlēt kārtis, un tā būtu lieliska izklaide vakaram."
Jau drusku labākā omā hercogiene uzrakstīja nožēlas pilnas vēstules trim pārējiem pusdienās lūdzējiem un uzmanīgu varbūtpiekrišanu grāfienei de Leruā.
Pusdienas izvērtās visai nepatīkamas un hercogiene tik tikko pacieta apkalpotāja klātbūtni. Tikusi pie brendija, viņa pikti pameta ar roku, un galds tika novākts tik ātri un klusu, ka de Laņjī, pie loga stāvēdama, to nemaz nedzirdēja.
Brendijs, par laimi, iedarbojās, un zobs pārstāja viņu kaitināt, tikai retumis atgādinādams savu klātbūtni ar vieglu iesmelgšanos.
Pārģērbusies pēcpusdienas tērpā (un gandrīz vai novesdama ģērbēju līdz asarām, pamanīdama, ka viņas tērpam ir atirusi vienas pērļu virtenes gals), Hercogiene nosprieda doties nelielā pastaigā pa pils parku.

[Roviela]

Nenē atgriezās hercogienes apartamentos no kārtējā klejojuma pa pili. Rokā viņa turēja vienu no hercogienes vēdekļiem, kurš, kā tas viņām bija ierasts, kalpoja par ieganstu šīm pastaigām.
Tēlotu naivu un neizteiksmīgu sejas izteiksmi, sapņainām acīm - tā viņa bieži izstaigāja pils telpas, meklēdama hercogienes atstātās mantas, nekur īpaši neuzkavēdamās, nekam īpaši uzmanību neveltīdama. Galmā viņu uzskatīja par dumju zosi, pamuļķīti, hercogienes ēnu, kas neko citu neprot, kā izkomandēt 2 friziermācekles, trenkāt hercogienes 3 istabenes un taisīt dievīgas frizūras. Sak, ko var gribēt no tās dzimtas, dižciltīgi, tas tiesa, bet... Vājprāta gadījumi viņas rados tiešām bija sastopami, un Nenē šādu reputāciju prata izmantot.
Bieži, atgriežoties, viņai bija ko atstāstīt savai darba devējai. Kāda nevilša frāze, kāds sastapts cilvēks - ar to mēdz pietikt, lai būtu lietas kursā par notiekošo.
Sastapusi hercogieni durvīs un no pirmā acu uzmetiena sapratusi, ka madam atkal sāp zobs, Nenē ar līdzjūtīgu sejas izteiksmi noliecās dziļā revenansā, pasniedzot viņai vēdekli un pudelīti krustnagliņu eļļas, kas šādiem gadījumiem viņai vienmēr bija klāt.

[Lia'angia]

Hercogiene pacēla labo uzaci tik augstu, ka tā teju vai pazuda zem koķeti noslīgušās maziņās, ar zelta ķēdīti rotātās matu pīnītes. Ar galvas mājienu uzaicinājusi Nenē sev sekot, viņa paņēma krustnagliņu eļļu, ar ierastu kustību ieņēma mutē malciņu un pastiepa pudelīti atpakaļ Nenē. Brīdi blenzusi uz vēdekli, ko turēja rokā, viņa izlēma, ka sarkanā brokāta tērpam labāk derēs Nenē atnestais. Hercogiene savējo vēdekli pasniedza Nenē, savāca viņas rokās esošo un cienīgā gaitā devās tālāk. Pametusi skatu visapkārt, viņa vaicājoši uzlūkoja savu uzticības personu.
- Nu? Ko uzzināji? - viņa nomurmināja tik klusi, ka pat divu soļu attālumā to varēja noturēt par vienkāršu "rrrr"

[Roviela]

Sekodama pussoli aiz hercogienes un viegli vēdinādama vēdekli tā, lai seja daļēji būtu aizsegta, Nenē sāka stāstīt: "Madam, ir atgriezusies Helēna un de Monfora kungs, viņa ekselence kardināla kungs majestātei karalim ziņoja vairākas lietas, es dzirdēju vārdus "notverts kāds pāžs, kurš no Parīzes uz Kalē vedis pilnīgi tukšu aizzīmogotu aploksni. Šobrīd jauneklis atrodas Bastīlijā", tāpat viņa ekselence kardināla kungs ir lūdzis viņas majestātei karalienei audienci sakarā ar kādu majestātei tuvu esošu personu, par to zin arī māte Izabella, ko redzēju izprašņājam Rišāru. Iespējams, runa ir par viņu, es dzirdēju kā viņa spēcīgi aizcērt durvis. Vēl kāds sīkums - pavārs virtuvē atļāvās uzrunāt māti Izabellu pirmais. Tas pagaidām viss, madam," viņa apklusa.

