Lomu Spēle "Sudraba Uguns" [C] - [PZP], Piesakieties pa PZ! Opcijas

[[maSteR]^CrasH^]

Jūs varat izlasīt šī stāstua, kura autors esmu es pats, fragmentu un, tad pieteikties pie [maSteR]^CrasH^ pa [PZP] - Privāto Ziņu! Ar Anketu, kura ir norādīta zemāk zem stāsta!

"Sudraba Uguns"

Autors: Roberts Indričāns

Šī bija silta diena, tāda kā parasti. Šajā zemē dienas vienmēr ir siltas. Ūdens ir spožs un kristālisks, debesis ir gaiši zilas un simbolizē mieru, koku lapas ir zaļas un zāle tāpat, dzīvnieki dzīvo miera un draudzības pārņemti un šķietot, ka nekas nespēs to viņiem atņemt. Dzīvnieki, dzīvo harmoniski un mierīgi.
Šī diena neatšķīrās no visām iepriekšējām . . . pa mežu pastaigājās vienradzis, stalts, žilbinoši balts ar varavīksni astes vietā un lieliski asu, izteiksmīgu, sudraba ragu uz pieres. Šo skaisto vienradzi sauca Sedrags. Blakus viņam bija putns ar ugunīgas krāsas spalvu un izteiksmīgu skatienu. Tas bija Fēniks vārdā - . . . Fēniks. Viņam nebija cita vārda, jo to viņam nespēja neviens dot, jo šis Fēniks bija īpašs, tas bija nācis no tālās zemes, kura krasi atšķīrās no šīs. Tajā zemē valdīja tikai uguns, tumsa un ļaunums to zemi sauca – Ferona - nāves ieleja. . .

[1. fragmenta beigas]
[2. fragmenta sākums]

Ferona - nāves zeme. Tā bija tumša ieleja ar iespaidīgu lavas upi, kuras sarkanā, žilbinošā krāsa iedvesa bailes jebkurā garāmgājējā. Tur bija neiedomājami daudz alas, kuras bija tumšas un bez gala garas. Alas, alas un alas - bez beigām. Bet vienā, pašā tumšākajā un pašā baisākajā, alā dzīvoja Tas, Tas no, kura visi dzīvnieciņi baidījās, Tas, kura balss lika drebināties no bailēm un nosvīst no karstuma, Tas bija Hefinors - tumsas pavēlnieks, kurš plānoja savu ļaunāko no ļaunākajiem plāniem. Bet tikmēr, mežā, kurā valdīja saskaņa un harmonija, mežā, kuru sauca - Herovila . . .

„Kā tev šķiet? Uz, kuru pusi bija tā Herovila?” nedaudz satrauktā balsī teica Sedrags savam draugam Fēniksam.

„Uzgaidi, draugs, tūlīt aplūkošu savu maģisko kompasu. Skaties Sedrag, šādu kompasu man uzdāvināja mans tēvocis. Šis kompass nav prasts dzelzs ````ķis, tas ir no ozola koka, kurā ar maģisko spēku ir uzburts rādītājs, kurš ne tikai rāda debess puses, bet gan arī rāda, kur atrodas mūsu mājas. Skaties. . .” teica Fēniks. Ugunīgais Fēniks paņēma savās kājiņās kompasu un pakustināja tā koka zariņu un kompass izlidinājās abiem draugiem priekša un uzbūra skaistu Herovilas skatu, kur viņi jau pamanīja visas takas, kuras ved uz mājām.

[2. fragmenta beigas]
[3. fragmenta sākums]

„Lieliski draugs, tagad mājas man vairs nešķiet tik tālu!” priecīgs teica Sedrags.

