Šī bija pavisam mierīga diena Eža kalna klosterī.
Ēkas gaiteņos valdīja meditācijas pilns klusumus un nekas neliecināja, ka šī diena būtu īpaši savādāka par citām. Nē, patiešām. Bija bijušas pavisam parastas brokastis, kurā klostera iemītnieki bija dabūjuši savu dienišķo putru. Rīta meditācija.
Atpūtas telpā mūki apsprieda tuvākā un tālākā apkaimē dzirdētus jaunumus.
Tomēr, šī bija īpaša diena kādai daļiņai klostera iemītnieku.
Klostera priors Viljams Oldmens šo dienu bija noteicis par dienu, kad viņa izraudzītie klostera biedri dosies ceļā uz netālu esošo Lengvilu.
Viss bija sagatavots un klostera pagalmā jau atradās ne pārāk lielos ratos iejūgts zirgs. Ratos priora izraudzītie varēja sakravāt savas mantas jau pirms vēl nelielās apspriedes priora pieņemšanas telpā.
Priora skatiens slīdēja pār telpā sanākušajiem un likās, ka viņš teju vai skaitīja, vai visi ieradušies.
Telpa bija krēslaina, jo tai nebija logu un apgaismojumu deva vien divas vientuļas sveces.
- Uz Lengvilu jūs dosieties. - priors noteica, stingram skatienam pārslīdot pār visiem telpā esošajiem. - Jau būsit dzirdējuši par dīvainiem notikumiem, kas tur notiek un viņiem ir nepieciešama jūsu palīdzība. Ejiet, noskaidrojiet kas tur notiek un ieviesiet kārtību. - pat ja daži no telpā esošajiem bija visai jaunu gada gājumu cilvēki, acīmredzot priors tiem uzticējās un uzskatīja, ka viņa izraudzītā komanda spēj paveikt uzdevumu.
- Ceļā pavadīsiet divas dienas. Rīt, līdz ar saules rietu jums būtu jānonāk Lengvilā.
Nonākot tur uzmeklēsiet pastoru Robertu Blekvoteru. Piesakaties pie viņa. - priors domīgi noteica, prātodams, kas viņam vēl būtu jāsaka. - Ratos atradīsiet pārtiku, iztikas līdzekļus. - paberzējis bārdu priors pacēla rokas pret telpā esošajiem. - Lai Auroras svētība ar jums. - viņš svētīja Ežu klostera mazo delegāciju un deva tai atļauju doties ceļā.
Rati nudien stāvēja klostera pagalma vidū un gaidīja ceļotājus. Tajos atradās pāris maišeļi ar pārtiku, kas bija piemērota ceļam. Ūdens mucas. Un arī viena vīna mučele. Nu, tāda, ne pārāk liela. Bija atrodams arī naudas zutnis, kurā atradās pieci zelta gabali un desmit sudrabi.
Pārējās mantas, kuras biedriem likās, ka varētu būt nepieciešamas, vajadzēja sagādāt pašiem. Ratos vēl tikai bija trīs segas. Ja nu nakts iegadās vēsāka un kādam ar sava paša apmetni nepietiek.
Protams, priors nesteidzināja savus izredzētos ceļā. Sirmais kungs tepat vien telpā vēl bija un bija gatavs atbildēt uz jautājumiem, ja kādam tādi bija radušies.
Dorija pamodās līdz ar pirmo gaismu. Viņa bija radusi mosties agri un vēl pirms brokastīm apdarīt saimniecības lietas. Tāpēc arī tagad viņa piecēlās, saģērbās un vēl pirms saules stariem devās ārā no viņai ierādītās nelielās celles un taisnā ceļā uz dārziem, kur galējām vagām vēl prasījās izrušināt pēdējās nezāles. Tieši tā bija vislabāk sveikt Auroru darot kaut ko noderīgu.
Dorija zināja, ka pēc brokastīm viņai ir jādodas pie priora. Viņa uz Ežu klosteri bija tieši tāpēc sūtīta. Vai tas bija īstais iemesls, kāpēc viņai bija jāpamet Ķerkalnu klosteris, meitene nezināja. Iespējams, ka priora Klūga nodomos slēpās vēl kaut kas. Bet Dorija nevarēja atļauties iebilst. Viņai bija jāklausa un jārāda, cik taisna un gaiša ir viņas sekošana Aurorai.
Saule pamazām iekrāsoja apkārtni sārtu, tad zeltainu, liekot pat meitenes gandrīz melnajiem matiem viegli iemirdzēties pirmajos staros. Krauklītis bija pamodies. Tikusi galā ar pēdējām nezālēm, Dorija baļļā noskaloja rokas un devās atpakaļ uz klostera namiem. Nekādu īpašo mantu Dorijai nebija, ko savākt. Tie daži apģērba gabali, kas viņai bija bez klostera pagādātās drēbju kārtas, joprojām atradās padilušajā rupja auduma somā. Meitene nebija izkrāmējusies, zinādama, ka drīz viņas ceļš vedīs tālāk.
Pie brokastu galda Dorija vēroja pārējos klostera ļaudis, cenšoties uzminēt, kas vēl dosies reizē ar viņu. Meitene vēl nepazina daudzus. Dažas māsas un kādu brāli, kas bija rosījušies dārzā. Bet pārējie bija vienlīdz sveši. To nepacietība vai steidzīgums varētu nodot plānus doties tālāk. Bet tā īsti neviens acīs neiekrita.
Pabrokastojusi un uzmetusi somu plecos, Dorija iznāca pagalmā. Lai arī viņa tika aicināta mantas novietot ratos un tikai tad doties pie priora, Dorija spītīgi papurināja galvu. Viņa nedrīkstēja tik droši atstāt savas mantas, kamēr nezināja, vai visiem var droši uzticēties. Lai arī visi bija Auroras ļaudis, joprojām pārāk maz iepazīti. Un nebija jau tā, ka meitene grasījās pie priora ierasties ar veselu ķerru lāžu un somu. Vienkāršā mugursoma bija visai plakana, kas nekā nevarēja traucēt sarunu.
Priora telpā viņa ieradās pirmā, pasveicināja tās saimnieku un nostājās malā pagaidīt citus.
Caur klusās bibliotēkas logiem uz Roberta rakstāmpults krita pirmie agrie saules stari, viņam pabeidzot pirms trīs mēnešiem uzsākto darbu. Pielicis punktu un smalkām smiltīm nosusinājis lapu, viņš aizvēra manuskriptu, tad piecēlies un rokas salicis paklanījās tam. Darbs ir pabeigts, un var uzsākt jaunu darbu, kurš Robertam tiks uzdots ar priora muti Auroras vārdā.
Puisis nopūtās, vēl ar plaukstu paslepeni viegli noglāstīja skaisto manuskripta iesējumu, pirms nesteidzīgi un rūpīgi iesaiņot rakstāmpiederumus un pergamenta loksnes līdzņemšanai.
Tālākie soļi veda uz pieticīgo istabiņu, kur Roberts uzmeta plecos apmetni, pie jostas piesēja ugunsrīkus.
Vēl sauja paša lietu sveču, un puisis bija gatavs iet turp, kur priors sūtīs. Gandrīz pirmo reizi tik tālu no klostera, pirmo reizi, kopš viņa mājas bija te.
Pagalmā jau gaidīja rati, gādīgi salikti. Garāmejot uzmetis tiem skatienu, Roberts nekādu iztrūkumu nemanīja. Ko tad viņam daudz vajadzēja? Kaut ko ēdamu, kaut ko dzeramu, salmus ratu apakšā, lai mazliet mīkstāk, zirgiem nedaudz auzas, pašam vēl silto vilnas apmetni un tas arī bija viss. Pat nebija nekā, ko tagad ratos likt. Tinti, spalvas un pergamentus Roberts nevēlējās uzreiz atstāt te.
Priora kambarī jau bija viens no tiem, ar kuriem Robertam būs jāsadzīvo turpmāk ciešākā bariņā. Ak, Aurora! Tas būs visai liels pārbaudījums, jo daudzas no tām bija sievietes, no kurām puisis līdz šim bija centies izvairīties, cik bija viņa spēkos. Bet Auroras lēmums ir neapstrīdams, un Roberts bija gatavs apņēmīgi darīt visu, ko viņam liks.
Roberts pasveicināja prioru un pavisam formāli arī meiteni, kuras vārdu viņš nezināja, un nostājās tā patālāk no sieviešu dzimtas pārstāves.
beidzis rīta lūgšanas Migels devās pie priora. šīs pāris dienas, ko atradās eža klosterī viņš bija pavadijis savrup savā cellē, dodoties laukā tikai uz rīta un vakara lūgšanām. kopējās maltītēs viņš nepiedalijās, tik pieticīgu ēdiena daļu paņēmis devās atpakaļ uz celli.
bet nu viņš devās saņemt to uzdevumu, kādēļ vispār bija nosūtīts uz šejieni.
klusu ienācis telpā viņš ar pieklājīgu galvas mājienu sasveicinājās ar biedriem, kas bija ieradušies pirms viņa un atbalstijis abas rokas uz spieķa nostājās pozā, kas varēja nodot cīņās rūdīta cilvēka stāju. lai arī laika zoba nesaudzētu, bet nepārprotamu.
līdz priora uzrunas beigām Migels neizdvesa nevienu vārdu. pēc, mierīgā nosvērtā balsī viņš uzdeva tikai dažus jautājumus.
- Padre, kādas ir mūsu pilnvaras un cik liela ir rīcības brīvība atiecībā uz maleficarum? -
skatiens šos vārdus izdvešot bija pilnīgi salts, un brūnās acis, kas mēdza skatīties uz pasauli visai dedzīgi, pilnīgā mierā vērās priora acīs.
Vilnas apmetnis un papīri. Un spalvas un tinte. Varbūt viņa grasījās izdzīt tumšos spēkus no bibliotekāra, bet tā nebija citu darīšana. Būdama telpā kopā ar pārējiem, Ina uzmanīgi klausījās, kas visiem bija sakāms vai prasāms. Viņai bija jāatzīst, kaut vai pašai sev, ka priors šodien izklausījās sevišķi kriptisks. Bet viņa pilnībā pieļāva, ka pasaule būtu varējusi izmainīties pa divām nedēļām, kuras studente bija pavadījusi ierakusies grāmatās un pergamentos.
Un šis noteikti bija pārbaudes uzdevums. Tam bija jābūt. Taisnais Tiesnesis, cienījamais Larserls, visiem saviem skolniekiem bija aizliedzis izlikties par inkvizitories līdz brīdim, kamēr viņš pārstās viņus uzskatīt par nekam nederīgiem dzīves pabērniem, kuri nebija pelnījuši Dievietes un pavāres žēlastību. Vismaz Inai šī bija pirmā reize, kad viņa devās ārpus klostera misijai līdzīgā uzdevumā. Robertam tas noteikti bija kā pīlei ūdens, bet viņai, kuras visa pasaule sastāvēja no kalna, klostera, Auroras un gaišības Larserla, tas bija piedzīvojums ar visiem lielajiem burtiem. Un gods, kā arī pārsteigums un varbūt pavisam mazliet aizdomības, būt izvēlētai tajā piedalīties.
Gaidīdama, ar zināmu nepacietību, kad varēs mesties ceļā, Ina vēl ātri pārcilāja atmiņā līdzi paņemtās lietas un apmierināti konstatēja, ka neko nav aizmirsusi. Galu galā tās bija tikai vairākas dienas, ilgākais nedēļa.
Džons ieradās priora cellē jau laicīgi, klusi pasveicināja tur sanākušos un nostājās turpat tuvumā telpas ieejai, lai netraucētu tikšanās norisei un pārrunām. Viņš bija gados jauns apsargs, savi pienākumi viņam bija zināmi un pieredze rādījā, ka viņa viedoklis un pakalpojumi vislielāko labumu ceļabiedriem deva ārpus apspriežu telpām.
Kad iepriekš klosterī nemanītais mūks beidza savu sakāmo, Džona sejas izteiksme viegli saīga, uzacis mazliet piepacēlās un viņš kādu mirkli uzmanīgi vēroja priora celles labā augšējā stūrī esošo plaisu.
Taču, kad Džons pēc brīža atkal pievērsās prioram, viņa seju rotāja laimīgs smaids. Viņš beidzot atcerējās, ko tad īsti nozīmēja maleficarum.
Klaudijas diena sākās neparasti mierīgi, ikkrīta brokastis, meditācija un miers, bet atgriežoties savās telpās meitene tajās atrada sūtījumu no sava noslēpumainā labvēļa, jauna kleita, kuras audums šķita tik maigs kā mātes pieskāriens. Ironiski, bet savas mātes rūpes sarkanmate nespēja atminēties, tas bija tik sen, pirms piecpadsmit gadiem, kad Klaudija pēdējo reiz redzēja savu ģimeni. Meitene zināja, ka daudziem citiem arī nav paveicies, daļa no māsām un brāļiem bija atstāti uz klostera kāpnēm, daļa pamesti tikpat kā bez cerības, bet viņa zināja, viņas vecāki mīlēja savu bērnu. Pirksti pieskārās tēva atdotajam Auroras simbolam, kurš dusēja uz viņas kakla.
Bet nebija laiks kavēties sāpīgās atmiņās, Klaudija sakrāmēja savas mantas, palielā somā. Viņai bija uzdevums darāms, kurš varbūt pietuvinās tuvāk daudzo jautājumu atbildēm.
Viņa bija tērpusies tumšā kleitā, kuru ik pa laikam varēja manīt zem apmetņa paspīdam, mugurā meitenei bija arī korsete, kā arī ap jostu apliktas viņas pātagas, tiesa gan šos instrumentus nevarēja redzēt. Sarkanie mati bija sapīti bizē, bet skatienā jaucās uzmanība un piesardzība.
- Jauka diena, Robert! - Ejot garām puisim Klaudija noteica, viņa gan zināja, ka brālis Roberts nav diez ko runīgs un mēdz mest līkumus viņai, kā arī citām meitenēm, bet tas neliedza sasveicināties ar tiem, kurus Klaudija zināja labāk kā svešiniekus.
Kad prioram bija brīvāks brītiņš meitene pieslīdēja viņam tuvām.
- Kā jūs domājat, vai tajā ciematā uz kuru mums ir jādodas, es varu atrast savu labvēli? - Jā, Klaudija zināja, ka viņai ar prioru ir bijušas šādas sarunas, bet viņai vajadzēja zināt, varbūt šī bija iespēja pateikties par rūpēm, savādāk viņa jutās neērti un nepateicīga. Tomēr par spīti tam, Klaudija bija gatava doties ceļā un pildīt savus pienākumus.
Dorija pasveicināja katru ienākušo. Kāds šķita manīts kaut kur klostera teritorijā, bet tā īsti viņa nepazina nevienu. Arī priors neiepazīstināja ar sasauktajiem, katra prasmēm un pienākumiem šajā uzdevumā, tāpēc atlika cerēt, ka izdosies to noskaidrot pēc tam.
Telpa pamazām pildījās, līdz Dorija pamanīja kaut ko tādu, ko viņa nudien nebija gaidījusi ieraudzīt šeit, priora telpās. Gluži ikdienišķi viņu bariņam pievienojās sarkanmate, liekot Krauklīša acīm izvalbīties kā kārtīga izmēra pankūkām. Vai šī sieviete bija pateisais iemesls, kāpēc viņa šurp bija aizcināta? Tikt galā ar šo raganu? Tajā pusē, no kuras Dorija nāca, tāda būtu ne tikai savākta uz vietas, bet jau nonīdēta tūlīt pēc dzimšanas. Bet te? Neizskatījās, ka kādu citu tas uztrauktu. Tas gan neļāva meitenes savilktajām dūrēm atslābt un uzmanībai pilnībā pievērsties priora teiktajam.
