"Dragāras Pilārs", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

Vijīga melodija izskanēja tālēs, kad stabule piekļāvās Devana lūpām. Viņš spēlēja un jaunekļa pirksti liegi dancoja pa mūzikas instrumentu.
Zeltaini mati ieskāva puiša jauneklīgo seju un dzidri zilas acis kavējās pie meitenes, kura bija apsēdusies pie jaunekļa kājām un lūkojās uz viņu sapņainām acīm. Dziesma sasaucās līdz ar vēja balsīm, kuri šalca savu stāstu par pasaulē redzēto. Un Devans ieklausījās vēja balsīs. Un viņa mūzika dzirdēto izspēlēja stabules balsī.
Viņi sēdēja uz akmeņiem. Sniegainas kalnu virsotnes sniedzās mākoņos, taču te, kur viņi bija iekārtojušies, bija silti. Saule sildīja un pat vēji, kas sasaucās ar Devana stabuli, likās augumu glāstām siltām rokām. Te viņš allaž nāca spēlēt. Šī bija viņu vieta. Augstu debesīs. Klinšu ieskautiem.

Tā bija jautra un dejot aicinoša melodija, līdz vienā mirklī tā aprāvās. Tik strauji, kā nocirsta, norauta...
Meitene pacēla galvu no Devana ceļiem, uz kuriem tā bija noslīgusi un viņa bažīgi palūkojās uz valdnieku. - Mans Kungs? – viņa klusi apjautājās, skatienam raugoties Devana sejā.
- Csst! Moira! – jauneklis pielika pirkstu pie lūpām, palūgdams meiteni paklusēt. Viņš izskatījās domīgs un it kā censtos kaut ko saklausīt. Bet viņa izskatījās apjukusi. Atrāvusies no valdnieka, meitene nezinādama ko iesākt, steigšus ņēma sapīt savus garos, sarkanos matus bizē.
Roka, kas turēja stabuli, bija noslīgusi gar sānu. Līdz Devans nolika mūzikas instrumentu zemē un piecēlās. Viņš aizgāja līdz klints dzegai.
Ja vien apkārt vēl joprojām nesvilpotu kalnu vēji, klusums būtu pat nomācošs.

Moira paņēma rokās Devana stabuli. Viņa piecēlās un aizgāja līdz puisim. Līdzīgi, kā viņš, raudzījās tālumā, taču nesaprata uz ko jāskatās. Tad neks cits neatlika, kā gaidīt. Līdz Devans pagriezās pret viņu. - Mums draud briesmas. – viņš noteica. Taču, pirms meitene bija paspējusi ko pajautāt, jauneklis jau turpināja. - Sameklē Malevonu. Saki, ka man vajag ar viņu runāt. – viņa pamāja. Lai arī pūķienei bija simtiem jautājumu, kurus viņa vēlējās uzdot, meitene apvaldīja savu ziņkāri. Valdnieka pavēle bija svarīgāka par viņas ziņkārību.
Moira pasniedza Devanam stabuli un atkāpusies viegli, izrādot cieņu, pielieca galvu valdnieka priekšā. Tad viņa pārvērtās par sarkanu pūķi un aizlidoja.

Ātri Dragāru aplidoja ziņa, par Devana aicinājumu, Pilārā pulcēties drosminiekiem, kuri vēlējās doties viņa uzdevumā.
Nebija gan skaidrs, kas par uzdevumu. To nemācēja izstāstīt neviens bards. Taču, jādomā, ka atbildes tiks sniegtas zelta pūķa mājvietā. Dragāras augstākajā celtnē. Pilārā.

Diena, kad tikšanās bija nolikta, bija silta un saulaina. Bet tā bija jau visu pēdējo ciklu. Vētru un lietusgāžu periodi bija atkāpušies, lai ļautu saulei spīdēt. Arī naktīs debesis bija skaidras un zvaigznes pie tām spoži spīdēja. Pēc tām varēja atrast ceļu. Taču, kuram gan bija jāmeklē ceļu, lai nokļūtu pasaules centrā. Ikviens pūķis zināja, kur tas atrodas.

Drosminiekiem bija atvēlēta liela zāle. Augstiem griestiem, kuru velvēs atbalsojās pat katra sīkākā skaņa. Nevērīgi pavilkta kāja, pat klusāk izteikts vārds. Marmora grīdas, uz kurām izlikti sarežģīti raksti. Kolonnas turēja augstos griestus. Zāle bija izdekorēt ar valdnieka dzimtas baneriem. Zeltainās krāsās, garām bārkstīm, kas plīvoja vieglā vējā.
Te vietas bija tik daudz, ka pūķi varēja uzturēties pat pūķu formā. Tomēr, neviens to nedarīja. Tā pūķiem bija pieņemts. Neiet valdnieka mājvietā savā pūķa izskatā.

