Bēgļi, [C][BP] Opcijas

[kaca95]

Miglas meža tuvumā dzīvoja ļoti daudz burvju. Tur bija gan bērni, gan pieaugušie. Šeit burvji te dzīvoja jau vairākās paaudzēs. Viņi tika vairākkārt brīdināti, ka Miglas meža iemītnieki mēģinās atkarot savas teritorijas. Taču neviens neklausījās. No sākuma viss bija labi. Taču vēlāk (pēc aptuveni 10 gadiem) sāka notikt neizprotamas lietas. Noslēpumaini pazuda un mira daudzi burvji. Neviens nespēja to izskaidrot. Taču viņi neiedomājās par to kas tika teikts par Miglas mežu.
Ar katru gadu situācija kļuva ar vien sliktāka. Un tā daudzās paaudzes pārcieta savu tēvu nepaklausību. Tomēr vēlāk viņiem tas sāka likties aizdomīgi un viņi noskaidroja, ka Miglas mežs nemaz nav tik tukšs kā izliekas. Tur dzīvoja dažādi mošķi un dēmoni. Meža iemītnieki pieteica karu, taču burvji negribēja karot. Kas notiks vēlāk tas atkarīgs no jums.



Bija nakts. No meža iznira divas spocīgas ēnas. Tās sarunājās nezināmā valodā. To runāšana drīzāk izklausījās pēc īsiem aprautiem čukstiem. Abas ēnas nebija nākušas ar labiem nodomiem. Viņas bija nākušas atgūt un iekarot, pakļaut un piespiest.
-Nāc! Mums jāiet uzbrukt cilvēkiem! Mēs viņus visus miegā iznīcināsim. Viņi pat nepamanīs, ka kāds ir atnācis lai atgūtu savas zemes. Man šķiet, ka viņi jau zina par mūsu pastāvēšanu, taču tagad tam vairs nav nozīmes! Nāc!
-Nē pagaidi!-Ierunājās otrā ēna-Vai tu labi zini, ka viņi guļ?
-Tagad tiešām vairs neguļ. Nerunā tik skaļi! Viņi var kaut ko izdzirdēt!-pirmā ēna nikni atbildēja, taču centās runāt tik pat klusi cik iepriekš.
Abi tumšie tēli aizslīdēja gar kādu apmetni. Viņi ielavījās tur iekša un gāja aizvien dziļāk. Viņi nemaz nenojauta, kas ar viņiem notiks. Ienākuši jau gandrīs pavisam dziļi viņa iededza savas lāpas un grasījās apskatīt visu un vēlāk aizdedzināt. Protams viņiem nebija tik daudz prāta lai aptvertu, ka ja viņi dedzinas no iekšpuses tad arī paši sadegs. Taču no dedzināšanas darbem viņus atturēja kāds stāvs. Tas abiem neliešiem tuvojās. Izskatījās, ka stāvs bija deizgan dusmīgs. Un vēl ļāunāk viņš nebija viens, un turklāt tas bija burvis. Abi meža iemītnieki jau grasījās bēgt, taču lai nobiedētu burvjus viņi reizē ierunājās.
-Mēs jums piesakām karu! Redzēsim kurš vinnēs šajā cīņa!-abi iebļāvās un skrēja ko kājas nes.

***
-Kā jūs tā varējāt!!?? Jums bija dots uzdevums aizdedzināt un doties prom, nevis pieteikt karu. Jūs labi zināt, ka mums ne visai labi iet ar karošanu, taču negodīgas spēlītes padodas labāk. Atzīstu, tas būtu bijis negodīgi, ja mēs viņus sadedzinātu un neļautu pretoties... -Kāds meža iemītnieks sodījās uz "varoņiem"-..taču mēs esam sliktie!! Mums ir jāmānās, jāblēdās, jākrāpjās un jādara visādas nejaucības. Kādēļ lai tagad mums būtu jāizstrebj jūsu putra???!!
-Nu mēs.... Mēs tā negribējām...-abi taisnojās-Vienkārši mēs bijām iegājuši iekšā lai apskatītos tās telpas un pēc tam aizdedzinātu. Un tad pēkšņi parādījās tas stāvs un tad vēl daudz tādu stāvu. Mums bija bail, jo zinājām, ka tie ir burvji. Tad, lai viņus iebiedētu, piedraudējām ar karu.
-Jūs gan esat muļķi! Ja jūs dedzinātu no iekšpuses tad taču būtu sadeguši! Un varbūt tā pat būtu labāk!-viņš noteica.