Tas, kāds ir viņas uzdevums, Dorijai bija jau izstāstīts pēc ierašanās, tagad tikai piebilda, ka viņi būs vairāki un citas ceļojuma detaļas, kas tikai pa daļai spēja aizķerties paspūrušo, melno matu ietvertajā paurītī. Stāvēdama pie telpas malas, Dorija varēja diezgan brīvi šķielēt uz sarkanmates pusi, un viņa to arī darīja.
Tikai uz sanāksmes beigām, kad joprojām neviens apkārtējais nebija nekā īpaši reaģējis uz potenciālās raganas klātbūtni, un arī priors to uztvēra kā pašsaprotamu lietu, Dorija mazliet nomierinājās, bet nolēma paturēt sievieti redzeslokā.
Kad priors sāka uzklausīt jautājumus, Dorija pamanīja, ka vidējais vecums telpā sanākušajiem ir visai zems. Pēc skata spriežot, viņus varētu vairāk dēvēt par piedzīvojumu meklētājiem nekā dzīvi pieredzējušiem Auroras aizstāvjiem. Vienīgais vecākais vīrs uzdeva jautājumu, kas lika viegli nodrebēt. Tas solīja ne tos miermīlīgākos rezultātus. Bet spriest bija pāragri.
Dorija arī nolēma painteresēties par uzdevuma detaļām. "Cik atklāts vai slepens ir šis uzdevums? Vai mēs ejam visiem redzami, vai tomēr labāk lieki nerādīties ļaužu acīs un nestāstīt, kāds ir mūsu mērķis?" viņa vaicāja. Varbūt pieredzējušiem inkvizitoriem tas šķita dumjš jautājums, kas nodeva, ka Dorija ko tādu darīja pirmo reizi. Iepriekšējā pieredze saskarsmē ar inkvizitoriem lika Dorijai cerēt, ka priors viņiem ieteiks darboties slepenībā. Tādā sakarā vēl viens skatiens tika sarkanmatei.
- Aha, aha... - priors novilka, noklausījies jautājumus.
- Lengvilā ir divas dzimtas. Porteri un Tečeri. Šobrīd ir tā, ka Lengvilas pastors lūdz mūsu palīdzību, lai mēs izšķirtu strīdu, kurš ir sabiezējis starp šīm abām dzimtām. Tečeru meitene ir saslimusi un rodas aizdomas, ka iesaistīti ir Umbras spēki. Un kā vainīgie tiek norādīti Porteri. Jums ir jānoskaidro, kurš un kāpēc patiesībā ir vainīgais. Šis nav slepens uzdevums. Pilsēta ir lūgusi klostera palīdzību un jūs esat klostera palīdzība. Tādēļ ierodoties pilsētā, jūs dodaties pie pastora Blekvotera un sakāt, ka esat ieradušies.
Protams, ja jums liekas, ka vieglāk ir kaut ko uzzināt nestādoties priekšā, jūs varat mēģināt meklēt atbildes arī slepeni. Es neesmu misteram Blekvoteram norādījis cik tieši cilvēkus nosūtu uz Lengvilu. Jūs varat iet atklāti, vai slepeni. Jūsu svarīgākais uzdevums ir noskaidrot patiesību. - priors noteica, skatienam pārslīdot pār telpā sanākušajiem.
- Bez tam, jūs vēl šeit neesat visi. - viņš pārskaitīja priekšā sēdošos.
- Ak, jā... raganas un pesteļi. - priors Oldmens nopūtās. - Ja jūs nākat uz pēdām kādiem Umbras pielūdzējiem, atvediet viņus pie manis uz klosteri. - nedaudz dedzīgi saberzējis rokas, priors noteica. Nevarēja gan saprast vai vecais vīrs rokas berzēja, jo tam pēkšņi kļuvis auksti vai aizrautībā, ka viņam varētu gadīties sastapt kādu Umbras sekotāju.
- Pilnvaras? Jūs esat klostera sūtītā inkvizīcija. Jūs izmeklējat lietu, kas saistīta ar tumšiem spēkiem. Jūs varat aizturēt un izolēt tos, kas traucē jūsu izmeklēšanu. - parasti gan ļaudis tīšu prāt nemaisījās pa kājām inkvizitoriem.
Priora plaukstas ieskāva Klaudijas plaukstas. Sirmais vīrs ieskatījās sarkanmatei acīs. - Es jau tev teicu, mans bērns. Kad labvēlis vēlēsies, viņš pats tevi uzmeklēs. Tev nav jāmeklē viņu. - Priors pasmaidīja un palaidis vaļā meitenes plaukstas, uzvilka uz viņas pieres Auroras simbolu. Dievietes trīsstūri.
pēc priora teiktā Migels aizdomājās. aizturēt, izolēt ja traucē - tas viss ir labi, bet ja nešķīstenis sāk atklāti pesteļot un izmantot umbras ''dāvanas'' ...doma lika šermuļiem pārskriet pāri kauliem.
Migela skatiens vērtējoši pārskrēja biedriem, kas bija ieradušies.
jaunuļi. vienam pēc izskata būtu labāk bites jākopj, citai jāatrodas kāda augstmaņa galmā dejojot balles dejas, bet nekas. arī Migels reiz bija jauns.
skatiens neilgu mirkli apstājās pie jaunieša, kam bija apsarga stāja. vismaz kāds kurš spēs cīnīties.
jau nākamajā mirklī viņa skatiens atkal pievērsās prioram
- Padre. Vai jūs norādītu, uz resursiem, kas paredzēti darbībām iz citpasaules? Sancti manus, mistēriju rokraksti, šķīstīšanas vārsmas un citas nepieciešamās lietas? Šis būtu ekipējums, kas būtu dzīvības vērtībā saskaroties ar malum. Labi ja būtu arī virve ar Sancti manus mizas šķiedru ievītu... kur pret umbras spēkiem cilvēks vājš - tur Aurorai spēks. -
pēdējos vārdus Migels izteica klusi, skatienu nodūris. viņa pirksti sažņaudzās uz spieķa gala tā, ka nobāla un kāds kauls pat klusi nokrakšķēja.
Lai pēc tam nebūtu pārpratumu, Ina nolēma pierakstīt visu svarīgo, viņasprāt protams, kas tika teikts. Uz maza pergamenta atgriezuma ar apdedzinātu kociņu tika pēc kārtas pierakstīti pa vienam vai diviem vārdiem, atdalot tos ar vertikālām svītrām.
Ģimenes nesatiek | Slima meitene | Pilsētas priesteris | Aizturēt izolēt
Aizturēt un izolēt? Jaunās sievietes prātā uzreiz atgriezās bilde no grāmatas, kurā tika aprakstītas tradicionālas ikvizīcijas metodes, pielietotas taisnības uzzināšanai. Ina nevienam nekad nebija atklājusi, ko domā par visām tām absurdajām un nepraktiskajām tradīcijām, kuras reliģiskajā praksē bija izkoptas līdz mākslas līmenim. Labi, varbūt tikai vienam cilvēkam, no kuras viņa bija saņēmusi kāvienu, kuru atcerēsies visu mūžu, un piekodinājumu turēt mēli aiz zobiem līdz pat pēc došanās pie Auroras, bless Her heart.
Ina noskurinājās, izlikās, ka maina pozu, un atgirzās pie rakstīšanas. Zem pirmās rindas uzrakstījusi Resursi, viņa gaidīja, ko priors atbildēs uz Migela uzdoto jautājumu. Viņa gan neticēja, ka grupai tiks piešķirti šie reliģiskie - viņai nācās pacensties, lai nelietotu vārdu "maģiskie" - resursi, bet tas, protams, nebija iemesls neprasīt.
No vienas puses Dorijai gribējās slēpties, bet no otras puses viņai bija jāparāda, ka ir Auroras sabiedrotā, tāpēc meitene pagaidām vēl nepieņēma lēmumu par tālāko darbības stilu. Viņiem bija vismaz divas dienas to apdomāt un kopīgi izspriest. Kad pieredzējušākais vīrietis uzreiz ķērās pie dažādu resursu apzināšanas, Dorija saprata tikai katru otro vārdu. Viņa varētu apgalvot, ka viņš runā mēlēs. Bet meitene arī apzinājās, ka viņas skološana klostera lietās ir ilgusi tikai pāris mēnešu, iepriekšējā dzīve arī nav piespēlējusi iespēju apgūt tik smalkus vārdus, tāpēc iestāstīja sev, ka arī tas ir pieņemami. Tāpat kā sarkanmatainā sieviete, kurai joprojām tika dāvāti ne īsti uzticīgi skatieni. Un tur, kur Dorija būtu domājusi sākumā iztikt ar sarunām, vismaz ar slimo meiteni pašu, pieredzējušais vīrs ķērās pie pavisam citas taktikas, kas lika iztēloties, kā šī meitenes satikšana un ārstēšana varētu notikt. Telpā pēkšņi palika auksti un sāka trūkt gaisa. Roka cieši sagrāba somas lenci.
"Atvainojiet par tik tiešu jautājumu, bet esmu dzirdējusi, ka citviet ir plaši izplatīts uzskats, ka sarkani mati ir viena no pirmajām pazīmēm par personas saistību ar Umbras spēkiem," Dorija saņēmās pajautāt interesējošo lietu, bet noformulēja savu jautājumu pietiekami vispārīgi, lai lieki neavainotu šeit esošos un nedotu kādus nevēlamus mājienus. "Cik noprotu, tad šeit ne?" viņa bažīgi paskatījās uz sarkanmati. "Varbūt ir kādas citas pazīmes, ko es nezinu? Atvainojiet, es neesmu vietējā!" Dorija kā sākusi, tā arī nobeidza savu jautājumu ar atvainošanos un pakāpās soli nostāk, ja nu tomēr teiktais ir aizskāris kādu jutīgu dvēseles stīgu konkrētajai personai, lai gan jautājums bija adresēts prioram.
Un tad telpā atskanēja balss, kuru dzirdot Robertam vienmēr uzmetās zosāda un palika kaut kā pavisam savādi ap dūšu, proti, tā bija Klaudijas balss.
- La... laba diena, - viņš tā kā nedroši atņēma sarkanmates sveicienu, un ierāvās savā kaktā vēl vairāk. Telpā bija tumšs, ja neskaita vieglā gaisa plūsmā plandījošamies sveču liesmiņas, visticamāk neviens nepamanīja sārtumu, kas bija sakāpis puiša sejā.
Aizņemts ar savām izjūtām, viņš tikai pa ausu galam dzirdēja, ko saka vecais mūks, bet tas, kas sasniedza apziņu, bija visai nesaprotams. Cik gan daudz Roberts nezināja! Kas ir Sancti manus miza un ko tā dod? Kas ir mistēriju pieraksti? Nē, viņš nezināja, nekad ko tādu nebija lasījis. Domas par šo lika atkāpties citām domām, un Roberts pamazām nomierinājās.
Ina sāka kaut ko pierakstīt, bet Roberts, kas sev neapzināti bija nolēmis rakstveža lomu (vai tad viņš nebija tiešām labs rakstvedis?), vēl neredzēja neko, kas būtu jāpieraksta. Nē, nē, viņa pieraksti būs savādāki. Tā būs hronika, kur viss notiekošais būs sīki atspoguļots. Pie šī darba viņš ķersies šovakar, kur nu Aurora viņiem būs nolēmusi naktsguļas vietu, ne tagad.
Umbras spēki un sarkani mati? Kāpēc gan? Aurora taču pati nevairās no sarkanās krāsas rītos un vakaros. Tā ir skaista krāsa, tā Roberts domāja. Un vai tad Umbra kaut kā redzami iezīmē savus sekotājus? Cik daudz viņš nezina! Roberts uzmanīgi klausījās, kas būs sakāms prioram.
Klaudija klausījās, ko stāsta priors, viņu uzdevums bija noķert Lengvilas tumšos spēkus un nogādāt klosterī, lai tie saņemtu taisno Auroras tiesu.
Sarkanmates skatiens sastapās ar priora skatienu un meitene pavisam droši lūkojās vīrietim pretī, savā ziņā ar mīlestību ar kādu bērns spēj lūkoties tikai uz vecākiem. Klostera iemītnieki bija Klaudijas ģimene, viņa mīlēja katru neskopodamās ar mīlestību, tomēr pret svešiniekiem sarkanmate izturējās aizdomīgi.
Kad priors uzvilka uz viņa pieres Auroras simbolu meitene viegli pasmaidīja. - Paldies, tēvs. - Gan par kārtējo padomu, gan par svētīšanu, tas viņai nozīmēja ļoti daudz.
Tomēr šo visu iztraucēja meitene, kuras vārdu Klaudija nezināja.
Viņas zilais skatiens salti ieurbās svešiniecē, protams, Klaudija apzinājās, ka šie jautājumi tika cilāti tikai viņas dēļ. - Uz šiem jautājumiem es varu atbildēt, tēvs. - Paspērusi vairākus soļus prom no priora, Klaudija apstājās salīdzinoši netālu no Dorijas.
- Arī šajā pusē tiek uzskatīts, ka sarkanmates ir Umbras kalpi, ka šie cilvēki kalpo ļaunumam, bet ne visi, mana māte, kura bija cēla un godīga sieviete, ticīga Auroras lūdzēja, tika nevainīgi nogalināta kopā ar manu tēvu. - Zilās acis turpināja lūkoties pretī Dorijai. - Sadedzināta dzīva savā mājā tumsonīgu cilvēku uzskatu dēļ. Mani no sakropļošanas un mokpilnas nāves izglāba priors, atveda uz šo klosteri, kur es esmu pavadījusi pēdējos piecpadsmit gadus. Lūdzoties Aurorai un cīnoties par taisnību. - Viņa pagriezās pret pārējiem un nogāja no skatuves.
- Pēdējā ragana, kura tika sodīta bija ar melniem matiem. - Tā starpcitu Klaudija noteica. Meitene cerēja, ka ar šo neviens vairs neuzdrošināsies apšaubīt viņas vietu klosterī, turklāt, raganas klosteriem meta līkumu, kur nu vēl spēja nodzīvot tajos gandrīz visu mūžu.
Skatiens aizkavējās pie tiem, kurus sarkanmate pazina, viņi zināja, ka Klaudija stāsta patiesību.
"Labi, labi!" Dorija kā mierizlīgumu pacēla savas plaukstas pret Klaudiju un pakāpās vēl soli atpakaļ, bet tur jau kāds stāvēja, tāpēc viņa parāvās sāņus. Tikmēr jau sarkanmate, kas neesot ragana, izspļāva Umbras cienīgu indi pret viņu pašu - meiteni ar melniem matiem. Dorija nobolījās un neatbildēja, tomēr patieso atbildi viņa bija jau ieguvusi. Varbūt šejienes sarkanmate nemaz nebija tik atšķirīga, kā pati paziņoja. Tomēr viņas izskats liecināja, ka dzīves ceļi visādas sākotnējās patiesības izgroza pēc sava prāta. Pārvietošanās bija pavērusi apmetni, atklājot gluži savādāku tērpu, nekā varētu gaidīt pieticīgā klostera cellē. Tas, savukārt, uzdeva citus jautājumus.
Tomēr ilgi arī Dorija nespēja turēt muti. "Un cik droši ir staigāt pa Lengvilas ielām piecpadsmit gadus klosterī, ne pilsētā sabijušai sarkanmatei? Ja jau arī šeit to uzskata par sliktu zīmi," viņa pacentās, lai jautājums skan lietišķi un bezkaislīgi. Ja jau viņiem bija jāiet kopā, vai viņus neuzskatīs par raganas līdzskrējējiem? Lai kā vārdi liecinātu par labu Aurorai, vai ļaužu bailes no tumsas nebūtu spēcīgākas? Dorija tādu risku nevarēja atļauties. Ne jau tikko ieradusies no tālienes!
Klaudija bija novērsusies no svešinieces, bet pēdējais jautājums lika palūkoties uz viņu atkārtoti, tiesa gan zilais skatiens arī aizkavējās pie priora, kāpēc viņam bija vajadzīgi svešinieki no malas, kuri nesen ieradušies, ja viņš zināja, ko spēj klostera ļaudis?