Telpā bija daudz smalki veidotu, garu galdu un tiem piestāvoši krēsli. Galdi bija novietoti divās garās rindās, gar zāles malām un krēsti tiem abās pusēs. Zāles vidū atstājot brīvu vietu staigāšanai. Uz galda atradās lielas karafes ar dzērieniem un turpat arī bija atrodami dārgi, no zelta veidoti biķeri. Ja nu kāds vēlējās veldzēt slāpes, pēc mērota tāla ceļa.

Viņu pasaulei draudot briesmas. Tas bija viss, ko bija izdevies dzirdēt, ieklausoties klusās runās. Taču, paraugoties uz skaisto dienu, vai tā varēja būt patiesība? Tieši kādas briesmas varēja draudēt pūķu pasaulei tik skaistā dienā...

[Urdrunir]

Viens pēc otra visi dažādo pasugu pūķi pameta cīņas lauku un devās kaut kur projām. Batiram pavisam viegli kņudēja mugura. Tā bija tā sasodītā maģija, kas biezēja visapkārt. Karotājs noskurinājās un ciešāk sagrāba cirvi. Lielais ierocis nomierināja. Ar to viss bija skaidrs,- aso galu centies iebakstīt pretiniekā un nekādas izlikšanās. Bet kaušanās vismaz pagaidām bija beigusies un viņš pats bija piekritis uzticēt tālāko plānu kalšanu pārējiem biedriem. Bet kā, lai viņš piedalās plānu izpildē, ja viņi visi mēģina nolīst pa kaktiem?!

Batirs paraustīja plecus un atstāja sarkano jaunuli sēžam uz grīdas. Viņš savu pretinieku nebūtu centies ņemt gūstā. Mirt ar ieroci rokā vai mukt ar kājstarpē iežmiegtu asti,- tie bija jēdzīgi iznākumi. Auklēties ar neērtiem gūstekņiem nebija viņa stils. Tāpēc melnajam pūķim arī nelikās svarīgi, ka Orests pamanās aizmukt projām. Īgni purpinādams viņš vilkās pakaļ visiem burvjiem. Blinkas aura uzmācās arvien spēcīgāk. Bet tagad tā vairs nebija pārsteigums. Batirs nebūtu melnais pūķis, ja nebūtu vismaz kaut ko iemācījies par apkārtējo maldināšanu. Cieši sakniebis lūpas, resnis neteica ne vārda. Tikai ļauni ar acīm durstīja sudraba pūķi. Ja viņš nerunā nemaz, viņš nevar pateikt neko lieku.

[Mattiass]

Arī Elgārs, paraustījis plecus, nolēma sekot Batiram, un godīgi arī pabrīdināja:
— Es viņu nesargāšu. Manis pēc, lai dara, ko grib, — tas par Orestu.
— Bet tikpat labi vari arī nākt līdzi, — viņš jaunieti paaicināja. — Nedomāju, ka Sairesam tevis sevišķi pietrūks.

Attieksme pret Arlidena auru viņam bija līdzīga, kā Batiram.
— Jau atkal divi mira, lai tu varētu dzīvot.
— Zinu un atceros, mana sirdsapziņa.
Visticamāk, līdzīga saruna šobrīd risinātos Elgāra prātā, ja viņam sāktu braukt jumts. Bet varbūt uz to pusi jau bija? Raju pūķis domās atmeta ar roku. Varbūt uz to pusi bija Blinka.

[Romija]

Kīra bija perfekts pierādījums tam, kā velti virināt muti un neko nedarīt. Uz viņas izsmējīgo jautājumu pat nebija jēgas atbildēt, un par to, ko Marko bija izdarījis visas šīs ķezas vārdā, viņš nejutās vainīgs, tāpēc arī bez paša gribas tas netika izvilkts no burvja laukā.

Bet vienu lietu gan viņš bija pamanījis — ka lielākā daļa spēja tikai apvainot un gaidīt, kad viņiem kaut ko pateiks priekšā, nevis paši domāt, ko darīt pasaules glābšanas labā.

Kad ieradās Batirs, Marko saspringa vēl vairāk. Ja pārējie bija tukša ļerinātāji, tad ciltsbrālim bija plāns un ideja, kas līdz galam nesaskanēja ar Marko vēlmēm. Un ja iepriekš burvis bija apsvēris ideju doties prom no auras un nepateicīgā bara, kas tikai gaidīja, kad viņiem iedos mātes brunčus, kur pieturēties, tad tagad tas varēja būt bīstami. Bet Marko vajadzēja arī Blinkas atbildi par Sairesu, lai zinātu, kurā virzienā likt nākamo soli. Ar vai bez pārējiem. Nācās vien palikt aurā, ko Marko ienīda. Un ienīda to, ka ienīda.

