Dēkaiņi, [C], [GP], [HP] Opcijas

[Bizii van Dope]

Jūras ūdens bija praktiski gluds kā spogulis. Tikai šur tur uzņirbēja pa kādam viļņu kuprītim. Vai nu noslēpumaina kuģa radītiem, vai nu arī kāda neredzama ūdens dzīvnieka izraisītiem.
Ūdens bija dzidrs un skaidri atspulgoja katra atslpulgu, taču tas arī bija kā vāks un nodalīja svešo virszemes pasauli no pavisam svešatnīgās ūdens pasaules.
Nevienam nebija izdevies caurskatīt ūdens virsmu. Un neviens tātad nezināja, kas slēpjas ūdenī. Un, ja, ko nebija lemts uzzināt, tad labāk izturēties pret to kā pret kaut ko tādu, kas nepastāv un nav.
Un tā te tas arī bija. Pelēkos un visādos citādos apmetņos ieslēpušies tēli steidzās uz kaut kurieni un kā sapņu ilūzija izplēnēja putukrēmīgajā miglā, kas klāja savādo jūru un ostu.
Šī, cik varēja noprast bija osta, jo šur tur no miglas iznira pa kādam kuģa mastam, buru fragmentam vai kuģa apveidam, taču neko par noslēpumaino vietu tas nestāstīja.
Paskatoties uz aizmuguri varēja saredzēt kādas brūnas divstāvu mājas jumtu.
Pie krastmalas stāvēja divas mucas. Neviens gājējs nelikās par tām ne zinis un pat nedomāja par zagšanu.
Migla slēpa šo piejūras vietu vai miestu no septiņiem svešinieku stāviem gaisīgajā parādībā…

Šo rakstu rediģēja sirds1: 14.10.2007 11:52

[Margo]

OOC: Jā, vispār Anke ir vīrietis, taču tāpat to skaidri nevarētu pateikt, jo pšlaik viņš viscaur ietinies apmetnī un stāv pret jums visiem ar muguru.

Anke bija aizdmājies un fantazējis par savu gaidāmo ceļu un pieņemto darbu. Pieņemto - ranrirs uzskatīja, ka atrodoties šeit viņš pierādīja, ka ir gatavs strādāt šī vīrieša labā, lai arī kas viņš bija. Jā, tieši tas viņu nedaudz biedēja. Kas bija šis mistiskais vīrietis ar, kā viņš pats bija minējis - spējām?
No pārdomām jauno vīrieti iztraucēja sarunas, kas norisinājās turpat viņam aiz muguras. ANke idzirdēja Lidijas vārdu. Tas lika saausīties. Viņš tikai nedaudz pamīņājās, taču nepagriezās pret pārējiem. Anke uzmanīgi ieklausījas sarunā. Par elfiem Anke bija dzirdējis un arī vienu tādu savu ceļjumu laikā Ankem bija nācies sastapt. Vai tiešām šīs brīnumainās radības varēja citos izraisīt tādu izbrīnu? Diez vai par ranririem arī kāds tā domātu? skumji nodomāja Anke un nopūtās. Savā ziņā viņš arī bija īpašs. Vēl iepriekš viņš nebija saticis nevienu sev līdzīgu. Viņš bija daudz meklējis, taču velti. Vai vispār kads kaut ko zināja par šīm būtnēm? Anke nespēja uz šo jautājumu atbildēt. Viņš aizvēra acis. Tad lēni pagriezās, noņemdams kapuci. Viņš lēni pietuvojās runājošo bariņam.
Labs vakars, Anke noteica, uzburdams sejā nedaudz lietisķu smaidu. Kā dzirdēju arī jūs atrodaties šeit pēc tā paša uzaicinājuma. Viņš palocīja galvu, paskatīdamies uz visiem klātesošajiem. Mans vārds ir Anke.
Jaunais vīrietis vēlreiz palocīja galvu, atglauzdams kādu garāku matu cirtu, kas aizsedza viņa kreiso aci. Par sevi vars Anke neko neatklāja - pagaidām.

Šo rakstu rediģēja NorthSee: 15.10.2007 17:31

[rudo lapu vilcēn...]

