2015.gads. Nakts uz 20.martu
Nākamajā dienā bija jābūt solītajam saules aptumsumam.
Varbūt tas bija iemesls, kādēļ lai arī laikapstākļu ziņā visai mierīgā nakts, nemaz tāda nebija.
Nē, tā nebija vētra, kas mēdza traukties pa Londonas ielām, draudot noplēst jumtus vecām garāžām, vai mēness gaisma, kas izgaismo pagalmus tik spoži, ka nevar saprast vai jau aust diena, vai arī pagalmā aizmirsies izslēgt kādu lampu.
Tas bija pavisam savādāks dabas spēks, kas ietekmēja tieši zemapziņu. Neļaujot baudīt mierīgu nakts mieru. Tumšas ainas, murgaini notikumi, tie bija sapņi, kurus bija lemts izbaudīt Citādajiem šajā naktī. Iespējams, ka arī cilvēki nespēja gulēt mierīgi, taču... lai nu paliek cilvēki.
Sievietes balss, kas čukstēja valodā, kuru Citādie nesaprata. Tā pavadīja murgus un bija vienojošais elements visu murgiem. Tikai... nu, pagaidām neviens no sardžu darbiniekiem vēl nezināja, ka arī viņa biedrus savādā balss murgos ir apciemojusi.
Bet balss bija patīkama. Tā likās maiga un tajā gribējās ieklausīties. Taču atcerēties varēja tikai vienu vārdu: Ar - nu - tanem.
* * *
2015.gads 20.marts
Ar - nu - tanem, Ar - nu - tanem, Ar - nu - tanem!
Likās, ka tās bija skaņas, kuras izdvesa telefona klausule ziņojot par zvanu.
Viens pēc otra Nakts sardzes darbinieki, Sebstjans, Sibilla, Vilis, Kristofers bija saņēmuši zvanu no sava vadītāja Lansela. Šefs palūdza darbiniekus doties uz Ķīniešu rajonu, lai tējnīcā "Fortūncepums" satiktu inkvizīcijas darbinieku Bendžaminu Foksu.
Arī Dienas sardzes darbiniekus, Greisu un Danielu sasniedza zvans no Deina, kurš informēja savus kolēģus, ka priekšniece vēlas, lai viņi dotos uz "Fortūncepumu", jo viltīgajam, rižajam purnam Foksam kaut ko atkal vajagot.
* * *
Tējnīca "Fortūncepums" atradās Londonas pašā centrā. Ķīniešu rajonā.
Tā bija ne pārāk liela ēka, spilgti sarkanām sienām un zelta drakonu rotājumiem, iespraukusies starp citām līdzīgām ēkām, un pamatīgi izrotāta ar ķīniešiem raksturīgo simboliku. Oranžām, heroglifiem aprakstītām, laternām, spilgtām reklāmām, kuras uzrunāja teju vai izdedzinot acis ar bezgaumību, stāstot, cik te viss lēti un garšīgi.
Tējnīcas saimnieks, misters Čangs, jau grozījās savā iestādījumā un laikam jau bija saņēmis Citādo iedvesmas daļu, kas lika viņam katru Citādo uzņemt savā namā ar smaidu un aicināt doties uz dziļākām telpām, kur pie galdiņa sēdēja inkvizitors un malkoja tēju. Uz šķīvīša atradās kādi desmit fortūnas cepumi. Uz galda atradās vairākas krūzītes un vidū trīs tējkannas, lai tējas pietiktu visiem, kurus misters Fokss šorīt gaidīja.
Inkvizitors Bens Fokss izskatījās, nu tā, aptuveni uz trīsdesmit pieciem. Taču sardžu darbinieki zināja, ka viņu priekšā atrodas Citādais ar vairāku gadsimtu stāžu. Vīrietis nebija papūlējies sevi iestūķēt kādā uzvalkā. Džinsu bikses un tumšs džemperis bija izvēlēts par situācijai atbilstošu apģērbu un lika viņam iekļauties tējnīcas apmeklētāju rindās pavisam neuzkrītoši. Viņš bija rudmatis, kura vasarraibumainajā sejā rotājās tumši pelēkas acis.
Tās vērīgi nopētīja katru atnācēju.
Viņš nepiedāvāja rokasspiedienu sveicienam. Tā vietā, pamāja uz brīvajiem krēsliem ap galdu un tējas krūzi. Sardžu darbinieki drīkstēja apkalpoties paši. Tikai cepumus ņemt Bens neļāva. Un ja kāds to mēģināja, inkvizitors bez kādām ceremonijām uzšāva ar plaukstu pa pastiepušos kārumnieka roku.
Dienas Sardzes darbinieks Daniels V. Ledergolds, jeb vienkārši Denijs, kurš vispār Citādo aprindās ar pilno vārdu priekšā nestādījās tikpat kā nekam (taisnības labad jāsaka, ka viņš arī citādi to darīja reti, normāli ierazdamies strikti padarīt savu darbu un nozust, kad pēc viņa vairs nav vajadzības), parasti uzskatīja, ka precizitāte ir ārsta pieklājība. Norunājot tikšanos, parasti bija mazliet citādi ierašanās laikā, saprotams, bija svarīga, bet atnākšana brītiņu iepriekš, lai iepriekš pavērotu tikšanās vietu un nodrošinātu punktualitāti bija vismaz tikpat noderīga. Paraduma pēc būdams uz vietas dažas minūtes iepriekš, taču zinādams, ka darīšana ir ar Inkvizīciju, Denijs šoreiz lieki neceremonējās un gāja vien iekšā, ierasti ignorēdams tradicionālo tūristu butaforiju. Ja piegrieztu uzmanību katrai bezgaumībai, kas gadās ceļā, nebūtu iespējams strādāt, turklāt, godīgi sakot, kamēr vien tā iestāde nepiederēja viņam pašam, Danielam bija dziļi vienalga. Čangam, reku, arī tā labi veicās. Pret tējnīcas saimnieku gan Daniels izturējās ļoti pieklājīgi, cienīdams viesmīlības likumus, lai cik tie šai laikā un vietā būtu izgājuši no modes. Tā nu viņš, par atbildi pasmaidījis un, acīs skatīdamies, misteru Čangu pieklājīgi pasveicinājis, devās, kurp nu viņu aicināja.
Ieradies viņš bija, kā parasti, ērtās biksēs un ādas jakā. Jo parastāk darbā izskaties, jo labāk vien ir. Īsi pasveicinājis inkvizitoru, Daniels, izmantodams to, ka ieradies pirmais, izvēlējās sev vietu un pašapkalpojās.
Te jau tas bija. "Fortūncepums". Jans nesaprata, kā var dot tik nejēdzīgu nosaukumu restorānam, toties sarkanās sienas, pīlāri, zelta drakoni un papīra lukturi viņu neuztrauca. Tāda jau bija tā kultūra. Koši bez gala. Izlecoši.
Jā. Bet gatavo te garšīgi. To puisis zināja, jo ne pirmo reizi bija šajā ķīniešu restorānā. Pavisam draudzīgi (un bez prāta ietekmēšanas) saklanījies un sasmaidījies ar misteru Čangu, puisis melnajos džinsos, tumšajā džemperī un horizontālām svītrām nošūtajā Nike sportiskajā jakā, sekojot norādei, devās dziļāk telpās.
Sebastjans pasveicināja inkvizitoru un Danielu, un pie sevis iekšķīgi pasmīnēja par pašlaik esošos salikumu pie tējas galdiņa - tumšais, gaišais un inkvizitors. Un visi cilvēcīgi standartīgā apģērbā.
Viņš ielēja sev tēju un paspēja no Bena dabūt pa pirkstiem, pirms sagaidīt pārējos aicinātos.
Kuri ir aicinātie?
Drīz redzēs.
Tikmēr Jans pie tējas palūdza misteram Čenam mīklā ceptus hibiska ziedus.
Tas būs ļoti savāds darbiņš, ja jau aicinātas abas sardzes, vismaz tā viņš nojauta, un visu vada Bens, kas nedod cepumus.
Kristofers, neko nenojaušot, mierīgi šņāca savā koju šaurajā gultiņā. Izturēt divu apmācību slodzi jaunietim nebija viegli, tāpēc tas tika bagātīgi kompensēts ar jebkādas ēdamas lietas ātru patērēšanu lielos daudzumos un atlūšanu pie pirmās izdevības. Tiem, kas pret to sāka izturēties aizdomīgi, Kriss atbildēja, ka tā viņš aug. Ņemot vērā puiša izmēru, kas bija zem vidējā starp Rietumeiropas ļaudīm, iebilst būtu nepieklājīgi.
Krisa smadzenes čakli apstrādāja pirms vairākām stundām uzzināto, kad zobratiņu vienmuļo griešanos nomainīja kaut kas murgveidīgs. Lai arī no rīta Kriss vairs nespētu pastāstīt, ko ir redzējis, tas nebija patīkami. Kādā brīdī to pārtrauca balss. Maiga, sievišķīga. Tā nebija Sāra.
Tikai tad, kad uz Krisa pakauša piezemējās istabas biedra zeķe un ausis aizsniedza rūciens par idiotiem, kam telefonus vajadzētu iegrūzt dziļi pēcpusē, Kristofers apjauta, ka maigās balss skaņa ir pārvērtusies telefona signālā. Kāds zvanīja. Naktī. Idiots!
Kriss atvēra acis un konstatēja, ka idiots ir pats. Bija rīts.
***
Uzrāvis plecus un cīnīdamies ar miegu, Kriss stutēja atbalsta stieni pilnā metro vagonā. Viņš izvairījās apsēsties, jo tādā veidā noteikti aizmigtu. Jaka, ko puisis bija uzvilcis, bija palikusi vaļā, un kabatās sabāztās rokas novilka uz leju tās stūrus. Apkārtne plūda savu gaitu, ik pa brīdim aiz logiem iznirstot kārtējai metro stacijai. Un lai arī brīžam šķita, ka tās ritējums te palēninās, te steidzās, tā nebija krēsla. Pēc tās šobrīd nebija vajadzības.
Sasniedzis pareizo staciju un ar viedtālruņa GPS palīdzību (jo Kriss bija pārāk nesens Londonas iemītnieks, lai milzīgo pilsētu pārzinātu bez jauno tehnoloģiju palīdzības) uzmeklējis pareizo iestādi, viņš devās iekšā, atņēma sveicienu un sekoja norādēm, lai gan patiesībā Kriss vēlējās gultu. Šī bija pirmā reize, kad viņu tik nopietni izsauca misijā, un tas uzturēja nomodu, jo tādu iespēju tikko Sardzē ieskaitītais jaunietis nedrīkstēja palaist garām.
Tuvojoties norādītajam galdiņam, Kriss tur atpazina Sebastjanu. Abus pārējos viņš nepazina, bet pēc situācijas piekabināja birkas "Lapsa" un "Tumšais".
"Labrīt," Kristofers sveicināja. Ar svarīgajām personām vajadzēja apieties pieklājīgi. Apsēdies gaišo pusē, Kriss nopētīja cepumus un tēju. Apgādājies ar krūzi dzēriena un nedabūjis nevienu cepumu, viņš izvilka no kabatas sauju riekstu. Tā kā nekāda runāšana nenotika, bet pēc pārējo reakcijas varēja spriest, ka Kristofers nebija pēdējais sagaidāmais, viņš aizpildīja laiku ar it kā nevērīgu riekstu šķirošanu un bīdīšanu pa plaukstu - zemesrieksti, mandeles, Indijas rieksti. Ik pa brīdim kāds nonāca viņa mutē.
Bens netaisnojās par savu nepieklājīgo uzvedību, aizliedzot mieloties ar cepumiem, kas bija nolikti uz galda un jādomā, ka priekš viņiem. Kādēļ gan vēl, lai tie te stāvētu?
Iespējams, ka paskaidrojums sekos vēlāk. Vai arī citādie šo varēja uzskatīt par vienu no tiem dīvainajiem inkvizīcijas testiem, ar kuriem inkvizitori mēdza aizrauties.
Londonas inkvizīcijas vadītājs bija mistiskais misters Smits, kuru pāris reizes vien bija izdevies sastapt sardžu vadītājiem Lanselam un Elizabetei. Bens bija mistera Smita vietnieks un saziņas līdzeklis ar pasauli.
Fokss bija pirmā līmeņa kaujas mags un tas nevienam nebija noslēpums.
Pavisam rāmi sēdēdams pie galda, viņš vēroja atnākušos, nekautrējoties tieši lūkoties virsū.
- Kā gulējāt? - Bens apjautājās. Un pēc šāda jautājuma jau varēja noprast, ka inkvizitoram visai labi ir zināms par murgiem, kuri bija piemeklējuši citādos iepriekšējā naktī.
Kad Kristofers izvilka no kabatas riekstus, inkvizitora skatiens biežāk kavējās pie puiša plaukstas. Līdz viņš pastiepās un paņēma no jaunekļa plaukstas vienu no mandelēm un nolika uz galda.
Ja nu kādam ienāca prātā palūkoties uz šo riekstu caur krēslu, varēja manīt, ka riekstu ieskauj maģiska aura. Tas bija amulets.
Tikmēr Tumšais mierīgi sēdēja, atbildēdams ar pretsveicieniem, kad nu vajadzēja noreaģēt uz kādu jaunpienākušo, un gaidīja, kad nu Inkvizīcijas rižais lapsas purns nolems, ka pienācis īstais brīdis darīt zināmu, ko nu šoreiz pelēkajiem ievajadzējies. Cepumu patērēšanā viņš bija iepriekš pagaidījis pārējos neklājas taču izēsties, pirms ballīte vispār sākusies, un pēc tam, kad abiem gaišajiem izgāja greizi, nemaz arī nemēģināja. Tā, galu galā, bija inkvizitora ballīte. Tiesa, likās, ka tie cepumi ir visparastākie cepumi
atšķirībā no tās piektā līmeņa gaišā zintnieka asprātīgās mandeles.
Paldies, draņķīgi, Daniels no savas puses atbildēja uz Bena jautājumu, detaļās neiedziļinoties. Skatiens pārslīdēja galdabiedriem. Lūk, tam jauniņajam (?), šķiet, gāja daudz nelāgāk. Vai arī viņš to labāk izrādīja.
Kristofers joprojām nebija pieradis pie pārāk mazās personīgās telpas un pārāk familiārām attiecībām no svešu ļaužu puses, tāpēc sarāvās brīdī, kas viņa plaukstā iebāzās inkvizīcijas pārstāvis. Kriss iekoda sev vaigā un apvaldījās, pats neuzšāvis "iebrucējam" pa roku. Te neklājās izlekt un rādīt raksturu.
Ar mandeli nekas ļauns nenotika. Tā stāvēja uz galda kā tāds demonstrācijas paraugs un atgādināja, kas ar to bija noticis. Kriss, vēl gluži svaigs citādais, nebija ieguvis paradumu instinktīvi lietas aplūkot krēslā, tāpēc viņš vispirms domāja un atcerējās par kādu no iepriekšējām praktiskajām nodarbībām, pēc kuras, aši skriedams uz parasto cilvēku lekcijām, savus "praktiskos darbus" bija sašķūrējis kabatā bez šķirošanas. Tas ļāva aplēst, cik no tās reizes paveiktā jau varēja būt nonācis viņa vēderā. Interesanti, par iznākumu varētu pajautāt Sārai.
Kriss palika sēdus, viņa pirksti sargājoši sakļāvās ap pārējiem riekstiem un skatiens pievērsās Foksam. Ko viņš ar to bija gribējis pateikt? Ka Kriss ir muļķis? Jā, viņš droši vien bija jaunākais un nepieredzējušākais no visiem, kas šeit bija sasaukti. Vismaz pēc skata viņš bija vissaņurcītākais. Tāds puišelis, kam vēl zaļš aiz ausīm.
"Tas bija jau pirms vairākām dienām," Kristofers atbildēja, juzdams, ka vaigi ir nedaudz iesiluši ne no tējas. Viņam likās, ka mandelei ar uzdoto jautājumu ir kāds sakars, jo pēc būtības praktiskās nodarbības un pēc tam lekcijas tāds režīms noveda pie miega, ko diez vai varētu saukt par pietiekamu un izcili kvalitatīvu. Tā nekad nebija gana. Bet tad, kad uz to pašu jautājumu atbildēja arī tumšais, Kriss pārmaiņus nopētīja runātājus. Tas bija kas vairāk. Vai arī citi bija slikti gulējuši? Atmiņas nostūrī pavīdēja kaut kādas murga ainas un balss.
"Vai tas bija speciāli, lai neaizguļamies uz šo tikšanos?" Kriss ieminējās, ātri pārdomājis jautājuma būtību. Riekstu ēšana līdz ar mandeles kļūšanu par eksponātu bija izbeigusies. Tējas tase neaiztikta kūpēja uz galda. Bija sākušās sīkrunas, kas varbūt nemaz tik nenozīmīgas nebija. Lapsa neizskatījās pēc tāda, kas varētu vienkārši pačalot par laikapstākļiem un vispārējo veselības stāvokli, ja tas nebija svarīgi. Pēc tumšā iesaistīšanās rādītājs svarīguma latiņā pakāpās par kādām divām iedaļām. "Aptumsums?" Kriss minēja. Pat ja tas varēja ietilpt kategorijā "laikapstākļi", te bija kaut kas vairāk.
Sibilla Lansela nosauktajā vietā ieradās laikā. Viņa zināja, ka nekavē, un tāpat zināja, ka "Fortūncepuma" saimnieks ir netieši saņēmis norādes, kurp jāved zināmi viesi. Un tā nemitīgi klanošamies Čangs viņu pieveda pie galdiņa, ap kuru bija sasēdusies raiba sabiedrība. Neparasti raiba, jo Tumšie ar Gaišajiem kopā strādāt nemēdz. Tātad uzdevums būs liels.
Sibilla pazina visus, kas te šobrīd bija. Sasveicinājusies, viņa apsēdās, gluži sievišķīgi izvēloties vietu, no kuras bija redzams visvairāk apkārtnes. Sibilla bija ģērbusies tumšos džinsos, blūzē un eleganta auduma jakā. Viņa izskatījās kā no modes žurnāla lapas izkāpusi, izņemot to, ka izvēlētais apģērbs piestāvēja tieši Sibillai, nevis kādai anonīmai modelei. Skatiens, kuru burve veltīja priekšmetiem uz galda, rādīja tos Sibillas acīm caur Krēslu. Paradums.
Sibilla laipni palūkojās uz Inkvizitoru, bez nepacietības izrādīšanas gaidot, kad sapulces sasaucējs uzskatīs, ka laiks sākt runāt. Tam jābūt drīz, bet, acīmredzams, visi vēl nav sanākuši. Tēju burve nedzēra un arī cepumus neaiztika.
Sebastjans bija sagaidījis savus mīklā ceptos hibiska ziedus un tagad varēja iztikt bez inkvizitora skaudīgi taupītajiem cepumiem. Nupat atnesto glīto pialu viņš pēc tam, kad bija paņēmis vienu ziedu, draudzīgi pastūma uz galda vidu blakus īpašajai mandelei. Puisis pameta jautājošu vai tad amuletus ēd? skatienu uz Kristu, bet neko neteica. Vai maz kas kādreiz piemirstas kabatās un tiek izlietots ne pēc nozīmes?
Bena balsī skanēja neparastas rūpes. Nē, tas ir, ne rūpes, bet gan pārliecība. Pēc Denija atbildes un Krista minējumiem pat radās nojausma, tieši par ko ir pārliecība. Par to, ka vismaz te uzaicinātie ir gulējuši draņķīgi, kā izteicās Tumšais.
- Varēja būt labāk, paldies par apvaicāšanos, - Jans atsaucās pilnīgi bez ironijas.
Pamājis sveicienu Sibillai, kas vēl nebija izteikusies par sava miega kvalitāti, puisis turpināja: - Aptumsums? Man līdz šim šķita, ka planētu orbītas nav viegli ietekmējama lieta un vismaz līdz šim man tās nav traucējušas gulēt.
Tumšmatainais Gaišais pavērās uz Sibillu, - Un kā tev ar miegu šonakt bija?
Durvis pavērās tējnīcā ielaižot gaišu gaismas staru, gluži kā baltmatainā sieviete būtu gaismas pilna. Gaisma, kura slēpa sevī tumsu, gaisma, kura mānīja apkārtējos. Greisa bija tērpusies gaiši rozā kleitā, viņas garie mati bija izlaisti un brīvi lielās lokās krita pār muguru, viņa izskatījās jauki, kā nevainīgs zieds, kuru kāro noplūkt katrs garāmgājējs, lai iepītu mīļotās matos.
Augstpapēžu kurpju radītā skaņa atbalsojās pret telpas sienām, elegantai gaitai vedot burvi tuvāk galdam, no lūpām viltīgs smaids nenozuda. Sieviete nopētīja "Fortūncepuma" viesus, iespējams, palūkojoties uz visiem un novērtējot Citādos, to spējas, to līmeni. Zilais skatiens aizkavējās pie jaunākā no burvjiem, piemiegusi viņam ar aci, Greisa pasmaidīja.
- Ūūū! Riekstiņš! - Baltmate iesaucās un plauksta satvēra uz galda atstāto mandeli, nevienam pat nepietika laiks, lai sievieti apturētu, viņa apēda mandeli, iznīcinot amuletu. Nebija jau tā, ka viņa nesaprastu, ko dara. Bet burvei likās muļķīga doma, riekstu radīt par amuletu. Un tam pierādījums tagad atradās viņas kuņģī sasmalcināts daudzās mazās drumslās.
Apsēdusies pie galda, viņa viegli pamāja ar galvu Danielam sveicienu. Arī inkvizitoram.
- Es dzirdēju, ka man šeit ir jābūt. - Tas bija jautājums un secinājums reizē, nolikusi uz galda savu telefonu, viņas skatiens aizkavējās pie cepumiņiem. Plauksta pasniedzās pēc tiem, tie tak bija paredzēti ēšanai, vai ne?
Visiem tādi nelāgi sapņi bijuši? - Sibillas runas veids bija maigs, pat delikāts. Un reizē viņa parādīja, ka sapratusi Jana jautājumu. - Vai tas viens vārds arī visiem ausīs skan? - Šoreiz tas bija jautājums, nevis atbilde uz Nakts sardzes biedra apvaicāšanos.
Necik tālu ar tādu mierīgu runāšanos gan viņa netika, jo pie galda piebrāzās gaiša tumšā būtne un norija mandeli-amuletu. Vai viņa vismaz noskaidroja, kam amulets bija domāts? Nu, ja nebija dezintegrācija, tad jau izdzīvos. Sibilla pazina tumšo burvi, bet, protams, tiešā tuvumā Greisai nebija ilgstoši uzturējusies. Novērtējusi nupat notikušo kā farsa epizodi, burve par to vairāk nedomāja.
Sibilla atkal pievērsās Janam un Kristoferam, kurš gan diezgan bieži izskatījās draņķīgi gulējis, tā ka viņa gadījumā tā nebija sliktu notikumu norāde. Nu, kas viņiem sakāms par nesaprotamā valodā sapnī dzirdēto vārdu?
Kriss nebija paredzējis mandelei ilgu mūžu. Viņš arī nevarēja iedomāties, ka tā kļūs tik slavena, līdz beigs savu mūžu... tik traģiski. Izdzirdot krakšķi, ar kādu mandeles viengabalainība pārstāja eksistēt, Krisa plaksiņš noraustījās. Žēl tā... No malas šo sīko kustību droši vien varēja iztulkot arī savādāk. Pienācēju Kriss nepazina, bet viņai bija jābūt no šīs pašas negulētāju kompānijas. Gaišmatei, savukārt, tika birka "Bārbija", pie reizes piemērot pārējos sēdētājus Kena lomai. Jans un Tumšais abi varēja mierīgi sacensties par šo godu. Sibullu Kriss bija manījis Sardzē, tāpēc viņa varēja iztikt bez birkas.
"Kaut kāda sievietes balss," Kristofers izvēlējās nekomentēt mandeles likteni, bet pievienoties kolēģes teiktajam. "Tā bija sveša valoda," viņš piesardzīgi izteica savus minējumus, jo pat bez visu atbildēm jautājumi ietvēra ko vairāk kā tikai interesi uzzināt. "Arī" bija atslēgas vārds, kas pateica priekšā, ka tā nebija tikai Krisa problēma. Tie nebija bijuši parastie noguruma murgi.
Vilis ieradās, kad pirmais nevajadzīgi indīgais jautājums jau bija izskanējis. Mistera Čanga pavadībā, viņš pienāca pie galdiņa, ap kuru bija sasēduši citādie. Biezā tvīda žaketē un kārtīgos, neuzkrītošos džinsos un mīkstas ādas kurpēs viņš viegli varēja izlikties par kādas vietējās koledžas skolotāju. Arī auguma komplekcija drīzāk norādīja, ka vīrietis dara intelektuālu darbu. Labdien! Mani sauc Vils Launbahs. Vilis angliski runāja bez akcenta un vārdu nosauca anglisku. Tikai uzvārdā ievijās kādas citas valodas atbalss. Lai arī ne Nakts, ne Dienas sardzes darbinieki viņu iepriekš nebija redzējuši, kungs, pēc izskata ap gadiem 40, izturējās tā, it kā būtu piederīgs kompānijai. Kā minimums Vilis bija citādais ar daudz maz vērā ņemamām spējām, citādi jau viņš nemaz nebūtu ticis līdz galdiņam, pie kura sēdēja inkvizitors. Atvainojos par kavēšanu. Londona ir nedaudz lielāka nekā es biju plānojis. Kungs laikam nebija vietējais.
Nekļūdīgi Vilis atpazina sanākušajos gaismas pārstāvjus un katram pastiepa pretī roku. Vils. Viņš vēlreiz paziņoja un tad piemetināja. Kopš šorīta es esmu jūsu kolēģis. Tumšajiem un inkvizitoram viņš tikai pamāja ar galvu. Vai nu bija principiāls vai arī baidījās, ka tiešā kontaktā tie spēs viņu pārlieku ietekmēt. Lietišķi vīrietis noskatīja telpu un atrada sev sēdvietu. Acis pārskrēja pāri galdam. Vilis meklēja ēdienu karti. Un neviļus uzdūrās cepumiem. Lūpās iegūlās pussmaids. Vilis tādus bija redzējis filmās, bet nekad viņam pašam nebija nācies nevienu pārlauzt, lai izlasītu noslēpto vēstījumu. Vīrietis aplaizīja lūpas un viegli pacēla roku, lai piesaistītu mistera Čanga uzmanību.
Rīsu nūdeles ar saldskābo cūkgaļu un, jasmīnu tēju, un... Vai cepumiņš nāk komplektā pie pasūtījuma, vai tas man jāpasūta atsevišķi? Vilis nemēdza līst svešās bļodās. Viņš bija dzirdējis, ka ķīniešu restorānos viesi sēž pie viena galda un krustu šķērsu garšo ēdienus no kopējām bļodām, taču tas nebija viņa gaumē. Viņš labprātāk pasūtīja lielu porciju sev pašam un atlikumu atstāja. Bet cepumiņu viņam ļoti gribējās un paēst jau arī nenāktu par ļaunu, ja jau tikšanās vieta ir noorganizēta restorānā. Atvainojiet! Vīrietis vērsās pie pārējiem sēdošajiem. Es negribēju iztraucēt jūsu sarunu. Un aizlika plaukstu priekšā mutei, lai noslēptu žāvas. Viļa nakts nebija bijusi pārlieku mierīga.
Vispirms murgi, tad sievietes balss, kas runā, un runā, un runā nezināmā valodā, līdz palika viens vārds. - Sibilla papildināja Kristofera teikto, bet vārdu skaļi neizteica. Visticamāk, tāda nakts bija bijusi viņiem visiem. Un kāds Inkvizīcijā zina, ko tas varētu nozīmēt, tāpēc... Jā, izrādās, viņi tiešām vēl kādu gaidīja. Pie galda pienāca iepriekš neredzēts vīrietis, par kuru pagaidām varēja pateikt vien - gaišais Citādais.
Sibilla. - Viņa nosauca savu vārdu, kad vīrietis pienāca sasveicināties. Viņi, tātad, būs kolēģi. Sibillas rokasspiediens bija draudzīgs.
Jans ar zināmu interesi noskatījās amuleta iznīcināšanas priekšnesumu. Tā taču bija Greisa, vai ne? Gaišais, protams, bija dzirdējis par šo Dienas sardzes darbinieci, bet viņu ceļi līdz šim krustojušies nebija, un tuvumā viņa apskatīta arī nebija.
Viņa izcēlās. Janaprāt - par daudz izcēlās, galu galā viņi visi diendienā staigāja apkārt pavisam parastos apģērbos, ne ar ko dīvainu neizceļoties pūlī. Un tā bija labi un pareizi.
Tomēr iet kaut kur kopā ar šādu būtni, kurai pakaļ skatīsies visi, kas viņu ieraudzīs? Baltmate rozā kletā un augstpapēdenēs pa Londonas ielām? Nē! Janam pietika skatienu, kas bija veltīti viņam pašam pat tad, ja nebija nekas šiks mugurā, un tas tiešām reizēm bija apgrūtinoši - strādāt, kad tik daudzi blenž. Protams, tas neattiecās uz reizēm, kad puisis kāpa uz mēles. Tad skatieni bija tas, kas ir vajadzīgs.
Bet ko gan viņš zināja! Varbūt Greisai patīk, ja uz viņu vienmēr skatās visa iela, un itin nemaz neapgrūtina izdzēst no daudzo ļaužu prātiem to, ka viņa ir redzēta. Vai arī, varbūt, viņa vienmēr tā neģērbās.
- Sveša valoda gan, - Jans pievērsās galvenajam sarunu tematam, piebalsojot Kristoferam un Sibillai.
Vēl pēc tāda laiciņa nācās piecelties, lai sarokotos ar pienākušo vēl nekad neredzēto Gaišo Vilu, kas pieteicās kā turpmākais darba biedrs. - Sebastjans Soleils.
- Ko nu iztraucēsi. Vēl nemaz neesam sākuši, - Jans atsaucās, vēlreiz mazliet pabīdīdams pialu ar ēdamajiem hibisku ziediem saldajā mīklā uz galda visu. Tas ir domāts visiem.
Jo tālāk, jo trakāk! Gluži kā uzminējusi, Sibilla noraksturoja Krisa murgu, kas lēnītēm ieguva skaidrākus apveidus. Dzirdētais vārds šķita tik īsts un klātesošs. Tas noteikti bija svarīgs. Ar-nu-tanem, ar-nu-tanem. Kristofers to vispirms vairākas reizes apviļāja domās, līdz izteica kaļi. "Ar-nu-tanem. Ko tas nozīmē?" Lai arī vairāki jau bija izteikušies, ka valoda viņiem sveša, varbūt kāds tomēr zināja atbildi. Piemēram, Fokss. Vai tikko pienākušais skolotāja tipiņš. "Kristofers Beks," jaunietis sasveicinājās ar svešo Vilu.
Apsēžoties atpakaļ krēslā, Kriss atcerējās par tēju, pasniedzās pēc tases un pāri tās malai nopētīja pārējos, Kena titulu piešķirot svešajam tumšajam, un Vilā mēģinot nesazīmēt kādu savu pasniedzēju. Te nebija tāda skola, kaut gan... varbūt viņš bija valodu speciālists?
Kad Jans atbildēja svešajam, Kriss sapīka. "Vai tad tas murgs un tā valoda, un tas vārds nav iemesls, kāpēc esam te?" viņš vaicāja. Ja tas tiešām bija tikai nejaušs sarunu temats un viņiem paredzēts nodarboties ar ko citu, Krisam nākstos nopietni piestrādāt pie uzmanības pārslēgšanas. Līdzšinējā prakse liecināja, ka, lai arī puisis ļoti centās koncentrēties uz vajadzīgo tēmu, reizēm pamiera līgumi sajuka ar termodinamikas likumiem, krēsla ar gaismas viļņiem uz citas vēl dīvainākas kombinācijas. Šobrīd tas, ka viņi te sēdēja pie viena galda ar tumšajiem citādajiem, nepieredzējušajam Krisam nešķita pats dīvainākais.
Bena skatiens turpināja kavēties no viena citādā pie cita. Viņš mainīja savus aplūkojamos mērķus gan savas ieinteresētības dēļ, gan arī pašu citādo runas stafetes pārņemšas dēļ.
Cepumi nebija paredzēti arī Greisai. Un sievietes roka tika apturēta pirms viņa paspēja kādu paķert tikpat zibenīgi, kā to bija izdarījusi ar jaunekļa amuletu.
- Nedaudz vēlāk. - inkvizitors paskaidroja un pavilka cepumu šķīvi vairāk uz savu pusi, lai Sebastjans vidū var nolikt savu pasūtījumu, ar kuru acīmredzami bija gatavs dalīties.
Ar galvas mājienu Bens pasveicināja pēdējo pienākušo kungu un no bikšu kabatas izvilcis piezīmju grāmatiņu, to atvēra un pārliecinājās par visu gaidīto personu klātesamību.
Misters Čangs sagādāja Viļa prasītās nūdeles, cūkgaļu un arī tēju. Uz maza šķīvīša tika atnests arī fortūnas cepumiņš, speciāli Launbaha kungam. To, vismaz pagaidām, inkvizitors necentās atņemt.
- Murgs un valoda ir iemesls. - pārliecinājies, ka šeit ir ieradušies visi, kuriem jābūt, Bens aizvēra piezīmju blociņu un iestūma to atpakaļ bikšu kabatā.
Salicis rokas uz galda sev priekšā, inkvizitors pievērsās iemesliem, kas tad bija likušas sasaukt šo sapulci.
- Planētu parādes, dažādi aptumsumi, saules vai mēness, īpašs zvaigžņu stāvoklis, tie ir laiki, kas ietekmē cilvēkus. Patiesībā, arī mūs, bet mazāk. Mēs esam saistīti ar cilvēkiem. Viņu enerģiju.
Citādie, kas vēlas izrādīties... - vīrieša skatiens uz mirkli pievērsās Greisai - ... arī mēdz vadīties pēc zvaigžņu stāvokļiem, aptumsumiem un tamlīdzīgām lietām.
Sievietes balss, kuru jūs dzirdējāt sapnī, pieder Amēlijai. Senai zintniecei, kura radīja Saulstara scepteri. Visu laiku mēs zinājām, kur tas atrodas. - ar mēs, Bens, protams, domāja inkvizīciju. - Tagad tas ir pazudis. Jūsu uzdevums ir to atrast. - neizklausījās pārāk sarežģīti, vai ne? Tikai izej ārā un sameklē kaut kādu maģisku artefaktu.
Likās, ka ar to arī Bena runājamais būs izsīcis. Vismaz tā varētu noprast pēc pauzes, kura iestājās. Taču... - Ar - nu - tanem ir valodā, kuru vadīja Amēlija, lai slepeni sazinātos ar saviem sekotājiem. Tas nozīmē: noliec vietā. Proti, viņa vēlas, lai scepteris tiktu nolikts vietā, no kuras ir nozagts. - arī tas izklausījās vienkārši uz saprotami.
Jaunpienākušos ar galvas mājienu pasveicinājis un par pārējo īpaši vairs nelikdamies ne zinis, Daniels gaidīja. Kad Greisa norija mandeli, viņš gan pameta iesāņus skatienu, it kā lai pārliecinātos, ka viņas vēderā neuzplaukst, piemēram, ugunslode, taču likās, ka viss ir kārtībā, un tumšais mags varēja mierīgi atgriezties pie neitrālas klātesošo pētīšanas, inkvizitoru ieskaitot. Tas ir, līdz brīdim, kad tika pateikts uzdevums. Tā kā Lapsa ar to arī aprobežojās, nācās uzdot papildjautājumus. Apsēdies ērtāk, Daniels lietišķā tonī painteresējās:
Kur tad tas scepteris visu šo laiku bijis, kad nozudis, kādos apstākļos, un ko tas vispār dara? Kas bija Amēlija? Kāpēc mēs, nebūdami viņas sekotāji, to pavēli vispār dzirdējām? Kā arī
kāpēc Inkvizīcija to lūdz darīt mums? dziednieks sāka secīgi iztaujāt rižo kūmiņu.
Tur kaut kas nebija tīrs. Vai nu Inkvizīcija pati, slepenībā, risinātu tādas lietas, vai arī mobilizētu Sardzes. Vai vismaz radītu izlases komandu šim darbam. Lai vai par ko, bet par izlases grupu klātesošos būtu grūti nosaukt
- Hmmm... - Sebastjans novilka, izdzirdis stāstu par īpašo valodu. - Vai tas nozīmē, ka mēs, tie, kas dzirdējām šo vārdu, tomēr skaitāmies Amēlijas sekotāji? Vai arī tas, ka mēs nesapratām, nozīmē, ka mēs tie neesam, bet mums būs jāsatiekas ar tiem, kas saprata?
Denijs jautājumu sēriju jau bija uzsācis, Jans tikai papildināja.
Viņš nolika aizsākto hibiska ziedu uz apakštasītes malas un iedzēra malciņu tējas.
- Mani arī interesē, kur Saulstara scepteris bija, kādos apstākļos pazuda un kas tas vispār ir.
Viņš vēl būtu paprasījis Amēlijas īpašās valodas vārdnīcu, ja gluži labi nezinātu, ka tādas noteikti nav. Bet ziniet, tā, katram gadījumam. Ja vēl kāds nesaprotami runājošs murgs gadītos. Lai nav jājož pie pelēkajiem pēc tulkojuma.
Bendžamina stāstītais bija tikpat neparasts, kā šeit sanākušo dažādība. Un Sibillai ienāca prātā, ka, lai arī cik īss laiciņš ir pagājis kopš nakts murga ar Amēlijas skaļi izteikto vēlmi, Inkvizīcija ir paguvusi nopietni ķerties pie šī jautājuma, acīmredzami neparastās situācijas risināšanai izvēloties neparastas stratēģijas. Pat Amēlijas sekotāju atraduši, kurš zina slepeno valodu!
Gaišie kopā ar Tumšajiem. Kas nozīmē - Saulstara scepteris var izjaukt Līdzsvaru. Slikti būs visiem. Varbūt visiem Citādajiem, varbūt visiem cilvēkiem.
Sibilla pastiepa roku un paņēma vienu no Sebastjana laipni piedāvātajiem hibiska ziediem. - Paldies, Jan! - Tikai apēdusi šo austrumu kārumu, burve papildināja Daniela un Jana izteikto domu klāstu. Bet Sibilla bija praktiska. - Bendžamin, man būs jānokļūst vietā, kur stāvēja scepteris. Domājams, tas bija Inkvizīcijas pārziņā? Tā ka - gādā par visām atļaujām, kas tam varētu būt nepieciešamas. Un vēl es domāju, ka papildus iejaukšanās atļaujas būs vajadzīgas visiem klātesošajiem.
Kriss noklausījās uzdevumu, kas vairāk izklausījās pēc kvesta datorspēlē. Viņš vēl nebija pieradis, ka kaut kas tik liels un nopietns attiektos uz viņu, bet, ja jau viņš bija atsaukts šurp, tad droši vien Krisam bija paredzēts piedalīties vismaz kā lielgabalu gaļai. Varbūt pat kāds bija redzējis viņam pašam nezināmas saistības ar notikumu gaitu. Vai varbūt vajadzēja iesaistīt visus, ko vien varēja.
"Amēlija ir gaismas citādā?" Svarīgos jautājumus jau bija uzdevuši citi, bet Krisam bija sava interese par seno zintnieci. "Viņa vēl ir dzīva, ja runā?"
Arī Greisas miegu traucēja murgi un senas, nevienam nezināmas valodas, bet nebija jau tā, ka tas sievieti īpaši uztrauktu, vismaz ne līdz šim brīdim, kad izrādījās visi Citādie ir redzējuši un dzirdējuši to balsi. Gaišmate sagrozījās savā krēslā, rokas sakrustojusi pār krūtīm. Rotaļīgais garastāvoklis bija pazudis, burve klausījās un uzmanīgi vēroja inkvizitoru. Kad vīrietis bija palūkojies uz viņu, gaišmate lūkojās viņam pretī, jā varbūt Greisa bija izrādījusies apēdot to mandeli, bet nebija jau tā, ka tas baigi uztrauktu. Un vispār, kuru gan tas raustīja, ja atskaita to jauno zēnu.
- Mūsu uzdevums? - Greisa neatrāva skatienu no Bena. - Vai jūs vēlaties pateikt, ka mums, būs jāsadarbojās? - Jā, citi jautāja par scepteri un vēl visādu brīnumus, bet Greisai likās, ka viņa ir pārklausījusies. Vai Dienas sardzei vajadzēja sadarboties ar Nakts sardzi? Tas nelikās īpaši pareizi, lai gan viņa zināja, ka reizēm tādi gadījumi gadās.
- Mani vairāk interesē, nevis ko tas scepteris dara, bet gan, kas notiks, ja mēs to nenoliksim atpakaļ vietā? - Atmetusi baltos matus pār pleciem viņa domīgi pabungāja ar pirkstiem pa galda virsmu.
Bendžamins īsi nopūtās, kad pār viņa galvu burtiski nolija jautājumu kalns. Tomēr, nebija jau arī tā, ka inkvizitors ko tādu nebija gaidījis. Un kad nu visi, kam bija kas jautājums bija izteikušies, vīrietis veltīja mirkli, lai sakopotu domas.
- Jā. - viņš apstiprinoši pamāja. - Jūs strādāsiet kopā. - skatiens uz mirkli pievērsās Greisai. - Tā gluži nav mana izvēle un es zinu, ka jums tā nav pierasts un iespējams jūs neesat nekad strādājuši kopā. Taču pagātnē ir bijuši šādi gadījumi, kad gadās pa kādai ļoti lielai lietai. Un jā, šī ir tāda.
Un kā jau es teicu, ne es, ne mani kolēģi, nebija tie, kas izvēlējās šim uzdevumam tieši jūs. Jūs ir noteikusi pati Amēlija. Un man nav ne mazākās nojausmas, kāpēc tieši jūs.
Amēlija bija gaismas puses zintniece.Dzīvoja šajās zemēs. Mēs nedomājam, ka vispār ir palikuši Amēlijas sekotāji. Arī pati Amēlija vairs nav starp dzīvajiem. Cik nu mums tas ir zināms. Viņa jau vairākus gadsimtus ir aizgājusi Krēslā. Es nevarēšu arī izskaidrot kāpēc jūs dzirdējāt viņas aicinājumu sameklēt scepteri un nolikt to vietā. Nedomāju, ka uz jums runāja pati Amēlija. Visticamāk tā bija maģija, kas sargāja scepteri un kad tas tikai nozagts, attiecīgi nostrādāja un uzrunāja noteiktus citādos. Jūs.
Tas arī atbild uz jautājumu, kāpēc Inkvizīcija to lūdz darīt jums. Proti, jūs esat Amēlijas izraudzītie. Mums ir informācija, ka Amēlijas lūgumu ir dzirdējuši vēl pāris citādie. Mēs centīsimies viņus atrast un nosūtīt jums palīgā. Taču nevaru solīt, ka tas izdosies. Daži no šiem citādajiem nav sardžu dienestos un daži atrodas citās valstīs. - nobeidzis stāstījumu par pašu Amēliju, Bens nedaudz padzērās tēju.
Tad vēl atlika tā sceptera daļa.
- Tā īsti nekādas atļaujas no inkvizīcijas jums nevajadzēs. - Bens uzlūkoja Sibillu. - Sceptera atrašanās vieta nebija inkvizīcijas apsargāta. Scepteri sargāja maģija. Tas atradās senā kapsētā Londonā. Haigeitas kapsētas rietumu daļā. Uz kapellas jumta. izvilcis no jakas kabatas lielāku piezīmju bloku, Bens tajā sameklēja fotogrāfiju un parādīja citādajiem. Scepteris izskatījās pēc spieķa, kura rokturis bija izrotāts ar dažādiem rakstiem un tā galā bija apaļa saules lode, kuras stari izskatījās pēc maziem spārniņiem. - To jūs varat paturēt. - inkvizitors piebilda, pamādams uz bildes pusi.
- Ka jau teicu, scepteri sargāja maģija. To spēja paņemt tikai persona, kura par šo scepteri neko nezināja un kurai nebija nekādu mērķu tās izmantošanai. Tādēļ mēs to īpaši nesargājām. Jo ir visai grūti izpildīties nosacījumiem, lai kāds to patiešām savāktu. Nezināt kas tas ir, atrasties noteiktā vietā un vēl paņemt kaut ko, ko negrasies likt lietā. Tomēr, scepteris ir pazudis. Pagājušajā naktī. Jūs varat mēģināt kaut ko paskatīties kapsētas videonovērošanas arhīvos, taču mans kolēģis ziņoja, ka kapsētā pat neviens nav pamanījis, ka scepteris ir pazudis. Kas mums liek domāt, ka pastāvējusi vēl viena burvestība. Proti, cilvēki scepteri nemaz nav spējuši redzēt. Un iespējams, ka nespēj redzēt vēl joprojām. -
Mirkli domās pārskatījis, kas viņam vēl būtu jāpastāsta. Ak, nu jā... ko tad scepteris dara. - Saulstaru scepteris uzkrāj saules enerģiju. Citādais spēj ņemt šo enerģiju un izmantot kā neizsīkstošu avotu savām maģiskajām darbībām. Baidos, ka ārpus kategorijas burvis ar šādu scepteri ir visai neapturams. Tādēļ, esam pieņēmuši lēmumu artefaktu atrast pēc iespējas ātrāk un iznīcināt. Līdzsvara saglabāšanas nolūkos. - jādomā, ka sardžu darbinieki apzinājās, ka viens vai vairāki citādi ar šādu maģisko zizli radītu haosu un ir jāaptur pēc iespējas ātrāk. Ar visiem līdzekļiem. Atļautiem un... vai arī neatļautiem? Par to Bens nedaudz šaubījās.
- Papildus iejaukšanās? - inkvizitors jautājoši uzlūkoja Sibillu. - Kādu tieši papildus iejaukšanos tu domā? - viņš painteresējās, kas burvei bija plānos.
Pie tiem priekšnosacījumiem
Vai tiešām ierobežojumi bija tikai tie? Daniels apvaicājās, Pēc šī apraksta es saskatu caurumu drošībā, proti, kāds, kam to scepteri vajag, palūdz to paņemt kādam, kurš par to neko nezina un negrasās ar to iesākt neko citu, kā atdot lūdzējam. Kāds uzticams vai arī atbilstoši motivēts.
Mags raudzījās inkvizitorā. Vai tiešām Inkvizīcija palaida garām tik acīmredamu veidu, kā aizsardzību apiet, vai arī Fokss nav izstāstījis visu?
Par cilvēkiem gan viņš nedomāja labāk. Tur nemaz nevajadzētu maģiju, jo cilvēki ir nevērīgi. Ja izmaiņa ir neliela, nav uzkrītoša un nerada nekādas neērtības, tā var pastāvēt nedēļām vai mēnešiem ilgi, pirms kāds kaut ko ievēros. Patiešām, kuru gan interesē kaut kāda kapelas jumta dekorācija? Turklāt kapsētā cilvēki pārsvarā staigā nolaistām galvām, neskaitot bērnus.
Kriss uzmanīgi klausījās Lapsas stāstīto. Ja jau viņu bija izraudzījusi pati Amēlija, tad tas noteikti bija ļoti liels gods piedalīties misijā. Kriss sajutās svarīgs, pat ja gluži nepieredzējis.
"Kāds citādais, aizgājis uz kapsētu un nejauši paņēmis," viņš beigu beigās izteica pirmo secinājumu, bet tad ierunājās tumšais, pasakot apmēram to pašu, kas Krisam bija ienācis prātā. "Izpildīt pavēles ar nolūku atdot to kādam citam varētu skaitīties kā likšana lietā. Bet, ja viņš nemaz nezina, ka kādam ir jāatdod?" jaunietis ieminējās. "Varbūt tas bija kāds no tiem, kam vienkārši patīk vākt lietas. Kleptomāni vai tie, kas vienkārši vāc un krāj visu, ko var?" Tas gan būtu visai vienkārši, bet pagaidām nebija iemesla izslēgt tādu iespēju. "Tad varbūt tas scepteris vienkārši stāv kādā citā vietā. Bet ja kāds to ir gribējis dabūt, viņš varēja aiziet un paņemt, ja vien... ja vien tie nosacījumi nevelkās līdzi uz jebkuru vietu," Kriss pakasīja aiz auss. Viņš tomēr pārāk maz zināja par Krēslas pasaules jautājumiem. Attapies, ka rokā joprojām ir rieksti, Kriss iemeta pārīti mutē un uzdzēra tēju. Domāšana prasīja spēkus, ko jaunietis centās cītīgi kompensēt ar uzturvielām bagātajiem riekstiem. Ja arī kāds no tiem bija amulets, Kristofers par to šobrīd nedomāja.
"Es tos kapus zinu," viņš drīz vien ierunājās. "Nu, tā varētu teikt. Mēs ar kursabiedriem vienreiz gribējām aizbraukt paskatīties. Bildēs izskatījās iespaidīgi," Kriss pamāja uz attēlu. "Tur nevarēja bez ieejas biļetes un visādos random laikos vazāties. Mēs pat rezervējām vietu ekskursijas grupā. Bet diemžēl kaut kāds malacis bija nogrāvis metro sistēmu, nokavējām un netikām iekšā. Tur tā foršākā puse ir pieejama tikai ar ekskursijām, nevar pats iet skatīties. Nepaspējām," Kriss noplātīja rokas. Tas, ka viņam neveicās, nebija nekāds pārsteigums. Tagad bija uzradusies iespēja tur atgriezties, tāpēc puiša acis iemirdzējās. Iespējams, ja to visu vietējie un vecākie jau zināja, tomēr Krisam gribējās justies noderīgam. Viņš apēda vēl dažus riekstus.
- Nē. Es iespējams neprecīzi izteicos. - Bens atbildēja. - Scepteri nevarēja paņemt ar mērķi, atdot citam. Jo tas ir mērķis izmantošanai. Nu, ne personīga izmantošanā, kā spēka realizēšana, bet atdošana citam arī ir izmantošanas mērķis. Bez tam, ja jums kāds palūgtu ko tādu izdarīt, vai jūs vienkārši to darītu? Bez kādiem jautājumiem un intereses? - Scepteri bija paņēmis citādais. Tas nu bija skaidrs. Bet kas bija šis citādais, kurš spēja būt tik bezrūpīgs un neieinteresēts. Tas lūk bija jautājums.
Jaunekļa izteikumi arī apstiprināja inkvizitora paša domu un viņš apstiprinoši pamāja jaunajam citādajam. - Jā, izpildīt pavēli ar nolūku atdot ir izmantošana. - ja tas iepriekš no viņa stāstītā nebija skaidrs.
- Vēl līdz pagājušajai naktij scepteris atradās kapsētā. Par to esmu pilnīgi drošs. Tāpat kā par to, ka šobrīd tur tā vairs nav. - Bens nedaudz iešķībi pasmaidīja.
Saņēmis apstiprinājumu savam domu gājienam, Kristofers sajutās ļoti gudrs un varbūt pat nedaudz pārgalvīgs. "Neliela septītā līmeņa iejaukšanās tev patīk mieti ar spārniņiem," Kriss iesmējās un pastiepa roku baltmates virzienā, it kā izpildot sīku burvestību. "Tik vien, lai pastumtu kādu jau tāpat vācošu pareizajā virzienā. Tas varbūt par nereģistrējas kā prāta ietekmēšana," viņš prātoja, nebūdams līdz galam pārliecināts. Gan jau vecākie un zinošākie varētu palabot. Bet doma par tādu tauriņa spārnu vēzienu Krisam šķita interesanta. Tieši ietekmēt nevarēja, lai neradītu aizdomas. Bet tik vien kā likt kādam vairāk mīlēt mandeles nekā zemesriekstus... tā noteikti nebija pasauli graujoša izmaiņa, ja vien neatradās pareizajās rokās. Puiša plauksta atkal bija atvērta, un tajā esošos riekstus viņš sabīdīja divās grupiņās. Pa vidu palika viens apdrupis Indijas rieksts.
Kad Greisa saņēma apstiprinājumu par viņu sadarbošanos ar Nakts sardzi sievietes sejā parādījās neizprotama izteiksme. Burve acīmredzot nebija sajūsmā par sardžu sadarbošanos, bet labi, viņa aizvēra muti un klausījās, ko viņiem Bens tālāk stāstīja apdomājot pie sevis dzirdētos faktus un informāciju.
Vien, kad stāsts par Amēliju un viņas scepteri bija galā, Greisa nopūtās. Baltmatei tas viss likās tik savādi un dīvaini, un vairāk kā aizdomīgi. Viņi Amēlijas izraudzītie, kāpēc? Zilais skatiens nopētīja pie galda sēdošos ar kritisku skatienu. Viņi bija dažādi, cits par citu savādāki un šī bija vienīgā lieta, kas viņus vienoja, kaut kāda murgu balss.
- Sen bija laiks to iznīcināt. - Greisa domīgi noteica, inkvizicija tikai tagad vēlējās sākt darboties, kad scepteris bija pazudis, agrāk, kad viņiem visiem bija tādas iespējas viņi nevarēja rīkoties? Lai gan no otras puses... nevarēja noliegt, tas senais artefakts nedaudz kārdināja arī Greisu. Spēks un vara...
Viņa pasmaidīja.
Viņa ieinteresētu palūkojās uz Krisu, nedaudz pašķiebjot galvu uz sāniem. Kā tāds ziņkārīgs kaķis, kurš pēta medījumu, kam nav bail pietuvoties pietiekami tuvu. - Cik žēl, ka man nepatīk mieti ar spārniņiem, bet ja patiktu, es tev sagādātu pārsteigumu. - Gaišmate valdzinoši pasmaidīja jauneklim.
"Tas tāpēc, ka es tikai jokoju," Kriss atkārtoja žestu un plati pasmaidīja. Drosme viņu vēl nebija pametusi.
Jans paliecās uz priekšu, lai paņēmtu fotogrāfiju un sīki iegaumētu, kā scepteris izskatās.
- No kāda materiāla tas ir? - viņš pavaicāja, joprojām lūkojoties attēlā. - Nevar īsti saprast.
No bronzas? Kā uz sarkofāgu vākiem piestiprinātās rozes? Bet tas tas būtu ļoti smags. Toties neizceltos uz kapsētā izmantoto materiālu fona. No koka? Bet tad tas sen būtu satrūdējis. Vai arī no noburta koka, un tad gan kāds Citādais varēja pamanīt, ka ar šo te priekšmetu kaut kas nav kārtībā. Un paņemt intereses pēc. Papētīt.
Jans pats tā darītu, ja ko līdzīgu kaut kur ievērotu.
Danielam patika Krisa spārniņu teorija un viņš piekrītoši pamāja. Mēdz gadīties arī kolekcionāri, kas sastaipās mājās visu ko, ar vienīgo mērķi kaut kur nobāzt un ik pa laikam apskatīt. Denijs bija dzirdējis, ka tādi zagļi sagādājot visvairāk grūtību viņi nemēģinās guvumu pārdot vai izmantot, varbūt pat nevienam citam nerādīs, tas nekad nekur neparādīsies. Ja nu vienīgi to kolekcionāru neapzags kāds cits. Šī būtu darba teorija numur viens, cik nu vispār var spriest, neredzējušiem vietu.
Kad Greisa ierunājās, ka tāds priekšmets jāiznīcina, tumšais mags tikai uzmeta viņai neizdibināmu skatienu. Iespējams, viņš nepiekrita tādam apgalvojumam. Lai vai kā, tas bija vien īss brīdis. Kad Jans atsāka iztaujāšanu, Denijs pamazām sāka malkot tēju, kura nu bija pietiekami padzisusi (sagandēt tējas dzeršanas procesu ar buršanos viņš pat nedomāja), joprojam klausīdamies un sekodams līdzi sarunai.
Nejauši paņēma... no kapellas jumta. - Sibilla uzjautrināti pasmaidīja, bet tālāk domu neizvērsa, citādi nāktos prātot par - vispār jau reālo iespēju -, ka Citādais bijis lidojošs. Jāiet un jānoskaidro, tad arī kļūs zināms, kā scepteris atstājis savu līdz šim stabilo vietu.
Tad burve pievērsās Benam. - Inkvizīcijai nav pieņēmumu, cik lielu iejaukšanos Līdzsvarā varētu prasīt sceptera atgūšana? Un, iespējams, mūsu savstarpējie strīdi, ja nu to atradīsim? Ja līdz šim par to nav padomāts, tad Inkvizīcijai nāksies sekot līdzi notikumiem un vajadzīgajā brīdī ierasties ar atbilstošām licencēm. Pati lielākā būtu - atļauja scepteri iznīcināt. Un kaut kas ir jāveic tajā brīdī pretējs arī. Es pat nezinu, gaišs vai tumšs. - Konkrēti noskaitīt, cik papildus reizes dienā vajadzēs ietekmēt cilvēku prātus, "aizņemties" spēku vai darīt ko tamlīdzīgu, Sibilla šobrīd nevarēja. Lai Inkvizīcija domā.
