Dižās Ķīnas apsēstība [C][PZP], [C][PZP] Opcijas

[Demiurgs]

Tātad darbība norisinās senajā Ķīna 222. gadā p.m.ē. (ņemsim vērā to, ka visam nav jābūt ideāli atbilstošam reālajai vēsturei un notikumiem).
Ķīna tikai nesen ir apvienojusies zem valdnieka Ciņa Šihuandi varas. Tiek uzsākta Lielā Ķīnas mūra celtniecība lai pasargātu valsti no ziemeļu iebrucējiem. Tikmēr robežas apsargā drošsirdīgu karavīru pūlki un cietokšņu nepieejamie mūri. Valsts ir drošībā no ārējiem iebrukumiem, arī valsts iekšienē vis sāk nokārtoties. Nelielie dumpji tiek apspiesti, miermīlīgi vai ar spēku, likumi un valsts struktūra jau gandrīz izveidojusies. Problēmas izčākst viena pēc otras, pat dumpinieki saprot, ka apvienotā valstī dzīvot labāk un drošāk. Vienkārši sakot jaunā valsts plaukst un zeļ.
Bet kādu rītu valdnieku pamodina skaļš bļāviens tieši pie gūltas gala. Ciņš uztrūcies savā priekšā ierauga sev pretī plati blenžam galma burvi un gaišreģi, vēl pēc mirkļa pa durvīm iesteidzas sargkareivji, un sastingst ieraudzijuši burvi, bet burvis velvienu reizi iekliedzas pārdabiski skaļā balsī un nokrīt bezsamaņā.
Burvis nekavējoties tiek aiznests pie dziednieka, bet tas visu dienu nomocījies neko nespēj pasākt.
Nākošajā rītā valdnieku atkal pamodina burvis taču šoreiz pilnīgi mierīgi, un saka –Dēmoni un gari aprīs šo zemi- burvis dodoties prom no valdnieka gūltas vēl ieber viņam gūltā sauju zelta un sudraba amuletu – Tik karotāju nāks pie tevis lai glābtu mūsu valsti-.
Dienas laikā pie valdnieka ierodas arvien vairāk vēstnešu ar ziņām, ka valstī uzradušies ļaunie gari un dēmoni kas uzbrūk pilsētām un ciemiem nežēlojot nevienu. Valdnieks iet konsultēties pie burvja bet tas tikai atkārto –Gaidi kamēr atnāks visi!! Gaidi kamēr atnāks visi!!-

Tātad jūs, spēlētāji, būsiet šie karotāji.Jūs visus uz galvas pilsētu un imperatora pili būs atvilcis neizprotams spēks, vienkārša nepārvarama velme doties tieši turp!!!
P.S. šī būs mana pirmā lomu spēle, tapēc neatteikšos no palīdzīgas rokas un kritikas!!!
______________________________________________________________________________

Kopš galma burvis sajucis prātā pagājušas jau trīs dienas. No visām valsts pusēm pie imperatora joprojām plūst lūgumi pēc palīdzības. Taču armija ar visu netiek galā. Un imperators lēnām krīt izmisumā.

Iestājoties vakara krēslai pie Imperatora pils galvenajiem vārtiem nomainās sardze un notiek kas negaidīts. No ēnām vārtu tuvumā lēni parādās tumši stāvi viens pēc otra iznākot lāpu gaismā. Sargi izkliedz brīdinājumus un jau gatavojas uzbrukt taču negaidīti atveras smagie vārti un tajās parādās vājprātīga paskata večuks. Pils burvis ar rokas mājienu apklusina sargus un ar majienu aicina varoņus iekšā.