[Calipso]

Lusija paarsteigta skatiijaas uz tikko paraadiijushos meiteni. Kaadu briidi apjukusi, Lusija peekshnji atkal attapaas un ar savu bargaako skatienu nopeetiija meiteni. Vinja niknaa un mazliet viirishkjiigaa balsii jautaajoshi uzsaaka sarunu ::Piedodiet! Es mekleeju, kaadu kursh vareetu paraxtiit shiis atljaujas. Taa kaa karalis ir slims, es nevaru doties pie vinja personiski un citu, kursh to vareetu izdariit vinja vietaa es nezinu.:: Lusija iebaaza papiirus dziljaak padusee un ar paveeloshu rokas maajienu pasauca savu kalpu.

[Sol Invictus]

Aizslēgusi durvis Izabella nikni norāva galvsegu un nosviedusi to uz grīdas atkrita cietajā gultā klusi nopūzdamās - būdama klostera abate viņa nebūt nedzīvoja tik pieticīgi, taču tagad kad klosteris bija nodedzis un karalis taisījās uz miršanu tas nevienam nebija jāzin.
''Tas kardināls laikam izdarīs visu, lai tiktu no manis vaļā'' viņa domāja ''Dievs laikam soda mani par nez kādiem grēkiem neļaudams man pabeigt iesākto... un manas maltītes virtuvē sāk šķist aizdomīgas ... nez ko tas pavārs gribēja, nekad agrāk nesmu viņu tur redzējusi... '' Izabella piecēlās un piegāja pie šaurā istabas loga ''nez par ko Raijī grib runāt par karalieni... Rišārs teica ka par viņai tuvu stāvošu personu... par mani...nē, diez vai - es taču esmu karaļa, nevis karalienes māsīca... taču tagad kad karalis ir slims visādi var būt... un pat ja tā neesmu es - zināt, kurš tas ir būtu tikai lietderīgi''
Atkal uzlikusi galvsegu izabella pameta savu istabu un klusā steidzīgā gaitā devās uzpriekšu, taču nogājusi pārdesmit soļus viņa izdzirdēja, ka kāds nāk, negribēdama, lai kāds zin, ka viņa neatrodas savā istabā viņa ātri aizslēpās aiz kolonnas. Nācēji bija divas sievietes, ieskatījusies uzmanīgāk Izabella saprata, ka tā ir hercogiene de Laņjī un viņas ķertā friziere, kura kaut ko stāstīja savai kundzei, uzmanīgi ieklausījusies Izabella dzirdēja vārdus ''...no Parīzes uz Kalē...tukšu aizzīmogotu aploksni...jauneklis...Bastīlijā.'' pamuļķīte būs izdzirdējusi kārtējās baumas, Izabella nodomāja pie sevis pasmaidīdama - ikvienās baumās bija sava daļa patiesības, taču izdzirdējusi, ka friziere piemin kardinālu un kaut ko par Rišāra izprašņāšanu Izabella salēcās ''Es taču liku Rišāram zvērēt, ka viņš nevienam nestāstīs par to... tā friziere nebūt nav tik dumja kā izskatās'' viņa domāja turpinādama ceļu, jo abas sievietes jau bija aizgājušas tālāk.

[Roviela]

OOG - saule pazare - info - hercogiene ar frizieri atrodas parkā un nav tik dumjas, lai sarunātos šādā veidā pils zālēs, vai tuvumā kam tādam, aiz kā var paslēpties. Diemžēl. Viņas tā sazinās jau gadus 11, tā kā sistēma ir izstrādāta.