Paldies par informāciju, Kristofer! - Jo tā jau nebija, ka visi Londonas kakti būtu izložņāti.
"Jāaiziet un jāapskatās, kāda tā kapella ir," uz Sibillas smaidu Kristofers atbildēja visai nopietni. "Pēc bildēm spriežot, tur ejas starp tām kapenēm ir tā kā zemē dziļāk, nevis ēkas ir uz augšu no zemes. Ja to neuzmana ekskursiju vadītāji, es mierīgi iedomājos, ka tur var arī tā aiziet, kur nevajag, pieiet pie jumta, apsēsties, atspiesties pret kaut ko, nejauši nolauzt kādu scepteri un aiznest mājās. Tāpēc jau tur var tikt tikai ar gidu. Bet kā jau teicu - neesmu tur bijis, tikai redzējis bildes," Kriss paraustīja plecus. Tūristu apskates vietu attēli internetā ne vienmēr atspoguļoja reālo situāciju. Pareizāk sakot, gandrīz nekad, jo vienmēr publicēja no visiesapidīgākā rakursa uzņemtos attēlus vai tādus, kur fonā nerēgojās kaut kas nevēlams. "Es piesakos aiziet. Kaut vai kā parasts cilvēks. Gribu to vietu redzēt," viņš izklausījās pat nepacietīgs.
Lai arī Kriss bija izteicis savu vēlmi, pārējo formalitāšu nokārtošana varēja aizņemt laiku, un droši vien tūlīt viņi neskries. Tāpēc jauneklis izvilka no kabatas viedtālruni, atvēra pārlūku un ierakstīja meklētājā atslēgvārdus "Highgate cemetery", "London", "chapel".
"Cik neinteresanti!" savus meklējumus Kriss beidza ar vilšanās nopūtu. "Tā kapella laikam ir ieejas ēka! Tur var pieiet bez biļetēm jebkurš. Un tā tiešām ir augstāka," viņš pamāja Sibillai par to, ka sievietes izteiktās aizdomas patiešām bija apstiprinājušās. Varēja manīt, ka iepriekšējā degsme puiša izteiksmē ir noplakusi.
Aiziet un pašiem visu apskatīt tā vai tā nekaitētu, Daniels atzīmēja. Turklāt par to vietu ir baumojuši, ka tur spokojas. Varbūt tam ir kāds pamats? Piemēram, kāda maģija nevēlamu personu atbaidīšanai?
Skatiens pievērsās inkvizitoram. Nupat viņi nonāca stadijā, kurā, uz vietas sēžot, var tikai gudri un bezjēdzīgi spriest. Ap šo brīdi Foksam pienāktos vai nu teikt nobeiguma runu, ja kas tāds bija pieglabāts, vākt prom savu rižo purnu vai arī varbūt paskaidrot, kāda nozīme tiem veiksmes cepumiņiem, ko viņš tā sargāja, bet nebija iesaiņojis promnešanai. Daniels padzērās.
- Spokojas? - Janam nebija pārlieku liela interese par spokiem, pareizāk, viņš piekrita Danielam, proti, tā drīzāk ir maģija, kas atbaidītu nevēlamas personas.
- Nezini, tieši kurā vietā spokojas? Taču ne jau visā kapsētā? - balsī skanēja ieinteresētība. Precīza vieta - tas būtu labs iesākums. Teiksim - "spoks parasti parādās labajā pusē no sera tāda-un-tāda kapa pieminekļa un pēc laiciņa pazūd lēdijai tādai-un-tādai uzliktā Nāves eņģeļa statujā". Vai apmēram tā. Sebastjans pats neko par kapsētas spokiem nezināja.
Pēkšņi ko atcerējies puisis pasmīnēja. - Spoki, ne spoki, bet valabija tur esot biedējusi ļaudis. Nu, tas ķengurs, kas nemaz nav ķengurs. Iedomājaties atnākt uz cienījamu, vecu kapsētu un ieraudzīt tur ķenguru.
Labi, tā bija novirzīšanās no tēmas, bet precīzāka spoka redzēšanas vieta gan būtu vēlama, tā Jans sprieda.
Nostāsti, tumšais mags nolika krūzīti un iegrimis atmiņās, vēstīja par lielāko kapsētas daļu un dažādiem tēliem, katrs redzējis kaut ko savu, piemēram, sieviešu spokus, vai arī radījumu ar smailām ausīm un sarkani degošām acīm. Viens, kuram mašīna salūza turpat pie kapsētas, sastapās ar šādu viepli, kas cauri sētai pretī blenzis, otram tas bija pāri sētai izlēcis pretī. Vēl kopš 60-tiem gadiem runāja par kādu gara auguma vampīru ar hipnotisku, caururbjošu skatienu, garā līķautā vai mētelī, cepuri galvā. Tam esot piemitusi spēja izzust tukšā gaisā. Dažkārt tas esot skatījies tālumā, un, tam nākot tuvāk, teleportējies īsu gabalu tālāk, it kā nevēlētos, ka viņam traucē. Katrā ziņā, viņu esot redzējuši vairāki liecinieki. Var jau būt, ka kāds no mūsējiem, taču dīvaini, ka cilvēki tad šo ieiešanu Mijkrēslī atcerējušies. Vēl tur tuvumā manītas beigas lapsas bez ievainojumu pazīmēm vai arī ar pārgrieztām rīklēm. Neviens gan īpaši nebrīnītos, ja to izrādītos pastrādājuši sātanisti vai arī kāds vietējais, kurš to visu bija ņēmis galvā pārāk nopietni. Bija arī citas parādības. Haigeitai ir visai skaļa slava kā spoku apsēstai vietai. Sīkāk būtu jāpēta tā laika avīzēs un Sardžu arhīvos. Nevarētu teikt, ka mani tādas lietas jebkad būtu īpaši aizrāvušas, ārsta rokas saņēma tasīti un pietuvināja lūpām. Daniels ir racionāli domājošs, un nebija īpaši interesējies. Ko savulaik bija padzirdējis, to arī tagad mierīgi atstāstīja.
Vilis delikāti un bez trokšņa iestūrēja mutē baltās nūdeles un pāris gabaliņus gaļas, bet viņa acis pārsvarā bija pievērstas atnestajam cepumiņam. Tas bija vienīgais, ko viņam patiešām bija gribējies, taču ieaudzinātā nedaudz vecmodīgā pieklājība neļāva uzreiz sadrupināt kraukšķīgo mīklu pirkstos. Viņš neuzdeva nevienu jautājumu. Kam gan viņam tas?! Visapkārt tie bira cits cauri citam. Tikai uz mirkli kungs pacēla acis uz Krisu, it kā pēkšņi būtu ieraudzījis burunduku, kas skaita Einšteina relativitātes teoriju. Liekas, ka Vilim jauneklis patika. Viņš centās domāt loģiski.
Mags atbīdīja pusizēsto bļodiņu un pievilka tuvāk šķīvīti ar cepumu. Viņš skatījās uz to kā uz iesaiņotu dāvanu pirms tai tiek noplēsts krāsainais iepakojuma papīrs. Priecīgs satraukums iegūlās vīrieša acu kaktiņos, veidojot vieglas krunciņas, kādas rodas cilvēkiem, kuri nekautrējas smieties. Bet pirksti vēl mirkli vilcinājās, atvirzot iepazīšanos ar balvu vēl kādu brīdi. 79 procentu varbūtība, ka scepteri ir paņēmis neiniciēts tumšais. Vispār bez ievada Vilis izmeta frāzi ar tādu pārliecību balsī, ka tie 79 procenti izklausījās kā pieglaimīga pieklājība, kas patiesībā likās slēpjam viņa ciešu pārliecību. Un nē, mums nebūs nepieciešama atļauja sceptera iznīcināšanai, jo tas jau ir panākts kompromiss, vai ne? Skolotāja tips paskatījās uz inkvizitoru.
Viļa pirksti saspieda sava cepuma ārējo kārtiņu un viegli drebot centās sataustīt vēstījumu, kam tādos izstrādājumos bija jābūt.
Ja to vispār ir tik vienkārši iznīcināt
Tumšais mags noņurdēja krūzītē. Viņam negribējās piedalīties tamlīdzīgu priekšmetu iznīcināšanā. Lai ar to nodarbojas Inkvizīcija, ja vēlas. Balss galvā tikai gribēja, lai priekšmetu noliek vietā.
- Reģistrējas. - inkvizitors visai sausi atteica Kristoferam. Bet par to jau nebija stāsts. Protams, sardžu darbinieki varēja apskatīt dažādas versijas un Benu priecēja, ka citādie jau bija kopīgi sākuši prātot un spriest, kas tad īsti bija varējis notikt.
- Tas ir no dzelzs. - Bens atbildēja Sebastjanam. Bildi viņš atstāja citādajiem, tikai šobrīd pavilka uz savu pusi, lai parādītu smalkāk. - Kāts ir no dzelzs. Gals ir tāds kā no pērlei līdzīga materiāla, tikai lode ir liela. Iespējams, ka tā ir liela pērle. Un tad spārniņi ir apsudraboti un arī šiem rotājumi ir apsudraboti. - viņš norādīja uz sceptera rotājumiem.
- Vispār jau paņemt no jumta nav nekas sarežģīts. - inkvizitors pasmaidīja pretī Sibillas smaidam. - Citādais jau var iet caur krēslu un tad nokļūšana uz jumta nav nekas sarežģīts. Nekas neiespējams. Katrā ziņā, viņš ir arī izmantojis nakts aizsegu. Un vēl par kapelu runājot. - Bens palūkojās uz Kristoferu.- Nē, tā nav ēka pie vārtiem. Kapela, uz kuras jumta atradās artefakts atrodas kapsētā iekšā. Un jums katrā ziņā nav jāiet kā ekskursantiem. Vienkārši palūdziet jūs ielaist. Bez šaubām, jūs zināt, kā mēs daram tādas lietas. - ja jauneklis nezin, gan jau vecākie kolēģi viņam paskaidros.
- Inkvizīcija nezin kur scepteris atrodas. - Bendžamins mulsi pasmaidīja. - Inkvizīcija nezin pret ko jums jācīnās. Tādēļ ir grūti spriest par papildus iejaukšanos. Jums ir tiesības brīvi darboties un darīt visu nepieciešamo, lai scepteri atgūtu. Ja jums vajag sazināties ar mani, sazinieties ar savu vadītāju un viņš nodos jūsu ziņu man vai manam priekšniekam. Inkvizīcija, protams, tāpat kā vienmēr sekos līdzi notikumiem. - par to Sibilla droši varēja neuztraukties.
Bendžaminam nebija komentāru par spoku stāstiem. Acīmredzot, viņa rīcībā nebija informācijas, kas saistītu kapsētas spoku stāstus ar notikušo zādzību.
Viņš tikai apstiprinoši pamāja, ka Vilim bija taisnība. Sceptera iznīcināšanai atļauja nebūs nepieciešama. Par to jau bija izlemts.
Ar vieglu krakšķi salūza Viļa fortūnas cepumiņa mīkla. Un jau pēc mirķļa citādā pirkstos atradās neliela lapiņa ar fortūnas vēstījumu: Kāds par tevi runā labu.
Sadzirdot cepuma salūšanas kraukšķi, Bens palūkojās uz cepumu šķīvi un pabīdīja tos tuvāk sardžu biedriem. Palaižot vaļā šķīvi, viņa roka viegli pamāja uz cepumiem. - Tagad jūs tos varat paņemt. - inkvizitors pamāja uz cepumiem. - Tā ir daļa no darba uzdevuma. Iespējams dos jums kādu norādi. -
Tagad tie, kas bija pieraduši uz visu skatīties caur krēslu, manīja, ka cepumi ir maģijas apdvesti. Tiem bija dažādu krāsu auras.
- Man izskatās, ka mēs tūlīt dosiemies turp. Vismaz es, - Sebastjans uzmanīgi noklausījās Bena teikto.
Vēl jau jāatrod pareizā kapella, ja jau tā nav ieejas celtne.
Oho!
- Nu... būtu es zinājis, ka gals ir liela pērle, sen būtu paņēmis, - gaišais pasmējās. Tik tiešām - apraksts izklausījās kārdinoši.
- Bet tiešām, tas apstiprina to, ka cilvēki scepteri saskatīt nevarēja. Es neticu, ka par spīti gidiem, ieejas biļetēm un visam tam pārējam pa šiem laikiem kapsētu nav krustu šķērsu izpētījis bariņš puišeļu, kas, protams, neapmierinājās ar līšanu caurumos, bet pārstaigāja arī jumtus, kur vien spēja uzrāpties.
Viņš pastiepa roku, lai paņemtu fortūnas cepumu. Puisi nebūt nebija iecirties uz domu - ja pirmajā reizē nedeva, tagad vairs neņemšu! Paskatījies caur krēslu, Jans uz labu laimi (fortuna, protams!) paņēma vienu cepumu. Tam bija oranža aura.
Greisa joprojām sēdēja ar visai garlaikotu sejas izteiksmi, lai gan nevarēja noliegt, sievieti interesēja, kāpēc Amēlija bija izvēlējusies viņu šim uzdevumam. Acis samiedzās palūkojoties uz cepumiņiem, gaišmatei nepatika īpašos uzdevumos sadarboties ar citiem, viņa vienmēr bija pati par sevi. Un vai tagad viņiem visiem vienā barā vajadzēja doties uz kapsētu? Un pētīt vienu kapelu? Bet acīmredzot inkvizīcija to vēlējās. Un tieši tāpēc, lai nesanaidotos ar kādu viņa piekrītoši pamāja ar galvu, bet šis mājiens bija vairāk sev nekā apkārtējiem.
Vienā brīdī, gan burve aizdomājās par Marisu, ka iespējams noderētu pajautāt viņam par scepteri, bet tad atkal... viņu pēdējā tikšanās reize bija savāda. Un viņa uzrašanās pie viņas mājās bija nepieņemama. - Nolādētais, jāklis! - Baltmate nolamājās nedomājot par sekām, par iespējām, bet tas burvis viņai pēdējā laikā sagādāja vairāk galvassāpju, kā baudas.
Turklāt bija vēl viena lieta, kas Greisai tajos kapos nepatika. Sieviete tur bija bijusi jau iepriekš, tikai citu iemeslu dēļ.
Burve pastiepās un paņēma cepumiņu, pat nepalūkojoties uz to aurām.
Cepums nokraukšķēja viņas pirkstos, kamēr skatiens jautājoši vērās uz biedriem, tas gan ilgāk aizkavējās pie kolēģa. - Mēs dosimies uz turieni jau tagad? - Vai arī kāds labiņais vēlējās pārģērbties melnās sēru drānās? Greisa pasmīnēja un palūkojās uz cepuma vēstījumu.
Ir viens sarežģījums. - Sibilla atbildēja Benam. - Caur Krēslu ejot, Citādais redzētu, ka scepteris ir spēcīgi maģisks. Vairums no mums būtu ieinteresējušies un censtos to paņemt, lai izpētītu. Kas atkal ir mērķis, un scepteris nebūtu paņemams. Tā ka te ir, par ko padomāt.
Sibilla paņēma cepumu, kuram redzēja zaļu auru. Laužot to uz pusēm, burve atsaucās Greisas jautājumam. - Jo ātrāk tur ieradīsimies, jo svaigākas pēdas un vieglāk uztaisīt kompasu. - Sibilla izmantoja vārdu "kompass", lai gan, kā zināja gandrīz visi klātesošie, uzburtā pazudušā saikne nebūt nebija magnētiska.
Krisa teorija šķobījās ne tikai viņa domās, tomēr pavisam no tās atteikties jaunietis nevēlējās. Vismaz kamēr nebija nevienas skaidras norādes, ka tā ir pavisam aplama. Saņēmis atļauju cienāties ar cepumiem, Kristofers šajā sanāksmē pirmo reizi izmantoja Krēslas redzi. Viņš paņēma visgaišākās auras cepumu un iedomājās par vēl kaut ko. "Kādā krāsā aura ir kleptomāniem un psihiski nelīdzsvarotajiem?" Lietas, ko varbūt nevarēja noteikt, uzmetot skatu cilvēkam parastajā pasaulē, varēja ātri vien kļūt skaidras Krēslas pasaulē. Tā kā līdz šim Krisam nebija bijusi ne darīšana, ne interese par psihiskām novirzēm, nācās paļauties, ka kāds no vecākajiem zinās atbildi, jo šo jautājumu nevarēja tik vienkārši iegooglēt.
Pie Sebastjana atzīšanās, ka viņš pats būtu paņēmis scepteri, inkvizitors uz viņu nedaudz pētoši palūkojās. It kā teju vai nopētīdams, vai vīrietis to domāja nopietni, vai arī nē. Katrā ziņā, šis nebija joks, par kuru Bens smējās.
- Mhm. Ir tāda lieta. - Bendžamins pamāja Sibillai. - Ejot caur krēslu būtu redzams. Un mērķis un jā... bet tādēļ jau esat jūs, lai noskaidrotu kā tieši tas notika. - ja viņš būtu zinājis atbildes uz visu, būtu jau pateicis. Taču Inkvizīcijai bija nepieciešama palīdzība. Tādēļ viņi šeit atradās.
- Es patiesībā nezinu. - inkvizitors atzina, palūkojies uz Kristoferu un mulsi paraustīja plecus. - Ņem tumši zilo. Tā vismaz ir vistumšākā. - nebija viņam pie rokas auru skaidrojamā vārdnīca.
Cepumiņi ar vieglu kraukšķi salūza un līdz ar vienu no krakšķi atskanēja arī Greisas telefona īsziņas signāls. Tev arī jauku diena, saldumiņ! vēstīja īsziņas saturs. Sūtītājs, protams, bija Mariuss.
- - - -
Cepumiņu vēstījumi:
Sebastjans - Koncentrējies uz ilgtermiņa plāniem
Greisa - Laime ir meklējama īstajā momentā
Sibilla - No virsotnes tālāk redzams
Kristofers - Nesteidzība ir panākumu atslēga
Kriss jau būtu bijis gatavs gājējs uz kapiem vai vismaz pie tumši zilu auru nesošiem ļaudīm, kad viņa paņemtais gaišās auras cepums gandrīz vai ieņirdza sejā. Nesteidzība. Kā tad! Puisis saviebās un nometa cepuma druskas uz galda. Lapiņa ar viedo tekstu tika iestūķēta bikšu kabatā. Foksa izturēšanās lika domāt, ka tie nav nekādi laimes cepumiņi, bet gan padoms katram konkrēti, tomēr atpakaļ uz migu Kriss netaisījās. Gan jau tas scepteris nevarēja gaidīt mūžību, kad tam pakaļ ierastos zaigojošie gaismas bruņinieki. Šāda doma gan atkal lika atcerēties par diviem tumšajiem, kas arī atradās pie galda. Kriss nopētīja Greisas cepumiņu. Pat ja cauri papīram viņš neizlasīja blondīnei paredzēto tektu, izklausījās, ka viņa dabūja dubultā ne tikai drukātu, bet arī digitālu.
"Uz kapiem?" Kristofers ieminējās, cenzdamies apvaldīt nepacietību balsī. Ja viņiem svarīgā kapella atradās kaut kur dziļāk Haigeitā, viņš to gribēja redzēt. Jo ātrāk, jo labāk.
Noklausījies, kas inkvizitoram sakāms, Daniels pasniedzās pēc cepuma. Viņam bija gluži vienalga, vai saņemtais būtu tumši zils, vai violets, vai pat sudrabains pēc auras. Nu, gandrīz vienalga. Slimīgi, zaļgani hlordzeltena vai tamlīdzīgas neveselīgas auru krāsas viņu nesaistīja un savas rokas tādās viņš parasti tāpat vien centās nebāzt, bet tā jau bija profesionālā novirze.
Ātri izlasījis savu zīmīti un iemetis to kabatā, un apēdis cepumu, viņš apstiprinoši pamāja.
Uz kapiem.
Cepumiņš salūza Greisas pirkstos, sieviete izņēma no tā lapiņu un izlasīja, kāds vēstījums tika viņai. Skatiens tikai atspoguļoja vienu - nopietni? Jebkurš, kurš uz viņu palūkotos saprastu, ka šis cepumu vēstījums baltmatei likās pilnīgi stulbs un nevietā.
Laime ir meklējama īstajā momentā! Kā tad! Un, kad atskanēja īsziņas signāls, sieviete nolika lapiņu ar visu cepumu uz galda. Atvērusi somiņu, burve kādu brīdi pa to parakņājās, līdz atrada savu telefonu. Atbloķējot ekrānu un ieraugot, kas ir ziņas sūtītājs viņa tikai nobolīja acis.
Bet patiesībā nebija jau tā, ka Greisa būtu pārsteigta. Izlasījusi ziņu, gaišmate nevērīgi iemeta telefonu atpakaļ somā. Viņa labprāt būtu nodomājusi vēl kādu neglaimojošu domu, bet šoreiz savaldījās, lai nesanāktu nolādēt, kādu senu pakaļu, kurš pēc tam par to uzjautrinātos un tikai atriebtos alkatīgos veidos. Labi, daži no šiem veidiem arī viņai patika, bet tomēr... pašreiz Greisai nebija pārāk labs garastāvoklis.
Viņa piecēlās no savas vietas un palūkojās uz pārējiem.
- Ejam? - Greisa bija gatava pamest šīs mīlīgās telpas.
Abi tumšie gan apstiprināja Krisa izteikto domu, tomēr viņš nebija pārliecināts, ka viņam šāda informācija ir jāsaņem no pretējās frakcijas. Uzdevums varēja būt viens, bet vai viņi visu darīs plecu pie pleca, tas Krisam vēl nebija skaidrs. Ikdienā sardzes tik cieši nesadarbojās to viņš zināja. Tāpēc tagad pirms celties un braukt uz kapiem, Kristofers paskatījās uz gaišajiem. Par septiņdesmit deviņu procentu skolotāju viņš nebija vēl drošs, bet Jans un Sibilla bija vecāki un zinošāki Sardzes nodaļas darbā. Izstrēbis tējas paliekas un tās papildinājis ar pēdējiem plaukstā palikušajiem riekstiem, Kriss bija gatavs pamest Fortūncepumiņu, lai dotos uz Haigeitu, kas no visiem varbūtīgajiem galamērķiem viņam personīgi interesēja visvairāk.
No virsotnes tālāk redzams. Cepumiņš vēstīja pietiekoši parastu lietu, bet, kā jau tas mūždien ir, saprast vēstījumu varēja dažādi. Sibilla ielika zīmīti makā, ko kārtīgi ielika atpakaļ kabatā. Burve palūkojās uz Benu un palocīja galvu, piekrītot Inkvizitora teiktajam un reizē atvadoties. Nekā jautājama viņai vairs nebija.
Sibilla piecēlās. - Dodamies. Uz Haigeitu. - Burve devās ārā no restorāniņa.
Sebastjans par atbildi inkvizitora gauži nopietnajam skatienam pasmaidīja.
- Ne jau lai izmantotu. Drīzāk kā kaķis paspēlētos.
Šajā viņa teiktajā vīdēja vēl ne gluži līdz galam noformulēta ideja, kas, protams, kā jau bija ar idejām, varēja būt pavisam greiza un nepareiza, proti - kaķi, parastie mājas kaķi, redz visu visos Krēslas līmeņos. Kas liedz kaķim paspēlēties ar mantiņu, un pēc tam, kad tā izkustināta no vietas, tad to var paņemt jebkurš? Pats viņš pat īsti nebija pavērojis, kāda izskatās Krēsla, kad pats transformējas par tīģeri, bet tīģeris jau bija lielais kaķis nevis mazs istabas minka, un tas nebija viens un tas pats. Vismaz viņam nešķita, ka zvēra izskatā viņš ko dižāk vai dziļāk redzētu.
Koncentrējies uz ilgtermiņa plāniem vēstīja cepums. Iespējams, tas noderēs, lai gan pašlaik Jans nespēja iedomāties, kādā veidā noderēs.
Puisis noglabāja zīmīti kabatas portfelī, atvadījās no Bena un, piekrītoši pamājis jau ne reizi vien izskanējušajam - dodamies! draudzīgi uzskatīja Kristu, Vilu un Danielu, sak' - ejam! - un sekoja Sibillai.
Bija nedaudz interesanti, kā Greisa ceļos uz kapsētu šādā izskatā, un kādas izskatīsies viņas augstpapēžu kurpes pēc pastaigas pa zemainām taciņām. Tiesa, Jans nešaubījās, ka, ja nu kas, visam tiks uzlikta prasmīga ilūzija. Vai ne?
Jana ideju Kriss līdz galam nesaprata, bet Sibillas atbilde bija nepārprotama. Kriss atsveicinājās no Foksa un Fortūncepumiņa saimnieka un šķūrēja ārā uz ielas, kur apstājās. Viņiem bija jānokļūst līdz Haigeitai, bet droši vien ne ar metro, kā Kristofers ar draugiem bija braucis iepriekš. Viņam pašam transports nebija, un katram apburt savu šoferi arī droši vien nebūtu praktiski, tāpēc Kriss ļāva par šo plāna daļu parūpēties citiem.
Viņš vēlreiz ieslēdza telefonu un atvēra karti, lai gūtu vismaz kādu priekšstatu par tuvējo apkārtni. Kaut kur pusceļā pamanījis Kamdenu, Kriss jau nopriecājās, ka lieliskāku vietu, kur slēpt tāda paskata objektu, nevarētu iedomāties, bet tad atcerējās, ka scepteris diez vai būs pie parastajiem cilvēkiem un tiem redzams, tāpēc tālāku pētīšanu viņš pātrauca vismaz līdz brīdim, kad viņi nebūs uz ielas starp šiem parastajiem cilvēkiem.
Daniela fortūnas cepumiņš vēstīja: Balts un melns ir tikai krāsas.
----
Foksa kungs vairāk necentās aizkavēt citādos. Galu galā, viņiem priekšā bija liels darbs un nebija ko lieki kavēt laiku sēžot pie galda.
Nekā vairāk ko paziņot viņam nebija. Tālākais bija sardžu pārstāvju rokās.
Bendžamins atvēlēja sasauktajiem burvjiem doties. Pats gan vēl palikdams pie galdiņa.
Izejot ārā no 'Fortūncepuma' pavērās Soho ķīniešu kvartāla pārpildītās ielas. Cilvēki steidza savās darīšanās. Un bija manāmi arī lieli tūristu pūļi. Londonā bija atsākusies tūristu sezona.
Tāds gabaliņš jau tā tāpat bija jāiet, kamēr nonāk līdz centrālajai ielai, kur varētu noķert kādu transportu, vai arī līdz metro stacijai. Tas nu bija burvju pašu ziņā, kādu transportu viņi grasās izmantot, lai pēc iespējas ātrāk nokļūtu līdz kapsētai.
Taču, Londonas iedzīvotāji zināja, ka ērtākais transports nebūt nebūs ātrākais. Teiksim, ja viņi tagad izvēlētos apmāt prātu kādam takša šoferim, tik un tā nāktos pavadīt krietnu laika sprīdi sēžot auto un gaidot kamēr auto izlauzīsies cauri pilnajām ielām, ārā no centra.
Te pat īsti maģija nespēja palīdzēt, ja meklētu izdevīgākos ceļus un caurskatītu varbūtības. Mašīna nespēja pacelties pāri, lai aizlidotu pār citiem spēkratiem, kas bija nosprostojuši ielas. Tādā ziņā ar metro tikt līdz kapsētai būtu daudz ātrāk. Un kāpēc gan nē. Jo melnā līnija, kas veda uz ziemeļu Londonu, atradās tepat netālu no Soho rajona.
Diena bija patīkami silta un saulaina. Tas pat īsti vairs nebija pavasaris. Te jau vilka uz vasaras pusi. Vismaz pagaidām nelikās, ka varētu būt lietus. Arī elektroniskās ierīces lietu nesolīja. Bet Londona bija un palika Londona. Tās laikapstākļi bija mānīgi. Nekad nevarēja zināt, kas sagaida pēc piecpadsmit minūtēm.
Izkļuvis uz ielas, Jans pēc sena paraduma noskatīja, kas uz ielas mainījies, tad piegāja tuvāk Kristoferam.
- Ko rāda karte? - viņš ievaicājās. - Kur īsti tas ir?
Pēc šī jautājuma bija noprotams, ka puisim savulaik nav bijusi nekāda interese vazāties pa kapsētām. Nosaukumu viņš zināja, bet kur precīzi tas ir un kā tur tikt, to gan nē. Vismaz bez konsultēšanās ar karti.
- Spriežot pēc burzmas, man izskatās, ka visātrāk būs ar metro. Kā jums šķiet?
Auto bija daudz, sastrēgumi - kā parasti. Viss, gribi vai nē, notiek lēnītiņām un nesteidzīgi.
Kriss sastiepa roku ar viedtālruni. Viņa īkšķis atradās virs pašas Haigeitas. "Ar metro... tā laikam sanāk melnā līnija," Kriss pats ieskatījās un noteica. Tāpat kā toreiz. Atlika cerēt, ka pašnāvniekiem šī nebūs mīļākā diena, lai gan aptumsums noteikti nenāca par labu. "Ja ar metro, tad metro," kad tas bija noskaidrots, Kriss noteica un noskatīja apkārtni. Tā kā viņš uz šejieni bija braucis pa pazemi, tad zināja, kur ir ieeja. Atlika tikai izspraukties cauri ļaužu bariem un pasvīst piebāztā vagonā. Un ja jau bija nolemts par transporta līdzekli, tad nebija iemesla kavēties. Jo ātrāk viņi aizbrauktu, jo ātrāk uzzinātu vismaz kaut ko. Pat personīgas intereses apmierināšana kvalificējās kā plusiņš. Kamēr scepteris tiešā veidā neapdraudēja dzīvi, tikmēr varēja rīkoties pārdomāti.
Greisa nesteidzīgi pameta telpas un devās ārā. Baltmate domīgi vērās uz tūristu pūļiem, kuri gāja garām ar pavērtām mutēm un norādīja uz katru ķīniešu piesprausto laternu, tējnīcu un ēstuvju nosaukumiem. No visiem šiem viņa pati vislabprātāk izvēlētos misteru Vū, tas bija salīdzinoši garšīgs un viņas maciņam lēts. Bet pretī esošajā skatlogā iekārtie gaļas gabali, sievietei vienmēr bija atgādinājušas ceptas žurkas, vai kaķus.
Burve zināja, kur ir kapsēta, viņa tur varētu nokļūt ar aizvērām acīm, bet atļāvusi izpausties biedriem sievietes lūpas klusēja, līdz tomēr viņa neizturēja un ierunājās.
- Tā ir melnā līnija, mums ir jābrauc līdz Haigeitai un tad nedaudz jāpaiet ar kājām. Es zinu, kur tas ir, bet vispār es labprātāk būtu braukusi ar taksi. - Īpaši lielas sajūsmas par cilvēku piebāztu metro Greisai nudien nebija. - Turklāt taksī mēs varētu iepazīties labāk. - Pasmaidījusi Krisam, Greisa atmeta pār pleciem garos matus.
Jā, varbūt kāds domāja, ka viņa nebija saģērbusies īstajās drēbēs, lai dotos uz kapsētu, bet patiesībā baltmatei bija vienalga, viņa nebija caca, vai bārbija, bet pagaidām savu īsto dabu sieviete pacentās neizrādīt, vai drīzāk mēģināja savaldīt savu mēli, lai nepateiktu kaut ko, kas apvainotu kādu gaišās puses pārstāvi. Jo viņi taču bija tik jūtīgi... tik gaiši... bet viņas dvēseli sen vairs nevarēja glābt.
Atvadījies no Bena Foksa un tad no mistera Čanga, kopā ar pārējiem ārā iznāca arī Daniels, kurš, uz mirklīti acis pievēris un pavērsies saules virzienā, pasmaidīja un pastiepās. Labu laiku viņš joprojām prata novērtēt. Kādi no Citādajiem ierosināja līst pazemē? Var arī tā. Līniju krāsas Deniju neatbaidīja. Viņš tikai nemanāmi īsi pabūrās. Tagad garāmgājēji instinktīvi ievēros sava pusmetra-metra distanci no viņu bariņa. Nav jau tā, ka Londonas metro Ziemeļu līnija būtu tā piebāztākā, un šis bija dienas vidus, taču Denijam diezko nenāca pie sirds cilvēki, kuri spiedās pa vidu svešiem bariņiem.
Nākamajā brīdī viņš pienāca pie Kristofera un Vila (ja pēdējais jau bija iznācis).
Jūs līdz šim neesat redzēti? Sauciet mani par Deniju. Un šī daiļā dāma un mana kolēģe, viņš ar galvu pamāja vajadzīgajā virzienā, ir Greisa.
Laiki, kad ar sapazīstināšanu nodarbojās trešās personas, bija jau kādu brīdi pagājuši, un dziednieks negrasījās ļaut tādiem sīkumiem radīt neērtības komunikācijā.
Atminoties savus iepriekšējās reizes piedzīvojumus un zinot Londonas satiksmes ēnas puses, Kriss varētu pat piekrist baltmates idejai par taksi, kurā gan nāktos ļoti saspiesties, lai ietilpinātos visi klātesošie. Kristofers nebija pārliecināts, kā reaģētu Gaismas un Tumsas pārstāvji tik ciešā maisījumā noslēgtā telpā, tomēr izskatījās, ka no tumšās burves puses kāda reakcija jau ir sākusies. Kriss Greisai pasmaidīja un ātri nolaida skatienu, izlikdamies, ka vēl kaut ko pēta viedtālruņa ekrānā.
Kad Tumšais nāca iepazīties, Kristofers pamāja ar galvu un vēlreiz nosauca savu pilno vārdu. "Vai arī vienkārši Kriss," viņš piebilda, ja jau tika piedāvāti tikai vārdi. Tagad vismaz visus varēja kaut kā uzrunāt, nevis saukt paša izdomātajās iesaukās vai par Ej-tu. Šoreiz Kriss vairs nekautrējās noskatīt Greisas vārda īpašnieci. Grācija, iespējams. "Esmu nesen sardzē." Teiktajam bija neliela lepnuma pieskaņa, un arī jaunekļa augums pastiepās mazliet staltāks, it kā viņš savu amatu nestu kā spožu nozīmīti pie krūtīm.
Viņa mūžā pirmais fortūnas cepuma vēstījums bija pietiekoši neuzkrītošs, lai tādu varētu saņemt arī parasts cilvēks. Vilis ieslidināja papīra gabaliņu žaketes kabatā. Tālāk viņš klausījās, vai pārējiem ir idejas par nokļūšanu tuvāk sceptera zādzības vietai. Pats viņš nebija no Londonas un nepārzināja ne vietas, ne līdzekļus, kas ļāva turp nokļūt. Gaišie uzņēmās iniciatīvu. Vai centās aizskriet pa priekšu tumšajiem? Vilis ar bļodiņu piespieda pie galda vairākas banknotes un steidzās līdzi pārējiem. Tad pēkšņi saminstinājās, aši atgriezās pie galda, paskatījās uz inkvizitoru un pagrāba vienu no viņa sargātajiem cepumiem. Otrs vēstījums nogūla kabatā blakus pirmajam.
Pārējie centās izvēlēties, ar kuru transportu braukt. Vilis izklaidīgi klausījās viņos. Ja jau jūs varat mūs taksī norobežot, tad to pašu jūs taču varēsiet izdarīt arī metro, vai ne? Vīrietim laikam likās, ka iepazīšanos taksī Greisa bija nolēmusi veikt intīmākā gaisotnē, kur nevar piedalīties dzirdīgas, bet nevēlamas ausis. Mums labāk būtu izmantot metro. Tur ir sastrēgums. Gaišais mags pamāja ziemeļu virzienā ar roku. Viņš neteica "iespējams ir" vai "varētu būt". Viņš teica "tur ir", it kā droši zinātu, ka mašīnas ir aizsprostojušas ielas. Kungs sāka skatīties apkārt pēc norādēm, kur jālien pazemē.
Ne tik nesen kā es. Viļa sejā atstarojās smaids, kad Denijs bija nolēmis iepazīties ar gaišajiem un Kriss bija atzinis savu pieredzes trūkumu. Vilis bija braucis uz Londonu tikai konsultēt, bet Lansels tā nebija mierā. Viņš bija paziņojis, ka labāk būs, ja Vilis būs oficiāls Nakts sardzes dalībnieks. Un Vilim nebija iespējas protestēt. Vils, tā jums laikam būs ērtāk. Vils Launbahs, Londonas Nakts sardze. Gaišais vēlreiz nosauca savu vārdu un pievienoja piebildi, kas liecināja, ka viņa pilnais vārds varētu būt grūti izrunājams vai neierasts Londonas iedzīvotāja ausij. Roku, kā gaišajiem pie restorāna galdiņa, mags tā arī Denijam nesniedza.
Redzējāt? Neatkarīgi no tā, kuru cepumiņu jūs izvēlējāties, jūs būtu saņēmuši tieši to vienu vēstījumu, kurš bija domāts jums. Vilim kaklā ieguldzēja viegls smiekliņš.
Visi runāja un prātoja par nokļūšanas iespējām Haigeitā. Sibilla piekrita vairākuma domām par metro un, jau izejot no restorāniņa, bija pagriezusies uz tuvākās metro stacijas pusi. Gāja viņa viegli, nekādi ļaužu pūļi sievietei netraucēja, jo burve, tāpat kā Daniels, bija nodrošinājusi sev apkārt brīvu telpu. Ļaudis pat neapjauta paši, kāpēc, Sibillai tuvojoties, viņi izvēlas paspert soli uz skatloga pusi vai uz mirkli apstāties.
Mēs jau ejam uz metro. - Sibilla atsaucās Viļa mēģinājumiem ieraudzīt Londonas metro stacijas zīmi. Viņa zināja, ka par Londonas Nakts Sardzi Vilis nemelo, lai arī Lansels savus darbiniekus nebija iepriekš brīdinājis. Cepumu pieminēšana bija temats, par kuru burve arī labprāt izteica savas domas. Arī smaidot, tāpat kā Nakts Sardzes jaunpienācējs, Sibilla teica, - Fortūnas lomu nospēlēja Inkvizīcija. Vispār būtu interesanti uzzināt, kādi motīvi viņiem lika to darīt. Bet tas taču ir interesantāk nekā iebadīt katram ar pirkstu - tu darīsi to un šito? Tagad ieintriģēti Citādie lauzīs savas galvas, lai atrastu atbildi. Ko arī vajadzēja panākt.
Kriss sekoja Sibillai. Ja pa priekšu peld ledlauzis, kurš atbrīvo ceļu, tad pārējiem nav nepieciešams īpaši piepūlēties. Tāpēc Kristofers gluži cilvēcīgi izbaudīja salīdzinoši ērtos apstākļus, kad neviens elkonis, plecs vai soma necenšas viņu iedunkāt.
Vila apgalvojums lika vēlreiz domās atkārtot sava cepumiņa tekstu. Jāteic, ka tas bija visai atbilstošs Kristofera raksturam, tomēr nezinot pārējo saturu, tik viennozīmīgi spriest nevarēja. "Tu domā, ka tas bija uzdevums? Manējais drīzāk izklausījās kā padoms, kas neko tieši nepasaka. Nevis dari to un to, bet nedari tā un tā," Kriss atbildēja Sibillai. Vismaz par sevi viņš varēja apgalvot, ka vairāk ieintriģēja uzdevums, nekā cepumiņa teksts, kas pat centās viņu piebremzēt. "Bet tie noteikti bija sagādāti cepumi, savādāk mēs varētu pirkt paši savus, ja gribētu, bet neviens tādus, īpaši apburtus neceltu priekšā." Šai daļai noteikti varēja piekrist. Varbūt pat Fokss tos bija atnesis pats, nevis izmantojis restorāniņa krājumus.
Es domāju, ka teksti cepumos ir kaut kas, kas katram pašam būs vajadzīgs, lai paveiktu uzdevumu. Nav teikts, ka rakstītais jāsaprot ļoti burtiski, lai gan vismaz mans teksts ir arī tieši izpildāms. Un varbūt... kad būs izdevība, palasi lapiņas tekstu caur Krēslu. - Sibilla atbildēja entuziasma pārņemtajam Kristoferam. Viņa gan pati nebija mēģinājusi izlasīt zīmīti caur Krēslu, doma par to bija prātā iešāvusies tikai šajā brīdī. Pirmajā izdevīgajā vietā viņa to izdarīs.
Izlasīt tekstu caur Krēslu Kristoferam nebija ienācis prātā. Viņš izķeksēja lapiņu no kabatas un izmēģināja to tagad, kad par iešanas virzienu un drošību rūpējās Sibilla.
Apsveicu, Kris, Daniela lūpās iegūlās viegls smaids, un viņš pamāja arī Vilam. Laikam atbraucējs. Gaišo rokas spiešanas paradumi vai to trūkums viņu šobrīd nesatrauca, un par to, vai Kristofers pēc kāda laiciņa nebūs Citādo lietās gauži vīlies, īsti arī ne. Tie ir Gaišie un tās ir viņu īpatnības.
Par cepumu lietām gan viņš saausījās, un, ilgi nedomādams, savā zīmītē ieskatījās vēlreiz, nu jau cauri mijkrēslim. Tieši aiz muguras neviena nebija, un īpaši arī nesatrauca, ja nu kāds viņam domāto tekstu izlasītu. Pēc tam zīmīte tika noglabāta atpakaļ.
Un re, cik laicīgi, arī Denijs visus iepazīstināja ar Greisu. Sieviete apstiprinoši pamāja ar galvu, ka viņa ir viņa un neviens cits. Greisa sekoja visiem, ejot nopakaļ un cītīgi rokoties pa savu somu, līdz telefons iegūla viņas rokās. Uzmetusi aši tam skatienu baltmate mēģināja palūkoties vai arī metro nav kādas problēmas. Gandrīz vienmēr, kad bija jauks un saulains laiks, kāds pašnāvnieks bija izlēmis nosprostot visus ceļus, un mīcīties vienā vagonā ar sasvīdušajiem svešiniekiem viņa nudien nevēlējās.
Sieviete klusībā pie sevis kaut ko murmināja par to, ka Gaišajiem vajadzētu piebremzēt, savādāk viņa jutās tā it kā kāds no tiem vēlētos komandēt Dienas saredzes Citādo. Nē, nē... tā tās lietas nenotiks.
Nu tu re! Janam palūkoties uz savu noburto papīra lapiņu arī nebija ienācis prātā. Ka noburta, tas bija redzams, pat auras taču bija.
Tiesa, viņš tieši pašlaik vairāk nodarbojās ar to, lai tiktu līdz metro stacijai kopā ar pārējiem, un tāpēc pētīja apkārtni, tajā skaitā caur Krēslu. Gan paspēs izlasīt tekstu vēlāk.
- Mans cepumteksts parastā variantā lika koncentrēties uz ilgtermiņa plāniem. Vai tas attiecas uz mani pašu, vai uz to, ka mantas paņēmējam ir ilgtermiņa plāni, es nezinu. Varbūt abi, - viņš pastāstīja. Galu, galā, tas nekādi nebija noslēpums, un teksts nekāds intīmais vai apkaunojošs.
Puisis pie sevis sajutās uzjautrināts. Kādi varētu būt viņa paša ilgtermiņa plāni? Dzīvot ilgi un laimīgi? Visādā ziņā - neslikts ilgtermiņa plāns! Viņš tā arī darīs.
Kaut arī lapiņas nevienam nebija ienācis prātā pirms tam skatīt caur krēslu, īpaši liels zaudējums tas nebija un nenācās neko nožēlot, ka piemēram inkvizitoram nebūtu uzdots vēl kāds jautājums. Pat skatītas caur krēslu, lapiņas stūrgalvīgi rādīja to pašu tekstu. Nekā jauna.
Apmierinājuši savu zinātkāri, citādie varēja doties tālāk, stacijas virzienā.
Tā kā Daniels un Sibilla bija parūpējušies, lai cilvēki pārāk tuvu viņiem negrūstos virsū, tad nekādu dižo burzmu nejuta. Bet dienas vidū Londonas centrs bija visai cilvēku pārpildīts.
Bet nebija tik traki. Maģija palīdzēja, un kā izrādījās, tad arī melno līniju nemaz tik daudziem cilvēkiem šobrīd nevajadzēja. Metro pienāca pustukšs. Pagaidām nekas neliecināja, ka vilciens kavēsies, ka varētu būt kādas problēmas. Kristofers varēja atviegloti uzelpot.
Tie kuri vēlējās varēja apsēsties, jo jābrauc bija tāds gabaliņš un vilcienā nāksies pavadīt vismaz minūtes piecpadsmit.
Metro bija laimīgi aizkļuvis līdz Haigeitas stacijai.
Vilcienā citādie nebija manījuši neko savādu. Nekas šeit neliecināja par naktī notikušo sceptera zādzību. Tad nu atlika doties līdz kapiem un palūkoties, kas notiek tur.
Nebija gluži tā, ka kapi atradās teju vai pie metro stacijas. Tāds gabals, savas piecpadsmit minūtes bija jāiet ar kājām. Protams, citādie, ja laicīgi ielūkojās kartē un pamanījuši attālumu, varēja apturēt kādu vai vairākus izpalīdzīgus šoferus un palūgt viņus aizvizināt.
Tad pat nenāktos savām kājām kāpt augšup pa stāvo kalnu, kura virsotnē atradās kapsēta.
Bet, nu jā. Ar mašīnu piebraukt varēju līdz pat pašiem vārtiem. Vai arī pieiet ar kājām.
Rietumu kapsētas daļas vārti gan bija rūpīgi aizslēgti un kā jau iepriekš Kristofers bija informējis citus biedrus, tad kapsētas rietumu daļā ieiet varēja tikai gida pavadībā un noteiktos laikos. Šobrīd, acīmredzot, nebija paredzēts tūres laiks. Tādēļ arī vārti bija ciet.
Taču pie vārtiem atradās māja, kurā, protams, uzturējās sargs. Tā bija pusmūža sieviete. Un lai arī viņa pamanīja citādos, kas mīņājās pie vārtiem, viņa speciāli no savas būdiņas ārā nenāca jautāt, ko cilvēki vēlas.
Kapsētas austrumu daļa atradās ceļam, kas bija normāls braucamais ceļš, otrā pusē, un arī šeit bija vārti. Taču tie nebija tik pamatīgi kā tie, kas sargāju ieeju rietumu daļā. Patiesībā, austrumu daļa bija norobežota ar barjeru. Un šeit ieiet varēja jebkurš, kurš iegādājās ieejas biļeti par aptuveni pieciem paundiem. Blakus barjerai bija sarga būdiņa, kurā sēdēja apsargs - vīrietis. Arī viņš sēdēja savā būdā un neizskatījās īpaši ieinteresēts cilvēkos, kas tikko bija atkļuvuši līdz kapsētai.
Vismaz pagaidām citādie nemanīja neko īpašu. Ja palūkojās pa ceļu tālāk uz priekšu, tad tur bija parks. Protams, parks bija norobežots no kapiem un nebija gluži tā, ka kapos bija pavisam viegli ielīst no parka. Protams, nakts tumsā visādi varēja būt. Jo nebija jau tā, ka te kā muzejos būtu nolikta kamera uz katra stūra. Bet viens bija skaidrs uzreiz. Rietumu daļa tika apsargāta daudz centīgāk.
Sebastjanam nebija iebildumu ne ar kājām aiziet līdz metro, ne vagonā pastāvēt kājās, ne arī parikšot stundas ceturksni, lai nonāktu kalna galā, jūtoties gluži mundrs. Galu galā formas uzturēšanai nevar paļauties vienīgi uz to, kas esi citādais, kam ar veselību nav problēmu. Reizēm ir derīgi parikšot.
Turklāt šādi viņi, iespējams, sadalīsies, un nenonāks pie ieejas, vai divām visi reizē. Tāds bars tieši slēgtajā daļā reizē ieiet kārojošo noteikti radītu aizdomas cilvēkos, un tādam baram noslēpties arī ir grūti.
Jans apstājās pie Rietumu daļas vārtiem, nopētīja, ka tie tiešām ir ciet, palūrēja pa šķirbu, kas tur redzams, izskatoties kā cilvēks, kas ir bijis pārliecināts, ka vārtiņiem ir jābūt vaļā.
Gaišais apņēmīgā gaitā pietuvojās sardzes namiņam, pa ceļam izlasot, kad paredzēta nākošā ekskursija, un, uzsmaidījis sievietei, parādot visus savus nevainojamos zobus, un reizē viņu pārliecinot, ka pulkstenis rāda mazliet nepareizi, un ka viņš ir gids, un ir kārtējais ekskursijas laiks, ierunājās:
- Labdien! Kārtēja grupiņa ir klāt. Daži man zvanīja, teica, ka aizkavēšoties, tos arī, lūdzu, ielaidiet, ja piesakās pēc brīža, bet mēs sāksim bez viņiem,- un gaidīja, kad sardze atslēgs vārtus.
Brauciens ar metro un pēc tam gājiens līdz kapsētai Sibillai nemaz nelikās ne grūts, ne tāls. Viņa joprojām uzturēja maģiju, kas apkārtējiem parastajiem ļaudīm neuzkrītoši lika ieturēt distanci un neinteresēties par Citādo bariņu. Diez vai kāds no metro pasažieriem vispār atcerēsies, ka braukuši ar Sibillu kopā vienā vagonā. Burve neaizmirsa arī reizi pa reizei pavērot Krēslas pirmajā līmenī notiekošo, bet pagaidām nekas neliecināja par kaut ko īpašu. Arī Fortūnas cepuma zīmītes teksts nemainījās.
Sibilla nemeklēja apkārtceļus, un tādējādi stāvēja blakus Janam, kad tas apvārdoja sievieti pie Haigeitas Rietumu ieejas. Tikmēr burve atkal ielūkojās Krēslā. Te jau varēja sākt meklēt sceptera pēdas.
Greisa sekoja saviem kolēģiem uz staciju, nopīkstinājusi savu oyster karti, sieviete veiksmīgi tika caur vārtiņiem, lai tālāk varētu aizšļūkt līdz metro. Sagaidot transportu, viņa nekavējās ieņemt vienu no sēdvietām, viņa nekautrējās no apkārtējiem un nelika viņiem sevi aizmirst. Sievietei patika, ka uz viņu lūkojas, ka apbrīno viņas daiļumu. Arī pasmaidīt pretī kādam jauneklim Greisa nekavējās, tikai pirms kāpt ārā no metro viņa piemiedza tam ar aci, vērojot kā puiša sejā atspoguļojas neliela vilšanās par viņas izkāpšanu.
Arī baltmatei nebija grūti aiziet līdz kapsētai, patiesībā viņa zināja ceļu un pārējie to noteikti varēja ievērot, Greisa šo ceļu bija mērojusi iepriekš vairākas reizes. Bet kāpēc? Tas bija noslēpums, ja nu vienīgi kāds nesaņemsies pajautāt to skaļi...
Ar runāšanu sieviete ļāva tikt galā labajiem, pati paliekot stāvot nedaudz nostāk no vārtiem, lūkojoties uz otru kapsētas daļu.
Braucot metro, Kriss vēroja apkārtējos. No sākuma tāpat, bet pēc tam sāka apskatīt viņu auras. Pēc Foksa teiktā vajadzēja meklēt tumši zilu, tomēr neizskatījās, ka tā būtu īpaši populāra pasažieru vidū. Paspējis vēl apskatīt sociālos tīklus un izlasīt kāda kursabiedra sūtīto ziņu, ka nākamajā nedēļā fizikā gaidāms starppārbaudījums, Kriss nobumbulēja atlikušo laiku līdz izkāpšanai.
Tālāko ceļu Kriss noteikti nebūtu atcerējies pats, kaut arī vienreiz te jau bija nācis. Tādiem nolūkiem parasti kalpoja GPS un kartes viedtālrunī, lai nebūtu jāpiebāž jau tā visai noslogotais pauris ar ģeogrāfiskajām koordinātēm. Tomēr šoreiz viņiem bija nu jau cits ledlauzis-tvaikonis. Jana uzņemtais temps lika Kristoferam reāli iesvīst. Lai arī nekāds tiz.lenis viņš nebija, tomēr ar sportu pēdējā laikā nesanāca tik daudz nodarboties, jo lielāko daļu laika aizņēma tādas un savādākas lekcijas vai miegs. Brīžam pat apsvēris domu pieķert atlikušos metrus caur Krēslu, viņš tomēr nolēma to izmantot gadījumā, ja fiksie rikšotāji aizjozīs ārpus redzamības zonas. Kādam jau bija jāpaliek arī kopā ar meitenēm.
Nonākot pie kapsētu ieejām un ieraugot slēgtos vārtus, atmiņā atausa tā reize pirms vairāk kā gada. Protams, tad viņš nezināja, ka ir citādais, ka viņiem ir personīgais gids Jana formā un ka vārti nav šķērslis. Kamēr kolēģis laipni aprunājās ar sardzes sievieti, Kriss pakāpa pāris soļus nost no ieejas vārtu ēkas, un caur Krēslu nopētīja tās jumtu. Pat ja Fokss bija teicis, ka šī nav īstā kapella, tā tomēr bija un palika kapella. Pie reizes viņš arī uzmeta skatu abu sargu aurām, izlikdamies kā gluži parastas tūristu-interesentu grupas biedrs, kas apskata apkārtni pirmo reizi.
Vilis nebija papūlējies uzzināt, kā cilvēki Londonā maksā par metro. Viņam arī īsti nebija nepieciešamības to darīt. Uz īsu brīdi viņš sataustīja savu ēnu un pacēla to no grīdas ar tādu vieglumu, ka varēja droši manīt, ka šī nav pirmā reize, kad mags ieslīgst krēslā. Tikai metro vagonā vīrs atkal izlīda Sibillas nodrošinātajā zonā. Visi, kam gadījās tajā brīdī pētīt fortūnas cepumu zīmītes, manīja redzamas pārmaiņas Viļa izskatā, kuras nebija pārlieku tipiskas tik seklam krēslas slānim. Kunga seju ieskāva garu matu pinkas pāri pleciem un kupla bārda līdz krūtīm. Viņš nedaudz atgādināja krustojumu starp indiešu guru un Kārli Marksu. Cilvēku ierastajā pasaulē Vilis bija gludi skūts. Pacietīgi ārzemnieks gaidīja, kad citi mudinās kāpt no metro ārā.
Uz ielas gaišais turpināja sekot Janam un Sibillai. Mūsu ir par daudz, lai mēs visi salīstu iekšā vienā mašīnā, vai ne? Garām brauca Londonas taksometrs un Vilis bez domāšanas atkal ielēca krēslā un iebāza savu noaugušo galvu pa auto logu, lai novērtētu tā izmērus. Tik pat ātri viņš izspraucās ārā un atkal uz viņa vaigiem spīdēja saule. Nebēdnīga dzirksts iespīdējās maga acīs. He! Es jau biju sācis piemirst, cik daudz privilēģijas patiesībā saistās ar dienestu sardzē. Viņš izmeta reizē visiem un nevienam, kas lika domāt, ka tur, no kurienes Vilis nāk, viņš kādreiz ir bijis aktīvs Nakts sardzes darbinieks.
Pie ieejas kapsētā kungs apstājās un pagaidīja, kamēr Jans tiks galā ar runāšanos. Tikai viņa acis meklēja sūnu, to sūnu, kas pārtika no emocijām, kuras sev apkārt izšļakstīja cilvēki un citādie, un kura auga daudzās vietās, ja uz to paskatījās ar krēslas acīm.
Pārējiem līdzi Daniels devās uz metro. Tā kā zīmīte jau bija izlasīta, Vila izrāde tika palaista garām. Vagonā dziednieks mierīgi varēja arī pastāvēt, tiesa, to ceturtdaļstundu garo gabalu viņš citkārt tādā situācijā labprāt paātrinātu. Tā kā šoreiz viņi nāca barā un nonākt galā pirms pārējiem, visticamāk, nebūtu lielas jēgas, tad, sportisks būdams, Denijs šo gabalu tempā nogāja kājām.
Greisas pārliecināto gaitu Daniels ievērot ievēroja, tikai neko nejautāja. Pirmkārt, viņam nebija paradums kolēģus iztaujāt, lienot viņu dzīvē, un to pašu viņš sagaidīja arī no viņiem. Otrkārt, tas varēja būt saistīts ar kādu viņai pagātnē uzdoto uzdevumu, kas pats par sevi bija iemesls šo tēmu nekustināt. Viņš tikai prātā atzīmēja, ka būs vēl kāds, kurš tai vietā orientējas. Parasti jau Citādie no kapiem un vietām, kur uzturējās veci ļaudis, izvairījās.