Pelēkos svārkos tērpies zvirbulēns lēkāja pa aizmiguša vulfora somu. Saule gan jau plaši lēja savus starus pār zemi, likdama svinēt dienu visām tās radībām, taču viņš, ietinies zaļganpelēkā apmetnī, noguldījis galvu uz saliektas rokas, daudz par to nelikās zinis. Trīs dienas nebija gulēts, noskaidrojot un pierakstot. Nu varēja atvilkt elpu, vismaz mirkli, pirms doties tālāk savās gaitās.
Zvirbulēns pikti iečirpstējās un pacēlās spārnos.
Apjucis vulfors pamodās un piecēlās sēdus. Viņš nebija manījis teju neko, kas norisinājās apkārt, bet nu, pamodināts varbūt diezgan netaktiski, pamanījās vienā elpas vilcienā aptvert vai nedraud briesmas un nekas, kopš agrās rīta gaismas, kad viņš nolicies guļus, nav mainījies.
Nekas nebija mainījies, tikai nu viņš bija nomodā.
Izstaipījies un brīdi pabaudījis saules gaismu, Revends apcerēja iespējas, ko darīt tālāk. Ceļš veda uz priekšu, tomēr pirms sešām dienām saņemtā vēstule lika viņam vilcināties. Vai maz bija jēga atrisināt Senzemes mīklas, noskaidrot cik patiesas ir teiksmas, ja viņš varēja noderēt kur citur? Iespēja vēlreiz pārbaudīt sen jau kaut ko notikušu skatoties uz to, ko piedāvāja vēstules autors, šķita garlaicīga.
Brīdi parakājies šķiet bezizmēra pleca somā, Revis izvilka biezos linu vākos iesietu grāmatu, no kuras, savukārt, izcēla vēstuli. Vēlreiz to pārlasījis, viņš izlēma. Zaudēt ko nebija, viņam vēl visa dzīve priekšā.
Sakārtojis atkal somu, rūpīgi aizsprādzējis apmetni ap pleciem, smaidot pārlaidis skatienu tuvākajai apkārtnei, viņš pievērsās vēstules otrai pusei. Sešas dienas bija pagājušas, nu bija laiks doties jaunā ceļā. Varbūt kādreiz par viņa piedzīvoto rindosies plaukti, pilni ar grāmatām Mēnesnīcas bibliotēkā? Kas zin!
Ievilcis dziļi elpu, vulfors noskaitīja vajadzīgos vārdus.

Saulainais mežs un miglas pilnā piekraste bija ass kontrasts, liekot Revim pārsteigumā noelsties. Kur viņš bija? Deguns viegli trīcēja, cenšoties uztvert smaržas, ausis grozījās uz visām pusēm, lai palīdzētu viņam noskaidrot kur īsti atrodas, kamēr acis sazīmēja miglā vairākus stāvus, kas kļuva skaidrāki.
Vēstules autors bija minējis ko par citiem biedriem, bet kas viņi bija? To vajadzēja noskaidrot pašam. Bet vai viņš pats neizraisīs izbrīnu? Kapuce nebija uzlikta, par to viņš nebija aizdomājies, kaut gan, tā rādās, derēja. Nu visi, kam vien nebija slinkums, varēja apskatīt cilvēcisko seju, kuras vaibstus, mazliet īpatnējus, vērta vilka deguns, nedrošībā mazliet pieglaustās ausis un zaļās, dziļās acis, ar viegli sudrabainu spīdumu.
Nolēmis labot to, kas varbūt vēl labojams, vulfors veikli pārvilka pāri galvai kapuci. Tas nešķita aizdomīgi, ņemot vērā, ka daļa pārējo arī slēpās zem kapucēm. Varbūt gan tur pie vainas bija drēgnais, miglainais laiks? Lai nu kā, tas bija nokārtots, ja vien kāds no, šķiet, topošajiem ceļabiedriem jau nebija viņu pamanījis un ievērojis neparastos vaibstus, par ausīm nemaz nerunājot.
Nolēmis to noskaidrot, daļēji, un uzzināt vai arī pārējie ir Karla Hameka noalgotie, vulfors ievilka dziļāk elpu un devās tuvāk lielākajam pulciņam. Daži pa ausu galam saklausītie vārdi ļāva nojaust valodu, kurā runāja lielākais vairums. Viņš gan nebija drošs, vai visi viņa teiktie vārdi skanēs pareizi.
-Labdien vai labrīt vai labvakar!- viņš droši iesāka. -Atvainojiet par traucējumu, nezinu kurš diennakts laiks šobrīd šeit varētu būt. Tomēr ne jau tādēļ vēršos pie jums. Vēlējos jautāt, vai jūs pazīstat Karlu Hameku vai Lidiju Maglēru?- balss bija droša un neparastā seja, cerams, labi paslēpta kapuces ēnā, ļaujot saskatīt vien viegli spīdošās, tikko jaušami sudrabotās, zaļās acis.