Pasaules apraksts:
Viss norisinās Erla valstībā. Tā ir ļoti maziņa valstiņa. Tā sastāv tikai no četrām pilsētām. Jerla ir galvaspilsēta. Pārējās trīs sauc par Retu, Mulzu un Gedu. Pāri visai mazajai Erla valstībai tek varena upe kura šķērso visas pilsētas. Burvji dzīvo Gedu pilsētā. Šajā valstī ir tikai divi meži - Miglas mežs un Maldu mežs. Maldu mežā nav ieteicams iet nevienam, jo spriežot pēc nosaukuma tur visi, kas ieiet tiek maldināti. Tur bieži sastopamas maldugunis, viltus takas, pēkšņas aizas, dziļas peļķes un vēl daudz, kas cits. Taču lai nonāktu uz Jerlu vai uz kādu citu pilsētu (no Gedu pilsētas) nevar neiet caur šo mežu, jo Gedu pilsēta ir gluži kā ieskauta divos mežos. Abi ie vienlīdz ļauni. Tikai atšķirība ir tāda, ka šoreiz būs jāmāk sadarboties ar Maldu mežu.

Pašreizējais mērķis:
Burvjiem ir jāuztaisa sapulce, lai izlemtu pozīcijas un visu pārējo. Arī Miglas meža iemītniekiem tas jādara. Šī ir kaujas pirmā diena. Karš ir pieteikts nesen. Jūsu uzdevums: izveidot sapulces, un nobalsot par galveno. Jāizlems, kurš vadīs kareivjus kaujā. Abām pusēm tas ir jāizdara obligāti! Gan jau vēlāk es iejaukšos.

[Eņģeļu gūstekne]

Tikko kaa bija pieteikts karsh, Inferno to apzinaajaas lai gan jau gadu tuukstoshus bija seedeejusi nekustiiga vienaa un tai pashaa plauktaa. Bijusi beernu niista, jo redziet vinja neesot bijusi jauka lelliite un nevajadzeeja ar. Nu bija pienaacis laiks atbriivoties no nekustiibas. Inferno dzilji ieelpoja gaisu un nakts viduu noleca no sava plaukta un devaas apgaitaa pa maaju kura laiku laikiem bija mainiijusies un atjaunota, bet vinja paarcelta no viena kakta uz otru. No saakuma gan Inferno gaita bija diezgan paskalja un neveikla, bet tad visas daljas kas kaadreiz bija sastiprinaatas kopaa saauga, lociitavas saaka darboties kaa naakas. Lelle pagrieza savu porcelaana galvu uz rinjkji 360 graados, Laba sajuuta elpot un mirkshkjinaat un runaat un kusteeties. Inferno kjeercoshaa mezhoniigi skaljaa balsii ierunaajaas un porcelaana kaajinjaam skarot zemi devaas uz savas saimnieces guljvietu un kaa naakas iespeera vinjai, taadejaadi liekot vinjai mosties, peec tam Infa ieguulaas sievietes gultaa un atkal sastinga aizveerusi acis.

Peec paaris dienaam[tas i tagad kad jau karsh ir vareetu teikt saacies] Inferno sakusteejaaas atkaartoti un neapshaubaami jau atkal vinja bija novietota ierastajaa vietaa plaukta pashaa augshaa. Ar skalju bliikshkji nolekusi no plaukta un iespeerusi saimnieces kakjim Infa devaas pie burves, ne mirkli nedomaadama par to kaada vareetu buut reakcija ieraugot dziivu staigaajoshu un neapshaubaami domaajoshu lelli Inferno peerkondaardam liidziigaa balsii iesaaka savu sakaamo. Ej pie paareejiem saviem draugjeljiem un sasauc sapulci. Padomaa logjiski jums vajag iespiest tos meerkakjus zemee, samiiciit, izniicinaat. Visam sakaamajam pa vidu Inferno veel atbilstoshi zhestikuleeja un vienkaarshi meetaajaas ar porcelaana rocinjaam.