Runāt Daniels ļāva Gaišajiem. Līdz zināmam laikam varēja ļaut citiem parūpēties par lietas virzību, turklāt pozitīvs PR parasti Gaišajiem labāk arī gāja no rokas.
Kapsētas dežurante iznāca no ēkas un pienāca tuvāk vārtiem. Skatiens nedaudz domīgi nopētīja Sebastjanu, taču jau tūlīt viņa atplauka smaidā un slēdza vaļā vārtus. - Jā, jā. Tu esi tas jaunais gids. Man Smita kungs teica. Nāc vien... - viņa atslēdza vārtus un ielaida citādo bariņu kapsētā. Redzi, tieši tik vienkārši tas bija. Iekļūt visur kur vēlas. Tikai neliela iejaukšanās cilvēka prātā un visi vārti atvērti. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.
Vārti bija atvērti un citādie bija tikuši kapsētā. Raugoties uz vārtu kapelu caur krēslu, tā īsti nebija manāms nekas interesants. Taču kapsēta vispār atspoguļojās dažādās auru nokrāsās un bija visai izteiksmīga vieta, kur varētu vest jaunos citādos, lai viņiem izklāstītu par to kā emocionālas vietas izskatījās krēslā.
Vilim gan nebija jāviļas. Zilās sūnas te auga biezā slānī un kā izskatījās, tad neviens citādais nebija parūpējies par to iznīcināšanu. Zilā sūna gluži kā tāds mīksts lauks viļņojās pie viņu kājām.
Abu kapsētas sargu auras bija pavisam parastas. Sievietei tā bija gaiši sarkana. Viņa bija emocionāla būtne. Mēdza būt nedaudz valdonīga un pavisam noteikti nepiekāpīga jautājumos kas attiecās uz viņas darba pienākumiem. Kad vārtus uzpasēja Agneta, neviens kapsētā netika iekšā bez caurlaides. Vai ja vien nebiji citādais, kuram visi vārti atvērti.
Otra sarga aura bija pavisam parasta. Teju vai pelēka. Vīrietis bija jauns un pat vēl nebija izdomājis līdz galam, ko vēlas savā dzīvē darīt. Tā nu viņš strādāja kapsētā par sargu. Ak jā, Džons neticēja pārdabiskām lietām. Spoki, vampīri un tamlīdzīgie, viņam šķita pēdējās muļķības. Iespējams, ka tādēļ arī viņa skatiens tik sparīgi aizkavējās pie citādajiem un viņš visai sparīgi nopētīja, kā Agneta ielaiž šos cilvēkus kapsētā. Vīrieša skatiens pāris reizes palūkojās sāņus, tad atkal atgriezās pie vārtiem. Tomēr, pat ja viņā bija radušās aizdomas par kaut ko nepareizu, Džons nepameta savu posteni. Palika sēžam pie kapsētas austrumu vārtiem.
Nonākot aiz vārtiem, sākumā bija vienkārši. Te, no vārtiem prom veda tikai viens ceļš. Un citādie dodoties pa to, nonāca tādu gabalu nostāk no vārtiem un viņus tā īsti neviens vairs no ceļa neredzēja. Nu varēja justies brīvāk, taču priekšā bija cita problēma. Haigeitas kapi nudien bija lieli un ieraugot visus celiņus, pat citādajiem īsti nebija nojausmas, kur un kā doties būtu prātīgāk. Varbūt bija laiks pievērst skatienus biedriem, kas uz šejieni nāca pārliecinošākā solī, vai arī ceļā malā esošajai ceļa zīmei, kas vientuļi vēstīja: uzmanieties no atvērtām un applūdušām kapu bedrēm.
Paraugoties pa kreisi varēja redzēt, ka tur bija vairāk saskatāmas tādas kā mājiņu rindas. Kapličas vai slavenie dzimtu kapi. Kapenes. Uz labo pusi aizvijās celiņš, kas gāja augstāk kalnā un kas atradās tā ceļa galā... kas to lai zin.
Pa vidu bija ceļš no kura atzarojās vēl divi ceļi, kas laipoja starp kapu kopām un krustiem. Pussabrukuši kapi pieminekļi, sašķiebušies krusti... to te netrūka.
Caur krēslu bija grūti kapus vērot. Likās, ka šeit krēsla izsūca spēkus daudz ātrāk nekā citur. Citādajiem pat teju vai nebija jāieiet krēslā, kad viņi jau juta, kā tā atņem spēkus. Tā īsti arī nekādus īpašus pavedienus te nemanīja. Tik vien kā ziemeļu virzienā bija samanāms tumšs pleķis. Tam bija ļoti tumša un nelāga aura. Īpaši nepatīkami gaišajiem.
Sebastjans piekrītoši pamāja un sekoja sievietei, pa ceļam prātodams, kas nez' ir Smita kungs, bet tad vārti tika atvērti, Jans pagriezās pret sievieti, uzsmaidīja, un lika aizmirst savu izskatu. Gaišais pagriezīsies, un vārtu sardze vairs nespēs viņu atcerēties. Otrs sargs gan arī viņus nopētīja, bet Jans šaubījās, vai pa tādu gabaliņu viņa seja būs bijusi labi redzama.
Kapsēta bija kā jau kapsēta. Samērā liela. Pie sevis nosūrojies, ka viņš nebūt nezina, kur atrodas meklējamā kapella, Jans, gidu tēlodams, braši soļoja pa celiņu uz priekšu, līdz viņi vairs nebija redzami no ieejas.
- Vai jūs kāds zināt, kur mums jāiet? - viņš painteresējās. Kaut kā inkvizitors nebija precīzi norādījis atrašanās vietu, vai arī Jans to neatcerējās.
Puisis caur Krēslu vēlreiz nopētīja, kas te ir un uz kuru pusi. Viņš nodrebinājās, jo bija skaidri jūtams, ka te uzturēties, nudien, nav patīkami.
- Tur, uz ziemeļu pusi, ir kaut kas nelāgs. Ejam?
Noticis? Atgadījies? Joprojām notiek? Pagaidām viņš to nezināja, bet, vispār jau, bija pārliecināts, ka visi pārējie arī to redz un sajūt.
Kriss šo vārtu atvēršanās brīdi bija gaidījis jau pirms gada, tāpēc jutās patīkami satraukts, kad beidzot tas bija izdevies. Ieejot iegšā, gan viņam nācās vilties, jo prieku ātri vien nomainīja tāds kā nogurums. Tik daudz Kriss saprata, ka to droši vien jūt tikai citādie. Būtu ticis pirms gada, viņš pie sevis nodomāja, ka tad droši vien šo ekskursiju izbaudītu vairāk, tomēr iekšā bija tikts, varēja vismaz mēģināt apskatīt apkārtni.
Kad Jans piedāvāja iet uz tumšā pleķa pusi, Kriss juta sevī mostamies pretrunas. "Tur ir tā kapella?" viņš vaicāja un mēģināja to saprast tāpat, bez iešanas tuvāk. Kapi šķita piemērota vieta, lai te varētu būt noticis arī kas cits, kas ar scepteri varbūt pat nav saistīts, tomēr, lai kā arī negribētos, Krisam nācās atzīt, ka droši vien tāpat nāksies iet apskatīt arī šejienes melnākās vietas. Ja gudrākie un pieredzējušākie uzskatīja, ka ir jāiet uz visnelāgāko vietu, Krisam īsti nebija iemesla nepiekrist. Sajūsma par Haigeitu bija noplakusi aptuveni līdz sūnu līmenim. Lai mazliet atjaunotu enerģiju un pozitīvismu, Kriss iemeta mutē dažus parastus riekstus. Ne jau viss viņa kabatās bija apburts.
Nebija jau tā, ka Sibilla nekad iepriekš nebūtu staigājusi pa Haigeitas kapsētu. Bet viņa nekad nebija īpaši interesējusies par kapellām, un Citādajiem kapsētas nebija patīkamas, ko varēja sajust pat pavisam vārgs Citādais, tāpēc meklējamās ēkas atrašanās vietu burve nezināja. Tagad, nopētījusi virzienus, Sibilla izdalīja divus īpašus - ziemeļu pusi, no kurienes atplūda nelāgi melna aura, un pakalnu, kādi parasti tiek izvēlēti tempļiem, baznīcām un, tātad, arī kapellām. Nebija nekāda iemesla secināt, ka ziemeļu virzienā atrodas vieta, no kurienes aiznests scepteris. Tiesa, tā varētu būt vieta, uz kurieni tas aiznests, un tajā pašā laikā caur Krēslu sajūtamais melnums var nebūt saistīts ar scepteri vispār. Bet! Tas melnums var nozīmēt, ka kāds pārkāpj Līgumu.
Kristofer, paskaties, lūdzu, vai Haigeitas plānā nav norādīta vēl kāda kapella, izņemot ieejas ēku. Un ejam uz ziemeļiem. - Sibilla uzsāka soļot melnā auras pleķa virzienā. Viņa nekomandēja Dienas Sardzes pārstāvjus, tie var nākt, var nenākt. Lai izlemj paši. Bet uz Nakts Sardzi tas melnums attiecas noteikti.
Kristoferu nesajūsmināja doma doties uz melno pleķi, bet Sibillas dotais uzdevums lika viņam justies noderīgam. Izķeksējis no kabatas telefonu, Kriss atvēra interneta pārlūku, kur joprojām bija atvērta iepriekš apskatītā lapa. Ātri pārskatījis informāciju un atradis norādi uz "parocīgu karti", Kriss tomēr vīlās, jo tajā bija attēlota tikai kapsētas apkārtne, bet pati meklējamā vieta bija vienkāršs rozīgs pleķis.
"Te kā kapella tiek minēta tikai pa kreisi no galvenās ieejas esošā ēka, kas ir kā apmeklētāju centrs," pameklējis vēl mazliet, Kriss atbildēja. Viņš centās pa vidu informācijas lasīšanai nezaudēt arī saikni ar apkārtni, jo tomēr interese, kā te izskatās, zudusi nebija. "Vēl ir katakombas un mauzolejs," viņš paritināja lappusi zemāk. "Hmm."
Arī karšu atvēršana nesniedza gaidītos rezultātus, jo kapsētā auga tik daudz koku, ka tie ar savu lapotni bija noseguši visu pārējo. Un satelītam, kas uzņēma attēlus, protams, vajadzēja lidot tieši vasarā!
"Nope!" Izmēģinājis vēl pāris variantus, Kriss padevās. "Karti var atrast, bet tur nav iezīmēta neviena cita kapella," viņš paskaidroja. "Vai nu nav pietiekami svarīga vai ir slepena. Varbūt redzama tikai citādajiem?" viņš prātoja. "Bet uz ziemeļiem ir visa jautrība. Tur ir katakombas, kaut kāds Lebanon aplis, ēģiptiešu vārti. Visi svarīgie objekti. Pa ceļam vēl kaut kāds ceļš ar lieliem kapakmeņiem. Un pļava. Tas būtu tas kalniņš?" Kriss skaļi prātoja, iepazīstinot arī citus ar iespējamiem apskates objektiem. Šobrīd viņš jutās kā gids. Visai dumjš iesācējs, kas pats savā kabatā varētu apmaldīties bez kartes.
Katakombas? - Kāds tagad masveidā nodarbotos ar zombiju ražošanu? Un tāpēc tas melnums? Lai gan, ko tur prātot. Ja tur darbojas kāds pārkāpējs, notikt var viss kas. Jo par pastāvīgu melno "pleķi" būtu zināms visiem. Un vēl kas, - Ja Bens mums par melnumu neko neteica, tad tāda te vēl nebija ne naktī, ne agri no rīta. - Sibilla savus prātojumus izteica skaļi. Ja jāstrādā visiem kopā, tad tā ir vienkāršāk.
Greisa sekoja pārējiem iekšā kapsētā, sieviete palūkojās uz zilās sūnas lauku caur krēslu un nopūtās. Viņai riebās parazīti, ļoti, ļoti riebās parazīti, tāpat kā ņuņņas un čīkstuļi, kas neko nespēj izdarīt. Viņa šeit nejutās tik slikti kā gaišie, bet tomēr arī kapsētas apmeklējums nelika dejot stepu uz kāda pussagruvuša kapa. Arī zīme, par atvērtām un applūdušām kapu bedrēm nepalika nepamanīta. Par to gan baltmate pasmaidīja. - Vai tu re kā, mēs varam paciemoties pie mironīšiem. - Protams, šie bija seni kapi un viss, ko viņi varētu te atrast bija kauli. - Ja nu vienīgi kādam nav ļoti bail... - Īsti pat neizskatījās, ka burvei traucētu takas nelīdzenais un dubļainais pamats. Viņas gaita nebija mainījusies, tā joprojām bija eleganta un Greisa neaizķērās ne aiz vienas koka saknes, kuras veidoja lamatas parastiem gājējiem. Ja nu vienīgi viņai varbūt nedaudz bija žēl savas dārgās kurpes, bet tad atkal... gaišmate varēja atļauties nopirkt jaunas.
- Es domāju, ka kapella varētu būt tā ceļa galā. - Greisa parādīja virzienu, kur taka veda kalnā. - Ja es būtu gaišais, cik labi, ka neesmu... - Palūkojusies uz Danielu un pasmaidījusi, viņa turpināja. - ... tad es liktu scepteri, kaut kur, kur tas atrastos augstāk par citiem. No vietas, kur labāk var pārraudzīt apkārtni. - Vismaz tādas bija baltmatainās burves domas.
- Bet runājot par to tumšo pleķi, to vajag pārbaudīt, bet tur iespējams, ir kāds masu kaps, kur visi brutāli samesti iekšā, un tas mums var nepalīdzēt. - Bet par vienu viņa piekrita, līdz tam vajadzēja aiziet.
Redz, kā, zilās sūnas bija visai nepopulāras, bet neviens par tām negrasījās parūpēties. Denijs paraustīja plecus un ielādēja spēku tuvākajās, kurām tad būtu līdzi japarauj arī pārējās. Lai pārējie dara, ko darīdami, uz sava rēķina parazitēt zilajām sūnām viņš ļaut netaisījās. Ne tad, ja varēja ko darīt lietas labā, un šobrīd tas nozīmēja sasaldēt un izšķaidīt uz neatgriešanos.
Ar miroņiem un pārējo misticismu saistītās lietas viņš atļāvās ignorēt, tādām gluži vienkārši neticēdams.
Ja scepteris visu pārrauga, tad viss pārrauga scepteri, Daniels atzīmēja. Nevarēja saprast, vai viņš Greisai piekrīt vai arī īsti nē.
Jans piegāja tuvāk telefonkarti pētošajam Krisam. Kad tas paziņoja, ka citas ēkas, kas nosaukta kapellas vārdā, nav atzīmētas, viņš nopūtās.
- Iespējams, tev ir taisnība, - puisis noteica, - ne tikai scepteris, bet visa ēka nav redzama cilvēkiem. Bet kāpēc Bens mums nepateica, kur tā ir?
Šis sāka atgādināt 'aizej tur, nezin kur' variantu, un Jans sapīka. Neviena vainīgā te, tuvumā nebija un, ievērojis, ka Tumšais saldē parazītiskās sūnas, viņš tādu lādiņu veltīja zilajiem pleķiem. Varbūt paliks nedaudz patīkamāk te uzturēties. Visas neiznīcināsi, kur nu! Baisi daudz.
Greisas vārdus Jans laida gar ausīm. Itin kā paši viņi kādreiz tās puses nebūtu izvēlējušies! Ko tur vairs apspriest, vai ko nožēlot? Starp citu, Sebastjans nebūt nenožēloja, ka ir Gaišais, jo, nu... īstenībā viņi visi bija vienādi. Parazīti uz cilvēku emocijām. Un Krēslā nonāks beigās kopā, vismaz tā viņš bija sapratis.
Ausis pieslēdzās teiktajam tad, kad efektīgā burve paziņoja, ka kapella varētu būt tā tur ceļa galā, augstākajā vietā.
Kāpēc gan nē?
- Vispirms ejam uz augstāko vietu, kur var būt kapella, vai uz ziemeļiem? - burvis piekrita. Darbs vispirms, un tumši pleķi, kas gan arī var būt saistīti ar darbu, pēc tam. Viņš būtu par tādu kārtību, bet, ja ļaudis gribēs uz ziemeļiem vispirms, Jans nestrīdēsies.
Brīžiem senie kapi likās kā parks. Apkārt sāk valdīt tikko izplaucis zaļums un brīžiem saules stari lauzās caur zariem, lai apspīdētu citādajiem ceļu. Vai pareizi izvēlēto, vai nē, to gan gaismas stari nezināja pastāstīt.
Taču izvēlētajā virzienā droši varēja doties. Tas nebija pārlieku uzdevums sievietēm ar spicpapēžu kurpēm. Lai arī cik gadsimtus viņas nebūtu eleganti staigājušas, papēži tik un tā grima mitrajā zemē. Vietām bija jāuzmanās, ka uz mālainās zemes nepaslīd un nenokrīt. Arī paslīdēt nebija pārlieku grūti, jo īpaši tādēļ, ka ceļš negāja līdzeni. Tas brīžiem bija ar nelieliem uzkalniņiem, kuros kāpjot kurpju zoles spītīgi slīdēja lejā. Un tad atkal, ejot no uzkalniņa lejā, tā vien likās, ka pie kājām būtu piemontēti kādi skrituļi, kas paātrina gaitu.
Tā jau nebija ne vainas pastaigai pa kapiem.
Ziemeļos, kā jau Kristofers bija minējis, bija daudz ko redzēt. Gan katakombas, gan ēģiptiešu tēmai veltīta daļa.
Tā pirmajā mirklī nelikās, ka kāds te nodarbotos ar zombiju ražošanu vai ko tamlīdzīgu. Arī krēslā palikušās pēdas neko tādu neliecināja.
Kad citādie bija nonākuši pie tumšā pleķa, izskatījās, ka te sendienās ir bijusi kaut kāda vieta, kur veikta slepkavības un turpat arī aprakti mirušie cilvēki. Kapi gan bija un palika kapi. Mirušo te bija daudz. Taču šeit aprakto, nelaimīgo ciešanas bija sabiezinājušas, atstājot pēdas krēslā. Lai arī ziņķarība varētu mocīt, kas īsti te bija noticis, tā nebija vieta, kuru citādie meklēja.
Pārstaigājot kapus, citādie nonāca vietā, kas likās vissenākā šīs kapsētas daļa. Te koki bija saauguši tik cieši, ka gaisma īsti pat nespraucās cauri. Likās, ka viņi bija pēkšņi iekāpuši vakarā vai krēslā. Bija skaidri redzams, ka apmeklētāji, pat ekskursiju pavadībā, šajā kapsētas daļā netiek vesti. Kādēļ tā? Citādie ātri ieguva atbildi. Šeit kāds citādais bija parūpējies par drošības zonu. Maģija sargāja šo kapsētas daļu un dzina prom cilvēkus. Neviens no Haigeitas darbiniekiem te nenāca.
Citādie spēja pārkāpt šo aizliegumu. Un bija nonākuši kapsētas senajā daļā.
Šīs senās kapsētas aizliegtās zonas centrā atradās http://i58.photobucket.com/albums/g274/Minciite2/spele_zpsxqkylorw.png
Pietika uz to tikai palūkoties, kad sardžu darbiniekiem bija skaidrs, ka šī bija vieta, kuru viņi meklēja.
Scepteris bija pazudis. Un tas bija atradies senās celtnes smailē.
Ieskatoties krēslā, ēka likās kā tumša ēna. Teju vai melna.
Un te bija palikušas triju citādo atstātas pēdas. Tiesa, interesanti bija tas, ka katrs no tiem bija aizgājis citā virzienā.
Pēdas. Tas bija tas, ar ko Sibilla parasti nodarbojās. Vispirms viņa "noskenēja" pagaidām nepazīstamo Citādo auras. Var jau gadīties, ka kāda no tām pieder tomēr zināmai personai? Par to, kāpēc katrs devies uz citu pusi un vai viņi vispār saistīti ar sceptera pazušanu, būs jāpadomā vēlāk, tagad burve tikai darīja to, kas jādara.
Nākošais darbs bija atrast kaut ko, kas bijis saskarē ar scepteri, lai uztaisītu "kompasu". Iespējams, tas nemaz nebūs tik grūti, bet varbūt nāksies rāpties kapellas smailē, lai nolauztu kādu cementa drumslu. Vai kaut kā citādi to sadabūt. Pareizā virziena maģijas vajadzībām Sibilla parasti nobūra savu gredzenu. Neuzkrītoši un efektīvi.
Par melno pleķi Krēslā burve vairs neinteresējās. Tas nebija nesen radies.
Pie tumšā pleķa Denijs tikai zem deguna noņurdēja:
Cik patīkama vieta.
Un, īpaši nekārodams tur vairāk uzturēties, devās tālāk. Varbūt brīvākā laikā būs jāmēģina uzzināt, kas tur noticis.
Pēdas jauc
Tumšais noteica par pašķirtajiem ceļiem. Ir gribētāji bāzties smailē, no kuras viss labāk pārredzams?
Greisu taču interesēja vietas, no kuras apkārtne pārskatāma.
"Redz kā!" kamēr citi nodarbojās ar praktiskākām lietām, Kriss vēlreiz apskatīja karti. "Te droši vien jau sen ir tā aizsardzība, ja karšu zīmētāji neko tādu nav iekļāvuši. Bet kā viņi apmuļķoja satelītu?" tas bija jautājums, kas piesaistīja Krisa uzmanību. Vai tiešām lauks bija tik spēcīgs, lai ietekmētu tālu kosmosā esošas metāla kaudzes elektroniku? Vai arī vienkārši bija paveicies, ka vasarā sazaļojušās lapas nosedza šo nostūri bez jaukšanās krēslā?
Kad viņi nonāca pie savādās celtnes, kas laikam bija meklētā kapella, nācās atzīt, ka tāda tiešām nekur interneta meklētāja piedāvātajos rezultātos nebija redzēta. Slepena un ļoti piemērota sceptera glabāšanas vieta. Arī Kristofers ieskatījās krēslā un noskurinājās. Melnais pleķis nebija patīkams. "Interesanti, ka melns," jau atkal kaut ko uzmanības cienīgu atradis, Kriss nopētīja arī tā smaili. Amēlija taču nebija Tumsas burve. Varbūt tas melnums bija sabiezējis tagad, kad sceptera vairs nebija? Par to Fokss nebija minējis. Pievērsies pēdām, Krisu vispirms interesēja, vai kādām no pēdām nav tumši zila nokrāsa, lai pārbaudītu savu iepriekš izteikto pieņēmumu par citādo ar kleptomāna tieksmēm.
- Te būtu labi kaut ko noslēpt, - Jans visai dzirdami noteica, kad viņi bija nonākuši pie senās masu slepkavības vietas. Kurš tad nezināja, ka nāve ir spēcīga maģija, kas slāpē apkārt esošo? Pats viņš redzējis nebija, bet mācību grāmatās bija teikts, ka nāves vietas pavisam dziļos krēslas slāņos parādās kā melni akmeņi. Nepazūd. Te to noteikti bija daudz.
Jāsaka, puiša acīm patika apkārt redzamais. Ja ne tā nelāgā sajūta, būtu pat tīri patīkami pastaigāt koku ēnā, palūkoties uz efeju apvītām senām sienām.
Tas, ka šī ēka ir meklētā vieta, kļuva jūtams uzreiz, pat īsti nevarētu pateikt, tieši kādā veidā kļuva jūtams, pat ar pārliecību.
Kristofera teiktais lika aizdomāties. Jā, kāpēc gan krēslā šī kapella ir melna? Un satelīti?
- Visticamāk, Tev taisnība. Koki saaug tik biezi, ka apakšā neko nevar izšķirt.
Jans pats nevarēja iekļūt dziļākajos krēslas slāņos, bet, hei! te bija viena pirmā līmeņa burve, un viņiem bija teikts strādāt kopā.
- Vai Jūs nevarētu paskatīties, kā kapella izskatās dziļākos krēslas slāņos? - Sebastjans uzsmaidīja savu pašu skaistāko smaidu Greisai, parādīdams visus zobus un gluži labi zinādams, ka viņa neiekritīs uz Gaišā šarmu, pat ja tas bija pavisam īsts, kā tas bija Jana gadījumā. Ne velti viņš piestrādāja par modeli.
Tomēr.
- Jūs no mums, te esošajiem, esat visaugstākajā līmenī, - Jans paskaidroja. - Es, ja vajag, varu uzrāpties virsotnē. Vajag?
Protams, ne cilvēka paskatā, bet tīģera. Tīģerim tas grūtības nesagādātu, ja vien celtne nav gluži tik švaka, ka no pieskāriena sabruktu.
Denijs paskatījās Krisam pār plecu. Jā, koki arī no augšas skatoties sedza visu. Tenisa korti gan bija labi pārskatāmi, kas īsti pārsteidzoši nebija.
Nevis satelītu, bet lidmašīnu. Tu skaties uz aerofoto, viņš noprecizēja. Turklāt visi tie attēli ir uzņemti vasaras laikā. Un, pat ja nebūtu, ir pietiekami daudz objektu, kuri šajās kartēs ir no publikas noslēpti, tā kā par vienu vairāk nu gan nebūtu nekāds brīnums.
Patiesi, būtu pieticis jebkuram Citādajam par to pačakarēt galvu cilvēkam, kurš atbildīgs par procesu. Cita runa, protams, par kartēm, kuras bija Sardžu vadību un Inkvizīcijas rīcībā, taču par iespēju tādu ieraudzīt pašam varētu tikai sapņot. Pat īpaši operācijām pielāgotās, uz kurām nebija nekā lieka, negadījās pārāk bieži, jo pēc tām elementāri nebija lielas vajadzības. Citādajiem ir citas metodes
Taču Daniels nebija Kristofera skolotājs un tamlīdzīgas lietas skaidrot negrasījās. Gan pats ar laiku visu sapratīs, nav jau ne galīgs stulbenis, ne arī zīdainis, vismaz uz pirmā acu uzmetiena. Un ja arī nesapratīs
kāda starpība.
Rāpies, Daniels pamāja. Būsi pārskatāmāks. Varbūt tuvumā ir vēl kaut kas. Starp citu, manuprāt, to otru tumšo vietu tomēr vajadzēs papētīt tuvāk. Ja nu scepteris joprojām ir tepat līdzās, tikai noslēpts citur.
- Labi, - Jans paraustīja plecus un uz brīdi iegāja krēslā, lai kļūtu par tīģeri. Lielais, svītrainais zvērs sāka rāpties augšā kapellā. Ja kādam vajag ko no kapellas smailes, tad lai pabļauj. Jans noplēsīs un atnesīs.
Greisa gāja uz priekšu, viņa īsti nevēlējās iesaistīties sarunās, patiesībā gribēja ātrāk pabeigt šo uzdevumu un atstāt gaišos vienus pašus savā nodabā, darot, tās lietas, kuras viņi darīja. - Visticamāk lēkā pa pļavu ar pliku pakaļu dzenoties pakaļ raibiem taureņiem. - Sieviete pasmaidīja, tomēr savas domas neizteica skaļi, viņa joprojām tēloja pieklājīgu lēdiju, kas apvalda neganto mēli.
Kājas nedaudz slīdēja, bet nogāzties uz dubļainās takas burve negrasījās, tikai nonākot nozieguma vietā, viņas skatiens cītīgi nopētīja apkārtni.
Nedaudz ziņkārīgi pašķiebusi galvu Greisa palūkojās uz Sebastjanu, kurš centās būt tik laipns un šarmants. Puisis pat viņu uzrunāja uz jūs, kas lika nedaudz aizdomīgāk uz viņu palūkoties. Viņa paspēra vienu soli, tad vēl vienu, lēnām pietuvojoties gaišajam un novērtējot viņa smaidu.
Baltamate pastiepa plaukstu un satvēra maigā, bet stingrā tvērienā Jana zodu, divas dzidri zilas acis lūkojās Sebastjana acīs. Viņas lūpas draudīgi pasmaidīja. - Dārgumiņ, tev kaut kas ieķēries zobos. - Atlaidusi vaļā puisi no sava tvēriena burve pamāja kapelas virzienā, lai viņš rāpjas.
- Uzrāpies augšā. Es paskatīšos, tepat lejā. - Greisa nešaubījās, ka kāpt augšā krēslā būtu daudz vienkāršāk, bet tā vietā, lai kaut kur rāptos viņa lūkojās tajā, tik dziļi cik vien sieviete spēja.
Jans neļāva Tumšajai sev pieskarties. Viņš būtu galīgs ēzelis, ja tā darītu. Ne tikai, ka tā vispār nebija pieņemts un bija ārkārtīgi nepieklājīgi pēc jebkādiem mērogiem, pat, ja viņi būtu mīļākie (kas nekad nevarētu notikt), bet Greisa bija Tumšā.
Puisis atkāpās pāris soļu, un burves rokas viņa zodu nesasniedza.
- Baidos, ka nē, - viņš pasmaidīja, vēlreiz parādot visus savus nevainojamos zobus. Nav muļķu diena, kad varētu noticēt tādiem niekiem.
Puisis uz brīdi iegāja krēslā, lai kļūtu par tīģeri. Lielais, svītrainais zvērs sāka rāpties augšā kapellā. Ja kādam vajag ko no kapellas smailes, tad lai pabļauj. Jans noplēsīs un atnesīs.
[OOC]Tomēr palūgšu nekontrolēt manu tēlu. Biju spiesta izmainīt jau uzrakstīto.
Vilis enerģiski grozīja galvu riņķī, meklēja uzrakstus uz kapakmeņiem un kapličām, ostīja gaisu un reizēm centās pāri plecam ielūrēt Krisa telefonā, no kā lielas jēgas gan nebija. Ko tur daudz tajā mazajā ekrāna saskatīsi no tāda slīpuma?! Taisni brīnums, ka viņš nenoripoja no kādas nogāzes zemē uz deguna. Taču ik pa brīdim, kad likās, ka viņam nupat jāzaudē līdzsvars, mags apstājās uz dažām sekundēm un tikai tad turpināja ceļu. Londonas nezināšana bija viegli kaitinoša, bet ne tik ļoti, lai citādais ar to netiktu galā. Viņam pietika pašam savas pieredzes, lai virzītos uz mērķi.
Tumsas koncentrācija bija loģisks virziens, kurā doties, tāpēc Vilis pretī nerunāja. Kad noskaidrojās, ka drūmumu izraisījušas pagātnes atmiņas, Viļa rokas pašas no sevis papletās un pirksti it kā centās aptaustīt vecās bēdas sev apkārt. Un acis ziņkārīgi paglūnēja uz Greisu. Aiz zinātniskas intereses. Vai mags, kas sasniedzis sava potenciāla robežu tik augstā līmenī, vēl spēja pakāpties augstāk barojoties no šādas enerģijas? Bet ragana izskatījās vienaldzīga pret pagātni. Viņa izvēlējās smīkņāt par gaišajiem un mirdzēt savas kleitas baltumā.
Nonākot pie ēkas, kura iespējams vēl nesen bija glabājusi scepteri, Vilis sajuta vilšanos. Šī drīzāk atgādināja monumentu, nē, pat tādu kā pieminekļa postamentu nevis ēku. Mags bija cerējis uz kapenēm, kurās gulētu sendienu paladini, kuri cauri mūžiem apsolījušies uzraudzīt dārgumu. Bet te uzreiz acīs nekrita neviens krustneša sarkofāgs vai vieta, kurā atdusas kāds, kuru cilvēki atceras vairs tikai kā eposa vai sāgas galveno varoni. Uz brīdi kunga sejā atspīdēja gaišums, bet tā atblāzma sāka strauji mazināties. Hmm... Vilis vērsās pie pārējiem. Es neesmu šajā lietā spēcīgs, bet es neatceros nevienu sāgu vai pasaku, kurā būtu minēta Amēlija. Un vārds izklausās pārāk moderns, lai es atpazītu pie kādas tautas viņa piederēja no dzimšanas. Vai jūs esat dzirdējuši kādu nostāstu par viņu? Varbūt tad viņš saprastu kāpēc te izskatās tieši šādi.
Jā, uzkāp gan, lūdzu! Gaišais mags piedāvāja Janam un uzsvērti piemetināja savu "lūdzu!" lai izlīdzinātu Greisas zobgalību. Bet man izskatās, ka augša ir lapotnē. Es nezinu, vai no turienes kas būs labāk saskatāms.
Auru skenētāji pārliecinājās, ka auras ir pavisam īstas un kā liekas, tad te ir bijušas trīs personas. Un tie patiešām katrs devušies uz savu pusi. Viena no aurām nodeva spēcīgu gaišo magu. Vismaz pirmā līmeņa vai augstāku. Otrā aura piederēja tumšajam. Varētu būt kāds trešais līmenis spēka ziņā. Un pedējā aura piederēja cilvēkam, kuram nepiemita burvju spējas. Viņš nebija citādais. Taču viņa aura nebija tumši zila. Viņš nebija cilvēks ar neapzinātu zagšanas māniju. Cilvēka aura bija oranža.
Nevienu no šīm aurām Sibilla neatpazina. Tie bija svešinieki, kuri sardzes darbiniecei nebija zināmi.
Kad Greisa iegāja Krēslā, kaut kur viņai līdzās maisījās mamuts. Jā, mamuts. Te bija vēl viens citādais, kura krēslas forma bija mamuts. Vajadzēja tādu mirkli, lai saprastu, ka šis te ir neviens cits, kā kolēģis Vilis no Nakts sardzes. Arī Vilis pamanīja Greisu. Protams, viņas Krēslas formā.
Un viņi abi pamanīja, ka dziļā Krēslas slānī monuments vai tā sauktā kapela atgādina gaišu pieminekli, kuras roka pastiepta pret debesīm. Rokā visticamāk atradies scepteris.
Arī zem pieminekļa kaut kas atradās. Likās, ka kapelā varētu būt durvis uz pazemes kapenēm vai ko tādu.
Trīs auras, kuras plūda prom no pieminekļa zaigoja sudrabainā tonī.
Tā bija spēcīga maģija, kāda sena rituāla sekas. Lai vai kas bija šīs trīs personas, kas te kaut ko naktī bija darījušas, viņas visticamāk bija veikušas kādu rituālu.
Tīģerim izmēģinot rāpšanos, nācās secināt, ka tā īsti labi nesanāk. Siena bija stāva un lielajam kaķim nebija kur ieāķēt nagus, lai līstu uz augšu, bet kad tos cirta akmenī, uz tā palika ievilktu nagu nospieduma pēdas. Izdevās uzlēkt uz platformas, kas bija arkveidīgo logu ieskauta. Taču no turienes bija grūtāk tikt tālāk. Tāpat arī nelikās, ka līst pašā virsotnē smagam dzīvniekam būtu prātīga doma, viņš netīšām varēja sabojāt vēstures pieminekli, nolaužot tā smaili. To, protams, varētu izmantot kompasam, bet tam jau nebija nepieciešams vesels akmens gabals.
Nepazīstu nevienu no šiem trim. - Izpētījusi auras, Sibilla paziņoja skaļi. Lai arī lielākā daļa no komandas paši bija pieredzējuši Citādie, ne visi bija vietējie, un daži bija pavisam jauniņi. - Vismaz pirmā līmeņa gaišais, aptuveni trešā līmeņa tumšais un cilvēks. - Burve palūkojās, kā Janam veicas ar tornī rāpšanos, un nolēma, ka tīģeris varbūt nav tas labākais kāpējs šādos spicos torņos. Bet par to Jans pārliecināsies pats. Sibilla pacēla savu ēnu un iegāja Krēslas pirmajā līmenī. Viņa atcerējās, ka fortūncepumiņš bija vēstījis "no augšas labāk redzams". Sibilla cerēja, ka Krēslā kapella būs savādāka un tās galā varēs tikt vieglāk. Pirmajā slānī Sibillas spārni gan nebija tādi, lai lidotu, un viņa daudz tur nekavējās, uzreiz ielūkojoties otrajā Krēslas līmenī. Kapellas nebija. Bija gaiša statuja ar augsti paceltu roku, kura, šķiet, reiz bija turējusi scepteri. Un zem tās bija nojaušams vismaz pagrabs. Trīs pēdu virknes mirdzēja sudrabotas, un maģijas aura gandrīz žilbināja. Te ir veikts rituāls.
Apdomājusies, Sibilla tomēr nedevās tālāk, bet iznāca atpakaļ no Krēslas. Te Vils jautāja par Amēliju un skatījās, kā Jans rāpjas tornī. - Vil, es arī par Amēliju šodien dzirdēju pirmo reizi. Nezinu, ko viņa gribēja panākt, un kāpēc ir izzudusi Krēslā. Šobrīd man izskatās, ka tie trīs, kas šeit ir bijuši, ir veikuši rituālu. Var gadīties, ka viņi ir Amēlijas sekotāji, bet, protams, viņi var būt arī Amēlijas pretinieki, ja jau vēsts, kuru mēs dzirdējām, bija prasība scepteri nolikt atpakaļ vietā. Sekotāji taču respektētu Amēlijas gribu?
Sibilla gaidīja, ko izdarīs Jans. Kompasa uzburšanai viņai bija vajadzīga kaut sīka akmens drumsliņa, kas bijusi saskarē ar pazudušo mantu. Ja Janam neizdosies, Sibilla vēlreiz dosies Krēslā, un šoreiz otrajā līmenī, kur viņa ir viegla un ar spārniem. Tas gan paņems burves spēkus gandrīz pilnībā, bet ir izdarāms.
Greisa no savas krēslas formas palūkojās uz mamutu sev blakus, pirmajā brīdī sieviete nesaprata, kas un kurš tas ir, bet pēc sekundes burve saprata. Tas bija Vilis, tikpat dziļā krēslas līmenī, kā viņa pati. Tas bija dīvaini, viņa varēja apzvērēt, ka šis vīrs no pirmā acu uzmetiena izskatījās pēc zemākas kārtas burvja. Un mamuts, tā pati par sevi bija dīvaina forma, kādu viņa pati nekad nevēlētos.
Aplūkojusi kapelu un tās gaišo roku, kas pavērsta pret debesīm, Greisa paspēra soļus uz priekšu. Viņa atstāja vēlākam laikam Viļa skenēšanu, bet tur kaut kas nebija kā vajag.
Viņa ieklausījās apkārtnē, dzirdēja no krēslas čukstus un lūgumus. Soļi veda tuvāk vietai, kur varētu būt kāpnes uz noslēpumainu vietu. Greisa nespēja izskaidrot no kurienes nāk čuksti, likās, ka tie viņai uzglūn no tumšākajiem kaktiem, kurus sieviete nekad nebija skatījusi savām acīm. Šī vieta... kapela, tas viss bija savādi.
Baltamate izgāja no krēslas, viņa stāvēja pie kapelas un domīgi lūkojās uz to, būve bija kā mīkla, kuru nepieciešams atrisināt. Viņa izvilka no somas telefonu un pirksti sāka rakstīt ziņu.
Vai tu kaut ko zini par Amēliju un viņas scepteri?
P.s. Vai krēslā kāds kādreiz tev ir čukstējis, lai tu atbrīvo viņus? Pat nedomādama kā tas izklausās Greisa nosūtīja ziņu Mariusam, viņš kādu laiku atpakaļ bija viņas skolotājs, un viņš bija senāks kā varēja izskatīties. Bet cik sens, viņa neuzdrošinājās jautāt, viņš to bija aizliedzis.
Kad ziņa bija nosūtījusies, Greisa sāka meklēt durvis, lai piekļūtu tuvāk krēslā redzētajam.
Jans-tīģeris rāpās, un viņam nācās secināt, ka piemērotāka šim uzdevumam būtu peles forma. Vai sikspārnis, kas tā pati pele vien ir, tikai ar spārniem.
Ar pūlēm ticis uz platformas, tīģeris neapmierināti noņurdējās un apstājās, pārdomādams, ko labāk darīt tālāk.
Nolēmis, ka zvēra forma nav tā labākā, Jans pārvērtās par cilvēku. Apspiedis vēlmi vēlreiz noņurdēties, tikai aiz sāpīgajām izjūtām, ne vilšanās par neveiksmi, puisis brīdi novērtēja, vai var uzkāpt smailē cilvēka izskatā. Visādi akmens kruzuļi tajā smailē bija, tā kā varētu, bet vai tie izturēs?
Tomēr nolēmis riskēt, viņš uzmanīgi sāka kāpt, rūpīgi izvēloties, kur likt roku vai kāju.
Jana un Greisas izdarības Krisam daļēji paslīdēja garām nepiefiksētas. Viņš pat īsti nemanīja, kurā brīdī viņu priekšā uzradās tīģeris. Lai arī Kristofers zināja par kolēģa spējām, viņam nebija sanācis tiešā veidā saskarties ar kaķa formu. Pa ofisu Jans tāds, iespējams, nestaigāja, vai arī Kriss viņu nebija saticis. Tā kā šī bija pirmā "lauka misija", tad jaunietis visai ieinteresēti noskatījās, kā lielais kaķis dodas senās būves virzienā.
Visi bija sākuši rosīties katrs pa savam. Kriss vēlreiz pievērsās pēdām. "Cilvēks? Interesanti," viņš noteica un aplūkoja oranžo auru. "Vai tad cilvēkus tā iejauc?" viņš vaicāja nevienam konkrēti. No apgūtajām nodarbībām Krisam bija radies priekšstats, ka cilvēki ir saknes un sargājamie, bet savādāk Citādie ar viņiem nesaistās, vēl jo mazāk šādos jautājumos.
Kriss vēroja pēdas caur ēnu, bet pats tajā neiegāja. Viņš zināja, ka viņa spēki ir par vāju, īpaši jau te, kur šķita vēl lielāks enerģijas patēriņš. Arī divas no aurām liecināja, ka tur Krisam savu zaļo šņukuru labāk nebāzt. Bet cilvēks? Tas bija vairāk interesanti nekā bīstami. Kamēr Jans pārtapa atkal par cilvēku un turpināja rāpties, Kriss devās līdzi oranžajām pēdām vismaz kādu gabaliņu, lai paskatītos, uz kurieni tās aizies. Ja jau šo nostūri cilvēki neredzēja, tad šis kāds oranžais pēdotājs tomēr bija kaut kā ticis iekšā. Tas bija aizraujoši un noslēpumaini! Piemirsis par piesardzību, Kriss ķērās pie lietas.
Greisas telefons pavisam drīz ziņoja par pienākušo īsziņu. Patiesībā, tas nebija nekāds brīnums. Mariuss dievināja mūsdienu tehnoloģijas un bija iemācījies uzrakstīt atbildes uz īsziņām, izmantojot maģijas palīdzību. Atlika vien nospiest nosūtīt un īsziņa jau bija nonākusi pie blondās meitenes.
Jā un jā īsa un lakoniska atbilde. Mariuss nebija no tiem runātīgākajiem personāžiem.
Sakomunicēt ar Mariusu bija vienkāršs uzdevums. Daudz grūtāk bija atrast, kur kapelā būtu ieeja uz pazemes kapenēm. Greisa grozījās monumenta vidū, bet grīdā nebija nekādu lūku, tā vien likās, ka ja te ir kāda lūka, tad tā ir paslēpta zem pamatīgas akmens plāksnes. No sākuma to nāktos nocelt un tad varbūt atrastos lūkas ieeja.
Protams, citādie varēja mēģināt iziet cauri lūkai, izmantojot krēslu. Taču pat mēģinot to darīt, viņi sastapās ar pretestību. Lūka, kas veda uz pazemi, bija aizslēgta arī krēslā. Kāds bija parūpējies, lai iekļūšana senajās kapenēs nebūtu pārāk vienkārša.
Sebastjanam ar virsotnes iekarošanu daudz labāk veicās cilvēka formā. Alpīnisma treniņi bija devuši savu un vīrietis drīz vien bija sasniedzis monumenta spici.
Ar to saskatīšanu tā bija kā bija. Neko tādu gaišais neredzēja. Koku zari traucēja. Un pat ja lapas vēl nebija pilnībā izplaukušas, pumpuri jau bija atvērušies un lapas kopā ar zariem aizsedza skatu. Jā, virzienos, kur bija aizgājušas auru pēdas, bija arī taciņas. Tā nebija, ka šie bija ņēmuši brist pāri kapu kopām. Patiesībā jau Haigeitā kapu kopas bija tik cieši kopā, ka pieminekļi teju vai gulēja viens otram virsū un normāli pārvietoties varēja tikai pa taciņām.
Bet, neskatoties uz to, ka kāpiens smailē neatklāja neko īpašu un interesantu, Sebastjans tomēr varēja pārliecināties, ka kapelas smailē nudien ir bijis vēl kaut kas, kas tagad te neatrodas. Laikam jau tas scepteris, kas pazudis.
Kristofers izvēlējās sekot cilvēka aurai. Un dodoties pa cilvēka izvēlēto taciņu, likās savādi, ka monumenta tuvumā jauneklis nebija redzējis nekādas pēdas, taču vēlāk, uz taciņas, tā pēkšņi uzradās cilvēka pēdas. Te kāds bija gājis ar kailām pēdām. Taču pēdas veda prom no kapelas un ja Kristofers tām turpinātu sekot, viņš drīz vien pazustu biedra skatienam. Puisim bija jāizsver, vai viņš ir gatavs viens pats sekot aurai, vai tomēr palikt kopā ar biedriem.
Greisa palūkojās telefona ekrānā, lai izlasītu Mariusa atbildi. Baltmate nobolīja acis, viņas aizkaitinājums auga augumā. Kādu brīdi burve tā vienkārši stāvēja, lūkoties uz burtiem un cipariem domājot, ko, lai atbild. Sieviete zināja, ka Mariuss nerunās, ja nevēlēsies, bet viņai pašreiz vajadzēja pārkāpt pāri savam lepnumam, lai uzzinātu kaut mazāko informāciju par Amēliju un viņas balsi, kas rādas murgos. Par pazudušo scepteri un tā maģiju, lai ātrāk izpildītu šo uzdevumu un varētu tikt prom no visiem šiem svešiniekiem.
Tu man, atkal, liec vilties. Padomājusi, lai viņš iebāž informāciju sev vienā vietā, Greisa nosūtīja ziņu un turpināja akli rakņāties pa krēslu. Protams, viņa labi apzinājās, ko Mariuss varēja gribēt no viņas, bet tas nenotiks tik vienkārši. Viņasprāt, vīrietis joprojām nebija pierādījis un radījis gana daudz iemeslus, lai viņa pilnībā padotos viņa valdzinājumam. Greisa nikni nošņācās un iznāca no krēslas, kurā cīnījās ar aizslēgto lūku. - Es nedomāju, ka liela jēga ir kāpt augšā. - Viņa domīgi noteica notupoties un ļaujot pirkstu galiem pārslīdēt pār akmeni.
- Te apakšā ir lūka, zem šiem akmeņiem. Es tai netieku cauri, tā krēslā ir aizslēgta. - Sieviete palūkojās uz akmeņiem, mēģināja nopūst no tiem smiltis un atklāt, vai nav kāda sprauga, atslēgai, vai kam tādam. Tomēr kaut kas zemapziņā teica priekšā, ka viņa negrib zināt, kas tur ir paslēpts.
Kriss sekoja aurai un brīdī, kad viņš pamanīja arī pašas pēdas, apskatīja tās ar parastām cilvēka acīm. Plikas pēdas. Kurš tik agrā pavasarī staigā ar plikām pēdām? Kaut kādi sniega cilvēki, dīvaiņi un jogi. Tad Kristofers vēlreiz apskatīja atradumu krēslā, vai gadījumā nav novērojamas kādas pēkšņas izmaiņas. Varbūt cilvēks nolaidies uz zemes, lai cik dīvaini tas arī neizklausītos. Atskatījies un konstatējis, ka drīz vien nāktos nozust no pērējo redzesloka, Kriss tomēr nolēma neturpināt izsekošanu vienatnē.
"Tas cilvēks ir aizgājis ar plikām pēdām. Bet tas parādās tikai te. Kāds nevēlas nākt pasekot?" viņš uzsauca pie kapellas palikušajiem. Visi pārējie, cik nu Kriss saprata, bija spēcīgāki Citādie, tāpēc jebkurš būtu ievērojams bonuss un drošības baļķis, ja nu šis cilvēks ne tikai staigātu ar plikām pēdām, bet drīz vien pastieptos augumā, saliektos uz priekšu un stāktu staigāt pirkstiņpozā. Lai arī tam nebija nekāda pamatojuma, plikas pēdas pilsētā nepareizajā gadalaikā asociējās ar pērtiķveidīgajiem, bet notikumi ļāva iztēloties visai drosmīgas mutācijas. Piemēram, KingKongs, kas nejauši ievēlies Krēslas sargātajā zonā, kasoties nolauzis scepteri un aizčāpojis prom, lai uzkāptu, piemēram, Šārdā un paķeksētu helikopterus.
Gaišie ar Tumšajiem arī parasti nesadarbojas, Daniels garāmejot izteicās par Krisa komentāru attiecībā uz cilvēku iejaukšanu, tikmēr caur mijkrēsli noskatot apkārtni. O, kaut kāds mamuts. Un kas tad cilvēkiem pierastā realitātē? Tornī rāpjas tīģeris. Daļēji novaldījis spurdzienu, Denijs atkal ieskatījās mijkrēslī. Balta, balta statuja, mella, mella pazeme
Ja jau Greisa tā uzreiz netiek cauri, tad tur pie tās plāksnes vajadzētu pameditēt ilgāk. To vajadzēs izdarīt, bet līdz tam derētu saprast, ko tāda oranža aura varēja nozīmēt.
Jā, protams. Es nākšu tev līdzi, dziednieks pieteicās.
Tā laikam bija ironija, ar kādu līdznācējos pēc sava komentāra pieteicās tieši Tumšais, bet Kriss neļāvās iebiedēties. Te bija darbs, svarīgs uzdevums un sasodīta interese. sagaidījis, kad Denijs "Kens" pienāk tuvāk, Kriss parādīja atradumu. "Tās tur, plikās," viņš norādīja uz nepārprotamu pēdas nospiedumu un atsāka sekošanu, pārmaiņus skatoties gan parastām, gan Krēslas acīm, lai pamanītu izmaiņas, ja nu tādas būtu.
Jans tupēja torņa smailē prātodams, kā atlauzt gabaliņu, lai Sibilla to varētu izmantot, un reizē pārāk nesabojāt kapa pieminekli. Turklāt Amēlija gribēja, lai scepteri noliek vietā. Tiesa, viņiem bija uzdevums scepteri iznīcināt, tikai ko var zināt, ka nenākas tomēr mēģināt nolikt vietā, bet tad, ja smailei būs nolauzts pārāk liels gabals, to vairs nevarēs izdarīt.
- Var redzēt, ka te ir bijis kaut kas piestiprināts! - puisis pabļāva uz leju, lai pārējie zinātu. To, ko citi tur, lejā runā, viņš nedzirdēja.
Nolēmis, ka tagadnē esošā ēka jau tāpat nav saglabājusies ideālā stāvoklī, Jans no kabatas izvilka nevainojami tīru kabatslakatu, un tad ar kabatas nazi mēģināja atdalīt nelielu akmentiņu no smailes, lai tad to iesietu kabatslakatā un nogādātu lejā.
Jan, nokasi kaut putekļu šķipsniņu no saskares vietas! - Sibilla sauca no lejas, atbildot uz Sebastjana saucienu. - Jans sadabūs kādu drumslu, kas bijusi saskarē ar scepteri. Tad varēs uzburt kompasu. - Sibilla paskaidroja visiem, kuri to vēl paši nebija iedomājušies.
Lūka Krēslā ir slēgta? - Lūk, šis Greisas paziņojums bija patiesi interesants, un Sibilla pievienojās tumšajai burvei akmens grīdas pētīšanā, meklējot iespējamo ieeju pagrabā.
Jāsaka, ka šī visa nedēļa bija viena vienīga neveiksmju nedēļa. Katrā ziņā viena no draņķīgākajām, kāda Ninai līdz šim bija. Bez maz vai varētu padomāt, ka viņas nesenā simtā dzimšanas diena bija tam par iemeslu. Iepriekšējā vakarā galvassāpes darīja savu un gulēt sieviete bija aizgājusi diezgan paagri. Cerot, ka vismaz tas palīdzēs, taču pat guļot nebija iespējams mierīgi atpūsties, jo redz kāds bija izdomājis traucēt Gaišās miegu.
Ierodoties birojā, viņa saņēma ziņu no Lansela, kurš savā kabinetā izskaidroja situāciju. Kaut kāda Amēlija. Nozagts scepteris. Gaišo un tumšo sadarbošanās. Inkvizīcija redz esot pieprasījusi vismaz vel vienu personu. Neapmierināti nopūsdamās, Nina uzjautāja par atrašanās vietu un saņemot norādes, atvadījās un devās ārā.
Londonā viņa dzīvoja vien pēdējos piecus gadus. Un palēnām ar tās apkārtni un visu pārējo bija pierasts. Tikpat labi krieviete zināja, ka ja grib kaut kur ātri nokļūt, tad mašīna nebija tas labākais variants. Protams, ka vel jau varēja noildzināt laiku un paņemt taksi, taču šis varbūt nebija tas labākais laiks. Paņēmusi metro, un veiksmīgi tikusi līdz kapsētai, viņa veikli tikusi galā ar sargiem (iestāstot ka ir darbinieks) devās pa pēdām biedru aurām.
Ilgu laiku nevajadzēja lai Nina arī nokļūtu līdz attiecīgajai vietai kur jau pulcējās kolēģi. 3 gaišie kolēģi kuri bija vairāk vai mazāk pazīstami, divi tumšie, kurus Nina nepazina, kā arī viens kurš izskatījās kaut kur redzēts tikai nevarēja saprast kur.
Sveiki. Nonākot līdz biedriem, Gaišā sacīja. Hmm vai tas tiešām bija Jans? tur augšā? Vai manas acis rāda pareizi un Jans ir izdomājis izrādīties? Sieviete jautāja tuvāk esošajam. Un ak jā, Lansels atsūtīja mani. Cip Inkvizīcijas prasība vai kaut kas tāds. Sieviete paraustīja plecus. Ej nu sazin. Inkvizīcija tomēr bija Inkvizīcija.
Sveika, Nina! - Sibilla atsaucās no kapellas iekšpuses. - Vai tev arī iedeva cepumiņu? Mums Bens, aci zīmīgi miegdams, visžēlīgi piešķīra pa Furtūnas cepumam. - Burve parādījās sienas ailē. - Jans tiks galā ar to, ko viņš dara. Nāc palīgā, te Krēslā rādās slēgta telpa uz pagrabu. Tas ir - caur Krēslu tajā nevar iekļūt, tāpēc tagad meklējam, kā vienkārši ielauzties. Un, iepazīsties, - Vils. - Sibilla pagriezās pret Vili. - Nina.
Tad viņa vairāk netērēja laiku saviesīgām laipnībām un atgriezās pētīt kapellu.
Greisas telefons ziņoja par saņemtu īsziņu.
Es taču atbildēju vēstīja tās saturs.
Abām sievietēm pētot celtnes pamatus, to tik vien izdevās saprast, ka ieejas durvis sargāja akmens plātne, kura būtu jāceļ nost, lai tiktu klāt lūkai. Teorētiski to bija iespējams izdarīt. Praktiski tas prasītu daudz spēka, ja viņi to darītu tāpat un arī daudz spēka, ja plātni celtru krēslā. Bet savādāk kapenēs tikt iekšā nebūtu iespējams.
Sebastjanam sparīgāk palūkojoties uz smaili, acīs iekrita sūnu gabali, kas auga uz senā akmeņa un noteikti ka bijuši arī saskarsmē ar seno sceptera kātu. Tas varēja derēt. Un nemaz nebūtu jālauž nost kapelas smaile, vai jāuzrbina akmeņi.
Nina īsti nesaprata par kādiem cepumiem Sibilla runāja, jo viņai Lansels cepumus nebija piedāvājis. Priekšniekam bija bijis skābs ģīmis, it kā nezin kas būtu atgadījies un viņš tik vien kā pastāstīja citādajai, kur meklēt pārējos.
Sekot pēdām nebija grūti. Tās bija skaidri redzamas gan krēslā, gan reālajā pasaulē. Pēdas visticamāk piederēja vai nu sievietei vai bērnam, jo samērā mazas. Dodoties pa pēdām, drīz vien Kristofers un Daniels bija pārējos biedrus atstājuši aiz muguras un tos nevarēja pat ne saskatīt.
Te vēl joprojām bija zona, kurā cilvēks nespēja iekļūt, taču pēdas uz slapjās takas liecināja par ko citu. Te bija gājis cilvēks.
Lapotne kļuva arvien biezāka un krūmi saauguši ciešāk nogriežot ceļu. Cilvēks bija izspraucies tiem cauri. Un tad abi citādie bija nonākuši krūmu ieskautā ielokā, kura vidū atradās liels krusts. To apķērusi, uz zemes sēdēja jauna meitene ar gaišiem matiem. Viņai mugurā bija vien plāns, gaiša krāsas naktskrekls. Viņas mati bija iziruši un karājās pār pleciem un mugurai. Viņa bija sakņupusi pie krusta. Viņas seju nevarēja redzēt.