[Eņģeļu gūstekne]

Atkal redzēšanās ārkārtīgi iepriecināja elfu, taču jautājums ko uzdeva Dernolls par to ko Adrians visu šo laiku darījis manāmi apstulbināja. Ko gan viņš varēja teikt draugam, kā gan viņš varēja noņemt labākā drauga priekšā bērnu dienu masku-jaukā, jautrā vazaņķa un pateikt, ka visus šos gadus ir slepkavojis un ui kā slepkavojis, kā gan viņš varēja pateikt elfam, ka ir nogalinājis daudzus-bērnus, pieaugušos, sievietes un vecus ļaudis, iznīcinājis pat ciematus un ar to lepojies un lepojās joprojām? Jūstess to nespēja un varbūt nevajadzēja arī. Beigu beigās viņš Dernijam tikai atbildēja.
Ehh... neko ievērības cienīgu, tu jau mani pazīsti, skraidīju apkārt pa pasauli.
Taču acīs bija redzama skumju izteiksme, kas gan patiesi veiksmīgi tika maskēta, taču labs draugs uzreiz pamanītu melus, De Vilkrafts vienkārši jutās vainīgs par to, ka nav spējis pateikt puisim taisnību. Pēc kāda mirkļa atbrīvojies no Dernolla tvēriena elfs pietrausās kājās, piekārtoja zaļos matus un palūkojās uz Marti. Zemu noliecies Adrians stādījās priekšā.
Adrians Jūstess De Vilkrafts, priecājos redzēt tik skaistu dāmu un jūs būtu?
Pa vidu iepazīšanās tekstam elfs vēl bija noskūpstījis sievietes roku un dzirkstoši uzsmaidījis. Vēl platāku smaidu, sejā radīja neticība elfiem, kas iekšēji lika Adrianam skaļi un gardi smieties.
Ak, patiesi, šai jaunkundzei ir pilnīga taisnība, kā jūs varat apšaubīt elfu eksistenci ja tādi kā es un mans draugs Dernolls stāv jums tieši priekšā kā uz gleznas uzzīmēti? neesiet, jel, muļķi un noticiet.

[Roviela]

Marti pārstāja smieties, un tagad skaisti smaidīja rādot pieklājīgi mazlietiņ pavērtās lūpās spoži baltos zobus, un drosmīgi ļāva savādajai būtnei ar zaļajiem matiem, elfam, par kuru patieso izskatu un eksistenci viņa līdz šai dienai neko nebija nojautusi, noskūpstīt sev roku un, kad viņš bija galanti stādījies priekšā, atbildēt:
- Marti Lorinda Līvo, mans kungs. Kas jūs atvedis šurp? Ne tas pats, kas šķiet, mūs visus?

Viņa paskatījās uz nesenāk klāt pienākušajiem:
- Esiet sveicināti, kungi! Tā izskatās, ka mēs neviens te neesam ne Karls Hameks, ne Lidija Maglēra, vismaz neviens pats nav atzinies, ka viņu tā sauktu.
Marti bija jautri. Stāv viņi te, tāds bariņš savādnieku, miglainā ostā un gaida kaut ko. Cik tas jocīgi izskatās no malas! Un viņa prata paskatīties uz sevi no malas un pasmieties kopā ar skatītājiem par to, ko ieraudzīja.

[Līg]

Viņa jutās kā mazs bērns par kura naivumu tagad smejas. kur viņa bija nonāusi? Kādā aptrakušo bariņā?
Lūk sieviete, kasizskatās kā no aizlaikiem nākusi un divi vīrieši, kas apgalvo, ka ir elfi, pie tam vienam no tiem mati ir zaļi. Tas bija neticami.
gribējās to visu izpētīt un uzdot miljoniem jautājumu, jo visa šī sitācija meitenē radīja iekšēju satraukumu un uzbudinājumu.
Tātad līdz šim Aurora bija dzirdējusi tikai Marti, Dernolla un Adriana vārdu, kaut gan uzradušies bija vēl. Bet prāts bija pārāk noņemts, lai pievērstu uzmanību tam, ka pašas vārds pārēiem jorpojām bija miglā tīts.