Šo rakstu rediģēja eXplode: 24.08.2006 14:05

[Andromeda]

Bija vakars. Kādas ēnu ieskautas, tumšas un mitras alas dziļumā skanēja dīvaini dunoša skaņa.
Tai pa starpu vienīgi varēja dzirdēt ūdens lāsīšu pilēšanu uz drēgnās, alas akmens grīdas.
Dunošā skaņa uz brīdi aprāvās, ar milzīgu krācienu gaisā uzvirmoja pelēks dūmu mutulis.
Starp dūmiem pēkšņi parādījās lielas, dzintarainas acis.
Madness, kas tikai pirms maza mirkļa krāca mierīgā miegā nu bija pamodies.
Kas tas? Vakars...mmm...Laikam laiks iet pamedīt mazos sikspārnīšus. viņš nodomājis,
izstaipīja milzīgās ķetnas.
Tad, pēc labas izstaipīšanās, Madness izbāza no alas laukā gigantisko galvu
un ievilka plaušās vakara svaigo gaisu.
Viņš graciozi izlāčoja no alas un devās pie upes padzerties ūdeni,
kad pēkšņa skaņa, pārtrauca apkārt valdošo klusumu.
Madness ieņurdējās it kā brīdinādams nācēju, kas bija sacēlis troksni.
Kas tu esi? viņš zemā, dārdošā tonī jautāja.

[Hworang666]

Drakthāls sēdēja kādā no miglas meža kokiem. "Muļķi," viņš pie sevis klusi noteica. "Karš!" "Vai viņiem maz ir kaut mazākās nojausmas, kas tas ir?" viņš turpināja pie sevis purpināt. "No vienas puses varbūt tā pat ir labāk," viņš turpināja savu monologu aizvien skalākā balsī, "redzēsim, cik stipri būs tie "visvarenie" burvji!" To pateicis viņš izpleta savus spārnus un nolaidās no koka. "Varbūt maziņš izlūkgājiens nenāktu par ļaunu," viņš nočukstēja un sev visapkārt lika riņķot lapām, lai paliktu nepamanīts. "Ak, jā..." "Bet vispirms sapulce!" Un to pateicis, Drakthāls uz īsu mirklīti visas lapas apstādināja turpat gaisā un jau nākamajā mirklī tās aizšāvās katra uz savu pusi.

Šo rakstu rediģēja Hworang666: 24.08.2006 18:42

[kmn]

Spārnu švīkstu pamodināts mērkaķītis Čubi uzslējās augšā. Nojauzdams kaut ko nelāgu, mērkaķis uzmodināja saimnieku.
`Čubi, ir jau vēls, vai tu nevarētu kaut mirklīti palikt.. ` saimnieks pēkšņi apklusa un ieklausījās. Kāds nāca uz viņu pusi.

[Sarkanais Krūštu...]

Kas es esmu?
Zemā balsī noteica Meila.
Kas es esmu? Viņa atkārtoja un vēsi iesmejās.
Es esmu tas, kas esmu. Viņa atturīg noteica, bet palika tumsā.
Pēc būtības es nenācu šurp iepazīties, bet nodot ziņojumu. Viņa turpināja taja pašā atturīgaja balsī.
Kaut kādi idioti tika sūtīti,lai aizdedzinātu burvju mitekli, bet tā vietā viņi pieteica karu. Mums javeido sapulce. Janolemj, kas to vadīs un visas pārējās lietas. Viņa panāca nedaudz ārā no tumsas un atklajās meitene ar sarkanam acīm,violetiem matiem, un izkapti rokās. Vienvārd sakot- ir pieteikts kars starp mums un burvjiem.
Viņa pagriezās, lai jau ietu prom, bet tad apstājās.
Starp citu, Meila. Viņa noteica un iegāja atpakaļ tumsā. Tumsa man patīk labak. Ja neiebilsti, tur es arī paliksu.
No tumsas spīdēja divas sarkanas acis,kas ik pa brīdim aizvērās un atkal atvērās.
Un tu esi? Cik redzu pūķis...