[Sindra]

Par atbildi uz Veisa jautājumu, Arlidens paraustīja plecus. - Nav tā, ka es baidītos mirt. Drīzāk es to negribu. - viņš godīgi atzinās. Sudraba pūķa lūpās gan bija mierinošs smaids. - Neuztraucies. Viņi man neuzbruks. - Blinka noteica. Pat ja nebija saprotams, no kurienes viņam tāda pārliecība.
Arlidens nekur negrasījās doties arī tad, kad Vēja paviljonā parādījās arvien vairāk personu. Kenolts... un jautājumi, kas atskanēja no viņa puses. Blinka jau tā kā taisījās atbildēt, taču Paviljonā bija nokļuvuši arī abi burvji ar savu konfliktu. Arlidena skatiens kavējās pie Marko un Kīras. Viņš gan neiejaucās un ne ar vienu komentāru netraucēja burvjiem risināt savas problēmas.

- Lāsts? - viņš pārjautāja, skatienam atgriežoties pie Kenolta. - Mēs īsti nezinām vai tāds lāsts vispār pastāv. Ja nu tomēr tas pastāv, tad tas vēsta, ka valdnieku iznīcinās viņa paša pēcnācējs. Princis ar zelta matiem un melnu skatienu. Un it kā šī lāsta autors esot Dāls. Mias brālis. Bet Devanam nekad nav bijuši pēcnācēji. Un cik nu manam klanam bija zināms, tad viņam un lēdijai Eretai, nu viņa bija Devana sieva, nav pēcnācēju. - Arlidens paraustīja plecus. Tam laikam vajadzēja nozīmēt, ka tā īsti nekas vairāk viņam nav zināms.

Jautāts par rituālu, zēns pacēla rokas un tās viegli savēzēja. Virs viņa plaukstām iezaigojās kristāli. Ilūzija, protams. Jaunais burvis koncentrējās un pievēris acis ļāva pār lūpām pārslīdēt vienam vienīgam klusam vārdam, kuru gan neviens no telpā esošajiem burvjiem nesaprata. Bet kristāli viens pēc otra iezaidojās un iemirdzējās, it kā tajos esošā migla būtu atdzīvojusies un katram no kristāliem piešķīrusi mirdzumu. Kristāli viegli zumēja un viegli gaisā peldēja uz riņķi. Arlidens atvēra acis, viņa roka pamāja vēlreiz un enerģija no kristāliem izplūda uz viņa plaukstu. Tagad sudraba pūķis turēja virs plaukstas enerģijas lodi. - Kristālu spēks dod iespēju mainīt Dragāru. Vai nu pavisam, no pašiem pirmsākumiem, vai kaut ko nelielu, vai kādu konkrētu notikumu. Es nezinu ko tieši vēlās mainīt Sairess. Taču, ja tu jautā man, kāpēc es vēlējos savākt kristālus, tad atbilde ir tāda, ka es vēlējos izlabot sava meistara kļūdu. Viņš palīdzēja Sairesam uzzināt Pilāra vārdu.
Rituāls ir viens. Bet katrs ar kristālu enerģiju var iesākt ko citu.
Tikai es esmu vienīgais, kurš spēj nosaukt kristālu vārdus, lai tie atdotu enerģiju. Enerģiju var paņemt katrs, kurš to vēlas.
Batirhanam ir taisnība. Mans tēvs mira, jo atteicās iedegt kristālus Sairesam. burvja roka strauji pamāja un viņš izgaisināja ilūziju.

- Ja Kartass atgūs savu kristālu, tad Sairess varētu aizkavēties, jo melnie viņam neaiznesīs kristālu. Viņš gaida sarkano. Melnajam bija jāpaliek šeit. - Blinka paraudzījās uz Marko, lai atbildētu uz viņa jautājumu. - Viņi ir Setras drupās. - nedaudz grūtsirdīgi atteica Arlidens. - Tur Sairesam bija līdzīgs kupols kā šis. Viņš sazinājās ar Vēju. - sudraba pūķis uz mirkli aizvēra acis.
- Jā, viņš varētu palikt tur, kur atrodas. - Blinka apstiprinoši pamāja. - Bet Devanam nav laika. Viņš mirst. Sairess ir jāaptur. - pārāk nopietna nots ieskanējās Arlidena balsī. Viņš nemaz vairs neizklausījās pēc zēna. Drīzāk pēc nopietna pieaugušā.


