Dēkaiņi, [C], [GP], [HP] Opcijas

[Bizii van Dope]

Jūras ūdens bija praktiski gluds kā spogulis. Tikai šur tur uzņirbēja pa kādam viļņu kuprītim. Vai nu noslēpumaina kuģa radītiem, vai nu arī kāda neredzama ūdens dzīvnieka izraisītiem.
Ūdens bija dzidrs un skaidri atspulgoja katra atslpulgu, taču tas arī bija kā vāks un nodalīja svešo virszemes pasauli no pavisam svešatnīgās ūdens pasaules.
Nevienam nebija izdevies caurskatīt ūdens virsmu. Un neviens tātad nezināja, kas slēpjas ūdenī. Un, ja, ko nebija lemts uzzināt, tad labāk izturēties pret to kā pret kaut ko tādu, kas nepastāv un nav.
Un tā te tas arī bija. Pelēkos un visādos citādos apmetņos ieslēpušies tēli steidzās uz kaut kurieni un kā sapņu ilūzija izplēnēja putukrēmīgajā miglā, kas klāja savādo jūru un ostu.
Šī, cik varēja noprast bija osta, jo šur tur no miglas iznira pa kādam kuģa mastam, buru fragmentam vai kuģa apveidam, taču neko par noslēpumaino vietu tas nestāstīja.
Paskatoties uz aizmuguri varēja saredzēt kādas brūnas divstāvu mājas jumtu.
Pie krastmalas stāvēja divas mucas. Neviens gājējs nelikās par tām ne zinis un pat nedomāja par zagšanu.
Migla slēpa šo piejūras vietu vai miestu no septiņiem svešinieku stāviem gaisīgajā parādībā…

Šo rakstu rediģēja sirds1: 14.10.2007 11:52

[Semijs]

Kādu laiku atpakaļ, Dernolls kādā ciematā vazājoties apkārt un iepērkot sev pārtiku, izdzirdēja, ka tirgus centrā kāds ziņnesis sauca pēc viņa vārda. Elfs bija piegājis klāt un neuzkrītoši uzdevis jautājumu vai viņu meklē. Saņēmis pareizu atbildi, Dernolls saņēma vēstuli, kur bija aicinājums elfam doties tā teikt piedzīvojumos.
Tākā elfam aizrāva ceļošana un piedzīvoji, viņš neateicās un pavadīja nākamās dienas kārtojot sev somu ar visu vajadzīgo un protams ēdienu. Paņēmis savu tēva zobenu un viņa dāvāto dunci, Dernolls ar ''sapelnītu'' naudu bija aizgājis iepirkt sev loku un bultas.
Tad pienāca diena, kad vajadzēja izmantot maģiskos vārdus, kas bija teleportācija, to nu elfs uzreiz saprata. Kā jau visiem elfiem, viņiem bija, kas kopīgs ar maģijām. Veiksmīgi noskaitījis buramvārdus, Dernolls ievēroja, ka viņu apņem gaisma un viņš ieiet citā dimensijā. Tas bija, kas neizmirstams, tas ātrums, gaismas, Dernolls jutās kā dievs, bet tad... viss apstājās un elfs atradās pie ostas.
Pēc teleportācijas, viņa mati bija izpūruši pateicoties teleportācijai un uz sejas bija prieka asaras, kuras tika arī uzreiz noslaucītas. Dernollam virsū bija viņa drēbes(kas redzamas bildē) zobens un duncis, kā arī pāri rumpim loks, bet blakus somai pie muguras bija piekārta maksts ar bultām. Vēstulē bija rakstīts, ka jāsagaida pavadoni, ko Dernolls arī cītīgi darīja.

Šo rakstu rediģēja Ilivarra: 14.10.2007 12:22

[Roviela]