[Eņģeļu gūstekne]

Arī NīKe neuzticamu mazliet noslēpumainu skatienu uzmetusi burvim izslīdēja laukā pa durvīm. Ak, cik žēl bija noskatīties kā nabaga sargs mirst. Meitene iesmējās un izlaida baltos matus. Tie nokarājās līdz pat pakaļai. Nī nostājās iepretim kādam skaistam baltam zirgam, Tas piecēlās uz divām kājām un nikni nosprausloja. Gars tikai pasmaidīja un ar ledaino roku noglauda tā purnu. Nomierinies draudziņ. Viņa nočukstēja un melnajās acīs nozibēja dīvains asinssarkans spīdums.

[Flora]

Leo mierigi sekoja parejiem āraa... nonākuši pie zirkiem, dēmons neizvēlēdamies paķēra aiz pavadas pirmo zirgu un pagājis dažus soļus uz priekšu apstājaas, lai dzirdētu, kas bus tālāk...

[kikjo]

Ar klusu apbrīnu aplūkojusi skaistos dzīvniekus, Hoshi, ļoti lēni un uzmanīgi pieskārās tuvāk stāvojošajam. Šie skaistie lopiņi tik bieži bija viņai palīdzējuši, ka būtu nepieklājīgi just ko citu, bet reizē ar sajūsmu sejā atspoguļojās neviltos prieks, viņi beidzot tā īsti sāka kustēties, un varēja cerēt, ka būs vēl daudzi ātri pārceļojumi kur viņa varēs, izbaudīt tieši uz ko ir spējīgs šis konkrētais lopiņš. Viņa nebija ar pīpi uz jumta, bija samērā bieži nācies šos smukulīšus zagt, lai saprasu kurš no tiem salūzīs pēc neliela gabaliņa bet kurš aizvilks līdz beigām. Lai kā arī nebūtu, pirmo reizi viņa nopriecājās, ka ir šeit.

[Demiurgs]

Leitinante nemaz necenšoties apveltīt kādu no jaunajiem ceļabiedriem ar skatienu klusi, nosvilpās un vēroja kā no nelielā zirgu bariņa viņai pretīm panāca ļoti skaista ķēve, tas bija izcils zirgs, dāvana no Imperatora par labu dienestu un drosmi. Leitinante pagājās zirgam pretīm un pieliekusies klāt kautko tam iečukstēja un zibenīgi uzlēca tam mugurā.
Viņa jau sāka lēnām virzīties uz vārtu pusi kad no turienes atskanēja bļāvieni, leitinante izvilka zobenu un jau metās uz vārtiem taču tad pa tiem ieskrēja pāris asinīm nošķiestu sargu, viņi bija izbijušies ne pa jokam, taču vārtu otrā pusē valdīja pilnīgs klusums.
-Ei, jūs, kas noticis-
Leitinante uzbļāva sargiem, tie pamanījuši viņu pieskrēja klāt un sveicināja nometoties uz vina ceļa.
-Mums uzbruka kundze. milzīgi briesmoņi pārējie sargi ir pa galam, taču mēs paspējām iesprukt pa atvērtajiem vārtiem, šķiet ka tie nespēj ienākt pa tiem.-
Sargi izskatījās pārbijušies, taču Leitinante tikai viegli sarauca uzacis.
-Kāda nekaunība uzbrukt pašai imperatora pilij, šķiet ka viņus attur kāda burvestība. Labi, vīri informējiet burvi. Mēs dodamies ceļā.-
Leitinante mierīgi jāja uz vārtu pusi, abās rokās turot zobenus, zirgs pats gāja pareizajā virzienā, kad viņa bija tieši vārtu priekšā varēja redzēt vienīgi tumsu aiz tiem taču nekā cita tur nebij, ja neskaita tumšas ēnas strauju paslīdēšanu garām.

[rudo lapu vilcēn...]