Un kā tad paliek ar "- Nu? Ko uzzināji? - viņa nomurmināja tik klusi, ka pat divu soļu attālumā to varēja noturēt par vienkāršu "rrrr" "?
Nenē nerunā skaļāk, pie tam aiz vēdekļa nevar arī redzēt, ka viņa vispār runā!

Par dīvaino pavāru gan piekrītu!

GM - nezinu, kā spēlēt tālāk! (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/sad.gif) Šāds gājiens nevarēja būt...

Šo rakstu rediģēja Roviela: 02.09.2004 15:51

[Sol Invictus]

OOG - saule pazare - info - hercogiene ar frizieri atrodas parkā un nav tik dumjas, lai sarunātos šādā veidā pils zālēs, vai tuvumā kam tādam, aiz kā var paslēpties. Diemžēl. Viņas tā sazinās jau gadus 11, tā kā sistēma ir izstrādāta.

Un kā tad paliek ar "- Nu? Ko uzzināji? - viņa nomurmināja tik klusi, ka pat divu soļu attālumā to varēja noturēt par vienkāršu "rrrr" "?
Nenē nerunā skaļāk, pie tam aiz vēdekļa nevar arī redzēt, ka viņa vispār runā!

Par dīvaino pavāru gan piekrītu!

GM - nezinu, kā spēlēt tālāk! (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/sad.gif) Šāds gājiens nevarēja būt...

OOC - Es nekur nemaniiju noraadi par to, ka kaads buutu izgaajis parkaa (ja bija - sorry tieshaam taadu nevaru atrast), un kas tev traucee speeleet taalaak ? tavs teels nepamaniija, ka vinju noklausaas, savukaart manam teelam nav nekaadas vajadziibas to kaadam staastiit. Nebija arii paredzeets ka kaads dzird Izabellas sarunu ar Rishaaru...
Un runaajot par pavaaru - cik es esmu lasiijusi veestures graamatas kalpotaajs driikst uzrunaat pirmais, ja vien dara to pieklaajiigi.

P.S.kad biju iesuutiijusi rakstu man peekshnji ienaaca praataa - vai speelei ar ATD pavedienu, shaadi posti neskaitaas spams (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/unsure.gif) ?

Šo rakstu rediģēja saule pazare: 02.09.2004 16:33

[Overlord]

Žils lēni pastaigājās pa grezno parku kas zaļoja pie Versaļas. Kautkur tālāk bija redzami citi galminieki,kas acīmredzot tāpat kā viņš baudija silto rudens laiku. Pretstatā Anglijas draņķīgajam rudenim,šis tiešām bija īsti baudāms gadalaiks. Ja viss ies kā smērēts,domāja Monfors, tad drīz arī viss Londonas galms ar karali priekšgalā izbaudīs to ko francūži nav pelnijuši.Aiz muguras izdzirdējis soļu skaņu,viņš kabatā sataustija savu "divtrubu" angļu pistoli.Drošs paliek drošs. Taču tas bija viņa pāžs.. Izskatijās ka viņš ir priecigi satraukts.. kungs.. tā aploksne.. .Aiztaisi muti,'Žils nošņāca un devās parka dziļumā kopā ar savu pāžu. Viņam nebija ne mazākās vēlēšanās ka kāds galminieks atklāj ka viņš ar savu kalpu kautko slepeni pārspriež,turklāt angliski. Beidzot kad viņam likās,ka abi ir vieni,kalps varēja turpināt savu sarunu. "Tas bija blefs" kalps uzsāka,"karaļa kareivju uzmanības novēršanai,ja kāds par to būs ziņojs karalim,tad viņš bus uzķēries" "Muļķis" atsaucās Žils" kāda tur uzmanības novēršana,tagad viņi kļūs vēl uzmanīgāki un mūsu uzdevums kļūs vēl grūtāks" Kalps atkal jau nobālēja. "Tagad ir jādomā cits ceļš. Mēs vairs nedrīkstam jāt pa taisno uz Kalē. Būs jāmet līkums. Caur Buloņu.Viņš apklusa un domigi vērās kalpā.. "Un būs jātaisa šifrēta vēstule. Tie kam to vajadzēs,tie sapratis kas tur rakstīts.Kas aizgādās vēstuli? Monfors jautāja. "Rafaels" kalps atbildēja "viņam var uzticēties" "Lai tā būtu" uzmetis aizdomu pilnu skatienu kalpam'viņš noteica un pagriezās uz Versaļas pusi. Un vēl,viņš pagriezās pret kalpu. Sagādā man rakstāmspalvu un uz kā rakstīt. Viņš iegāja pilī un drīz ari savā istabā,pilnīgi aizmirsis par mielastu. Mirkli vēlāk,istabā ienāca kalps atnesis rakstāmspalvu ar tini un pergamentu. Viņš sāka rakstīt