Marti, sēžot spoguļa priekšā sapurināja tumšbrūnās cirtas, ieskatījās spogulī un, pavērsusi vienu vaigu pret to, rūpīgi nopētīja. Nē, būs izlicies, nekāda plankumiņa tur nebija, bet katram gadījumam viņa uzlika vēl mazliet pūderi. Šādā kārtā nomierinājusies, viņa vēlreiz izlasīja šorīt pienākušo vēstuli. No kā tā ir, viņa tā arī nebija sapratusi. Neviens sulainis vai istabene neko nezināja, vēstule vienkārši bija - uzrakstīta skaistā rokrakstā uz viegli iesmaržināta papīra, adresēta viņai personīgi un aizzīmogota ar sarkana vaska spiedogu, kura zīmējumu nevarēja skaidri saskatīt. Nika (viņas brālis) apgalvoja, ka tāda spiedoga neesot nevienam, bet uz viņu šajā ziņā varēja paļauties.
Jaunā sieviete apdomāja rakstīto. es esmu varena būtne... kontrolēju daudzas daudzo pasauļu lietas Mī un žē! Taču nevar būt, ka šo vēstuli rakstījis pats Dievs tas Kungs! Marti pārmeta krustu. Tomēr viņa nez kā zināja, ka arī Nelabais tas nav bijis, un šim kādam, spēcīgajam vajag viņas palīdzību. Marti sajutās gluži nepareizi - lepna uz sevi, pagodināta un kāda vēl ne.
Viņa izlēma sekot vēstules aicinājumam, tikai nolēma vārdus lasīt kaut kur slepenībā - ja nu tas tomēr ir mulķīgs joks, un nekas neiznāks?
Sešas dienas bija pietiekams laiks, lai apdomātu, ko ņemt līdzi, ko nē, sakrāmētu ceļa somu un pateiktu visiem radiniekiem, ka viņa dosies ceļojumā - un nemēģiniet atrunāt! - uz nezināmi ilgu laiku. Visi kā viens grozīja galvas un pukstēja, bet, zinot Marti raksturu, tiešām neko neiebilda pat tad, kad viņa atteicās ņemt līdzi istabeni.
Iepriekšējā dienā izsūdzējusi grēkus un saņēmusi svētību ceļojumam, Marti noteiktajā dienā saģērbā kā uz medībām - mīkstas, bet izturīgas ādas bikses (un otras - somā), balts zīda krekls (vilnas - somā), garie stulmzābaki ar atlokiem, pie viena no kuriem viņa piestiprināja garu nazi, josta ar somiņām visādiem sīkumiem, tumšbrūns vamzis ar augstu apkakli, skaisti izrotāts, ieveidoti mati un cepure ar spalvu, virsū apmetnis ar kapuci. Rotas, bet protams! bija visur - auskari, aproces, akaklarota un gredzeni. Pie jostas zobens un duncis, kuriem viņa pievienoja vienu garstobra pistoli. Paņēmusi ceļasomu, kurā bija ari guļamās lietas, un ēdamo kādai nedēļai (visu sausu, lai vieglāk nest), un divas blаšķes - ar vīnu un ar ūdeni, viņa visiem redzot, cēli izsoļoja no nama. Nonākusi vietā, kur neviens pats viņu neredz, Marti paņēma vēstuli un izlasīja vārdus otrā pusē, ko brīnumainā kārtā bija noturējusies neizlasījusi visas šīs garās gaidīšanas dienas. Ja nekas nesanāks, es došos uz Ibērijuu! viņa pie sevis nodomāja. Atpakaļ iet... tas būtu neiespējami.
Bet sanāca. Apkārtne pazuda uz brīdi, itin kā savērpās, savirmojās, un Marti attapās vietā, kas ļoti izskatījās pēc ostas. Tur dažu jardu attālumā stāvēja viens, un Marti paspēra pāris soļus uz viņa pusi, līdz ieraudzīja, ka dīvainajam vīrietim ir garas un smailas ausis. Marti pakāpās tikpat soļu atpakaļ, cik bija spērusi uz priekšu un apskatījās rūpīgāk. Viņš bija glīts, patiešām, ja ne tās ausis, un sieviete rūpīgi mēgināja saskatīt, kādā krāsā viņam ir acis. Sastopoties ar viņu acīm, Marti uzelpoja - izskatījās, ka tās nebija sarkanas, - un atkal pagājās uz priekšu. Dīvainis, bet dēmons tas nav, viņa nodomāja.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 14.10.2007 18:47

[Līg]