- Es esmu raganu medniece, esmu bijusi daudzās vietās. - Vismaz pēdējo gadu laikā, ar trakojošu pūli gan jau sanāks tikt galā, turklāt Klaudijai bija savi paņēmieni, kā pierādīt, ka viņa nav ragana, visu mūžu meitene bija dzīvojusi bez raganu spējām, viņa vēlējās tā turpināt dzīvot, bet vienmēr šie tramīgie skatieni laika gaitā sāka nedaudz tracināt.
Kāpēc cilvēki nevarēja likt mieru? Kāpēc viņi visu noteica pēc matu krāsas? Klaudija bija nogurusi no tā visa, bet šādus jautājumus pieļaut mīļotajās klostera sienās bija vairāk kā nepatīkami.
Migels pamanijis meiteņu vārdu apmaiņu pasmaidija. redzot šo jaunības sparu viņš manāmi atmaiga.
- ja matu krāsa vai esamība tiešām kādu satrauc, mūķenēm pastāv lieliska iespēja uzvilkt galvassegu. daudzām māsām tas ir līdzējs... -
viņš draudzīgu smaidu sejā noteica, nobraucot ar labo roku pāri bārdai to sakārtojot.
Dorija paraustīja plecus, tā arī nesapratusi, cik droši ir uzturēties pilsētā, ja mati ir gadījušies sarkani. Un to, vai šī būtne neradīs grupiņai problēmas. Bet ja jau priors viņu sūtīja, tad viņai bija jābūt sasodīti labai raganu medniecei. Tā, ka pārējie ir tikai tāpēc, lai nebūtu jāiet vienai.
Jāteic gan, ka sākums šīm attiecībām noteikti nebija izdevies veiksmīgs. Dorija saknieba lūpas un apņēmās klusēt, lai nejauši nesastrīdētos vēl ar kādu. Viņa te bija svešiniece, un atšķirībā no pārējiem, nezināja katra vājās vietas. Vienu gan viņa bija noskaidrojusi šī sarkanmate te skaitās svarīga persona, ar kur droši vien labāk pa labam. Priora čubināšanās ap viņu nebija paslīdējusi garām, bet priora mīluli labāk nekontrontēt.
Par Migela ieteikumu Klaudija pat nedaudz aizdomājās, bet savā ziņā viņa nevēlējās ietīt savu galvasrotu galvassegā un paslēpt to no citu acīm, bet ja tas kādreiz būs nepieciešams, tad Klaudija nevilcinoties to izdarīs. Bet ne jau šeit, kur bija viņas mājas un klostera iemītnieki zināja teju visu par jauno raganu mednieci.
Patiesībā viņa nevēlējās ne ar vienu strīdēties un savā ziņā sarkanmate jutās ļoti nomākta par to, ka nebija pagājušas pat pāris stundas, ka viņa bija jau ar kādu sastrīdējusies, parasti Klaudija taču bija piekāpīga un savā ziņā draudzīga. Viņai nebija problēmas ar citiem cilvēkiem.
Turklāt visi šie cilvēki bija viena komanda, viņiem būs jāsadarbojas un meitene nudien nevēlējās būt vājais posms, kuru neviens necieš, viņa vēlējās palīdzēt un noskaidrot patiesību, sodīt Umbras spēkus, nevis sanaidot sevi ar pārējiem.
Bet pašreiz neizskatījās ka kādam citam ir problēmas ar viņas matu krāsu. Skatiens neilgi aizkavējās pie svešinieces.
"Atvainojiet, tēvs," Dorija nometās ceļos un nokāra galvu. Viņa bija izkritusi jau pirmajā pārbaudījumā. Tas bija nepiedodami un bīstami. Pat ja notika priora telpu sienās, vienalga bija nepiedodami. Ja tas būtu noticis pilsētā, viņa jau sen dejotu miroņu deju striķa galā pilsētas centrālajā laukumā un cerētu, ka sārts pēc tam izdzēsīs visas liecības par kļūdu vārdā Dorodeta.
Tā ir māņticība! Roberts gribēja iesaukties. Sarkani mati nenozīmē neko! Bet... viņš ierāvās savā kaktā un klusēja. Te bija priora telpas, te nevajadzēja ne apliecināt savu ticību, ne pierādīt kaut ko, te visi zināja, kas un kā.
Jaunās sievietes sāka strīdēties. Tās ir sievietes! Tā viņas vienmēr! Roberts nevilšus salika rokas sev priekšā aizsargājošā žestā. Viņaprāt, strīdi savā starpā bija slikta zīme, un no tā vajadzēja sargāties. Un par ko? Un kāpēc meitene ar melnajiem matiem tagad nometās ceļos un lūdz piedošanu?
Viņš apmulsa pavisam, un būtu saplūdis ar sienu, ja vien tas būtu bijis iespējams.
- Ah, jā... - priors novilka, skatienam kavējoties pie nopietnā paskata vīra, Migela. - Pirms dodaties prom, neaizmirstiet iegriezties pie brāļa Metjū. Viņa krātuvē jūs atradīsiet gan Sancti manus, gan šķīstīšanas vārsmas. Gan jau viņam vēl kaut kas ir. - Oldmens noteica un nopūtās. Šajā brīdī viņš pavisam droši attaisnoja savu uzvārdu. Priors bija vecs vīrs un savā ziņā, sūtot klostera biedrus šajā uzdevumā, vecā vīra sejā bija manāma zināma vienaldzība. It kā viņa domas patiesībā atrastos kaut kur citur.
Brālis Metjū, pie kura klostera iemītnieki tika nosūtīti, bija atbildīgs par svētā koka pārvēršanu kūpināmajos mietiņos un viņam arī pagrabā bija mantu glabātava, kur varēja atrast vēl šādus tādus rīkus, kas palīdz raganu medībās.
Nu, katrā klosterī bija šāda mantu glabātuve un šāds brālis, kurš to pieskatīja un atbildēja par to. Tas nebija nekas neparasts. Ežu Kalna klosterī mantu glabātuves pieskatītājs bija brālis Metjū. Arī jau gados vīrs, taču kārns un likās, ka allaž pārpilns ar enerģiju. Daži no brāļiem mēdza jokot, ka brālis Metjū gatavojot kvēpināmos kociņus un šķīstāmās dziras, par daudz saelpojas zālīšu garaiņus un koku dūmus un tad nu ir tāds enerģijas pārpilns un varētu pat teikt, ka hiperaktīvs.
- Nu ja. Brālis Metjū palīdzēs. - priors domīgi noteica, līdz viņa priekšā izcēlās nelielais meiteņu strīds, kas summējās ar melnās meitenes tupēšanu uz ceļiem un lūdzoties piedošanu.
Priors nopūtās un piegājis pie melnmates, gādīgi apskāva viņas plecus un piecēla meiteni kājās. - Vai nu, vai, Dorij, vai nu tā vajag.
Bet laikam jau bija arī mana kļūda, jo neesmu jūs iepazīstinājis nemaz lāga. Varbūt, lai labāk viens otru iepazītu un saprastos, nedaudz iepazīstiniet ar sevi. Un vēl būtu jauki, ja jūs pieminētu arī pa savai sliktajai īpašībai. Lai zināt, ko viens no otra sagaidīt. Nepiemirstiet gan arī labās īpašības, jo... he, he... - priors iesmējās nedaudz krekšķošus smieklus - ... kas vienam var likties labs, citam var likties slikts. Es gribētu, lai pirms jūs pametat klosteri, jūs būtu pārliecināti, ka varat viens otram uzticēties. - Oldmens piekrītoši pamāja ar galvu. Kā pats apstiprinādams, ka viņam ir taisnība.
Dorija piecēlās un nopūtās. Viņa laikam visu šo bija sākusi, tāpēc pašai arī nācās stādīties priekšā pirmajai. Šoreiz viņa vairījās pacelt skatu, tāpēc palika ar nodurtu galvu.
"Es esmu Dorodeta Reivena, no Ķerkalnu klostera," viņa iesāka ar visnevainīgākajām ziņām. Tie, kas kaut cik zināja kartes, bija pamanījuši vairāku dienu gājiena attālumā esošo Ķerkalnu klosteri, kas robežojās ar Kresandu muižas zemēm. "Diemžēl es klosterī esmu tikai dažus mēnešus, un tad priors Klūgs mani nosūtīja uz šejieni šī paša gadījuma dēļ," viņa iesāka ar sliktajām ziņām. Parasti nevienam nepatika jauniņie, kas neko vēl nesaprata. "Es visu mūžu esmu ticējusi Aurorai, bet tieši klostera lietās un īpaši jau šādās darīšanās mana pieredze ir maza," viņa papildināja, skatoties uz saviem pirkstiem, kas nez kāpēc bija kļuvuši ļoti interesanti. "Tā nav mana izvēle doties vai nē. Bet es ļoti labprāt klausīšos un mācīšos, kas ir darāms, ja jūs man palīdzēsiet," viņa beidzot tomēr saņēmās pacelt skatu, bet vērsa to pret prioru. Viņš neapvainosies.
"Es pārsvarā esmu darījusi mājas un dārza darbus, bet pazīstu un varu vākt visādas zālītes, ja tas noder," Dorija beidzot pieķērās arī labajām lietām. "Lasīt un rakstīt māku," nedaudz nedrošāk piebildusi, viņa cerēja, ka neviens neliks nodarboties tikai ar to. Un nepieķers, ka pusi svešo vārdu viņa nemaz nesaprata. "Un es negribēju nevienu apvainot, vienkārši mūsu pusē paražas ir savādākas. Tāpēc nedusmojieties, bet paskaidrojiet, kas šeit ir savādāks," un Dorijas skatiens atkal noslīdēja uz leju. Nekā daudz stāstāma jau viņai nebija. Ak, jā. "Ikdienā mani sauc par Doriju vai Krauklīti."
Arī Roberts savā ēnainajā kaktā nopūtās, kad nevajadzīgais strīds bija beidzies, klusībā pateicās Aurorai par to, tad saņēma rokas, plaukstas salikdams vienu otras rokas piedurknē.
Viņš pagāja pussolīti uz priekšu un ierunājās.
- Mani sauc Roberts Osborns.
Kapuce bija nolaista, ļaujot visiem apskatīt viņa seju. Acis nebija kautri nodurtas, bet gan vienu pēc otra noskatīja visus klātesošos.
- Šis klosteris ir manas mājas jau divus gadu desmitus. Esmu rakstvedis un rakstu pārrakstītājs, un manā pārziņā ir klostera bišu saimes. Leju sveces, protu darīt medus dzērienus.
Balss bija klusa un skaidra. Varbūt kādam pat ienāca prātā, ka Roberts ir labs dziedātājs, bet tā nebija, toties pēc stāstītā varēja noprast, ka darbā, kurā viņu sūta tagad, viņam nav nekādas pieredzes.
- Neesmu slinks, un darīšu, kas jādara.
Lielas, tas bija viss, kas pavēstams. Robertam neienāca prātā runāt par savu attieksmi pret sievietēm. Vai tad tāda nebija pareiza? Pa visiem klosterī pavadītajiem gadiem ne reizi nebija sanācis to pārspriest ar kādu citu, kas varētu pateikt, ka gluži pareizi vis' nav. Kas varētu paskaidrot. Bet, galu galā, tā nebija rakstura īpašība, un tāpēc palika nepateikta.
Mans vārds ir Džons Vuds. Esmu apsargs un ceļvedis. atskanēja lietišķa balss no telpas durvju puses. Uzaudzis klosterī. Jau vairākas reizes esmu pavadījis brāļus ceļā no klostera uz pilsētu un atpakaļ. Pazīstu āpkārtni, māku ieraudzīt dzīvnieku takas un sekot dzīvnieku takām, atrast dažādas vietas mežā... pēdējos paziņojumos varēja saklausīt zināmu lepnuma pieskaņu.
Kad visu klātesošo skati tika pievērsti viņam, šķita, ka Džons tomēr samūlst no lielās uzmanības un turpināja ne tik tekoši.
Nu jā... esmu bijis vairākos ... emm... mallusos... Džons pašķielēja uz iepriekš neredzēto mūku jā... nu kā palīgs...
Izskatās, ka šobrīd Džonam vairs nekas nebija piebilstams.
Migels kā pamodās no Džona vārdiem un tēvišķi pasmaidija. jaunietis atgādināja viņu pašu jaunībā
- brāli, ceru ka neesmu tevi apgrēcinājis ar savu... laikam vārds būtu dedzību. neesmu vietējais, un vietā, kur esmu nodarbojies ar inkv... - migels pieķēra sevi pie domas, ka atkal izmanto tik ļoti pierastos terminus un uzreiz centās atrast pareizo vārdu, ko nozīmēja tieši inkvizīcija -tiesas prāvām, šādi runāja visi.-
tad, tā pat, kā uzrunājot abas meitenes Migels atkal jau centās atslābināt situāciju ar kādu joku - un es tiešām ceru ka palīgs tu tur nebiji,- viņa smaids atplauka plašs un sirsnīgs - malum - nozīmē ļaunums, ļauna darīšana-
viņa skatiens nedaudz novērsās un smaids pabālēja - mans vārds ir Migels Adalberto Kvesada Lucero. esmu inkvizitors no Spagīnijas - migela sejā iezagās neliels rūgtums - esmu saskāries ar Umbras darbiem gan cilvēku sirdīs, gan arī baznīcas iegšienē. - seja kļuva akmens cieta mans darbs ir ietvēris sevī arī briesmīgas darbības... - un jau pēc šiem vārdiem sejā atkal parādijās maiguma pazīmes - kalpojot Aurorai un jums - viņa skatiens pārskrēja pār biedriem ar patiesu mīlestību uz šiem jauniešiem - esmu gatavs atdot pēdējo elpas vilcienu. -
Paturējusi pie sevis, ko domā par tirādi starp abām sievietēm un, ka, viņasprāt, iepazīšanās zaudēja savu jēgu tāpēc vien, ka neviens neklausījās priorā, viņa turpināja rakstīt. Vismaz ne līdz galam klausījās. Sliktās īpašības, ha! Ina pavīpsnāja un, galvu nepacēļusi, turpināja skribelēt, tagad pierakstot cilvēkus. Lielāko daļu, protama lieta, viņa jau zināja, vismaz pēc vārda, bet tagad zem katra tika pielikts pa krustiņam un svītriņai.
Dorija
+ dārzkopība
- lasīt/rakstīt (varbūt otrādāk?)
Roberts
+ viss
- ?
Džons
+ praktisks
- nesaprot latīņu valodu?
Migels
+ ļoti nasks uz nomiršanu citu vietā
- darīs jebko, lai apturētu Umbru?
Pāris vietās vārdi bija pasvītroti un visur bija ļoti daudz jautājuma zīmju. Kaut kā vienīgi Migels bija licis saprast, ka viņam ir arī sliktās īpašības. Pirms ko teikt, Ina vēl apdomāja vai sekot šai tendencei mācēt visu un būt bez jebkādiem sliktiem ieradumiem.
- Labrīt, - saulaini pasmaidījusi, viņa pievērsās telpā esošajiem. - Tiem kuri vēl nezina - mani sauc Ina. Mana stiprā puse ir mana personība un sliktā, visticamāk, nepacietība un neiecietība, - viegli paraustījusi plecus, jaunā sieviete sekoja savai nepacietībai un, sabāzusi visu, kas bija ārā no somas, atpakaļ tajā iekšā, sāka iet uz izejas pusi. - Vai mums vēl kas šeit ir nepieciešams, vai arī mēs beidzot varam doties cēļā? - jautājoši uzlūkojusi Migelu un pavisam netīšām ignorējot pārējos, ieskaitot prioru, Ina apstājās pie durvīm, rokai jau atrodoties uz kliņķa. Viņiem vēl vajadzēja iet pie brāļa Metjū, kas noteikti aizņems vēl pusi stundas. Visu šo runāšanos viņi varēja darīt arī ratos, jau ceļā uz pilsētu.