Vigli appliķējis zirgam pa kaklu, dēmons viekli uzkāpa tā mugurā un saudzīgi parāva pavadas, viegli aizvadīdams dzīvnieku pakaļ leitnantes staltajai ķēvei. Viānm nebija vēlēšanās atklāt to, kas ir patiesībā, tādēļ dēmons nolēma patēlot cilvēku, līdz brīdim, kad vairs nebūs citas eispējas kā atklāties.
Izdzirdis kliedzienus, Innons sarauca pieri. Tie envēstīja neko paŗāk labu.
Turpat jājot dažus soļus aiz leitnantes, viņš dzirdēja visu īso sarunu. Iekšā kaut kā auga nemiers, taču tas bija kluss. Ja tiki iekšā, tiksi arī ārā. viņš sev peikodināja.
Drošības labad pārbaudījis, vai zobens nekur neķeras, viņš viegli paskubināja zirgu.

[kikjo]

Klusi nolamājusies Hoshi pēdīgi uzlēca zirgā un piesteidzās pie pārējiem. Saglabāt mieru palīdzēja tikai ilgā pieredze viņas īpašajā nodarbošanas veidā kurš drebošas kājas un sasvīdušas plaukstas nepieļāva. Satvērusi pāris nažu viņa nomierināja zirgu un sekoja pārējiem uz vārtu izeju. Viņa bija pietiekami maz dzīvojusi, lai domātu par iespēju neiskļūt no šejienes dzīvai. Tiesa, vienai daļai viņas ceļabiedru šī iespēja bija daudz lielāka, bet spēlējot kauliņus varēja iemācīties vienu noderīgu lietu. Dzīve ir risks, vai nu tev uzkritīs tas ko tu esi saucis vai arī nē. Kauliņi ir mesti, pāŗripināt tos nevar.
Visvairāk viņu satrauca iespēja, ka zirgs varētu satrakoties un viņu nomest, ja tā tad labi nebūs, bet citādāk....

[Sol Invictus]

Visu šo laiku Mei bija klusējusi vērojot un mēģinot izprast notiekošo. Īpaši jau sarga nāve lika viņai apjaust, ka viņa iepinusies ne visai patīkamā padarīšanā, neskatoties uz to, ka burvis piedāvāja bagātīgu atalgojumu - un tieši bagātību Mei kāroja - viņa cerēja izvairīties no šī piedāvājuma, jo cīnīties pret ļauniem gariem un dēmōniem un pa vidu pašai atstiept kājas viņa nevēlējās, taču burvja piesolītās ''izklaides'' palicējiem viņu biedēja gandrīz tikpat, tāpēc viņa nolēma sekot. Pie vārtiem viņa izvēlējās sev melnu ērzeli un uzlēca tam mugurā. Izdzirdot par uzbrukumu pilij viņai sametās šķērmi, tomēr atgādinājusi sev, ka patlaban nav lielas izvēles viņa sekoja leitinates aicinājumam doties ceļā.

[Skalds]

Haku gribejas iesmieties lūk viņu sagaida zirgi.
Viņam bija jaizdoma, ka labak pateikt, ka viņam ir jau savs zirgs. Īsts kavalerijas zirgs, nevis šie. Nesteidzīgi aplūkojis zirgus viņš secināja , ka labākie lopiņi tikuši ķīniešu skuķei un tam demonam kuram pirms brīža parādījas vilka ausis. Haku nolema paskriet pieskrejis pie leitnantes zirga viņš iesaucās man pašam ir jau zirgs es to tūlīt atvedīšu.. Dēmonu uzbruks viņu īpaši nesatrauca. Tikai asinim lika riņķot staujāk. Veisu kādreiz tā arī bija teicis tevi nogalinās ... Viss aizmirsti viņu.. Haku pat neievēroja, ka pēdējo vārdu pateicis skaļi. Uzlicis roku uz katanas Haku skriešus nozuda tumsā.