Ō! Pat akmeņi nebūs jāurbina. Tas priecēja. Gluži apmierināts, Jans uzmanīgi ar nazi nolupināja pēc iespējas lielākus sūnu gabalus un ievīstīja tos kabatslakatā. Nolicis vietā arī nazi, viņš sāka rāpties zemē. Tur, augšā, vairs nekas nebija darāms. Redzēt neko prātīgu nevar, nekādas lauskas no sceptera arī nebija, ko tad vēl. Jākāpj zemē, jāatdod sūnas Sibillai un jānoskaidro, cik tālu ar pētīšanu tikuši citi.
Kriss atļāvās justies briesmīgi svarīgs un iet pa priekšu acīm redzami pieredzējušākajam kolēģ... pretiniek... Nevarētu teikt, ka Kristofers būtu nonācis pie skaidra secinājuma, kā Tumšos Citādos uzrunāt, tāpēc viņš nerunāja vispār. Ēna seko gaismai pat pēc fizikas likumiem Krisam bija tiesības iet pirmajam. Viņš pat atcerējās par tuvojošos fizikas starppārbaudījumu, bet nolēma par to tagad neuztraukties.
"Param, param," Kriss teju vai dungoja, šķirot krūmus. Viņi joprojām bija Krēslas sargātajā zonā, kur diez vai varētu uzklupt kāds tik bīstams, ko viņi nesajustu. Krisam taču bija gandrīz vai miesassargs līdzi.
"O!" viņš apstājās, kad ieraudzīja pēdu īpašnieci. Aši pārlaidis skatu apkārtnei, Kristofers nekavējās un devās pie sievietes. Viņa taču bija tikai cilvēks!
"Es atvainojos?" viņš viegli pieskārās tās plecam. "Kas jums notika?"
Greisa sameklēja telefonu un izlasīja sev adresēto ziņu.
Ne gluži.
Man vajadzīga informācija.
Šovakar 21.00 Oxo Towerī? Pašai negribot sieviete uzrakstīja atbildes ziņu. Baltmatei nepatika doma, ka kaut ko vajadzētu lūgt Mariusam, bet pašreiz neizskatījās, ka šai mīklai būs ātrs atrisinājums. Iemetusi sakaru ierīci atpakaļ somā, sieviete nopūtās un palūkojās uz akmens plātni, sev zem kājām.
Tad skatiens aizslīdēja līdz Sibilai.
- Mums tā ir jāuzspridzina. - Burve pasmaidīja. - Vai atļausi? - Nebija jau tā, ka sieviete gaidītu gaišās atbildi, viņa vienkārši deva laiku aizvākt savu pakaļu no akmens bluķa. Skatiens gan nedaudz jautājoši bija pievērsies Ninai, bet vienaldzīgi paraustījusi plecus Greisa gatavojās burt maģiju, kas sašķaida visu savā ceļā.
Viņai interesēja, kas tās bija par balsīm, ko burve dzirdēja, kas tie par čukstiem un lūgumiem. Te bija kas vairāk...
Danielam nebūt nebija iebildumu, ka dedzīgais Gaišais dodas pa priekšu. Lai jau! Ja kaut kur ieskries, iemācīsies būt piesardzīgāks. Vai arī neiemācīsies. Viņš gan sekoja tieši nopakaļ un patiešām abus piesedza, vērodams gan cilvēku pasaulīti, gan Mijkrēsli visapkārt, gatavs atvairīt nepatikšanas, ja tādas sagaidītu. Mazliet iepaliekot, meiteni viņš arī uzreiz noskatīja, gan pārbaudot, vai tas tiešām ir tikai cilvēks, vai viņa nav potenciālā Citādā, gan arī pārbaudot krustu un to, kas tam apkārt. Pārlieku dīvaini apstākļi, lai skrietu ar galvu pa priekšu.
Uz leju gāja tā kā ātrāk, nekā uz augšu. Jans nemēģināja vēlreiz pārtapt tīģerī, jo cilvēka paskatā kāpšana šoreiz bija iespējama veiklāk.
Ticis tik augstu, ka varēja lēkt, viņš atlikušo gabaliņu nolēca.
Tā, kur ir Sibilla? Acis meklēja Gaišo kolēģi. Ā! Tur, iekšā, un tur vēl ir elegantā Greisa.
Viņš pagājās kapellas iekšpusē. - Sibilla, te ir sūnas no smailes. Vajadzētu derēt, - puisis sniedza kabatslakata sainīti burvei.
- Ko jūs te gribat darīt? - bija nākošais jautājums, jo, ja tā paskatās, tad šķita, ka abas burves te nav nejauši. - Es varu kā palīdzēt?
Janam nebija ne jausmas, ko kolēģi darīja te, apakšā, kamēr viņš rāpaļāja pa smailēm.
Paldies, Jan. - Sibilla paņēma Jana doto sainīti. - Sašķaidīt šo akmens plāksni. Tur ir ieeja, kura ir slēgta Krēslā. Nāc, ejam laukā. - Burve nezināja, ka Greisa dzird kaut kādus čukstus vai ko nu tur vēl. Tāpēc neieteica visiem izvietoties aplī ap kapellu, lai spētu saburt aizsardzību, ja nu no pagraba izlaužas kas pasaulei (un Citādajiem) nevēlams.
Sibilla uzsmaidīja Greisai, tā norādot, ka, protams, atļauj, un devās laukā nodarboties ar kompasa buršanas maģiju. Burve apsēdās pie koka, iztina Jana savāktās sūnas, uzlika uz tām roku ar gredzenu un iegrima virziena maģijas buršanā.
Un vai tu re kā! Patiesībā Greisa bija gaidījusi, ka Sibila viņai aizliegs nodarboties ar demolēšanu. It kā kāds kaut ko te varētu aizliegt... baltmate pasmaidīja un palūkojās vēlreiz uz akmeni sev zem kājām. Viņas skatiens pavadīja, kā abi gaišie pamet platformu.
Viņa nezināja, kas ir tur lejā. Varēja būt dažādi, bet zinot, ka Amēlija bija gaišā un tātad neiedomājami labi, baltmate nedomāja, ka tur varētu būt kas slikts.
Bet par balsīm viņa apzināti neierunājās, tas Greisasprāt bija pārāk dīvaini pat citādajam.
Sieviete pati nostājās nedaudz nostāk no plātnes centra un uz brīdi palūkojusies krēslā, lai uzmeklētu precīzu durvju atrašanās vietu, būra maģiju, kurai vajadzēja izšķaidīt akmeni un saberzt to putekļos.
Kad Kristofers pieskārās meitenei, viņš sajuta, ka tās ķermenis ir auksts un dīvaini sastindzis. Viņa bija mirusi. Un no puiša pieskāriena, gaišmates galva atrāvās no krusta un atkrita uz aizmuguri. Pirmais, kas iekrita acīs gaišajam, bija tukšie, asinīm noplūdušie acu dobumi. Meitenei bija izdurtas acis. Viņas ķermenis noslīga no krusta un apkrita zemē. Oranžā aura bija izbeigusies šajā vietā. Krēslā skatoties, krusts, kuru bija apķērušas mirušās rokas, mirdzēja ar gaišu auru.
Greisas telefons vēlreiz ziņoja par pienākušu īsziņu. Tās saturs vēstīja: Es paskatījos varbūtības. Tu neieradīsies.
Sūnas bija gana labas un ja jau Sebastjans teica, ka tās bijušas saskarsmē ar scepteri, tad laikam jau tā bijis.
Sibilla varēja uzburt kompasa burvestību. Kad tas bija paveikts, viņas kompass rādīja, ka jāseko gaišā burvja aurai.
Greisai vajadzēja koncentrēties, lai uzburtu maģiju, kura sašķaida pat senas akmens plāksnes. Nu, tas nebija neiespējami, taču pēc pamatīgā blīkšķa, putekļiem izklīstot, sieviete manīja, ka plāksne nebūt nebija pārvērtusies par putekļu mākoņi, tā bija tikai salūzusi četros bagalos un šos gabalus tāpat nāksies celt nost no lūkas durvīm. Taču, jā... tagad zem akmens drupām varēja redzēt senas koka durvis, kas bija apkaltas ar zelta rotājumiem. Tas bija ceļš, kurš veda uz kapenēm.
Tomēr, akmens plāksne, kas sargāja seno lūku, bija apburta un Greisa pamanīja, ka pēkšņi jūtas ļoti nogurusi. Burvestība bija paņēmusi ļoti daudz gaišmates spēka. Uz mirkli viņas prātā uzjundīja balsu murdoņa. Palīdzi mums! Atbrīvo mūs! tad balsis atkal pazuda.
Greisa bija aizgriezusies un ļāva putekļu mākonim nosēsties, lai palūkotos uz sadragātajiem akmeņiem, patiesībā vilšanās atspoguļojās sievietes sejā, viņas maģija nebija gana spēcīga, lai atbrīvotu sev tālāko ceļu. Viņa sajutās nogurusi un atspiedās pret kādu kapelas sienu. Baltmates elpa bija strauja un šķita, ka viņa būtu noskrējusi milzīgus gaisa gabalus. Burve palūkojās uz savām rokām, it kā meklētu tajās iemeslu šim nogurumam.
Skatiens pievērsās starp saplaisājušā akmens durvīm, tās šķita apburtas ar spēcīgu maģiju, maģiju, kas laikam nevēlējās, lai viņa ieskatās kapelas noslēpumos. Viņai nebija tik daudz spēka, lai atbrīvotu durvis pilnībā, akmens gabali bija pārāk smagi. - Sebastjan? Vari atnāk palīgā? - Burve jautāja, labāk jau viņa būtu jautājusi pēc palīdzības Dienas sardzes kolēģim, bet viņš bija aizvandījies nezin kur. Kamēr Greisa gaidīja Janu viņa izvilka no somas telefonu un izlasīja Mariusa ziņu.
Viņa rakstīja atbildi. Man arī tā sāk likties, te notiek, kas savāds. Tiklīdz kā baltmate nosūtīja ziņu, viņas prātā ieklīda balsis, kuras viņa nevēlējās tur dzirdēt.
Sebastjans stāvēja nomaļāk, īkšķus kabatās sabāzis un gaidīja, ko še esošie noskaidros. Vai izdarīs. Vai uzspridzinās. Vai ko viņi darīja.
Vismaz vienā ziņā bija taisnība - kaut kas tika uzspridzināts, un tā bija Greisa.
Pametis skatienu uz Sibillu, kurai, šķiet, ar kompasa veidošanu veicās gluži labi, Gaišais devās palīgā Tumšajai burvei, pa ceļam pamājot Ninai. - Nāksi palīgā?
Ticis kapellā, puisi nopētīja plāksni un aiz tās redzamās durvis. Ar zeltu. Tas bija savādi, bet nu... kas tikai viss neatgadās.
Katram gadījumam viņš izmantoja brīdi, kad iegāja Krēslā, lai pārvērstos par pašu lielāko - Sibīrijas tīģeri, kuram spēciņa ir daudz vairāk nekā Janam, lai ieskatītos Krēslas otrajā slānī. Kā tur viss izskatās? Vai vajag līst tur iekšā, vai arī labāk nē?
Visādā ziņā nolēmis, ka akmens plāksnes tā vai tā traucē, viņš, izniris no Krēslas zvēra izskatā, sāka ar spēcīgajām ķepām ķeksēt, stumt un bīdīt akmens gabalus, lai dabūtu tos nost.
Sūnas derēja, scepteris nebija izjaukts sastāvdaļās vai atburts, - virziena maģija strādāja, norādīdama uz nepazīstamā Gaišā pēdām. Sibilla piecēlās un devās uz kapellu, no kuras nupat bija atskanējis negants troksnis. Burve ielūkojās telpā, kuras vidū tagad ārdījās Jans tīģera izskatā, bet Greisa stāvēja maliņā. - Hei! - Sibilla uzsauca, lai pārkliegtu akmeņu graboņu. - Virziena maģija izdevās, scepteri ir aiznesis Gaišais. Vai mums te ir jālien? - Tagad, kad plāksne bija salauzta, pat cauri putekļu mākonim varēja saskatīt greznas durvis. Ziņkārība, tas ir labi, bet ziņkārība, kā zināms, kaķi nogalināja. Kamēr pārējie apdomāja Sibillas jautājumu, burve izvilka savu telefonu un pacentās sazvanīt Lanselu, lai īsi noziņotu paveikto. Ir kapella, ir pazudis Amēlijas scepteris, kuru (pēc rituāla kopā ar Tumšo un cilvēku) ir aiznesis nezināms Gaišais. Zem kapellas ir Krēslā slēgtas durvis, kurām var tikt klāt un mēģināt atvērt tāpat. Bet vai vajag?
Oranža aura, oranža aura
Citādā? Neder. Iekāre? Diezin vai, pat raugoties uz meitēna ietērpu. Kaujinieciskums? Kur nu
Uzbudinājums, satraukums? Iespējams. Vai arī nogāja visu šo ceļu asiņodama, kas ir visticamākais, tādēļ arī oranžas pēdas zemē palikušas. Kad ķermenis sāka krist, Daniels metās pie krusta, jau nojauzdams, ko tūlīt ieraudzīs. Taču realitāte iedomas tomēr mazliet pārspēja. Izdurtas acis tas būtu, lai neredz artefaktu? Viņi izmantoja cilvēku tā paņemšanai un tad atstāja nomirt? Un tajā piedalījies Gaišais? Tad viņiem ir darīšana ar kādu Citādo, kurš sajucis prātā. Slikti, slikti
Pārbaude nebija vajadzīga, lai saprastu, ka mirušajai vairs nelīdzēt, atlika tikai pamest skatienu uz pēdām, kurām, ja minējums pareizs, pienāktos būt asiņainām.
Daniels viņai pat neskārās klāt, lai labāk ar to tā Sibilla mēģina tikt skaidrībā. Tā vietā viņš pievērsās krusta vispusīgai pētīšanai.
"Opā!" Kriss atleca nost, it kā būtu dabūjis ar strāvu. Šoreiz tā nebija fizika. "Viņa... laikam neatbildēs," Kriss noteica un juta, kā pārbīlis pamazām izlīst cauri ķermenim, līdz viņš atkal spēja pakustēties. "Izmantot cilvēku un pēc tam izdurt acis un nogalināt, lai kāds neuzzina, kas darīts un redzēts," skatoties uz asiņainajiem dobuļiem, Kristofers mēģināja saprast, kāpēc viņa priekšā ir mirusi sieviete. "Pa ceļam es asinis neredzēju. Un citas pēdas līdz šejienei arī ne. Tas, iespējams, ir izdarīts ar Spēku no attāluma. Lai viņa aiziet, nolien klusākā stūrī un tad izbeidzas." Tumšais klusēja, bet Kristofers gan savas aizdomas izteica skaļi.
Lai arī izbīlis bija pārgājis, Kriss izveidījās pieskarties stingajam ķermenim. Viņš apgāja ap krustu, pievērsa vairāk uzmanības apkārtnei, vai tomēr nebūtu kādas pēdas vai kaut kas cits dīvains. "Diez vai viņu te tā vajadzētu atstāt," viņš pēc brīža noteica. Jaunietim bija žēl šīs būtnes, kas, ļoti iespējams, ne pie kā nebija vainīga. Varbūt pat bija izsniegta atļauja viņas izmantošanai un nogalināšanai. Varbūt pat bija ietekmēts viņas prāts, ko nu vairs nevarēja pajautāt. "Varbūt vajadzētu aiznest pie citiem," viņš noteica ar cerību, ka Denijs to izdarīs vai vismaz palīdzēs. Vai kaut vai pātrauks klusēšanu un pateiks savu viedokli, jo savādāk sāka kļūt mazliet neomulīgi.
Denijs paraudzījās uz Kristoferu.
Bet oranžās pēdas taču redzēji? Tādas mijkrēslī atstāj asinis. Tumšsarkanas dzīsliņas, oranži nosēdumi, ja asiņu daudz. Domāju, tas bija vajadzīgs, lai paņemtu scepteri. Es tavā vietā sāktu satraukties, ka viens no šo nodarījušiem bija kāds no jūsējiem
Atstāj viņu pagaidām, kur ir. Šito jūsu Sibillai derētu redzēt. Līdz tam labāk nesapēdot, ja nu kas atklājas. Interesanti arī, kāpēc tieši šeit nonāca.
"Redzēju," Kriss pamāja. Tici pusei, ko tev saka cilvēks, ceturtdaļai, ko saka Gaismas Citādais un nevienam vārdam, ko saka Tumšais. To Kristofers bija iemācījies, tomēr diez vai šie Tumšā teiktie bija klaji meli. Par auru krāsām Krisam vēl bija maz nojausmas, bet Denija teiktais šķita diezgan sakarīgs. Gan auras krāsu, gan pēdas viņš bija redzējis un tām sekojis. "Jāapskatās tuvāk tā kapella, vai tur arī nav kādas asinis," Kriss nolēma ticēt pieņēmumam par auras krāsu un sievietes likteni. "Varbūt viņu kaut kā virzīja vai piesaistīja tas krusts. Tas ir gaišs. Dīvaini kapiem," viņš vēl piebilda.
"Iešu pasaukt Sibillu un apskatīties, kas tur notiek," Kriss novērsās no mirušās. Doma, ka nākamās pēdas, kam varētu sekot, piederējušas Gaišajam, kas ir iejaukts šitādās lietās, lika nodrebēt. Bet sekot Tumšā ceļiem varētu būt par drosmīgu pat priekš Krisa, tāpēc viņš gāja atpakaļ.
Greisa mēģināja palīdzēt tīģerim, kuram spēks nudien bija krietni vairāk par viņas. - Uh, šī vieta izsūc enerģiju. - Baltmate klusi noteica vairāk pati sev, nekā apkārtējiem. Viņa mēģināja pabīdīt nostāk akmeņus, lai piekļūtu pie durvīm. Tikai īsziņas signāls lika atrauties no darbošanās. Uz Mariusa jautājumu kur? Viņa atbildēja ar nedaudz garāku ziņu. Haigeitas kapsētā. Paslēpusi telefonu no apkārtējiem, baltmate turpināja darboties.
Tikai Sibillas jautājums lika palūkoties jautājoši uz sievieti.
- Bet, protams. - Greisa strikti noteica. - Turklāt, tur varbūt ir kaut kas tāds, kas palīdzētu atrast scepteri, jo kompass, tas reizēm var nedarboties. - Bet gan jau Gaišā to zināja, kompasi spēja ievilināt lamatās, aizvest pie kāda cita, un scepteris noteikti bija pie spēcīga burvja, kurš spēj pielietot artefaktus, kuri nojauc pēdas. Viņa vietā Greisa tā darītu. Bet būtībā viņas ziņkārība lika palūkoties, kas ir aiz durvīm. Nepacietība auga augumā.
Vilisam tika pamāts ar galvu sveiciena vietā. Faktu, ka viņš kaut kur bija redzēts, sieviete noklusēja. Tam laiks bija domāts vēlāk. Tagad jātiek galā ar to ar konodarbojās kolēģi.
Fortūnas cepumiņš? Bens? Sibillas virzienā tika raidīts mazliet apjucis skatiens. Nē nekas tāds viņai netika piešķirts . Vienīgais kas man no rīta tika piešķirts tas bija Lansela paskaidrojums un viņa ģīmis kas nevēstīja neko labu. Nina sacīja, paraustījusi plecus.
Lai jau, arī tam skaidrošanās laiks būs vēlāk, jo izskatījās, ka Tumšā bija nolēmusi nodarboties ar kapeņu apgānīšanu. Neko darīt. Izskatījās ka vieta bija jāatbrīvo, tādēļ krieviete sekoja Sibillas piemērām un pakāpās nostāk dodot vietu dāmai baltā darboties.
Sprādziens bija izdevies..laikam. Un re, arī Jans jau bija šeit. Uz kolēģa aicinājumu pievienoties palīdzēt, Nina vien pamāja ar galvu un sekojot Jana piemēram pārvērtās par vilku. Galu galā diezin vai viņas spēks būtu tik ļoti noderīgs cilvēka formā. bet lūk vilks.. Ilgi nedomājot vilks sekoja tīģerim un darīja vairāk vai mazāk to pašu.
Ak tā. Ziņkārība tomēr nogalinās kaķi. Cerams, tas nebūs tīģeris. Sibilla pagriezās un izgāja laukā no kapellas, lai pavērotu tās pēdas, kuras ir atstājis Tumšais. Tumšais ar sudraba auru. Neko tādu Sibilla iepriekš nebija redzējusi. Gaišais, Tumšais un cilvēks - visiem sudraba pēdas. Kas tas par rituālu, kuru viņi te veikuši? Kā tur iesaistīts scepteris?
Visi rosījās ap vietu, no kuras pēc vairuma pieņēmumiem bija pazudis scepteris, bet Vilis pēkšņi izgaisa pārējo skatienam. Nu, ne gluži izgaisa, bet pacēla gaisā savu ēnu vienu reizi, un pēc to domām, kas skatījās krēslā, arī otru reizi. Tas nebija gluži pats vienkāršākais uzdevums magam, kuram piešķirts tikai ceturtais līmenis. Tomēr ilgi viņš skatienam izgaisis nepalika. Ar apjukušu Kāpēc otrādi? gaišais atkal parādījās pa vidu pārējiem. Un savicināja rokas it kā grasītos zaudēt līdzsvaru. Kad Vilis atguvās viņš paspēra soli sānis. Vietā, kuras mags bija stāvējis pirms tam, palika abu viņa pēdu nospiedumi, iegrimuši zemē vismaz par collu.
No žaketes kabatas viņš izvilka nelielu brūnu bloknotu un zīmuli. Grafīts skrapstēja pār papīru, Vilim izdarot piezīmes. Deguns paslējās pāri bloknota malai un palūkojās virzienā, kurā bija aizgājuši trīs nezināmie pēdu atstājēji. 39 procenti. Viņš noņurdēja zem deguna. 33. Piebilda pēc brīža. Ņina. Mags apliecināja, ka ir ievērojis, ka grupai pievienojusies vēl viena dalībniece. Vārds, kurā Vilis uzrunāja sievieti, izskanēja nedaudz svešādi, mīksti un maigi.
Divi jautājumi. Vai jūs atceraties kā izskatījās inkvizitors un vai šī nav viņa sliede? Jo kāds taču pamanīja, ka scepteris ir pazudis. Kungs rādīja uz pēdām, kuras pēc visa spriežot bija atstājis gaišais mags. Un otrs. Kāpēc jūs mēģināt ielauzties kapenēs? Scepteris ir aiznests projām. Tātad tas nav tur iekšā. Savukārt, kas zina, ko jūs tur izlaidīsiet brīvībā. Tad viņš pagriezās virzienā, kurā bija devies tumšais mags un ar acīm meklēja sev kādu sabiedroto. Man liekas, ka Nakts Sardzes garā būtu sekot šīm pēdām. Trešais līmenis ir pietiekoši augstu, lai spētu kādu ievilkt sev līdzi krēslā. Tas cilvēks, kas devies turp, iespējams ir bijis instruments. Un no tumšā es drīzāk sagaidītu šādu rīcību. Nevajadzīgus instrumentus pēc darba reizēm aizmet projām, bet darītājs paliek. M? Tas laikam bija lūgums kādam piebiedroties viņa izlūkgājienā.
Kristoferam aizejot, Daniels atgriezās pie krusta un mirones pētīšanas (kaut arī ne uz ko īpašu necerēja ko no miroņa var gribēt?). Krustam bija samanāma aura, tātad tas varēja būt maģisks. Dziednieks pamēģināja pieminekli pazondēt ja nu kas atklājas? Viņš arī nokāpa Mijkrēšļa otrajā slānī un pat ieskatījās trešajā, noskatot gan apkārtni, gan pētāmos objektus. Pa kādu no slāņiem šurp varēja nākt un iet, vajadzēja pārliecināties. Pēcāk viņš iznira atkal ārā. Nospriedis, ka neko te Sibilla neizpīpēs, viņš nolēma, ka īstais laiks piezvanīt uz biroju un painformēt par situāciju. Tālāk tā jau būs priekšniecības darīšana, ziņot Inkvizīcijai, saukt policiju, nākt pašiem vai arī nedarīt neko. Tā nu viņš izņēma telefonu un banāli piezvanīja. Ja izdevās sasniegt kādu noderīgu, tad pastāstīja, ko redzējis, un painteresējās, kas tie par brīnumiem ar tumšo masu kapu, kapelas (vai varbūt tomēr pareizāk kapličas?) pazemes saturu un gaišiem krustiem. Sardzei pienācās tā kā zināt par tādām lietām, un šis būtu īstais brīdis, kad šo informāciju izmeklētājam darīt zināmu. Ja tikai viss būtu tik vienkārši
Jans bīdīja un vilka smagos akmens gabalus, līdz visi bija nolasīti nost. Tad tīģeris apsēdās nostāk, un būtu izkāris mēli, ja vien viņš būtu suns, nevis kaķveidīgais. Akmeņi nebija pārāk viegli.
Tā, tupot, elšot un nedaudz atpūšoties, viņš izdzirdēja Viļa 'kāpēc otrādi?'
Kas - otrādi?
Sebastjanu pārņēma ziņkāre, un viņš aizlēkšoja līdz Gaišajam. Varbūt paskaidros? Jo parunāt tīģeris nevarēja. Iet līdzi? Labi!
Jans necentās uzreiz pārvērsties par cilvēku. Pēdas dzīt tīģera veidola ir visai ērti, pārvēršanās prasa spēku, un Jans-tīģeris izrādīja aktīvu vēlmi iet līdzi Vilim pētīt aizgājušā Tumšā pēdas.
Sibilla jau stāvēja pie Tumšā atstātās pēdu virknes, kad ieraudzīja, ka arī Vilis nāk uz šo pusi. Pēc mirkļa pielēkšoja Jans tīģera izskatā. - Vil, Jan, kompass rāda, ka scepteris ir pie Gaišā. - Viņa pamāja atbilstošajā virzienā. - Bena sliede? Nē. Nevienu no šiem trim nepazīstu. Un tāpēc derētu noskaidrot, kas ir Tumšais. Rituāla veikšana var attiekties uz Līgumu.
Sibilla jau bija izteikusi domu, ka nevajag lauzties pagrabā, un to atkārtot viņa negrasījās. Te visi ir pieauguši. Tāpēc tagad, kad Kristofers ar Danielu ir devušies pa pēdām cilvēkam, viņa kopā ar Vili un Janu varētu izpētīt Tumšā pēdas.
Neko konkrētāku, kas šeit ir noticis, Kriss nebija uzzinājis, bet nolēma atstāt inspekciju Tumšā ziņā. Varbūt par to arī viņa cepums brīdināja - nesteidzies! Bet Kriss jau bija zaudējis pirmo interesei, tāpēc labāk devās atpakaļ, pavēstīt citiem par atrasto.
"Opā, rallā! Kā tad mēs to noliksim vietā, ja izārdīsim kapellu?" Kriss iesaucās. Atgriežoties un ieraugot, ja celtnes grīda jau ir salauzta un nokašņāta, Kristofers bažīgi paskatījās uz smaili. It kā nolauzta nebija, bet katram inženierim, pat studentam, bija skaidrs, kas notiek ar celtni, ja tai izkašņā pamatus.
"Cilvēks ir sieviete. Mirusi. Viņai ir izdurtas acis. Mēs viņu atradām tur tālāk pie viena krusta," Kriss īsumā pastāstīja un norādīja virzienu, no kura Denijs vēl neatgriezās.
"Bet ko jūs..." viņš iesāka vaicāt, pievērsies atkal šeit notikušajam, kad pamanīja, kas slēpjas zem nošķūrētajiem akmens blokiem. Pārmetuma pieskaņa momentā izplēnēja. "Oho! Tur ir kaut kas interesants!" viņš piesteidzās pie zeltā kaltajām durvīm. Kurš gan negribēja vecos, mistiskos kapos atrast ar zeltu apkaltas durvis? Ok, arī pats Kriss nenāca šurp ar tieši tādu domu, tomēr kaut kur zemapziņā kopš bērnības bija saglabājušies stāsti par pirātiem un alkas pašam atrast dārgumus. Šis bija gandrīz tāpat. "Kas tur ir iekšā?" raudzīdams pēc roktura, Kriss drošības pēc apjautājās tuvāk esošajiem un aizdomīgi nopētīja vilku. Vēl kāds kompanjons? Lai jau. Durvis bieja pietiekami lielas, lai aiz tām būtu pietiekami daudz bagātību visiem. Ar bērna aizrautību Kristofers nepacietīgi vēlējās tās atvērt.
Pie gaišā? Vilis atsaucās Sibillai un viegli sarauca uzacis, jau atkal grasoties iegrimt aprēķinos, kas viņam laikam bija tuvi. Labi. Lēmums ir jāpieņem tev, bet man liekas tā. Es esmu redzējis, kā strādā inkvizīcija. Viņiem vajadzīgi liecinieki. Bet scepteris ir pirmā prioritāte. Varbūt sūtam galvenos spēkus pakaļ tam, bet pārītis tomēr mēģina sadzenāt tumšo? Mums ar Janu vajadzētu pietikt spēkiem, lai viņu vismaz aizkavētu. Mags visu laiku runāja tā, it kā Sibillai būtu jāsaka gala vārds. Tumšie varēja darīt, kā viņiem ienāca prātā, bet visi gaišie bija no Nakts sardzes. Un, lai gan neviens nebija viņus īsti noinstruējis, kā uzvesties, Sibillai bija augstākais spēju līmenis, tātad viņa bija ticamākais kandidāts pārējo komandēšanai.
Jans trinās netālu savā tīģera formā. Vilis nezināja, vai pārvērtību magiem izskata maiņa prasīja daudz enerģijas, vai arī kolēģim tā likās drošāk vai piemērotāk. Toties viņš labi prata novērtēt sarunu biedru sejas un izturēšanos. Rūpīgi noslēpis iekškabatā piezīmju blociņu, viņš skaidroja strīpainim savu neviļus izskanējušo domu. Savādi, ka skatoties dziļāk krēslā, šī vieta iegūst detaļas, kuru tai nav te. Tas ir gandrīz it kā sceptera glabātuve tur izskatās kā tai vajadzētu izskatīties šeit. It kā krēslā būtu kabata, kas izgriezta uz otru pusi. It kā viss būtu otrādi. Man nebija ne jausmas, ka tā var. 80 procenti, ka Amēlija bija mags ārpus kategorijām. Un tas viņas scepteris... Artefaktam iespējams ir savi nodomi un pietiekoši daudz spēka, lai tos īstenotu. Nebūtu pirmais gadījums Eiropā. Vilis tā arī nepaskaidroja, kā viņš iegūst tik precīzu procentuālu novērtējumu varbūtībām, kuras pats pie sevis analizē.
Izdzirdis no Krisa, ka viņš ir atradis cilvēku sievieti, kura ir sakropļota un zaudējusi dzīvību, gaišais īsi pamāja ar galvu. Viņš jau bija paredzējis, ka cilvēks būs izmantots kā darbarīks un tad izmests. Viņš patiesībā jau ķīniešu restorānā bija piedāvājis versiju, ka scepteri no glabātuves ir paņēmis ne gluži citādais.
Tātad viņiem bija miris cilvēks, vainīgais gaišais citādais un tumšais, kā arī durvis pie kurām Greisa grozījās. Kad Sebastjans bija palīdzējis ar akmeņu nodabūšanu nost, viņa cītīgāk nopētīja zelta rakstus, kā mīklu, kura jāsabīda pa maziem gabaliņiem.
Kad Kristofers piesteidzās pie viņas atklātajām durvīm, Greisas skatiens kļuva nedaudz neapmierināts. Viņa uzskatīja, ka viņa ir pelnījusi atvērt pirmā durvis, nevis šis puņķutapa. - Nezinu, kas ir iekšā, bet es to noskaidrošu. - Baltmate uzsvēra es, viņai nepatika, ka visādi jauniņie maisās pa kājām.
Arī sieviete sāka meklēt pēc roktura vai kā tāda, lai varētu atklāt kapeņu noslēpumu.
Pie kapelas
Greisai, kā izrādījās, norisinājās visai aktīvs čats ar kādu, jo jau pēc mirkļa viņas telefons atkal ziņoja par jaunas ziņas pienākšanu.
Ā, tāpēc scepteris. He, he... nu, bija prieks tevi pazīt, mīļumiņ! šoreiz Mariuss savas laipnības bija pat izklāstījis garākā teikumā.
Tikmēr lielais tīģeris ar vilka palīdzību bija nolasījuši akmeņus, no slēptajām un durvīm un jā, Kristoferam pat īsti nebija jāpiepūlas, lai saskatītu un satvertu lūkas atvēršanai paredzētu rokturi. Taču mirklī, kad jauneklis pieskārās lūkas gredzenam, viņu pēkšņi pārņēma ļoti spēcīgas bailes. It kā vairs nemaz negribētos uzzināt, kas atrodas zem grezni kaltajām durvīm. No vienas puses, baisi. No otras puses... vai gan varēja cerēt, ka dārgumus kāds neapsargās?
Arī Greisa sajuta, ka zem durvīm pulsēja kaut kāda enerģija, kas tā vien gaidīja, kad durvis tiks atvērtas. Tas nedaudz biedēja un sasaucoties kopā ar Mariusa atsūtīto ziņu, blondīnei lika sajusties nedaudz neomulīgi.
Pie mirušās meitenes
Lai arī kā Daniels meklētu, viņš nespēja saskatīt asins pēdas zemē. Meitene bija gājusi un krēslā bija palikušas viņas asins pēdas, taču īstajā pasaulē to nebija. It kā kāds būtu centīgi aiz viņas uzkopis. Varbūt tā bija burvestība, kas neļāva saskatīt asinis tāpat vien. Lai gan, kāda no tā būtu jēga, ja šajā kapsētas daļā tāpat cilvēki nevarēja ienākt, ja vien tos neieveda citādie. Asinis neviens nemanītu. Tumšajam atlika vien secināt, ka šī lieta ir pārlieku dīvaina un viņiem ir pārāk daudz jautājumu, uz kuriem nav atbilžu.
Zvanot uz Dienas Sardzes šefa telefona numuru, atbildēja Deins. Kas bija visai parasta parādība. Lēdija Elisa nemēdza atbildēt uz zvaniem. To parasti darīja viņas vietnieks. Noklausījies Daniela sasāpējušos jautājumus, viņš nebūt nesteidza sniegt uz tiem atbildes. Acīmredzot, mags uzskatīja, ka tā nav telefona saruna. Viņš noteica: - Es aizsūtīšu pie jums kādu ar atbildēm. Bet jūs meklējiet to sasodīto scepteri! - un saruna tika pārtraukta. Deins nebija pārāk labā garstāvoklī.
Bet mirušajai patiešām vairs nevarēja līdzēt. Viņa jau tādu brītiņu bija mirusi un te, uz vietas, tumšais īsti nevarēja pateikt kā. Vai viņas acis bija izdurtas ar maģijas palīdzību, vai kāds to bija izdarījis ar asu priekšmetu. Vai stāvot viņai blakus, vai no attāluma. To tā vis uzreiz nevarēja noteikt.
Pētot krustu Daniels nespēja atrast nevienu plāksni, kas liecinātu par kapa īpašnieku. Nevarēja saprast kas šeit ir apglabāts un pat vai šīs konkrētais krusts vispār ir kapa vieta. Tā drīzāk atgādināja kaut kādu svētvietu, kas šeit pastāvējusi vēl pirms Haigeitā sākuši rakt mirušos.
Pa pēdām tumšajai aurai
Tumšais gāja prom no kapiem. Vienkārši gāja prom, izvēloties taisnāko no ceļiem. Viņš aizgāja līdz pat robežai, kura nodalīja cilvēkiem paslēpto kapsētas daļu no parastās un devies tālāk. Kā izskatījās uz kapsētas izejas pusi. Taču sekot šai aurai, nozīmētu pamest pārējos biedrus. Vilim un Sebastjanam vajadzēja izdomāt, vai viņi sekos tālāk, vai dosies atpakaļ pie pārējiem. Katrā ziņā, izskatījās, ka te nekā aizdomīga nav. Ja nu vienīgi kaut kur pusceļā, skatoties dziļāk krēslā, tumšā aura bija zaudējusi savu sudrabaino spozmi un palikusi par parastu tumšā burvja auras nospiedumu. Vairāk nekā neparasta. Viņš vienkārši bija aizgājis.
Greisa izlasīja Mariusa ziņu, baltmate kādu brīdi vienkārši lūkojās uz telefona ekrānu cenšoties saprast, vai vīrietis joko vai nē? Ja šis bija joks, tad ļoti neizdevies, ja nē... tad burvim viņa vairāk nerūpēja? Tas pēkšņi lika justies nedaudz savādi, jo visu šo laiku, pēdējo gadsimtu Greisa bija pārliecināta, ka viņa tiek mīlēta, ka viņš varētu viņas dēļ nogalināt visu pasauli, ja tas būtu nepieciešams. Un tagad? Tik vienkārši? Nē, nebija jau tā, ka Mariuss viņai būtu gluži vienaldzīgs, bet Greisa nekad nebija aizdomājusies par to, ka viņš varētu pārstāt censties iekarot viņas sirdi. Viņi spēlēja mednieka un medījuma spēli, tā bija interesantāk, vismaz viņai un laikam jau medniekam tas bija apnicis. Iemetusi telefonu atpakaļ somā, baltmate pievērsās durvīm. Un centās izskatīties vienaldzīga.
Tikai sajūtot to enerģiju...
- Neaiztiec! - Baltamate teju uzkliedza Kristoferam. Viņa jutās nobijusies, lai arī to nevēlējās atzīt.
Sieviete izlēma palūkoties caur krēslu uz lūku, varbūt, kaut kas bija mainījies akmens plāksnei pazūdot. - Es baidos, ka tas mūs var nogalināt. - Greisa paskaidroja Krisam savas bažas kādēļ viņas vēlme gramstīties gar durvīm pagaisa tik strauji kā vēja brāzma.
Hmm
Protams, Danielam parasti radās darba teorijas, kuras pie gadījuma varēja (vai arī nevarēja) pārbaudīt. Šībrīža pieņēmums bija tāds, ka mijkrēslis atcerējās par asinīm, kaut to vairs tur nemaz nebija. Mijkrēslis vispār var atcerēties savu nedēļu un pat ilgāk visādas lietas, un asinis ir ļoti spēcīga viela. Visticamāk, šim meitēnam nemaz nebija lemts nomirt šeit un tagad. Taču, kā jau pie Citādajiem, lietu ritējums allaž tiek mainīts
Tātad kāds tās bija uzlasījis. Nē, no tā nebija lielas jēgas. Labi, tad cits variants viņa noasiņoja mijkrēslī. Tā, gluži vienkārši, Citādie viņu pameta mijkrēšļa pirmajā slānī un viņa tajā noasiņoja, šurp nākdama. Mijkrēslis dievina tādas lietas daudz garšīgas enerģijas pa brīvu, tas noteikti rija, tā teikt, abiem vaigiem. Smieklīgi, bet dziedniekam nebija ne jausmas, kas notiek ar cilvēku mijkrēslī, vai tas pats, kas ar pārak vāju Citādo, vai arī viņš tiek pakāpeniski izmests ārā no tā. Šai gadījumā tika izmesta, tikai vēl jautājums, otrā iemesla dēļ vai arī mijkrēslis šai vietā vienkārši tā pārrijās, līdz pārplīsa. Vai tāds mijkrēšļa stāvoklis būtu bijis kaut kam nepieciešams? Vai nu tas, vai kāds tumšs rituāls ar šādu sastāvdaļu. Tajā bija vērts parakties.
Priekšnieces vietnieka atbildes tonis īpaši nepārsteidza. Tas bija Deins. Bet, ja patiesībā kādu pie viņiem sūtīs, tad Dienas Sardze šo lietu īstenībā uztver sasodīti nopietni. Vai Deins patiešām būtu tik sastresojies un sakreņķējies, kā tas izklausījās? Nu labi, varbūt zvanīts nelaikā. Ko var zināt
Īstais laiks pāriet pie dienas kārtības, un tā Denijs arī darīja, soļodams atpakaļ, akurāt laikā, lai ievērotu, kā Greisa bļauj uz jaunizcepto Gaišo pie kaut kādām apzeltītām kapličas pagraba durvīm, kuru tur agrāk nebija (vai tās atlūzas bija akmens plāksne?). Laikam jau strīdās par to, kuram tas gods līst pazemē pirmajam. Dziednieks pienāca tuvāk, taču ne pārlieku tuvu, un, smaidīdams, skatienam pie tam saglabājoties stindzinoši vēsam, sakrustoja rokas uz krūtīm.
Veicam arheoloģiskos izrakumus? Droši.
Daniels ap sevi bija radījis maga vairogu, neaizmirsdams pie reizes caur mijkrēsli paskatīties uz eju. Ja nu pretī kāds brīdinājums zaigos.
Kristofera paziņojums par atrasto mirušo meiteni, no vienas puses, nebija dīvains. Bet, no otras, - bija dīvains, un par ļoti. Sudrabainās pēdas! Kā gan tās saistīt ar cilvēka nāvi? Vai meitene būtu pati ziedojusies? Pārāk daudz kas te bija neparasts un neskaidrs. Jāmeklē tālāk. Varbūt jel uz kādu no jautājumiem tiks iegūta atbilde.
Sibilla domīgi pamāja ar galvu pēc Viļa teiktā, - Kā otrādi izgriezta kabata... - Krēslā kapellas vietā bija izteiksmīgs, gaišs tēls, kurš arī īstenībā nebūtu bijis aizdomīgs ar savu rokā augstu virs galvas pacelto zizli. - Pasekojiet tam Tumšajam, bet ārpus Haigeitas nedodieties. Mums jāmeklē scepteris, un ar "mums" es domāju mūs visus. - Burve piegāja kapellas ailai. - Kristofer! Nina! Dodamies pa pēdām. Scepteri aiznesis Gaišais. - Sibilla sadzirdēja Greisas teikto par durvju neaiztikšanu. Tad tur kaut kas tomēr ir, kas licis Tumšajai mainīt domas? Sibilla izvilka telefonu un aizsūtīja ziņu Lanselam par atrasto mirušo meiteni un dīvainajām durvīm. Ko priekšnieks ar šo ziņu darīs tālāk, vairs nav burves darīšana. Sibilla devās prom, sekodama Gaišā pēdām.
Kriss pieliecās pie lūkas riņķa un saņēma gandrīz vai strāvas triecienu. Tikai atšķirībā no elektriskā lādiņa, šis daudz lēnāk izplūda cauri viņa augumam, apstājoties un sabiezējot kaut kur krūtīs. Melns, smags, lipīgs kamols uzgūla uz plaušām un lika instinktīvi atraut roku. Kaut kur netālu viņam uzkliedza Greisa, bet teiktais savādi nepiereģistrējās Krisa smadzenēs, ko savā varā bija pārņēmušas bailes. Sibillas teiktais noritēja gar Kristofera ausīm kā ūdens lāses.
Kriss vēl nekad nebija sajutis tādas bailes. Tās nebija viņa paša. Svešās bailes arī krūtīs sajutās kā ienaidnieks, kas uzspiež savu gribu. Nesteidzība ir panākumu atslēga, piebalsoja cepumiņš.
Kūkas mani nekomandēs! Kriss saspurojās pretī svešajām gribām un vēlreiz pasniedzās pēc lūkas riņķa. Vismaz paraustīt, vai tās nav aizslēgtas, viņš varēja. Varbūt, ja viņam būtu bijusi ilgāka pieredze, viņš visu darītu Citādāk. Piesardzīgāk. Caur Mijkrēsli. Klausoties biedros. Bet viņš bija jauns, nepieredzējis topošais inženieris, kam visu vajadzēja izurķēt un izpētīt. Pat cepums apgalvoja, ka Krisam ir paradums steigties. Svešās bailes saniknoja Kristoferu Beku, un viņš rīkojās impulsīvi un par spīti tām, paraujot lūkas riņķi vēlreiz. Ne jau tāpēc tās bija atkašņātas, lai paskatītos no malas.
Tīģeris pamāja ar galvu, ka Vila domu sapratis un tad aicinoši ieņurdējās, sak' ejam pa tām Tumšā pēdām, un, ošņādams pēdas un sekodams aurai, devās uz priekšu.
Jans bija dzirdējis arī Sibillas ieteikumu neiet laukā no kapsētas, tāpēc, sasniedzis noburtās kapsētas daļas malu apstājās, vēlreiz ievilka gaisu nāsīs, nosprauslojās un pārvērtās par cilvēku.
Mazs brītiņš bija vajadzīgs, lai puisis tiktu galā ar pārvērtības sekām. Pierasts, jau, pierasts, tomēr katra reize atpārvērsties sāpēja.
- Viņam vairs nav sudrabainās auras, - Jans konstatēja acīmredzamo. Lai nu ko, bet šo Tumšo pēc auras un pēc pēdām Sebastjans atpazītu jebkur.
Tumšo. Ar sudraba auru, bet te jau visiem bija sudrabainas auras. Tas bija jāpārbauda, un puisis cieši paskatījās uz Vili. Kāda viņam ir aura. Un pašam? Vēlāk būs jāpaskatās uz pārējiem.
- Tu teici, te viss ir otrādi. Tad, vai gadījumā tie Tumšais un Gaišais nav samainījušies pusēm arī pie reizes? Un tāpēc te tik ātri zūd spēks? Tas ir, mēs esam itin kā visu laiku Krēslā?
- Sekosim viņam, vai, kā teica Sibilla, iesim atpakaļ?
Brīdī, kad Vilis Ņinu bija nosaucis viņas krievu variantā, sieviete atcerējās no kuriens viņš bija pazīstams. Viļģeļm. Tas pats kas..Ai nav svarīgi. Vismaz ne pagaidām. Tam laiks bija vēlāk.
Kad kopā ar Janu bija pabeigta akmeņu ''nokraušana'' Ņina, gluži kā tīģeris, nesteidzās pārvērsties atpakaļ par vilku. Galu galā, nevar jau zināt kas tur zem lūkas ir. Un brīdī, kad Tumšā ''pavēlēja'' lūku neaiztikt, apstiprinājās laikam jau ne viena vien nodoms, ka kapellu varbūt arī nevajag izārdīt.
Nospriežot, ka gan jau Greisa tiks galā, vilks nolēma sekot Sibillai. Vilka izskatā. Vismaz līdz tai kapsētas daļai, kura bija domāta tikai Citādajiem. Pēc tam..pēc tam jau jāskatās pēc situācijas jo īsti vilka izskatā staigāt tur, kur bija cilvēki laikam nebija prātīgi
Pa gaišā pēdām
Sibilla un Ņina devās pa gaišā citādā pēdām un tās, līdzīgi, kā tumšā citādā pēdas, veda visai taisni prom no notikuma vietas. It kā viņi būtu satikušies pie kapelas, paveikuši ko nu tur vajadzēja un tad devušies katrs savā virzienā.
Taisnā ceļā viņa pēdas veda līdz pat vietai, kur pazudīs kapsētas noburtā robeža un aiz kuras parādīsies kapu teritorija, kura bija pieejama arī cilvēkiem.
Vienīgi, ka gaišā aurai pie robežas bija pazudis sudrabainais mirdzums. Izzudis un viss. Kas lika domāt, ka auras sudrabainas bija iekrāsojis kāds maģisks rituāls.
Pie kapelas
Kas to būtu gaidījis, ka lūkas durvis tik viegli padosies Kristofera rāvienam. Jauneklis bija ieguldījis lūkas atraušanā vairāk spēka nekā vajadzēja. Viņš apkrita uz pēcpuses un apkaltās koka durvis palika atvērtas vaļā.
Pirms tam uz tām skatoties, Daniels neredzēja neko neparastu. Neko vairāk kā jau bija redzams pirms tam.
Taču mirklī, kad gaišais atrāva lūku vaļā, visi tuvumā esošie citādie sajuta spēju saltas enerģijas izplūdi no pazemes. Tie, kuriem bija uzburta aizsardzība vai arī nostrādāja amuleti, sajuta, kā šī enerģija atsitas pret vairogiem.
Arī Kristofera riekstiņvairogs bija nostrādājis. Taču tas bija jaunā zintnieka pašradīts un nepasargāja puisi līdz galam. Jauneklis sajuta spējas sāpes. It kā viņam vēderā kāds būtu iegrūdis dunci līdz spalam. Nekāda reāla ievainojuma gan nebija. Tik vien kā pēkšņās sāpes un to atskaņas, kas tik viegli negribēja atlaist nervus.
Vairāk nekas nenotika. Neviens no atvērtās lūkas ārā nerausās. Taču varēja manīt, ka uz leju ved vecas, akmenī cirstas kāpnes. Lejā bija kapenes. Kā jau citādie to bija sapratuši.
Aukstuma sajūta negribēja atkāpties. Pat ja vairogi bija pasargājuši Greisu un Danielu.
Tā stāvot un lūkojoties uz pazemes eju, neomulīgo klusumu pārtrauca Daniela telefons, paziņojot par īsziņas saņemšanu.
Nekādā gadījumā nelieniet zem tās būdas. brīdinājumu bija atsūtījis Deins.
Tiem, kas tālāk
Tie, kas atradās nostāk no kapelas, tie tikai sajuta, ka kaut kas notika. Enerģijas izlāde. Bet tā vairs nebija tik spēcīga, lai notriektu no kājām, vai nodarītu sāpes. Neatstāja sajūta, ka kapsētā kaut kas ir mainījies. Nojautas nebija labas. Pat tumšajiem.
Kriss vispirms nolidoja uz pēcpuses un tikai pēc tam sajuta, ka ir noticis kas vairāk par fizisku pārvietošanos. Viņā spēji ietriecās tādas sāpes, ko jaunais inženieris nespēja norakstīt uz strāvu. No viņa lūpām izplūda vārdi svešā valodā, kas varbūt nemaz nebija īsti, drīzāk gārdziens un neapzināta aizsardzība pret nodarījumu balss veidolā. Kristofers sarāvās, it kā cenzdamies aizsargāt ievainoto vēderu no vēl kāda trieciena, ja nu būtu nejauši uzmodinājis kādu īpaši ērcīgu kapeņu gulētāju.
Ak, pie visiem cepumu dieviem! viņš spēja noelsties, atcerēdamies cepumiņu, kas tieši viņam ieteica nesteigties. Bet Kriss nebija tas eksemplārs, kam viss salīda galvā no plikas grāmatu lasīšanas. Viņam vajadzēja pieredzi, un te nu tā bija, draudīgi ietriekusies vēderā. Nobraucis ar plaukstu gar ievainoto vietu, viņš gan nemanīja nekādas asiņu pēdas, tāpēc saņēmās un palūkojās uz leju caur Mijkrēsli, ka nu viņa vēderā ir iedurts kāds Krēslas duncis, ko tāpat redzēt nevarētu. Ja nu viņš pats pamazām pārvēršas par oranžu peļķi?
Enerģijas izlāde bija labi sajūtama. Sebastjans paskatījās uz to pusi, kur palika kapella, un nodrebinājās.
- I have a bad feeling about this... - puisis nepārprotami citēja Zvaigžņu karus. Jau tā te bija slikta jušana, bet tagad šķita, ka te uzturēties vispār būs gandrīz neiespējami.
Kas tur ir noticis?
Jans pagriezās un pusskriešus devās atpakaļ uz centru, katram gadījumam sev uzlicis aizsardzības vairogu.
Pārgaidījis pirmo vilni, tumšais dziednieks pagājās tuvāk, lai varētu ieskatīties iekšā. Kapenes, ļoti var būt, ka visai plašas. Tātad kapliča, ne kapela. Nav brīnums, ka viss norādīja tikai uz dvīņu kapelām pie ieejas. Neba nu publiskās uzziņās kapeņu ceļvedi publicēs
Pēc (Daniela ausij pierastās) raksturīgās klusas klauvējienam līdzīgas skaņas atskanēšanas viņš arī nekavējās un izvilka telefonu, lai ziņu izlasītu, pēc kā pievērsās abiem pārējiem.
Jauki, un tagad taisam šo būdu ciet. Priekšniecība uzķērusi, ar ko mēs nodarbojamies.
Ar varu viņš, protams, nevienu atturēt no bāšanās lejā negrasījās, ja nu viņā neieklausītos, bet pats pret brīdinājumu bija visnotaļ noskaņots attiekties nopietni.
Sekojot aizejošā Gaišā pēdām, Sibilla ar Ninu bija tikušas līdz kapsētas centru no cilvēkiem slēpjošajai robežai. Nekas būtisks par pēdām neatklājās, vien īsi pirms robežas pēdām pazuda sudrabainā aura. Sibilla "pakonsultējās" ar savu gredzemu-kompasu, kas domas par sceptera atrašanās virzienu nebija mainījis. - Viņam vai viņai ir bijis pietiekami laika tikt tālu prom, tā ka ejam tagad atpakaļ, savācamies visi kopā, un... - Burve vairāk nepaguva neko pateikt, jo sajuta spēcīgu maģiskas enerģijas grūdienu. - Vai mums kādu no viņiem vajadzēja sasaldēt? - Jautājums bija retorisks, un nekādu atbildi neprasīja. Sibilla pagriezās un skriešus metās atpakaļ uz kapellas pusi. Visas sajūtas rādīja, ka noticis ir kaut kas ļoti slikts.
Ņina turpināja vilka gaitā sekot pakaļ Sibillai un ļāva viņai sevi vadīt. Sieviete bija gatava pārvērsties atpakaļ par cilvēku, kad sajuta spējo enerģijas lādiņu, kas pavisam noteikti bija no kapellas.
Uz Sibillas jautājumu par iesaldēšanu no vilka puses atskanēja piekrītošs ņurdiens/rūciens. Viņus visus vajazēja iesaldēt.Gan to jauniņo, gan abus Tumšos.Bet labi, tagad atpakaļ uz kapella. Jāskatās kas tur noticis.
Vilis soļoja blakus tīģerim un nespēja apturēt smaidu. Izskatījās gandrīz tā, it kā viņš būtu izvedis milzu dzīvnieku pastaigāties. Kāda viņa paziņa šādi mēdza izvest pastaigā pa pilsētu savu mājas kaķi, tikai droši iesietu saitītē. Jans noteikti apvainotos, ja Vilis piedāvātu saiti piemērot viņam. Scepteris. Viņš atsaucās gaišajam kolēģim, kad tas paziņoja, ka vairs nespēj saskatīt sudrabaino auru. Sudrabs ir no sceptera. Es domāju. Un tagad, kad Tumšais attālinās no sceptera auras, tas zaudē to nokrāsu. Pats Gaišais, kas bija ieradies kaut kur no austrumiem, gozējās vienmērīgi blāvā, bet izteikti gaišā aurā,- tāds pavisam nekāds gaišais, kuram šobrīd nav nekādu rūpju vai bēdu. Varbūt arī nebija. Vilis bija ieradies palīdzēt Londonai, bet neizskatījās pārlieku norūpējies par uzdevuma īpašo statusu.
Tuvojās senās kapsētas robeža un Vilis apstājās blakus otram citādajam no Nakts sardzes. Ar vieglu cerību skatienā viņš pavērās tālumā, bet pavisam drīz atmeta ar roku. Jā, iesim atpakaļ. Viņš piekrita Janam. Mums to magu vajadzētu dabūt rokā, bet tagad mums ir viņa aura. Mēs viņu atradīsim arī pa aukstām pēdām. Pēkšņi viņš pagrieza galvu atpakaļ virzienā, no kura biedri bija nākuši. Man liekas, ka viņi Kristoferu uzskatīja par sceptera nolaupītāju. Vilis secināja kaut ko, kas neskanēja īpaši loģiski līdz brīdim, kad pāri visai kapsētai pārskrēja aukstuma vilnis, aizsniedzot pat viņus abus ar Janu. Steidzīgā solī, Vilis sekoja pa priekšu skrienošajam magam.
Par laimi Greisa bija pietiekami gudra, lai uzburtu vairogu, viņa teju jau bija metusies klāt Krisam, lai puisi atrautu nost no tām durvīm, bet sieviete nepaspēja, vien sajūtot nepatīkamās sajūtas un redzot gaišo nokrītam uz pēcpuses baltmate palūkojās uz puisi ar augstprātīgu skatienu. Bet par laimi, viņš vēl bija dzīvs.
- Muļķa puika! - Niknums zvēroja sievietes balsī. - Nākošreiz vienkārši nolec no klints un atbrīvo mūs no sava stulbuma. - Greisa palūkojās uz Danielu, vai ar viņu viss ir kārtībā.