Oresta skatiens pavadīja aizejošos pūķus ārā no telpas. Jauneklis piecēlās. Piegājis pie galda, viņš apsēdās uz kāda neapgāzta krēsla un gaidīja, kas notiks tālāk. Vai viņam ļaus doties, vai viņš paliks kā gūsteknis. Te neko nevarēja saprast. Te atsien, te sasien. Jaunajam karotājam nebija skaidrs ko no viņa sagaida. Viņam tā īsti nebija gadījies būt šādās situācijās.
Skatiens kavējās pie zālē palikušā Atorma.
Beigās Orests palūkojās uz lavas pūķi - Vai es varu iet prom? Es pastāstīšu ordeņa mestram par šo situāciju. Viņš var jums palīdzēt. Es apsolu, ka neiešu pie Sairesa. - jaunekļa skatiens vērās uz sarkano pūķi gaidot atbildi.

[echo3]

Dāls... - Kenolts domīgi pabungāja ar pirkstiem pa grīdu, nepievēršot nekādu vērību apkārtējiem pūķiem. Gluži negaidot pēc šis kustības viņa plaukstai piedūrās mikls sermulīša deguntelis. Nūks pa Kenolta roku ierasti uztipināja zaļajam pūķim uz pleca. Druīds gluži automātiski noglaudīja sīkā draudziņa mīksto kažoku un turpināja runāt it kā sev, it kā visiem, - Tas pats Dāls, kas no Galakresas atbūra uz Dragāru Miu un Kaidenu. Mūs arī, bet tas nav svarīgi. Kaidenu, kuram ir oranži mati, lai neteiktu, ka zeltaini. Kur šobrīd ir Kaidens?

Kenoltam nerūpēja, ka tepat ir Kīra, kas tādas aizdomas varētu uztvert kā aizvainojumu Kairosam un visam savam klanam. Druīds bija iedomājies, ka, lai arī ar Eretu Devanam bērnu nebija, nav teikts, ka viņam vispār nav bērnu.

Ko iesākt ar Sairesu, Kenoltam pagaidām ideju nebija. Protams, ka Sairess var gaidīt, kamēr tiek pie visiem kristāliem. Nu, kur jāsteidzas? Drakars ar saviem valdīšanas plāniem vairs netraucē, pūķu mūžs ir garš - kāpēc nepagaidīt? Pīlāra vārds atklāts, tornis grūst, līdzi paņemdams Devanu. Arlidenu gan jau sagūstīs atkal. Sevišķi tāpēc, ka sudraba pūķi tā auras dēļ var just pa gabalu.

Dodamies uz Setru? - Bet tur varbūt ir vesela armija priekšā, ne desmits. Kenolts nopūtās un pajautāja Arlidenam vēl vienu lietu, - Tu vari izsaukt kristālu enerģiju, kāds cits to var savākt un izmantot. Kas nosaka to, kurš savāc un izmanto? Tā ir kāda īpaša burvestība? Vienkārši stāv klāt un kaut ko vēlas? Vai vēl kā citādi? Vai tu pats nevari enerģiju izmantot?

[Sindra]

- Neviens nenosaka. - Arlidens atteica, palūkojies uz Kenoltu. - Es vēlējos savākt kristālus un izmantot to enerģiju, lai atņemtu Sairesam Pilāra vārdu. Bet, ja es piekristu palīdzēt Sairesam, es izsauktu kristālu enerģiju, un ļautu to izmantot Sairesam. Bet ja būtu tā, ka es aktivizētu kristālus un blakus atrastos vairāki burvji, kas vēlētos izmantot kristālu enerģiju, tad, protams, uzvarētu spēcīgākais no burvjiem. Vai viltīgākais. Nu, ja viņš kaut kā apgalina savus konkurentus un savāc enerģiju un izmanto to savām vēlmēm. - jauneklis uz mirkli aizdomājās, vai visu pateicis un viegli pamāja. Skatiens jautājoši lūkojās uz Kenoltu. Vai viņš ir sapratis.

Ā, un vēl... - Kaidens ir kopā ar Kairosu. Viņa citadelē. - to Blinka zināja.

[Roviela]

Visi ceļabiedri viens pēc otra devās projām. Atorms taisni vai nezināja, ko domāt. Vai tad tepat nav labi? Un uz kurieni visi iet, pie Blinkas? Laikam jau.