Šajā rīta miglā meitenes jau tā bālā āda izskatījās vēl bālāka un to tādu padarīja arī satraukums.
-Es apšaubu elfu eksistenci, jo tas gluži vienkārši ir pret jebkādiem fizikas un zinātnes likumiem,- ironiski uzsmaidījusi, viņa atkal centās apgalvot to pašu. Nevarēja tā būt. pasakas nekļuva par īstenību. Tāpat kā Aurora nekādi nespēja noticēt, ka šie te ir elfi. Jā, savādi viņi jau izskatījās, bet tas gluži labi varēja but arī kāds maskējums par ko viņa vēl nebija dzirdējusi.
Melnie, garie mati tika pārlikti pār vienu plecu.
Neizlēmīga, savāda, biedējoša un neizprotama situācija. Ejiet nu un noticiet, ka jūsu priekšā stāv elfi. Tas nebija iespējams. Tomēr tā savādi ģērbusies, taču skaistā sieviete gan viņiem ticēja.

-Un kā gan es varu būt muļķe, ja gluži vienkārši neticu pasakām?- nu jau balss bija ieguvusi spīta pieskaņu, kamēr tievais un vijīgais ķermenis noņēmās ar būra turēšanu. Aivijs joprojām negribēja likties mierā.'Tagad jau putns pat ar savu knābi centās atvērt būrīša durtiņas.
Viņš bija jālaiž. Viena īpašība Aurorai un viņas krauklim bija vienāda. Spītība. Aivijs neapstāsies, kamēr nebūs tās durtiņas atvēris, tāpēc pacēlusi savu bālo roku viņa atvēra durtiņas un tūlīt pat sajuta kraukli nolaižamies uz pleca. Viens zilo acu skatiens viņa virzienā, un Aivijs palika mēms un mierīgs.

[Elony]

Elons nolema, ka vajag kārtīgi iepazities ar pārējiem. Viss liecināja, ka arī viņi ir izsaukti tapat kā viņš no citam pasaulēm.
No citam pasaulēm... Ko tas vispār nozīmēja? Vai daudz bija šo pasauļu? Ar ko tās atšķīrās no viņa pasaules? Tik daudz jautājumu bija un atbildes varēja dot tikai Karls Hameks, vai Lidija Maglēra.

Elons gaja pie pārejiem, viņš bija atmetis apmetni atpakaļ, tapēc bija labi redzamas viņa bruņas un ieroči pie sāniem. Pietrūka tikai ķiveres, kas bija ielikta somā, bet ne jau karot Elons nāca...
Viena radība sākumā viņam likās jocīga, atgādināja vilkati, bet tomēr nebija Tumsas radība, viņš to juta. Tas bija divaini, bet Elons labak sastapās ar kādu, kas izskatās pēc vilka, nevis ir ir īsts vilkatis.

"Esiet sveicināti," palocijies visu priekšā, iesaka runāt Elons, "Es esmu bruņinieks, Gaismas un taisnības aizstāvis, ko dēvē par paladinu. Mans vārds ir Elons Elatīls. Tāpat kā jūs, esmu aicināts šeit ierasties un mēs būsim biedri šajā uzdevumā, kas pēc šī Karla Hameka vārdiem ir svarīgs."
Elons pievērsās Dernollam un Adrianam.
"Es nāku no zemes, kur elfi ir vien mīti un leģndas. Runā, ka sendienās daudzi elfi devušies no mūsu zemēm prom... vai jūs zināt ko par Dalidaru? Trim diželfu ķēniņvalstīm? Šie vārdi jums ko izsaka?" Elons minēja savas zemes nosaukumu un leģendu par senajām ķēniņvalstīm, ja šie elfi bija no viņa pasaules, tiem vajadzeja ko par to zināt.
"Negribu but uzmacīgs, vienkārši mani tas interisē, jo tas nozīmētu, ka elfi manā zemē nav vienkārši gajuši bojā pirms tūkstošiem gadu..."

[rudo lapu vilcēn...]

Rādījās, ka neviens te nav vēstulē minētā pavadone vai arī kāds cits, kas pazīst vēstules autoru. Neko darīt. Tomēr iepazīties, kā rādās, derēja. Vismaz daļa to jau darīja.
-Priecājos iepazīties.- viņš atbildēja paladinam. -Reveledins Meridinats no Isakijas.- tas tika teikts arī pārējiem, kas varbūt klausījās.
Tad vulfors nolēma pieklājīgi atkāpties un nejaukties sarunā par elfiem. Rādījās, ka būtnes, kas viņa dzimtenē nav nekas neparasts dažiem šeit šķita kā nākušas no pasakas. Neviļus viņš pasmaidīja. Nez ko viņi teiktu par vulforu pašu? Ja vien, protams, viņam līdzīgas būtnes jau nemita viņu ierastajās pasaulēs. Par to gan viņš šaubījās, bet neko nevarēja zināt.