- Viņi vienmēr ir vienu soli priekšā. - Baltmate izskatījās sabozusies. - Viņi jau nevarēja neko vairāk pastāstīt par šo vietu iepriekš. - Tāda sajūta, ka priekšniecībai vispār neinteresēja, kas notiek ar viņu darbiniekiem.
- Bet tev taisnība, tās durvis vajag dabūt ciet. - Tomēr īsti tuvoties nelāgajai vietai burve nevēlējās, pat ja pirms brīža alka redzēt, kas tur slēpjas.
Viņa paspēra pāris soļus uz priekšu, mēģinot ieturēt nelielu distanci.
Nē, nevarēja. Redz, viņu ziņnesim noteikti vajadzīgs daudz laika, atteleportēties būtu lieka greznība, Danielam sazin kādēļ palika jautri, redzot Greisas reakciju. Liec tak to Kristoferu mierā, pirms brīža tu pati tā vien rāvies uz tām kapenēm, viņš vēl piebilda, un, vairs lieki neceremonēdamies, piegāja pie durvīm uz pazemi, lai, ja lūkas smagums ļāva, ar kāju to aizgrūstu ciet. Nekādu īpašu bijību pret kapsētām viņš nejuta, ja nu vienīgi pret šīm kapenēm kā bīstamu vietu. Nezin kādēļ īsti arī negribējās pa tiešo skarties klāt. Turklāt Tumšajam dziedniekam nupat radās sajūta, ka kāds visu bija izplānojis un visus šos, kas te demontāžas darbos piedalījušies, izmantojis. Vismaz viņš pats bija no tā tīrs, tomēr nepatīkami tik un tā.
Īsti nekāda ievainojuma Krisam nebija, tāpēc arī nebija ne iemesla censties sevi dziedēt, ne lūgt palīdzību. Tas gan nemainīja to, ka dūriena vieta sāpēja un arī pārējo augumu pārņēma drebuļi. It kā kāds būtu no kapenēm pastiepies un aizstāvējies ar lāsteku. Greisas izteikumi situāciju neuzlaboja. Kriss pavilka kājas zem sevis un, joprojām saķēris vēderu, grīļīgi piecēlās. Apkārtnē neviena savējā vairs nebija, bet divi vienīgie Citādie bija Tumšie, kas cītīgi lūrēja kapenēs un nelikās par Krisu ne zinis. Ironiski.
Arī Kriss gribēja redzēt savu uzbrucēju un aukstuma karali. Viņš aizvilka jakas apkakli, sarāva plecus un nedaudz nedrošiem soļiem tuvojās lūkai. No skata vairs nevarēja īsti pateikt, vai Kristofers ir sarāvies sāpju vai aukstuma dēļ, bet pēc sejas varēja noprast, ka patīkami tas nav nevienā gadījumā. Nelīzdams pirmajās rindās, Kriss centās ielūkoties atvērtajā lūkā gar abiem Tumšajiem.
Kristofers palūkojās uz sevi krēslā, taču nemanīja nekādu krēslas dunci, kurš nebūtu redzams reālajā pasaulē. Nē, nekā tāda nebija, taču aukstums vēl joprojām ložņāja pa ķermeni un arī vēders pulsēja tā, it kā pa to kāds būtu iespēris.
Danielam izdevās lūku aizcirst ar kāju. Pirms vēl Greisa un Tofiks bija paspējuši tā kārtīgi ielūkoties. Jo tajā mazajā mirklī, kuru lūkas vāka aizkrišana bija atvēlējusi abiem citādajiem, neko vairāk par melnu tumsu nebija izdevies saskatīt. Akmenī cirstās kāpnes veda pazemē un tas bija viss. Vēl no pazemes dvakoja pēc pelējuma, pēc drēgnuma. Pēc purva... tā noteikti nebija sapņu vieta. Arī kartupeļus diez vai varētu glabāt. Tie ātri vien sapelētu.
Durvis bija aizkritušas, tomēr citādiem nebūt nebija sajūta, ka ar to viss būtu nolikts vietā un sakārtots atpakaļ. Nebija sajūtas, ka tagad viss būs kārtībā. Skatiens kavējās pie sašķaidītās akmens plāksnes un domām, ka laikam jau tai bija sava nozīme, kāpēc tā bija uz durvīm uzkrauta.
Vairāk nekas cits nebija mainījies.
Arī pārējiem, atskrienot atpakaļ, nācās secināt, ka visi citādie vēl joprojām bija dzīvi un it kā nekas dižs nebija noticis. Lūkas durvis bija ciet. Akmens plāksne vēl joprojām sašķaidīta mētājas malā un kapela atradās savā vietā. Nebija pat sagruvusi.
Tikai tā sajūtas, ka kaut kas ir mainījies, nekādi neatstāja. Tāds viegls satraukums. Kā pirms gaidāmas cīņas. Nojausmas.
"Eu!" kad lūkas vāks aizkrita, Kriss no sevis izspieda nopūtu ar vilšanās pieskaņu. Viņš pat nebija paspējis ieskatīties, kas īsti zem zeltā kaltajām durvīm bija, kad jau kāda "izpalīdzīga" roka iespējamos dārgumus apslēpa klātesošo skatam. "Varējām jau vismaz apskatīties," Kriss noņurdēja. Viņš bija centies, dabūjis savu tiesu sāpju, bet tagad deguna priekšā guvums tika vienkārši aizvākts.
Kristofers nejutās labi. Vēders sāpēja, aukstums līda aiz jakas, vilšanās gruzdēja krūšu rajonā, bet pa muguru sāka lodāt nelāgas priekšnojautas. Un tomēr šķita negodīgi, ka tika atņemtas iespējas pat uzzināt, kurš ar savu ledus zābaku ir spēris pa vārīgo vietu. "Tur noteikti bija kaut kas svarīgs," viņš noburkšķēja, atskatīdamies virzienos, kur iepriekš bija pazuduši biedri no Gaismas puses, jo savādāk šķita, ka viņš ir palicis Tumšajo kompānijā, kas gandrīz vai ņirgājās par Krisa pūliņiem kaut ko uzzināt.
- Kas te notika? - Jans tikko bija pieskrējis un gribēja zināt jaunumus.
Pa muguru ložņāja aukstums, sajūta bija pavisam neomulīga.
Viņa acīm kapella izskatījās gluži tāpat kā pirms tam, ieskaitot salauzto akmens plāksni un aizvērtās durvis. Neviens no te palikušajiem nebija arī beigts un pagalam.
- Kris, kas notika? Un kāpēc tu tāds sarāvies? - puisis bija pamanījis jaunākā kolēģa izturēšanos. - Tad kas te notika?
"Tam cepumam bija taisnība," Kriss joprojām izklausījās neapmierināts un izskatījās tā, it kā to cepumu tikko būtu apēdis un sapratis, ka tā labāk nevajadzēja darīt. Viņš vēlreiz paskatījās uz lūku jau bez cerības, ka tā tomēr tiks atvērta. "Tu nejūti? Aukstums. Tas nav parasts. Tas nāk no tās lūkas, no apakšas," Kristofers pamāja ar galvu attiecīgajā virzienā. "Pirmīt nebija. Bet viņi aiztaisīja." Tā tomēr nebija ne sūdzēšanās, ne taisnošanās. "Laikam jau tur iekšā bija kaut kas neparasts, jo pagrabi tik traki nesalst uz āru."
- Tur būs bijis kaut kas, ko noteikti nevajadzēja izlaist ārā, - Jans nopietni teica, sākot nožēlot, ka palīdzējis atraust nost akmens plāksnes pārpalikumus.
- Ar sceptera problēmu jau ir gana, un tagad vēl kaut kas pavisam nelāgs ir klāt.
Viņš negrasījās nevienam neko pārmest. Notikušais ir noticis. Jautājums paliek - ko tagad darīt?
- Kad tas aukstums parādījās? Kamēr vēl biju te, un durvis bija ciet, nekādu aukstumu nemanīja.
- Mēs izsakojām tā Tumšā pēdas. Sākumā viņam ir sudrabota aura, bet tur, pie robežas tā pazūd.
Mazliet informācijas tiem, kas pēdām nesekoja.
"Varbūt tas ir tikai aukstums," Kriss atrūca. Lai arī vecākajam kolēģim bija visas tiesības pārmest Krisa neapdomību, tomēr viņa tonis vairāk izkalusījās pēc samierināšanās. Tas bija vēl sliktāk. Kriss bija nolikts muļķu plauktiņā. "Attaisot durvis, parādījās arī aukstums," viņš īsi atbildēja. "Kāds labums būtu uz tām durvīm tikai skatīties?"
Kad zem lūkas bija kaut kas neparasts un netālu gulēja sievietes līķis, auras sudrabainums kaut kā nespēja Kristoferu aizraut. Neviens no klātesošajiem gan īpaši necentās jauno Sardzes pārstāvi pamācīt, kā šādās lauka misijās būtu pareizi jāuzvedās, par ko jāinteresējas un kad jābeidz interesēties, tāpēc Kriss darīja tā, kā prata. Lūka bija aizcirsta un otrreiz to noteikti neviens neļaus attaisīt. Spērienu pa aknām Kriss negribēja saņemt atkārtoti, tomēr interese nebija zudusi. Būtu gaužām žēl, ja viņi tagad pagrieztos un vienkārši dotos prom. Tomēr Jana tēmas maiņa arvien vairāk vedināja uz garlaicīgo scenāriju.
- Tas pilnīgi noteikti nav tikai aukstums... Jans nopūtās, paskatījies uz savu jaunāko, nepacietīgo kolēģi.
- Lūdz visus dievus, ko zini, kaut vai to pašu Amēliju, lai nenotiktu kaut kas tāds, ko mēs apturēt nespēsim.
Viņš domāja - dzīvā veidā, bet nokļūt Krēslā nekādi nebija Jana tuvākās nākotnes nodomos. Kā teica cepums - koncentrējies uz ilgtermiņa plāniem. Vārds 'ilgtermiņa' te bija atslēga.
Kriss samulsa. Vai tiešām Jans viņam ieteica tagad pievērsties lūgšanām? "Tu to nopietni?" viņš aizdomīgu skatienu papildināja ar jautājumu. Pirms brīža piecēlies no zemes, Kriss nebūt nealka tagad mesties ceļos un nodarboties ar kaut ko tik abstraktu. "Labāk piezvanīt bosam?" viņš piedāvāja savu alternatīvu augstāku spēku piesaukšanai. Ja šeit esošie Citādie nebija pietiekami spēcīgi, lai ar pazemes aukstumu cīnīties, tad visloģiskāk šķita ziņot par to augšai.
Ak, Kris, man neienāca prātā, ka tu pēc tā visa vēl gribēji rāpties lejā. Laipni lūgtum, vari tā darīt, Denijs novācās nost no ceļa. Nedomāju, ka vairs ir kāda nozīme, pavirināsi lieku reizi tu to lūku vai nē. Redzu, ka ar tevi viss ir kārtībā, tā kā vari nekautrēties. Dienas Sardzes priekšniecība nupat īpaši papūlējās pabrīdināt, lai mēs tur nelienam, bet jūs droši varat neticēt un noskaidrot paši, kāpēc. Tikai pagaidiet, kamēr mēs ar Greisu aiziesim pietiekami tālu. Tas būs tikai starp jums un to, kas tur lejā.
Balsī pat īsti sarkasms nebija samanāms. Denijs tikko izdarīja Kristoferam pakalpojumu, izstāstīdams visu, kā bija, pēc savas izpratnes jaunajam zintniekam iedevis jauniņo atlaidi. Vecākiem viņa kolēģiem viņš būtu ļāvis iesākt, ko vien paši vēlas. Kad nu tā lieta bija noskaidrotas, viņš visai nopietni grasījās sākt izsekot aizgājušo Gaišo magu. Nelikās, ka šai vietā uzturēties ilgāk ir pārlieku veselīgi.
Greisa, ejam meklēt scepteri? viņa te tomēr bija augstākā pēc ranga.
Visi jūs esat vienādi, iedomīgie pūšļi, Kriss novaikstījās, kad arī Denijs turpināja vilkt Jana sākto meldiņu. Vienīgais, kas bija atļāvies uzbļaut, bija Greisa, un arī tad drīzāk kaprīzā, nevis audzinošā manierē. Ja jau viss bija tik slikti, ka tagad viņi uz vietas nomirs un Dienas sardze negrib pat redzēt, kas tur lejā ir, Kriss tikpat labi varēja arī iet un apskatīties. Te visādi cepumi izteica pieņēmumus un it kā pieredzējušie kolēģi vienkārši ņirgājās.
"Varbūt aiziešu arī, ja jau sliktāk nevar vairs palikt," viņš izspļāva. Pirksti pagrābstījās pa kabatu, sataustot tur palikušos dažus riekstus. Protams, bravūrība bija tikai vārdos. Iekšā gruzdēja bailes un spītība, kas atturēja no ātrākas sava nodoma realizēšanas. Cenzdamies izlikties, ka gatavojas doties uz lūku, Kriss cerēja, ka varbūt tomēr no kādas puses izskanēs arī kāds sakarīgs ieteikums, jo ideja vienkārši iet prom šķita pārāk bezatbildīga. Varbūt Tumšie tā darbojās, bet Gaišo piekrišana atstāt ļaunumu te tā vienkārši salstam radītu Krisā dziļu vilšanos par Sardzes ideāliem.
Netālu no kapellas nozibsnīja zilgana gaisma un no portāla parādījās tumšās un elegantās drēbēs tērpies vīrietis.
Viņš paspēra dažus soļus uz priekšu un apstājās. Skatiens vērtējoši pārslīdēja visiem klātesošajiem, taču ne pie viena neaizkavējās; neizskatījās, kaut kas no redzētā kā īpaši piesaistītu viņa uzmanību.
Orfejs no Dienas sardzes. Mani sūtīja Deins. vīrietis iepazīstināja ar sevi. Pēc tam viņš viegli pamāja ar galvu uz sadragātās lūkas pusi Kuram bija šī gaišā doma?
Kamēr viņi bija tikuši atpakaļ pie lūkas, Ņina jau bija paspējusi pārvērsties par cilvēku. Neizskatījās, ka tuvākajās minūtēs būtu jābūt kādām briesmām. Vismaz viņa cerēja ka nekas tāds nebūs.
Tas pats ar Gaišo. Sudrabainā aura pie robežas pazūd. Sieviete sacīja. Lai arī pieci gadi Londonā, balsī joprojām bija jūtams akcents kas nodeva to, ka Ņina nav vietējā.
Ja saka ka nevaag tad nevajag līst. Es tikai nesaprotu kādēļ mums neviens nevar iedot vairāk informāciju par to, kas tur lejā atrodās. Balsī ieskanēja neapmierinātība. . Nina. Orfejam tika pamāts ar galvu sasveicinoties. Neko vairāk Krieviete neteica. Lai paši atzīstas kurš izdomāja uzlaist gaisā kapenes.
Zibsnis tik tuvu lūkai lika Krisam salekties, tomēr tas nebija lāsteku vīrs, kas parādījās. Un patiesībā jau arī caurums bija cits. Atnācējs bija nepazīstams, bet pēc tā, ko šis Orfejs pateica iepazīstoties, likās, ka viņš ir atnācis pateikt ja ne to, kas tur lejā ir, tad vismaz paskaidrot, kāpēc tur līst nevajadzētu. Dienas Sardze taču zinot.
Uz Orfeja jautājumu Kriss neatbildēja. Tas bija pārāk vispārīgs, lai gribētos uzņemties atbildību par visiem grēkiem sceptera nozagšanu, kapellas ārdīšanu un lūkas atvēršanu. Viņš arī nesasveicinājās, jo to varētu pārprast kā pieteikšanos par vainīgo. Kriss stāvēja turpat, kur pirms tam, rokas sabāzis kabatās, plecus uzrāvis un nelaimīgs.
Greisa vēlējās teju iet sist galvu pret kādu kolonu, par Krisa vēlmi doties meklēt piedzīvojumus tajā satrūdējušajā pagrabā. Nu labi, lai jau puika iet, tikai neviens viņam neies pakaļ. Iespējams, ka tā bij dabīgā atlase, jā arī viņa bija uzvedusies stulbi, bet tomēr pēdējā brīdī bija pārdomājusi savu rīcību. Labi arī Mariuss te bija nospēlējis savu lomu. Nepatīkamais aukstums šķita joprojām vajājot viņas miesu, kamēr domas bija drūmas un sajūtas kliedza, ka tūlīt būs jācīnās.
Bet, kad netālu parādījās portāls un no tā iznāca kāds vīrietis Greisas skatiens pievērsās viņam. Nopētot svešinieku ļoti cītīgi, no sākuma vienkārši un pēc tam caur krēslu.
Sieviete atmeta savus baltos matus pār pleciem un nedaudz ziņkārīgi sagrozījās savā vietā. - Plātni sadragāju es. Bet, kad tikām līdz durvīm, es sajutu, ka nevajag iet tālāk. Tomēr mani neklausīja... - Burve pārmetoši palūkojās uz Krisu ar dedzinošu skatienu, it kā viņam uz pieres būtu rakstīts muļķis.
Tā jau Greisai pret puisi nebija nekādi iebildumi, tomēr viņš rīkojās sasodīti stulbi. Un varēja paraut viņus visus krēslas tumsā.
Viņa arī būtu atbildējusi Denijam, bet svešinieka klātbūtne iztraucēja plānus, viņa nedaudz noraidoši pamāja ar galvu, vēloties kādu brīdi te uzkavēties.
Sibilla pienāca pie kapellas kopā ar Ninu un sadzirdēja Kristofera teikto par piezvanīšanu bosam. - Kristofer, visi bosi jau visu zina. Viņi izlems to, kas ir viņu uzdevums. Mums jāpilda savējais. Ejam pēc sceptera. - Aukstuma sajūta nemitējās, lai arī pagraba durvis bija ciet. Visi stāvēja un skatījās uz tām, un visi izskatījās sapīkuši. Sibilla ātri palūkojās uz biedru aurām, vai kādam kas nav noticis. Kristofera spēks bija zudis krietni, un kapsēta nav vieta, kur aši sadabūt priecīgu ļautiņu baru. Arī pārējiem, ja ātri nedosies prom, drīz vajadzēs saldas konfektes, bet Krisa aura bija visvārgākā. Kamēr Sibilla skenēja auras, jauniņais Nakts sardzes darbinieks izteica ideju līst pagrabā, ja jau nevarot būt vairs sliktāk. Sibilla iemeta Kristoferam ar enerģijas lādiņu, papildinot puiša izsīkušos krājumus un laipni piebilda, - Sliktāk būs tad, ja mēs neviens no šejienes netiksim prom. Nu, aizsardzība tāda. - Burve nezināja, vai tā tiešām ir, bet nejaukā sajūta neatkāpās ne mirkli.
Ā, par prom tikšanu nav zināms, bet ierasties šeit var. To pierādīja Orfejs no Dienas sardzes. Šo vārdu Sibilla bija dzirdējusi, un zināja, ka Orfejs ir sens Citādais. - Sibilla, Nakts sardze. - Burve atsaucās, atbildot sveicienam ar rituālo teicienu. - Ejam prom! Kompass rāda uz Gaišā pēdām. Pagaidām varētu būt pareizs, bet tas nebūs ilgi.
Jans gandrīz grasījās ieplāt sev ar plaukstu pa ģīmi, bet savlaicīgi atcerējās, ka viņam nav mazpadsmit gadu, turklāt tas sabojātu viņa modeļa izskatu.
- Kris! Pašnavību var izdarīt vienkāršākā veidā! - viņš pavisam nopietni paskaidroja. Denijam bija dziļa taisnība - ja reiz ir brīdināts tur nelīst, tad tas NAV jādara. Tikai muļķi neklausa labam padomam, un šis bija labs padoms. Kāda starpība, ka to deva Dienas sardzes priekšniecība?
Viņš grasījās vēl ko teikt, teiksim, to, ka pēc šādas uzvedības notikuma vietā Lansels mierīgi var Krisu izmest no Sardzes, bet iespējamo runu pārtrauca teleports. Ieradušos Tumšo Jans nepazina, bet, ja jau Deins teicis, tad Deins teicis.
- Sebastjans, Nakts sardze, - Gaišais stādījās priekšā Orfejam, noskatīdams, vai tas izskatās labāk, sliktāk vai tāpat kā Jans pats. Visādā ziņā viņš droši var kāpt uz mēles, Jans nodomāja. Un... bet tā ir novirzīšanās no darba, ja, un Sebastjans piekrītoši pamāja Sibillas teiktajam: - Ejam pēc sceptera, kamēr var. Varam arī sadalīties, un es un kurš vēl pieteiktos, varam sekot Tumšā pēdām, lai arī viņam nav sceptera.
Janam gan bija aizdomas ka nupat ar sceptera nolikšanu vietā vien vairs līdzēts nebūs.
Kriss kaut ko nebija sapratis. Visi prasīja atkāpties un doties prom, bet tas šķita kaut kā pārāk vienkārši un bezatbildīgi. "Un tas tur tā vienkārši paliks?" joprojām skatoties uz lūkas durvīm, Kriss vaicāja. Ja vien Orfejs nebija sūtīts tieši šo durvju dēļ, tad ar to vien, ka bosi visu zina, varēja nepietikt.
Domu iztraucēja Sibillas dotā enerģija, kas joprojām Krisu spēja pārsteigt nesagatavotu. Viņš atskatījās, lai konstatētu, kurš par to bija parūpējies.
"Labi, ejam izdarīt pašnāvību citā veidā," Kristofers norūca, pagriezās otrādi un sāka slāt Gaišās auras pēdu virzienā. Ja tur bija scepteris un viņiem bija jāmeklē scepteris, tad scepteri viņi meklēs. Iespējams, jau pašā sākumā tā vajadzēja darīt, bet notikumi ap lūku, pie kuriem Kriss nemaz sākumā nebija vainojams, bija visu samezglojuši.
"Ā, jā, tur," uz brīdi apstājies un pagriezies pret Orfeju, Kristofers beidzot izvilka roku no kabatas un norādīja mirušās sievietes virzienā, "tur ir līķis. Ziņo Kristofers Beks, Nakts sardze." Pēc tam viņš atkal uzgrieza muguru dārgumiem, salatēvam vai kas nu tas bija, un virzījās pa Gaišā Citādā pēdām vismaz kādu gabaliņu nost no tiem, kas viņam piedāvāja visādos veidos nomirt.
Izdzirdējis, ka no uzlauztajām kapenēm (Vilis vēl joprojām bija pārliecināts, ka pagrabā ir Amēlijas sceptera sargu kapenes), strāvo kaut kas nelabs, "skolotājs" sakrustoja rokas uz krūtīm un nogrozīja galvu kustībā, kam vajadzēja nozīmēt "es taču teicu!" Iespējams, ka tā vieta tiešām ir izpētes vērta. Vili mocīja ziņkāre tādā pašā mērā kā Krisu, bet viņš bija ierēķinājis, ka ar visām lietām reizē grupa netiks galā. Te tomēr bija iesaistīts artefakts. Un Vilim vēl joprojām nebija ciešas pārliecības, vai artefakts ir gaišs.
Nerunā niekus! Mags pārsteigti atklāja, ka par spīti vecumam Jans vēl joprojām lieto cilvēkiem raksturīgus izteicienus. Cilvēkam varbūt ir iespēja iet bojā citos vieglākos veidos. Citādajam šī varētu būt viena no labākajām iespējām. Tā bija replika uz pašnāvības veidu novērtējumu. Kopā ar pēdējiem vārdiem Vilis tomēr uzskatīja par vajadzīgu zīmīgi nogrozīt galvu Krisa virzienā. Sak', labāk nemēģini! Pārāk daudz bīstamu nezināmo. Tad nesenais ārzemnieks pārlaida acis visai grupai un ar izbrīnu konstatēja, ka Londonas Gaišie uzvedas samiernieciski un viņa gaumei pat pārāk nedroši. Jā, tā bija taisnība, Tumšie individuāli likās spēcīgāki, un nupat grupai pievienojās vēl viens sāncenšu mags. Divatā vai trijatā Gaišie noteikti uzvarētu katru no Tumšajiem, bet skaits bija par mazu, lai tiktu galā ar visiem. Vai tāpēc viņi izturējās tik pielaidīgi? Vilis bija pieradis pie citas vides. Tur, no kurienes viņš nāca, abas puses nepalaida garām ne mazāko iespēju paplēsties kā divas trakas lapsas, kas iespundētas šaurā krātiņā.
Ļoti godbijīgi Vilis paklanījās Greisai un tad sargājoši uzlika vienu roku uz Krisa pleca. Es gribētu oficiāli atzīmēt, ka vaina par durvju atvēršanu ir jāuzņemas Dienas sardzei. Greisa, zinādama, ka otrā pusē ir Citādajiem naidīga vide, ievilināja Kristoferu lamatās un samānīja zēnu, lai viņš atver durvis. Viņa pati atzinās, ka ir sabojājusi zīmogu, kas sargāja to vietu. Un spriežot pēc maģiskā ievainojuma, kuru durvis atverot saņēma Kriss, šāda zīmoga bojāšana ir līdzvērtīga vismaz 4. pakāpes maģiskās iejaukšanās paraugam. Kā jūs visi varat redzēt, ja vien Kriss jums ļaus ieskatīties savā aurā, tad Kristofers ir tikai piektā līmeņa mags. Pats uz savu roku viņš nemaz nebūtu ticis līdz durvīm. Man nav citas izvēles kā vien lūgt, lai Dienas sardze atzīst šādu notikumu traktējumu. Gaišais mags ar pokera seju skatījās Greisā. Ragana drīkstēja atzīties, ka viņa ir bijusi muļķe un neko par maģiskiem zīmogiem nav zinājusi, vai arī palielīties, ka bez problēmām ir tikusi galā ar kāda sena citādā uzlikto aizsardzību. Vilim nezin kāpēc likās, ka Greisa izvēlēsies lielīšanos. Viņa taču staigāja pa pilsētu tajā dīvainajā, baltajā kāzu kleitā.
- Tu sasodītais melis! - Greisa paspēra soli uz Viļa pusi. Beidzot viņai bija izdevība nopētīt ciešāk šo dīvaini, kurš spēja ielīst viņas krēslas līmeņos. Viņa to nekautrējās mēģināt izdarīt. Tomēr varēja ļoti labi manīt, ka baltmate ir aizkaitināta par šī Gaišā uzvedību, kā viņš uzdrošinājās viņai pierakstīt visus nodarījumus?
- Es neatbildēšu par to, ko tas tirliņš ir izdarījis. - Viņa nenoliedza, ka ir sašķaidījusi plātni, vai mēģinājusi tikt tajā pagrabā iekšā. - It īpaši tāpēc, ka viņš bija pārāk kurls, lai izdzirdētu manu aizliegumu tur līst, tiklīdz kā es sapratu, ka labāk nevajag to darīt. - Vēl mazliet un Greisas aizkaitinājums pāraugs patiešām lielās dusmās. Un tad viņa neatbildēs par savu rīcību.
- Tā kā pats pieraksti savai Gašais pusītei šo nodarījumu. - Viņas rokas tika sakrustotas pār krūtīm, vēl joprojām nikni blenžot uz Vili.
Daniels Ledergolds, Londonas Dienas Sardze, no savas puses Denijs stādījās priekšā un pārējo skaidrošanos savā starpā atstāja starp Greisu (kura tiešām tā vien bija rāvusies pie tās lūkas), jaunuzradušos Orfeju un Krisu (kurš faktiski bija lūku atvērušais) un pats vidū nejaucās, jo viņa ne tuvumā nebija, kad notika demolēšana, un paguvis atgriezties viņš bija uz, tā teikt, atklāšanu. Taču, kad sākās izklupieni no malas, miers arī beidzās. Dziednieks pagriezās pret Vilu. Greisa bija sākusi no nepareizā gala. Pats Denijs tobrīd šķita ledaini mierīgs un nākamo sakāmo pateica oficiāli laipnā tonī, kādā tikai arī ir kārtojamas nesaskaņas Sardžu vidū.
Es gribu atzīmēt, ka Dienas Sardze vainu par durvju atvēršanu nekādi neuzņemsies. Kristofers ir Nakts Sardzes oficiāli sūtīts Inkvizīcijas uzdevumā, tātad visas puses ir atzinušas, ka viņš ir pielaižams un spējīgs domāt patstāvīgi. Ja gadījumā viņam tika nozīmēts kāds Nakts Sardzes pieskatītājs, tad vaina jāuzņemas aizbildnim, kurš nebija tuvumā un savu aizbilstamo nevarēja pieskatīt, kā arī mēs par to netikām informēti. Es pats varu apliecināt, ka gaišais Kristofers atvēra lūku pats, labprātīgi un bez piespiešanas no Greisas vai manas puses. Savukārt Dienas Sardzei nav pienākumos pieskatīt nepieredzējušus Nakts Sardzes darbiniekus. Nakts Sardze ir tiešais un vienīgais atbildīgais par jebkādu kaitējumu, kurš radies vai radīsies kā sekas lūkas atvēršanai.
Tas attiecās uz daļu, kurā Tumšais mags pats bija klāt, un viņš par to varēja galvot. Par pārējo ne. Tā kā laikam jau iepriekšējo notikumu smalkumi jāatstāj Greisas ziņā.
Jans negrasījās ne ko noliegt, ne aizstāvēt tos, kas te kaut ko darījuši, bet liecināt varēja tikai par to, ko bija redzējis pats.
- No savas puses apliecinu, - viņš teica, īkšķus kabatās sabāzis, itin kā notiekošais īpaši uz viņu neattiektos, - ka redzēju kā Dienas saredzes darbiniece Greisa izmantoja burvestību, lai sašķaidītu durvis sedzošo akmens plāksni. Atbildība par tās iznīcināšanu ir jāuzņemas Dienas sardzei. Tā kā kaitējuma sekas kopumā un sadalījums par atsevišķiem posmiem un detaļām vēl nav pilnībā novērtējams, iesaku fiksēt notikušo un strādāt tālāk.
Kamēr pēdas vēl nav atdzisušas.
Sibilla noklausījās apsūdzības un taisnošanos, kādas nu kurš te vēlējās izteikt. Viņa nezināja, vai Vila teiktajam par to, ka Greisa ievilinājusi Kristoferu lamatās, ir kāds reāls pamats. Sibilla nebija klāt, kad kāds atvēra durvis. Šeit tiek apgalvots, ka to izdarījis Kristofers. Droši vien tā arī ir. Kristofers, tātad, ir ignorējis Greisas aicinājumu nevērt vaļā durvis, un - to Sibillai, diemžēl, nācās norakstīt uz sevi - arī Sibillas pašas aicinājumu doties pa pēdām, nevis bāzties pagrabā, Kriss nebija ievērojis. Slikti. Bet ar to lai Lansels tiek galā.
Sibilla pagriezās pret Danielu. - Es iebilstu pret to, ka Nakts Sardze tiktu uzskatīta par tiešo un vienīgo atbildīgo par lūkas atvēršanas sekām. Apliecinu, ka Dienas Sardzes darbinieces Greisas uzstājīgā rīcība, maģiski sagraujot akmens plāksni, bija iemesls pagraba aizsardzības noņemšanai. Apliecinu, ka mēs visi tikām Inkvizīcijas sūtīti uzdevumā, kas acīmredzami pārsniedz mūsu kompetences ietvarus. Vaina par notikušo, vismaz daļēja, ir jāuzņemas Inkvizīcijai.
Orfejs klusējot klausījās citādo teiktajā. Principā viņa jautājums bija vairāk retorisks. Redzot atlauzto lūku, Orfeju vismazāk interesēja, kurai no sardzēm būtu jāskaitās oficiāli vainīgai. Sagaidījis brīdi, kad visi bija apmēram pateikuši, kas pašiem svarīgs, viņš teica:
Tur apakšā bija iesprostoti senie gari. Scepteris ir artefakts, kas sargāja no viņu izkļūšanas ārpasaulē. Tagad, kad zudis ne tikai scepteris, bet arī atvērtas kapeņu durvis - tas notiks vēl ātrāk nekā vēlāk. Pirmie upuri būs Citādie mūsu īpašo spēju dēļ. Orfeja balss skanēja mazliet klusināti, taču tajā pašā laikā bija jaušama pārliecība par katru teikto vārdu. Vajag atrast scepteri pēc iespējas ātrāk. Mums nav laika kavēties. Saprotu, ka kompass jums jau ir.
Pie plāksnes uzlaušanas Denijs pats klāt nebija, un nebūt par to nebēdājās.
Tās plāksnes atliekas arī Greisa novāca? viņš Sibillai tieši pajautāja. Visticamāk, tā arī bija, protams, tomēr apšaubīt pienācās visu. Un manāmas pārmaiņas iestājās tikai nupat. Tieši pēc lūkas atvēršanas. Taču pret Inkvizīcijas vainošanu viņam acīmredzami nekas nebija. Ja Inkvizīcija, tad Inkvizīcija. Paši novākuši šo saietu, paši neko daudz nepaskaidroja, lai arī domā, kā saslaucīt piepēdoto. Turklāt viņi gribēja, lai artefaktu iznīcina. Ļoti attapīgi. Daniels nevarēja nejust mazu devu ļauna prieka par to, ka Pelēkie reiz iesēdušies uz pilnas pakaļas peļķē. Rižais purns
augstprātīgie pūšļi.
Savukārt sceptera lieta
Te Orfejs varētu līdzēt.
Deins teica, ka atsūtīšot kādu ar atbildēm uz mūsu jautājumiem. Tas laikam esat jūs. Vismaz es labprāt tās dzirdētu.
Orfejs paskatījās uz Deniju Kādiem tieši jautājumiem?
Viļa vārdi sacēla vētru, bet viņa sejas izteiksme palika tik pat necaurredzama, kā iepriekš. Lai ko viņš nebūtu apguvis savā iepriekšējā dienestā, mags prata neapvainoties uz citu sacīto. Tātad tu, Greisa, atzīsti, ka zināji, ka durvis vaļā taisīt nevajag? Zināji, ka otrā pusē ir briesmas? Un par spīti tam, ka Inkvizīcija mūs lūdz strādāt kopā, neatturēji Krisu. Lai gan būtu varējusi to izdarīt? Viņš taču ir tikai kucēns un tu spēcīga burve.
Skaldīsim matus pēc tam, kad būsim no šīs ķezas izkļuvuši. - Sibilla uzsmaidīja Danielam un pārlaida skatienu visiem klātesošajiem. - Vai beidzot mēs dosimies pildīt savu uzdevumu, vai nē? Kompass ir, pēdas ir. Pat doma par to, kas notiks, ja neizdosies scepteri atgūt, mums ir, lai gan es vēlētos sameklēt vēl kādu informācijas avotu par Amēliju, scepteri un seniem gariem.
Sibilla vairāk neko negaidīja. Burve vēlreiz devās pa Gaišā atstātajām pēdām. Šoreiz viņai nebija nodoma apstāties pie maģiskās robežas.
Sibilla devās prom, arī labi. Par Vilu arī maza bēda, lai kasās ar Greisu uz veselību. Vieglītēm saraucās piere, Denijam aši saliekot prātā notikumus hronoloģiskā secībā, lai nejūk, un tādā arī iepriekšuzdotie jautājumi tika uzdoti. Pie reizes derēja arī painformēt kolēģi, ja jau Deina sūtīts. Dziednieks pienāca tuvāk, lai varētu uzturēt normālu sarunu, kā tad, kad runā divi-trīs cilvēki, nevis vēl pārbaudīt balssaišu izturību. Gaišie tāpat interesi neizrādīja.
Pirmkārt, te tuvumā ir masu kaps. Labi jūtama tumša aura. Pēc visa spriežot, tur notikušas slepkavības un upuri turpat aprakti. Kas tur noticis un kāpēc tieši šeit? Otrkārt, tepat tuvumā ir krusts ar gaišu auru. Nekādu uzrakstu, nekā, kas liecinātu, kas tas tāds ir, vai kāds kaps vai drīzāk svētvieta. Pie tā es un Kristofers atradām beigtu meiteni ar izdurtām acīm. Viņa nogājusi ceļu no kapličas līdz krustam un, to apķērusi, arī nomira. Asiņu zemē nav, bet mijkrēslis tās atceras. Kas tas par krustu? Treškārt, kas īsti atrodas vai atradies te apakšā? Kas tie par gariem? Šie ir jautājumi, par kuriem Deins teica, ka atbildes būs jums. Un vēl, ja nu kas Inkvizīcija vēlas, lai scepteris tiktu iznīcināts.
Kriss paspēra vēl pāris soļus prom virzienā, kamēr aiz viņa muguras atskanēja skaļi vārdi. Tad viņš apstājās, pagriezās un sažņaudza dūres.
"Labi!" viņš noteica pietiekami skaļi, lai visi dzirdētu. "Es uzņemos vainu par lūkas atvēršanu! Es to neatlauzu, es to atvēru," viņš drošības pēc vēl precizēja, cenzdamies runāt ļoti skaidrā un noteiktā balsī. Tas, kā visi brēkāja un neviens neuzņēmās atbildību par sekām, šķita absurdi. Vai tā darbojās seni Citādie un Sardzes? Kriss varbūt bija jauns, dumjš un neapdomīgs, bet viņš nebija gļēvs un divkosīgs.
"Ja es esmu tāds ļaunums, tad es te pasēdēšu un pasargāšu tās durvis. Jūs dodieties meklēt to scepteri. Jums nebūs jāuzņemās atbildība par maniem turpmākajiem tirliņizgājieniem!" Lai apliecinātu, ka teikto viņš ir domājis pilnīgi nopietni, Kriss aizsoļoja līdz lūkai un demonstaratīvi apsēdās uz viena no nokašņātajiem akmens plāksnes gabaliem. Tas bija auksts, bet viņš centās saglabāt apņēmīgu sejas izteiksmi.
Situācija tiešām bija stulba. Kriss nenoliedza, ka bija darbojies pārsteidzīgi un spītīgi, bet arī neviens cits nebija parūpējies, lai sīkais nenodara neko ļaunu. Bailes, kas strāvoja no lūkas, bija pārāk spēcīgas laikam ne tikai Krisa jaunieša apziņai, ja bija tā likušas rīkoties citiem.
Protams, nekāda prieka nebija iedomāties, kā senie gari varētu viņu pataisīt par sasalušu ezi, Nakts Sardze varētu izspert no savām rindām vēl pirms pieredzes iegūšanas un varbūt pat Inkvizīcija... Nē, tik tālu domāt negribējās. Tomēr kā Gaišais Citādais Kristofers nevarēja citādi, kā vien uzņemties atbildību par savām darbībām. Pat ja pakaļa sala vairāk nekā bailes krūtīs.
"Droši! Tā taču visiem būs labāk!" Kriss rūgti noteica un ar galvas mājienu atvēlēja pārējiem doties, pašam paliekot un turpinot apņēmīgi sēdēt un gaidīt pelnīto sodu.
Greisa niknumā būtu sākusi spļaut liesmas. Viņa zināja, ko šis pēc izskata esošais.... hipsers vēlas izdarīt, no viņas puses nekāds izlīgums nesekos. Sievietes zilās acīs samiedzās uzlūkojot šo Gaišo, it kā viņš būtu niecība zem viņas kājām.
- Nē. - Baltmate pasmaidīja, viņa atbildēja uz visiem Viļa jautājumiem ar vienu vārdu.
- Pieskatiet savu kucēnu. - Greisa uzgrieza Vilim muguru un devās nedaudz tālāk no viņa, šī diskusija bija izbeigta, vismaz viņai, tā vietā burves plauksta ieslīdēja somā un izvilkusi no tās telefonu, sāka kaut ko spaidīt. Tikai atcerējusies Mariusa nepatīkamo ziņu, viņa vēlējās to atkal nobēdzināt.
Krisa teju izkliegtais labi, lika baltmatei palūkoties uz puisi. Vienaldzīgi paraustījusi plecus Greisa neko neteica, viņas prāt Kriss varēja darīt, ko vēlas, viņa nebija norīkota gaišajiem pa aukli, un patiesībā šī sadarbošanās bija izsmiekls. Nu un kas, ka viņi visi dzirdēja murgos Amēlijas balsi? Tas nenozīmēja, ka tumšajiem tagad būtu jāparāda visi savi trupji un jāizturas labi pret gaišajiem. Kaķis ar pelēm nekad nedraudzējas.
Vilis nekādi nereaģēja uz Greisas "nē". Viņa acis neizteiksmīgi skatījās uz burvi. Pat neurķējās iekšā dvēselē vai necentās izzināt Tumšās noslēpumus. Vienkārši skatījās. Uz brīdi viņš ieraudzīja to jauno meiteni, kas bija bijusi Greisa pirms tā kļuva par citādo,- kaprīza, augstprātīga jaunkundze, kuras dižciltīgais sermulis bija iekodis viņai pirkstā, smukais un titulētais kaimiņu augstmaņa mantinieks kavējās izteikt precību piedāvājumu vai māte bija pēkšņi pārāk asi aizrādījusi, ka pie galda ir jātur taisna mugura un nedrīkst rīt kā zemniece. Vai kāds nu cits sīkums īsi pirms iniciācijas bija nolicis jauniņo uz tumsas takas. Uz brīdi. Tad Greisa steigšus viņam uzgrieza muguru.
Kriss pēkšņi satrakojās un demonstratīvi uzņēmās uz sevi vainu par visiem pasaules grēkiem. Tik tipiski Gaišajam. Un tik nepareizi Nakts sardzes operatīvajam darbiniekam. Vilis paraustīja plecus. Šo cīņu vairs nebija vērts turpināt. Es pieskatīšu! Viņš nopietni atsaucās Greisas kašķīgi provokatīvajam izsaucienam. Kristoferam nebūtu labi palikt šeit vienam. Mēs jūs panāksim vēlāk. Mags piedāvāja pārējiem Nakts sardzes darbiniekiem.
Greisa rīkojās tipiski tumši, bet svešā Gaišā reakcija mazliet pārsteidza. Viņš, protams, visvairāk izskatījās pēc skolotāja, kas varētu lasīt lekciju par to, kā jauniem sardzes dalībniekiem būtu jāuzvedās, tomēr Vila teiktais nez kāpēc piesaistīja uzmanību. Viņš jau iepriekš bija izturējies savādāk, arī tagad strīdā nepiedalījies ar parastu pirkstu bakstīšanu. Kriss palika sēžam un savu uzmanību pievērsa Vilam. Lai kas arī sekotu, Kristofers bija apņēmies to sagaidīt tā, kā Gaišajiem pienākas. Viņš nebēga un nespītējās.
Tur tajā vietā... Orfejs ar galvas mājienu norādīja uz pleķi kapsētā no kura nāca tumša aura ir aprakti bandītu noslepkavotie līķi. Viņi savus upurus veda uz kapsētu un tur arī nogalināja. Ir redzama ciešanu atblāzma. Nekāda sakara ar scepteri tam nav. Kas attiecas... Orfeja atbildi pārtrauca Citādo izskaidrošanās. Viņš apklusa un sekoja Krisa rīcībai. Redzot atrisinājumu, lūpu kaktiņos iegūla tikko jaušams smīns, taču tajā nebija ne miņas no izsmiekla - drīzāk pat tāda kā atzinība.
Viņš pievērsās atpakaļ sarunu biedram Baltais krusts ir mūka Abota kapa vieta. Viņš bija tas, kas kopā ar Amēliju iesprostoja Senos garus. Cik man zināms, nekādas papildus nozīmes krustam nav. Nu un apakšā zem kapellas ir iesprostoti Ļaunie gari. Kā tieši iesprostoti, es nezinu. Kā tieši viņi sēs nāvi un iznīcību pasaulē, es arī nezinu. Zināms, ka Citādie būs viņu pirmais mērķis. Tas arī šobrīd viss. Ejam! Orfejs pagriezās un sekoja Sibillai pa Gaišā pēdām.
Ejot garām Krisam un Vilim, viņš izmeta Pazemes Seno spēks ir līdzvērtīgs vairāku magu ārpus kategorijas spēkiem. Par vainu un sodiem var vienoties mūsu priekšniecības. Nav jēgas te palikt un barot garus, īpaši tev tas bija domāts Krisam nāciet!. Orfejs gāja tālāk, neskatoties, vai kāds viņam seko vai nē.
Jans noskatījās izrādi, ko sarīkoja Greisa. Nekā savādāk viņš to nosaukt nevarēja. Vai viņa patiešām būtu gatava par tādiem sīkumiem mest ugunslodes pa labi un pa kreisi? Tagad? Zinot, ka visi kopā ir vienā uzdevumā un viens tāds trāpījums nozīmē Inkvizīcijas spriedumu? Cik ļoti bērnišķīgi. Un nepiestāvēja tik skaistai sievietei. Vai arī viņa, īstenībā, valkā ilūziju, lai noslēptu īstas pasaku raganas izskatu?
Izrāde gan uz viņu pašu tā īsti neattiecās, bet nu... prieku par to viņš arī nejuta, galu galā Jans nebija tumšais.
Kriss sarīkoja otru izrādi, un tā bija tik tipiska jaunam Gaišajam, ka gandrīz izraisīja smaidu, ko puisis tomēr pamanījās nekādi neizrādīt. Ko gan Kristofers tur vēl grasījās sargāt? Sebastjanam šķita, ka visi ļaunie gari, kā Orfejs teica, ir jau izlaisti laukā. Nav jēgas tupēt, bet arī to Jans skaļi neteica, jo palikt pieteicās Vils, kas bija radījis nopietna un pieredzējuša sardzes darbinieka iespaidi pat tik īsā laikā, cik viņi te bija kopā.
- Labi, - puisis piekrītoši pamāja, - mēs iesim, jūs mūs pēc brīža panāksiet.
Sebastjans devās pa Gaišā pēdām turp, kur jau gāja Sibilla un Orfejs.
Pie kapelas
Lai arī Kristofera centieni apsargāt atlauzto pagrabu bija pēc labākās sirdsapziņas, neko daudz tas nepalīdzēja. Saltums, kas valdīja apkārt vēl joprojām bija nedaudz sajūtams. Lai gan visiem citiem, izņemot Kristoferu likās, ka tas tā kā izplēnē. Tikai Kristofers to nemanīja, jo puiša nervi bija pārāk saspringti, viņa prāts uztraukts, lai pamanītu, ka apkārtnē kaut kas mainījās. Galu galā, viņam apkārt bija daudz senu citādo un ne jau viņš pirmais bija līdis rakties zem pamatīgās akmens plāksnes. To darīja citi, seni citādie, un tagad jauneklis bija tā kā sanācis vainīgais. Kā gan tur neuztraukties.
Lai nu kā, no lūkas neviens ārā nekāpa un patiesībā, ja citādie vēlējās, viņi jau varēja sakrāmēt atlūzas atpakaļ uz pagraba durvīm un pēc tam salabot plātni ar maģijas palīdzību. Vai tas palīdzētu? Tas bija cits jautājums. Bet vismaz kaut kas būtu lietas labā darīts.
Daļa citādo jau bija devušies pa pēdām, pakaļ scepterim, iespējams, ka arī pārējiem nebija vairāk ko kavēties.
Pa pēdām
Sibillai un viņas kompanjoniem sekojot kompasam, sanāca iet pa citādā pēdām, kuras bija atstājušas gaišā burvja auru. Kā jau Sibila un Ņina iepriekš bija noskaidrojušas, tās bija vedušas prom no kapelas, visai taisni līdz robežai, kur viņi izgāja no dīvaini apburtās zonas un nokļuva Haigeitas kapsētā parastajā. Cik nu parastajā. Ļaudis stāstīja, ka arī te spokojas un redzēti pat vampīri. Cik daudz tas atbilda patiesībai, to vēl nevarēja zināt.
Sekojot aurai, Sibilla bija citādos aizvedusi līdz kādiem Haigeitas aizmugures vārtiem, kuri laikam jau šim gaišajam bija zināmi, jo viņš tos bija izmantojis, lai pamestu kapsētu. Sibillas kompass vēl joprojām rādīja to pašu virzienu, kurā plūda citādā aura. Te, pie ielas, izskatījās, ka citādais bija izmantojis transportu, jo auras atstātā svītra bija palikusi daudz vājāka. Citādais bija sācis pārvietoties ātrāk. Pēdas veda centrālLondonas virzienā.
Skatoties kā vairāk vai mazāk pazīstamie biedri viens pēc otra viņu pamet, Kriss izvilka rokas no kabatas, atbalstīja uz ceļiem un uz brīdi noslēpa seju plaukstās. Pēc tam viņš ļāva pirkstiem izslīdēt cauri matiem, saslēdzoties pie skausta. Tā arī viņš palika - nokārtu galvu un nekustīgs. Apkārtējo gaitas šķita kā aiz sienas un uz viņu vairs neattiecas.
Ar katru brīdi Kriss arvien skaidrāk apzinājās, cik ļoti dēlī ir visu salaidis, pat je nebija ne pirmais, ne vienīgais. Kā viņš bija steidzies un ļāvies ietekmēties no Greisas steidzības. Viņai cepums noteikti neprasīja apstāties. Viņa drīkstēja, Kriss nē. Bet tieši Kriss bija gājis tālāk. Un tagad? Izlaidis pasaulē garus, kam pat ar Sardžu priekšniecības spēkiem būtu par maz. Vietā, kur cieši saāķēti atradās Kristofera pirksti, bija jākrīt giljotīnai. Kriss nopūtās. Ceļš uz kapsētu kā cilvēkam būtu bijis tik ļoti citādāks. Dzīve nezinot būtu bijusi tik ļoti citādāka. Lai nolādēta...! Kriss iesāka spēcīgu domu, ko raidīt savas iniciatores virzienā, tomēr laikus aprāvās un spēji pacēla skatu, uzmeklējot Vilu. Viņš vienīgais nebija viņu pametis.
"Kas tagad būs?" skumji samiernieciskā tonī Kristofers vaicāja. Viņā vairs nebija ne bravūras, ne spīta. Zilās acis nedaudz gurdi vēroja skolotāju.
Nekas nebūs. Es tikai uzlikšu... ē... signalizāciju. Lai mēs zinām, ja kāds izmanto izeju no kapenēm. Vilis teica tieši "izeja". Laikam viņu vairāk satrauca tas, kas bija pazemē iekšā. Citādie, kas uz savu galvu līstu pagrabā, viņaprāt drīkstēja to darīt. Cilvēki tur tāpat iekšā netiktu. Cilvēki patiesībā nemaz šajā kapsētas daļā nespēja nonākt bez citādo palīdzības. Pēc īsa paskaidrojuma mags pazuda skatienam. Laikam jau atkal slīdēja dziļi krēslā. Un pēc dažiem mirkļiem atkal parādījās. Šoreiz viņa pēdas zemē bija iegrimušas vēl dziļāk nekā iepriekš skatoties uz būvi. Ar grūtībām Vilis izvilka savas kurpes no zemes un kā samircis suns nopurināja kājas.
Kristofera sejā tumsnēja tādas bažas, ka Vilis klusām iegrudzinājās. Vai dieniņ! Cel taču to snuķi gaisā! Ko tu vispār tāds kā nāvei nolemts? Vai tev liekas, ka tu kaut ko esi salaidis dēlī? Nomierinies! Tu neesi izdarījis neko, kas nav tavās pilnvarās. Tu esi Nakts sardzes darbinieks. Tev ir pilnvaras atrast scepteri. Un tu darīji to, kas tev pēc tavas saprašanas likās pareizi, lai atrastu sceptera pēdas. Saproti? Jā, tagad mēs visi gudri un zinām, ka durvis vaļā taisīt nevajadzēja. Jā, varbūt vadība to būtu paredzējusi jau iepriekš. Bet Lansels nav šeit. Jo viņš nevar būt visur. Jo viņš viens pats nav visa gaisma. Tu es Gaišais. Tu esi daļa no mums visiem. Un, kamēr vadība nevar visur izskraidīt pati, tikmēr viņiem jāpaļaujas, ka tu kā viņu vietnieks darīsi to, kas ir pareizi. Viss! Ejam, nē skrienam pakaļ pārējiem!
Vilis pamāja ar roku Krisam, lai tas seko, un uzsāka steidzīgu soļošanu tajā pašā virzienā, kurā bija devusies lielākā grupas daļa. Patiesībā ir tikai viena lieta, ko tu izdarīji nepareizi. Nevajadzēja tā uzreiz lēkt uz ecēšām un uzņemties uz sevi visus grēkus. Zini, kāpēc es Greisai piesējos? Mags paskatījās uz jauno kolēģi un mirkli pagaidīja atbildi. Citādajiem bija jādod iespējai izvērtēt vismaz dažas pirmās idejas, kas ienāca prātā. Tā ir tāda spēka cīņa. Līgums ir domāts, lai saglabātu līdzsvaru, vai ne? Diezin, vai bija jāpaskaidro, ka Vilis runāja par abu sardžu pārsvarā ievēroto līgumu. Bet Tumšajiem nevar uzticēties. Greisa ir stipra ragana. Tu nezini. Varbūt viņa ar nodomu centās tevi nostādīt situācijā, kur tu, labu gribēdams, izdarītu kaut ko, kas vēlāk izrādītos neizdevīgi gaišajiem. Tāpēc es vienkārši viņu centos nedaudz iegrožot. Ja mums jāstrādā kopā, ir labi, ja otra puse no tevis piesargās. Viņi, redz', te Londonā izskatās stiprāki nekā Nakts sardze. Paskaties! Uz šo uzdevumu vien atsūtīja divus pirmā līmeņa magus un vienu otrā. Un birojā gan jau palika vēl vismaz pārītis tik pat spēcīgu. Mēs par visiem kopā neesam tik stipri. Tāpēc jāspēlē gudri. Ja ir iespēja nostiprināt savu pozīciju, tad tas jādara. Saproti?
Kriss netraucēja Vilim likt signalizāciju. Lai arī ko bija teikuši citi, tas laikam nozīmēja, ka ļaunums vēl ir tur iekšā. Pēc tam viņš sekoja Vilim.
Lai arī Vilis varbūt izskatījās tikpat sauss kā cepums, viņš runāja pavisam citu valodu. Un lai arī viņš pieminēja muļķību, tomēr tas bija savādāk. Kriss zināja, kas ir līgums. Un tagad viņš daudz labāk saprata situāciju. Tā vietā, lai sāktu atvainoties un smilkstēt, viņš apņēmīgi pamāja ar galvu. Tikai viena lieta Viļa pieņēmumos šķita dīvaina.
"Man likās, ka Amēlija mūs ir sapnī uzrunājusi pēc savas izvēles, nevis bosi atsūtīja," viņš ieminējās, platiem soļiem sekodams otram Citādajam. "Vai arī no visiem uzrunātajiem viņi izvēlējās mūs? Tu neesi šejienietis, vai ne? Bet tāpat bija sapnis," Kriss tā kā jautāja, tā kā skaļi prātoja. "Hmmm..." viņš iegrima pārdomās.
Teju katrā jautājumā bija pretrunas. Par izvēli. Par gariem - iekšā vai ārā. Kamēr viens otrs izteica skaļus viedokļus, Vilis bija lietas skaidrojis. Tas Krisam patika. Zem žaketītes un pabālā tēla slēpās stingrs pamats. Attālinoties no kapenēm, arī Kriss centās izskatīties arvien pārliecinātāks un noteiktāks. Pleci vairs netika uzrauti, skatiens nešaudījās apkārt un rieva pierē izgludinājās.
Ziņas bija ļoti fragmentāras un radīja jaunus jautājumus, uz kuriem Orfejam atbildes noteikti bija, taču tos Denijs pagaidām pietaupīja un devās līdzi. Galu galā, derēja apskatīties, kas notiks tālāk. Patiesībā, noderīgāk viņam būtu šķitis sekot Tumšā pēdām.
Par to sekošanu vai visas oliņas vienā ligzdiņā likt ir prāta darbs? Kādam tomēr būtu jāpaseko Tumšajam arī. Ja atradīsies, varēs saņemt ciet un iztaujāt, Daniels neturēja sveci zem pūra.
Jans uz brīdi apstājās, lai atbildētu Tumšajam.
- Es varu sekot tām pēdām,- viņam nebija iebildumu ļaut, lai laurus plūktu, t.i., scepteri atrastu citi.
- Tikai pagaidīsim abus manējos, - bija skaidrs, ka burvis bija pārliecināts par to, ka abi iepalikušie drīz būs klāt, - varbūt viņi gribēs piedalīties vajāšanā, ja vien kāds cits negrib jau uzreiz.
- Hmm... - Greisa domīgi novilka.
- Es nedomāju, ka scepteri ir paņēmis Gaišais. - Tas izklausījās nepareizi, lai gan baltmate labprātāk vainotu gaišos nevis tumšos. Tomēr... - Tur noteikti ir noticis kāds rituāls, rituāls, kurš ļāvis samainīties vietām, parādot nepareizās auras, vai arī viņiem ir bijis kāds cits spēcīgs artefakts, kurš nojauc pēdas, tāpat kompass var nestrādāt, bet pašreiz tas ir mūsu vienīgais pavediens. - Šķita, ka dusmu ugunis vismaz uz brīdi bija pagaisušas, tomēr nevarēja noliegt, ka šī sadarbība ar gaišajiem viņai joprojām likās stulba.