[Lia'angia]

- Hmmm. Tukša aploksne. Tiešām tukša? Nekādas neredzamās tintes, citronu sulas un tamlīdzīgas blēņas? - hercogiene murmināja, atkal uzraudama uzaci bizītes augstumā un sparīgi vēdinādama vēdekli lūpām priekšā, tā ka strausa spalvas plīvoja vien.
- Interesanti. Varbūt šī tukšā lapa pati par sevi ir zīme? Kāds zīmogs ir uz vēstules? Kur tas puisis ir? Vai Bastīlijā? Tiešām interesanti.
Un par to tuvu stāvošo personu... - hercogiene iekoda apakšlūpu zobos, neraizēdamās, ka izsmērēs lūpukrāsu.
- Par to derētu uzzināt sīkāk... Viņas majestāte jau ir norādījusi audiences laiku?

[Coca Cola]

Domineta tikko iznākusi no saviem apartamentiem, ja tā tos varēja nosaukt. viņa devās uz bibliotēku kura bija viņas patvērums ik dienas. karalis bija uz nāves gultas un ja viņš nomirs, būs daudz varas tīkotāju. Domineta nedomāja par varu, tā viņu neinteresēja, viņai labāk patika izjādes Versaļas parkā, lielā mūzikas istaba un bibliotēka.

[Atlanta]

Brīdī, kad viņa uztriecās meitenei, visas viņas laimīgās domas pagaisa no viņas prāta un viņa atkal kļuva neiecietīga, tomēr labi sapratusi, ka pati bija uztriekusies meitenei neko neteica. "Njā jūs nu gan esat "informēta"... " Helēna novīpsnāja. "Un arī "pieklājīga"! Pat priekšā nestādījāties..." viņa jau asi teica. "Labi, lai nu kā par papīriem runājot par to jautājumu vērsieties pie kardināla. Esmu pārliecināta, ka viņš jums vairāk vai mazāk varēs palīdzēt!" Helēna ievēroja kā viņa attiecas pret savu kalpu Njā... vēlviena iedomīga kudzīte... galmā visi cilvēki ri vienādi un pat ārpuss tā... laikam jau visi francūži ar ļoti retiem izņēmumiem tādi ir... iedomīgi... uzpūtīgi... mantkārīgi... un riebīgi izturas pret citiem... Helēnai atgriezās riebīgais noskaņojums ar visu, kas nāca komplektā. Meitene viņu bija diezgan neiecietīgi uzrunājusi un viņa neuzskatīja, ka tas, ka netīši bija uzskrējusi meitenei virsū būtu par iemeslu tik nicīgai runai. "Šķiet es redzēju kardinālu aizejam uz saviem apartamentiem, bet ieteiktu sameklēt kādu kalpotāju, kas pateiktu precīzāk.... nu protams, ja jums tas nebūtu par grūtu, ja reiz nākat uz pili pilnīgi nesagatavojusies, tad pilnīgi iespējams, ka arī to nevarēsiet izdarīt... dīvaini, ka jūs vispār uz pili atradāt ceļu." Viņa pabeidza savu sakāmo un neatskatoties ātrā solī devās prom. Ar francūžiem nav ko draudzīgus sakarus uzturēt. Pēc divām stundām aptuveni būs jāiet vakariņās. Tas sanāk ātrāk par aptuveni stundu nekā pārējie, bet negribas satikt nedz karalieni nedz galma dāmas, kas augstu gaisā pacēlušas degunus izplatīs baumas. Vispār ēdišu citur. Laikam ziemas dārzā. Tur ir jauka un klusa amosfēra un parasti tur cilvēki vakarā neierodas, jo no logiem nāk vēsums. Vļe tikai aiziešu nolikt vēstuli Viņa ciešāk satvēra vēstuli un devās uz savu istabu. Ienākot telpā viņa noņēma no kakla smalku ķēdīti kurā bija pakarinātas nelielas atslēdziņas un atslēdza atvilktni. Atverot to, skatam pavērās kārtīgi sakārtoti vēstuļu sainīši. Viņa paņēma vienu no sainīšiem un pievienoja šo vēstuli citām. Pēc tam kārtīgi aizslēdzot atvilktni un atstājot atslēgu uz galdiņa. Helēna apsēdās un gultas un sāka pārdomāt rītdien padarāmos darbus.