[Roviela]

- Priecājos iepazīties, kungi! - Marti nozibināja skaistās acis un pietupās elegantā revernasā - tā, kā to dara ar apmetni mugurā, nevis kleitā. Tas viņai iznāca pilnīgi dabiski, un kā savādāk - viņa pie tā bija pieradusi kopš bērnības. Par elfiem un viņu zemēm Marti nezināja neko, tāpēc klausījās, kas taps atbildēts.

[Margo]

Anke veltīja sieviešu dzimuma pārstāvēm savu sirsnīgāko smaidu, bet vīriešu priekšā vielgi palocīja galvu. Bariņam pievienojās vēl kāda būtne. Vīrietis, viegli palocījies, sasveicinājās ar šo radību. Anke. viņš tikai atkārtoja un nedaudz uzsmaidīja.
Kamēr citi runāja, Ankem radās iespēja nopētīt klātesošos. Viņam piemita māka izdibnāt par cilvēka personību pietiekami daudz, vērojot cilvēku kustības, mīmiku un runasspējas. Līdz šim šī māka viņu nebija pievīlusi. Anke to darīja prasmīgi. Tik prasmīgi, ka citiem nerastos aizdomas. Cilvēki šeit bija salasījušies tik dažādi. Elfi, cilvēki, bruņinieki. Par Reveledinu Anke neko daudz nevarēja spriest. Ar šādām būtnēm viņš vēl netika sastapies. Pie vulfora Ankes skatiens pakavējās visilgāk.
Manā zemē gan elfi nav izzuduši, bet ir ļoti reti sastopami, pieklājīgi teica nke. Šajā kompānijā, vismaz pagaidām, citas viņa prasmes daudz nelīdzēja, tādēļ derēja iesaistīties sarunā, lai noskaidrotu kaut ko vairāk par citiem. Īpaši jau šo neparasto būtni. Nenācies savos klejojumos daudz tādu redzēt, taču pie mums elfi tiiek turēti lielā cieņā. Viņi vislabāk pazīst mežus, ļoti daudz zina par dziedniecību. Anke zināja pastāstīt. Elfi un ranriri... viņš nedaudz kavējās pie šī vārda, taču tad tekoši stāstīja tālāk, Vienīgās maģiskās būtnes, kas vēl nav pametuši manu dzimto zemi.
Ranriri. Viņš zināja tikai vienu. Un tas pats stāvēja šet. Viņam pat nebija pierādījumu, ka kāds no viņa rases vēl staigāja pa šo zemi. Elfi jau bija retums, bet par Ranririem klīda vien cilvēku stāstīti mīti un nostāsti. Par ranririem Anke bija uzzinājis no kāda veca vīra, kurš ciemā tika uzskatīts par jukušu. Daudz kas no viņa teiktā patiesi bija īsts, tādēļ Anke cerēja, ka ranriru vēsture, ko bija stāstījis večuks, bija patiesa.

Šo rakstu rediģēja NorthSee: 17.10.2007 19:03

[Lianjuks]

Etna domīgi sēdēja kājas sakrustojusi, viņa negribēja runāt, jo nebija par ko. Neviens šobrīd nelikās pietiekoši vērts lai ar to runātu. Un vai tad kāds gribēja runāt ar viņu. Visvairāk viņu šobrīd interesēja Krā un viņa sugas māsa, bet piecēlusies kājās viņa nomurmināja, kaut ko par vientiesīgiem radījumiem un nedaudz atkāpās no bara.

[Semijs]

Dernolls ievēroja, ka Adrians kaut ko no viņa slēpj, kas lika elfam nedaudz uztraukties. Abi viņi bija labi bērnības draugi, kuri šķiroja noslēpumus, palīdzēja viens otram, kad vajadzēja un neatstāja viens otru nomaļā. Pirms Adrians atbrīvojās, Dern's viņam iečukstēja ausī.
-Parunāsim par to, pie glāzes vīna.-
Elfs pieslējās kājās un ievēroja, ka Adrī ar visiem sāk sveicināties, izlēmis ņemt piemēru, Dern's nedaudz kautrīgā balsī teica.
-Dernolls... Prieks ar visiem iepazīties..-
Sarunas tēma grozījās ap elfu eksistenci un to izmiršanu, nedaudz noskumis, Dern's teica.
-Daudzās vietās, mūsu skaits strauji krītās, dažās vietās pat vairs nav neviena elfa, vai arī ir patvērušies kaut kur no orkiem un gobliniem - mūsu mūža ienaidniekiem. Pa saviem entajiem ceļojuma gadiem, esmu sastapis pārāk maz.. pārāk maz elfu. Man bailes, ka mana un Adrī rase sāk lēnām izzust...-
Nopūties, Dern's piebilda kautrīgā balsī.
-...Un mums jādara visu, lai to atkal atgriestu atpakaļ..-