Daniels pienāca pie Greisas.
Vai tu varētu pasekot Tumšā pēdām, lūdzu? dziednieks pieklājīgi palūdza un pieklusināja balsi. Lai tur ir kāds no spēcīgākiem mūsējiem. Tu jau pati redzi, kādi ir šie, viņš pameta ar galvu Gaišo virzienā un pavisam klusu piebilda: Turklāt, ja viņu atradīs un neviena no mums tur nebūs, tā mēs viņu arī neredzēsim. Uzreiz aizvedīs uz Nakts Sardzes biroju.
Orfejs bija vajadzīgs te, un Danielam nebija tik augsts līmenis kā abiem pārējiem Tumšajiem. Vajadzēja dabūt vienu no viņiem pa pēdām Tumšajam, un tas nozīmēja Greisu. Viņš varēja tikai lūgt, nevis pavēlēt, bet cerēja, ka kolēģei pašai noklikšķēs un viņa nebūs ilgi jāpārliecina.
Sibillai nebija ilgi jāgaida, kad pamazām no kapsētas slēptās daļas sāka nākt arī pārējie. Kompass joprojām rādīja virzienu, kurā bija projām devies Gaišais. Vai arī Tumšais, lai gan Sibilla neredzēja nekādu pamatojumu Greisas apgalvojumiem par samainīšanos. Scepteri bija izgatavojusi Gaišā burve Amēlija, un viņas sekotāji, ļoti ticami, arī bija Gaišie. Jautājums vienīgi - kam īsti sekotāji? Kaut kāda reliģija? Kaut kāds pasaules glābšanas-no-tumsas plāns? Pats nepatīkamākais no visiem jautājumiem gan bija - kādā veidā visā šajā tagad ir iejaukta Inkvizīcija? Kuram vajadzēja atbrīvot Senos Garus? Kas saplānoja šo uzdevumu tā, lai kāds no grupas atvērtu durvis, neraugoties uz daudzajiem brīdinājumiem to nedarīt?
Sibilla gaidīja, lai sapulcējas visi. Tā kā kompass bija pie viņas, jautājuma, kam sekot, nebija. Sibilla dosies pa sceptera pēdām.
Nē, nu kolēģa doma patiesībā bija vērā ņemama un Greisa labi saprata viņa bažas. Palūkojusies uz jaunpienācēju Tumšo, baltmate nopūtās. Viņš sievietei šķita interesants un izskatīgs, pasmaidījusi par savu domu, burve palūkojās uz Danielu.
- Labi. Man patiesībā ir vienalga, kam sekot. Tāpat kā šī sadarbošanās ir muļķīga. - Arī viņa runāja pieklusinātā balsī.
Nedaudz nolemti palūkojusies uz Sabastjanu Greisa pārliecinoši noteica. - Es arī sekošu Tumšā pēdām. - Pagaidām viņi divi? Vai vēl kāds? Ne ar vienu sieviete nevēlējās auklēties, bet tas visticamāk visiem bija skaidrs.
Tikai vēl viena lieta...
- Iedod man savu telefona numuru. - Greisa piefiksēja, ka viņai Daniela numurs nav, līdz šim nebija nepieciešama pēc tāda, turklāt viņi nebija mīļākie, lai viņiem būtu saikne.
Jā, protams, es tev piezvanīšu, Denijs savā laikā bija pierakstījis visu kolēģu numurus, kuriem tika klāt, jo izsaukt varēja dažādās situācijās un steigā gudrot, zīlēt vai varbūtībās skatīties, kurš no nezināmajiem abonentiem tas šoreiz varētu būt, pārāk aizraujoši nelikās. Laiku pa laikam tas atmaksājās, kā, piemēram, šajā reizē. Atlika tikai izvilkt telefonu un atrast katalogā Greisu (ar rokām, līdz telefona tālvadībai dziednieks vēl nebija ticis, turklāt pats aparāts bija diezgan nesen iegādāts). Ja vien pašai burvei tas joprojām darbojās, tam vajadzētu nozvanīt.
Pats Tumšais mags līdz ar to mierīgu sirdi varētu sekot Sibillai, lai apskatītos, ar ko tas viss beigsies, taču, pirms galīgi viņiem pievienoties, viņš pavēroja, ko darīs atlikušie Gaišie. Par pašu Sibillu un Sebastjanu skaidrs, bet Vilis ar Krisu? Tie abi laikam turēsies kopā.
Vilis un Kristofers jau nekur nebija nozuduši un drīz vien panāca pārējo bariņu. Pat pirms vēl tie bija izlēmuši, ka kādam ir jādodas arī pa tumšās auras pēdām.
Sibillai bija kompass un tas vēl joprojām rādīja tādā pašā virzienā, kā gaišās auras pēdas.
Taču izskatījās, ka burvis bija izmantojis transportu, lai dotos tālāk. Tā kā nebija zināms, cik tālu viņš ir devies, tad iespējams arī sekotājiem vajadzēja padomāt par transportu.
Tumšās auras pēdas veda līdz robežai, kura nošķīra apburto teritoriju no pārējās kapsētas, nu un tad arī tālāk. Līdz Haigeitas izejai. Arī šis burvis bija izmantojis kādu citu kapsētas izeju, kuru Greisai un Sebastjanam tagad bija iespēja atklāt.
Pēc izkļūšanas no kapsētas viņi nokļuva ielas malā.
Kā izskatījās, tad tumšais tālāk bija devies ar transportu.
Nav skaidrs pa kuru laiku Ņina bija nolēmusi doties līdzi Janam un Greisai, taču pateikusi pārējam baram, ka dosies pakaļ Tumšajam, krieviete devās līdzi abiem. Galu galā negribējās īsti kolēģi atstāt vienu pašu kopā ar Tumšo. Turklāt pa Gaišā pēdām jau devās pietiekami liels bars.
Te kaut kur tuvumā ir takši? Pievienojoties Janam un Greisai, Ņina jautāja lūkodamās pēc viena.
Greisa palūkojās uz Ņinu ar nepatikas pilnu skatienu.
- Kas tu esi? Stulbs cilvēks? - Acīmredzot šīs neprašas pieteikšanās doties līdzi pa Tumšā pēdām baltmati it nemaz neiepriecināja. Viņa labāk varēja sekot pārējiem, nevis viņiem. Un vēl labāk, Greisa sekotu viena pati bez liekām astēm.
- Mums nevajag taksi. - Laikam jau no turienes, no kurienes nāca šī svešiniece Citādie bija aprobežoti un iesprostotu kādā spēju krātiņā. Jo viņiem tik vienkārši bija nostopēt mašīnu, iedvest parastiem mirstīgiem pārliecību, ka tu esi viņu labākais draugs un likt, lai tas aizvizina, kur viņiem vajag. Bet nē, viņiem vajag taksi. Taksi!
Uz mirkli pārmetoši palūkojusies uz Danielu teju vai ar skatienu uzkliedzot viņam - ar kādiem neprašām tu mani te atstāj? Greisa izvilka no somas zvanošo telefonu un pamāja ar galvu. - Labi, ja mēs kaut ko atradīsim es tev paziņošu. - Bet tā, sieviete bija gatava doties, tikai ko tur Janam vajadzēja? Sagaidīt Krisu un Vili?
Bet vienalga, Greisa sekoja pa Tumšā pēdām, lai izietu uz ielas un mēģinātu nostopēt tur kādu braucošo mašīnu.
Jans nebūt nesteidzās gluži skriet pa Tumšā pēdām. Viņš šo auru bija izpētījis līdz mazākajam sīkumam, tā teikt apošņājis, un spētu atšķirt no citām vēl labāk nekā sen pazīstamu kolēģu auras.
Burvis mierīgi pagaidīja visus, kas tad būs nācēji, un tad mierīgā solī devās pa savām paša pēdām, kas kopā ar Viļa un Tumšā atstātajām bija labi redzamas vismaz līdz maģiskajai robežai. Tālāk ar Vili viņi gājuši nebija.
- Mēs nevarēsim strādāt kopā, ja nodarbosimies ne ar darbu, bet gan savstarpēju apsaukāšanos, - puisis pavisam miermīlīgi ieteicās. Kāda starpība! Taksi vai parastu auto? - Ko pirmo ieraudzīsim piemērotu, ar to arī brauksim.
Kamēr nebija neviena auto, Jans piezvanīja Lanselam, lai noziņotu, ko viņi tagad dara. Priekšniecībai jāzina. Neko daudz laiku tas neatņēma, un tu re! drīz arī parādījās potenciālais braucamais.
Gaišais paskatījās uz Greisu. Nu? Rādīsi klasi? Vai man atkal būs jāstrādā?
Ne visi izmanto spējas savām ikdienas vajadzībām. Mis es esmu visuvarenā. Ņina nobolīja acis, taču nemaz netaisījās mainīt savas domas. Nē viņa paliks pie iepriekšējās idejas doties pakaļ Tumšajam.
Vai nu man tā liekas, vai arī Dienas sardze izrādās ar līmeņiem. Kamēr Greisa dabūja braucamo, klusāk tika pateikts Janam. Jā, varbūt arī Gaišie bija vairāk, taču Dienas sardzes darbinieki nenoliedzami bija līmeņos spēcīgāki.
Jā, tumšie tā teica, ka arī viņus sapnī uzrunāja Amēlija. Bet cilvēkam uzticies pa pusei, gaišajam - par ceturtdaļu, tumšajam - nekad. Nedodu ne pieci, ka tikai viens no viņiem ir reāli aicināts, kamēr pārējie ir tikai atbalsta komanda, kas nozīmēta iet līdzi. Vilis paraustīja plecus soļojot blakus Krisam un pielika soli vēl nedaudz.
Pie pārējiem citādājiem viņš piesteidzās jau klusējot, un tikai vaicājoši paskatījās Sibillā. Vai viņiem jau bija izdevies izveidot rīcības plānu? Lielākā grupa bija paspējusi izsekot pēdām līdz pat kapsētas malai. Visapkārt atkal pletās ikdienišķā cilvēku pasaule, tas ir Londona. Un, lai kā arī negribētos, magam šī vieta nebija pārāk labi zināma. Vilis paskatījās pāri kolēģes plecam. Viņu interesēja pēc kā izskatās tas, ko Sibilla dēvēja par kompasu. Ātri prātā piemetis, ko īsti ar palīglīdzekli spēcīgs citādais var panākt, gaišais sataisīja nopietni seju un uz dažiem mirkļiem aizvēra acis.
Vai mēs sekosim pēdām vai centīsimies nokļūt turp, kur devās tas citādais, viņu pārtverot? Vilis painteresējās.
Kriss pat pasmaidīja, kad Vils nocitēja to pašu nodaļu par ticēšanu pusēm, kas arī Kristoferam bija iespiedusies atmiņā. Laikam jau viņam ar šo vīreli bija vairāk līdzības, nekā ar vienu otru pa priekšu aizgājušo. Tālāk Kriss gāja klusējot.
Kad viņi pameta kapsētas slēgto daļu un pamazām nonāca pie iepriekš neizmantotajiem vārtiem, Kristofers vēroja apkārtni, nu jau atkal mazliet juzdamies kā tūrists. Lai kas bija noticis pie kapellas, viņa vaibstos tas vairs neatspoguļojās. Nolēmis, ka kādam laikam sprēgāšanas pietiks, Kriss paklausīgi gaidīja tālākos norādījumus. Nesteidzies, teica cepumiņš, un šoreiz tam iztēlē piebalsoja arī vīrs ar salāpītiem elkoņiem.
Viņam nācās savaldīties, lai nepasmīnētu par Greisas sejas izteiksmi, tam Tumšajam dziedniekam. Par spīti savam vecumam viņa bija visai impulsīva, un kas bez priekšniecības lai zina, vai šis apstāklis nebremzēja viņas karjeru. Daniels gan arī nedomāja, ka viņa būtu īpaši jāžēlo. Otrā līmeņa Tumšajam likās, ka viņa ir tieši tur, kur varētu noderēt visvairāk. Un, tā kā kolēģe piekrita sadarboties, acīmredzot viņai pretēju uzskatu nebija, tālab viņš īsi pamāja, ka sapratis un piekrīt, un laidās pievienoties lielākajam baram. Viņš rēķinājās, ka, ja arī nebūs sazvanāms, gan jau Greisa nākamajai ziņos priekšniecībai.
Londona ir labirints, Vil, Daniels ierunājās. Ja vien jums vai kādam citam šeit nav iespēju varbūtībās viņam izsekot, es teiktu, ka pārtvert nesanāks. Bet jātur acis vaļā, ja nu viņš sadomā iet pats pa savām pēdām. Vai varbūt jums ir labāki ierosinājumi?
Haigeita bija tāda nomaļa vieta un kad jau Kristofers bija lūkojies telefona kartē, puisis pamanīja, ka šeit, šajā galā tā īsti nekā cita izņemot lielo kapsētu nav. Tādēļ arī pie ielām stāvot, citādajiem nācās saņemties pacietību gaidot savu transporta līdzekli.
Visticamāk, tiem kas bija nodarbojušies ar sceptera aiznešanu bija līdzi savs personīgais transports. Ne jau viņi naktī bija ķēruši auto.
Zvanot Lanselam, Sebastjanam sanāca izdzirdēt tikai priekšnieka telefona auto atbildētāju. Bet tā mēdza gadīties un gaišais varēja savu ziņu atstāt atbildētāja.
Beigās auto tomēr bija parādījies. Tas bija vieglais automobilis, kuram pie stūres sēdēja sieviete ap gadiem divdesmit pieciem. Viņa bija cilvēks. Un pēc viņas auras, kura bija sārti rozā krāsā, varēja noprast, ka sieviete steidzas. Viņa kavēja svarīgu tikšanos.
Kas principā nozīmēja arī to, ka ja citādie viņu izmantos savām vajadzībām, tad sieviete nokavēs savas darīšanas.
Tas, ko Sibilla dēvēja par kompasu, bija gredzens sievietei uz pirksta. Tik daudz Vilis varēja ieraudzīt, skatoties pār sievietes plecu.
Gluži tāpat kā tumšās auras sekotājiem, arī šai grupai nācās tādu laiciņu pastāvēt ceļa malā, jo auto tā īsti nebrauca. Šī nebija Londonas centrālā iela.
Tomēr, nebija jau arī gluži tā, kā Daniels teica, ka Londona būtu labirints. Londona bija parasta pilsēta. Liela, jā, bet... ja kāds no citādajiem spētu uzminēt sceptera zagļa domu gājienu, tad varētu noprast arī viņa gala mērķi.
Pēc brīža no pagrieziena izgriezās melns busiņš. Nevienam no citādajiem pat nebija nekas jādara, mašīna apstājās pie citādo bariņa un šofera skatiens, atverot durvis tieši uzmeklēja Orfeju.
- Kas tevi atvedis uz nekurienes nostūri? - šoferis griezās pie vīrieša kā pie sen zināma paziņas. Vai pat varbūt drauga. Šoferis pamāja uz mašīnas salonu. - Raušās iekšā. Aizvedīšu, kur vajag. - viņš laipni pasmaidīja un gaidīja, kad citādie sakāps viņa mašīnā un jautājoši uzlūkoja Orfeju. - Uz kurieni vajag? - viņa pirksti viegli bungāja pa stūres ratu.
Šoferis bija aptuveni četrdesmit gadus vecs vīrietis. Labā garstāvoklī. Jo sieva bija no rīta viņu palutinājusi ar seksu un gardām brokastīm. Viņš brauca uz darbu, taču nelikās, ka pārāk steigtos un noteikti bija gatavs izpalīdzēt savam draugam Orfejam.
- Izlaižam, - Jans steigšus iebilda, ieraudzījis, kāda aura ir pie auto stūres sēdošajai sievietei. Ja Greisai tas būs vienalga, tad Greisa brauks viena.
Un?
Viņš necentās pievērst autobraucējas uzmanību un to apmāt, lai viņa darītu to, ko viņiem vajag. Puisis tik labi neorientējās varbūtībās, lai spētu novērtēt, cik ilgi aizņems tāda pakaļdzīšanās. Un ja nu jābrauc pat laukā no Londonas? Tomēr katram gadījumam viņš mēģināja aplēst. Nu, tās varbūtības. Ja nu kas.
Sena paziņa Orfejs atbildēja šoferim.
Šī ir Sibilla, mums ir kopīgi draugi, viņa zinās, kur jābrauc Orfejs paskatījās uz Gaišo burvi un viņas gredzenu.
Ar katru mirkli Greisa sapīka vēl vairāk. Turklāt sievietei bija sajūta, ka abi Gaišie no viņas kaut ko sagaidīja, ko? To, ka viņa izdarīs visu viņu vietā? Kas Greisa izskatījās pēc kalpones, kuru jāt pēc sirdspatikas? Nekā nebija mīlīši.
Burve stopēja braucošo mašīnu, viņai bija vienalga par pie stūres sēdošās sievietes auru, bija vienalga, ka viņa steidzas un kavē savas tikšanās. Mirstīgo problēmas, ka tikai kaut ko nepalaist garām.
Un ja Jans vai tā otra domāja, ka viņai vienai ir bail braukt un meklēt tā tumšā pēdas, viņi kļūdījās, patiesībā Greisa labprāt tiktu no viņu kompānijas vaļā. Tieši tāpēc balmate rīkojās neklausoties Jana komandas.
- Es nezināju, ka drīkst tā ignorēt inkvizīcijas rīkojumus, - Sebastjans noteica Greisai dzirdami. Lūk. Viņa varēs taisnoties pati, kāpēc nav tos ievērojusi. Gan inkvizīcijai, gan savai priekšniecībai.
Viņš neuzkrītoši pieturēja Ņinu aiz rokas. Ja Greisa vēlas medīt to Tumšo viena - laimīgu taciņu! Ja viņa tāpēc izgāzīs visu pasākumu - pati vainīga. Katrā ziņā, lai cik skaista, Tumšā ragana nekādi nebija persona, kuru gribētos sev redzēt blakus. Augstprātīga, apsaukājas... Kurš gan gribētu kaut mēģināt ar tādu pūķi sastrādāties? Sliktāk, nekā ar kašķīgāko sievasmāti! Šo iedomājoties, Janam sanāca smiekli.
Viņi dosies ar citu auto, kura vadītājs nesteigsies tik ļoti. Gan jau kāds auto parādīsies, un ātrāk nekā pēc diennakts.
Nesteidzība ir panākumu atslēga.
Tomēr Krisam divreiz nebija jāsaka viņš devās uz busiņu. Ceļa rādītāja bija Sibilla, pat ja busiņš piederējās Tumšajiem.
Ak, sveicināti! - Sibilla saulaini uzsmaidīja melnā autobusiņa šoferim. Viņai nesagādāja nekādas grūtības ne noskenēt cilvēka auru, ne arī uzlabot viņa jau tā visai labo garastāvokli. Tāpat vien, tīri cilvēciski. Jo tad var "citādi" paņemt no cilvēka kripatiņu prieka. Šobrīd Sibillai to nevajadzēja, bet paradums paliek paradums.
Burve apsēdās blakus šoferim, jo netaisījās stīvēties un jaukt spēli Orfejam. - Pagaidām braucam taisni uz priekšu. Man, ziniet, redzes atmiņa ir krietni pārāka par visādu nosaukumu atcerēšanos, tāpēc teikšu, kur jāpagriežas. - Viņa mēļoja koķetus niekus, bet tas jau arī bija tas, ko vajag. Braukt pēc kompasa. Kas zina, kā ir līkumojis scepteri paņēmušais?
Sveiki, Daniels pasveicināja šoferi un ierausās otrajā rindā, tā, lai varētu no turienes vērot ceļu.
Tumšais un Gaišais
ar Scepteri. Vai varētu būt, ka patiesībā viņu krāsas neko nenozīmē un nolūki ir pavisam citi, vai arī pretēji ierastai pārliecībai? Blēņas. Tādam Gaišajam vajadzētu būt pilnīgi trakam. Bet ja nu tomēr? Un ja nu viņš ir traks? Nebūtu pirmā reize. Tie ir Tumšie, kuri rīkojas krietni brīvāk. Ja sagrib izdara kādam labu. Ja domas mainās atnāk par to pieprasīt atlīdzību. Un kam gan tādu Scepteri varētu vajadzēt? Labi, pieņemsim, Gaišais grib kaut ko jūtami uzlabot. Ko viņš iesāktu? Hmm
ir paredzēts saules aptumsums. Kaut kas saistībā ar to?
Tā būs kāda no observatorijām, Tumšais skaļi izteica pieņēmumu, izklausīdamies krietni pārliecinātāks, nekā patiesībā bija, un tobrīd īsti neaizdomādamies, kādu iespaidu šis no konteksta atrautais apgalvojums atstās uz citiem, kas tuvumā.
Tā kā Greisa nebija paklausījusi Sebastjana norādei, tuvojošos mašīnu izlaist, tā, protams, apstājās.
Šofere bažīgi palūkojās uz Greisu, kad tā bija atvērusi mašīnas durvis. - Sveika. - viņa sveicināja Greisu un pasmaidīja tumšajai.
- Grūti bija tevi atrast. - viņa kā atvainodamies noteica. Protams, Greisas burvestības iespaidā, sieviete bija pati piemirsusi savu galamērķi un pārliecināta, ka viņai bija jāatrod Greisa, lai aizvestu viņu, kur nu vajag.
Tā kā gaišie bija atteikušies izmantot šo auto, Greisa devās ceļā viena.
Mašīna uzsāka kustību, un ceļa malā gaišie palika vieni.
- Tu man nepastāstīji, kur mēs dodamies. - sieviete jautājoši uzlūkoja Greisu.
Šofere noteikti nāca no biznesa sieviešu aprindām. Viņai mugurā bija smalks haki krāsas kostīmiņš. Koptas rokas, ar neuzkrītošu manikīru. Uz pirkstiem bija dārgi gredzeni. Un arī ap kaklu bija ķēdīte, ar kulonu, kurš nebija vienkāršs spīgulis.
Uz mašīnas aizmugurējā krēsla mētājās dokumentu mapes ar kādu konferenci. Gar to visu gan Greisai nebija nekādas daļas. Un to, ka sieviete nokavēs savu personīgo tikšanos, tumšo īpaši neuztrauca.
Tādas bija tumšo metodes un tā viņi bija pieraduši.
Sieviete nebija pārāk runīga. Viņa vienkārši pildīja Greisas pavēles un brauca, kur viņai lika.
Kad viņas bija ceļā jau tādu laiciņu, tumšās telefons ieskanējās, paziņojot par īsziņas pienākšanu. Tā bija no Mariusa. Tu kaut kur brauc? Tev ir sliktas prognozes. Es teiktu, ka transports avarēs.
* * *
Sebastjans un Ņina pārliecinājās, ka šī nudien nebija pati apdzīvotākā vieta. Pie jebkuriem kapiem katafalku būtu ātrāk sagaidīt, nekā šeit kādu mašīnu. Te pat katafalki nebrauca, jo kapi bija seni un tajos apbedīja reti.
Kopš Greisas aizbraukšanas bija pagājušas kādas minūtes divdesmit, kad no pagrieziena iznira vēl viena mašīna. Izskatījās pēc samērā jauna gada gājuma mersedesa. Šim pie stūres sēdēja vīrietis, kurš atgriezās mājās no naktsmaiņas. Viņš nesteidzās, neko nekavēja. Taču bija diezgan saguris. Viņa domas kavējās pie iespējas nokļūt gultā.
* * *
Busiņa šoferis sagaidīja, kad viņa mašīnā sakāpa visi braukt gribētāji, un kā jau maģijas apmāta persona, pret to neiebilda. Šoferis bija labā garstāvoklī un Sibillas ķoķetēšana, viņu padarīja vēl laimīgāku. Viegli piesarcis, viņš smaidīja ūsās un stūrēja auto tur, kur Sibilla viņam lika. Kad Daniels noteica par observatorijām, šoferis jautājoši ierunājās: - Ja? Jums ar tas aptumsums interesē? - vīrietis bija informēts par notiekošo.
- Bet viņš jau drīz būs cauri, ne? Kādos divos dienā bija jāskatās. - tāpat arī šoferis nezināja vai viņa pasažieri meklē observatoriju.
- Tad jums uz Grīnviču vajag? - skatiens jautājoši uzlūkoja Sibillu. - Tur šodien kaut kādi pasākumi. Saistībā ar to aptumsumu. -
Šoferis sekoja Sibillas norādījumiem, kā braukt, bet pagaidām vēl nevarēja noteikt, kas tieši bija sceptera ņēmēja galamērķis. Varēja būt, ka tā ir šofera minētā Grīnviča. Tas bija iespējams.
- Lai tev par to galva nesāp. - Greisa īsi noteica Sebastjanam pirms iekāpt mašīnā. Turklāt, neviens īsti nebija teicis, ka viņiem ir jāsadarbojas, jā, viņiem bija jāatrisina sceptera jautājums, bet neviens nenorādīja, ka burvei būtu jāseko Gaišajiem un viņu ideoloģijai. Baltmate varēja darboties viena, varbūt, ja liktenis būs lēmis padalīsies ar savu informāciju, bet pašreiz neviens no Gaišajiem nebija pelnījis ne kripatiņu no viņas zināšanas.
Varbūt, iespējams, viņa varētu atvērt acis Krisam, jo viņš bija jauns un vēl nepieredzējis, bet pārējie? Tie vienkārši šķebināja.
Baltmate iekāpa mašīnā un aizvēra durvis, viņa jauki pasmaidīja steidzīgajai šoferei. - Jā, šī ir īsta nekuriene. - Viņas taču bija tik labas draudzenes, tik tuvas, ka šī jaukā būtne viņu aizvedīs kaut līdz mēnesim un atpakaļ.
- Es tev teikšu, kur braukt... man te kaut kur ir koordinātas. - Izvilkusi telefonu no savas somiņas Greisa it kā ieslēdza gps un brauciens varēja sākties. Jā, viņa nenožēloja, ka ir apturējusi mašīnu, viņai nebija žēl, ka šī sieviete nokavēs savu tikšanos. Zilais skatiens nopētīja viņas apģērbu, mašīnas aizmugurējo sēdekli, visu, visu, bet nekas īsti nepiesaistīja uzmanību.
Jau kādu brīdi Greisa nelūkojās telefonā, viņa domīgi raudzījās ārā un ziņas pienākšana teju atsauca burvi atpakaļ realitātē. - Tur tajā krustojumā griez pa labi. - Viņa vēl īsti nokomandēja, kur viņām jābrauc. Un atbloķējusi telefonu izlasīja Mariusa ziņu.
Jā, vienu kļūdu baltmate bija pieļāvusi, viņa nebija ielūkojusies varbūtībās un tagad Mariusa ziņa bija kā pļauka sejā. Pirksti uzrakstīja atbildi. It kā tevi tas interesē. Greisas acu priekšā vēl joprojām rēgojās iepriekšējā burvja ziņa, par to, ka viņam bija prieks gaišmati pazīt, par to sieviete turēja ļaunu prātu, bet tomēr... Vai tu mani uzmani? Sekoja nākošā ziņa tūlīt pēc iepriekšējās.
- Mēs tūlīt būsim klāt, tepat aiz stūra. - Greisa pasmaidīja un vēlējās pamest mašīnu, lai vai kā viņa reizēm neciestu Mariusu, viņam nepaklausīt būtu klaji stulbi.
Jans atviegloti nopūtās, un gandrīz pamāja ardievas Greisai ar plaukstu, tik priecīgs viņš bija, ka abi Gaišie bija tikuši vaļā no tik nepatīkamas Tumšās. Jāsaka, visā savā mūžā, un tas nemaz nebija īss, Jans nebija sastapis Tumšo, kas uzvestos tik briesmīgi. Labi, ka līdz šim ar Greisu sadarboties nevajadzēja, un puisis nenožēloja nevienu mirklīti bez Tumšās raganas.
Bet ar to, kā jau teicām, lai tiek galā inkvizīcija un Dienas sardzes priekšniecība.
Viņi dodas strādāt, un puisis izmeta no galvas Greisu ar visām viņas problēmām.
Mašīnas, protams, nebrauca, jo, acīmredzami te tiešām nebija paredzētais ekskursijas laiks. Līdz beidzot viena parādījās. Bet...
Sebastjans apturēja auto, iedvešot šoferim, ka ir viņa labs draugs vai kolēģis, kam braucējs reizēm mēdz atdot šofera vietu, lai pats palaiskotos blakus sēdeklī. Tā, Janaprāt, būs labāk. Pirmkārt, braucējs ir noguris, bet Jans nē, un, otrkārt, nevienam nebūs jāstāsta un jārāda, kurp braukt.
Ja atklāti, tad Janam vienkārši patika auto un braukšana, un viņš to prata.
Kā ir ar ceļu un varbūtībām?
Braucot, Sibilla sauca pagriezienus, reizē cenšoties izprātot, uz kādu Londonas vietu viņi dodas. Pēc kāda laika virziens jau bija konkretizējies, un burve sāka rēķināt varbūtības katrai no iespējamajām vietām. - Griničā ir pasākums? Jā? - Par aptumsumu viņa zināja, un Griničas observatorija bija pat ļoti ticams mērķis. Tiesa, lai novērotu saules aptumsumu, observatoriju nevajag, tāpat Sibilla pagaidām nekādu saikni starp Amēlijas scepteri un observatoriju nespēja iedomāties. Bet virziens bija pareizais. Burve uzsmaidīja šoferim, - Nu bet to taču nevar laist garām, vai ne? - Ja izrādīsies, ka gredzens-kompass kādā brīdī norādīs uz citurieni, vienmēr var izgudrot jaunu stāstiņu.
Svā ziņā, Ņina atviegloti nopūtās brīdī, kad Tumšā aizbrauca. Vismaz nepatīkamā gaisotne bija projām un viņa kopā ar Janu varēs turpināt darbu vieni. Pa savam. Tu tiešām domāji ka es grasos viņai sekot? Jautājums Janam kamēr viņi vel stopēja mašīnu.Uzsvars uz vārda viņai. Nē nē Vai arī kolēģis bija iedomājies ka Ņina metīsies viņai virsū? Ai kāda starpība. Varbūt arī mazliet laiks bija jāpagaida, taču tepat vien bija mašīna. Protams, ka Ņina daudz labprāt sēdētu priekšā blakus šoferim. Un ja šis kungs apsēžas aizmugurē, tad sieviete priekšā.
Jans paraustīja plecus.
- Nē, vispār jau es domāju, ka strādāt kopā bija inkvizīcijas pavēle, un tāpēc mēs dosimies kopā, neskatoties uz savstarpēju nepatiku. Visādā ziņā, mēs sekosim Tumšā aurai un par visu atrasto ziņosim visiem pārējiem, ko darīs Greisa, lai paliek viņas ziņā.
Pavēles viņš saprata, un puisim nebija ne mazāko grūtību tām klausīt. Pieradums vēl no kareivja gadiem.
Auto bija klāt, un Jans sāka nodarboties ar šofera 'apmāšanu'. Varbūt cilvēks vienkārši sagribēs pagulēt aizmugures sēdeklī? Miegs taču nāk?
Vai tad jūs šodien jau kādu tā aptumsuma sakarā esat kaut kur vedis? Daniels izklaidīgi pie šofera painteresējās, reizē prātodams, ka tas scepteris arī ceļā varēja iet pēdu jaucējiem no rokas rokā un sākdams ar jaunu interesi pētīt ceļu, pa kuru viņi brauca, ja nu tas šķērso jau piefiksētās Tumšā pēdas vai vēl ko interesantu.
Drīzāk Londonas Universitātes, Denijs pašūpoja galvu. Tas prasās pēc privātas, nevis publiskas ballītes. Vai kāda sena, milzu saules pulksteņa. Vai kaut vai Stounhendžas, ja izbraukt no Londonas.
Viņa neskaidrā pārliecība, ka nozagšana ir kaut kā saistīta ar saules aptumsumu pieņēmās spēkā, un viņš pat nespēja īsti izskaidrot, kāpēc. Labākajā gadījumā izskaidrojums būtu kaut kas līdzīgs šim: Artefakts, kurš ļauj jaudīgi burties, ļauj veikt kādu rituālu, kurš prasa daudz spēka. Laiki aizdomīgi sakrīt. Ja gadījumā saules aptumsums būtu buršanās mērķis, tad vajadzētu kādu pa to notēmētu teleskopu. Ja saules aptumsums būtu buršanās komponente, tad vajadzētu ko līdzīgu saules pulkstenim. Lai, piemēram, kaut kas notiktu brīdī, kad zudīs ēnas
Uz šīm domām viņu vedināja apstāklis, ka scepteris ir pie Gaišā, kuram tā nozagšana var saistīties ar augstiem mērķiem, kuri attaisno kapeņu atstāšanu bez aizsardzības. Tātad tas nebūs nekas piezemēts. Ja zaglis būtu Tumšais, tad, jā, tad motīvs mierīgi varētu būt lietošana savam priekam. Bet Tumšais līdzdalībnieks? Viņš var nemaz nezināt, priekš kam Gaišajam vai Gaišajai tas scepteris. Viņam gan jau kaut ko par palīdzību piesolīja, un viņam solītais patika.
Bet protams, ka viņi kavējas. Zādzība notika naktī, tagad ir pēcpusdiena. Nekādu cerību aizsteigties priekšā. Ja vien
Daniels sāka zvanīt uz Dienas Sardzi, un, ja vien Deins viņā klausījās, izklāstīja savus apsvērumus (pārējie, kas busiņā, mierīgi varēja tajā klausīties). Viņš cerēja, ka varbūt nav par vēlu uz ticamākām vietām aizsūtīt dažas patruļas, lai pārbauda, ka tur nekas tamlīdzīgs nenotiek. Kā nekā, bija Dienas Sardzes laiks.
Kriss sēdēja vistālākajā busiņa aizmugures rindā. Viņš klausījās sarunās, bet savus pieņēmumus par galamērķi neizteica. Viņam nebija ne jausmas. Teorija par kleptomānu bija pa lielam izgāzusies. Atceroties meiteni pie krusta, Kristoferu pārņēma vainas apziņa, ka viņš to bija vienkārši pametis. It kā nevarēja iedomāties, ka Tumšie faktu par mirušo varētu ignorēt. Tālākie notikumi bija aizslaucījuši domas par mirušo, bet tagad tās tagad atkal uzkāpa un apsēdās uz sirdsapziņas. Varbūt kāda Sardze atsūtīs vēl kādu, lai to nokārtotu.
Mēģinot nokratīt šādas domas, Kriss vērās ārā pa logu. No vienas puses viņiem bija kompass sceptera virzienā. No otras puses...
"Klau, bet ja nu tas... tā nūja," viņš izvairījās pieminēt īsto nosaukumu svešā šofera klātbūtnē. "Ja nu nūja ir salauzta? Kāts nolauzts vai kā?" Kriss gan nezināja, ko šādā gadījumā būtu jādara. Līdz šim nebija izskanējusi doma par to, ka scepteris varētu vairs nebūt vesels. Ja nu viņi sekoja kātam, kamēr spārni aizgāja ar tumšā pēdām, bet lode varbūt gulēja zem mirušās? Ko tad? Nepietiktu, ja viņi noliktu vietā kātu. Krisam vajadzēja palīdzību šīs domas šķetināšanā, ja tas arī citiem šķistu svarīgi. Varbūt viss, ko viņi varēja, bija doties un meklēt, kas ir aizgājis ar Gaismas pēdām.
Kamēr gaidīja savienojumu, Daniels atskatījās un enerģiski pamāja.
Ja nu tā ir izjaucama
Gaišo sīcim, kā izskatījās, mēdza ienākt prātā labas idejas. Taču garākā diskusijā dziednieks pagaidām neiesaistījās, pievērsdamies atpakaļ ceļam un sakariem.
- Ja? Jau esam klāt? - Greisas šofere pat izklausījās nedaudz pārsteigta. Galu galā, necik tālu jau viņas nebija aizbraukušas.
Taču ieskatoties sava brauciena varbūtībās, arī Greisa pamanīja, ka kaut kas nelāgs priekšā gaidīja. It kā jau varēja mēģināt izlabot, bet vieglāk un drošāk bija pārsēsties citā mašīnā. Ja neko vairāk, tad sieviete bija atvedusi Greisu tuvāk civilizācijai un lielākai ielai, uz kuras braucamos varēja noķert daudz vieglāk, nekā kapos.
Greisas telefons ieskanējās vēlreiz. Mariuss. Jā. Tu man esi vajadzīga bija vīrieša atbilde.
- Pēcpusdienā solīja lietu. Paņem lietussargu. - pirms Greisa izkāpa no mašīnas, viņu aizturēja sievietes balss. Viņa smaidīja un piedāvāja tumšajai savu lietussargu.
* * *
Sebastjana apmātais šoferis bija piekritis atpūsties uz mašīnas aizmugurējā sēdekļa un tā nu abi gaišie varēja sasēsties priekšā un vērot ceļu.
Braucot prom no kapsētas, tumšais bija izmantojis visai nomaļus un mazus ceļus, kas lika domāt, ka viņš diezgan labi pārzin apkārtni.
Varbūtības par iespējamām avārijām neuzrādījās. Galu galā, Sebastjans bija lielisks šoferis un citādais. Kāpēc, lai viņa vadītais auto avarētu...
Kamēr Sebastjans vadīja auto, viņam zvanīja telefons. Numurs noteicējs uzrādīja, ka zvanītājs ir Deina vietnieks Alekss.
* * *
- Esmu Pīters.. - Orfeja 'paziņa' jau paspēja stādīties priekšā Sibillai. Arī nosaucot savu vārdu, viņa sejā parādījās omulīgs apsārtums. Viņš nedaudz kautrējās.
To gan viņš aši centās slēpt, sparīgi mājot ar galvu un novirzot sarunu citās sliedēs. - Jā, jā... Griničā vienmēr ir pasākumi, ja kaut kas dīvains ar debesu ķermeņiem notiek. Vai tad Jūs nezināt? Neesat vietējā? - viņš apjautājās. - Tas meridiāna stars. Naktī esat redzējusi? Tik romantisks skats. - viņš jau atkal nedaudz piesarka.
Un Vilim pat nebūtu jārēķina varbūtības, viņš jau varētu bez apdomāšanās dot teju vai visus deviņdesmit deviņus procentus, ka līdz brauciena beigām Pīters būs uzaicinājis Sibillu uz kafiju.
Kristoferam neviens neliedza prātot. Tiesa, cenšoties atcerēties kas notiek sardžu operāciju vietās, kas nu viņiem bija mācīts teorijas klasēs, nekur tā īsti netika minēts, ko dara ar mirušajiem cilvēkiem. Taču atmiņā kaut kur fgurēja kaut kas par vietas uzkopējiem un diez vai tās bija atmiņas par mācīto cilvēku augstskolā. Lai gan mācīties divās skolās vienlaicīgi bija grūti un jauneklim bija zināmas problēmas reizēm nošķirt informāciju.
Kaut ko viņš atminējās arī par artefaktiem un kā Emīlija brīdināja, ka ar maģiskiem artefaktiem joki esot mazi. Tos labāk nemēģināt izjaukt, lai pārbaudītu, kas lācītim vēderā. Protams, tas neizslēdza iespēju, ka pieredzējušāks burvis var tomēr mēģināt artefaktu izjaukt.
Deins atbildēja uz zvanu. Lai gan, pareizāk būtu teikt, ka Deins pacēla klausuli. Pirmajā mirklī Daniels nesadzirdēja nekādu atbildi, tikai kolēģa elpu klausulē. Deins tā mēdza darīt. Kad viņam bija slikts garstāvoklis. Tas patiesībā nozīmēja, ka viņš nevēlas runāt, taču pienākumi piespiež.
Tomēr iestarpinājis kādu jā starp Daniela teikto, tumšais varēja pārliecināties, ka viņš tomēr runā ar savu priekšnieku.
Viņš noklausījās, kas Danielam bija sakāms. Aizsūtīšu Verneru, lai izrīko patruļas. Es pats šobrīd nevaru. Šķiet, ka Lanselotam kaut kas aiz ādas un Eržebetai ir migrēna. viņš vairāk nebija noskaņots runāties un centās pārtraukt sarunu pēc iespējas ātrāk. Daniels zināja, ka Eržebetas, tās saucamās migrēnas, Deinu kaitināja.
Tikmēr arī Orfeja telefons ziņoja par īsziņas saņemšanu. Tā bija ziņa no Eržebetas. Nekas daudz. Tikai smaidiņš, kas simbolizēja skūpstu. Dienas Sardzes priekšniece bija rotaļīgā noskaņojumā.
Priekšnieces vietnieka tamlīdzīga izturēšanās dziednieku nebiedēja, kad zvans bija par aktuālām darba lietām (un tas gandrīz nekad nemēdza būt citāds), tālab, nesamulsis, Daniels ātri izklāstīja domu, paklausījās, ko Deins par to teiks, un pabeidza sarunu. Skaidrs. Šodien birojā labāk nerādīties.
Viņš turpināja vērot ceļu.
Nez, vai šofera jā, jā varēja nozīmēt, ka kādi Citādie pēdējās dienas laikā viņa pakalpojumus jau izmantojuši? Taču Denijs sarunā nejaucās. Pagaidām nejaucās. Var gadīties, ka Sibilla pati to noskaidros. Un, starp citu, būs jāpainteresējas pie Nakts Sardzes par to Orfeju. Nez, vai Inkvizīcija maz par viņa iesaistīšanos zina.
Tā. Tas bija nokārtots, un viņi varēja braukt visai brīvi. Pagaidījis, līdz nogurušais cilvēks iemieg, šim procesam drošības labad mazliet piepalīdzot, Jans pieteica Ņinai pabiedēt no ceļa visādas radības kā putnus, suņus un kaķus, jo īstu avāriju varbūtībās tie iekļūtu varbūt vienīgi tad, ja suns būtu vismaz teļa izmērā, bet putns būtu strauss. Nobraukt jebkādu radību bija gauži nepatīkami, un Jans no tā centās izvairīties, ja tas bija viņa spēkos.
Brauciens veicās raiti, līdz iezvanījās tālrunis. Pat būdams citādais, puisis nemīlēja sadalīt uzmanību, tāpēc tikai īsi uzmetis skatienu ceļam (vai ir droši?) un tālrunim (kas zvana?), pameta telefonu Ņinai.
- Atbildi, lūdzu! Ieslēdz skaļruni, lai arī dzirdu.
Ņina bez problēmām noķērusi Jana telefonu, ieslēdza skaļruni.
Sebastjana telefons.Klausamies. Bez liekām sveicināšanām utc, sieviete atbildēja
Sibilla bija vietējā. Vietējāka par vietēju, jo tādu Londonu, kādu atcerējās burve, Pīters varbūt ir redzējis senās skatu kartēs vai gleznās (ja viņu tādas vispār interesē). Griničas observatorijai toreiz, kad Sibilla ieradās Londonā, jau bija vairāk nekā simts gadu, un parks bija populāra pastaigu vieta. Observatorija tagad ir pārcelta ārpus Londonas, bet nulles meridiāna līnija un mērvienību etaloni ēkas sienā ir palikuši. Klāt nācis zaļais lāzera stars. Sibilla domās jau redzēja pakalnu ar veco observatorijas ēku kompleksu. Viņa to bija reiz pat zīmējusi.
Laikam atmiņas bija vajadzīgas, lai smadzenēs kaut kas saslēgtos. - Jā, Jums taisnība, Pīter. Giničā notiek pasākumi, bet laikam esmu bijusi pārāk aizņemta, lai pasekotu līdzi notikumiem. Un sen neesmu tur bijusi. Gin-ičā. - Burve uzsvērti izrunāja vietas nosaukumu, sadalot to zilbēs, it kā izbaudot to. "Green-wich". Zaļā burve. Amēlija? Zaļajam lāzera staram, lai cik tas būtu romantisks, nez vai būs kāda nozīme. Sibillasprāt, tas bija pārāk jauns. Bet pati vieta!
- Jā, esam gan. - Greisa pasmaidīja un pamāja ar galvu, ka viņas ir klāt. Drošāk būs pārkāpt uz kādu citu mašīnu, kurai nav tik drūmas prognozes. Protams, viņa varēja mēģināt uzlabot esošo situāciju, bet arī tas nebija burves interesēs, turklāt viņai nebija laika kavēties. Ja baltmate būtu gaišā, tad visticamāk nespētu situāciju atstāt tādu kāda tā ir un viņas sirds būtu smaga kāpjot ārā no mašīnas. Labi, ka Greisa bija tumšā.
Tikai, kad viņas šofere piedāvāja savu lietussargu viņa noraidoši pamāja ar galvu.
- Nē, nē, man nevajadzēs. - Baltmate zināja, ka Londonā no lietussarga ir tikpat liela jēga kā no telefona bez baterijas. Vēja dēļ tāpat viņa būtu slapja un īsti jēgas no lietussarga viņai nebija, galu galā Greisa gatavojās stopēt nākošo mašīnu.
Bet tomēr... - Brauc uzmanīgi, šodien cilvēki ir nepacietīgi un steidzas. - Tas bija padoms, kurā bija vērts ieklausīties. Sieviete aizvēra mašīnas durvis un pamāja svešiniecei.
Palūkojoties telefonā burve pasmaidīja, ak... tagad Mariusam viņa bija vajadzīga.
Tikai Greisa nezināja, ko burvim atbildēt, viņa domīgi vērās telefona ekrānā, līdz paraustīja plecus. Viņa nevēlējās rakstīt, ka arī viņai viņš ir nepieciešams. To ar vārdiem gaišmate nevēlējās apstiprināt, viņasprāt starp viņiem joprojām bija pārāk daudz bet. Mums ir problēmas, gaišo jaunulis atvēra kapelas pagraba durvis. Viņš izlaida senus garus, kuriem ir jāpiebeidz Citādos. Man joprojām ir nepieciešama informācija par Amēliju, un kāpēc es dzirdēju viņas balsi vakarnakt murgos. Ziņa sanāca garāka kā Greisa vēlētos, viņa apzinājās, ka piezvanīt Mariusam būtu vienkāršāk un daudz ātrāk, bet sievietei riebās runāt pa telefonu.
Nosūtījusi ziņu baltmate stopēja nākošo mašīnu izvērtējot varbūtības un iespējas nokļūt galā vienā gabalā.
Spriežot pēc tā, cik Pīters bija aizņemts sarunās ar Sibillu, tad likās, ka viņa atbilde bija domāta sievietei un nevis tumšajam, kas sēdēja aiz viņa. Varbūt viņš nebija sadzirdējis jautājumu, vai kaut kā tā.
- Ak, aizņemta. - Pīters nomurmināja pēc Sibillas paskaidrojuma. - Tad varbūt es varu Jūs uzaicināt uz turieni? Kādu vakaru? - uz mirkli uzmetis jautājošu skatienu sievietei, šoferis gan atgrieza savu uzmanību pie ceļa.
Arī Sibilla palūkojās uz ceļu. Bija redzama gaišā citādā aura un tā veda kaut kur jau minētās Griničas virzienā. Taču sievietes kompass rādīja ko citu. Ka artefakts viena no krustojumiem bija devies citā virzienā un vairs nebija kopā ar gaišā auru. Protams, kaut kādas auras vilkās arī virzienā, kurā, kā pēc kompasa spriežot, atradās artefakts, bet kura no aurām bija to paņēmusi, to citādie nezināja. Viens gan bija skaidrs. Ja kompasam varēja ticēt, tad artefakts uz Griniču nebija devies.
* * *
Ņina atbildēja uz zvanu un ieslēdza skaļruni.
Abi gaišie izdzirdēja Aleksa balsi: - Pagājušo nakt kāds ir uzbrucis gaišajam citādajam. Nogalināts. Pilnībā izsūkts spēks. Vai arī izdarījis pašnāvību. Pats atdodot spēku. Lanselam liekas, ka tas ir saistīts ar kapsētas notikumiem. Iespējams, ka mirušais nav vienīgais spēka atdevējs. Var gadīties, ka tādi ir vairāki. -
* * *
Ja jau Greisa nevēlējās lietussargu, sieviete neuzstāja. Viņa apsolījās būt uzmanīga un drīz vien mašīna izzuda tumšās skatienam. Pilnībā iespējams, ka sieviete pat paspēs uz savu tikšanos.
Greisas telefons ieskanējās vēlreiz. Uzmundrini zēnu un saki, lai nepārdzīvo. Bez sceptera tie gari tāpat izlīstu agrāk vai vēlāk. Bija Mariusa atbilde.
Tā kā šī iela bija daudz dzīvīgāka, Greisai izdevās nostopēt nākamo auto. Tas bija tumši zils bmw un to vadīja simpātisks jauneklis. Aptuveni divdesmit gadus vecs. Patiesībā, burvei pat nebija jāizmanto maģija. Viņš pats atvēra durvis un pasmaidījis, pamāja, lai meitene kāpj iekšā. - Kur tevi aizvest? - viņš apjautājās. Viņa angļu valoda skanēja nevainojamā Oksfordas akcentā.
Greisa pavadīja ar skatienu mašīnu un svešinieci, kuru bija izmantojusi, lai nokļūtu... kur? Baltmate palūkojās apkārt, lai mēģinātu saprast, kādā Londonas nekurienē viņa atrodas, lai gan šī bija dzīvīgāka nekuriene kā kapsēta, tas vismaz bija iepriecinošs jaunums. Bet nevarēja jau zināt uz kurieni viņai joprojām jābrauc, sieviete palūkojās uz tumšā auru, kurai viņa tik cītīgi dzinās pakaļ, kā kaķis pelei, kura visu laiku izsprūk laukā no nagainajām ķepām.
Kad telefons ieskanējās vēlreiz burve palūkojās uz atnākušo ziņu. Par vēlu, es viņu izlamāju un tagad esmu nošķīrusies no grupas. Nespēju paciest pāris gaišos, kuri uzvedas it kā viņi varētu mani komandēt. Nē, nē... neviens nekomandēs Greisu, ja nu vienīgi priekšnieki. Turklāt sieviete uzskatīja, ka nav neko pārkāpusi, Greisa joprojām strādāja pie tā lai atrisinātu uzdevumu.
Piebraucot tumši zilam bmw Greisa ziņkārīgi palūkojās uz šoferi, pirmajā brīdī viņai šķita, ka tas būs kāds vecs nesimpātisks kraķis,kurš izmisis pēc jaunu sieviešu kompānijas, vai vēl ļaunāk, babajs, kurš iedomājies, ka spēj dabūt balto sievieti. Bet tur sēdēja jauneklis, kurš Greisasprāt bija visai simpātisks... un pag, viņa pat īsti nebija izmantojusi maģiju.
Burve iekāpa mašīnā un atsmaidīja puisim. Gaišmate palūkojās laukā pa logu. - Pagaidām uz priekšu. - Tur kur veda aura, pie reizes Greisa palūkojās uz svešinieku, katram gadījumam viņa nedaudz izmantoja maģiju. Sieviete nemierīgi svārstīja pa rokām telefonu, gluži kā gaidot kaut ko.
Kad daži sāka runāt par observatoriju, Kriss ierakstīja attiecīgo nosaukumu meklētājā, lai apskatītos vismaz tūristiem pieejamo informāciju. Viņš gan līdz galam nesaprata visu šo domu, jo laikam arī citi izvairījās atklāti runāt un visu paskaidrot, bet kamēr Sibilla sekoja kompasam, tikmēr galamērķis drīkstēja būt arī observatorija.
Kriss nebija bijis Grīničā, taču, lai arī bildītes bija interesantas, domas atkal atgriezās pie teorijas, ka varbūt scepteris vairs nav vienā gabalā. Pat ja atmiņās palikušie gabali no mācībām teica, ka tas ir mazticams, Kristofera inženiera daba teica, ka iespējams ir viss. Kaut kā taču tos dažādos materiālus bija jādabū kopā. Tātad pēc būtības to var arī izjaukt. Vai tas ir darīts, nevarēja zināt, bet vismaz bija pavediens, kur piesiet domas.
Kamēr citi runājās ar bosiem un flirtēja, Kriss nolēma aizsūtīt savu ideju arī tiem, kas bija atdalījušies no viņu grupiņas. Ja nu viņi dzenā kātu, kamēr pārējiem ir jādomā par spārniem un lodi? Krisam, protams, bija Jana telefona numurs. Kādreiz senāk viņš bija pacenties visu kolēģu sakarus ielādēt telefonā, lai vajadzības brīdī nav jāpaliek bešā.
Mums bija ideja, ka varbūt scepteris vairs nav vienā gabalā, bet sadalīts pa daļām. Varbūt pa citām pēdām ir aizgājusi kāda cita daļa. Kriss. Viņš nosūtīja ziņu uz to numuru, kas vismaz sarakstā bija pierakstīts pie Sebastiana vārda.
Domas par observatoriju bija jaukas, līdz vienā no krustojumiem auras sadalījās. Gaišais bija turpinājis ceļu Griničas virzienā, bet scepteris nogriezies. Kāda cita nests, protams. - Tiešām, citreiz. Tagad mums jābrauc tur. - Sibilla noreaģēja pietiekoši ātri, lai Pīteram nebūtu jārauj mašīna šķērsām.
Paldies par informāciju. Kā sauc mirušo? Kur tas notika?
Sebastjanam bija pārītis precizējošu jautājumu. Ja tas, kā Lanselam likās, bija saistīts ar sceptera pazušanu, tad palika būtiski, vai viņi tagad nedzenas pakaļ kādam, kas ir tā labi uzlādējies, un nosūks viņus arī bez īpašām problēmām. Jans sevī nejuta vēlēšanos ziedoties sceptera vārdā, vismaz nezinot, kādam pasauli glābjošam nolūkam tas tika paņemts, tā kā vismaz pašlaik pašnāvība dienaskārtībā nebija.
Telefons klusi nopīkstēja, ziņojot, ka saņēmis ziņu, bet kamēr ritēja saruna, uz to atbildēt nevarēja.
Tikko kā saruna beidzās, Jans izlasīja, kas sūtījis, un palūdza Ņinai uzbakstīt atbildi par to, ko Alekss pavēstījis.
Nūja... Ierunājās Vilis, kas līdz šim bija sēdējis mašīnā, kuru pārsteidzoši ātri bija sagādājis Orfejs, un atkal kaut ko rēķinājis galvā. Mags īsu brīdi ieskatījās krēslā, lai noskaidrotu, vai šoferis nav citādais. Tik sasodīti laimīgu neiniciēto nebūtu grūti piesaistīt gaišajai pusei. Tik viegli nelūzt. Un to izjaukt ir bīstami. Artefaktus izgatavo Dižie. Ej, pēc tam saliec atpakaļ! Bez tam tiem laika gaitā veidojas sentientas iezīmes. Tie dzīvo paši par sevi un reizēm drīzāk ietekmē mūs nekā mēs tos. Un pat, ja nūja ir cietusi, kompass rādīja šo virzienu, tātad spēks ir palicis šajā fragmentā, kuram sekojam. Ja pa ceļam pazudīs kāda nūjas kripata, nebūs liela bēda. Mums vissvarīgāk ir panākt tieši šo gabalu.
Ārzemnieks pielieca galvu, lai varētu saskatīt ceļu priekšā mašīnai. Viņa piere saraucās un acis samiedzās šaurās spraudziņās. Kam citādajam observatorija? Tas ir palīglīdzeklis tiem, kas neredz krēslā. Es drīzāk teiktu, ka vainīgais ir bijis observatorijā pirms viņš ķērās pie nūjas. To pat varētu noskaidrot, apsekojot torņus un cenšoties uztaustīt auras nospiedumu kādā dziļākā slānī. Bet mums tam nav laika. Daudz lielāka iespēja ir, ka... Pēkšņi, īsi pirms krustojuma, Vilis parādīja ar pirkstu nedaudz slīpi nost no braukšanas virziena. Kas ir tur? Vai tur nav kāds klosteris vai sena muiža? Tādas vietas ir daudz piemērotākas artefaktu aktivizēšanai. Un zaglim kaut kur ir jāierīko štābs.
- Es esmu Skotijs. - jauneklis stādījās priekšā Greisai. Viņš izturējās visai nepiespiesti un likās, ka jauneklis nemaz nemulst skaistu meiteņu priekšā. Iespējams, ka viņš apzinājās, ka pats ir visai pievilcīgs. Iespējams, ka viņš arī agrāk bija vedis meitenes, kas stopēja viņa mašīnu.
Skotija roka pastiepās, lai ieslēgtu mašīnas radio un mašīnas tumbās atskanēja grupas Clash dziesma: 'Should I Stay Or Should I Go'.
Skotija pirksti ritmā bungāja pa mašīnas stūri un galva viegli šūpojās līdzi mūzikas ritmam.
Greisas telefons izdvesa īsziņas signālu. Mariuss. Neapdomīgi. Nebūs ar ko piesegties, ja kāds uzbruks. bija visa atbilde.