Bija pagājušas sešas dienas kopš tās dīvainās vēstules saņemšanas. Aurorai nebija ne mazākās jausmaz, kas bija Karls Hameks. Visas šīs sešas dienas viņa bija cītīgi urbusies cauri grāmatām, internetam un uzziņu birojiem, taču neko nebija atradusi. Varbut tas bija joks vai kāda pagalam neizdevusies tehnikas preču veikala reklāma?
Par vēstuli viņa gan nevienam nestāstīja. Gadījumā, ja tas būtu kāds nolādēts joks, viņa nevēlējās ļaut jokdarim priecāties par meitenes apmulsumu. Lai nu kā, visas šīs dienas jaunā deviņpadsmit gadīgā de Merteija bija pavadījusi nemitīgā galvas lauzīšanā par šo tēmu, taču par spīti viņas liesliskajam prātam, atvērt plīvuru, kas sedza šo savādo vēstuli, viņai neizdevās.
Nu, pēc sešām dienām, viņa stāvēja savas no vecākiem mantotās mājas koridorā un apdomāja savu pārdrošo rīcību. Viņas mati bija bija izlaisti un pārlikti pār vienu plecu. Tā Aurora vienmēr mēdza darīt, kad jutās neizlēmīga. Paņēmusi rokās vēstuli viņa to vēlreiz nopētīja ar savu dzirdi zilo skatienu, taču lai cik reizes tā nebūtu pārlasīta, saturs nemainījās un skaidrību tā arī neieviesa. Droši vien izskatījās dīvaini, ka meitene siltā, tumši brūnā apmetnī stāv viena koridorā un blenž vēstulē, kas no biežās ņurcīšanas un vilkšanas iekšā un ārā, jau bija nobružāta.
Lai gan viņa vēl aizvien nebija pārliecināta par savas rīcības pareizību, mantas jau bija sakravātas un tumšsarkanais čemodāniņš jau bija iegūlis viņai vienā rokā, kamēr otrā tikko bija paspējusi piesavināties būri ar neciešami melnu kraukli. Viņa labprāt būtu Aiviju laidusi laukā, taču cilvēki skatu ar jaunu sievieti un kraukli tai uz pleca vēl aizvien uzskatīja par dīvainu. Fakts par kraukļa līdzņemšamnu iekšējā monologā pat netika apspriests, jo Aivijs bija pārāk dārgs, lai to atstātu šeit.
Tumšsarkanajā čemodāniņā jau bija saliktas visas svarīgākās lietas. Drēbes un nedaudz pārtikas. nebija aizmirsts arī par mazo nažu komplektu kā arī bultu maku, kas bija tik tikko ielīdis.
Vēlreiz izvilkusi vēstuli Aurora pagrieza tai otru pusi. Burvju vārdi! Ko tu neteiksi? Viņas zinātniskā puse klaji ateicās to pieņem un tam ticēt, taču puse, ,kas dzīrās meklēt noslēpumus dziļāk, kāri vēlējās to ātrāk sākt.
Lai gan de Merteija nemaz nejutās droša par to, ko dara, vādi tomēr tika izrunāti skaļi un skaidri un...
Kad miglainajā ostā parādījās slaidais un smalkais meitenes stāvs, Aurora no sākuma neko neredzēja. Migla.
Kur es esmu?
Priekšā jau bija kāda savādi ģērbusies tikko saskatāma sieviete un būtne, kas izskatījās pēc vīriešu dzimuma.
Meitenei pāršalca tāds kā nožēlas vilnis par tiko izdarīto. Kur viņa tgad bija nonākusi un ko darīs? Būris ar Aiviju vēl joprojām tika turēts rokās tikai tagad pirksti ap to sažņaudzās ciešāk it kā cenšoties pasargāt.

[Elony]

Tumšā un drūmā naktī Elons atradās dziļi mežā, sēdēja uz liela akmens un dziļi domāja. Viņam rokā bija mazs kristāls, kas izstaroja gaismu.
Pirms kāda laika savāds cilvēks, kas it kā piederēja pie dumpiniekiem, nodeva viņam vēstuli. Dīvainu vēstuli, kas lika Elonam aizdomāties.
Viņs sākumā negribēja ņemt to nopietni, uzskatīja par muļķībām vai lamatām.
Citas pasaules... vai tas var būt? Citas pasaules, kur ir cerība, kur ļaunums nav aprijis visu?
Ilgi šaubījās paladins, līdz izlēma. Viņš izlēma atsaukties uz aicinājumu.
Viņš bija ietinies pelēkā apmetnī, zem kura bija manāmas spožas bruņas un zobena maksts. Seja Elonam, par spīti viņa trīsdesmit gadiem, bija vēl jauneklīga un glīta, kara rētas viņa seju nebija skārušas, pateicoties prasmei un veiksmei. Elona tumšie mati bija pagari un ieskāva seju. Viņa lūpas bija mierīgas un stingras, taču lūpu kaktiņiem bija tieksme noliekties uz leju. Tumšās acis, kas reiz bija kvēla dedzīguma un tainīguma paziņas pilnas, nu lūkojās uz pasauli skumjas un nogurušas.
Uz muguras Elonam bija neliela, noplukusi mugursoma, uz pleca - melns krauklis.
Elons piecēlās, uzvilka galvā ķiveri, kauras spārniņi bija nolaisti un pieplacināti ķivers sāniem, p\ari ķiverei uzvilka kapuci, ka slēpa seju, bet, labi ielūkojoties, varēja manīt, ka vīrietim uz sejas ir metāla maska vai ķivere. Elons izvilka pergamenta gabalu no sava apmetņa. Viņš kaut ko pateica un parādijās gaisams aplis viņa priekšā.
"Nu, Krā, cita pasaule mūs gaida." savam krauklim noteica Paladins un ienira gaismā. Tad gaisams aplis pazuda, uz zemes palika vien mazais, gaismu izstarojošais kristāls.

Elons bija vietā, kas bija pelēkāka par viņa apmetni. Bieza migla. Smaržoja pēc jūras.
Liekas, ka tās nebija lamatas un noteikti nebija joks. Varbūt tiešām, tas viss bija taisnība? kas tad bija šis Hameks? Burvis, dēmons, dievs?
Elons cerēja, ka atkal spēs būt par to, kas viņš ir - gaismas un visa labā aizstāvis - paladins. Nevis ierocis ļaunuma un nodevības rokās.
Viņš pamanīja vairākus stāvus tuvumā. Vai tie kaut ko zināja? Vai kāda no sievietēm bija Lidija Maglēra?
Elons zināja, ka ar draugu runājot jānoņem ķivere un kapuce, bet vai viņi bija draugi? Vienam bija spicas ausis. Tas bija dīvaini, atgādināja elfus, kas viņa pasaulē bija pazuduši un bija vien leģendās un mītos pieminēti.
Elons palika uz kāda pakalna tuvumā pārējiem un vēroja viņus.
Krā ieķērcās un nopurinājās. Viņam ceļojums nebija paticis.