[Demiurgs]

Leitinante paskatījās uz Haku un pamāja ar galvu.
-Lai tā būtu, taču ieteiktu pasteigties mums laika nav tik daudz kā domāju. ja jau monstri uzbrūk pilsētai mums jātiek ar to galā un jādodas ceļā.-
Viņa pacēla skatienu uz vārtiem un izjāja tumsā. Ielās, kas bija apkārt pilij, bija sakārti un iededzināti lukturi, taču šķita ka kāda ēna tos aizsedz, lukturi dega taču gaismu nedeva!!!! Valdīja piķa melna tumsa, nekāda kustība pagaidām nebija manāma.

[rudo lapu vilcēn...]

Viegli apskubinājis zirgu, Innons apstājaš līdzās leitnantei. Acis nesteidzīgi slīdēja paŗi apkaŗtnei. Tumsa skatienam nebija paŗāk liels šķērslis. Taču šī tumsa nešķita gluži dabīga.
Kaut aks te nav laģā. Pavisam noteikti. viņš aizdomaš samiedza acis.
Nāsis nedaudz noraustījās, cenšoties saost kādu smaržu.

[Flora]

Leo seddeja savaa zirga...tas bij diivaini - zirga muguraa viņš nebij sedeji jau ļooti ilgu laiku...taču jat vel prata, to laikam aizmirst nevar...
Pamazam demona uzmaniibu piesaistiija arii apkart notiekošais. Viņš pamanija diiivaino tumsu visapkaart...
pusim taa nepatika...
peekšni pusis saraavas. Viņš bija aizdomajies par visiem iepriekšējiem gadiem un laiku pirms ieslodzišanas citaa dimensija...Viņš vairs neatcerejas kaads viņš bija tad, taču leo saprata ka nupat viņš noteikti vairs neliidzinas demonam...viņam nepatik tumsa...viņam bija apnikusi vientuliiba un vienaldziiba, kas nepartraukti apņema viņa pratu...visvarak viņam patiktu atrasties kada mierigaa sabiedriba, kas kaut ko dara ar kaadu merķi un kur viņam buutu draugi - lai gan ko šis vaards iisti noziimee, demons vair neatcereejas...

Katra ziņaa pusis sekoja pareejiem, ar katru briidi juzdamies arvien labaak...
vieniigi divainaa tumsa biedeeja..

[Demiurgs]

Leitinante lēnām virzījās uz priekšu, taču jau pēc neilga brīža viņas zirgs pats no sevis apstājās, un dusmīgi nosprauslojās. Priekšā, tumsā varēja redzēt kā atveras acis kuras zaļi spīdēja !!, varēja arī sadzirdēt smagu elsošanu un tā liecināja ka radījums nav viens pats, tam blakus atvērās vel citas acis, taču tās bija mazākas. Atskanēja rēciens un tie metās uzbrukumā. Pats lielākais metās virsū leitinantes zirgam, taču viņa ātri pajāja malā un monstrs paskrēja garām virsū pārējiem!!

[rudo lapu vilcēn...]

Sekodams tūlīt aiz leitnantes, 'demons ar katru zirga sperto soli saspringa. Viņam tas nepatika, pavisam noteikti nepatika.
Parādoties ačim, viņš ciešāk satvēra zobena spalu. Leitnante izvairījās no pirmā nezvēra, aks viņai uzklupa, atvēlot tam brīvu piekļūsānu Innonam.
Izrāvis zobenu, dēmons ar tā spalu tēmēja tieši starp zaļajām acīm. Kaut aks te nebija kā vajag To varēja just.
Stāt! līdz ar sitienu, viņš skaļi iesaucās. Kāpēc mums uzbrūkat? jautājums varēja šķist muļķīgs, taču viņš tā nedomāja. Vēl vajadzēja noskaidrot kas ir tie, kas uzbrūk, pirms viņus nevajadzīgi nogalināt.