Bet neapdomīgi! Jā, Mariuss nekad Greisai neteica, ka viņa ir rīkojusies stulbi. Viņš vienmēr bija pieklājīgs pret viņu. Bet Greisa apzinājās, ka zem vārda neapdomīgi slēpjas vārds: muļķe. Vai pat kaut kas vēl sliktāks.
Tas nelika justies labi.
Skotijs iesmējās izdzirdējis īsziņas signālu.
- Raksti puisim, lai paziņotu kādā mašīnā esi iekāpusi, ja es tevi kaut kur nozūmēšu? - viņš pajokoja.
* * *
Džons Leviss. Gaišais citādais. Trešais līmenis. Atrasts miris ziemeļlondonā. Finsburija parkā. Alekss pastāstīja par upuri.
Lansela vietnieks solījās ziņot, ja vēl kaut kas būs uzzināts. Pagaidām viņam vairāk jaunumu nebija, kā vien lūgums sazināties ar viņu, nevis Lanselu, ja grupai ir kas ziņojams.
* * *
Pīters izskatījās nedaudz vīlies, ka viņiem pēkšņi bija jāgriežas citā virzienā. Tā vien likās, ka vīrietis bija iedomājies, ka došanās uz observatoriju tagad jau nodrošināja viņam randiņu.
Tomēr, paklausījis Sibillas norādei, šoferi nogriezās un nu turpināja sekot kompasa rādījumiem.
Pēc Viļa jautājuma, šoferis palūkojās citādā norādītajā virzienā un paraustīja plecus. - Es nezinu. Nekad neesmu tur bijis. Tad jāskatās kartē. Bet ja jūs grib, es varu tur aizvest. - viņš laipni piedāvāja.
Sarunas par citādajiem un štābiem Pīters laida gar ausīm, it kā nemaz nepamanītu šādas lietas. Acīmredzami strādāja burvestība un cilvēks neievēroja to, kas neattiecās uz viņu. Viņš šo biedru uzvedībā un sarunās nemanīja neko dīvainu.
Pēc kāda brīža brauciena, likās, ka kompass teju vai norāda virzienu, uz kuru iepriekš bija mājis Vilis. Iespējams, ka Gaišajam bija izdevies uzminēt, kurš rajons štābam, sceptera zaglim bija licies pievilcīgāks par observatoriju.
Pabraucot vēl kādu gabalu uz priekšu, Sibillai nācās saskarties ar vēl vienu problēmu. Kompass apjuka un vairs nespēja norādīt virzienu, kurā scepteris bija aizdevies. Sceptera pēdas bija pazudušas.
Lai cik tas muļķīgi nebūtu, kompass pēkšņi apjuka, nerādīdams vairs neko. Sibilla palūdza Pīteram apstāties un visus izlaist, uz atvadām iedodama vīrietim vienu no savām izstāžu salona vizītkartēm. Reizēm viņa salonā tiešām parādījās, un iespēja satikties nemaz nebija tik maza.
Kad visi bija tikuši laukā no mašīnas, Sibilla ierunājās par lietu. - Jāsāk meklēt citādi. Virziena maģija beigusies. Lūk, tajā vietā. - Sibilla jau soļoja atpakaļ uz ceļu sazarojumu, kurā kompass bija pēkšņi apjucis. Tātad, kas šeit ir tik īpašs? Vai Viļa pieminētā ēka? Tam, ka sceptera aiznešanā vainojami ārpuskategorijas citādie, šaubu nebija. Vairāki, un visi nesalīdzināmi spēcīgāki par "sceptera medīšanas grupu". Un neviens neko iepriekš nebija nojautis? Varbūtību analītiķi abās sardzēs un inkvizīcijā - pilnīgs tukšums? Visas trīs priekšniecības tāpat? Meklēt nozīmē visu laiku uzdot jautājumus. Krietni bieži - nepatīkamus. Bet ilgi Sibilla tādam noskaņojumam neļāvās.
Vietu, kur aprāvās sceptera pēdas, burve vispirms papētīja caur Krēslu. Kas tur redzams?
No sākuma šķita, ka viņi ir sasnieguši mērķi, un tūlīt varētu notikt saskaršanās ar zagli, tomēr patiesība izrādījās savādāka. Tas būtu pārāk vienkārši, Kriss nodomāja, kad izrādījās, ka arī kompass nav visvarens. Viņš bija izkāpis no busiņa un apskatījis apkārtni, kas neizskatījās pēc observatorijas. Drošības pēc Kriss ielūkojās kartē. Arī GPS piekrita, ka Griničā viņi izkāpuši nav.
"Varbūt tas te ir izlietots. Vai izjaukts?" Kriss tomēr neatmeta savu ideju tikai tāpēc, ka kāds apgalvoja, ka izjaukt būtu grūti. Arī nozagt nenozogamu scepteri bija grūti, bet tas bija izdarīts. Tad jau drīzāk, ja nebūtu kompasa rādījuma, varētu prātot par to, ka scepteris vienkārši ir iestumts vēl dziļāk krēslā - līmenī, kas par spēcīgiem Citādajiem ir par tālu. Tomēr pēdas, auras un kompass bija aizvedis viņus prom. Kriss uzticējās Sibillas spējām, tāpēc neapstrīdēja pēdu pareizumu. Viņš pievārsās un nopētīja tuvākās ēkas, kas pēc Vila teorijas varētu būt štābs.
"Priekš kam viņam štābu?" Kriss nesaprata. Scepteris sargāja durvis, aiz kurām ir ļaunie gari, nevis aktīvi kaut ko darīja. Vismaz pagaidām Kriss neiedomājās, ko varētu iesākt ar artefaktu, kas pēc būtības ir pasīvs. "Varbūt kaut kur ir radusies lielāka nepieciešamība pēc garu sargāšanas? Kaut kāds vēl lielāks ļaunums? Varbūt tāpēc to ir aiznesis Gaišais, lai izglābtu kaut ko vēl svarīgāku?" īpaši neuzrunādams nevienu konkrēti, Kriss prātoja balsī. "Varbūt tas ir kaut kas tāds, no kā ir labums abām pusēm, tāpēc rituālā piedalījās Gaišie un Tumšie, bet tālāk to aiznesa tikai viens."
Ideju izteikšanu pavadīja arī ieskatīšanās Krēslā. Katru iespējamo auru Kriss neaplūkoja. Viņu šobrīd interesēja tumši zilas un jau kapos redzētas auras. "Varbūt viņiem ir paredzēts kaut kur tikties, kaut arī katrs aizgāja pa savu ceļu?" Arī tā nebija izslēdzama iespēja, ka ar rituālu kapos abu pušu sadarbība nebija beigusies.
Saruna ar Aleksu beidzās, un Sebastjans palūdza Ņinai no sava tālruņa visiem, kas piedalījās meklēšanā, ne tikai Kristoferam, nosūtīt īsziņu:
Ziemeļlondonā, Finsburija parkā atrasts miris trešā līmeņa gaišais citādais Džons Leviss. Pilnībā nosūkts spēks. Ir izteiktas aizdomas, ka viņš nav vienīgais.
Ko no tā secināt, viņš atstāja biedriem. Un vai viņš zināja, kur pašlaik pārējie ir? Ja nu tur, pie tā parka?
Kriss aplūkoja apkārtni un domāja savas domas, līdz viņa telefons pieprasīja daļu uzmanības. Kamer vinš kekseja telefonu ara no kabatas, vel dažiem biedriem ieskanējās īss signāls. Alga?
Tomēr tā nebija ziņa par naudas ienākšanu kontā. Tur bija atbildējis Jans, bet ne gluži to, ko Kriss bija gaidījis.
"Vēl viens mirušais? Izsūkts spēks?" Izlasījis īsziņas saturu, Kriss palūkojās uz pārējiem. Varbūt arī citi bija saņēmuši kaut ko svarīgu. Vai varbūt viņiem būtu savs viedoklis šajā jautājumā, jo vienīgais, kā Kriss savu sūtīto ziņu varēja "sakabināt" ar tikko saņemto atbildi, bija caur Vila brīdinājumu par artefakta izjaukšanu. "Vai tā sceptera izjaukšana varētu izsūkt spēku no Citādā?" viņš drošības pēc jautāja, jo kolēģiem, acīmredzot, bija vairāk zināšanu par tik spēcīgām mantiņām.
Atskanot īsziņas signālam, Orfejs palūkojās savā telefonā. Ieraudzījis īsziņu viņš viegli pašūpoja galvu un pievēra acis it kā apkārt esošais vairs uz viņu neattiektos. Tā viņš pavadīja visu brauciena laiku. Izskatījās, ka viņu šobrīd pilnībā apmierināja notikumu ritējums.
Pēc tam, kad mašīna apstājās, Orfejs izrausās ārā līdzi citiem. Pavirši pārskatot apkārtni, viņš nepamanīja neko ievērības cienīgu.
Šādos apstākļos viņš nolēma izpētīt, vai Mijkrēslis nedos kādas atbildes uz jautājumiem un ienira tajā. Ja pirmajos līmeņos nekas nav redzams, tad Orfejs paskatīsies arī dziļāk.
- Skotijs? - Greisa ziņkārīgi palūkojās uz puisi un pārsteigti pārjautāja. - Man nudien tu neasociējies ar vārdu Skotijs. - Viņa pasmaidīja joprojām vērojot svešinieku, tikai uz brīdi baltmate novērās, lai palūkotos uz auru, kurai viņa sekoja, tā nogriezās. - Nākošajā krustojumā pa labi. - Viņa noteica un turpināja lūkoties uz svešinieku, pat telefons rokās netika vairs grozīts. - Drīzāk Gabriels, Edvards vai Džeimss. Jā, tev piestāvētu vārds Džeimss. - Greisa atmeta pār plecu garu matu šķipsnu, kura kutināja atslēgu kaulus.
Sieviete iesmējās, kad Skotijs ieslēdza radio un atskanēja dziesma, kuru Greisa zināja, tāpat kā viņu fascinēja piemērotie dziesmas vārdi.
- Greisa. - Pēc neilga klusuma brīža arī viņa nosauca savu vārdu.
Telefona iepīkstēšanas gan novērsa baltmates uzmanību un atbloķējusi to Greisa izlasīja kārtējo Mariusa ziņu. Tikai izskatījās, ka uz brīdi viņa tā kā nedaudz sašļuka, burve zināja, ko Mariuss domāja slēpdamies aiz savām pieklājības frāzēm, kāds viņš patiesībā bija un ko domā. Viņš domāja, ka viņa ir muļķe. Pirksti nesteidzīgi uzrakstīja atbildi. Es pati spēju par sevi parūpēties. Un viņam nevajadzēja gaišmati uzmanīt. Tikai doma par senajiem gariem, kuri ir spēcīgāki par pāris burvjiem ārpus kārtas, lika nodrebināties.
Skotija smiekli par īsziņas pienākšanu Greisai šķita nevietā, bet puisis jau nevarēja zināt, ko kāds cits raksta.
- Nē. - Baltmate pašpārliecināti noteica. - Un tev nesanāktu mani nozūmēt pat ja tu to gribētu. - Viņa pasmaidīja mēģinot aizdzīt prom no prāta nepatīkamās domas.
Kamēr viņi brauca, Ņina savā telefonā tos iemeta iepriekšminšto parku lai salīdzinātu cik liels attālums tur bija no kapsētas un cik no vietas kur viņi pašreiz atradās. Kas zin, varbūt abi gaišie šobrīd tieši tur.devās. Esi domājis par to,ko darīsim ar burvi ja nu viņu atrodam. Stipri šaubos ka sadzējs ir bijis trešā vai zemāka Līmeņa
- Nē, - Jans visai vieglprātīgi paraustīja plecus.
- Ja viņš uzbruks, tad mēs arī to darīsim, ja nē, tad vispirms uzprasīsim, kas tur bija pie kapellas, ja neatbildēs, centīsimies sagūstīt. Ja vien viņš vispār ir dzīvs un nav sekojis Gaišā piemēram.
Vai tas izklausījās pēc pieņemama plāna?
Vil, vai jums jebkad caur Krēslu izdevies saskatīt mūsu realitātes sauli vai mēnesi? Denijs mazliet pasmīnēja. Nedomāju vis. Katram mijkrēšļa slānim ir sabs debess ķermeņu komplekts, ja varu tā izteikties. Tieši tādēļ observatorija varētu būt svarīga. Sceptera pielietojumam nav jābūt pie kājām, tas var atrasties arī kaut kur līdzās zvaigznēm.
Kad nu visi kāpa ārā, Daniels skeptiski pašūpoja galvu.
Domāju, mēs esam apčakarēti. Jāseko bija Gaišajam. Tā arī darīšu. Ja kāds vēlas apmainīties numuriem, dara to tagad, es braucu atpakaļ. Gribētāji drīkst arī pievienoties.
Gaišais būs jāatrod, jā, bet sceptera pie viņa nebūs. - Sibilla šādam "apčakarēšanas" veidam nepiekrita. Nez, no kurienes te, Londonā, tagad saradušies citādie ar tāda līmeņa spējām - nojaukt "kompasu"? Gaišais, kas bija piedalījies rituālā, nemaz nebija tik spēcīgs. Drīzāk viņš mantu kādu gabaliņu paveda, un tad atdeva kādam, kura uzdevums bija tieši nojaukt virziena maģiju. Pie tam pašam paliekot neatpazītam, jo... kā jau Sibillai viarākkārt bija ienācis prātā - ļoti spēcīgos vietējos citādos taču visi vecākie Sardžu darbinieki pazina.
Bet Danielu aizkavēt Sibillai nenāca ne prātā. Viņa ierakstīja tumšā burvja telefona numuru savā mobilajā un pievērsās pēdu meklēšanai, šoreiz dodoties Krēslā, nevis tikai ieskatoties caur to. Noķert mirkli, kad kaut kas mainījās kompasa maģijā. Viņa bija noskaņota pat iet atpakaļ uz auru izšķiršanās vietu, ja tam būs jel kāds pamatojums.
- Deivids. Neaizmirsti Deividu. - Skotijs piebalsoja Greisas minētājiem vārdiem. Viņš saviebās, kad meitene bija izvēlējusies viņam Džeimsa vārdu. - Nē, nē. Diez vai. - viņš tomēr atsacījās no aģenta Bonda vārda.
- Tu? Greisa? - puisis neticīgi pārjautāja. - Nu labi. - tomēr Skota balsī varēja manīt, ka līdz galam viņš netic, ka meitene bija nosaukusi savu īsto vārdu. Tomēr, jauneklis neuzstāja, lai gaišmate atklātu īsto vārdu. Ja jau Greisa, tad Greisa.
Viņš veda meiteni pa ceļu, kuru viņa norādīja. Un Greisas telefons, viņas rokās, tikmēr spītīgi klusēja. Ja jau Greisa bija norādījusi, ka pati spēj par sevi parūpēties, tad Mariuss ļāva viņai par sevi rūpēties, ar saviem padomiem vairāk neuzbāžoties.
Klusumu vien pārtrauca Skota piezīme pēc Greisas atziņas, ka viņš nespēšot meiteni nozūmēt. Jaunekļa lūpās iegūla ironisks smaids. - Vai man būtu jāmēģina? Tu mani izaicini? - viņš apjautājās.
Lai gan... Skotijs neizskatījās pēc tāda, kurš varētu mēģināt kādu nozūmēt. Viņš bija kārtīgs jauneklis. Iespējams, nedaudz nogarlaikojies.
Sekošana pa tumšā pēdām nebija nekas pārlieku aizraujošs. Un kā izskatījās, tad tumšais bija devies ārpus Londonas. Vismaz, tā likās. Auto arvien vairāk tuvojās Londonas ziemeļu gala robežai.
* * *
Tagad Sebastjana telefons klusēja. Neviens neko neatbildēja uz Ņinas sūtīto īsziņu un arī neviens vairāk nezvanīja.
Uz aizmugurējā krēsla mašīnas šoferis visai saldi šņākuļoja un viņam gar citādo problēmām nebija nekādas darīšanas.
Arī Ņinai un Sebastjanam nebija pārlieku aizraujoši sekot tumšā citādā pēdām. Bet darbs bija un palika darbs. Kas jādara, tas jādara.
Aiz loga garām zibēja ēkas. Viņi bija izbraukuši cauri jau vairākiem Londonas rajoniem un kā izskatījās, tad tumšais bija devies ārpus Londonas kaut kur ziemeļu galā.
Nu, vismaz nebija jābrauc caur centru un jāsēž sastrēgumos. Pārvietoties varēja visai mierīgi.
* * *
Pīters apturēja mašīnu, kad Sibilla bija norādījusi to darīt un smaidīdams arī paņēma no sievietes vizītkarti. Nemaz nebija jālūkojas varbūtībās. Bija vairāk kā skaidrs, ka viņš grasās iegriesties sievietes salonā.
Būtu jau atvadījies un devies prom, kad šoferi uzrunāja Daniels un pārķēra savām vajadzībām.
Tā kā ātrumā neviens nebija pieteicies tumšajam līdzi, tad Daniels turpināja ceļu kopā ar Pīteru divatā.
Viņi devās atpakaļ uz vietu, kur sadalījās gaišā burvja aura un sceptera aiziešanas virziens.
Tiesa, Pīters gluži tā nevarēja atgriezties iepriekš punktā, kur viņu meklējamie bija sadalījušies, jo vīrietis gluži vienkārši nebija ievērojis, ka kāda vieta viņu maršrutā bija īpaša. No stāstītā, šoferim radās vien aptuvens priekšstats. Bez tam, Londonas ielas ne visur bija braucamas abos virzienos. Ne visur varēja tā vienkārši apmesties apkārt un braukt atpakaļ.
Šoferim un Danielam nācās nedaudz nopūlēties, lai atrastu gaišā citādā auru.
Beigās gan viņiem tas izdevās.
Vietā, kur kompass apjuka, nebija nekā īpaša. Arī krēslā ieejot un meklējot neparādījās kaut kādas nebūt zīmes, ka lūk scepteris ir aizgājis tajā un tajā virzienā.
Tiem, kas bija vairāk pieredzējuši, vai arī vienkārši gudri, likās, ka artefakta pēdas vienkārši ir paslēptas. Pilnībā iespējams, ka šī burvestība bija uzburta nesen. Tikko. Jo Sibilla nespēja arī atrast vietu, kur kompass atkal rādītu kaut kādu nebūt virzienu. Tas vai nu bija padarīts neizsekojams, vai arī iznīcināts.
- Jā, kā gan es varēju piemirst Deividu. - Greisa pasmaidīja un palūkojās uz puisi nedaudz ziņkārīgi pašķiebjot galvu. Viņas zilās acis rūpīgi pārslīdēja pār viņa sejas vaibstiem, augumu, to kā viņš tur stūri novērtējot viņa maņas. Galu galā viņš visā šajā apkaimē bija interesantākais indivīds un vienīgā gaišmates sabiedrība. Brauciens izskatījās, ka būs garš un garlaicīgs, tad kāpēc gan neizklaidēties? - Kāpēc tev nepatīk vārds Džeimss? - Baltmate jautāja veroties uz ceļu, lai viņi nenomaldītos un nepazaudētu auras pēdas.
Burve iesmējās. - Tu man netici? - Tas bija kas jauns. - Esmu Greisa Naitlija, ja netici vari atrast mani facebook. Jā, arī kā visiem citiem normāliem cilvēkiem, viņai sejas grāmatā bija savs profils ar krietnu draugu un pielūdzēju bariņu.
Patiesībā viņa bija gaidījusi vēl kādu īsziņu no Mariusa, bet kā telefona signāls neatskanēja, tā neatskanēja. - Nu labi, Mariuss. - Baltmate atvēra somu un pavirši iemeta tajā telefonu. Skatiens lūkojās laukā pa logu un Greisai sāka šķist, ka šis būs ļoti garš brauciens. Cerams, ka tās nebija lamatas.
Sieviete noraidoši pamāja ar galvu. - Kā jau es teicu, tev nesanāktu. - Viņa noslēpumaini pasmaidīja. - Bet, šodien diemžēl, man nav laiks rotaļām, kādu citu dienu tu droši vari pieņemt manu izaicinājumu, vai arī uzaicināt uz kafiju. - Pēdējais variants viņai likās ticamāks, jo Skotijs nudien neizskatījās pēc cilvēka, kurš būtu pieradis nozūmēt jaunas sievietes un ievest tās neceļos.
- Vai tu bieži iepazīsties ar meitenēm, kuras stopē mašīnas? - Greisa ķircinoši uzdeva jautājumu šoreiz nelūkojoties uz puisi.
Kādu laiciņu Denijam notiekošais krita uz nerviem un viegli kaitināja, kaut arī viņš principā nešaubījās, ka viņi pēdas atradīs kādēļ lai neatrastu? Tad, kad tās beidzot bija uzietas, viņš, sekodams tām līdzi, sāka šoferim norādīt, kurp doties tālāk. Pie reizes izmantoja iespēju arī ielūkoties varbūtībās, ja nu kas.
Dziednieka uzskats bija, ka labāk zīle rokā, nekā mednis kokā. Kompass nojūdzās, tātad viss tas sekotāju bars joprojām var būt ceļa sākumā un skraidīt riņķiem kā vistas bez galvas. No tā, ko viņi zina, tikpat labi Sceptera nesējs jau kāpj kādā vilcienā vienā no daudzajām Londonas stacijām. Vai arī Hītrovā gaida lidmašīnu. Vai arī dodas uz prāmi. Un izsekot viņu tieši šobrīd nav īpaši lielu cerību. Toties pamēģināt izsekot Gaišo
Droši vien cerēt, ka viss, izdosies, kā iecerēts, būtu pārlieku naivi, taču mazlietiņ reālāk tas varētu arī būt. Tā nu Tumšais rīkojās, kā viņam dotajā situācijā likās pareizāk.
Sibilla Krēslā meklēja jebkādu šajā vietā nesen pabijušu citādo auru. Jo virziena maģija pati no sevis nepazūd - to kāds neitralizē. Viņa arī palūkojās, kā Krēslā izskatās Viļa norādītā ēka. Kapsētā kapella izskatījās kā skulptūra, kas bija neparasti. Vai šeit arī nav tādu neparastību? Citiem vārdiem sakot - Sibilla pētīja visu, ko šajā vietā var izpētīt.
Krisa apkārtnes aplūkošanas pasākumi nenesa gaidīto rezultātu. Pagaidām neizskatījās, ka arī citiem būtu īpaši veicies, ja neskaita Deniju, kurš izdomāja pats doties prom. Nu viņi bija palikuši vēl mazāk, kamēr līķu - tikai vairāk.
Kamēr Sibilla nodarbojās ar sceptera pēdām, jo tieši viņai bija kompass un zināšanas, Kriss sajutās mazliet lieks. Spēcīgākie Citādie brīvi izmantoja savas iespējas ieiet Mijkrēslī, brīžam atstājot Krisu gandrīz vai vienu. Viņš centās izskatīties kā parasts jaunietis uz ielas. Apkārtne puisim pagaidām nesolīja atbildes, tomēr tas nenozīmēja, ka tādas nevar dabūt. Kamēr Mijkrēslī iegrimušie nebija īsti uzrunājami, viņš nolēma izmantot agrāk apmācībās atvēlēto iespēju - jautāt par neskaidro pasniedzējai.
1. Vai artefakta aktivizēšana var izsūkt spēku no cilvēkiem? 2. Vai pasīvo artefaktu var izmantot aktīvi? 3. Vai artefakta pēdas pazūd, ja to izmanto. Kristofers Beks
Kriss bija sapratis, ka vislabāk ir runāt īsi un jautāt konkrēti, tāpēc nosūtīja pasniedzējai Sārai trīs jautājumus. Tie neprasīja garas atbildes, ja nu viņai nebūtu laika, tomēr par īsi "jā" un "nē" ļautu viņam labāk saprast, kā interpretēt Jana sūtīto ziņu. Tā kā uz kolēģa rakstīto neko sakarīgu Kriss atbildēt nevarēja, viņš nosūtīja status update.
Scepteris un nesējs sadalījās pa dažādiem ceļiem, sceptera pēdas pazuda, meklējam. Kriss.
"Šī noteikti ir svarīga vieta, ja te pazuda pēdas," Kriss skaļi domāja, viņš pagaidām paļāvās uz maģiju, kas novirzītu garāmgājēju uzmanību no jaunieša, kas uz ielas sarunājas pats ar sevi. "Vai varbūt laiks?" Ja pati apkārtne neko nesolīja, tad varbūt sceptera nesējs vienkārši izpildīja to, ko viņam vajadzēja darīt pēc noteikta laika. "Bet varbūt kāds izmantoja portālu un pārvietojās uz citurieni. Vai tas nevarētu sajaukt virziena rādītājus?" viņš vaicāja. Kriss nebija tik spējīgs, lai pats izmantotu portālus, bet Orfejs taču caur tādu bija ieradies. Viņam vai kādam citam varbūt bija atbilde vai pieredze šajā jautājumā. "Varbūt uz to Finsburiju?" Kriss pagriezās aptuvenā ziemeļu virzienā, it kā tā varētu kaut ko saskatīt. Ziņas par līķi gan varēja būt nesaistītas un norādīt uz nāvi agrāk, nekā pazudis scepteris, tomēr šobrīd jebkura varbūtība varēja būt nozīmīga.
Sadzirdējis, ka viņa telefons ir saņēmis Jaunu ziņu, Jans to vēlreiz izvilka, lai padotu Ņinai.
- Apskaties, lūdzu. Varētu būt jaunumi.
Būs beidzot jāiegādājas brīvroku sistēma, puisis nodomāja. Šādi nebija strādāšana. Bet kurš gan varēja zināt, ka būs jābrauc pašam?
Kāds ir nojaucis pēdas. Sieviete sacīja pēc tam, kad izlasīja Krisa ziņu skaļi.
Joprojām meklējam Tumšo, kurš acīmredzot ir devies ziemeļu virzienā. Nina Uzrakstījusi atbildi, viņa palūkojās apkārt. Ziemeļi. Ziemeļondona kur tika atrasts mirušais Gaišais. Rādās, ka Lanselam bij taisnība. Ņina sacīja vairāk secinot nevis jautājot. Kamēr viņi brauca, krieviete nolēma ieskatīties Krēslā.Moš tur kaut kas interesants bij.
- Nosūti Krisam precīzas koordinātes, kur mēs esam, lūdzu, - Jans ieteicās. Tas varētu noderēt, ja viņi kādreiz nolems atkal satikties vienuviet. Jā, un nav lieki, ka biedri zina, kur ir pārējie.
Tikpat ātri kā pazudis, Orfejs atkal iznira no Mijkrēšļa. Viņš jautājoši uzlūkoja Sibillu - acīmredzot pēdu meklēšana nebija viņa specialitāte un laiks viņam bija iemācījis, ka tādus darbus, kas īpaši nepadevās, labāk ir atstāt profesionāļiem.
Pārējie to varbūt vēl nezināja, bet Vilis bija visu savu citādā mūžu pavadījis kā analītiķis. Patiesībā arī pirms iniciācijas viņš bija darījis kaut ko ļoti līdzīgu. Bet pēc viņa uzvedības varēja viegli noprast, ka gaišajam magam patīk domāt lēnām un izvērtēt daudzus variantus.
Patiesībā ir tā. Kompass nestrādā divos gadījumos. Viņš iznira no pārdomām kā Orfejs no Krēslas un pacēla gaisā rādītājpirkstu un ieņēma pozu kā profesors lasot lekciju iesācējiem, lai izceltu savu vārdu svarīgumu un iedvestu kādu kripatiņu cieņas pret savu personu. Viens ir maskēt auru. Lai to izdarītu, magam ir jābūt ārpus kategorijām. Nu, ņemot vērā mūs, kas te ir sapulcējušies. Savukārt otrs variants... Vilis iesmējās klusus smieklus, kas guldzēja kaklā un viegli raustīja viņa plecus. Otrs ir tāds, ka artefakts ir šeit. Kompasa adata parasti apjūk un nerāda virzienu, ja tai liekas, ka meklētais ir tepat līdzās. Tā vienkārši vairs nespēj rādīt virzienu ar sīkumainu precizitāti. Vīrieša acis iedzirkstījās. Viņam noteikti patika humors, kas bija saistīts ar atklājumu.
Jautājums. Vai mēs domājam, ka artefakta nolaupītājs nezina, ka mēs sekojam? 75 procenti, ka zina. Jau atkal Vilis sauca precīzus skaitļus, lai gan tiem no pārējo viedokļa nevarēja būt nekāda pamata. Vai viņš ar artefaktu darīs kaut ko savādāku tāpēc, ka zina? Nē. Viņš gaida saules aptumsumu. Tātad mēs drīkstam meklēt nomaskēto artefakta auru tā, ka laupītājs pamana meklēšanu, jo no tā daudz nekas nemainīsies. Lielākam efektam un lai ieturētu zīmīgu pauzi, Vilis ievilka elpu. Par otru variantu ir tā. Artefakts var būt jebkurā no apkārtējām mājām, jebkurā pusē no mums. Arī augšā un apakšā. Mags piemiedza ar aci apkārtējiem. Viņiem vajadzētu apjaust, ka augša un apakša var nebūt parastajā cilvēku pasaulē.
Pārsteidzošā kārtā abos variantos ir viena atbilde. Lai gan nē... Uz brīdi likās, ka Vilis atkal noslēgsies un sāks kaut ko savā prātā rēķināt, bet tad viņš samirkšķināja acis un pievērsās biedriem. Sameklējiet visus apkārtējo ēku iedzīvotājus! Paskatieties, vai viņu prātus nav ietekmējušas Citādo spējas! Tad paskatieties, vai nevarat no viņiem izlasīt kādas atmiņas par šeit notikušo. Pievērsiet uzmanību cilvēkiem gados. Viņi vienmēr ziņkārīgi aiz aizkariem blenž uz visu, kas notiek uz ielas. Varbūt te ir kāds nakts sargs. Vai kāds slimnieks. Vai kāds, kuram maiņu darbs liek būt augšā neparastos laikos. Lai arī magam no laikam Krievijas nevarēja piemist formāla vara pār abu sardžu darbiniekiem, viņa runā ieskanējās noteiktība, kuru baroja pieredze izrīkot. Vai varbūt Vilis nepieļāva, ka viņa labi izdomātais plāns varētu būt nepareizs, un tagad runāja ar zinoša cilvēka drosmi.
Sibilla, līdz kuram slānim tu tiec Krēslā? Gaišais īsi apjautājās burvei, kurai no klātesošajiem Nakts Sardzes darbiniekiem bija visaugstākais rangs. Bet tad uzreiz atmeta ar roku. Ai, nē! Labāk nē! Kristofers var nepamanīt smalkāku iejaukšanos. Būtu labāk, ja tu piedalītos apkārtējo pētīšanā. Es pats! Vilis palūkojās apkārt pēc ēnas, bet tad tomēr uz brīdi apstājās. Lai kurš variants no abiem tas būtu, kas šeit notika, aura dziļākajos Krēslas slāņos saglabājas ilgāk. Tur var būt palikusi kāda atlieka no pēdām. Es paskatīšos. Vieglums, ar kādu mags ieslīdēja Krēslā, nodeva citādo ar lielu pieredzi vai augstākām spējām nekā tikai 4. līmenis.
Kriss uzmanīgi noklausījās Vila teikto. Šis vīrs varbūt runāja reti, bet viņa vārdos vienmēr bija kaut kas, kas šķita ļoti rūpīgi pārdomāts un svarīgs. Vienīgi beigās, kas Kriss atkal tika nostādīts pie ratiem viņa nelielā līmeņa dēļ, puisis nopūtās. Viņš apzinājās, ka ir visjaunākais no visiem, tomēr negribēja piekrist, ka neko nevarētu līdzēt. Amēlija taču viņu bija uzrunājusi.
Tā kā dienas kārtībā bija vietējo iedzīvotāju pārbaude, Kriss kritiski nopētīja turvākās mājas. Atšķirībā no dzimtās mazpilsētas, Londonā gandrīz katra māja izskatījās tā, it kā tur varētu dzīvot kāds pensionārs.
"Es iešu apjautāties," darījis citiem zināmus savus plānus, Kristofers stūrēja tuvākās mājas virzienā. Lai kas tur arī dzīvotu, parasta saruna diez vai kaitētu. Londonā cilvēki bija atvērtāki pat pret svešiniekiem. Pie tam Inkvizīcija bija devusi atļauju darboties. Pat ja būtu nepieciešama neliela pārliecienāšana, tā nebūtu cilvēkiem par sliktu.
Piegājis pie pirmajām durvīm, Kriss sparīgi pieklauvēja.
- Tas pārāk visiem asociējas ar Bondu. - Skotijs atbildēja. Nevarēja gan noliegt, ka puisim bija taisnība. Džeimss Bonds noteikti bija slavenākais angļu Džeimss. Tas gan neatbildēja uz jautājumu, kāpēc Skotijs nevēlējās, lai viņu asociē ar slaveno slepeno aģentu. Bet no otras puses... Skotijs īsti nebija slepeno aģentu tips. Puisis likās pārāk atklāts un savā ziņā pat vienkāršs.
- Feisbukā? - jauneklis iesmējās, veltīdams Greisai īsu skatienu. - Kas gan par pierādījumu ir feisbuks? Tur katrs sevi var nosaukt kā vēlas. Neviens taču pēc pases datiem nepārbauda. - un to nu apstrīdēt nevarēja.
- Kapēc man nesanāktu? - Skotijs apjautājās. - Kas tevī tik īpašs? Pastāsti tagad. Ja jau mums tāpat garš ceļš priekšā. Kāpēc gaidīt līdz kafijas dzeršanai? - Puišaprāt no tā nekas nemainās. Vai viņi runātu tagad vai kaut kad vēlāk pie kafijas krūzes. Nu, ja jau viņi bija vienojušies, ka Skotijs nav īsti no zūmētāju tipa.
- Nu, kad viņas ieraušas manā mašīnā un apsēžas blakus, kas man cits atliek, kā ar viņām iepazīties. - puisis atteica, pasmaidījis.
Čalojot par šo un to un neko svarīgu, viņi bija izbraukuši ārpus Londonas. Greisas telefons stūrgalvīgi turpināja klusēt. Bet tumšā maga aura veda kaut kur ārpus Londonas, līdz nogriezās no lielāka ceļa uz mazākiem un acīmredzami veda kādas mājas virzienā. Iespējams, ka tumšais citādais bija tur.
Māja bija paliela, vairākiem stāviem. Tai apkārt bija zaļumi un dārzs. Ieeja izskatījās visai sena. Un pats nams arī ne no tiem svaigākajiem. Iespējams, ka slēpa sevī kādu pārīti noslēpumus. Un no kapsētas aizgājušo tumšo, tajā skaitā.
* * *
Arī Danielam sekošana turpinājās. Viņš bija uzķēris gaišā citādā pēdas un tagad Pīters viņu veda pa šīm pēdām. Tiesa, šoferis Daniela klātbūtnē nebija tik runīgs kā Sibillas klātbūtnē un lielāko ties brauca klusējot, tik vien kā uzklausot Daniela komandas, kur viņam jādodas.
Tādu brīdi riņķojuši pa Londonas ielām, beidzot mašīna un arī Daniels nonāca pie kaut kāda nebūt mērķa. Citādā pēdas veda iekšā kādā no Londonas Sainsburija veikaliem, kurš atradās Londonas ziemeļu rajonā. Pēdas veda iekšā veikalā un ārā no tā neiznāca. Nu, vismaz ne pa pircēju ieeju.
* * *
Tikmēr arī Ņinas un Sebastjana auto bija izbraucis ārpus Londonas un nakts sardzes darbinieki noprata, ka tumšais ir devies kaut kur ārpus Londonas. Cik tālu un kad? To gan īsti nevarēja saprast. būs vien jāseko tālāk.
Ņina ieskatījās krēslā, taču nekā interesanta tur nebija. Kaut kādas auras, kaut kāds fons, kā jau krēslā, bet nekādas zaigojošas norādes par tēmu: scepterim sekot šeit!, atrast neizdevās.
Atlika vien cerēt, ka atrodot pašu auras atstājēju, nakts sardzes darbinieki vismaz iegūst kādas atbildes.
* * *
Citādo telefoni teju vai sacentās savā starpā. No sākuma īsziņa pienāca Kristoferam. Sūtītāja bija puiša skolotāja. Viss ir atkarīgs no artefakta. Kas tas par artefaktu? Kādam nolūkam radīts? Ja artefakta izmantošana to iznīcina, tad protams, pazūd pēdas. Bet izmantošanas vietu tu pamanīsi. Tajā būs maģiska izlāde.
Pēc mirkļa par īsziņu ziņoja arī Orfeja telefons. Deins bija atbildējis uz drauga jautājumu.
Viļa norādītā ēka krēslā izskatījās visai normāli. Tā kā izskatījās citas ēkas krēslā. Nekā īpaša tajā nebija.
Pētīt visu droši vien, ka prasītu daudz laika. Tad nu Sibillai arī nācās ar to nodarboties.
Dziļākajā krēslas slānī, kurā Vilis spēja nokļūt, mags pamanīja nelielu maģisku dzirksti. Tur pirms kāda brīža bija aizvēries portāls. Kāds bija izgājis cauri portālam.
Kristofers uz labu laimi bija devies kāda nama virzienā.
Pieklauvējot pie durvīm, tās mazā spraugā pavēra vīrietis. Viņa mati bija pelēkā krāsā, tāpat kā acis. Un pietika ar vienu mirkli skatiena viņa sejā, lai pamanītu kaut ko dzīvniecisku viņa vaibstos.
Vīrietis bija citādais. Tumšais. Vilkatis. Pamanījis citādos pie savas mājas, viņš mēģināja aizcirst durvis vēl pirms bija tās atvēris.
- Man neinteresē jūsu piedāvājums! - viņš izsaucās, cenšoties aizcirst durvis.
Ceļš kā jau ceļš. Īpaši sarunāties nebija par ko, apspriežamo, jauno, nupat uz darbu attiecināmo lietu tāpat nebija, un Sebastjans ar aizrautību nodevās braukšanai, izmantodams katru legālo iespēju pabraukt ātrāk. Viņš vadīja auto kā pa diedziņu maksimālajā atļautajā ātrumā. Jebkura rallija komanda varētu lepoties ar Janu, ja vien Jans būtu rallija pilots - ātruma precizitātes posmos vismaz cilvēku vidū viņam pretinieku nebūtu. Citādie jau bija cita lieta.
Vecmāmiņas vietā durvis atvēra vilks, bet Kristofers gluži nebija Sarkangalvīte.
"Žēl gan," viņš atbildēja strauji sarūkošajai durvju spraugai, paraustīja plecus un atkāpās no durvīm. Paklausot Vila teiktajam - ar nopietnām lietām lai nodarbojas nopietni Citādie. Kriss bija gājis aptaujāt vecmāmiņas, tāpēc viņš pameta durvis un devās atpakaļ uz ielas, lai noskatītu nākamo mērķi.
"Te dzīvo vilkacis," pametis ar īkšķi atpakaļ uz durvīm, Kriss paziņoja savējiem. Citādo pasaulē nebija tik daudz, lai viena tāda mitināšanās vietā, kur pazūd pēdas, būtu pilnīgi mazsvarīga. Varbūt aiz nākamajām durvīm slēpās Drakula, tad eņģelis un pat vienradzis, kas kakā varavīksnes? Noskatījis nākamo māju, Kristofers stūrēja tās virzienā, lai vēlreiz izpildītu pieklauvēšanas procedūru.
Pa ceļam viņš ieskatījās telefonā, kur bija atbilde no skolotājas. Tas ir gaišas scepteris, kas sargā ļauno garu iznākšanu no ieslodzījuma. Kriss uzrakstīja atbildi. Diez vai tā bija kāda slēpjama informācija. Izlādi te nemana. K. Viņš pierakstīja vēl savu novērojumu un nosūtīja atbildi.
Krēslā nekas interesants. Viss kā parasti . Sieviete sacīja atgriežoties atkal parastajā vidē.Pirms tam gan Krisam tika aizsūtīta īzziņa ar viņu koordinātēm un to, kur aptuveni viņi devās. Tāpat arī Ņina visu laiku iemeta skatu Krēslā. Negribējās palaist garām neko
Es parūpēšos par vilkati teica Orfejs, pārtraucot vērot Sibillas darbošanos un lēnā solī devās Kristofera norādītajā virzienā.
Piegājis pie durvīm viņš pieklauvēja. Orfejs, Dienas sardze, Tumšais citādais. Atveriet durvis.
Jo dziļāk Vilis nira Krēslā, jo mataināks tas kļuva, līdz vienā brīdī viņš stāvēja uz četrām kājām, pamatīgām kā koka stumbri. Vilna klāja viņa ķermeni no milzīgās cietpaurainās galvas, kurā spodri dzirkstīja pāris mazu ačeļu līdz pat pušķainajam astes galiņam. Pēdējā ēna bija spītīgi izvairījusies no savaldīšanas, bet citādais to piespieda pakļauties analītiskajam prātam. Snuķis pacēlās gaisā un mamuts priecīgi ietaurējās un sāka mīdīties uz vietas. Priekšā vārgi mirguļoja maza zilgana dzirkstele, kura centās arvien ātrāk saplūst ar apkārtni. Snuķis uzmanīgi sāka ošņāties ap dzirksteli. Portālus, kuri nebija paspējuši līdz galam aizvērties, varēja piespiest atvērties un palaist cauri vēl kādu sekotāju, bet bija jāpasteidzas.
Krēsla vienmēr pārsteidza ar savu zemo temperatūru, kas kopā ar ķermeņa siltumu plēsīgi dzēra enerģiju, kuru citādie bija aizņēmušies no cilvēku pasaules. Vili neviens nekad nebija saucis par spēcīgu magu. Bet viņa bijušais šefs zināja, ka jauneklim jau kopš iniciācijas pirmās dienas piemita spēja izprast citādo neparastās spējas. Vilis visu vispirms izdomāja teorētiski un tikai tad izmēģināja praksē. Citi Krēslas draudus centās pārdzīvot pieņemot mītisku briesmoņu formas. Toreiz, kad Vilis pirmo reizi nokļuva Krēslas otrajā slānī, viņš automātiski pieņēma izskatu, kas viņaprāt vislabāk atbilda turienes apstākļiem. Viņš pārvērtās par milzu zīdītāju no Ledus laikmeta. Krēsla vēl joprojām pieprasīju savu un laika atlika maz, bet gaišo magu uzturēja pārliecība, ka viņš ir gatavs šim izaicinājumam. Ignorējot apkārtni, Vilis visu uzmanību pievērsa mazajai dzirkstelei sev deguna galā, nemaz nedomājot par to, ko iesāks, ja viņam izdosies kaut ko mainīt izzūdošajā portālā.
Sibilla Krēslas pirmajā līmenī neko sevišķu nebija ieraudzījusi, tāpēc tur nekavējās, un devās iekšā nākamajā līmenī. Ilgi viņa tur uzturēties nespēs, bet, ja nu izdodas ielūkoties trešajā, un tur piepeši kaut kas ir manāms? Meklēt pēdas tomēr bija viņas specializācija, ja tā varētu izteikties. Sibillai Krēslā nesala, tomēr spēka zudums viņai draudēja tāpat kā citiem.
Kaut kur tepat bija sajūtams Vilis, bet vai nu aiz mamuta milzīgā spalvainuma vai Krēslas līmeņa dēļ Sibilla zūdošo portāla mirdzumiņu neredzēja.
- Hmm... - Greisa domīgi novilka aizliekot aiz auss matu šķipsnu. Viņa nebija ieguvusi atbildi uz savu jautājumu, kāpēc Skotijam nepatīk vārds Džeimss. - Vai tevi kāds Džeimss ir apcēlis? - Burve jautājoši palūkojās uz puisi. Tas viņasprāt bija vienīgais izskaidrojums, kāpēc viņam šis vārds tik ļoti nepatika, vai varbūt kāds no ģimenes bija Džeimss? Bet vispār nebija jau tā, ka tas baltmati ļoti interesēja, tā bija tikai spēle ar vārdu minēšanu.
- Taisnība. - Varbūt, viņš tagad sagaidīja, ka Greisa izvilks ārā pasi un to parādīs? Nē, diez vai, patiesībā sieviete nemaz nezināja, kur viņa savu dokumentu ir nometusi, tas jau labu laiku nebija nepieciešams.
- Vienkārši nesanāktu. - Tā bija visa gaišmates atbilde, viņa nevēlējās paskaidrot ar ko viņa bija tik īpaša, ka viņa bija Citādā, kura spētu sajaukt prātu jebkuram, kurā neritēja savādākas asinis. - Bet pastāstīšu citreiz, lai tev būtu interesantāk. - Viņa varētu atstāt Skotijam savu numuru un tīrās izklaides pēc aiziet uz kādu randiņu, bet neko vairāk. Zilais skatiens aizkavējās pie somas, kurā atradās klusējošais telefons. Mariuss turpināja nerakstīt.
Viņi sekoja tumšā burvja aurai, un šķita, ka ir nokļuvuši pilnīgā nekurienē.
Greisa nopētīja apkārtni, kurā viņa un Skotijs bija nokļuvuši. Te izskatījās seni un cēli... Baltmate grasījās jau izkāpt no mašīnas, bet pēdējā brīdī palūkojās uz puisi. - Es domāju, ka tu vari braukt atpakaļ. Nav vērts mani gaidīt. - Sieviete pasmaidīja un uzspiedusi ašu skūpstu šofera vaigam iespieda viņa rokās savu numuru.
Tagad nekas nekavēja izkāpt no mašīnas. Tieši to arī burve izdarīja. Viņa joprojām izskatījās gaiša kā vēss saules stars aukstā ziemas dienā. Dodoties uz ieeju Greisa lūkojās uz to caur krēslu, mēģināja saprast vai te ir kādas lamatas vai nē. Bet viņa vēlējās aprunāties ar šo svešinieku divatā pirms visa pārējā varza te būs parādījusies.
Kriss vēl nebija ticis līdz nākamajām durvīm, kad gandrīz vienlaicīgi Orfejs pieteicās parūpēties par vilkaci un novibrēja telefons. Kamēr Dienas Sardzes kolēģis devās uz attiecīgo māju, Kriss bija apskatījis ziņu. Jans sūtīja koordinātes. Jaunās īsziņu lasīšanas aplikācijas bija tik ērtas pietika pieskarties koordināšu cipariem, un attiecīgais punkts tika attēlots kartē. Tas gan palika nekustīgs, jo izsekošanas funkcija bija jāpieslēdz atsevišķi. Bet tagad nebija laika piedāvāt pieslēgties citai aplikācijai, jo bija sākusies izrāde "Orfejs pie durvīm". Krisam tā bija lieliska iespēja paskatīties dzīvē "tikšanu galā ar vilkaci", tāpēc viņš nolēma, ka nākamās durvis mirkli pagaidīs, un vēroja Tumšā panākumus. Abi Nakts sardzes kolēģi atkal bija pazuduši, bet Kristoferu tas īpaši neuztrauca. Būdams netālu no nākamās mājas durvīm, neviens viņam virsū nekāpa, tāpēc varēja mierīgi vērot notiekošo.
Tātad lielveikals. Nu ko, arī viņš pats tiek veiksmīgi vadāts aiz deguna. Bet, ja jau līdz šejienei bija nokļūts, tikpat labi varēja arī pēdām pasekot. Kazi, tomēr kas atklāsies. Pīteru Daniels palaida, lai dodas, kurp grib un turpina sapņot par Sibillu, tikai pirms tam katram gadījumam pārbaudīja šofera auru un parūpējās, lai, kad vadītājs jau būs attālinājies, par pašu Deniju būtu veiksmīgi aizmirsts un, kurp divatā devušies arī. Promceļā varēja noķert kādu citu mašīnu vai arī piedabūt, lai aizved kāds no pircējiem. Tā nu viņš kā pircējs devās iekšā, sekojot pēdām, un nepiemirsa arī paraudzīties apkārt, kā reālajā pasaulē, tā arī mijkrēslī.
Skotijs acīmredzami neizprata, kāpēc sieviete viņu tik ļoti pratināja par Džeimsa vārdu. Galu galā, katram varēja būt vārds, kurš viņam ne tik ļoti patika, un kuru viņš nevēlētos par savu vārdu.
- Tavu sapņu puisi sauc Džeimss? - jauneklis izmantoja iespēju pazoboties arī par Greisu. - Ja tā, tad es laikam neatbildīšu parametriem. -
Neizskatījās, ka tumšās šoferim bija nepieciešami no sievietes kādi personu apliecinoši dokumenti. Viņš negaidīja, kad Greisa kaut ko vilks ārā no somas, lai viņam rādītu. Taču iespēja, ka viņš varētu pameklēt viņas profilu feisbukā, pastāvēja gan.
Arī izvairīgā atbilde par nozūmēšanas neiespējamību, Skotiju pārāk neizklaidēja. Protams, Greisai vajadzēja apzināties, ka šāds apgalvojums un izvairīšanās no paskaidrojumiem, drīzāk vedināja domāt, ka viņa vēlas, lai jauneklis tieši tagad viņu velk uz krūmiem, nevis atstāja noslēpumainības iespaidu.
Tomēr, Skotijs neuzstāja. Pat ja piederēja pie to vīriešu tipa, kuriem neder vēlāk un visu vajag uzreiz. - Kā vēlies. - viņš paraustīja plecus. Bet arī necentās kaut kā pierādīt, ka sievietes runātajam nav pamata.
- Lai veicas! - puisis novēlēja Greisai un paņēmis viņas sniegto telefona numuru, uzmeta tam īsu skatienu un pamāja.
Sagaidījis, kad Greisa izkāpa no mašīnas, viņš daudz negaidīja un apgriezies, devās atpakaļ Londonas virzienā.
Tuvojoties mājai, ar katru mirkli arvien vairāk Greisa sajuta bažas un nedrošību. Pat vēlmi doties atpakaļ. Tomēr, apdomājoties, sieviete saprata, ka tā ir tikai maģiska aizsardzība. Citādie tādu izmantoja, lai pasargātu savus mājokļus no nevēlamiem viesiem. Ja viņa būtu cilvēks, viņa jau sen būtu sapratusi, ka nevēlas doties tuvāk namam un ka tajā jau nekas interesants nav atrodams. kā citādā, Greisa spēja rezistot šo maģiju.
Lūkojoties uz ēku caur krēslu, Greisa manīja aizsardzību maģiju pēdas, bet ko tās darīja un kā tieši pasargāja šo vietu, tur sieviete skaidrībā netika. Bet ja caur krēslu varētu redzēt visas lamatas, tad jau nebūtu jēgas tādas likt.
Pieejot pie durvīm, nekas nenotika. Un Greisa atklāja, ka ēkas durvis nav aizslēgtas, ne reālajā pasaulē, ne krēslā. Viņa varēja ieiet mājā, ja to vēlējās. Tik vien kā atliktu pagrūst durvis, lai tās atvērtos.
Tikai sievieti nekā nepameta sajūta, ka kāds viņu vēro.
* * *
Nekādu dižo izaicinājumu braukšanas mākslā, Sebastjanam uz šī ceļa nebija. Brauciens bija visai vienmuļš un pat lāga nebija kur acis piesiet.
Viņi sekoja tumšā citādā aurai. Tā bija manāma krēslā.
Garām, pretējā virzienā, pabrauca viena mašīna. To vadīja jauns puisis. Izskatījāss aizdomājies, taču varbūtības neziņoja, ka varētu notikt kāda nelaime, viņa neuzmanības dēļ.
Ceļš turpinājās. Pagaidām nekādu ziņu nebija. Ne no kolēģiem, ne priekšniecības. Cik tālu vēl jābrauc? To nezināja, ne Sebastjans, ne Ņina.
* * *
Krēslā Danielam veikals izskatījās pavisam normāli. Nekā neparasta. Nekā, kas liktu aizdomāties par kaut ko savādu, vai aizdomīgu.
Un pēc visa spriežot, gaišais, kurš bija devies prom no kapsētas, atradās šajā veikalā. Vai arī veikals tika izmantots kā vieta, kur nojaukt pēdas.
Daniels iegāja veikalā.
Šis nebija no milzu lielajiem Sainsburija tirdzniecības centriem. Tādā ziņā, citādajam palaimējās.
Patiesībā, viņš mērķi ieraudzīja pavisam drīz. Tas bija trešā līmeņa gaišais mags, kurš strādāja veikalā un centīgi izlika plauktos veikala produkciju. Nelikās, ka viņš censtos no kāda bēgt, vai slēpties. Neliktos, ka viņš nezināja, ko dara. Aptuveni trīsdesmit gadus vecais vīrietis, acīmredzami strādāja šajā veikalā. Viņš bija tērpies pārdevēju uniformā. Tumšiem matiem, nedaudz tumšāku ādas krāsu, kā pierasts baltajiem cilvēkiem. Klusi dungodams zem deguna, viņš nelikās zinis par apkārt notiekošo un tumšo citādo pat nepamanīja.
* * *
Lai arī kā mamuts censtos ar snuķi aizkavēt portālu, maģiskā dzirksts izdzisa un viss, ko Vilim bija izdevies uzzināt, ka portāls bija tepat Londonas ietvaros. Uz kādu vietu Londonas austrumos. Tiesa, Vilim bija grūti izsecināt, kur tieši, jo viņš nebija vietējais. Vismaz izdevās uzzināt, ka tas ir tepat, Londonas ietvaros un iespējams, ka šis kāds, kurš bija portālu būris, bija steidzies. Ja jau viņš izmantoja portālu, lai pārvietotos vienas pilsētas ietvaros. Vai varbūt bija citādais, kurš nebija radis savādāk pārvietoties. Varianti varēja būt dažādi.
Sibillai, rūpīgi pētot šo vietu, atklāja, ka visai bieži te viesojas kāda tumšā citādā aura. Bet tas laikam jau nebija nekas pārsteidzošs, jo Kristofers paziņoja, ka tepat, vienā no mājām, dzīvo vilkacis. Tas arī būs tas tumšais.
Gaišajai izdevās arī atrast, apliecinājumu tam, ka vairākus cilvēkus šis vilkacis bija nogalinājis tepat, pie savām mājām. Lai gan pēdas bija mēģināts slēpt.
Vēl šajā krustojumā, kādu laiku atpakaļ bija notikusi traģiska avārija, kura bija paņēmusi sešu cilvēku dzīvības. Krēsla vēl joprojām glabāja piemiņu par šo notikumu.
Par sceptera pazušanu gan sieviete neko daudz nenoskaidroja. Nelikās arī pareizs Viļa minējums, ka artefakts varētu būt paslēpts tepat netālu. Augšā, vai lejā. Diez vai. Tad jau drīzāk likās, ka to līdzi ir aiznesis kāds citādais, kurš visai centīgi ir piestrādājis pie tā, lai viņu nebūtu tik viegli izsekot.
Gaidot izrādi Orfejs pret vilkaci, Kristofera telefons pavēstīja par vēl vienas īsziņas pienākšanu. Man grūti atbildēt, Kris. Vai tas ir kāds īpašs artefakts? Vai Tava interese ir tikai ziņkārība, vai kaut kas konkrēts?
Pēc Orfeja klauvējiena, durvis lēnām, negribīgi pavērās mazā spraugā, vēlreiz atklājot dzīvniecisko vaibstu seju un pelēkos matus. Vilkacis galīgi nemaz neizskatījās laimīgs par šo apciemojumu.
- Ko tev vajag? - viņš visai nelaipni noprasīja Orfejam.
Tiem, kas uz viņu skatījās, ātri vien kļuva skaidrs, ka vilkacis te ir nelegāls iemītnieks. Un nebija reģistrējies Nakts sardzes uzskaitē. Tātad arī viņa medības bija nelegālas. Viņš bija likumpārkāpējs. Droši, ka tas arī bija iemesls, kāpēc durvis vērās vaļā tik negribīgi un tik šaurā spraugā.
Ceļš bija mierīgs, un tas bija labi. Tikai ar acu kaktiņu piefiksējis pretī braucošo auto, lai novērtētu, vai šofera domīgums nebūs par iemeslu avārijai, Sebastjans turpināja izsekot Tumšā auras pēdas. Kamēr vēl tās bija.
Viņš paļāvās uz to, ka Ņina, kad viņi beidzot tuvosies kaut kam konkrētākam, nekā ceļš, paziņos pārējiem atrašanās vietu. Tas tā kā būtu pats par sevi saprotams.
- Nē... - Greisa domīgi novilka. - Patiesībā, man nav tāda sapņu puiša, ja atrastu, tad zinātu viņa vārdu. - Baltmate paraustīja plecus, viņas balss skanēja garlaikoti, it kā viņa nemaz nevēlētos atrast savu sapņu vīrieti. Lai gan no otras puses, varbūt viņa tādu jau bija atradusi, tikai neļāvās jūtām un spītējās pretī liktenim kliedzot tam pretī, ka viņai nav vajadzīgs neviens.