Migels pamāja ar galvu Inai - Metjū. bet cik sapratu - vēl kāds ir jāsagaida, ne visi ir ieradušies. -
viņš paskatijās uz prioru - mēs būsim pie brāļa Metjū, ja nu kas. -
Arī Dorijai vairs īpaši neko šeit nevajadzēja. Par vietējo paradumiem nāksies uzzināt visgrūtākajā veidā - izbaudot tos uz savas ādas.
Tā kā viņa nezināja, kur tieši ir meklējams brālis Metjū, meitene plānoja sekot Inai, bet viņa negribēja laist garām iespēju iepazīties ar tiem, kas varbūt pēc visa šī būs viņas klostera brāļi. Lai šī būtu pirmā mācībstunda tiesas spriešanā - apgādāšanās ar vajadzīgajiem instrumentiem. Dorija bija gatava doties.
Klaudija uzmanīgi vēroja visus, kuri stādījās priekšā, arī tos, kurus meitene jau zināja. Viņas skatiens pie pazīstamajiem biedriem nekavējās tik ilgi kā pie svešiniekiem, it īpaši pie Dorodetas, jo galu galā šī svešiniece bija sākusi vērst pret viņu apvainojošus vārdus. Rokas neviļus sakrustojās pār krūtīm un Klaudija nopūtās. Viņa negribēja ne ar vienu strīdēties, sarkanmate vēlējās palīdzēt citiem, lai neatgadītos tādi muļķīgi starpgadījumi kā ar viņas vecākiem. Meitene palīdzēja, lai citi neciestu aplamas rīcības dēļ un uzskatīja, ka raganām ir nepieciešams sods.
Pirms vēl kāds bija pametis telpu arī viņa beigu beigās ierunājās.
- Mans vārds ir Klaudija Darkvuda, šī klostera sienās es esmu augusi no četru gadu vecuma, brāļi un māsas man ir iemācījuši lasīt un rakstīt, atpazīt ļaunumu no labuma, izpalīdzēt un būt atsaucīgai. - Sarkanmate pat nedaudz pasmaidīja. - Ar pēdējo mēdz būt grūtības. - Atsaucīgums bija atkarīgs no situācijas.
- Es ticu, ka Aurora mani pasargās un no nāves nebaidos, ja lemts mirt. - Tas attiecās uz ciematu linča tiesu, Klaudija nebaidījās no uguns un dakšām. Viņas ticība Aurorai bija spēcīga un notiks tā, kā būs lemts notikt.
- Un es arī nevēlos nevienu aizvainot... - Skatiens nedaudz aizkavējās pie svešinieces. - Centīšos pildīt uzdevumu ar visu atdevi, lai palīdzētu nelaimē nokļuvušiem cilvēkiem. - Meitene viegli pielieca galvu, gluži kā esot pazemīga. Viņa cienīja vecākos cilvēkus un starp viņu biedriem bija tādi, kuriem bija lielāka pieredze nekā Klaudijai pašai. Bet arī viņai vajadzēja iegriezties pie brāļa Metjū, lai paņemtu pāris dūmojošos zariņus un varbūt brālim būs vēl kas noderīgs.
Pēc priora aicinājuma Roberts te bija ieradies, un pēc priora atvēles viņš dosies prom.
Puisis palika stāvam savā kaktā, kur pēc savas runas bija atkal atkāpies, un klausījās, kas sakāms pazīstamajiem un vēl svešajiem.
Viņš negrasījās iet pie brāļa Metjū, jo ko gan viņam vajadzēja? Viņš nebija ne izmeklētājs, nedz arī grasījās kādu tiesāt un, viņaprāt, ticība Aurorai bija tas, kas spēja parādīt īsto ceļu, ne visādi priekšmeti, kas, to gan nevarēja noliegt, pēc liecībām bija noderējuši patiesības atklāšanā. Pēc liecībām gan tikai, jo pats viņš savām acīm neko tādu vēl nebija nedz redzējis, nedz darījis.
Brālim Katbertam nevajadzēja priora skaidrojumus un norādes ceļam. Viņš diezgan labi zināja, kas viņu sagaida netālajā pilsētiņā, kurā ļaužu prātus satrauca baumas par raganām. Tas nebija gluži korekti, ka viņš neieradās noklausīties laba vēlējumus no klostera vadītāja, bet brālis bija Ežu kalna iemītnieks jau vairākus gadus un ieguvis pilntiesīga brāļa statusu, tādēļ nosprieda, ka spēs pats izlemt kādā veidā nokļūt Lengvilā. Un vajadzēja sāk ar ērtākas vietiņas atrašanu ratos. Priekšā vieta bija tiem, kas prata pamudināt lopiņus iet raitāk, un tiem, kas ar vērīgu aci uzmanīja ceļu. Nē, viņam gana laba būs vieta aizmugurē.
Katberts nedaudz atgādināja gārni, kas ūdenī izmanīgi cenšas noķert zivi vai vardi. Viņa tumšās drēbes piegula augumam un garās piedurknes nedaudz līdzinājās spārniem. Tievais kakls, kuru ieskāva melno matu lēkšķes, ar piepūli turēja galvu, kas pavisam nesen bija sākusi zaudēt savu matu rotu. Brālis bija viegli salīcis, bet viņa solis vēl joprojām bija gan atsperīgs. Vīrs ar vienu roku pieturēja paprāvu tarbu, kuras siksna griezās plecā, un pavisam veikli ietrausās ratos. Vispirms ar roku un pēc tam arī ar dibenu, viņš centās sameklēt pietiekoši ērtu vietiņu, kur ceļa laikā piesēst. Tas bija svarīgs darbiņš, kuram vajadzēja pievērst lielu uzmanību. Viņš negribēja izkrist no ratiem, vai atrasties vietā, kur braucamais pārlieku kratījās. Patiesībā brālis Katberts daudzas lietas darīja ļoti pamatīgi. Reizēm viņš pārspīlēja. Bet tādās reizēs, kā šī, kas bija jādodas pildīt piņķerīgs pienākums, tas varēja itin labi noderēt.
Visbeidzot vīrs apmierināti pasmaidīja pats sev un apsēdās. Viņa skatiens kļuva viegli miglains un garš rādītājpirksts neviļus sāka ritmiski sist pie deguna. Brālis Katberts kaut ko domāja.
Kamēr priora izraudzītie biedri iepazinās, telpā pavisam klusi ieslīdēja brālis Vaiss un tikpat klusi iečukstēja kaut ko prioram ausī. Paveicis savu darāmo, brālis pameta telpu un priors nogaidījis, kad biedri bija beiguši runāties, viegli iekrekšķinājās, pievēršot sev uzmanību. - Brālis Katberts jau jūs gaida ratos. Jūs varat doties ceļā. Lai Auroras svētība ar jums! - viņš noteica un pasmaidīja. Tad tā nu bija arī atļauja doties. Kurš nu uz ratiem un kurš vēl vēlējās iegriezties pie brāļa Metjū.
Brāļa Metjū darba vieta atradās klostera pagrabos. Tās bija visai plašas telpas, kur gar sienām bija sakarināti gan ieroči, gan daži ādas bruņu komplekti. Varēja atrast pa kādam ķēžu bruņukreklam.
Bija plaukti uz kuriem atradās Auroras svētie simboli. Tad vēl visiem labi zināmie dūmkociņi.
Bija plaukts ar dažādiem tīstokļiem. Lai gan, kas tajos bija sarakstīts, droši vien ka bija zināms tikai pašam brālim Metjū.
Arī šobrīd brālis sēdēja pie galda un sparīgi rakstīja kaut ko uz pergamenta. Viņa rakstāmspalva kustējās veikli un nedaudz asi, brīžiem pat ieplēšot pergamentu.
Brāļa Metjū pagrabi nebija pati mīlīgākā vieta klosterī. Varbūt neomulīgāk bija tikai cietuma pagrabos. Bet nevarēja jau teikt, ka tie atradās tālu no Metjū darba vietas. Tepat vien bija. Tikai ejot lejup pa kāpnēm, vajadzēja pagriezties uz labo, nevis kreiso pusi.
Diena bija nedaudz apmākusies, taču nelikās, ka varētu sākt līt. Ceļošanai it kā nebija ne vainas. Saule nekarsēs. Tad labāk, lai mākoņi. Ja vien tie nesāk uz zemes slacināt ūdeni. Diemžēl kādi līdz galam būs laikapstākļi, klostera iemītnieki paredzēt nevarēja. Tie, kas vēroja dabas zīmes un pēc tām vadījās, zinājās teikt, ka lietus nebūšot.
Dorija gandrīz kā korķis izsprāga no priora telpas un sekoja pie brāļa Metjū. Viņa pagrabos meitene nebija paspējusi vēl ielīst, tāpēc paļāvās uz biedru zināšanām, kur ir jāpagriežas uz kuru pusi.
No visām piedāvātajām lietām Doriju visvairāk interesēja kociņi. Gan tāpēc, ka viņa bija dabasbērns, gan arī tāpēc, ka tos prata lietot. Dorija ar prasmīgu aci nopētīja un izvēlējās tādus, kam koka raksti, zaru vietas un nokrāsa šķita vispareizākie. Viņa varbūt neko daudz nezināja par nešķīsteņu izdzīšanām, bet par to, kāds kociņš degs un kurš dūmos, meitene bija gana apguvusi plītspriekšā.
Īpaši saviesīgās sarunās ar klosterbrāli Dorija neielaidās, tikai sarunāja sev vajadzīgo. Kamēr citi papildināja savus krājumus, meitene nopētīja svētos simbolus. Arī tos viņa neprata lietot, bet, ja atlika vien uzkārt kaklā vai paņemt rokās, tad noteikti pietiktu ar visvienkāršākajām prasmēm. Tiesa gan, staipīt visādus smagumus, kuru pielietojumu meitene līdz galam nezināja, viņa netaisījās, tāpēc vēroja galvenokārt brāli Migelu un pie reizes mēģināja kaut ko iemācīties.
Migels nerunāja pa ceļam, tikai sekoja zinātājiem pakaļ.
Ieradies pie Metjū vērsās kā profesionālis, pie profesionāļa.- sveicināts brāli. vai tu lūdzu varētu mums sagādāt eksorcisma ekipējumu un, ja ir, tad san...- Migels atcerējās ka jārunā ir pēc iespējas bez svešvārdiem - Auroras šķīstās rokas mizas caurvītu virvi. Umbras kalpu saturēšanai. - pēc šiem vārdiem viņš vaicājoši paskatijās uz Metjū
Brālis Metjū uzmeta īsu sveiciena skatienu ienākušajiem un pamāja uz plauktu, kas atradās vistuvāk izejai no telpas. Tur bija saliktas paciņas, kuras priora izraudzītie raganu mednieki varēja izmantot savām vajadzībām.
Paciņās iekšā bija gan nelieli, kaklā pakarami sudraba svētie simboli. Tiem gan nebija nekādu īpašu spēju. Tik vien, ka Umbras kalpi nespēja uz tiem skatīties un nepatikā atkāpās no personas, kura to bāza sejā Umbras sekotājam.
Jau tie paši minētie kociņi. Tad vēl tīstokļi ar Auroras svēto dziesmu. Tā bija lūgšana. Bet to jau katrs sevis cienīgs klostera iemītnieks zināja no galvas. Bet vecākie brāļi zināja stāstīt, ka Umbras kalpiem netīkot dzirdēt arī Auroras dziesmu. Tās skandēšana skaļi, liekot Umbras spēku pārvaldītājiem bēgt.
- Vai vēl kaut kas? - brālis Metjū apjautājās. Ja nu gadījumā kādam bija vēl kaut kādas īpašas vajadzības vai vēlmes.
- Man ir daži sudraba bultu uzgaļi. - viņš piedāvāja, uz galda nolicis aptuveni desmit bultu uzgalīšus.
- Ja nu kādam kādu ieroci, vai sudraba dunci... - Metjū pamāja uz ieroču plauktiem un stendiem. Katrs bija laipni aicināts pašapkalpoties.
Tur arī Migela prasītā virve atradās.
Dorija paņēma kociņus un uzkāra sev kaklā svēto simbolu. Nekādas izmaiņas nejuta, tikai vēsais metāls patīkami pieskārās ādai. Tad viņa nogaidīja brīdi, kad tieši virsū neviens neskatās, uz pa kluso piedurknē iebāza tīstokli ar Auroras dziesmu. Neilgajā laikā, ko meitene bija apvadījusi klostera sienās, viņa nebija līdz galam iemācījusies tās vārdus, un negribējās konstatēt, ka kāda rindiņa nojukusi tad, kad jāatgaiņājas no Umbrsas spēkiem. Bet atzīties, ka viņa to nezina, gribējās vēl mazāk.
Pateikusies brālim Metjū un atteikusies no piedāvājuma paņemt ieroci, Dorija pa to pašu ceļu gāja laukā. Priora ceļavārdi bija saņemti, vajadzīgie rīki sagādāti un pievienoti somas saturam, varēja doties uz ratiem un posties ceļā.
Bet tur jau kāds sēdēja. Sakumpušo, kalsno stāvu Dorija nepazina. Tas droši vien bija brālis, ko bija minējis priors. Iet pirmā, iepazīties un "izgāzties" vēlreiz Dorija šobrīd nevēlējās. Viņa aizgriezās ar muguru pret sēdētāju un centās piedurknē iebāzto tīsktokli izmanīgi iestūķēt somā. Kāds stūris saburzījās, bet soma nebija tik pilna, lai tur nebūtu vietas vēl vienam papīram. Gan jau Aurora nedusmosies, ka kāda panta rindiņa būs ielocījusies! Tikusi ar tīstokli galā pirms vēl kāds atnāk apjautāties, ko viņa tur dara, Dorija uzcēla somu plecos un no neliela attāluma sāka cieši vērot ratos sēdošo, ar praktisku skatu novērtēdama, ka visi tur tāpat nesalīdīt, ja negribēs nabaga zirgulopu nomocīt līdz pēdējam. Veci dibeni varēja sēdēt ratos, bet jaunām kājām bija jātek līdzi. Dorija visai labi noprata, kurai grupai viņa piederēja.
Nonācis brāļa Metjū kambarī, Džons aplaida skatu telpai un sāka vākt kopā vajadzīgās lietas.
Viņš izvēlējās ierasto ādas bruņu komplektu un dunci. Tam visam vēl pievienoja vienu Auroras svēto simbolu, virvi, mazu cirvīti, dažas lāpas un uguns iekuramos rīkus.
Gaidot, kāmēr brālis Metjū visu iereģistrēs, Džons kritiski nopētīja sudraba bultu uzgaļus, bet tā arī nevienu nepaņēma.
Pēc kāda laika Džons parādījās pagalmā. Viņš bija tērpies ādas bruņās, pie jostas piestiprināts duncis un rokā pilādža nūja.
Pār plecu bija pārmests maiss, kurā acīmredzot atradās pārējās ceļam nepieciešamās mantas. Piegājis pie ratiem viņš jau grasījās mest tajos maisu, kad pamanīja, ka tur jau kāds sēž: Lai Auroras apmirdzēta diena, brāli Katbert! Džons pieklājīgi sveicināja ratos sēdošo vecāko brāli.
Pēc tam viņš jau uzmanīgāk kārtīgi novietoja ratos savu maisu, bet pats nostājās pirms ratiem. Viņš bija apsargs un grasījās iet pirmais.
Roberts palocījās prioram un klusi izslīdēja no sveču apgaismotā kambara. Puisim patika gaisma, ne šādas tumšas celles. Bet, ja klosterī nebūtu tumšo ceļļu, arī Robertam pašam nebūtu darba, tamdēļ nožēlot nenācās.