[Elony]

Cik Elons noprata, tad šie elfi nebija no viņa pasaules un par to nezināja. Elfi Elona pasaulē laikam bija miruši.
"Mums katram ir vēlēšanās, ko mēs gribētu mainīt pasaulē. Varbūt, ka tas tik tiešām būs iespējams..." skumjā balsī, bet ar zināmu cerību piedevu runāja Elons. "Man nav ne jausmas, kas ir mūs šeit aicinājis. Bet viņš laikam ir ļoti varena būtne. Viņš zināja, ka es būšu ar mieru pamest savu pasauli, lai gan parasti to nedarītu.
Taču man rādās, ka vairāk biedru mums nebūs. Jo vairāk neviens neparādās. Tagad atliek sagaidīt to sievieti, kas minēta vēstulē."
ELons nejuta ļaunumu nevienā no klātesošajiem, te nebija ne vilkaču, ne vampīru, ne tumsas bruņinieku. Tiesa, bija tā, ka daļa klātesošo nebija īsti saprotami, īpaši elfi. Vai viņi spēja noslēpt savas sirds nodomus un tieksmes? Vai ari tas bija citāds ļaunums, līdzīgs karalim tirānam? To paladins nespēja noteikt, viņa daļa bija Tumsa, nevis Ļaunums un diemžēl tas bieži nebija viens un tas pats.

[Roviela]

Marti klausījās, ko citi runā, pie sevis viegli smaidīdama. Elfi... nekad viņa neiedomātos, ka tādi patiešām ir, un tad vēl viens nedzirdēts vārds pievērsa viņas uzmanību tam, kurš bija teicis, ka viņu saucot Anke.
- Atvainojos, mans kungs, jūs teicāt "ranriri"? Ja vārdu 'elfs' es vēl esmu dzirdējusi, tad šādu gan nekad. Kas viņi ir? - jaunā sieviete noprasīja. Tumšzilās acis vērās tieši un atklāti Ankes zaļajās acīs.

Gaidot atbildi, viņa dzirdēja jaunākā elfa žēlošanos par elfu izzušanu un tikko novaldīja uz mēles dzēlīgu ieteikumu vairāk precēties un gādāt vairāk bērnu. Atturēja vienīgi tas, ka viņa itin nemaz nezināja, kāds elfiem ir dzīvesveids, un, protams, viņa saprata, ka šāds ieteikums drīzāk ir apvainojums.

[Margo]

Anki šī saruna sāka ieinteresēt. Vēl daži no viņu vidus izteica svu viedokli par elfiem. Anke tikai nošūpoja galvu. Cik viņi visi bija dažādi. Dažādi ārēji, dažādi savā iekšējā pasaulē un piederībā. Pēkšņi kāda sieviete bija iejautājusies par ranririem. Anke lēni pagrieza galvu. Jauno vīrieti bija uzrunājusi Marti. Viņa acis sastapās ar šīs sievietes acīm, bet viņš nejuta mulsumu.
Nebrīnītos, ja Jūs par tiem nebūtu dzirdējusi, Anke laipni skaidroja, nenovērsdams skatienu. Pat mūsu zemē viņi ir liels retums. Par ranriru izcelšanos vien vēsta nostāsti. Anke nopūtās un turpināja. Ranriri izskatā līdzinās cilvēkam, taču ranriri nav cilvēki. Tās ir maģiskas būnes, kuras spēja pārtapt par dzīvnieku un tām piemīt pārdabiska veiklība. Katrs ranrirs spēja pārvērsties tikai par vienu dzivnieku. Bija tādi, kas spēja pārvērsties par putnu, peli, kādu meža zvēru. Neviens nevar pateikt kā katram jaundzimušajam tika izvēlēts viņa dzīvnieks., kā arī to cik īsti garš bija ranriru mūžs. Kāda leģenda vēsta, ka pēc nāves ranriru dvēseles pieņem savu dzīvnieku veidolu un arvien mitinās mums līdzās.
Anke pavēstīja to, ko viņš pats zināja par savu rasi. Ilgi viņš bija meklējis atbildes, taču nesekmīgi. Ankem nepietika ar to, ka ziņas par viņa tautu nebija mīts, jo viņš taču bija pierādījums tam. Šī Ankem bija neatrisnāma mīkla. Vieglāk bija par to nespriest un nedomāt, dzīvojot vienkārša cilvēka dzivi.
Stāstot šo stāstu Ankes vaigs kļuva nedaudz drūms un viņš nolaida skatienu. Tad viņš pavērās miglā. Nojausdams, ka sievietē tas varētu radīt aizdomas, viņš atkal nedaudz pasmaidīja un paskatījās viņas acīs. Viņš nevēlējās, lai kāds pašlaik zinātu par viņa noslēpumu. Pagaidām ne.