Burve pavisam noteikti neuztraucās par to, ka Skotijs varētu meklēt viņu feisbukā, varbūt, ja viņš uzrakstītu viņa pat atbildētu, uz visa Londonas fona viņš bija kā karamele, kura kūst uz saldējuma, visi tie imigranti un babaji bija par daudz, pat ja viņa domāja, ka spēj ātri pielāgoties lietām un vietām.
- Paldies. - Veiksme noderēs. Zilais skatiens pavadīja mašīnu aizbraucot, un kad tā bija pazudusi Greisa devās uz priekšu, viņa bija piesardzīga, bet tomēr ļoti apņēmīga, galu galā sieviete nevēlējās neko daudz, tikai parunāt un iegrozīt lietas savā labā, gan jau drīz tāpat te uzradīsies tie abi...
Sajūtas nebija īpaši patīkamas, bet maģiju teju varēja sagaršot, tā valdīja ap māju un teritoriju mēģinot aizbiedēt ziņkārīgos, bet baltmate nebija parasta ziņkārīgā.
Soli pa solim viņa tuvojās durvīm, uz skausta matiņi saslējās stāvus un viņai likās, ka kāds burvi vēro, pagriezusies ap savu asi sieviete mēģināja saskatīt šo sajūtu iemeslu, vai kāds slēpās un gatavojās viņai uzbrukt? Baltmate bija gatava aizsargāties.
Durvis bija vaļā.
Pieklājības pēc pieklauvējusi pie tām, (vai piezvanījusi zvanu, ja tāds ir), sieviete devās iekšā.
- Vai kāds ir mājās? - Iespējams, ka citā vietā un laikā viņas balss būtu bijusi skaļāka, pašreiz piesardzības labā viņa nevēlējās sacelt pārāk lielu troksni.
Kriss izlasīja saņemto ziņu. Kas gan tur slikts - pastāstīt? Kamēr Orfeja priekšā durvis vērās lēni un negribīgi, Kriss jau bakstīja atildi. Sens artefakts. Amēlijas scepteris. Pazaudējām pēdas, kompass nestrādā. Tad viņš paskatījās apkārt, pacēla skatu pret debesīm un uzrakstīto izdzēsa.
Uzmanību piesaistīja vilkacis. Par atļaujām dzīvot un medīt bija jānodarbojas Dienas sardzei, tāpēc labi vien bija, ka pie durvīm atradās Tumšais kolēģis. Likuma formalitātes nebija pati interesantākā izrāde, tāpēc, iezbāzis telefonu kabatā un nolēmis skolotājai atbildēt pēc brīža, Kriss pieklauvēja pie nākamajām durvīm.
Pirmais, ko Denijs izdarīja nolasīja un kārtīgi iegaumēja auru. Vajadzības gadījumā varēs pārbaudīt datubāzē, un, ja neatradīsies tur, atdot Sardzes māksliniekam, lai to uzzīmē un datubāzē ievada. Tas bija tikpat kā Citādā pirkstu nospiedums. Tad viņš uzlika sev vairogu, nolēmis lieki neriskēt, pārliecinājās, kā izvietotas lielveikala kameras, un brīdī, kad tuvumā nebija pircēju, pienāca pie veikala darbinieka Gaišā.
Atvainojiet
Citādais, kurš, pēc mūsdienu cilvēku mēriem, izskatījās par to otru gadus desmit jaunāks, iesāka pircēja tonī, kurš atnācis painteresēties, kur atrodama kāda no precēm un mazliet pagaidīja, kamēr nesenais dungotājs nesāka pagriezties viņa virzienā.
Mierīgi, puisis noteica. Dienas Sardze. Nosauciet sevi.
Cilvēkiem zināmo vārdu gan, visticamāk, varēja redzēt uz darbinieka plāksnītes, kuru dziednieks arī izlasīja, tiklīdz Gaišais pret viņu pagriezās.
Orfejs cieši paskatījās uz vilkaci.
Mums jāaprunājas. Tevis paša labā ir sadarboties ar mani un nedarīt muļķības nenovēršot skatu no sarunu biedra Orfejs viegli pamāja ar galvu vilkacim, norādot uz to pusi, kur Gaišais kolēģis klauvēja pie nākamajām durvīm.
Ieturējis mazu pauzi, lai vilkacis labāk saprastu notiekošo, Orfejs turpināja Mēs aprunāsimies iekšā.... Viņš lēnām uzlika kreiso roku uz durvīm un mazliet uzspieda kā taisot vaļā neviena nepieskatītas pusvirus durvis. Orfeja teiktais nekādi neatgādināja lūgumu un acis turpināja uzmanīgi vērot vilkaci.
Mamuts sērīgi nopūtās un Vilis sāka steidzami nirt ārā no citādo pasaules. Ātrā tempā viņš vienu pēc otra šķērsoja Krēslas slāņus līdz izlīda cilvēku pasaulē un sapurināja galvu it kā neesošās pinkas traucētu saskatīt tuvāko apkārtni. Locīdams kaklu, lai atbrīvotos no nezin kur iegūtā stīvuma, gaišais parādījās gandrīz tajā pašā vietā, kur bija izzudis, taisni ar seju pret Kristoferu. Orfejam viņš bija uzgriezis muguru. Nedaudz par vēlu. Nenoķēru. Ar vieglu nožēlu balsī novilka Vilis. Un tu? Atradi kaut ko? Viņš cerīgi apvaicājās jaunajam kolēģim. Roka automātiski ieslīdēja kabatā un pēc brīža tajā parādījās lidostā nopirkts "M&M's" iepakojums, tās, pavisam parastās, bez riekstiem un uzpūstiem rīsu graudiem. Mags iebēra saujā krietni devu krāsaino konfektīšu un visas sastūķēja mutē. Pēc tam apķērās, ka ir nepieklājīgs, un piedāvāja paciņu arī Kristoferam.
Starp citu, ja runājam par zīmīgām vietām. Kurā pusē no šejienes ir Stounhendža? Un cik tas ir tālu?
Kriss bija pieklauvējis pie durvīm, bet jauna seja uzradās daudz ātrāk un citā pusē. Tas bija Vils.
"Ko nenoķēri?" Kristofers ieinteresējās un uz brīdi pat piemirsa durvis. Viņš pieklājības pēc uzcienājās ar pāris konfektēm, bet pārējo paciņu ļāva patērēt vecākajam vīram. Viņam tas noteikti bija svarīgāk. "Es atradu vilkaci." Ar īkšķi pametis otru durvju virzienā, Kriss necentās iedziļināties detaļās. Ar atradumu jau nodarbojās Orfejs.
"Stounhendža? Es varu paskatīties," Kriss piedāvāja. Tā kā arī viņš nebija vietējais, tad uz šādiem jautājumiem varēja atbildēt tikai ar sava telefona palīdzību. "Londonā tas noteikti nav." Vismaz par to viņš bija pārliecināts. "Man liekas, ka vairāk uz tās... ķeskas pusi," Kriss saminstinājās un izvilka telefonu no kabatas. Britu salu geogrāfijā viņš tiešām nebija speciālists, bet tā kā Vils runāja tieši ar viņu, tad uzskatīja par vajadzīgu atbildēt. Stonehenge - tika ierakstīts karšu meklētājā. Vismaz mobilais internets bija ātrs. "Mhm, uz rietumiem un nedaudz uz leju. Esot 85 jūdzes no Londonas pa M3 un A303 ceļiem." Kristofers pacēla skatu, cerēdams, ka nu viņa jautājums tiks atbildēts, jo diez vai Vils jautāja bez iemesla. Kaut kas nebija noķerts, un tas diez vai bija akmens pīlārs. Aptumsums, sena observatorija, artefakts varbūt pat viņu domu gājiens būtu līdzīgs.
Sibillai izdevās vien iegūt pierādījumus, ka te uzdarbojies vilkacis. Nav pat vīžojis doties medībās patālāk no sava midzeņa. Un vēl bija jūtamas sen notikušas traģiskas avārijas sekas. Par to gan burve aizdomājās. Kapsētā arī bija izteikti tumša vieta, slepkavības vieta. Te arī ir kas līdzīgs.
Ilgāk Sibilla vairs Krēslā nekavējās, spēks manāmi zuda. Iznirusi parastajā pasaulē, sieviete ieraudzīja Orfeju, kurš vēra durvis mājai, tai pašai, kurā uzturas vilkacis. Vēl tepat bija Vils un Kristofers, kuri apsprieda Stounhendžu. - Tepat priekšā ir vieta, kur reizē gājuši bojā seši cilvēki. Vai gadījumā mums tālākās pēdas nav jāmeklē tur, kur atkal kas tāds, masveidīgs, ir noticis? Un ko Jūs nenoķērāt? - Jautājums bija domāts Vilam. Tad Sibilla turpināja par vilkaci. - Vilkacis ir nelegāls, plēsis ļaudis tepat pie mājas sliekšņa. Kādus trīs nogalinājis. - Šobrīd gan tā bija Dienas sardzes darīšana, un, domājams, Orfejs tieši ar to arī tagad nodarbojas.
* * *
Sebastjana skatienam pakavējoties pie pretimbraucošās mašīnas vadītāja, pamanījās, ka patiesībā, jaunekli visai nesen bija ietekmējusi maģija un maģijas autores aura, gaišajam bija pazīstama. Greisa.
Tad nu atlika secināt, ka laikam jau tumšā ir nokļuvusi vietā, kur šofera pakalpojumi vairs nebija nepieciešami, vai arī, Greisai patika mainīt šoferus. Jo no kapsētas taču viņa bija devusies prom ar steidzīgo sievieti un pavisam citu auto, ne ar šo puisi.
Lai nu kā, Greisas šoferis bija devies atceļā uz Londonu un gaišajiem nekas cits neatlika, kā turpināt ceļu.
Sebastjana un Ņinas mašīnas īpašnieks laikam jau bija pasnaudis tādu brīdi un, nu pierausās sēdus. Viņš domīgi aplūkoja apkārtni. - Kur mēs esam? - tas gan bija vairāk vietas konstatēšanai, nevis kā pārmetums, vai kas tāds.
- Laikam būs negaiss. - vīrietis paziņoja un pamāja uz attālu māju, virs kuras bija savilkušies tumši, negaisa mākoņi.
Gaišie gan saprata, ka tie īsti līdz galam nebija negaisa mākoņi. Tur bija koncentrējusies tumša maģiska aura. Tur kaut kas grasījās notikt.
* * *
Durvis klusi iečīkstējās, kad Greisa tās bija pavērusi. Un sieviete uz mirkli sajutās, kā sendienu šausmu filmās. Kur izbīli radīja noskaņa un atmosfēra, nevis specefektu radītas gaļas izmētāšana pa gaisu.
Tiklīdz kā caurvējš... nu, tas, protams, bija caurvējš, bija aizcirtis durvis aiz sievietes muguras, aiz logiem satumsa un Greisa izdzirdēja pērkona dārdu un lietus sāka klaudzēt pa logiem un ēkas jumtu. Londonā gan tas nebija nekas sevišķs. Laikapstākļi bija nepredzami. Saulaina diena varēja mīties ar lietus gāzēm. Arī tas vēl nebija nekas sevišķs. Tomēr, nekādi nepameta sajūta, ka te bija kas vairāk tikai par parasto lietu norisi. Te valdīja maģija.
Māja bija tumša. Ejot cauri telpām, Greisa dzirdēja kā vējš gaudo gar mājas stūriem un zibens strēles izgaismoja tumsā grimstošo māju.
Neviens viņu sagaidīt nenāca. Un sieviete arī nespēja iztēloties, ka šādā mājā kāds varētu dzīvot. Maģija te bija. Nebija pat jālūkojas krēslā, lai to sajustu. Tāpat šī vieta bija ar senu vēsturi un te kaut kas bija noticis. Ja tā varēja izteikties. Kaut kas, kas koncentrēja tumšu enerģiju, kuru laikam jau mājas īpašniekam gāja pie sirds.
Uzkāpjot ēkas otrajā stāvā, Greisa nonāca līdz telpai, kuru laikam jau varēja dēvēt par bibliotēku vai ko tādu. Vismaz senās mājās, ta izskatījās bibliotēkas.
Šeit pie galda, ar muguru pret ieeju stāvēja sieviete. Viņas garie, melnie mati bija sapīti skaistā bizē. Viņa bija satvērusi karafi un lēja glāzē viskiju. Ar elegantu kustību pagriezusies pret Greisu, viņa veltīja gaišmatei mātišķu skatienu.
- Ā... Mariusa karaliskais pūdelis. - viņa pasmaidīja. Smaids gan nevēstīja neko labu.
- Ko tu vēlies, dārgā? - sievietes skatiens bija salts. Viņa noskatīja gaišajā tērpto Dienas sardzes darbinieci un viņas lūpās ievilkās nicinoša vīpsna. It kā tumšajai liktu skatīties uz kaut ko pretīgu un nepatīkamu.
Melnmates spēka līmeni Greisai neizdevās noteikt. Taču tas pat nebija būtiski. Greisa juta, ka šī persona ir teju vai kā tāda dēle piezīdusies ar spēku. Viņa bija gaidījusi ierodamies kādu, ar kuru viņai varētu sanākt cīnīties. Uzbrukt gan viņa nesteidzās. Malkoja viskiju un izskatījās teju vai pat garlaikota.
* * *
Pārdevējs, citādais, uzrunāts palūkojās uz Danielu. Viņš, protams, ātri sazīmēja citādo, taču nelikās, ne pārsteigts, ne arī kā savādāk reaģēja. Nu, citādie mēdza nākt uz veikaliem un viņi pirka ēdamlietas un visu ko citu.
- Taifans. - pārdevējs stādījās priekšā. Un tāds vārds bija vērojams arī uz viņa vārda nozīmītes.
Taifans bija mierīgs. Viņā nebija nekā nemierīga. Dienas sardzes darbinieks nesagaidīja ne pretošanos, pat ne uztraukuma atblāsmu gaišā acīs.
- Kā es varu palīdzēt? - viņš pieklājīgi apjautājās, paspēris soli tuvāk tumšajam. Jo, acīmredzot, ja tās bija ar citādajiem saistītas lietas, tad labāk bija ievērot zināmu diskrētumu, vai nenāktos atkal mainīt cilvēku atmiņas.
OOC - man diemžēl tagad nav laika uzrakstīt pārējiem. Vakara pusē būs otra posta daļa.
Atvainojos, ka tā.
Greisa! Viņa ir braukusi ar šo auto. Sebastjans to neteica skaļi, Ņina notiekti pati redzēja gan jauno šoferi, gan auru.
Kā gadījies, ka auto jau ir nomainīts, tas pat īsti nebija būtiski, un šobrīd nebija tā pirmā noskaidrojamākā lieta.
- Jā, - puisis atsaucās auto īpašniekam, kas pēc snaudiena izrādīja pamošanās zīmes, - Nupat gudrojam, kur tad esam. Man šķiet, esmu nomaldījies.
Viņš nobrauca malā pirmajā piemērotajā vietā, kur apkārt neredzēja nevienu norādes stabu un kas atradās drošā attālumā no šaubīgās mājas, paņēma savu telefonu un sāka meklēt, kur viņi ir, un pie reizes noziņot pārējiem ne tikai to, kur viņi, bet arī kas te ir. Tie negaisa mākoņi izskatījās baisi šaubīgi. Gandrīz droši, ka būs jākaujas.
- Nekas, atradīšu. Varbūt aiziešu pavaicāt kādam. Tu pasēdi vien labāk auto, lai nedabū lietu uz galvas. Nav vērts izmirkt, - Gaišais atsaucās 'draugam' aizmugures sēdeklī.
- Ņina, nāksi līdzi? - Jans pavaicāja biedrenei, kad bija noskaidrojis un nosūtījis ziņu. Vēl vajadzēja sazvanīt Aleksu. Ja nu piekšniecība domā, ka te nepieciešami papildspēki vai kā tā. Vismaz lai zina, kur darbinieki palikuši. Bet to, kad būs izkāpuši.
Daniels Ledergolds, Citādais, Dienas Sardzes darbinieks stādījās priekšā. Jūs šonakt atradāties nozieguma vietā. Haigeitas kapsētas slēgtajā daļā, viņš paskaidroja. Mani interesē, ko un kāpēc jūs tur darījāt.
Sākumā varēja arī nekonkretizēt par zādzību un slepkavībām, galu galā, lietas apstākļi līdz galam nebija zināmi. Ar šīm lietām varēs uzspiest, ja šis Taifans izvairīsies sniegt noderīgākas ziņas. Tomēr tieši ar mirušās meitenes pieminēšanu dziednieks nedomāja steigties. Ja šim Gaišajam ir tikai trešais līmenis, tad pārī noteicējs varēja būt tas otrs, un, ja Taifans, piemēram, nemaz nezina, ka meitene neizdzīvoja, viņš varētu piepeši izslīdēt kā smiltis starp pirkstiem un aiziet mijkrēslī. Viņi bija tādi, tie mazāk pieredzējušie Gaišie
sazin kādēļ ļoti saasināti ņēma pie sirds cilvēku upurus. Ar iespējamo zādzības līdzdalībnieku vai liecinieku tagad vajadzēja izturēties saudzīgāk, kamēr visu par viņu nenoskaidros.
Garām braucošajai automašīnai tika uzmests skatiens un nācās vien secināt ka Tumšā bija laikam izvēlīga. Greisas aura bija manāma mašīnā un tālāk esošie mākoņi tā vien brēca par to, ka viņi gandrīz jau bija sasnieguši mērķi.
Protams. Uz Sebastjana jautājumu, sieviete atsaucās. Viņa netaisījās kolēģi atstāt vienu pašu jo nevarēja zināt kas priekšā ir. Tie mākoņi neizskatījās patīkami un lai arī kas tur bija, vajadzēja sagatavoties.
Varbūt vienam no mums derētu pārvērsties jau tagad? Nu tā.. katram gadījumam. Viņa nezināja kāir ar Janu bet Ņina pavisam noteikti cīnījās labāk zvēra formā
Greisa jutās kā šausmu filmā, tumsa un noskaņa nedaudz biedēja, bet viņa bija citādā, viņu nebija tik viegli sabiedēt it īpaši tāpēc, ka gaišmate kaut ko vēlējās. Caurvējš aizcirta aiz viņas druvis un uz brīdi burves sirds salecās, tomēr ne uz ilgu laiku, soļi drīz vien sievieti veda tālāk mājā. Zilais skatiens slīdēja pār mājas iekārtojumu. Viņa nedaudz pavīpsnāja, šī māja grima tumsā, tā šķita aizmirstības pilna. Protams, viņa pati arī dzīvoja lielā namā, tomēr tas nebija tik... nolaists? Bija grūti atrast īsto apzīmējumu.
Maģija valdīja visapkārt, to teju varēja ievilkt plaušās un izelpot.
Otrajā stāvā viņa atrada tādu kā bibliotēku un tur esošo sievieti, kura Greisai nepavisam nepatika. Šķita, ka viņa drīzāk vēlētos mest runāšanos pie malas un uzreiz mesties maģiskā duelī. Prātā atausa Mariusa paziņojums, ka viņa neierastos Oxo towerī šovakar. Vai šis bija iemesls?
Un runājot par Mariusu? - Karaliskais pūdelis? - Acis samiedzās nepatika atspoguļojās burves vaibstos. - Kurš nu kura pūdelis būtu. - Viņa it kā vienaldzīgi paraustīja plecus. - Vai mēs būtu pazīstamas? - Acīmredzot šī sieviete zināja kaut ko par Greisu, bet Greisai nebija ne jausmas, kas viņas sarunu biedrene bija.
- Aprunāties. - Sieviete vienaldzīgi noteica, pasperot pāris soļus uz priekšu. Pirksti viegli pārslīdēja pār kādu grāmatu plaukstu, it kā baltmate pārbaudītu cik liela putekļu kārta būtu uz tā sakrājusies.
- Haigeitas kapsētā ir pazudis sens artefakts. Pēdas mani atveda šurp. - Beidzot citādās skatiens atgriezās svešinieces. - Un mani interesē, kāpēc inkvizīcija vēlējās izlaist garus, kuri spēj nogalināt magu ārpus kārtas, no to gūsta. - Burve nebija stulba un viņa turēja aizdomās pašu inkvizīciju, jā, tā bija augstāko apšaubīšana, bet... tur kaut kas nebija tīrs.
* * *
Orfejam uzspiežot, durvis pavērās nedaudz plašāk. Un vilkacis pat necentās tās aizkavēt. Viņš gan vairāk lūkojās uz tiem, kas bija tumšā biedri, nekā uz pašu tumšo.
- Nakts sardze. sūds... - viņš nolamājās un ielaidis Orfeju, aizcirta durvis tumšajam aiz muguras.
Ar muguru atspiedies pret durvīm, viņš palūkojās uz Orfeju.
- Es zinu, ka esmu likumpārkāpējs. Un tie gaušulīši tā vien gaida iespēju, mani saraut gabalos. Bet tā arī viņiem pasaki. Es redzēju visu. - viņš paziņoja. Un izslējās staltāk, it kā būtu noteicējs šajā situācijā, nevis tie, kas te apkārt ložņāja no sardzēm.
Izrādījās, ka vilkacim kaimiņos dzīvoja vecmāmiņa. Nu, ja tā varēja nosaukt to kundzi gados, kas atvēra durvis, pēc tam, kad Kristofers bija pieklauvējis. Viņa domīgi palūkojās apkārt, kā pētīdama, kas te ir atnācis un kas notiek. Tas gan neizslēdza iespēju, ka šī pati kundze, iespējams, jau tādu brīdi bija stāvējusi pie aizkariem un pētījusi, kas uz ielas notiek.
- Kur tad Billijs? Parasti viņš nesa cepumus. - sieviņa apjautājās. Laikam jau Kristoferu noturējusi par kaut kādu skautu - cepumu pārdevēju, vai ko tādu.
* * *
- Nē. Mēs neesam pazīstamas. - sieviete atteica Greisai. - Eliana. - viņa nosauca savu vārdu.
Viņa noklausījās, kas Greisai sakāms, bet nelikās, ka sieviete būtu ļoti ieinteresēta skaidrot atbildes uz Dienas sardzes darbinieces uzdotajiem jautājumiem.
- Varbūt viņi vēlas lai gari iznīcina kādu, ar kuru paši netiek galā? - Eliana apjautājās. Viņas balsī ieskanējās viegls rotaļīgums. Un paskalinājusi dzērienu savā glāzē, viņa palūkojās uz to.
- Pēdas, jā... - viņa pamāja.
- Tu atnāci viena? - sievietes skatiens atkal atgriezās pie Greisas.
* * *
Mašīnas šoferis labprāt palika mašīnā. Arī viņš manīja tumšos mākoņus, kuri tepat vien netālu bija savilkušies. Vīrietis, protams, to norakstīja uz Londonas neparedzamajiem laikapstākļiem.
Viņš neaizkavēja ne Sebastjanu, ne Ņinu.
Ar zonu te bija tā, kā bija. Pēc ilgas domāšanas telefons tomēr rādīja, ka īsziņa biedriem būtu tā kā aizsūtīta. taču sazvanīt Aleksu, Sebastjanam neizdevās. telefons spītīgi nopīkstēja divas reizes un atvienojās. Tāpat notika mēģinot arī zvanīt uz citiem numuriem. Vai nu zonas vaina, vai arī netālu briestošais negaiss maitāja sakarus.
Lielas, aukstas lāses arvien biežāk sāka krist uz galvas gan Ņinai, gan Sebastjanam. Draudot tos izmērcēt pavisam slapjus, ja lietus pieņemsies spēkā un abi gaišie nebūs sameklējuši kaut kādu nebūt patvērumu.
* * *
Sainsburija pārdevējs, gaišais citādais, īsi pamāja, ka sapratis Daniela vārdu un ka tumšais ir tāds pats, kā viņš. Burvis.
Taču, kad Daniels apgalvoja, ka Taifans naktī esot bijis Haigeitas kapsētā, gaišā sejā ierakstījās neviltots izbrīns.
- Tā nav tiesa. - viņš klusi atteica. - Es neko tādu neatceros. Es biju mājās un ... atnācu uz darbu no rīta. - citādais izskatījās aizdomājies. Taču nelikās, ka viņš atminētos kaut ko par saviem nakts piedzīvojumiem kapsētā.
Ak tā
Daniels sadrūmis noteica. Viņam radās sajūta, ka Gaišais nemelo, cik nu pats ir informēts, protams. Varēja jau spēlēt pamarinēsies karcerī, kamēr atcerēsies, taču pats par sevi tas varēja neko nedot un arī paša Daniela garā nekad nekas tāds nebija bijis.
Varbūt arī tāpēc viņš nebija kļuvis par lecīgu patruļnieku, bet specializējās Tumšajiem netipiskā jomā dziedniecībā. Viņš, protams, kā jau jebkurš Tumšais, bija egoists, varbūt ne tik izteikts, bet tomēr. Bet tā, galu galā, bija viņa specialitāte, jau cilvēkam esot. Taču nonākšana līdz lietas būtībai viņa skatījumā bija daudz būtiskāka par kasīšanos par sīkumiem.
Turklāt, nebija arī īsti iemesla neticēt. Sceptera te nebija, uz to Denijs arī nebija īpaši cerējis. Taču tagad varēja arī izdarīt pieņēmumu, ka Gaišie ar Tumšajiem nesadarbojās. Vienkārši stiprāks Tumšais būs sajaucis galvu šim Gaišajam un tādā veidā licis piedalīties lai kas tas būtu, ko viņi kapsētā īsti izdarīja. Ilglaicīgā atmiņā Taifanam šī informācija varēja arī neaizķerties, taču īslaicīgajā tai vēl vismaz kādu dienu vajadzētu būt tātad teorētiski no viņa varētu mēģināt to izvilkt, arī neizgriežot visu otrādi, kā, pēc kaut kur dzirdētā, to mīlēja darīt Inkvizīcija. Tas bija Daniela kā dziednieka viedoklis. Tādēļ viņš pamēģināja ieskatīties caur mijkrēsli dziļāk, pasniegties un saprast, vai ir palikušas kādas maģiskas iedarbības pēdas uz pārdevēja saprātu vai varbūt tikai kustību centriem, ja kādam izdevies viņu lietot kā dzīvu lelli, kuras būtu viņam samanāmas. It kā jau dziedniekam bija augstāks līmenis, un nebūs taču Taifans sev Nolieguma sfēru uzlicis! Ja tādas pēdas bija, lūkoja, ko var nolasīt. Ja nē, tad vajadzēs spēcīgāku magu, un tas tad nozīmētu, ka sapazīties ar vēl kādu no Dienas Sardzes Taifanam var tomēr nākties.
- Švaki... - Sebastjans novilka, pētot, kā izslēdzas viņa telefons. -Maģijas būs par daudz, domāju, vai arī zona ir reti slikta.
Viņš nobāza telefonu kabatā un paskatījās uz Ņinu. Īstenībā puisis paļāvās uz to, ka Ņina viņu ceļojuma laikā ir ik pa laikam ziņojusi viņu atrašanās vietu, kā viņš bija teicis. Pārbaudījis gan viņš to nebija.
Puisis ieskatījās Krēslā, lai vismaz te, no attāluma saprastu, kas tur ir. Nu, tur, tajā mājā, kas ar visiem mākoņiem virs tās izskatījās kā no vampīrstāstiem izkāpusi.
Un, ja ne mājā, tad kur atrodas robeža, pirms kuras viņiem būtu jāpārvēršas, vieta, kur vēl saimniekiem neziņotu par nākošajiem, tas ir, viņiem.
- Ejam? Cilvēkam redzot par zvēru pārvērsties nevajadzētu, paiesim aizsegā kaut kādā, lai no auto neredz.
Nez, te vispār bija kāds aizsegs? Pārvērsties aiz kaut kāda cinīša un pēc tam rāpus, lai neredz, līst līdz mājai Sebastjanam negribējās.
Turklāt taču lija.
Orfejs ienāca istabā
Aha... Orfejs pamāja ar galvu noteikti pateikšu. Viņš paskatījās uz pēkšņu pārliecību ieguvušo vilkati, lai iegaumētu tā auru un noprasīja Kā tevi sauc un ko tādu tu vari piedāvāt par savu dzīvību?
Eliana, Eliana... nē, Greisai šis vārds pilnīgi neko neizteica, otra citādā vēl joprojām palika svešinieces statusā. - Greisa. Bet tu jau to tāpat zināji? - Gaišmate nedaudz ziņkārīgi pašķieba galvu un palūkojās uz tumšmati. Viņas bija kā nakts ar dienu, tik atšķirīgas un vienīgais, kas saistīja bija Mariusa pieminētais vārds.
- Nu tev tas tā kā būtu labāk zināms. - Burve tikpat vienaldzīgi noteica, cik Eliana bija ieinteresēta šajā sarunā.
- Jā. - Greisa viegli pamāja.
- Bet visticamāk drīz te parādīsies Nakts sardzes darbinieki un ja tu nevēlies runāt ar mani, tad iespējams gribēsi runāt ar viņiem. - Sarkasms ieskanējās sievietes balsī. - Ja godīgi man neinteresē, kur ir scepteris, man gribas atrisināt doto uzdevumu, lai nevajadzētu sadarboties ar Gaišajiem, bet diez vai tas ir tik vienkārši. - Ja tur bija iesaistīta inkvizīcija.
Bija vēl kāds jautājums, kurš uzdzina ziņkārību, kā šī būtne zināja Mariusu, bet Greisa apzinājās, ka visticamāk viņa nevēlas nemaz zināt atbildi.
Magu nenoķēru. Ar nožēlu atzinās Vilis. Stiprām burvestībām Krēslas dziļākajos slāņos uz neilgu laiku var palikt pēdas. Portālus, piemēram, var dažreiz atvērt atkal, kamēr tie nav paspējuši līdz galam aizvērties. Bet šis jau bija praktiski izzudis. Nepaspēju. Viņš paskaidroja ar to pašu sērīgo pieskaņu balsī, bet tad sasparojās. Un ko vilkacis teica? Painteresējās mags, nezin kāpēc pieņemot, ka Kristofers noteikti ir ar tumšo radījumu aprunājies.
Gaidīdams atbildi Vilis pavērās debesīs un centās atrast virzienu, kur pēc biedra sniegtajām ziņām vajadzēja būt Stounhendžai. Uz mirkli saraucis pieri, vīrietis novaikstījās. Ā, nē! Tad laikam Stoungendža tā nebūs. Neizskatās pēc pareizā virziena. Es vienkārši tā iedomājos, ka tā varētu būt sena spēka vieta. Un, tālāk nepaskaidrojot savu domu gājienu, viņš sabēra mutē atlikušās konfektītes no paciņas.
* * *
Taifans lūkojās pretī tumšajam un neko daudz nespēja viņam palīdzēt. Kā vien piekrītoši pamāt ar galvu un nomurmināt kaut ko līdzīgu, kā: man žēl... zem deguna.
Tomēr, kamēr Daniels vēl nebija aizgājis, vīrietis vēlreiz palūkojās uz dienas sardzes darbinieku.
- Lai gan dīvaini. - viņš ierunājās. - Vismaz pēdējās trīs naktis es ļoti slikti guļu. Mani sauc kaut kāda balss. Man liekas, ka vīrieša balss. Bet es neesmu pārliecināts. Varbūt arī sieviete. Es nezinu. Mani kāds ietekmē? - viņš apjautājās tumšajam. Acīmredzami uzskatot, ka Daniels varētu būt gudrāks par viņu.
* * *
- Nav jau tā, ka man interesē tavs vārds. - Eliana noteica. - Bet jā, es zināju. Mariusa dēļ. - viņa atteica.
Iestājās klusums. Sieviete neko nekomentēja uz Greisas izteikumu par labāk zināšanu. Galu galā, Greisa jau bija tā, kurai interesēja, kāpēc inkvizīcija vēlas iznīcināt artefaktu.
Nelikās ka arī draudi par Nakts sardzes ierašanos Elianu ietekmētu. Viņa paņēma glāzi un apgājusi apkārt galdam, apsēdās pie tā.
Viņa izskatījās kā radīta šai mājai un sēdēšanai pie šāda smagnēja galda. Viņa bija dāma un to izstaroja visa sievietes būtība.
Viņa iesmējās, veltījusi Greisai neticības pilnu skatienu. - Tev neinteresē, kur ir scepteris. Bet kā tu vari atrisināt uzdevumu, ja tavs uzdevums ir meklēt scepteri? - viņa apjautājās.
- Tava nepatika pret Gaišajiem ir tik... - viņa pat nespēja atrast vārdus. - teiksim, uzspēlēta. - viņa iztukšoja glāzi un nolika uz galda.
- Es gan viņus pagaidīšu. Varbūt vismaz kaut kas interesants.
Bet tu vari doties, dārgumiņ. Es apsolīju Mariusam tevi neaiztikt. - Eliana pasmaidīja.
* * *
Lietus pieņēmās spēkā un iespējams, ka pārvērsties par dzīvniekiem, nemaz nebija slikta doma. Tad Ņina un Sebastjans vismaz neizmirktu pavisam.
Ceļš, uz kura viņi atradās, nebija pārāk apdzīvots. Vajadzēja vien paiet nedaudz nostāk no tās mašīnas, kur atradās viņu draugs, lai tas neredzētu kā burvji pārvēršas.
Tuvojoties mājai, arvien vairāk pārņēma sajūta, ka patiesībā, gribas iet prom. Tā, protams, bija maģija. Gaišie to apzinājās. Te varēja būt arī lamatas. Bija jābūt uzmanīgiem.
Nonākot pie mājas, Sebastjans un Ņina konstatēja, ka ārdurvis ir vaļā. Idejiski viņi varēja iet iekšā.
* * *
- Endrjū. - vilkacis stādījās priekšā, kad Orfejs jautāja pēc viņa vārda.
- Es zinu, ka jūs nemeklējat mani. - viņš noteica klusākā balsī. - Ja man tiks piedota slepkavošana un līguma pārkāpšana, es izstāstīšu, ko redzēju. To, kas te notika pāris stundas atpakaļ. - viņš noteica, skatienam kavējoties pie Tumšā. Vilkacis bija kaut ko redzējis, tas bija skaidrs. To Orfejs saprata.
No Nike jakas kapuces malas acu priekšā pilēja lietus lāses, un puisis juta, ka drīz jaka nepasargās.
- Es pārvēršos, - viņš norūca, abiem magiem nonākot vietā, kur to varēja izdarīt bez īpašas izrādīšanās publikai.
Drīz uz savādo māju gāja tīģeris. Svītrains. Liels. Gāja tā, kā to prot tīģeri - nemanāmi, klusu. Tuvāk ēkai sāka just maģiju. Te noteikti bija aizsardzība, un gan jau noteikti bija kādi ziņošanas punkti tiem, kas ir mājā. Un Spēka daudzumu gandrīz varēja sataustīt ar ūsām un sajust ar ausu galos esošajām spalviņām.
Tīģeris neļāvās iebiedēties, lai arī apjauta, ka iespēja pašam sekot jau mirušā Gaišā pēdās, kļūst visai reāla. Vai nu Jans ar savu trešo līmeni varēja stāstes pretī kādam, kas ir pirmajā līmenī, vai vispār ārpus kategorijas, pie tam spēku sasūkušam?
Bet tīģeris gāja uz priekšu, un beigās pa durvīm iekšā.
Viņš nevarēja skaļi uzsaukt - Hei! Labdien! Vai kāds ir mājās? - tāpēc turpināja vien iet, līdz būs atradis kādu še esošu.
Iespējams. Bet, lai būtu droši zināms, kādam spēcīgākam būtu jūs jāpārbauda, Daniels neslēpa. Vai varat sīkāk pastāstīt par naktīs piedzīvoto? Teiksim, vai jūs atceraties, ko tā balss saka?
Paralēli tam viņš jau sūtīja Deinam ziņu: Atradu Gaišo, iespējams, naktīs kāda ietekmēts. Steidzami vajag, lai viņu pārbauda kāds spēcīgāks uz svešas iedarbības pēdām. Ar pirmo līmeni te, viņaprāt, nebūtu līdzēts.
Kas gan tevi interesē. - Greisa nodomāja un nobolīja acis, viņa nepavisam nevēlējās šeit uzkavēties, bet Eliana zināja kaut ko par scepteri un nevēlējās to atklāt. Greisai bija nepieciešama informācija, turklāt... maģija, kura valdīja mājā, vai tā nevarēja rasties dēļ sceptera atrašanās šeit? Lai gan būtu muļķīgi kaut ko nozagt un turēt to mājās, zinot, ka kāds meklēs pazudušu artefaktu.
- Notverot to, kurš scepteri ir paņēmis. - Jā, varbūt, Eliana izskatījās pēc dāmas, kurai piedien tumši mājas pakši un lieli galdi, bet Greisa nebija sliktāka, viņa bija lēdija Greisa, kuras tēvs bija ietekmīgs burvis. Tikai viņa mistiskā pazušana nekā nepalīdzēja. Bet dēļ tās viņa ieguva bagātību, ar kuru vēl pietiktu ilgam laikam. Baltmatei bija viss, ko viņa vēlējās.
Burve noraidoši pamāja ar galvu. - Es nekur nedošos. - Balsī ieskanējās apņēmība acīm samiedzoties otras burves virzienā.
- Un ir vēl kas... Kas tev ir Mariuss? - Greisa paspēra soli uz priekšu, viņa zināja atbildi, viņa bija pārliecināta, ka šī slampa bija Mariusa mīļākā, bet vajadzēja pārliecināties. Niknums ieplūda dzīslās, kamēr skatiens aizdomīgi lūkojās svešajā sievietē.
Orfejs kādu mirkli klusēja, pārdomājot iespējamos variantus
Nereģistrēta uzturēšānās, vairāki uzbrukumi bez licences... viņš paraustīja plecus un noteica Manis pēc... ja vēl tevis stāstītais ir vērā ņemams, tad man nav nekādas vēlmes, lai tevi izgaisina Mijkrēslī. Es uzskatu tavus nosacījumus par saprātīgiem un tiem piekrītu.
Ar prāta ietekmēšanu Kriss bija iepazīstināts apmācībās, taču tā arī tas bija palicis skolas sienās, jo ārpus tām bija licenzes, noteikumi, aizliegumi un visādi cita veida apgrūtinājumi. Toties tagad pati Inkvizīcija bija atļāvusi brīvi rīkoties. Kriss pasmaidīja un izmēģināja, kā tas ir iedvest kundzītei pārliecību, ka kopā ar Billiju vienmēr ir bijis arī Kriss, un viņi visi ir draudzīgi padzēruši tēju un papļāpājuši par jebko, kas vien nonāk uz mēles. Gan par svarīgo, gan par ikdienišķo, kas ieraudzīts tikko uz ielas.
"Billijs sūta sveicienus un solījumu atnest jaunos cepumus! Viņam esot jauna recepte." Kriss piemiedza ar aci un iemeta mutē vienu mandeli. "Ar riekstiem."
Kabatā ierūcās telefons, bet sarunas vidū Kriss to nesteidza izvilkt. Arī uz Vila piedzīvojumiem nesanāca atbildēt garāk kā ar galvas mājienu. Portāls bija interesanti, tomēr daudz par jaudīgu Kristofera līmenim. Viņš šobrīd bija atradis sev nodarbošanos un bija pārliecināts, ka vismaz šeit neko dēlī nesalaidīs. Vajadzēja tikai aprunāties ar jauno vecmāmiņu, kurai nu jau vajadzētu atcerēties, kā viņa vienmēr abus puišus bija aicinājusi iekšā un piedāvājusi pie atnestajiem cepumiem nobaudīt tēju ar pienu.
Sibilla ar Vili uz ielas bija palikuši divatā, un, šķiet, īstu ideju, ko darīt tālāk, nebija ne vienam, ne otram. Tas gan nebija nekas tāds, ar ko nevar tikt galā. Sagaidīs, ko Orfejs izspiedīs no vilkača, un ko Kristofers sarunās ar... ko nu viņš tur šobrīd runājas. Un izdomās, ko darīt tālāk. Sibilla katram gadījumam ielūkojās savā telefonā un vēlreiz pārlasīja Jana sūtīto īsziņu. - Man liekas, ka mums ir jādodas turp, kur šobrīd ir Sebastjans un Ņina. Tur notiek kaut kas krietni slikts, ja jau Jans ziņo par negaisa mākoni.
Ņina vien pamāja tādējādi norādot ka piekrīt Janam. Pārvērsties. Tā laikam bija prātīgāk šobrīd. Ilgi nedomājot, sieviete sekoja kolēģa piemēram un tīģerim blakus soļoja vilks. Protams, ka ik pa laikam bija vēlme griezties atpakaļ, taču pie sevis iekšā sapurinoties, Ņina pārliecināja sevi ka tā ir tikai maģija.
* * *
- Nu, labi. - Eliana noteica pēc Greisas atbildes. Pat ja kaut kas Dienas sardzes darbinieces domu gājienā nebija pareizs, tad burve negrasījās ne jautāt, ne paskaidrot.
Viņa piepildīja savu glāzi un turpinādama malkot dzērienu, raudzījās laukā pa logu, kā tur arvien spēcīgāk sāka līt un plosīties negaiss. Nedoties prom bija Greisas izvēle un ja sieviete vēlējās, viņa varēja te tā stāvēt visu dienu un nākošo dienu arī.
Vien jautāta par Mariusu, Eliana palūkojās uz Dienas sardzes darbinieci.
- Tas, kas tev ir Mariuss. - viņa atbildēja un skatiens atkal pievērsās logam.
Ienākot telpā, kurā atradās Greisa un abiem Nakts sardzes darbiniekiem nepazīstamā citādā, tādu viņi arī redzēja ainu. Kā Greisa stāv istabas vidū, bet pie sena un pamatīga galda sēž sieviete. Tumšā burve, kuras aura Nakts sardzes darbiniekiem nebija pazīstama. Tik vien kā pēdas liecināja, ka viņa bija bijusi kapsētā.
Sievietes skatiens pievērsās abiem dzīvniekiem.
- Nedomāju, ka jūsu rīcība ir pieklājīga. - viņa noteica. - Šīs ir manas mājas, nevis zoodārzs. Vai nu pieņemiet cilvēku izskatus un sakat, ko jums vajag, vai arī lasaties ārā. -
Nelikās, ka Eliana būtu agresīvi noskaņota. Katrā ziņā neko vairāk par vārdu kauju, sieviete neuzsāka. Un pie sava galda sēžot, jutās visai droši un pārliecināti.
* * *
Taifans noraidoši pamāja. - Es neatceros gan... es jau pat neatceros vai balss pieder vīrietim vai sievietei. - viņš skumji nopūtās. Un Daniels sajuta, ka burvī brieda tāda kā vainas apziņa. Viņš jutās vainīgs par notikušo.
- Es piekristu pārbaudei. Bet vai to var veikt Nakts sardzes darbinieks? - burvis apjautājās. Lai arī Taifans apzinājās, ka kaut kur ir vainīgs un iesaistīts, tomēr pavisam sevi nodot tumšo rokās viņš arī nevēlējās.
Jau pēc mirkļa Danielam pienāca ziņa no Deina: Cik spēcīgāks? Orfejs neder? Greisa?
* * *
Endrjū samiedza acis pēc Orfeja solījuma pasaudzēt viņa dzīvību.
- Zvēri pie tumsas. - viņš pieprasīja Dienas sardzes darbiniekam.
- Un es zvērēšu, ka izstāstīšu patiesību. - viņš piedāvāja un pacēla plaukstu, virs kuras sabiezēja neliela tumša lodīte.
* * *
- Nē, nē... - večiņa pakratīja galvu. - Ar riekstiem nē. Jūs tak zin, ka man alerģija uz riekstiem. Saki, lai nes tos pašus vecos. Tie man garšoja. Pie tējas. Ļoti labi. - Viņa pasmaidīja, atsedzot muti, kurai trūka visai daudz zobu. - Atceries, kā viņdien sēdējām kopā. Kad te krustojumā saskrējās tās mašīnas. Tas bija interesanti. Vairākas stundas bija ko skatīties. Nu, interesantāk, nekā TV.
A bet šodien te kaut kāds dīvainis klejoja. Man likās aizdomīgs. Tumšās drānās. Seju lāga neredzēju. Kaut ko vēcinājās ar rokām, kā tāds dīvainis. - viņa pārmetoši nogrozīja galvu.
- Varbūt tu tomēr ienāksi? Man vēl nedaudz cepumu atlicis. - večiņa piedāvāja pakāpdamās malā no durvīm un aicinot Kristoferu ienākt.
Kamēr Sibilla un Vilis gaidīja, abu sarunu iznākumu, krustojumā nekas īpašs nenotika. Pat īsti nebija kur uzmanību piesiet.
Pētot telefonu, Sibilla pamanīja, ka laika prognoze ir mainījusies. Ja rīta pusē tika solīts saulains laiks, tad tagad jau apmācies un lietains.
Londonā gan tā mēdza gadīties visai bieži.
Ō! Tas bija skats. Greisa stāv istabas vidū, otra sieviete, kas izskatās pēc šīs drausmīgās mājas saimnieces, sēž un dzer.
Sebastjans neatpazina še mītošās auru, bet nevarēja jau gribēt, lai katrs citādais zinātu visu pārējo citādo auras. Tas, ka Tumšā, tas pats par sevi skaidrs, bet vairāk nekā.
Tīģeris, kas jau bija lieko slapjumu no kažoka nopurinājis priekšnamā, nopurinājās vēlreiz, šoreiz nekādu slapjumu ap sevi neizplatīdams, un pārvērtās par cilvēku.
- Labdien, - glītais puisis elegantajās, gandrīz pilnīgi sausās drānās pieklājīgi sveicināja un pasmaidīja, neizrādīdams sāpes, kas vēl tādu brīdi viņu plosīs, un reizē aizrādīdams, ka lēdijas parasti sasveicinās ar viesiem, lai kādā veidā tie nebūtu nokļuvuši viņu mājās.
- Sebastjans, Nakts sardze, - viņš stādījās priekšā, - sekojam jūsu aurai no Haigeitas kapsētas. Ir nepieciešami jūsu paskaidrojumi, ko Jūs darījāt kapsētā, - puisis izpildīja arī saimnieces prasību pateikt, ko viņi grib.
Nesekoja nekādi apgalvojumi pat par to, ka būtu zināms, ka sieviete tur vispār ir bijusi. Vai tad auras pēdas nevar nojaukt? Tāpat Jans negrasījās atvainoties un taisnoties par ierašanos zvēra izskatā. Pēdas uz paklāja nepalika? Nepalika. Parkets nav saskrāpēts? Nav.
Saņemieties, viss būs labi, dziednieks uzsmaidīja. Diemžēl tāds, kurš tiktu ar to galā, varētu arī nebūt pieejams. Mēs esam tie, kas esam. Bet tūlīt pārliecināšos.
Viņš, ārēji izskatīdamies pēc pircēja, kurš nolēmis sievai apjautāties par kādu produktu, un ar acs kaktiņu Gaišo joprojām pieskatīdams, izlasīja pienākušo īsziņu un aizsūtīja pretī savējo:
Orfejs izseko Scepteri, Greisa izseko Tumšo. Es esmu pie Gaišā, kāda Taifana. Viņā neko neatradu, un man viņš izskatās pēc trešā līmeņa. Vai nu viņu kāds smalki ietekmēja, un tad tas var būt kāda Augstākā darbs, vai arī viņš pats ir Augstākais un čakarē man smadzenes. Esot redzējis sapņus, kuros kāda balss uzrunājusi. Viņš piekrīt pārbaudei, bet grib, lai to veic kāds no Nakts Sardzes.
Īsziņa sanāca gara. Galā Denijs vēl pievienoja adresi, kurā viņi abi šobrīd atradās, un tad nospieda Sūtīt.
Es, Orfejs, Tumšais burvis Orfejs lēnām, gandrīz svinīgi iesāka zvēru pie Tumsas, ka saudzēšu tavu vilkati Endrjū dzīvību, ja tu man izstāstīsi visu patiesību kas te notika un ko tu redzēji par mani interesējošo lietu. savu sakāmo viņš formulēja ļoti uzmanīgi un iespējami precīzi.
Pabeidzis runāt, Orfejs pagrieza savu plaukstu un jautājoši paskatījās uz vilkati. Virs plaukstas tumši mirdzēja maza melna lodīte.
Vilis ļāva Kristoferam vienam pašam tikt galā ar vecmāmiņu. Jaunajiem Nakts sardzes darbiniekiem bija jāmācās un sieviete izskatījās pietiekoši nekaitīga. Mags neuzkrītoši pakāpās nost no namdurvīm, lai neradītu iespaidu, ka noskatās uz notiekošo. Kundzīte varēja sanervozēties. Gaišais bija pētījis Krēslu, tāpēc nezināja, cik daudz ir noskaidrojuši atlikušie biedri un formālie ienaidnieki. Vīrietis pieņēma, ka citi būs rīkojušies tik pat sistemātiski, cik to darītu viņš, un iezīmējuši jau pieminēto vilkaci un šo večiņu kā potenciāli vislabākos kandidātus iztaujāšanai. Pievēris acis, Vilis paskatījās pulkstenī uz rokas locītavas. Patiesībā pulksteņa tur nemaz nebija. Viņš vienkārši centās izskatīties pēc parasta cilvēka, kurš kādu gaida un tāpēc nepacietīgi lūkojas laikrādī. Krēsla bija patukšojusi viņa enerģijas krājumus. Citādais taupījās un izmantoja cilvēkiem raksturīgās viltībiņas.
Sibilla uzradās tik negaidīti, ka, ja Vilis būtu cilvēks, viņš varbūt satrauktos. Bet Vilis bija citādais un zināja ko nozīmē šāda uzrašanās. Burve izklausījās nobažījusies. Mags piekrītoši pamāja ar galvu. Labi, bet pagaidīsim Kristoferu un to tumšo. Jans bija kurš līmenis? Trešais? Viņam vajadzētu ziepju gadījumā noturēties dažas minūtes. Savukārt mūsu jaunais kolēģis pēc tam mūs var nesadzīt vairāk rokā. Bez tam, man izskatījās, ka viņš kaut ko ir uztaustījis. Kapsētā bija vismaz divi citādie. Man bail, ka visi dzenoties pēc viena, mēs otru palaidīsim vaļā. Varbūt, ka ar Kristofera informāciju mēs spēsim izsekot pēdām uz to pašu vietu, kur ir mūsējie. Bet varbūt mums nāksies sameklēt vēl kādu vietu. Gaišais pavērsa seju pret debesīm. Zeme, no kuras viņš bija nācis, nelutināja ļaudis ar sauli. Jebkurš stariņš, kas izlauzās starp mākoņiem, bija dāvana. Izskatījās, ka Londona ir līdzīga. Bet tikmēr! Kāds ir ātrākais veids, kā mēs varam nokļūt turp, kur vēlamies? Vai tikai mums nav jāatrod jauna mašīna.
Visātrāk mēs turp aizbrauktu ar policijas auto. - Sibilla to teica pavisam nopietni. - Īstenībā jau neviens, izņemot tuvākos šoferus, par policijas sirēnām neuztraucas. Toties palaiž garām un uzreiz aizmirst bez kādas prāta ietekmēšanas. - Viņa ieslēdza telefonā kartes aplikāciju un pacentās atrast vietu, par kuru Sebastjans bija atsūtījis ziņu. - Protams, mums ir jāsagaida Kristofers un Orfejs.
Burve pārlaida skatienu ielai, cerībā "noķert" piemērotu auto.
Greisa jau bija nojautusi, ka nekādas lielās pārrunas te nesanāks, tāpēc viņa lūkojās domīgi uz svešo burvi un centās atlauzt viņas čaumalu, lai uzzinātu to, ko baltmate vēlējās zināt. Patiesībā viņasprāt šīs mājas atmosfēra nedaudz šķita baisa pat viņai, turklāt sajūtas joprojām teica priekšā, ka Eliana labprāt vēlētos dueli.
- Tas, kas man ir Mariuss? - Acīmredzot Greisa nesaprata, vai arī... Mariuss viņai bija viskaut kas, reizēm viņas mīļākais, reizēm viņas ienaidnieks, reizēm padomdevējs. Viņa nespēja saprast, kurš no visiem šiem variantiem būtu īstais.
Baltmate atvēra muti vēloties kaut ko teikt, bet kad telpā ienāca abi Nakts sardzes darbinieki viņa nobolīja acis.
Pamājusi, lai tie abi darbojās Greisa aizslīdēja nedaudz nostāk no telpas centra un sakrustoja rokas pār krūtīm. Viņa domīgi paraudzījās uz somiņu, kuras dzīlēs gulēja telefons.
Lamatas nebija...vismaz pagaidām.Arī Greisa bija šeit kas jau bija gaidāms. Un tas, ka otra Tumšā nebija agresīvi noskaņota, kaut kā nesaskanēja ar apkārtējo vidi. Bet lai jau. Arī viņas prasība pārvērsties bija saprotama. Taču Nina nepārvērtās. To jau bija izdarījis Jans, tādēļ sieviete pagaidām palika vilka formā. Nekad nevarēja zināt kas drīz notiks.
Gaišā skatiens kavējās pie Daniela sejas, kad tas smaidot solīja, ka viss jau būšot labi un Dienas sardzes darbiniekam tā vien likās, ka Taifans tā īsti līdz galam netic Daniela solījumam. Vai uzmundrinājumam. Nu, vienalga.
Abiem citādajiem veikalā neviens īpaši nepievērsa uzmanību. Danielam pat lāga nebija jāizliekas, ka viņu interesētu preces.
Kamēr Daniels gaidīja īsziņu, gaišais turpat grozījās un īsti nezināja ko iesākt.
Pārāk ilgi nebija jāgaida. Dienas sardzes darbinieka telefons vēstīja par pienākušu īsziņu. Tās saturs vēstīja: Savāc viņu un aizved uz St Dunstan in the East baznīcu. Lansels paskatīsies.
* * *
Lai arī Sebastjans bija pārvērties, Eliana neizskatījās apmierināta. Viņas skatiens diezgan caururbjoši vērās uz Ņinu, kura acīmredzami negrasījās izpildīt viņas lūgumu.
- Nedomāju, ka jums ir tiesības tā uzvesties. Tikai tādēļ, ka esat no Nakts sardzes. Ierasties dzīvnieka formā ir atklāta agresija.
Vai nu uzbrūciet, vai arī es nevēlos redzēt dzīvniekus savā mājā. - tumšā tomēr uzstāja uz savu.
- Kapēc es nedrīkstu būt bijusi kapsētā? - Eliana apjautājās. - Kāpēc man jāpaskaidro, ko es tur darīju vai nedarīju? - viņas skatiens ciešāk nopētīja tīģerpuiku.
Mājas saimniece Greisai īpašu uzmanību vairs nepievērsa un tumšā varēja savā kaktā stāvēt gluži kā mēbele.
Arī telefons, gaišmates somiņā, gluži kā sazvērējies, klusēja.
* * *
Vilkača acis samiedzās ciešāk, lūkojoties uz Orfeju. Un kad burvis bija izteicis savu zvērestu, arī viņš pamāja un spēji sagrābis tumšā burvja roku, to paspieda. Ļaujot tumšajām lodītēm saplūst vienā.
- Te bija Kalass. Spēcīgs tumšais. Bet tas sīkums. Viņam bija kaut kas tāds! Tik maģisks, ka no tā žilba acis. Viņš nodarbojās ar pēdu slepšanu un tad uzbūra portālu un devās prom. Kādu stundu pirms jūs ieradāties. - Endrjū blenza virsū Orfejam gluži vai izbaudot savu pārākuma sajūtu. Ka viņš zināja ko tādu, ko Dienas sardzes darbinieks nezināja.
Policijas mašīnas nemaz tik bieži pa Londonas ielām nekursēja. Jo īpaši tad, kad tādas vajadzēja. Taču Sibilla pamanīja citu marķēto transorta līdzekli. Ātro palīdzību.
Pētot telefonā Sebastjana atsūtītās koordinātas, burve secināja, ka abi gaišie kolēģi atrodas visai tālu no viņiem. Un par ar visu operatīvo transportu ceļā paietu vismaz pusstunda, ja ne vairāk. Ņina un Sebastjans atradās ārpus Londonas ziemeļu virzienā, kamēr viņi paši kaut kur Stratfordas apkārtne.
Atbildei pienākot, tā tika nekavējoties izlasīta, pēc kā Dienas Sardzes darbinieks atkal pievērsās Taifanam.
Jums veicas. Jūs pārbaudīs Nakts Sardzes pārstāvis, pie sevis viņš nodomāja, ka tas būs ļoti augsts pārstāvis. Taisieties, mums jādodas uz tikšanās vietu.
Foruma dzinējis: Invision Power Board (http://www.invisionboard.com)
© Invision Power Services (http://www.invisionpower.com)