Beidzot sapratis, ka visiem ir ieteikts iet pie brāļa Metjū, vai nu vajag vai nevajag, viņš paņēma sev domāto sainīti ar simbolu, lūgsnu un kociņiem, lai pēc tam ietu uz pagalmu.
Skat! Ratos jau kāds ir, un tuvāk pienācis, Roberts atpazina brāli Katbertu. Pasveicinājis to, puisis ratos ielika savu somu. Pats viņš grasījās iet ar kājām, jo visiem jau ratos nebūs vietas, ja kājas nogurs, var tāpat uzmesties uz ratu malas un pabraukt tā.
Atlika gaidīt pārējos, un tad varētu doties ceļā. Roberts stāvēja, tā teikt, pie ratiem ar savu ceļa nūju rokā un gaidīja ceļojuma sākumu.
Redzot, ka kociņus jau paņem kāds cits, Migels vairs nesatraucās par šo svēto priekšmetu ņemšanu. viņš tikai pateicoties klusām paņēma savu paciņu un devās laukā. atbalstijies uz sava spieķa viņš nonāca pie ratiem, kur biedri sveicinājās ar jaunpienācēju. jeb jaunpienācēji bija viņi, jo Katberts ratos atradās pirms viņiem. Migels nedaudz pasmaidija par šādām pārdomām, ar katru gadu kas viņam nāca klāt viņam arvien vairāk šādi eksistenciālas dabas jautājumi šķita jo vairāk izklaidējoši.
viņš viegli pielieca galvu sveicienam un arī iekārtojās ratos.
Ina gan aizgāja kopā ar pārējiem līdz Metjū kambarim, bet vairāk par snaikstīšanos un kakla pastaipīšanu ap Migela sānu, lai redzētu, ko viņš saņem no brāļa, viņa nepasāka. Nebija ļauts. Tāpēc drīz vien jaunā sieviete pameta brāļa Metjū svēto piederumu glabātuvi un, ar smagu nopūtu, devās uz pagalmu.
Džons un Roberts jau bija priekšā. Ielikusi ratos arī savu pieticīgā izmēra saini, Ina pamanīja izkaltušo brāli Katbertu. - Labrīt, Brāli Katbert! - iesaukusies, Ina ne visai veikli ierāpās ratos un apsēdās diezgan tuvu ratu aizmugurei. - Vai tas nav aizraujoši? Tikai pirms nedēļas mēs ar Godfrīdu un Martu runājām par to, cik vienreizēji būtu apmeklēt kādu īstu taisnās tiesas spriešanu, citādi ir daži, kuri neuzskata viņa gaišības brāļa Larserla mācīto par pilnīgi objektīvu un absolūtu, - viņa pavēstījā kopā sanākušajiem.
Brāli Katbertu no domām izrāva jauns puisis, kur bija ģērbies ne gluži tā, kā ikdienišķi ļautiņi tērpās dodoties ciemos uz kaimiņu pilsētu. Mūks samirkšķināja blāvās acis un pagāja brīdis, pirms viņš salika faktus kopā un atcerējās, ka sēž ratos. Sveiks! Un tad jau sveicienu nācās atkārto vēl un vēl. Sveiks! Un sveiks! Un sveika! Tikai viens no grupas izrādījās sacenšamies ar viņu gadu skaitā. Pārējie bija jaunuļi, kuri plaši atvērtām acīm lauzās pasaules piedzīvojumā.
Brālis ar skatienu nomērīja jauno sievieti, kura ar aizrautību čaloja par īstas tiesas novērošanu. Katberts nebija ļauns, bet, kad viņš runāja, viņam patika, ja citi ieklausās sacītajā. Es gan būtu prātīgāks ar tādiem izteicieniem. Tiesas parasti izceļ nejaukākās cilvēku rakstura iezīmes. Un, ja baumas ir patiesas, tad mēs dabūsim redzēt krietnu tiesu no sabiedrības netikumiem. Vīrs ievilka elpu, lai teiktu vēl kaut ko, bet tad pārdomāja un atmeta ar roku.
Klaudija bija paņēmusi visu, kas meitenei bija nepieciešams. Sarkanmates soma jau mierīgi dusēja ratos, kad arī viņa pievienojās pārējiem. - Labrīt. - Jaunā raganu medniece sveicināja brāli Katbertu. Pret klostera iemītniekiem viņa vienmēr izturējās laipni un saprotoši. Protams, arī pret svešiniekiem, tomēr viņiem sava uzticības deva būs jānopelna, bet Klaudija nešaubījās, ka tādas iespējas būs daudz. Turklāt, viņai nudien nebija paticis pirmītējais starpgadījums. Tas joprojām lika justies slikti un domāt par to, ka varbūt šis uzdevums nebija priekš viņas. Pat ja klosteru ļaudis nespēja uzticēties kādam, kurš savas dienas pavadījis dziedot Auroras dziesmu.
Sarkanmate iesēdās ratos un gandrīz nemanāmi pasmaidīja biedriem, kuri jau tur bija iekārtojušies un pārsprieda taisno tiesu.
- Taisnā tiesa... - Viņa domīgi noteica, gluži kā sagaršodama vārdus mēles galā. - Varbūt, mums būs iespēja redzēt krietnu tiesu no sabiedrības netikumiem, tikai es ceru, ka ne vērstu pret mums, jo mēs taču aiz klostera mūriem esam inkvizitori. Ļaudis jūt manāmu bijību pret šo vārdu. - Un ne jau bez iemesla. Pagaidām Klaudija bija nolēmusi pakavēties ratos sēdošo sabiedrībā, vēlāk sanāks iet ar kājām.
Ina bija izkopusi acu bolīšanu līdz profesionālam līmenim un šobrīd to pielietoja dzirdot brāļa Katberta un Klaudijas teikto. Visa sāls bija ļaut citiem domāt, ka tevi ļoti aizrauj tas, kā šobrīd izskatās debesis. Bet jāatzīst, ka brālim bija arī zināma taisnība, kā rezultātā Ina piekrītoši pamāja ar galvu un vieglītiņām nopūtās.
- Jā, bet tas jau ir iemesls, kāpēc mēs te mācāmies augām dienām. Lai kādreiz ietu pasaulē un varētu... - gandrīz paspruka tiesāt cilvēkus, jo mēs zinām labāk, - ... palīdzēt Aurorai, - kas gandrīz izklausījās kā jautājums. Pat klosterī, zem viena jumta zinības iegūstot, reizēm cilvēkiem bija dažāda izpratne par to, kam Inkvizīcija palīdz vai kalpo. Pagaidām, studente būdama, jaunā sieviete turējās pie zelta vidus ceļa, lai neuzkāptu uz varžacīm kādam vecākam, un, kā jau mēs iepriekš secinājām, uzreiz arī cienījamākam-un-tevi-karcerī-iemest-spējīgam cilvēkam.
Viņa bija gari un plaši lasījusi par tā saucamajiem "sabiedrības netikumiem" un gribēja kaut vienu redzēt dzīvē. Inai bija daudz jautājumu šajā sakarā un visa dzīve priekšā, lai kristu kādam uz nerviem tos prasot atkal un atkal.
Dorija no malas klausījās, kā pazīstamie biedri savā starpā sasveicinās un sāk apmainīties ar viedokļiem par šo došanos uz pilsētu. Pēc pašu teiktā gan varētu domāt, ka katrs taisījās nodarboties ar kaut ko citu. Dorija grasījās izpildīt priora Klūga vēlmes.
Visvairāk pārsteidza Klaudijas pārliecība, ka pietiek būt klostera cilvēkam, lai ar tevi nekas nenotiktu. Kaut nu tā būtu, kaut nu tā būtu, Dorija iekoda lūpā, pie sevis izsakot cerību, un nāca tuvāk ratiem. Kad visi būs gatavi, viņi dosies, un atpalikt nebija vēlams. Varbūt tikai citu biedru klātbūtne vēl svešajai meitenei nodrošināja būšanu vienai no klostera un līdz ar to arī aizsardzību pret "sabiedrības netikumiem".
Kad jau visa klostera delegācija bija sapulcējusies vienuviet, proti, pie ratiem, varēja arī doties ceļā. Džona mudināts, zirgs atspērās un uzsāka vilkt ratus un karavāna bija sakustējusies. Protams, ātrums, ar kādu rati ripoja uz priekšu bija gana lēns, lai tie, kas ceļu mēroja kājām, pavisam mierīgi tiktu līdzi ratiem. Nebija pat jāpiepūlas. Jo arī zirgs īpaši nepūlējās. Tas lēnā solī mina uz priekšu un rati, drusku čīkstēdami, drusku grabēdami, tam sekoja.
Aurora bija parūpējusies par saviem sekotājiem, tiem sagādājot vismaz patīkamus laika apstākļus ceļošanai. Nebija pārmērīgi karsts. Pūta viegls vējš. Gaiss likās dzidrs un viegls. Klostera kalnam arvien attālinoties, ceļotājus apņēma mežs. Sākumā klajāks, bet tad tas kļuva arvien biezāks un pat aizklāja sauli, tā ka no gaišās dienas tāda puskrēsla vien palika pāri.
Bet nebija jau arī tā, ka pati diena nepaliktu tumšāka. Klostera biedriem aiz muguras bija palikušas ceļā vairākas stundas. Vienas pusdienas un tagad nāca virsū vakars. Būtu tā kā jādomā par nakts pārlaišanu.
Džons zināja, ka ceļš iet cauri mežam. Un pēc viņa aprēķiniem, viss notika pareizi. Nakti nāksies pārlaist mežā. Kas it kā jau nemaz nebija nekas briesmīgs un nepierasts. Kā kārtot sardzes un kur iekārtot nometni, tas palika pašu biedru ziņā.
Vakars pienāca kā jau citi vakari un tumsa arvien vairāk pārņēma mežu savā varā. Kaut kur sāka ūjināt pūces. Mežā atskanēja šādi tādi trokšņi. Bet droši, ka par tiem rūpējās meža zvēri. Nekas aizdomīgs. Pavisam mierīgs vakars, nolaidies pār mežu.
Pēdējie sārtie saules stari jau sen kā bija izzuduši starp koku galotnēm. Bija palicis drēgnāks. Tā kā drusku aukstums ķēra pie kauliem un prasījās vismaz pēc ugunskura. Ar ugunskura iekuršanu gan kaut kā nevedās. Tas visai spītīgi mēģināja apdzist. Un pat tad, kad liesmas beidzot tā kā bija piedabūtas pie dzīvības, pietika tikai uzgriezt siltuma un gaismas avotam muguru, kad tas ar savādi spalgu skaņu apdzisa. It kā liesmās būtu ieliets kaut kas, kas pilnībā noslāpēja uguns spēku. Tas bija savādi. Nepieredzējušākajiem biedriem neomulīgas aukstas tirpas pār muguru pārskrēja. Bet tiem, kas bija vairāk pieredzējuši, un tik viegli iedomām nepadevās, notikušais likās savāds. It kā jau parasts vakars. It kā viss mierīgi. Tikai zirgs nemierīgi iebubinājās. Arī Brunim, tā sauca klostera zirģeli, acīmredzami nepatika notikušais.
Bija pienācis vakars un drīz vien bija klāt arī brīdis, kad vajadzēja domāt par naktsmītnes iekārtošanu. Klaudija paļāvās uz saviem biedriem šajā ziņā un kad viņi bija nolēmuši apstāties arī meitene apstājās. Sarkanmate palīdzēja savākt malku ugunskuram un iekārtojās netālu no tā. Skatiens ik pa laikam kavējās pie cīņas ar ugunskuru, šķita, ka tas nevēlas degt un kā kādam sanāca to iedegt, tad uguns apdzisa. Meitene nopūtās un piecēlās no vietas, kur sēdēja. - Šķiet, ka ugunskuram šodien nav vēlmes mūs pagodināt ar siltumu. - Klaudija piegājusi pie somas kādu brīdi pa to parakņājās un izņēma no tās vienu sulīga paskata ābolu.
Nokodusies nelielu kumosiņu meitene piegāja pie zirga, kurš uzticīgi visu dienu bija vedis viņu ratus, cilvēkus un mantas. - Sveiks, draudziņ. - Sarkanmate klusi nožužoja un pastiepa zirga virzienā ābolu. Viņš to bija pelnījis vairāk nekā viņa.
Zilais skatiens nedaudz aizkavējās pie ugunskura. Klaudijai bija sanācis vairākkārt pārnakšņot ārpus klostera sienām, bet ugunskuri tā īsti nemēdza uzvesties, bet viņai nebija tik liela pieredze, lai varētu par to spriest vairāk, vai izteikt kādus minējumus. Pirksti nevilšus pieskārās tēva dāvātajam Auroras simbolam, kurš dusēja starp atslēgu kauliem. Caur siltā apmetņa audumam sarkanmate to sajuta, varbūt tās bija tikai iedomas, bet meiteni simbols mierināja.
Skatiens kavējās mežā, kamēr brīvā roka glāstīja zirga krēpes.
Dorija sekoja ratiem un vēroja apkārtni. Viņa te bija pirmo reizi. Svešās sarunās nejaucās un bieži vien ceļmalā saķeksēja kādu smilgas kātu, ko pakošļāt, lai gājiens nešķistu tik vienmuļš.
Vakarā, kad visi bija apstājušies, Dorija ķērās palīdzēt ar ugunskura iekuršanu. Viņa te daudziem bija sveša, jau paspējusi neiepatikties, tāpēc šķita, ka labākais veids, kā iegūt kaut mazdrusciņ labvēlības, būtu darīt praktiskas lietas visu labumam. Bet, lai kā meitene necenstos, ugunskurs spītīgi atsacījās sadarboties. Gandrīz kā smiedamies sejā, ka nebūs viņu lietot tik savtīgiem mērķiem.
"Nu, kas tad ir?" kad uguns kārtējo reizi bija spītīgi izdzisusi, Dorija nosodījās. Dzīvodamās pa laukiem un kurinādama plītis, tik daudz jau viņa mācēja kā piešķilt uguni. Bet te - nekā! Un pati uguns uzvedība šķita tik pat neparasta kā vēl šis tas šajā pusē. Nevarēja taču tā būt, ka Ežu klostera uguns ir savādāka, nekā Kresandu muižas zemēs un Ķerkalnu klosterī.
Tomēr, neskatoties uz pūliņiem un palīdzību no malas, Dorija negribēja tik vienkārši padoties. Viņa mēģināja vēl un vēl, centās pat acis nemirkšķināt, lai nepazaudētu uguni, ja nu tai nepatika uzmanības novēršana. Kamēr vien tās nesāka sūrstēt tik stipri, ka šķita - pašas ar paukšķi izkritīs. Kamēr vien kāds gudrāks nenosprieda, ka pūles ir veltīgas, Dorija cīnījās. Malka izskatījās normāla, meitene pat paostīja to. Zeme it kā arī. Tomēr kaut kas nebija pareizi, un meitene nezināja, kas, kāpēc un ko darīt!
Migels palīdzēja ar malkas piegādi, pastaiga svaigā gaisā vienmēr ir nākusi par labu.
Bet tad uguns... šādā mirklī viņam nebija mazākās vēlmes palikt, aukstums ratos nešķita tik slikta perspektīva, kā pārējās iespējas. Bet neizskatijās, ka šajā mirklī kāds vēlētos doties prom no vietas, kura tika izvēlēta nometnei. tad nu viņš ļāva biedriem nodarboties ar ugunskuru, bet pats viņš piecēlās un klusām apstaigāja apkārt nometnei, uzmanīgi noskatot vietu, kurā viņi bija apmetušies. pēc pirmā loka, ko viņš bija apgājis, viņš sāka vilkt taisnas līnijas uz mīkstās zemes ar spieķi tā, lai trīsstūris, ko viņš bija uzzīmējis iekļautu biedru pulciņu.līnijas velkot migels klusām ko murmināja zem deguna, varēja atšķirt kādus vārdus no tā visa kā Aurora, contego, expello un citus vārdus kas veidoja visai ritmisku urdoņu.