[Roviela]

Jaunā sieviete uzmanīgi noklausījās stāstu.
- Cik dīvaini! Es esmu lasījusi grāmatu, kurā ir šādas būtnes, tikai viņus sauca savādāk - par jātniekiem-vilkačiem. Tāds neveikls nosaukums, jo viņi nemaz visi nepārvērtās par vilkiem, bet katrs par savu, savādāku dzīvnieku. Vēl tur bija rakstīts, ka viņi ir vareni karotāji, it īpaši zvēru izskatā, un burvji arī, kas prata sajaukt prātu saviem pretiniekiem ar ilūzijām. Par to, kas notiek ar viņiem pēc nāves, tur rakstīts nebija, bet bija kaut kas teikts par to, ka viņiem ir atgadījusies kāda liela nelaime, kurā gājušas bojā viņu sievietes, un tāpēc viņi izmirst. Jo jauktās laulības vairs nekas nesanākot, bērni neesot tādi. Tā tur bija rakstīts! Es nezinu, pati nekad nevienu tādu neesmu redzējusi. Viņi kā cilvēki esot skaisti, bet īstenībā dzīvojot citā pasaulē, no kuras atnākot tikai laiku pa laikam, kā paši vēloties, - viņa paskaidroja, neuzkrītoši nopētīdama sarunubiedru. Glīts! Tas bija redzams uzreiz, bet vairāk pēc tik īsas sarunas grūti pateikt.

[Margo]

Anke uzklausīja jaunās sievietes stāstu un nošūpoja galvu. Jā, ir redzama līdzība starp šīm būtnēm, taču es nedomāju, ka ranriri un, kā Jūs bildāt, jātnieki-vilkači ir viens un tas pats. jaunais vīrietis sprieda, saraucis pieri. Viņš neprata radīt ilūzijas, taču viegli prata aptīt cilvēkus ap pirktu, taču šīs spējas nenāca no viņa ranrira asinīm, bet gan no gadiem ilgas dzīvošanas blēžu un spēlmaņu vidū. Vilks, Anke spēja pārtapt par vilku, tikai šādā izskatā viņš nebija ar nevienu cīnījies. Un kā bija ar ranriru sievietēm? Viņš savu klejojumu laikā nebija sastapis nevienu. Varbūt tomēr ne viss, bet daļa Marti stāstītais bija attiecināms uz ranririem. Pēc nelielas pārdomu pauzes, Anke turpināja, Kaut gan... viņš atkal nogrozīja galvu, savā ziņā kāda daļa Jūsu stāstītā atbilst ranriru raksturojumam.
Marti teiktais patiesi lika aizdomāties. Kaut gan tas arī varēja būt vien mīts. Vīrietis pavirši notrauca matu no acs, virs kuras rotājās nelielais vilka attēls. Tad viņš nedaudz ciešāk savilka savu apmetni, sakārtodams pleca somu. Tad viņš pavērās uz vienu, tad otru pusi, nopeētīdams apkārtni. Ceru, ka šis nav kāds viltus piedāvājums, Anke lietišķi noteica, atkal paveroties uz sievieti. Šķiet, ka neviens no mums nav sastapis šīs vēstules autoru vai arī sievieti vārdā Lidija. Kā mēs varam būt droši, ka šis nav kāds viltīgs triks vai vienkārši ļauns joks? ievaicājās Anke. Jautājums bija adresēts Marti.

[Roviela]

Marti piekrītoši pamāja
- Jums taisnība - izdomājumu no īstenības grūti atšķirt, un ko gan cilvēki nepiedomā klāt, lai izklausītos interesantāk, it īpaši, ja paši neko skaidri nezin. Ō! Tādus brīnumus izdomā, ka nevari saprast, no kurienes tas viss.
Viņa mazliet pamīņājās, platais apmetnis sašūpojās, un Marti iesmējās, atbildot uz Ankes pēdējiem vārdiem:
- Ak! To mēs nevienam te nevaram zināt. Klau, ja ilgi neviens no šiem diviem, kas mūs uzaicināja, te neparādīsies, nekas cits neatliks kā ieņemt kādu kuģi un kļūt par pirātiem. Tie savādie vārdi vēstules otrā pusē, tie, droši vien, nestrādās, lai tiktu atpakaļ, kā jūs domājat?