[Margo]

Anke tupēja kādā smacīgā kroga stūrī. Visur oda pēc alkohola un dūmiem. Jautrība krogā sita augstu vilni. Parasti viņš tagad būt spēlējis kārtis ar saprātu nodzērušiem vīriem vai arī centies nopelnīt rādot trikus, taču tagad bija jābūt piesardzīgākam. Vīrietis bija ietinies apmetnī, galvā viņam bija kapuce. Pirksti sita ritmu uz galda malas. Priekšā bija atlocīta vēstule, kuru viņš pārlasīja jau piekto reizi.
Ik reizi viņš brīnījās par to, kā šī vēstule bija atradusi adresātu. Jau trešo dienu Anke bēguļoja no viena mazā miestiņa uz nākošo. Šorīt no rīta šī vēstule bija nonākusi viņa rokās. Sākumā gan viņš bija domājis, ka tā bijusi kļūda, taču uz tās skaidri un gaiši bija rakstīts viņa vārds.
Tās noteikti ir kādas lamatas. Kāds viltīgs triks. Kas gan ir šis vīrs, kas sūtījis vēstuli? Nekad par tādu neesmu dzirdējis. Varbūt vēl kādam ir vajadzīgi mani pakalpojumi? Nē, vairs es šādās spēlēs neiesaistīšos... viņš sprieda. Garām viņa galdiņam nogāja krodziniece, apjautādamās, vai nevajagot atnest ko dzeramu. Anke noslēpa vēstuli un papurināja galvu. Drīz vien viņa bija prom, taču puisis manīja, kā viņa aizdomu pilni noraudzījās viņā.
Vīrietis atkal izvilka vēstuli, taču pirms tam paraudzījās apkārt. Tad viņš apgrieza vēstules otru pusi, domās izlasīdams tur rakstīto. Tad viņš atkal pacēla acis, nopētidams telpu. Viņš klusi nopūtās.
Te pēkšņi durvis, kas atradās otrā telpas galā atsprāga vaļā. Durvīs parādījās kalsnēja vīra stāvs. Anke novērsās. Sirds sāka sisties straujāk. Viņi bija viņu atraduši. Vīrietis norija siekalas. Viņš savilka roku dūrē, saņurcīdams lapiņu. Anke palūkojās uz to. Šī vēstule bija vienīgā iespēja tikt ārā no šejienes. Dzīvam. Durvis atradās otrā telpas galā. Maz ticams, ka viņš, pat izmantodams savas spējas, tiktu līdz tām nepamanīts. Bija jārīkojas ātri. Pēddzinis smagiem soļiem soļoja uz bāra letes pusi. Anke juta kā viņa skatiens pēta visus krogus apmeklētājus. Citi viņam nepievērsa uzmanību, turpinādami dzert un svinēt. Anke pameta vel vienu skatienu uz durvju pusi. Durvīs parādījās vēl divi stāvi. Rokaspuiši. Jaunais vīrietis klusi nolamājās.
Aši atlocījis lapiņu viņš sāka klusi lasīt. Tagad bija vienalga, kas tas bija par vīru. Vienalga, kāds darbs viņam būs jāveic. Bija jāglābj sava āda.

Pēc mirkļa Anke jau attapās kādā miglas tīrā miestā jūras krastā. Viņš atviegloti uzelpoja. No vienām nepatikšanām viņš bija ticis ārā, taču varbūt viņš bija iekūlies citās. Ieelpojis svaigo jūras gaisu, Anke kārtīgi nopētīja apkārtni. Viņš stāvēja netālu no vēl četriem stāviem, taču uzsākt sarunu neuzdrīkstējās. Arī pakustēties no vietas viņš neuzdrošinājās. Viņš tikai sakārtoja savu ceļa somu, kas bija noslēpta zem garā apmetņa, un nopētīja apkārtni. Osta bija ietinusies miglā.
Pēkšņi no mierīgās apkārtnes apskatīšanas Anki iztraucēja ķērciens. Anke strauji pagrieza galvu. Tas bija krauklis, kas sēdēja uz vīrieša pleca. Anke tikai nogrozīja galvu, pavērsdams skatienu jūrai. Viņš vēlreiz ieelpoja svaigo gaisu un ļāva vaļu fantāzijai.