Šo rakstu rediģēja Liliya: 24.08.2006 22:46

[Andromeda]

Madness, atkal ieņurdējies, noliecās pār ūdens virsmu.
Es esmu pūķis, tas tiesa. Madness. Šķiet esmu šai mežā vienīgais tāds.
Viņš drūmi vēroja ūdenī savu atspulgu.
Tad, pēkšņu dusmu pārņemts, viņš trieca vienu, savu vareno spārnu ūdenī tā saceļot šļakatas uz visām pusēm.
Tad nu tas ir noticis.
Burvji ar katru dienu pietuvojās mums tuvāk un tuvāk, saceļot troksni, ko nevaru ciest visvairāk! Ir pienācis brīdis parādīt viņiem, kur tiem īstā vieta.
Madness zvērojošām acīm skatījās uz Meilu.
Tu pieminēji sapulci?
Šī ir viena no nomaļākajām vietām šajā mežā, es saku, ka to vajadzētu sarīkot šeit.
Viņa skatienā nu bija jaušams kaut kas jautājošs un pat izaicinošs.

[Hikari]

Bija vēls vakars. Gedu slīga klusā pustumša. Daudzi jau sen bija devušies gulēt, noteikti satraukti par gaidāmo karu. Viena no retajām būtnēm, kura nespēja rast miegu šajā stundā bija Ialme. Sieviete sēdēja pie atvērta loga, lūkojoties uz kādu neeksistējošu lietu- patiesībā viņas skatiens bija pilnībā pievērst tukšumam ārpusē. Sieviete prātoja, kā tad viss ir tik muļķīgi iegrozījies, un tik negaidīti ir uznācis karš. Bet tā jau daudzi saka- vēlies mieru, gatavojies karam!
Kas gan viņiem bija uznācis? Bet viņi jau nekad nemainās un tādēļ atlak būs jācieš nevainīgām dvēselēm Ialme nopūtās un pievēra acis. Tās nebija nogurušas, tomēr likās, ka tās ir smagākas, kā parasti. Sieviete zināja, ka rīt no rīta vai varbūt pat šovakar, ir jārīko sapulce, lai izdomātu, kā rīkoties, jo, ja nekas netiks darīts, būs vēl ļaunāk kā tad, ja viņi patiesi izdomās cīnīties pretī. Ir jāaizsargā sava dzimtā puse. Ar šādām domām Ialme palika sēžot pie loga un gaidot, vai ārā nedzirdēs kādu no burvjiem kustamies vai izbaudam naksnīgu pastaigu- tad varētu sastādīt kompāniju un aprunāties.

[kmn]

Kādu brītiņu ieklausījies naksnigājā tumsā, Manko vairs nedzirdēja čaboņu. `Laikam būs man tikai izlicies.`

Vēl mirklīti pagaidījis, viņš atcerējās kaut ko ļoti svarīgu. `Čubi, cik pulkstens?` Mazais mērkaķītis pienesa saimniekam veclaicīgo, zeltā kalto kabatas pulksteni. `Tā jau es domāju - pulkstens 2 naktī. Pēc stundas jāsākas sapulcei. Labi, ka mani pamodināji. Biju pavisam piemirsis.`
Manko piecēlās no savas guļvietas un lēnām ēnu aizsegā virzījās uz norunāto sapulces vietu.

Šo rakstu rediģēja kmn: 25.08.2006 13:29

[Sarkanais Krūštu...]

Ak tā...
Meila noteica un klausījās ko pūķis stāsta. Kad tas trieca spārnu pret ūdeni un izšļakstīja ūdeni uz visām pusēm, viņa pagāja nedaudz,dažus soļus, atpakaļ.
Nomierinies! Meila nepacietīgi uzsauca Madnesam. Vari nomierināties! Mums nav ne mazāko izredžu uzvarēt burvjus. Ja būtu tāda iespēja,es nemaz nepiedalītos tajā, idiotu, pieteiktajā karā!
Meila prasmīgi uzlīda kokā un apsēdās uz viena zara.
Varam jau arī to sapulci rīkot te, bet šī noteikti nav nomaļākā meža vieta. Viņa vēsi iesmējās. Vai tad tu neesi pamanījis,ka te vienmēr uzturas pietiekami daudz tumšās radības? Piemēram- es?
Viņa pasmīnēja un pārlika izkapti pār plecu un ielika zodu labajā plaukstā.
Nu iespējams tu esi pārāk skaļš un bieži nedzirdi mani un citus. Šoreiz es gribēju tev pievērst uzmanību. Savādak..Tu mani tikai traucē, bet es neko jau nesaku... Es vienmēr sēžu tumsā un cenšos tevi ignorēt. Tu esi pārāk liels,lai man būtu kāda vēlme ar tevi īpaši runāt un ielaisties kādā sadarbībā, bet nu tagad bez ta neiztikt...
Viņa neapmierināti nopūtās.
Bet nāksies pierast...
Viņa vēl piebilda un skatījās apkārt ar savām sarkanajam acīm.