- varu lūgt vienu šķīsto roku?- Migels palūdza Dorijai, kad bija beidzis zīmēt simbolus uz zemes.
Dorja uz mirkli pārtrauca savus cīniņus ar ugunskuru, lai sameklētu un iedotu Migelam vienu dūmošanas kociņu. Viņa nebija tos domājusi pielietot ugunskuru savaldīšanai, bet arī Migels ar to nebija nodarbojies. Jebkurā gadījumā vecākais brālis varētu zināt, ko darīt. Pēc tam viņa atkal pievērsās apdzisušajam ugunskuram un nopūtās. Cīņa varēja turpināties.
Viss ļaunums nāk no sievietēm! Roberts prātoja, nesteidzīgi iedams blakus ratiem. Runas par taisnas tiesas spriešanu viņu bija satraukušas. Kāda tiesa, ja vēl nav zināms vainīgais? Bet nē, jau runas par tiesu. Un kas uzsāka runas? Sieviete.
Bet saule sildīja, laiks ar Auroras gādību bija jauks, un jaunais vīrietis, nesteidzīgi soļodams blakus ratiem, pamazām aizmirsa savas aizspriedumainās domas.
Vakars pienāca kā jau pavasara vakars, palika vēsāks, cēlās migla, viņi iekārtojās uz naktsguļu. Itin kā nekas neparasts, ja vien ugunskurs neuzvestos tā kā Roberts nekad nebija redzējis uzvedamies uguni. Palika neomulīgi, un acīmredzami šo neomulību pamanīja visi še esošie. Vispirms Roberts centās palīdzēt, meklējot sausus zarus ugunskuram, bet tas nekādi nelīdzēja.
Redzot, ka Migels ķēries pie rituāla, Roberts no savas somas izvilka paša gatavotās vaska svecītes. Tās nebija lielās svētku sveces, bet parastas, domātas apgaismošanai. Uz katras no tām bija mazs trijstūrītis - Auroras zīme, un zīme tam, ka svece lieta klosterī.
- Brāli Migel, - viņš pagāja tuvāk mūkam un klusi to uzrunāja, sniegdams trīs svecītes, - vai šīs nenoderētu? Katra savā virsotnē.
To darīdams puisis uzmanījās, lai neizkāptu ārpus jau novilktā trijstūra.
- paldies - brālis pateicās Dorijai un paņēma kociņu
uz Roberta uzrunu Migels noraidoši pamāja ar galvu - tiešu uguni ir vieglāk apdzēst kā dzirksteli kas kvēp svētumā - viņš smaidot sadalija kociņu trīs daļās - bet vasks varētu manāmi līdzēt ugunskura iekurināšanai, jo pagales ietinušās kūstošā vaskā ir grūtāk apdzēst, kā tās. kas kailumā apskāvušās - viņš piemiedzot aci pasmaidija. - vienu gan es paņemšu, ar degošu sveci sākt kvēpināt kociņus ir daudz ērtāk. -
tad migels salika kociņus uzzīmētās shēmas trijos stūros, un pielika liesmu kociņu galam, tā lai tas sāktu kvēpēt. katru darbību darot brālis dungoja kādas dziesmas vārsmas, kas kopā varētu arī izklausīties pēc kāda plašāka Auroras kalpojuma daļas.
Grūti iekurināms ugunskurs Džonam nebija nekas neredzēts, tāpēc viņš ar zināmu izbrīnu kādu brīdi vēroja apkārt notiekošo, gandrīz reliģisko, rituālu. Acīmredzot, šī ceļojuma laikā katrai rīcībai un notikumam tiks piešķirta mistiska jēga un būs savs rituāls.
Taču nospriedis, ka nav ko jaukties lietās par ko viņam nav pietiekami zināšanu, Džons ar divkāršu uzmanību pievērsās uguns iekuršanai un uzturēšanai. Viņš arī no ratiem atnesa vienu lāpu, lai nepieciešamības gadījumā varētu ilgāk uzturēt liesmu.
Šeit parasti ir jāuzmanās tikai no dzīvniekiem. Mūsu gan ir daudz, tāpēc nedomāju, ka kāds mūs traucēs, bet drošības labad labāk lai vismaz viens ir visu laiku nomodā un pieskata uguni... kad tas beidzot iekursies!... Es varu sargāt pirmais! Džons pieteicās.
Roberts paņēma atpakaļ divas noraidītās svecītas un domīgi devās pie kurēties negribošā ugunskura. Tā kā bija žēl gatavās sveces izmantot, lai ar vaska palīdzību liktu labāk degt liesmai.
Viņš nolēma, ka pagaidām svecītes pietaupīs. Uz tām taču Auroras simbols! Ja nu galīgi uguni iekurt nevarēs, tad gan jā. Citādi nakts solījās būt ļoti tumša un drēgna.
- Kad man teiksiet būt augšā, tad būšu, - Roberts noteica. Lai izvēlas pārējie, jaunais vīrietis bija pieticīgs arī gulēšanas vēlmēs, ne tikai apģērbā.
Kamēr brālis Migels sparīgi nodarbojās ar vietas iezīmēšanu, Brunis lēnām pastiepās pēc Klaudijas dotā ābola. Zirgam gribējās gardumiņu, taču likās, ka dzīvnieks tomēr pēc tā sniedzas visai apdomīgi un nedaudz lēni. It kā apsvērdams, vai viņam gribas, vai tomēr nē. Varbūt labāk pabubināt par dīvaino apkārtni, vai darīt zināmu, ka pēc pāris stundām sāks līt? Lai nu kā, zirgs nokoda pamatīgu gabalu no Klaudijas pastieptā ābola un domīgi gremoja.
Tikmēr brālis Migels turpināja rituālu. Drīz vien nometnes vietu bija iejozis paprāva izmēra trīsstūris un tai tā kā vjadzēja būt Auroras svētītajai nometnes vietai, kur nekādiem ļauniem spēkiem nevajadzēja klostera ļaudis sasniegt. Iespējams, ka tā arī bija, jo pat uguns maz pamazām tomēr nolēma padoties un iedegties, vietā, kur jau kādu brīdi tas tika sparīgi mēģināts iekurināt. Koki gan vēl joprojām degot izdvesa pa kādai dīvaini svilpjošai skaņai, bet nu, vismaz dega.
Nakts lēnām nolaidās pār iekārtoto nometni. Tumsā bija grūti ko saskatīt. Bet ja paļāvās uz Auroras sargājošo spēku, tad jau bēda maza. Varēja gulēt bez raižu. Galu galā, arī viņu pavadonis, Džons, zināja apgalvot, ka tuvējā apkārtnē jāuzmanās ir tikai no meža zvēriem.
Kaut kad ap pusnakti, kaut kur mežā kauca vilki. Laikam tiem sajūsminājās par apaļo mēness ripu, kas bija manāma pie debesīm. Skaidra nakts. Un dzīvnieku kaucienu skaņas atbalsojās visai tālu. Nelikās, ka kāds nāktu tuvāk klāt. Ka kāds līstu pie ceļotājiem un traucētu to miegu.
Vienīgi vējs pamazām pieņēmās spēkā un jau pēc kādas stundas bija sapūtis pavisam apmākušos padebesi. No tā arī sāka ritēt visai prāvas, aukstas lietus lāses. Ugunskurs kā likās tad to vien kā bija gaidījis. Gluži kā atbalstu ūdens izskatā, izdzišanai. Ja to nepieskatīs un neaprūpēs, tad izdzisīs.
Arī ar sapņiem tā bija kā bija. Daudzu jauno prātus nomāca došanās nezināmajā un prāts uzradīja dažādas sapņu ainas ar raganu dedzināšanām un tumšiem kambariem, asiņu noplūdušām grīdām. Pavisam neomulīgi un nelāgi.
Bet tie kas bija vecāki un pieredzējušāki, tie drīzāk mocījās ar bezmiegu. Lai arī kā likās, ka gulēt taču vajadzētu, bet tā īsti aizmigt neizdevās.
Rīts pienāca. Lietus bija mitējies. Starp koku zariem ausa gaisma.
Kad pirksti jau bija gandrīz jēli, uguns tomēr padevās. Varbūt tās bija brāļa Migela izdarības ar dūmkociņu, kas pielabināja liesmas. Varbūt vienkārši zari bija uzsiluši un izžuvuši no biežās aizdedzināšanas, ka nolēma apveltīt arī ceļotājus ar kaut nedaudz siltuma.
Kad tas bija izdarīts, varēja beidzot iekārtoties mazliet ērtāk kaut kur ugunskura tuvumā. Tupēšana uz ceļiem, līkņāšana ap degt negribošo žagaru čupu bija gājiena nogurumam pielikušas savu tiesu.
"Es varu pasargāt no rīta," meitene pieteicās. Viņa parasti cēlās agri, lai apdarītu lauka un mājas darbus, tāpēc pieņēma, ka arī tagad no rīta jutīsies možāka. Un sargāšana būtu vēl viena visiem noderīga darbība, kas varbūt palīdzētu iegūt nedaudz labvēlības.
Pirms aizmigt Dorija cieši nopētīja debesis. Mēness šeit izskatījās tāpat kā mājās. Tā augošā pankūkas ripa liecināja, ka līdz pilnmēnesim vēl ir nedaudz laika. Tas nomierināja. Iekodusi vakariņas, Dorija mēģināja aizmigt, lai gan nevarētu teikt, ka tas izdevās izcili. Sākumā kājas smeldza, tad čiekurs sānā dūra, tad domas par sarkaniem matiem, ļaunām atmiņām un drūmām cellēm sacentās, kura iztrūcinās meiteni vairāk. Un pat tad, kad izdevās iemigt, nekāda saldā dusa vis nesanāca.
Pat tad, ja neviens nemodināja, Dorija piecēlās jau pirms saullēkta. Debesis bija kļuvušas gaišākas, kad meitene nolēma beigt mocības horizontālā stāvoklī un slieties augšā. Kaut vai sačubināt negribīgo ugunskuru, lai no rīta var uzsildīt tējai ūdeni.
Brāli Katbertu ratos bija pārņēmis stīvums, kuru viņš piesardzīgi izpurināja lēnām laipojot ap braucamo, kad tas bija apstādināts naktsmieram. Vīstoties drēbēs un viegli drebinoties viņš vēroja uguns kurināšanu un aizdomīgi skatījās, vai tuvumā nav kāds pietiekoši drošs koka stumbenis, uz kura viņš varētu apsēsties. Uguns negribēja kurties un svētā vīra rokas neviļus iegūla trijstūrī, it kā sargājot viņu no briesmām, kas varēja draudēt no tumsnējošā meža. Acis pavērās gaisā un centās saskatīt debesis.
Brālis bija audzis pilsētā. To varēja nekļūdīgi pateikt katrs, kas bija kaut pāris naktis pavadījis klajā laukā. Viņš jutās bezpalīdzīgs vietā, kur apkārt pletās daba. Katbertam mīņājoties un cenšoties mazliet sasildīties nejauši sanāca uzmīt vienai no Migela uzvilktajām svītrām, bet viņš tam nepievērsa uzmanību. Noteikti nepamanīja. Kad Džons ierunājās par nakts miera sargāšanu, kārnais mūks bailīgi pablenza uz zirģeli, kas bija vilcis ratus. Bet zirdziņš taču mūs brīdinās, ja tuvosies zvēri, vai ne? Viņa balsī ieskanējas kluss lūgums pēc iedrošinājuma. Tad jau... Tad jau mēs būsim puslīdz drošībā. Vai varbūt šeit mājo laupītāji? Domas pārleca pie nākošajām briesmām, kuras drošā klostera sienās nakšņot pieradušais spēja iedomāties. Pirksti pieskārās apģērbam pie krūtīm, kur saitītē karājās Auroras simboliskais trijstūris. Toreiz, kad viņam piešķīra tiesības nēsāt tīra sudraba simbolu, Katberts bija juties ļoti gandarīts. Tagad viņš saprata, ka tā ir viņa lielākā bagātība, kuru varētu iekārot nelabi ļaudis.
Bažas vajadzēja kaut kā kliedēt un brālis zināja tikai vienu veidu, kā to izdarīt. Viņš ierāpās atpakaļ ratos un iegrūda rokas tarbā. Varbūt kāds grib maizi ar sieru? Viņš piedāvāja un attina sainīti, kurā prāvas rupjmaizes šķēles bija draudzīgi satupinātas pamīšus ar sieru. Daļa maižu bija saplacinātas un šur tur varēja redzēt iespiedušos asu grāmatas stūri, bet citādi tām nebija ne vainas. Pats Katberts nokoda lielu kumosu no vienas šķēles un sāka enerģiski košļāk. Žokļi centās pārējam augumam atņemt nervozumu, bet pavisam rāms vīrietis palikt nespēja.
Tāds satraukts viņš pavadīja visu nakti. Rīts atrada brāli Katbertu tupam ratos, ar melniem lokiem zem acīm. Caurais miegs nebija padarījis ceļojumu patīkamu un lūpu kaktiņi paši negribot noslīdēja lejā. No malas mūks izskatījās dusmīgs.
Roberts atviegloti nopūtās, kad ugunskurs beidzot iekūrās. Svecītes palika nelietotas, un, puišaprāt, tas bija labi.
Paēdis pieticīgās vakariņas, kādas jau pienācās visiem, un saldajam ēdienam pacienājies ar vienu brāļa Katberta piedāvāto saņurcīto sieramaizi, Roberts ierāpās ratos, ierušinājās salmos un mēģināja gulēt. Tas īsti neizdevās, tomēr kaut kāda snauda jau tā bija, jo brīdī, kad viņam iebukņīja kāds, tumsā neredzams biedrs, lai paziņotu, ka jāceļas uzmanīt ugunskuru, viņš nepateiktu, cik rāda pulkstenis.
Izrāpies no ratiem, un sīki drebinādamies aiz aukstuma un drēgnuma, nākošo laika sprīdi Roberts pavadīja sakņupis pie ugunskura, pa pusei snaužot, nomoda brīžos piemetot pa žagariņam, lai uguns nenodziest pavisam. Kad viņam šķita, ka pagājis pietiekami ilgs laika sprīdis, viņš modināja nākošo, īpaši neraizēdamies, vai tas nav kāds, kas jau pirms tam ir sargājis, un vēlreiz ierāpies ratos, atkal ierušinājās sienā, lai mēģinātu gulēt vēl mazliet.
Tomēr miegs bēga, un, kad beidzot tas atnāca, rādījās visādi nejauki murgi, kurus labāk būtu neredzēt. Roberts knosījās un grozījās, un no rīta bija tik nelādzīgā garastāvoklī, kādā nebija bijis sen.
Lai kaut kā mēģinātu aizdzīt nepatīkamās sajūtas, viņš, pieklājīgi, bet igni noburkšķējis labrītu visiem, kas pamodušies, aizdevās meklēt sausus žagarus zem koku zariem.
Jā, Ina turējās pa gabalu no lietām, kas varēja nodarīt viņai pāri. Kā, piemēram, uguns un tumšie spēki aiz koku stumbriem. Viņa bija visu laiku vairāk vai mazāk stāvējusi vienā vietā, tuvu ratiem, cenšoties turēt ceļa biedrus redzes lokā. Kad ugunskurs nekūrās un Migels sāka veikt rituālu, jaunā sieviete ļoti manāmi saspringa, teju elpojot, nekustoties no vietas, bet uzmanīgi klausoties mežā un sekojot perifērās redzes lokam. Viņa bija gatava jebkurā brīdī lekt un bēgt, kāju muskuļi, neapzināti gatavojoties šim riskam, bija sāpīgi uzvilkti kā stīgas. Līdz ko brāli Migels bija savienojis lielā trijstūra līnijas, Ina izelpoja. Viņa pati nekad nebūtu varējusi iedomāties, cik ļoti viņa ikdienā paļaujas uz savu gluži iedzimto ticību Aurorai un tam, ka dieviete viņus visus sargā. Tas noteikti bija tik pat daudz galvā, cik sirdī.