Šo rakstu rediģēja NorthSee: 14.10.2007 16:16

[Lianjuks]

Sēdēdama uz kāda klintsbluķa un klausīdamās vēja šalkoņā priežu galos Etna domāja. Bija pienākusi izdevība kaut uz mirkli kaut ko mainīt savā dzīvē, bet viņa iespēju negribēja tā īsti izmantot, pārāk pierasts bija pie šiem mežiem un kalniem, pie šī ugunīgā saulrieta kalnu smailēs, kas pat šobrīd sērīgi nolūkojās uz Etnu. Piecēlusies kājās tumšmate apņēmiīgi ielocīja vēstuli savā ādas somā un sāka garo ceļu uz mājām. Melno matu klājiens rāmi krita pār sievietes pleciem, bet tumšais acu skatiens vēstija nelielu pacilātību un uztraukumu. Viņa tomēr nebija izšķīrusies par savu lēmumu vēstules sakarā, tādēļ arī nemaz īpaši nesteidzās uz māju pusi. Un tad mierīgo meža ainavu pāršķēla kliedziens, kas nepiederēja cilvēkam, kliedziens, kas nepiederēja dzīvniekam, šaušalīgs kā no aizkapa pasaules nācis. Šo sirdi plosošo troksni Etna pazina kopš bērnu dienām. Vakars, barošanās laiks pūķiem. Gaisā lidojošie putni skaidri norādija uz kuru pusi nevajadzētu doties, tādēļ klausījusi šiem radījumiem, Etna apcirtās un ieskrēja mežā, vietā kur varētu meklēt drošāko slēptuvi no visbīstamākā radījuma šajā apgabalā. Viņa nezināja cik ilgi tovakar ilga kaķa un peles spēle, bet kad kārtējais vakara vājprāts bija beidzies viņa izlēma. Apsēdusies uz celma viņa domīgi lūkojās uz lapiņu, kuras teksts nakts tumsā bija grūti saskatāms, bet viņa to atcerējās teju no galvas, pēdīgi piecēlusies kājās sieviete noskitīja vārdus.

Nakts tumsa pārvērtās pelēkā miglā, īsu mirkli sieviete truli blenza miglā un klausījās jūrā, tas viss viņu pārsteidza gluži kā mazu bērnu. Pasperdama pāris soļus miglā viņa ievēroja Elonu. - Kāpēc neiepazīsties? - dzestri iejautājās Etna paiedama kraukļa īpašniekam garām. Mugurā esošās drēbes lika viņai izskaties pēc alu cilvēka, kājās viņai bija ādas zābaki un uz pleca ādas soma, acīm redzami viss bij paštaisīts. Atglaudusi melnos matus viņa piestājās blakus Elona vērotajam bariņam, šoreiz nebildusi ne vārda.

[Elony]

Elons cerēja, ka viss ir noticis, kā teica cilvēks, kas atsūtīja vēstuli: viņš ir citā pasaulē, kur nevalda Elona ienaidnieki. Tad viņam te briesmas nedraud. Taču jābūt uzmanīgam atklājot savu vārdu. Uzticība nedrīkst būt pārsteidzīga, jo īpaši tik savāda sievietei...
Bet godīgi, arī viņš pats izskatījās mazliet dīvaini - ar ķiveri galvā un kapuci pār to.
"Es esmu Elons. Esmu ieradies, jo te mani kāds aicināja ierasties..." ierunājās Elons un viegli paklanījās sievietes priekšā. Viņš bija apmetnī ietinies tā, ka bruņas un ieroči nebija redzami. Ja tās tomēr bija lamatas, vai citādi draudi... Elons tam būs gatavs.
"Vai tu esi Lidija Maglēra?"

[Līg]

Aurora sajuta savā rokā šūpojamies nevienmērīgu smagumu. Krauklis Aivijs, kas vēl aizvien sēdēja savā būrī bija nepatīkami sakustējies un nu vairs nerimās.
-Beidz taču dīdīties,- viņa neapmierināti nočukstēja uz kraukļa pusi, tomēr dzīvnieks neatbildēja. Viņa melnās acis bija smagi piekaltas kādai vietai.
Strauji palūkojusies uz to pusi, Aurora saprata, kas bija tā piesaistījis mīluļa uzmanību. Turpat, netālu no viņiem, kādam vēl iepriekš neredzētam vīrietim, uz pleca sēdēja krauklis. Uz pleca uu nevis kā viņš, Aivijs, savā būrī.
Tad viņas dzirde saklausījas vārdus "Lidija Maglēra", lai gan nevarēja īsti saprast kādā sakarā tie nāk. Jā, vēstulē bija kaut kas minēts par šo sievieti. Vai tā varētu būt viņa?
Dzirde tika sakoncentrēta un meitene vērīgi ieklausījās, tomēr bija diezgan pagrūti to darīt, jo Aivijs nepārtraukti dīdījās. Un tagad tam klāt nāca vēl viņa spedzieni.
-Aivij, lūzu nomierinies!- nu jau skaļāk viņa teica.
Kas viņam bija noticis? Kāpēc dzīvnieks tā satraucās ieraudzījis savu sugas brāli? Labi, ka Aurora vismaz bija padomājusi par būrīti, savādāk pekles melnais krauklis jau būtu sadomājis nezin ko. Iespējams ietu un izplēstos. vai tieši otrādi, ietu un apsveitu savu sugas brāli.