[Demiurgs]

Monstrs izvairījies no lēnīga dūriena ar varenu lēcienu uzleca uz tuvākās mājas jumta, arī paŗejie mazākie kas vel nebija uzbrukuši darīja tāpat.
-Stāt!! Kāpēc uzbrūkam!!-
Ar izsmejošu toni atkārtoja monstrs, tas sāka smieties, pēc mirkļa jau visapkārt skanēja smiekli.
Taču leitinante neviena nemanīta bija izvilkusi zelta medaljonu, viņa to pacēla gaisā un no tā izlauzās žilbinoša gaisma, tā norima taču lukturus vairs nesedza tmušā ēna un ielas bij apgaismotas, tagad tumši mutuļi līda pa zemi, tie zivēlās līdz Nī-Kei un izveidoja tādu kā 'melnu viesuļvētru tai rinķī.
Bet nu arī monstri bija redzami, tie līdzinājās satīriem taču tiem bija gari asi nagi un ragi, to zobi nebij pārāk lieli, no dažiem varēja redzēt pilam sargu asinis.
Uz mirkli apžilbināti tie ātri atguvās un nu jau visi reizē metās uzbrukumā, viens no tiem metās leitinantei tieši sejā, taču p''ec zibenīga cirtiena tas novēlās zemē bez galvas.

Šo rakstu rediģēja Demiurgs: 20.11.2006 18:18

[rudo lapu vilcēn...]

Neciešau, kad mani izmēda. vārdi izklausījās pēc rūciena.
Uz mirkli dēmonam apžilba acis. Medaljona izstarotās gaismas dēļ. Līdzko skatiens noskaidrojās, atsākās arī uzbrukums. Satīriem līdzīgie atgādināja dzīvniekus. Tā kā arī pats Innons bija dzīvnieks, pie tam plēsējs, klusi asinīs ieurdējās mednieka instinkti.
Tumšās acis samiedzās un pēc mirkļa tuvākajais satīrs varēja izjust asu zobena pieskaŗienu. Dēmona kustības bija straujas, taču ne nāvējošas, drīzāk brīdinošas.
Uz mirkli tika atgreizti zobi dīvainā smaidā, parādot dēmona ilkņus.
Atbildiet kapēc, un varbūt paliksiet dzīvi! viņš nikni uzsauca.

[Flora]

uzbrukums pārsteidza Leo. šķiet, arī viņa zirgu, jo tas saka celties pakaļkājās un satraukti dīžļāties.
pusis izrāva sev aiz jostas aizbāsto garo dunci un cieši satvēra rokā. Uzbrukumā viņš nedevās, taisni otrādi -nemierigais zirgs saka kāpties atpakaļ, taču dēmonam izdevās viņu savaldīt pietiekami, lai tas nemestos prom. Leo īsti nesaskatīja ko viņam priekša esošie biedri dara, taču cerēja ka viņam nebus jāiesaistās kaujā, ja tāda bus...

[Eņģeļu gūstekne]

Nī-Ke bija pārsteigta, viņa nolūkojās kā apkārt ceļās tumšs vēja mutulis, saraudātās acis iedegās asinssarkanas rokā uzzibsnīja mazas adatiņas tās izlidoja cauri viesuļvētrai izsitot vietām dziļus caurumus, tās trāpija arī dažiem monstriem kas uzbruka citiem un izgaisa, vai pareizāk sakot atgriezās pie Nī šīm adatiņām vajadzēja šiem velna sūtņiem izraisīt drudzi, tā kā viņi bija monstri vairāk palēlināt viņus un pataisīt tādus lēnīgus, pēc neilga brīža meitene pacēlās vēl nedaudz augstāk virs zemes nekā citkārt un šī mutuļojošā masa viņai apkārt tika pāršķelta neika 23 vietās ar asām svītrām.