Sākoties lietum, Ina savilka apmetni ciešām ap augumu un palīda zem ratu pārkares. Zeme gan bija slapja, bet vismaz uz galvas nelija. No rīta pamostoties, viņa pat neatcerējās, kā bija aizmigusi, bet bija pārliecināta, ka ir redzējusi sliktu sapņus. Ne baisus, bet sliktus, tādus, kas liek vēderam sagriezties kamolā. Var jau būt, ka vēl varētu pagulēt, bet, redzot, ka Roberts ir augšā, arī Ina cēlās kājās, uzmanīgi izstaipījās un aizdevās palīdzēt vīrietim lasīt žagarus.
Migels aizmiga atspiedies pret koku. ne pirmo reizi bija jāizguļ nogurums, joprojām paliekot pietiekami uzmanīgam.
pamodās viņš agri, un gana možs turpināt ceļu. tad vērtējoši noskatija savus ceļa biedrus, un viegli pasmaidija. daži bija vēl zaļāki, kā viņš bija novērtējis pirms tam.
pie šāda izkārtojuma viņš tikai nopūtās cerībā, ka miestā, uz kuru visi dodas tiešām būs viens liels pārpratums, nevis ieroču cienīga situācija...
viņš pacēla spieķi, noglauda svēto simbolu. klusām noskaitija rītausmas lūgsnas un devās uz ratiem.
Citi klostera ļaudis pa vienam vien modās un slējās kājās, un gandrīz visi izskatījās vairāk noguruši nekā vakarā gulēt ejot. Arī Dorija nejutās kā pēļos gulējusi, bet, ja tā padomā, viņa nemaz nezināja, kā tas ir, tāpēc arī nelāgo omu, ko bija atstājuši sapņi, nokratīja līdz ar saules gaismu. Tas bija saprotami, ka, pirmo reizi dodoties īstā inkvizīcijā, naktī rādījās murgi. Atlika cerēt, ka tā tas ir tikai pirmo reizi.
Uguns, lai arī negribīgi, tomēr bija kūrusies. Sargājot liesmu, Dorija prātoja, vai tas nevarētu būt kas vairāk par slapjiem žagariem, kas šādi viņiem centās atņemt siltumu un kopības sajūtu. Tomēr nekas cits savāds noticis nebija. Vai nu viņus bija sargājusi brāļa Migela piesardzība, vai arī tās bija tikai iedomas. Tā kā viņu mēŗkis bija pilsēta, nevis pie pirmās izdevības meklēt kādu klosterim tuvāk apdarāmu darbiņu, tad meitene nolēma to īpaši necilāt.
Kolīdz visi būs piecēlušies, viņi dosies tālāk, tāpēc vajadzēja parūpēties par brokastīm, kas varbūt uzlabotu omu arī tiem, kas šorīt bija visai īgni. Dorija devās pie ratiem, sameklēt kaut ko no līdzdotās pārtikas, lai tie, kas tikko modās vai atgriezās no žagaru lasīšanas, varētu ķerties pie iestiprināšanās. Runas kaut kā nevedās, un Dorija neuzbāzās.
Džons piecēlās agri no rīta un, neskatoties uz drūmajiem laika apstākļiem, bija labā omā. Nakts bija pagājusi mierīgi un viņš to uzskatīja par labu zīmi.
Ātri pabrokastojis, viņš sāka rīkoties, lai procesija pēc iespējas ātrāk varētu doties tālāk uz pilsētu - iejūdza zirgu, pieskatīja, lai nekas neapaliek neatstāts un visbeidzot, kad visi jau izskatījās gatavi doties ceļā, Džons nodzēsa arī uguni - tā bija jādara, lai gan iepriekšējais vakars un drēgnais rīts ugunsnelaimes izcelšanos padarīja maz iespējamu.
Dodamies?, Džons jautājoši uzlūkoja pārējos, kad izskatījās, ka visi bija gatavi ceļam. Viņam likās, ka vajadzēja saņemt atļauju no kāda vecākā biedra.
Klaudija atdeva zirgam ābolu, kamēr otra roka glāstīja viņa krēpes un lūpas žūžoja mierinošus vārdus, zirdziņš bija jauks un iespējams pašreiz sarkanmate domāja, ka dzīvnieks ir jaukās arī par cilvēkiem, zirgs vismaz nemēdza prātot ļaunus atriebības pilnus plānus, kā to mēdza darīt cilvēki.
Viņa gulēja ietinusies savā apmetnī, miegu traucēja sapņi, kuri neomulīgi atgādināja par raganu medīšanu. Klaudija pamodās, kad sāka līt, ar aizmigšanu bija pagrūti, miegs vairs nevēlējās pie viņas ciemoties. Un tad pienāca rīts, meitene piecēlās un noskatījās kā daļa biedru aiziet lasīt žagarus ugunskuram. Skatiens aizkavējās pie Dorijas, kura acīmredzot vēlējās parūpēties par brokastīm. Sarkanmate piegāja pie meitenes un nedaudz nedroši ierunājās. - Vai varu tev palīdzēt? - Klaudija to nejautāja tāpat vien, meitene nudien bija gatava izpalīdzēt. - Paklau... es vēlējos atvainoties, nu par to, kas notika klosterī. - Šķita, ka jaunā raganu medniece par notikušo jūtas vainīga un viņa nudien nevēlējās strīdēties ar saviem biedriem, kuru palīdzība un zināšanas var noderēt briesmu brīžos.
Zilais skatiens pievērsās Džonam, kurš tik apņēmīgi vēlējās doties ceļā. - Vajadzētu paēst brokastis, domāju, ka visi piekrīt un pēc tam doties ceļā. - Gan jau vecākie un viedākie biedri arī viņai piekritīs, galu galā brokastis bija svarīgākā dienas ēdienreize. Kurš nu to būtu teicis... Klaudija bieži brokastu laiku nogulēja.
Roberts ievēroja, ka ne viņš viens līkņā slapjā mežā, lienot zem koku zemajiem zariem, lai tur, apakšā atrastu jel kādu sausāku zariņu, pašam samirkstot pavisam slapjam. Otra bija Ina.
Par spīti nepatikai pret sievietēm vispār, puisis nevarēja nejust tādu kā siltumu sirdī, ka redz, ir vēl kāds, kas ir atnācis palīgā darīt šo šorīt tik nejauko darbu.
Viņš ar klēpīti žagaru izlīda no egles apakšas, nopurināja matus un gāja pie ugunskura.
Roberts klusēdams nolika žagarus tā, lai Dorija tos var ērti paņemt, lai nav jāskrien nez kur otrā pusē. Meiteņu sarunās viņš nejaucās, bet dzirdēja jau, ka te vēlas nogludināt vakardienas negludumus. Un tas bija labi. Inas palīdzība pirmīt, meiteņu saruna tagad, vēl vēlāk būs brokastis, un tad diena ar Auroras svētību būs kļuvusi pavisam saulaina.
Kad brokastis bija gatavas, viņš paņēma sev domāto daļu un, tāpat kājās stāvot, to apēda.
Vairāk jau nekas nebija te darāms, un puisis pievienojās Džonam biedru gaidīšanā, lai dotos tālāk.
Sanestie žagari tiešām palīdzēja rīta uguns kuršanā. Dorija rosījās ap brokastīm, kad izdzirdēja Klaudijas balsi. Sākumā ļoti piesardzīgi pasniegusi maizes klaipu sarkanmatei, drīz vien meitene savas bažas atmeta.
"Nekas! Piedod man arī tu," Dorija atviegloti pasmaidīja un izvairījās no pārāk smalkām uzrunām, lai nevairotu neērto sajūtu. "Es negribēju aizvainot, vienkārši..." viņa saknieba lūpas, palūkojās apkārt, vai kāds tieši neklausās, pieliecās mazliet tuvāk Klaudijai un aizlika plaukstu mutei priekšā. "Redzi, man ir slikta pieredze ar tādu matu krāsu. Tiešām slikta!" viņa brīdinoši čukstēja. "Neesmu gan bijusi tālu no savas dzimtās puses, bet tur šī krāsa ir bīstama," meitene pārvilka ar īkšķi pāri kaklam. "Ļaunākais, kas var būt! Tāpēc es uztraucos. Bet, ja saki, ka te tā nav, tad tas arī man ļaus mierīgāk elpot," melnmate izslējās. Dienas gaismai pielejot apkārti, varēja pārliecināties, ka viņai pašai gan par matu krāsu nebūtu jāuztraucas, ja vien šeit nemedīja tieši melnmatainos.
"Tūlīt būs tēja. Un maizes ar speķi," Dorija uzrunāja visus klātesošos, aicinot pievienoties maltītei. Īpaši citu iemeslu kavēties meitene nesaskatīja, un viņi varēja sekot Džona ieteikumam doties tālāk.
Ina visu laiku košļāja zāles stiebru, kuru bija nolauzusi, ejot kādam apaugušam kokam. Izrakusi pāris sausākus sprunguļu no sūnu apaugušo sakņu apakšas, viņa izmeta vēl mazu loku starp kokiem un devās atpakaļ.
Nometne laikam jau bija pamodusies, kāds kaut ko darīja ratos, cits ēda. Nolikusi salasīto malko pie Dorijas kājām, viņa apsēdās ugunskura otrā pusē, izstiepa kājas pret lēni degošo uguni un gaidīja apsolītās brokastis.
Lai arī lietus vairs nemērcēja klostera iemītniekus, ēšana uz ceļa tāpat nelikās tik ērta, pie kādas biedri bija raduši klosterī. Bet bija jau cerības, ka pilsētā viņi varēs apmesties ērtā mājā un atkal pusdienot pie galda. Iespējams, ka šādu, spārnotu domu vadīti, varēja arī pieciest nelielās neērtībās.
Tiklīdz kā brokastis bija notiesātas, nometnes vieta sakārtota, varēja doties ceļā. Priors bija teicis, ka šīs dienas vakarā viņi jau nonāks Lengvilā. Un tas nozīmēja, ka nākamo nakti jau varēs pavadīt gultā, nevis uz ceļa, zem ratiem vai zirga pakaļas. Gluži vai kā apstiprinādams šo domu, zirdziņš īsi iezviedzās un sparīgi uzsāka vilkt ratus tālāk.
Ceļš bija visai vienmuļš un nekā daudz te nebija ko redzēt. Tādu gabalu caur mežu, tad mežs kļuva arvien retāks un pārtapa par klaju lauku, uz kura tikai vietām auga pa kādam krūmam un kokam. Visai pierasts skats. Nekas īpašs. Lauki. Vietām mazāk aizauguši. Vietām vairāk. Tad te cauri stiepās upe, kas likās kā viltīga čūska. Bet tā bija tikai upe. Nekas sevišķs. Nekas, kam būtu vērts pievērst īpašu uzmanību. Galu galā, pat ja upe atgādināja čūsku, tas nebija nekas īpašs. To klostera iemītnieki zināja. Tāpat kā to, ka ne jau katrs, kuram piederēja melns kaķis, bija ragana.
Pa ceļu pretī nāca veca sieviete. Diezgan noplukušās un nabadzīgās drānās. Atspiedās uz ceļa kūjas. Sirmos matus sedza lakats, kas nosedza arī pusmuguru. Viņai blakus gāja melns kaķis. Dzīvnieks neizskatījās īpaši nobijies no ratiem un pretimbraucēju kuplā skaita. Tāpat arī vecā sieviņa turpināja ceļu pretī ratiem un pat īpaši neapstājās uzlūkot braucējus. Vien novēlēja labas dienas, kad rati un Eža klostera biedri bija sveiciena attālumā. - Auroras svētību! - viņa novēlēja, laikam jau ceļotājos sazīmējot klostera iemītniekus. Vai varbūt viņa pati bija kaislīga Auroras sekotāja un vēlēja dievietes labvēlību visiem sastaptajiem. Večiņa neapstājās un turpināja ceļu. Tāpat kā kaķis, viņai līdzās.
Auroras svētību! atsaucās Džons un turpināja ceļu.
- Auroras svētību! - kā atbalss Džonam atskanēja Roberta vēlējums. Puisis gāja kājām ratiem blakus, viņa talāra kapuce bija nolaista uz pleciem, atklājot seju. Lietus vairs nelija, bija jauki sajust apkārt mostošamies pavasari.
Viņš neko īpašu šobrīd neprātoja. Vecenīte kā vecenīte, kaķis kā kaķis. Jā, melns, bet vai tad kaķi nav visādās krāsās, un vai krāsas dēļ mainās to raksturs?
Pirms doties tālāk, Dorija bija parūpējusies, lai uguns pēkšņi neaizdegtos un nenodarītu kādus postījumus. Ne jau tā, ka pēc tās izgājieniem tā būtu liela iespēja, bet labāk drošs, nekā apdedzis un smirdīgs.
Tālāko ceļu Dorija atkal veica kājām. Vecākās miesas varēja sēdēt ratos. Apkārtne Dorijai bija sveša, bet tā nešķita neparasta. Ļaujot skatienam brīvi klejot pa laukiem, pretimnācēju Dorija pamanīja tikai tad, kad pirmie viņu jau sveicināja. Vecenīte šķita diezgan parasta sieva. "Ar Auroras svētību," arī Dorija viņai novēlēja un grasījās jau turpināt soļot tālāk, kad pamanīja kaķi.
Ne jau tā krāsa vai esamība šķita ievērības cienīga, bet gan tas, ka šis dzīvnieks tā mierīgi sekoja savai saimniecei. Tas nebija suns. Un nebija zirgs. Un pat ne kaza, aita vai pīļtēviņš. Tas bija kaķis. Cik Dorija zināja, kaķi tā nedarīja. Tie strikti pieturējās pie savas teritorijas, līdzi gāja tikai tās robežās, un arī tad tikai tik tālu, cik paši vēlējās. Šim varbūt bija zināma plaša teritorija, vai arī abi bija vietējie. Aplūkojusi apkārtni, vai tepat blakus nav mājas, Dorija vēlreiz pār plecu paskatījās uz abiem gājējiem. Vēl kaut kas bija dīvaini. Visi iepriekš pazītie kaķi uzvedās savādāk. Tie varēja skriet, lēkt un dauzīties, bet vienmēr ieturēja pauzes starp straujajām darbībām. Pat medībās bija pauzes. Kaķis nebija zirgs, kas var vienmuļi soļot garus gabalus. Viņi tā vienkārši nedarīja.
"Dīvaini," Dorija noteica un pārstāja lūrēt uz sievieti. "Kaķi tā parasti nedara," viņa piebilda un turpināja iet ratu pakaļā. Dorija netaisījās tagad skriet pakaļ vecajai sievietei un pajautāt, kāpēc viņas kaķis uzvedas dīvaini. Arī apsūdzēt viņu ne. Galu galā tā nebija lielākā dīvainība šaipusē. Vēl bija Klaudijas mati. Un slinkā uguns.
- Kā kaķi nedara? - turpat ejošais Roberts pavaicāja. Viņš nebija ievērojis neko dīvainu.
"Neiet tik mierīgi pakaļ saimniekam. Vismaz ne tālu. Ne tā kā suņi," Dorija vēlreiz atskatījās, atbildot Robertam. Var jau būt, ka uztraukumam nebija pamata, bet vērības nekad nevarēja būt par daudz.
Klaudija paēda brokastis jau jautrākā gaisotnē, viņa nosprieda, ka tagad ar Doriju viss ir nokārtots un viņas varēs sadarboties bez visādiem starpgadījumiem. Sarkanmate klusi soļoja blakus ratiem, viņas galvu sedza paliela kapuce, no kuras spraucās ārā sārtie mati. Meitene bija klusa un domīgi kavējās pie ainavām, kuras mainījās minot ceļu.