[Hworang666]

"Manko," atskanēja zema balss. "Redzu, ka arī tu beidzot esi pamodies," to teikdams Drakthāls pasmīnēja. "Ja neiebilsti labprāt piebiedrošos tev ceļā uz mūsu sapulces vietu." "Neiebilsti?" šķietami uzjautrināts, Drakthāls nedaudz pakustināja abus spārnus.

[Andromeda]

Madness nošņācās.
Viņa drakoniskajā sejā parādījās smīns.
Es esmu pārāk liels un skaļš? Pūķa acīs uzliesmoja uguntiņas.
Man būtu pavisam grūti tādam nebūt.
Izlikšos, ka neesmu to dzirdējis, jo citādi tas varētu beigties pavisam nelāgi.
Nomļākā vieta šeit noteikti nav, bet viena no, ir gan, šeit burvji kājas nav spēruši kopš ļoti seniem laikiem.
Viņa balsī brīžiem bija dzirdams ņurdiens.
Tagad mums jāsavāc kopā spēki un jāizplāno uzbrukuma taktika.
Nav laika, muļķīgām sarunām. Tumsas radījumi zinās, kur notiks sapulce.
Kad mēness būs uzlēcis, tai jāsākās. Tagad atstāj mani vienu.
Madness pagrieza muguru pret Meilu.
Pacēlies gaisā ar domu sasaukt pārējos, viņš izdvesa tādu rēcienu, ka parastam mirstīgajam asinis būtu sastingušas dzīslās.
Apmetis paris lokus virs klajuma netālu no alas, Madness atgriezās pie upes un noslīga dziļās pārdomās.

[Sarkanais Krūštu...]

Izliecies vien,ka neesi dzirdējis,ka es tevi nosaucu! Lielais,lempi! Meila kaitinaj pūķi,jo viņai tas lieliski padevās. Kaitināt citus.
Man jau neinteresē,ka tas beigsies nelāgi! Es vienkārši savādāk nemāku! Esmu tumsas radība,galu galā! Es vienkārši nespēju atturēties no kārdinājuma izsmiet citus. Tāda mana daba,Madnes!
Viņa tomēr nelika pūķi mierā,lai arī tas bija lūdzis atstāt viņu vienu. Nē, viņš nelūdza, viņš strupi pavēlēja.

Milzīgais, lempīgais mežonis. Meila nodomaja,kad pūķis atkal bija nolaidies pie upas un iegrimis domās.
Nu taču netelo baigo nopietnību! Neesi saspīlēts! mēs tā pat neuzvarēsim! Zinu no savas vesela gadsimta pieredzes,ka burvji uzvarēs!
Viņa traucēja Madnesu,jo,ja būtu tāda vajadzība, viņa vienkārši izkūpētu gaisā un pūķis neko nevarētu viņai nodarīt.

[josephine]

Andželika, kā jau ierasts vēlās vakara stundās, sēdēja pie galda pretī spogulim un turēdama spalvaskātu centimetru virs savas burvju grāmatas, bija atkal iegrimusi pārdomās. Daudzo, pie spoguļa pielikto, sveču gaisma omulīgi pildīja visu istabu un sveču liesmiņas jautri rotaļājās ar savām dvīņu māsām, kas mita otrpus spogulim. Atmodusies no saviem sapņiem, Andželika palūkojās ārā pa logu. Pilnmēness! Laiks iet ārā!
Andželika paņēma tāšu groziņu un gāja ārā, lai salasītu dažas ārstnieciskās zāles. Mēness gaisma viegli lija pār māju jumtiem un radīja patīkami mistisku noskaņu visapkārt. Ejot gar vienu no mājām, Andželika logā pamanīja kādu stāvu un uzrunāja to: - Lai mīlestība tevi sargā, Ialme! Kādēļ tik domīga? -
Viņa gan nojauta atbildi. Ialme noteikti prātoja par gaidāmo karu, kas diemžēl bija neizbēgams.