Un abi draugi turpināja doties pa mežu. Pēc kompasa norādēm līdz mājām vēl jāiet kāds gabaliņš. Viņiem vēl nācās šķērsot Kristāla Upi, pēc tam jāiet cauri Dzīvajam Mežam, un beigās vēl jāpāriet mazajam Ūdensdēmoniņu Tiltiņam. Kopā viņi dotos pat līdz pasaules malai, tādēļ šis gājiens viņiem neprasīs lielas piepūles. Ejot pa Herovilas mežu draugi redzēja dažādus dzīvnieciņus, pasveicināja tos un turpināja ceļot. Kokos plivinājās Pūčzvirbulis, tas bija līdzīgs pūcei, bet dziedāja kā zvirbulis. No zemes ārā līda maziņi Tārpiņi, kuri spīdēja kā kristāls, jo tie arī bija no – zila, spīdīga kristāla. Turpinot savu ceļu, Sedrags un Fēniks nonāca pie Kristāla Upes. Lai to šķērsotu bija nepieciešams izteikt burvju vārdus – Sakumis Frezum. Tos burvju vārdus, par laimi, zināja katrs meža iemītnieks, kurš tur dzīvoja.

„Sakumis Frezum!” Fēniks iesaucās.

Upes vidū sāka dzirksteļot dzidrais kristāla ūdens. Tas lēnām sāka salt ciet līdz izveidoja ledus tiltu pār kuru varēja tikt pāri Kristāla Upei. Nu abi draugi varēja tikt pāri upei, bet tiklīdz viņi tam pārgāja pāri, ledus tiltiņš izkusa un upe kļuva tāda pati kā iepriekš.
Pēc mazā gājiena pāro tiltiņam viņi turpināja ceļu uz Herovilu. Ejot cauru dažnedažādiem laukiem un grāvjiem, draugu atskārta, ka viņi ir nonākuši Dzīvajā Mežā. Ejot tam cauri viņi dzirdēja čukstus un runas.

„Kas tie tādi?” viena balss čukstēja.

„Ū – u – ū!” kaut kas iekaucās.

„Sveiki, ceļinieki!” kāda drebinoša un rupja balss ierunājās un Sedrags ar Fēniksu no bailēm sastinga. Viņi palūkojās visapkārt un redzēja vienus vienīgus kokus un zāli. Draugi varēja sajust aukstuma dvesmu uz saviem kakliem.

„Draugs, vai te nav palicis aukstāks kā iepriekš?” Sedrags jautāja Fēniksam.

„Jā, man arī tā likās.” noteica vienradzis.

„Labu dienu, ceļinieki!” kāda balss, kas šķita diezgan pazīstama abiem ceļotājiem ar viņiem sāka runāt.

Abi ceļotāji pagriezās un aplūkoja visapkārt līdz atcerējās, ka Dzīvajā mežā, katrs koks spēj runāt. Un viņi pievērsās visresnākajam un visaugstākajam kokam.

„Sveicināti! Vai Jūs mums nepateiktu, kur . . .” Sedrags nepaspēja pateikt savu sakāmo līdz galam, kad iejaucās Fēniks.

„. . . te var atrast kādu būdu, kur pagulēt? Man jau spārni noguruši un liesma uz manas astes jau tūlīt nodzisīs. Man vajag pagulēt!” Fēniks iejaucās un ļoti neapmierinātā balsī.

Sedrags ar dusmīgu skatienu noskatījās uz Fēniksu.

„Prieks redzēt, ka pa šo mežu vēl klejo kāda dzīva būtne. Es šeit nebiju redzējis nevienu vienradzi vai Fēniksu jau kā 17 gadus. Mani sauc Mūžības Koks un es šajā mežā esmu vecākais koks. Apskatieties ceļotāji . . .” rupjā balsī ierunājās resnais Mūžības Koks un norādīja uz lielu dobumu savā stumbrā uz kuru veda koka platformiņa.

Fēniks ātri uzlidoja augšā uz dobumu un gaidīja, kad to pašu izdarīs arī Sedrags. Sedrags uzkāpa uz koka platformas un tā sāka kustēties uz augšu, un aizveda to tieši uz dobumu. Kad draugi bija nonākuši dobumā viņiem bija daudz jautājumu ko uzdot Mūžības Kokam, bet viņi bija pārāk noguruši un miegs viņus uzveica.

[3. fragmenta beigas]
[4. fragmenta sākums]

ANKETA

Tēla Nosaukums:
Tēla Vecums (1 - n/n ):
Tēla Stihija (uguns, ūdens, gaiss, zeme):
Tēla Tips (burvis, karotājs, nekromants, likums):
Tēla Izskats (ieteicams):

Par Jautājumiem rakstiet šajā pavedienā! (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/sorcerer.gif)