[Skalds]

Haku izskrējis laukā pa vārtiem uzreiz ievēroja tumsu, bet tā viņam netraucēja. Viņš spēja redzēt tumsā.
Cieši piespiedies sienai viņš skrējā taisni uz priekšu. Un ieskrēja kaut, kur precīzāk kādā. Tam kādam bija gari nagi un ragi, un nelieli zobeļi.
Haku instinta vadīts paleca sānis šis impuls izglāba viņam dzīvību. Tad nomierinājās un sāka runāt klusā sanoša balsī. Viņš pat neapjēdza, ko runāja, vārdi nemaz nebija svarīgi. Pēc kāda īsa brīža briesmonis sagrāba savu kaklu un sāka to plosīt. Haku labprāt būtu pavērojis tā pašnāvību, bet bija jāsteidzas tālāk.
Paskrējis tam garām viņs iemetās tuvajā šķersieliņa. Pie sienas stāvēja dažas kastes, pakāpies uz tām vampīrs nokļuva uz jumta. Vi''nš metās skriet. Pēc kāda laika viņs noleca lejā un ielavījās, kādā šaurā un aklā ieliņā. Vinš iesaucās Rej, Rej, sadzirdējis kluso bubināšanu , haku piegāja tuvāk. Tur jau stāvēja viņa . Reja nepacietīgi mīņājās. Noglaudis zirgam purnu un atsējis saiti, vampīrs uzleca seglos. Un tad viņi sāka auļot, lūk ko nozīmē kavalērijas zirgs. noteica viņš pašapmierināti smīnot.
Pēc kādām 10 minūtēm viņs jau tuvojās pilij. Zirgs satrakojās novaldījis novaldījis to. Viņs satvēra pavadu un pamanīja iemeslu, Tas bija virpulis unbriesmoņi .Viņš nolēma nogaidīt.

P.S. piedododiet par pareizraktību .

[kikjo]

pārējo saviļņota, Hoshi lieki nekavējās, bet arī pārāk tuvu nedevās, viņas ieroči nebija piemēroti tuvcīņai. Daudzi no viņas biedriem bija daudz stiprāki par viņu, bet tas nekavēja nedaudz piepalīdzēt, izvilkusi dažus metamos nažus viņa tos precīzi lidināja uz briesmoņu pusi, asi pārbraukusi ar plaukstu pāri zirga skaustam, satvēra nākamos un turpināja uzbrukt, tiesa, svarīgākais bija palikt dzīvai nevis aktīvi cīnīties, šeit viņas prasmes nebija paŗāk labi izmantojamas, tumsa viņai netraucēja, bet dzīvnieks bija nobijies, un varēja jau arī neajuši trāpīt kādam komandas biedram, daudz neprātojusi viņa aizlidināja vēl paŗi, un aizauļoja uz otru pusi. Šī cīņa nebija domāta viņai, labāk bija aizstāvēties, nevi uzbrukt, tas neparastais vīrietis ar savu zobenu cīnas ļoti labi, tikai uzdod muļķīgus jautājumus, un arī kareive tā neko, viņi tiks galā arī bez aktīvas manas palīdzēšanas, tiesa mazliet piesegt jau es varu. Un gars, cīnās tā kā prieks skatīties, es šeit īsti nesaskatu savu lomu, šai komandā un uzbrukumā. Bet cerams, ka vismaz vēlāk es būšu vairāk noderīga kā pašlaik.

[Demiurgs]

Kad Nī-Kei sacaurumoja ēnu tā pēkšņi saplaka ar griezīgi sīcošu skaņu, tad tā pa vējam aizlīgoja prom tumšajās debesīs. Monstru vadonis to pamanījis, nikni nošņācās.
Tie monstri kuri vel nebija paguvuši uzbrukt paskatījās uz savu vadoni un aizmuka kur kurais. Vienīgi vadonis vel brīdi uzkavējās, un to rūgti nožēloja, jo līdzko viņš apgriezās lai bēgtu, tā ap viņa kājām aptinās virve ar galā iesietiem akmēņiem, tas nogāzās no jumta. KAmēr tas vel vārtījās pa zemi, leitinante tam pie rīkles pielika zobenu, tas nomierinājās.
-Kas jūs tādi esat, un kāpēc mums uzbrukāt?? Atbildi un tu mirs ātri!!-