[Demiurgs]

Sīrus staigāja pa mežu ar dunci nikni graizot kādu sprunguli.
-Nolādētie muļķi, stulbeņi.-
Viņš nesen bija padzirdējis par karu.
-Kā gan var būt tik stūlbi radījumi kas pat neprot pielaist uguni dažām mājām. Un pie reizes visu šitā sačakarē.-
Viņš aizmeta sprunguli kautkur krūmos un iebāza dunci makstī.
-Nolādēts, bija taču jāiet uz to sapūlci, bet viņi nepateica kur tā notiks.-
Sīrus cerīgi nopētija apkārtni.

[Hikari]

Ialme palūkojās uz augšu ar savu vēl joprojām domīgo skatienu un pasmaidīja Esi mīļi sveicināta šajā vēlajā vakara stundā, Andželika. Vai nevēlies ienākt uz tasīti tējas? Varbūt mēs varētu nedaudz aprunāties, vai arī es tev varētu palīdzēt, jo izskatās, ka dosies salasīt naksnīgās ārstniecības zālītes sacīja elfa, pamājot ar galvu uz grozu sievietes rokās.

[Andromeda]

Visai aizkaitināts Madness tomēr apvaldīja dusmas.
Šobrīd tam vienārši nebija laika.
Meila? Vai tev nav nekā labāka ko darīt kā krist man uz nerviem? Nomocījies no Meilas tarkšķēšanas, pūķis jautāja.
Nejauši pametis skatienu uz debesīm, viņš pamanīja, ka mēness ir uzlēcis.
Kur visi ir iekrituši? Pienācis laiks sākt sapulci. Tā nodomājis, Madness pameta tramīgu skatienu apkārt.
Es palidošu virs meža un paskatīšos, varbūt kāds ir noklīdis.
Sagriezis galvu dīvainā leņķī Madness nošķaudījās un gaisā atkal uzvirmoja dūmi, tikai šoreiz tiem līdzi lidoja arī mazu liesmu mēlītes.
Tad savēzējis milzīgos spārnus, pūķis pacēlās gaisā un nozuda skatienam.



Edit [Siri]: raksts rediģēts pēc tā autores lūguma.

Šo rakstu rediģēja Siri: 27.08.2006 14:49

[josephine]

- Jā, tev taisnība, es patiesi dodos lasīt dažus ārstniecības augus un ļoti priecātos, ja tu man piebiedrotos. -
Andželika pasmaidīja. Viņa pati bija iedomājusies uzaicināt Ialmi uz pastaigu, jo vēlējās ar kādu parunāt par visiem tik ļoti aktuālo, nesen pieteikto karu.
- Es taisos iet uz pļavu, kas atrodas pie maldu meža... nu, patiesībā, ir vēl viena cita pļava, kas sanāktu tuvāk un arī ārstniecības augi tur ir vairāk..., bet tā pļava ir tieši pie miglu meža. Nezinu, vai tagad būtu prātīgi rādīties tai pusē. -

[kmn]

Izbijies no pēkšņā uzaicinājuma, Manko automātiski aizstāvējās paķerot pirmo kas pagadījās pe rokai. `Drakhtāl, tas esi tu? Redzu, ka tu mani šodien neredzi vis pirmo reiz..` Zibenīgi aptvēris situāciju, naksnīgais ceļotājs rūpīgi ieskatījās runātājā. `Jā, tu vari man piebiedroties. Būs īsāks ceļš ejams.`

[Šamanis]

Jakazama staigāja domādams, par to, kā vinš šeit nokļuvis. Viņš neatcerējās neko, kas bija noticis pēdējās stundas laikā. Jaunumi bija samērā negaidīti. Laiks aplūkot apkārtni no gaisa to pateicis,vinš pacēlās spārnos un salecās no milzīgā pūķa kas palidoja tieši viņam virs galvas. Kur tu sasodīts lido!!!!!! Viņš nosaucās.To pateicis viņš nolaidās nedaudz zemāk pie koku galotnēm tā, ka lapas sakustējās un zari locījās.

Šo rakstu rediģēja Wolwerine: 26.08.2006 21:30