Viņš ļāva Orestam piecelties un, kad jaunulis bija izteicis savu domu, ar galvu pamāja uz ordeņa brāļa ieroču pusi.
- Jā. Es ļauju tev doties. Izstāsti savam mestram, ko te redzēji, izstāsti, ka valdnieks mirst baltā pūķa, Sairesa dēļ, izstāsti, ka ne Devans, bet Kaiross nosaka likumus lavas klanā, tiesa, viņš nežēlo arī savus radiniekus, bet tas nav mierinājums, izstāsti visu, ko te dzirdēji. Ņem ieročus un dodies.

Pūķis noskatījās, ko darīs Orests, un tad kāpa meklāt pārējos cerībā, ka tie ir kaut kur Vēja paviljonā. Cerams, ka ne atstājuši viņu te, bet paši aizlaidušies nezināmās tālēs.

[echo3]

Ja nenosaka neviens, tad kāpēc tu piemini tikai burvjus? - Atkal. Vēl un vēlreiz - burvji. Vairums pūķu, lai arī maģiski, nav burvji! Arī kristāli nebūt nepiederēja un arī nepieder burvjiem. Vai patiesi Dragāras likteni var noteikt jebkurš draņķis, kurš prot uzburt ugunsbumbu vai vēl ko iznīcinošāku, bet nespēj neko radīt? Laikam atlika vien cerēt, ka Arlidens burvjus minēja tikai kā piemēru. Nu, viņš pats ir burvis, un Sairess tāds ir, un tad nu tā iznāca.

[Sindra]

Orests ar cieņu paklanījās Atormam un paņēma savus ieročus.
Jauneklis pamāja, ka darīs tā, kā karotājs viņam teica un apjozies ar zobenu, devās prom. Vien, pirms pamest telpu, Orests pagriezās pret Atormu un uzlūkoja karotāju. - Paldies, ka pasaudzēji manu dzīvību. - viņš vēlreiz cieņā un pateicībā nolieca galvu un devās prom.

Atorms atrada savus biedrus Vēja paviljonā. Visi te bija un sparīgi kaut ko apspriedās. Arlidena aura vēl joprojām bija uzkrītoši spēcīga. Bet likās, ka tā īsti nevienam tas netraucē. Ja jau visi te atradās.

- Sairess nav burvis. - Arlidens noteica pēc Kenolta jautājuma. - Viņš ir priesteris. - Un sapratis, ka saputrojies savā skaidrojumā, jauneklis papurināja galvu. - Nepareizi pateicu. Nav būtiski vai esi burvis, vai vienalga kas. Jebkurš pūķis var izmantot kristālu spēku savām vajadzībām, ja tie ir iedegti un atdevuši savu spēku. Bet tikai vienam tas izdotos. Pēc tam kristāli atjaunojas tikai pēc aptuveni tūkstots gadiem. - Blinka paskaidroja.

Mirkli pievēris acis, Arlidens laikam jau ieklausījās pasaulē. Katrā ziņā, viņam bija jaunumi. - Sairess sagūstīja Vēju. Ieslēdza viņu pagrabos. Sairess ir nikns. Viņš saņēma ziņas, ka Kartass ir atguvis uguns kristālu. - pagaidām laikam citu jaunumu nebija. Taču Blinka palika sēžam ar aizvērtām acīm un turpināja ieklausīties pasaulē.

[Rouzijs]

Kīra tagad mēģināja uzsvērti ignorēt gan Batiru, gan Marko. Abi divi bija no vienas laivas izmesti un meitenes cieņas necienīgi - viens brutāls izsitējs, bet otrs zaglīga slieka. Skatiens vērās uz Blinku, kamēr Kīra domāja, ko vajadzētu darīt. Patiesībā meiteni nedaudz tracināja Arlidena aura, bet to sarkanmate mēģināja ignorēt un apspiest.

Tomēr ziņas par to, ka Kartass ir dzīvs un atguvis kristālu, meiteni gan nomierināja, gan satrauca. Viņa paspēra soli pretī Arlidenam. - Kur viņš ir? - Zaļais skatiens urbās sudraba pūķī. - Kur ir Kartass, Arliden? - Kīrai bija jāzina.
Ja Vējš bija sagūstīts, tad Sairess tagad dzīsies pakaļ Kartasam, lai atņemtu viņa kristālu.
- Mums ir jāpalīdz Kartasam. - Uguns kristāls nedrīkstēja nonākt nepareizajās rokās.