[Lianjuks]

- Nē, neesmu. - atbildēja Etna uzlūkodama Elonu. - Mani sauc Etna Sereiza. - palūkodamās uz miglā tīto jūru viņa drošības pēc pagāja pāris soļus dziļāk sauszemē. - Mani ar aicināja, bet nezinu kāpēc. - Cītīgāk sākusi pētīt Elonu viņa pavēlēja - Novelc kapuci Elon, nespēju uzticēties tev, ja tu pats nespēj uzticēties.

[Semijs]

-Es visnotaļ neesmu... vismaz es tā ceru..-
Dernolls nosmīnēja un ievēroja, ka kāda sieviete viņam pietuvojusies klāt, nopētīja viņu un tad atkāpās atpakaļ, tā it kā būtu nedaudz pārsteigta. Elfs ar nedaudz sārtiem vaigiem, ar savām zaļajām acīm uzlūkoja Marti un pieklājīgā tonī teica.
-Nebīstaties no manis..-

[Roviela]

- Atvainojiet! - Marti patīkamā balsī, kurā nevarēja manīt ne pēdas no pirmītējā izbīļa (un viņa nekavējoties mēģinātu uzdurt uz zobena jebkuru, kurš iedrošinātos pateikt ko tādu skaļi) noteica un eleganti pavēdinājusi apmetni, tikpat graciozi noliecās vieglā reveransā, sveicinot. Tagad bija skaidri redzams, ka viņam ir skaistas, zaļas acis.
- Kas jūs esat? Kāpēc jums tādas dīvainas ausis?
Viņa nenosauca savu vārdu pirmā - tas tā kā būtu vīrieša pienākums.

Nu jau bariņš bija palicis lielāks. Viņi visi uzradās pēkšņi, kā no gaisa nokrituši - bija tur, un viss. Droši vien, tieši tāpat izskatījās mana ierašanās, sieviete nodomāja.
Viens no "jaunajiem" izskatījās kā no viņas mājas sienas nokāрis cienīgs sencis. Bruņucepure! Marti pa ausu galam sadzirdēja, ka viņu sauc Elons, un sievieti - tā taču bija sieviete? kaut kādās ādās ģērbta, vārdā esot Etna Sereiza. Kur esmu iekļuvusi! viņa nodomāja. Kā viņai nav kauna! Tikko uzradās un jau uzplijās tuvākajam vīrietim!
Tur bija vēl viena sieviete, bet viņa stāvēja nedaudz nostāk, tāpēc Marti pagaidām nevarēja novērtēt viņas izskatu, toties labi dzirdēja kraukļa balsi, un, šķiet, vēl viens vīrietis, par kuru arī viņai vēl nebija nekāda priekšstata.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 14.10.2007 19:55

[Semijs]

-Nekas, viss kārtībā.. Vai jūs neesat dzirdējusi par tādiem elfiem?-
Dernolla sārtums vaigos izzuda un viņa tonis bija nedaudz izbrīnīts, bet pieklājīgs kā vienmēr. Elfs ieskatījās Marti acīs un ievēroja to pašu acu krāsu, pasmaidījis, viņš nopētīja klātesošos. Bruņinieks, četras sievietes un viņš pats. Elfs jutās nedaudz neērti starp tik daudz sievietēm, bet gan jau viņš spēs sadzīvot.
-Mans vārds ir Dernoll's kundze..-
Viņš laipnā balsī pievērsās atkal Marti.

[Eņģeļu gūstekne]

Vecais vīrs padeva Adrianam mazu, tumšbrūnu ādas maisiņu, kurā šķindēja zelta monētas.
Es tev dodu divas dienas, lai Lilianna būtu mirusi, vai es skaidri izteicos?
Elfs paņēma maisiņu, pameta to gaisā, noķēra un tad iebāza to kabatā.
Uzskati, ka lieta darīta uz mani tu vari paļauties.
Apmetņa tumšzaļajā kapuces radītajā tumsā pavizēja divas viltīgas, košas, zaļas acis. Jūstess jau grasījās doties prom, kad vīra vecišķā plauksta uzgūla uz elfa muguras.
Straujš pagrieziens, Adrians paskatījās uz veci.
Jā?
Īss un aprauts jautājums tika vērsts pret vīru, kurš neko neteikdams iespieda puisim plaukstā vēstuli, puiša sejā ielija neizpratne.
Man šo vēstuli piegādāja šorīt, lai atdodu pirmajai personai, kas taisās nākt pie manis. Šķiet, ka rakstītājs zināja, ka tas būsi tu.
Pēc šiem vārdiem vīrietis piecēlās no sava krēsla un aizgāja, neko nesaprasdams aizgāja arī Adrians.