[Sfinx]

Domineta tikko iznākusi no saviem apartamentiem, ja tā tos varēja nosaukt. viņa devās uz bibliotēku kura bija viņas patvērums ik dienas. karalis bija uz nāves gultas un ja viņš nomirs, būs daudz varas tīkotāju. Domineta nedomāja par varu, tā viņu neinteresēja, viņai labāk patika izjādes Versaļas parkā, lielā mūzikas istaba un bibliotēka.

Kliedziens, bļāviens... me neizlogojās no draudzenes un šito raxtu vajadzēja man raxtīt... nu labi.... tas bija no Sfinx

Šo rakstu rediģēja Sfinx: 02.09.2004 18:05

[G®unt]

Vanelya tiko bija pabeigusi dzīties pēc beidzot laba ēdiena vakariņām un strīda ar pavāriem,ka viņa ieraudzīja,ka pils parkā notiek rosība un devās ārā.Viņa iznāca un uzreiz visi pils kalpi kas bija ārā sarāvās un paklanījās,niknā balsī viņa uzkliedza lai nemaisā pie pils galvenajām durvīm un aizliedza iet pa parādes durvīm,viņa raitā riksī devās parkā aizvien dziļāk pie muižnieka Žila,viņa saprata,ka viņi runāja ko tādu,kas citiem nebūtu jādzird,viņa arī redzēja galma dāmas kuras tikai ieraudzījušas karalieni paklanījās un novērsās,tāda attieksme karalienei riebās.Pa akmeņot celiņu viņa devās uz priekšu līdz viņai iešāvās galvā labāks plāns,viņa paslēpsies aiz dzīvžogu labirinta,karalien varēja visa zemu krist tikai lai uzzinatu ko svarīgu.Savā ziņā viņa būtu laba karaliene,bet ļauna.Viņa lēnām lavījās tuvāk Žilam un viņa kalpam līdz apstājās pietiekamā attālumā un klausījās,par nelaimi viņi runāja Angliski par kuru Vanelyai bija tikai maza nojausma,viņai tikai pirms mēneša bija sākušies valodu kursi.Viņa ieklausījās karā vārdā un centās ieraxtīt to atmiņā lai pēctam tos vārdus iztulkotu,viņa nolēma.ka vēlāk nocirtīs galvu savam skolotājam.

[Sfinx]

Domineta pa ceļam uz bibliotēku saprata, ka šodien nevēlas turp doties. Viņa cēli izgāja pa pils durvīm. Meitene pameta skatu visapkārt un devās uz parku. Nolēmusi nedaudz pastaigātie viņa nogriezās pa kreisi un devās gar dzīvžogu dziļāk parkā. Nogriezusies aiz kādas dzīvžga sienas viņa uzskrēja virsū.... karalienei. Protams meitene tūdaļ paklanījās un atvainojā neuzdrošinādamās celties līdz nebūs dota atļauja to darīt.