[Mattiass]

Kopš ienākšanas šeit sadrūmušais Elgārs paraudzījās uz Kīru.
— Nē, — viņš papurināja galvu. — Kartass pats savu kristālu atdabūja, pats arī pratīs nosargāt. Un mūs visus ir vieglāk atrast kā viņu vienu. Turklāt tev blakus viņa spēja aizstāvēt kristālu tikai mazināsies, jo viņam, gluži, kā tam Orestam, būs jāaizstāv tevi. Senais Kartass mums ir sagādājis papildus laiku, tas jāizmanto lietderīgi, jāatgūst pārējie kristāli, un tad viņš jādabū šurp, kristāli jāizlieto, jāatjauno Pīlārs un Devana veselība. Sairesa plāns tiks atlikts uz tūkstošgadi, kuras laikā ar viņu gan jau tiks galā. Sairess šobrīd nezina, kas te notiek, viņš nezina, ka mēs esam rīcībspējīgi. Mums ir iespēja, varbūt vienīgā, viņu pārsteigt nesagatavotu.

[Roviela]

Arlidena aura Vēja paviljonā bija spēcīga, bet šoreiz Atorms nejuta neko, ko pa šo īso laiku darītu būtu darījis pret savu sirdsapziņu.
- Piekrītu Elgāram, - viņš noteica, ienācis telpā, kur tagad bija sapulcējušies visi pūķi.
- Ja Sairesa plānu varētu atlikt uz tūkstoš gadiem, tas būtu vērtīgi.

[echo3]

Ā, pēc tūkstoš gadiem! - Lūk, kristāli nebija izmantojami daudzas reizes pēc kārtas, kad vien kādam to iegribas izdarīt. Sairesam nebija melnā un sarkanā kristāla. Viņam nebija arī Blinkas, bet to Sairess vēl nezināja. Kenolts piecēlās kājās. - Mums jārīkojas ātri, jo Sairess noteikti jau gaida atgriežamies Drakaru no Pīlāra ar Arlidenu un melno kristālu. Vismaz no šejienes mums jāpazūd, pirms te ierodas vēl kādi Sairesa sūtņi. Šoreiz, teiksim, kādi simts karotāji.

[Urdrunir]

Bet man nemaz negribas atbrīvot Vēju. Viņš ir tik augstprātīgs. Sasodīts! Tiklīdz Batirs atvēra muti, tā Blinkas aura burtiski noķēra viņa mēli un raustīja tā, kā tai iepatikās. Pūķis nikni nogrozīja galvu. Katru vārdu vajadzēja apviļāt mutē pirms to laida ārā, jo burvestības spieda atklāt lietas, kuras visiem nebija jādzird. Bet! Viņš ievilka elpu un visiem apkārtējiem bija redzams, ka karotājs cenšas runāt lēni un ar tādu kā piespiešanos. Bet mēs varam iet pie Sairesa un iekaustīt viņu, ja jums ir tāda vēlme. Skaitliskam pārspēkam nav nozīmes. Vienmēr var atrast vietu, kur daudzums sadrūp pret kvalitāti. Piemēram, Vējš sēž pagrabā. Tur ir šaurs. Ja mēs vilksim šo ārā, Sairesam būs mūs jāpārtver tur. Ejam?

Tā iešana nebija tik vienkārša. Batirs ienīda teleportus, bet šoreiz laikam bija reize, kad ar to nāksies sadzīvot. Ātrāk tiks pie baltā pūķa, ātrāk pakustēsies uz priekšu visa šī sarežģītā lieta ar pasaules ietekmēšanu. Nu?! Sagūstīsim Sairesu, atņemsim viņam kristālus, Devans atlabs un iemitinās Sairesu kaimiņos Vordanam. Visi laimīgi!

[Mattiass]

— Man nezin kādēļ šķiet, ka tas Sairess mūs visus ar to savu maģiju apsitīs kā mušas un tad paņems melno kristālu no tava dziestošā līķa, — Elgārs noteica. Viņam Batira doma nepatika, un viņš to neslēpa.
— Domāju, ka viņi tevi neaizturēs pa ceļam uz to pagrabu. Ārā gan nelaidīs. Bez teleporta tu no turienes vairs neizkļūsi. Un arī ar teleportu — nē. Jau piemirsi, kā uzveici Drakaru? Pats iznāksi cīnīties.

Raju pūķis īsti nebija noskaņots strīdēties. Viņš bija radis paļauties uz izmanību, nevis brutalitāti. Un viņam gribējās atstāt šo vietu. Starp citu, viņš to nemaz neslēpa.

[Romija]

Marko saprata, ka šeit domāt nevarēs. Kā lai tādā aurā mierīgi plāno un shēmo, ja viss liek justies slikti? Tāpēc burvis īgni stāvēja un klausījās, kā citiem tas netraucē izvirzīt plānus doties iedot bietē Sairesam. Iespējams, ka pārgalvīgi, Marko pats izvēlētos citu ceļu, tomēr šo domu viņš pagaidām izsvieda no galvas. Viņam vajadzēja padomāt, bet kaut kur citur.