Bija pagājušas vairākas stundas, kopšs slepkava bija atvēris vēstuli, brīnumaini, bet tā patiesi bija adresēta tieši viņam, Jūstess ilgi bija lasījis un pārlasījis vēstules tekstu, līdz sapratis kas un kā.
Puisis nosmīnēja un savā galvā automātiski piekrita šai avantūrai.
Pēc tam ātri un tīri nobeidzis sievieti Adrians bija dabūjis visu vajadzīgo ceļam noskaitīja burvju vārdus.

Nozibsnīja spilgta gaisma un Adrians juta kā viņa ķermenis un saprāts tiek pārrauts uz citu dimensiju, mirklis un vieglajos zābakos tērptās kājas sajuta cietzemi. Migla valdīja visapkārt, tumšzaļais apmetnis uzvilkts pāri vieglajām, zaļajām elfu bruņām slēpa elfa seju, jo kapucis bija pārlikts pāri galvai. Būtnes izmētātas pa ielu kaut ko gaidīja, minēto Maglēru? Puisis par to nezināja. Lēnām viņš tuvojās personām kad pēkšņi skatienam pavērās pazīstama seja-Dernolls. Jūstess pieskrēja pie pie elfa un burtiski vai uzleca viņam virsū.
Dernij, tu arī esi te?
Viņš iesaucās pa pusei priekā, pa pusei pārsteigumā.

[Roviela]

(OOC - Marti ir tumšzilas acis (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) Un Anke nav sieviete (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/tongue.gif) Tā kā pagaidām ir 3 pret 3. Aha! 3 pret 4.)

- Priecājos iepazīties! - viņa šoreiz viegli palocīja galvu tā, ka cepures spalva liegi noplīvoja, - Mani sauc Marti Līvo, mans kungs. Esmu dzirdējusi, bet nekad nedomāju, ka tādi pastāv patiesībā, turklāt nez kāpēc mana auklīte par elfiem runāja kā par mazmazītiņiem lidojošiem radījumiem ar tauriņa vai spāres spārniem. Tagad redzu, ka tā tas nepavisam nav.

Sieviete pagriezās pret pārējiem te esošajiem, lielajām, skaistajām acīm nozibot un dārgakmeņiem neatpaliekot no tām spožumā. Skat! vēl viens krauklis, bruņiniekam uz pleca. Vismaz Marti domāja, ka viņš ir bruņinieks, ķiveres dēļ. Kādi dīvaini ļaudis...

Un pēkšņi ieradās vēl viens. Un tu brīnums! Šis te, kāds pazīst Dernollu! Varbūt viņš arī ir elfs?

Šo rakstu rediģēja Roviela: 14.10.2007 21:07

[Semijs]

* Neņem mani galvā (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/tongue.gif)

Dernolls jau grasījās piebilst to, kad viņš nav kungs un visvairāk to, ka elfi nav tauriņi, kas lidinās pa puķēm, bet viss tika pārtraukts, kad viņam kāds uzlēca virsū. Elfs bija nedaudz šokēts un jutās bezpalīdzīgs, bet viņš izdzirdēja pazīstamu balsi.
Tākā soma bija uz muguras un svars nebija mazs, Dernolls ar visu Adrianu nogāzās uz muguras. Gandrīz atsitis galvu, Dernolls paskatījās uz Adrianu un apkampis viņu iesaucās.
-Adri!! Kāds prieks tevi beidzot redzēt!! Kur tu biji visu laiku?!?-
Elfa vaigos bija redzams neliels sārtums, tik sen neredzēts draugs. Viņš nevarēja sagaidīt, kad abi piesēdīs bārā pie glāzes vīna.

Šo rakstu rediģēja Ilivarra: 14.10.2007 21:50

[Līg]

Nu jau bija saradušies vēl cilvēki. Laikam tie bija cilvēki. Vismaz izskatījās. Lai gan, kas gan cits tas varēja būt?
Kāda skaista sieviete drānās, kuras Aurora bija redzējusi vienīgī izrādēs par senaizmirstiem gadsimtiem, vīrietis, kura ķermeņa proporcijas neizskatījās īsti pareizas, jau minētais puisis ar kraukli uz pleca, kas pašlaik sarunājās ar sievieti, kuras vārds vēl aizvien nebija noskaidrots, kā arī zēns, kas tikko ieradās un savādo ausu proporciju dēļ atgādināja to otro.
Kas viņi visi bija? un ko īsti šeit darīja?
Ja meitene tagad vēlreiz noskaitītu buramvārdus vai nokļūtu atpkaļ mājās? Nē, viņai vēl bija nepieciešams visu kārtīgi noskaidrot. Prāts neļāva pamest kaut ko neizzinātu.
Tad ausis saklausīja vārdu "elfs". Kāds no puišiem dzīrās apgalvot ka ir elfs. Elfs?
Muļķīgs, bezjēdzīgs, nepatiess, nezinātnisks un katrā ziņā neloģisks apgalvojums.
Aivijs vēl aizvien spirinājās savā būrī un izdvesa savādas skaņas, tomēr tas meitenei netraucēja pieiet viņiem klāt.
-Elfs tu teici?- smīns uz lūpām, - tas vienkārši nav iespējasm. Elfi neeksistē!- balss skanēja tā it kā viņa būtu pateikusi vispatiesāko patiesību uz pasaules un būtu par to apmierināta.