[Sol Invictus]

Peec savu vecaaku naaves Izabella jau no agras beerniibas bija dziivojusi Versaljaa sava vecteeva - karalja Anrii IV jaunaakaa braalja uzraudziibaa. Kad vecteevs nomira Izabella kljuva par muukjeni un pameta sava vecteeva plashos apartamentus, kuros, sagadiishanaas peec, tagad dziivoja karaliene. Vinjas vecteevs buudams paarliecinaats, ka reiz ieguus troni veerpa plashas intrigas pret savu braali un veelaak arii pret vinja peectechiem, tachu vieniigais ko vinjsh patieshaam ieguva bija paranoja, kuras dziits vinsh apriikoja savus apartamentus ar visaam iespeejamajaam droshiibas ieriiceem, lai vajadziibas gadiijumaa vareetu netrauceeti aizbeegt vai ljaunaakajaa gadiijumaa - nosleepties.
Tagad Izabella bija pilniigi parliecinaata par divaam lietaam - pirmkaart par vecteeva ieriiceem neviens bez vinjas nezinaaja, jo vinja, lai gan beerniibaa bija beerns, kuram patika izloznjaat visas iespeejamaas vietas, nekad pati nebuutu taas atradusi, ja vecteevs nebuutu paraadiijis. Otrkaart - galma etikjete prasiija, lai karaliene pienjem viesus savos apartamentos.

[Calipso]

Lusija noskatiijaas kaa aiziet prom jaunaa meitene un strauji pagriezusies pret savu kalpu, klusi, bet bargi nociteeja ::Lai tas tiktu pieraxtiits! Jaatrod kardinaals un jaaiesniedz atljaujas!:: Lusija saaka doties atpakalj un izgaajusi no pils, paskatiijaas uz papiiriem, kurus vinja tureeja rokaas. ::Nosuutiit zinju un sarunaat tikshanos!:: Lusija atkal skalji nociteeja savam kalpam, kas tuuliit pat devaas sho uzdevumu pildiit. Lusija paskatiijaas apkaart un gaidiija atgriezjamies Polo.

[Urdrunir]

Kardināls Raijī saīdzis par Rišāra neatgriešanos stāvēja pie loga un pārsteigts vēroja notiekošo parkā. Drīz būs tumšs, bet izskatījās, ka daudzas svarīgas personas ir nolēmušas šo laiku izmantot veselības uzlabošanai. Visvairāk acīs krita karaliene sarkanā un zelta kleitā, kura, liekas, spēlēja paslēpes. Pieplakusi pie dzīvžogā izcirptā brieža viņa acīmredzot domāja, ka ir veiksmīgi noslēpusies, bet no šī puses viņu ļoti labi varēja redzēt. Jā, kardinālam pietrūka Luvra daudzo slepeno gaiteņu un eju, kas tik brīnišķīgi ļāva pārvietoties neviena nemanītam.

"Jūsu Eminence!" viņa pārdomas iztraucēja Godfruā, vēl viens sulainis. "Lusija de Monde, ostas pārvaldniece vēlas jūs sastapt darba darīšanās."

"Aicini!" kardināls domāja, ka de Monde jaunkundze jau atrodas priekštelpā. Ātri nogludinājis apģērbu viņš aizsteidzās pie rakstāmgalda un apsēdās.

"Un, Godfruā! Es redzu, ka Viņas Majestāte šobrīd ir aizņemta. Kad Rišārs atgriezīsies, lai viņš atrod de Monfora kungu. Es labprāt pārmītu pāris vārdus par drošības pasākumiem ar viņu. Taču, ja karaliene pārdomās, tad nodarbiniet de Monfora kungu tik ilgi, kamēr mēs būsim izrunājušies."

[G®unt]

ļoti dusmīga un uzvilkta karaliene bļāva uz Karaļa radinieci Dominettu.
"Kapēc tu neskaties kur ej?Vai tad tu neredzi,ka es te meklēju savu izkritušo auskaru,vai tad vairāk nemaz neskaties uz priekšu?Dzīvo tikai sasvā fantāzijās,ātri pazūda un nevienam nevārda"viņa kliedza līdz aizkrita viņai balss.Viņa redzēja,ka muižnieks un kalps bija pamanījuī strīdu,ar nelielu izbīli devās uz priekšu,dusmīga par sava plāna izgāšanos devās uz pili un dusmās vārīdamās saņēma ziņu,ka kardināls esot vēlējies satikt karalieni.
Karaliene aizgāja ārvilkt pelēcīgāku,ne-greznāku kletu un devās uz Kardināla apartamentiem,nekaunīgi bez klauvēšanas viņa iegāja kabinetā."Jūs mani meklējāt?"