Sapratis, ka visi turpmākie plāni saistās ar iznīcināšanu un tikai pēc tam glābšanu, Veiss nolaida ausis. No vienas puses tas varbūt bija vienīgais risinājums, bet pēc iepriekšējās cīņas viņā joprojām gruzdēja pārmetumi. Viņš nebija glābis, viņš bija palīdzējis galēt. Veiss bija piekritis un joprojām uzskatīja, ka ir jādara visu, lai glābtu Devanu un Pīlāru, tikai šobrīd tas nekā nelika justies labāk. Lai arī runas par Arlidena nogalināšanu bija pieklusušas, tomēr Veisam šķita, ka sudraba pūķis joprojām nav drošībā pat ar viņu klātbūtni.

[Sindra]

Pēc Kīras jautājuma, Arlidens palūkojās uz meiteni un kā izskatījās, tad jau grasījās atbildēt. Taču, jau nākamajā mirklī, jaunais burvis aizžmiedza acis un sastinga. - Ātri! Skrieniet ārā! - viņš uzkliedza pūķiem. Un gluži vai, lai padarītu situāciju vēl dramatiskāku, pūķi sadzirdēja pamatīgu troksnī. It kā kaut kas nokrakšķētu, sašķīstu. Uzsprāgtu.
Grīda sāka drebēt un sienas plaisāt. Šis laikam bija tas mirklis, kad Pilārs tik tiešām gruva.

Necik tālu gan Pilārā esošie pūķi nepaspēja aizskriet. Pasaule viņiem apkārt satumsa. Vien kāds neredzams spēks sagrāba katru un strauji rāva prom.
Tumsa neatkāpās un nevarēja saprast kas īsti notiek. Galva griezās, pat īsti vairs nebija saprotams, kur viņi atradās. Līdz beigās atskanēja skaļš troksnis, kas likās, kā vēl viens sprādziens un Devana glābēju apziņas izslēdzās. Pūķi ieslīga bezsamaņā.

Cik daudz laika bija pagājis bezsamaņā, kas to lai zin.
Taču, kad visi biedri atmodās, viņi atradās gaišās telpās. Kas izskatījās kā Pilārā viesu istabas.
Patiesībā, tās arī bija Pilāra viesu istabas. Un Devana glābēji, lai vai kas ar viņiem būtu noticis, bija izguldīti katrs savā istabā. Blakus gultai, uz krēsla atradās iztīrītas drānas un lietas, kas nu kuram bijušas klāt līdz tam mirklim, kad pasaule ieslīga tumsā.

Aiz loga bija vērojama patīkama diena.
Un Pilārs bija pilnīgā kārtīgā. Te viss bija tīrs un sakārtots. Nekādu cīņas pēdu. Ēdamzālē uz galda pat atradās trauki ar ēdienu un dzērieni.
Tikai Pilārā vēl joprojām nebija neviena cita, izņemot Devana glābējus. Vismaz ne pirmajā stāvā.

[Rouzijs]

Kīra vēlējās doties pie Kartasa, viņa vēlējās būt karotājam līdzās. Lēdija nevēlējās piekrist Elgāram un jau vēlējās atcirst, ka nevienam nav jāaizstāv meiteni, ka viņa pati tiks galā un izcīnīs savas cīņas, tomēr zaļais skatiens kavējās pie Arlidena gaidot atbildi, kurā virzienā viņai ir jādodas.
Tomēr sudraba pūķa atbilde nebija tāda kādu sarkanmate bija gaidījusi, viņa uztvēra Arlidena vārdus nopietni, turklāt izdzirdot trokšņus, kas vēstīja par to, ka Pilārs brūk, sarkanmate metās uz izeju.

Tumsa iekļāva augumu, meitene cīnījās tai pretī, mēģināja ieraudzīt gaismu un izkļūt brīvībā, tas nesanāca. - Kartass... - Viņa mēģināja sazināties ar mīļoto, bet nepaspējusi neko vairāk bilst, sarkanmate zaudēja apziņu, tumsa apņēma ne tikai augumu, bet arī prātu.

Lēdija atvēra acis, viņa neticēja, ka ir dzīva. Zaļais skatiens pārslīdēja pār telpu, ja Kīra nemaldījās tad viņa joprojām bija Pilārā, bet te... te nebija tumsa, te bija gaisma un ārā šķita, ka bija uzaususi jauka diena. Kīra uzmanīgi piecēlās, viņa saģērbās un devās noskaidrot, kas ir noticis. Ēdieni un dzērieni īsti meiteni neinteresēja, varbūt vēlāk, burve vēlējās noskaidrot, kas notika.