[Semijs]

Dernolls vēljoprojām vārtīdamies ar Adrianu, smieklu pilnā izteiksmē teica.
-Pastāv, pastāv, jau vairākus gadu tūkstošus. Ticiet vai neticiet, bet es un Adrians esam elfi!-
Elfam bija grūti šādā situācijā runāt normāli, ja vaigi bija sārti palikuši un virsū viņam gulēja sen neredzēts draugs, kuru it kā vajadzētu laist vaļā un dabūt viņu nost, un it kā nē.
Lai apliecinātu savu eksistenci, elfs ieskatījās ar sārtiem vaigiem uz brīdi Auroras acīs un teica.
-Vai Jūs esat redzējusi cilvēku ar ausīm un acīm kā man?-

[Roviela]

(OOC - man palika interesanti - kā izskatās mūsu paladīns, ja viņa bruņucepurei ir tādi ragi kā attēlā, un viņš tiem pāri vēl pārmet diezgan paliela izmēra kapuci? (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/biggrin.gif) Tie ragi, es domāju, mazliet traucē, ne? Jeb viņš paņēmis līdzi puslīdz kaujas bruņucepuri, nevis šito turnīra variantu? (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) )

Marti stāvēja netālu, skatījās uz vāļājošamies diviem slaidajiem un nenoliedzami skaistajiem elfiem un skaļi (bet melodiski un patīkami, kā viss, ko viņa darīja) smējās, zibinādama baltus, līdzenus zobus.
- Ar ko jūs... - viņai pietrūka elpas smejoties, - ar ko jūs tur tagad nodarbojaties? Nav tā kā par atklātu, jums, kungi, tā nešķiet?

Sieviete kaut kādās dīvainās drēbēs - tādas Marti nekad nebija redzējusi un mugurā vilkt pat neiedomātos, piepeši skaļi paziņoja, ka elfi neeksistē. Kā tad neeksistē, ja re, kur divi ir? sieviete sašuta. Kā var neticēt Visaugstā spējām un varēšanai radīt visu, ko Viņš vēlas!?

- Tur divi ir, cienītā kundze, - viņa mazliet vēsākā tonī norādīja roku uz abiem joprojām zemē esošajiem, - jums ir iemesls neticēt tam, ko rāda jūsu acis? Manas rāda, ka tur ir divi elfi un es, paldies Dievam! par redzi nesūdzos.

[Elony]

Elons apdomāja sievietes priekšlikumu. Atklāties?
Bet kāpēc ne? Ja tās bija lamatas, tad viņam nav jēga slēpties. Galu galā viņš bija citā pasaulē, kur viņam ienaidnieku nebija. Un cilvēkiem bija jātic...
Nolaidis kapuci, Elons novilka savu ķiveri un ielika to somā. Viņš arī atpīdīja apmetni vairāk uz aizmuguri (kā redzams attēlā), un kļuva redzami ieroči pie sāniem un viņa brīnišķīgās bruņas, kas drūmajā miglā likās zaudējušas savu spožumu un bija pelēkas, taču rotājumi uz tām bija tikpat nevainojami.
"Nu tu redzi manu seju, Etna Sereiza. Tu zini manu vārdu un teikšu savu dzimtas vārdu - Elatīls. Es esmu gaismas bruņinieks, ticības un taisnības aizstāvis - paladins. Esmu aicināts uz šejieni, jo kāds sauca mani palīgā. Un man liekas, ka ar tevi ir tā pat?"

Pirms sieviete atbildēja, bija parādijušies vēl vairāk klātpienācēju, daži no tiem uzvedās visai vaļīgi. Elfi... tiešām šeit bija elfi, vismaz tie radījumi tā apgalvoja. Elonam interesēja, vai elfi no viņa pasaules bija aizbēguši uz citām dimensijām, vai arī vienkārši izmiruši...
Bet viņš palika tepat, blakus Etnai un klausījās, ko saka elfi.

Blakus ieķērcās cits putns un Krā atsaucās tam saucienam. Krā sapurināja spārnus, taisīdamies pacelties.
"Mierā draugs," Elons centās nomierināt putnu, "vēlāk varēsi iepazīties ar šo vietu un citiem zvēriem. Pagaidām paliec pie manis."
Krā nepamierināti noķērca un ieknāba Elonam ausī, bet palika uz pleca.
Vajadzēja man ar noņemt ķiveri.

Šo rakstu rediģēja elesarels: 15.10.2007 13:39