[Elony]

Eldo apdomāja Marti teikto. Viņu mulsināja, ka daudzi runāja jūs, runājot ar kādu vienu personu. Tā viņa pasaulē nebija parasts.
"Tev taisnība, Marti Lorinda Līvo, jo mēs nākam no dažādām vietām, kas visas ved uz vienu vietu - šejieni. Domājasm tie vārdi ir domāti, lai aizvestu uz šo pasauli un šo konkrēto vietu. Tas nozmē, ka tie nevestu atpakaļ uz mūsu zemēm."
Elons saprata, ka šī bija avantūra, kas prasīja uzticēšanos svešiniekam un paļaušanos uz veiksmi. Viņš tam bija pakļāvies, riskējis un nonācis šeit.
"Bet pavadones joprojām nav... Te nu mēs esam - būtnes no dažādām un savādām pasaulēm, bet nezinām kāpēc un kas mums jādara..."

Krā pietecēja pie Auroras, sāk vicināt spārnus un ķērkt uz otru kraukli krātiņā.

[Līg]

Aurora visu šo laiku stāvēja klusējot. Visi šie cilvēi...viņi runāja ar tādu pārliecību. It kā elfi tiešām pastāvētu. Tas nebija iespējams. Kaut gan , jā, visām pasakām šie divi bija atbilstoši. Tās dīvainās ausis un...un pat nedaudz sarkstot bija jāatzīst, ka viņi bija izskatīgi. Daudzu tautu folklorās elfi minēti kā ļoti izskatīgas būtnes. Ai, ko tur...
arī pārējie nebija necik mazāk dīvaini. Un meitene pat brīnījās par sevi. Parasti viņa jau sen būtu paspējusi uzdot vismaz desmitiem jautājumu katram no šiem viesiem, taču šoreiz viņa stāvēja klusi pat vārdu savu nenosaukusi. Ausis tomēr bija pilnīgi vaļā un ieklausījās visā teiktajā.
Lai gan prāts gan atteicās ticēt.
Tas taču bija...neiespējami. Nu jā, tāpat kā daudz kas viņas pasaulē. Tomēr šie acīmredzot nākuši no dažādām pasaulēm...Tas nozīmē, ka pat ja Auroru tagad dzītu prom viņa nekustētu ne no vietas, līdz nebūtu uzzinājusi visu iespējami par šo.

[Margo]

Anke pamāja, vēlēdamies atbildēt uz Marti jautājumu, taču sarunā iesaisījās trešā perona. Ankem nebija nekas pret lielāku kompāniju. Derēja iepazīties, ja ar šiem cilvēkiem tagad kobā būs jāstrādā. Ja būs jāstrādā. Anke joprojām nebija pārliecināts vai viņu pavadone tmēr parādīsies. Ja arī neparādītos, viņš vismaz bija ticis sveikā ar veselu ādu. Pēddzinis ar saviem vīriem nebūtu viņu želojuši. Anke atcerējās par neveiksmīgo darījumu. Viņa ceļa somā joprojām atradās viņa laupījums. Anke sev nosolījās, ka pēc iespējas ātrāk atbrīvosies no šī priekšmeta.
Sakārtojis pleca somu, Anke nopētīja vvīrieti, kas bija iesaistījies sarunā. Viņš Marti uzrunāja vārdā, taču vienalga tas pauda cieņu pret dāmu. Ankem tas likās savādi, bet viņš saprata, ka dažādās pasaules malās, dažādās pasaulēs bija dažādas kultūras, dzīvesveidi, tādēļ neko par to neteica.
Piekrītu, Anke palocīja galvu un noteica, Šaubos vai šie vārdi mūs aizvedīs atpakaļ uz mūsu mājām. Tas taču ir izdevīgi arī šīs vēstules sūtītājam. Šķiet, vēstulē kaut kas bija minēts par to, ka mums nevajadzētu doties prom.
Šī doma darīja Anki nedaudz nemierīgu. Bet varbūt pat bija labāk, ka viņš vairs nevarēja atgriezties. Šeit vīņš vismaz bija drošībā. Vismaz tā Ankem šķita. Viņš aši uzmeta skatienu apkārtnei, tad atkal palūkojās uz saviem saruna biedriem.