[echo3]

Vairāk par to, ka kaut kas jādara, viņi nepaguva novienoties. Un to, par ko bija vienojušies, nepaspēja realizēt. Pat Arlidens nepaguva neko vairāk kā izsaukt trīs vārdus.

Kenolts sadzirdēja troksni un sajuta, kā Pīlārs sagrīļojas un sāk drebēt. Druīds cieši plaukstā satvēra Nūku, lai sermulīti nepazaudētu. Bet skriet... nē, zaļais pūķis palika uz vietas. Varbūt viņš būtu meties debesīs, ja šeit būtu balkons. Bet pa kāpnēm nē. Tomēr tālākais, ko Kenolta apziņa piefiksēja, bija kas cits, nekā būtu gaidāms, tornim grūstot. Tumsa, maģiska tumsa. Tā aprija zaļo pūķi, aiznesdama kaut kur prom, līdz viņš ar to sakusa un neko vairs nejuta.

Atmošanās? Pirmais, ko Kenolts manīja, bija Nūka žiglās kājeles, kas dipināja pa zaļā pūķa krūtīm. Tad gaisma un apjauta, ka viņš guļ gultā. Viss apkārt bija mierīgs un, acis atverot, arī redzami patīkams un viesmīlīgs. Kur druīds atrodas, viņš gan nezināja. Pēkšņā notikuma satraukums nebija norimis, tāpēc Kenolts ātri piecēlās no gultas, savāca savu somu, un ar Nūku uz pleca devās ārā no istabas. Tikai tad viņš saprata, ka atrodas Pīlārā. Mierīgā, gaišā un veselā, it kā tas nekad nebūtu gruvis. Ainava aiz logiem arī bija gluži neskarta.

Izgājis ēdamistabā, Kenolts ieraudzīja Kīru. Druīdam nebija, ko pastāstīt vai paskaidrot, un, ko pajautāt, viņš ātrumā nespēja iedomāties. Vienīgi tagad viņam radās cerība, ka ar biedriem viss varētu būt kārtībā. Bet, kas noticis ar Arlidenu? Kenolts kāpa augšā tornī uz Vēja paviljonu.

[Roviela]

Tad tā notika Pīlāra grūšana! Šoreiz to varēja sajust pavisam fiziski, tās vairs nebija nojautas vai kas tāds. Grīda zem kājām drebēja un līgojās, bet Atorms, kas stāvēja netālu no durvīm, nepaspēja paspert ne dažus soļus uz Arlidena pusi, lai, kā pienākas sargam, vispirms glābtu sudraba pūķi, kad tas notika.
Pasaule sajuka tumsā, karotājs tika rauts un griezts, viņš pats nezināja, kurp, kā un kur, līdz tumsa pārņēma apziņu pavisam.

Atmosties bija dīvaini. Atorms atvēra acis. Viņš gulēja gultā, mīkstā gultā, bija gaišs, viņam mugurā nebija apģērba. Kur es esmu?
Skatiens sāņus atklāja - kur. Tā bija tā pati Pīlāra istaba, kurā viņš bija apmeties, un blakus uz krēsla atradās gan bruņas, gan drēbes, gan soma un ieroči bija tepat.
Tas patiesi bija ļoti savādi, un Atorms strauji cēlās augšā, gribēdams jo ātrāk apģērbties, lai tad ietu noskaidrot, kas te notiek, tādā steigā atsitot pēdu pret krēsla kāju, kas viņu pārliecināja, ka sapnis tas noteikti nav. Bet kas ir?

Sarkanais pūķis apģērbās, paņēma savas mantas un gāja meklēt pārējos. Vai tiešām viņš te būtu viens pats? Nē, nebija viens pats. Ēdamistabā Atorms sastapa Kīru.
- Kas te notika? - viņš pavaicāja, lai gan bija diezgan pārliecināts, ka lēdija nevarēs atbildēt uz šo jautājumu. Bet ja nu?
Pats Atorms varēja tikai minēt - rituāls? burvju cīņa? Pīlārs nevar sagrūt? Kāds lāsts, kas piepildījies? Bet kāds, ja tas ir lāsts? Vārdu sakot, te nebija, pie kā pieķerties domai.
Viņš piegāja pie galda, ielēja sev dzērienu un iztukšoja glāzi, pēc tam to noliekot.
- Uzkāpšu augšā, - pūķis informēja par saviem plāniem, un izgāja pa durvīm. Vai Vēja paviljonā kāds ir? Kas notika ar pārējiem? Kas notika ar Arlidenu, Devanu un tiem, kas vēl te bija?