Tikai paejot garām večiņai, Klaudija viegli pielieca galvu sveicienam.
Skatiens izsekoja večiņu, kad Dorija ierunājās. - Es nezinu gan. Reizēm kaķi ir uzticīgāki kā suņi un iet saviem saimniekiem paklausīgi līdzi. - Meitene noņēma no galvas kapuci un palūkojās debesīs. - Es biju devusies klostera uzdevumā uz kādu nelielu ciematu, tur stāstīja par kaķi, kurš uzticīgi gulēja uz savas saimnieces kapa un atteicās doties prom. - Protams, tās varēja būt arī tikai baumas.
- Bet tas laikam atkarīgs no dzīvnieka rakstura. - Bija jau tādi indivīdi, kuri vēlējās saimniekam pārkost rīkli.
- Varbūt arī... - Roberts šauboties novilka.
- Manā bērnībā kaimiņu sētā puikam bija kaķis, runcis, kas uzticīgi staigāja viņam visur līdzi. Tas gan nebija melns, bet tāds smilšukrāsas ar tumšbrūnām ausīm, ķepām, purnu un asti, bet jā, staigāja visur līdzi. Tik' man teica, ka ātri nogurstot, ne kā suns, - viņš pastāstīja, ko pats bija pieredzējis.
Roberts vēl atskatījās atpakaļ, varbūt var redzēt to večiņu ar visu kaķi un - ja nu kas? - ir kaut kas aizdomīgs?
- Par to tālumu tad varētu būt tiesa. Gan jau viņa tepat kur netālu dzīvo.
Puisis pagriezās atpakaļ un atkal visu vērību veltīja ceļam.
Klaudija un Roberts katrs situāciju saprata pa savam, bet neviens neuztvēra Dorijas domu. Bet ko nu daudz! Viņi bija vietējie. Varbūt arī kaķi te ir pavisam savādāki. Paraustījusi plecus par zīmi, ka neko daudz vairs iebilst nevar, meitene turpināja sekot ratiem. Viņa domāja par visiem kaķiem, ko savā mūžā satikusi, bet neatcerējās nevienu, kas tā būtu uzvedies. Bet viņa arī neatcerējās nevienu sarkanmati, kas tā mierīgi staigātu. Vai uguni, kas tik spītīgi negribētu degt. Un tie noteikti bija tikai ziediņi. Kas vēl sagaidītu pilsētā?
Migels atsveicināja sievieti ar galvas mājienu. bet jājot paturēja acīs, neiesaistoties sarunā par kaķu dažādībām. arī pieradinātie gari, kas raganas bieži pavada iemiesojoties dažādos dzīvniekos, dāvājot saikni ar umbras spēkiem, neizrādīs savu spēku tieši, skaidrā dienas laikā. vismaz parasti... tapēc, kā reiz teica Priors Hose Idalgado, tici bet pārbaudi. Un Migels ticēja Auroras sveicienam, bet vienalga paturēja abus ceļiniekus acīs.
Ne vecā kundze, ne kaķis nepamanīja uz sevi vērstos skatienus, tie turpināja ceļu. Pavisam mierīgi dodoties virzienā, no kura klostera biedri tikko bija ieradušies. Pametot skatienu apkārt nemanīja nekādas mājas. Lai gan šur tur varēja manīt pa iekoptam laukam. Tā ka mājas nudien varēja nebūt pārlieku tālu. Bet kur tieši dzīvo kundze ar uzticīgo kaķi, to biedriem neizdevās uzzināt, jo viņu rati brauca tālāk un drīz vien sieviņa bija izzudusi viņu skatienam.
Zirdziņš vilka ratus tālāk. Ne pārāk ātri. Tā ka tie, kas gāja ar kājām pavisam mierīgi paspēja līdzi un pat brīžiem likās, ka varētu iet ātrāk. Bet zirdziņu jau nevarēja vainot. Nebija viņš nekāds jaunulis un jestrulis. Un rati bija visai pasmagi. Tad nu tāda lēna čučināšana uz priekšu sanāca. Līdz pienāca pusdienas laiks. Ieturēt pusdienas, protams, bija svēta lieta. Biedri noskatīja pamatīgu koku ceļa malā, zem kura zariem varēja ērti iekārtoties nelielai pasēdēšanai un Auroras mierā paēst pusdienas. Nebija nekādu sliktu sajūtu, nekādu joku ar nedegošām ugunīm. Pavisam mierīga papusdienošana ceļmalā.
Un tad jau varēja doties tālāk. Priors bija teicis, ka biedri nonāks Lengvilā šīs dienas vakarā.
Vakars arī tuvojās un debesis arvien vairāk satumsa, liekot pasaulei ieslīgt krēslā. Zirdziņu tas nebiedēja un viņš turpināja vilkt ratus Lengvilas virzienā. Iespējams, ka ja biedri vēlējās ierasties pilsētā sadalīti, tad šis bija pēdējais brīdis, kad nodalīties. Jo kad nu viņi būs ieripinājuši pilsētā visi kopā, tad kāda vairs tur dalīšanās. Visi tiks redzēti kopā un ļaužu runas bija straujas. Biedri vēl nebūs paspējuši nosaukt savus vārdus vietvaldim, kad ļaudis jau zinās, cik un kas ir atbraukuši.
Lengvila nebija pārāk liela pilsētiņa. To drīzāk varēja dēvēt par ciemu. Nebija gan gluži viena taisnā iela cauri izskrienama. Bija vairākas platas ielas un tālāki nostūri. Pilsētu apjoza sēta un patiesībā jau klostera biedriem bija jāpasteidzas, lai tiktu pilsētā līdz vārtu slēgšanai. Vārti jau no attāluma bija manāmi. Un tagad atlika pieņemt lēmumu, vai tālāk doties visiem kopā, vai dalīties.
Lai biedri būtu nedaudz naskāki lēmumu pieņemšanās, kā tāds papildus stimuls sāka krist pa retai lietus lāsei, draudot biedrus izmērcēt, pirms tie būs paspējuši nokļūt līdz pastora Blekvotera namam.
Tāda liela iešana Robertam bija diezgan neierasta, un uz dienas beigām viņš sajuta savas sāpošās kājas tā īsti pamatīgi. Nebija gluži tā, ka puisis savas dienas klosterī būtu pavadījis tikai un vienīgi sēžot pie rakstāmpults, tomēr tāda staigāšana bija vairāk, nekā viņš bija pieradis.
Skats uz Lengvilas sētu nāca kā atvieglojums, un Roberts nevilšus tiecās paātrināt soli, lai beidzot varētu nokļūt vietā, kur var atpūsties.
Doma par to, ka varētu kaut kā sadalīties, viņam prātā neienāca, jo vai tad visi nebija sūtīti kopīgā uzdevumā? Tad arī iet kopā un dara kopā.
Kad večiņa un kaķis bija nozudis skatam, Dorija vēroja laukus un centās uzminēt, no kurienes abi nāk. Nekādu skaidru norāžu nebija, tāpēc domas vairāk klīda iztēles ainās. Brīžos, kad meitene piekusa, viņa ierāpās ratos un nedaudz atpūtināja kājas, bet pēc tam atkal turpināja iet, ļaujot atpūsties arī citiem. Nedrīkstēja pārlieku nogurdināt zirģeli.
Vakarā, kad skatam pavērās pilsētas vārti, Dorija apsvēra iespēju nedaudz pagaidīt un pilsētā ierasties atsevišķi, tomēr, kamēr viņa domāja un apsvēra, ka nepazīst šejieni un nezinātu, kurp doties tālāk, uz vaiga uzpilēja lietus lāse. Tad vēl viena uz pleca. Kad nākamā ar skaļu Pek! uzkrita tieši uz galvvidus, Dorija saprata, ka šādā laikā kavēties un riskēt palikt aiz vārtiem nebūt nekārojās. Viņa uzrāva plecus un soļoja pakaļ ratiem uz pilsētu.
Dienas brālis Katberts laikam pārdzīvoja daudz veiksmīgāk nekā naktis. Pēc brokastīm viņa seja pamazām atguva krāsu, bet pēc pusdienām, viņš pat izlīda no ratiem, lai naigi soļotu līdzās tiem, ik pa brīdim paveroties zirgā. Šie dzīvnieki zināja, ka tuvojas mājvieta un tāpēc tuvāk stallim sāka kustēties enerģiskāk. Bija tikai viena problēma,- brālim Katbertam nebija liela nojēga par zirgiem. Lai kā arī viņš pētīja, noteikt, vai Lengvila tuvojas, viņam neizdevās.
Sieviete ar kaķi ceļa laikā novērsa uzmanību tikai uz mirkli. Mūka acis iezaigojās un viņš nevērsdamies ne pie viena konkrēta, uzsāka sarunu. Vai jūs zinājāt, ka katrai teritorijai, kuru šeit pārvalda gubernators, un dažreiz pat atsevišķām pilsētām ir tiesības izdot savus likumus un daži no tiem pat var būt pretrunā ar citu pilsētu likumiem? Raftonas apkārtnē, piemēram, ir ar likumu aizliegts staidzināt kaķi aiz saitītes līdzīgi kā suni pa pilsētas ielām un piepilsētas ceļiem. Tas esot pretrunā ar Auroras likumiem. Stāsts ir aptuveni tāds. Sensenos laikos Aurora uzaicināja ciemos pie sevis suni un kaķi, iepriekš neaprunājoties ar viņu saimniekiem. Sunim saimnieks bija stingri aizliedzis atstāt pagalmu, kuru tas sargāja, bet suns baidījies nepakļauties dievietei, tāpēc atskrējis pie viņas nokārtu galvu un izskatoties ļoti vainīgs. Toties kaķim neviens nebija liedzis iet ciemos, bet viņš bija tik slinks, ka labāk palika gulēt uz mūrīša siltumā. Aurora novērtēja suņa drosmi, bet sajuta arī viņa vainas apziņu. Viņa atlaida suni mājās un piekodināja, ka turpmāk nevienam izņemot suņa saimnieku nebūs tiesību noteikt, kad sunim kaut kur jāiet. Tāpēc suns ārpus mājas vienmēr staigā saimniekam pie sāna, lai pārējie saprot, ka viņiem nav tiesību suni izrīkot. Toties kaķa rīcība dievieti aizvainoja un viņa noteica, ka kaķis nekad vairs nedrīkstēs darīt to, ko citi viņam labu gribēdami ieteiks. Tāpēc kaķis vienmēr iet tikai tur, kur viņam pašam tīk, un nekad nestaigā kopīgus ceļus ar Aurorai uzticamu saimnieku.
Nepievērsdams uzmanību, vai stāsts ir aizķēries pārējiem prātā, brālis Katberts turpināja ceļu, staipot kaklu un cenšoties saskatīt Lengvila namu jumtus. Šajā brīdī viņš vēl vairāk atgādināja slaiku putnu, kas vēro debesis un skaita lietus lāses, kas norit pāri viņa spārniem. Tuvā tumsa lika vīrietim piespiesties ciešāk ratiem. Umbras laiks brāli padarīja viegli tramīgu, ja tuvumā nebija drošu sienu un vēlams arī silta pavarda. Taču vārti, kuri rēgojās necilā nocietinājuma vidū un uz kuriem centīgi stūrēja zirģelis, iesvēla sejā smaidu. Nu, tad beidzot! Katberts atviegloti nopūtās.
Ina lielāko daļu ceļa pavadīja ratos, tikai ik pa laikam no tiem izkāpjot, lai ietu pati uz savām kājām. Kamēr pārējie pievērsa mazāku vai lielāku uzmanību ceļus ejošām večām ar kaķiem, viņa snauda ratos, tikai ik pa laikam pamostoties, kad riteņi uzsita pa lielāku vai mazāku bedri.
Uz brīdi, kamēr brālis Katberts stāstīja teiksmu, Ina bija kārtējo reizi nomodā. Noklausījusies līdz galam, jaunā sieviete brīdi pie sevis apdomāja vai ir vērts spert ārā pirmo, kas ienāca galvā, attiecīgi - kāpēc dieviete dotu kaut ko, kas jau tā pat ir noticis, un no kā nebija ne praktiskas, ne teorētiskas vērtības? un, ja cilvēki tic tam, ka melni kaķi ir saistīti ar Umbru, tad vai nesanāk, ka Aurora pati ir tos dzīvniekus nolēmusi šādam liktenim? - bet nolēma to aizstāt ar - Es lasīju, ka kaut kur Melnvilas reģionā ir ciemats, kurā jaunas meitenes un neprecējušās sievietes nedrīkst sēdēt pie tā paša galda, kur pārējā ģimene. Nebija gan nekāda paskaidrojuma tam, kāpēc, - viegli paraustījusi plecus, Ina novērsās.
Kad rati piebrauca pie pilsētiņas vārtiem, viņa palika ratos, tikai ciešāk ietinoties apmetnī.
Migels bija ļoti priecīgs nonākot pilsētā. ceļš bija galā, bet uzdevums teju beidzot sāksies. par nošķiršanos nebija pat domas - viņš pārliecināti gāja saņemt ziņas, kuras bija jādzird visiem. tapēc viņš pat neieminējās, par iespējamību doties citur.
Klaudija nedomāja, ka grupas biedriem vajadzētu nošķirties, tieši tāpēc meitene sekoja pārējiem. Sarkanmate palika klusa, viņa uzlika atpakaļ uz galvas kapuci, no kura ēnām noskatīties uz apkārtni. Viņas skatiens bija vērīgs, gluži kā skenējot apkārt notiekošo, vērojot, vai kaut kas ievērības cienīgs nenotiek tepat blakus. Vai kāds aizdomīgs pilsētnieks nepaiet garām.
Pie Lengvilas vārtiem stāvēja divi sargi, kas tā vien no attāluma likās jau zaudējuši interesi par savu darbu. Sāka līņāt lietus, tuvojās vakars un iespējams, ka vīri drīz gaidīja maiņu.
Taču ieraugot, tuvojoties ratus, abi sargi izslējās staltāk un ar pētoši interesi sagaidīja Ežu Kalna klostera iemītniekus.
- Labvakar. - vecākais no sargiem pieklājīgi sveicināja, viegli pieliecoties. - Pastors lūdzu jūs doties uz krogu "Alus muciņa", kur rezervējis istabas jūsu vajadzībām. - otrs sargs piekrītoši pamāja un jau izstiepa roku, lai parādītu virzienu, kurā klostera biedriem būs jādodas. - Pa šo ielu taisni un pie laukuma nogriezieties pa kreisi. Jūs pamanīsiet izkārtni. - tagad apstiprinoši pamāja otrs no sargiem. - Jauku vakaru! - sargi novēlēja un drīz vien pēc inkvizitoru ierašanās, Lengvilas vārti tika slēgti.
Lengvila bija neliela pilsētiņa, kurā mājas bija sagūlušas cieši viena otrai blakus. Bija vakars un tumšs. Tad vēl lietus lāses, kas visu padarīja vēl drūmākās krāsās. Likās, ka pilsēta ir auksta un nemājīga. Nemaz ne salīdzināt ar klosteri, kuru sildīja lāpu siltās liesmas, padarot tumšos mūrus dzīvīgākus.
Te bija vakars, drūms lietus un daži glūnoši skatieni, kas nopētīja ratus un pazuda aiz aizkaru slēģiem, tiklīdz kā kāds no atbraucējiem ciešāk ielūkojās logā.
Krogu atrast nudien nebija grūti. Bija tā, kā sargi teica. Tik vien kā aizbraukt līdz pilsētas laukumam un tad jau pa kreisi bija arī manāma krogus ēka. Izkārtne bija visai paprāva muca, kas bija pamatīgi piestiprināta pie ēkas sienas. Kroga logos vismaz bija zeltainas gaismiņas, kas drūmo ainu padarīja mazliet priecīgākās noskaņās.
No kroga izbira pāris ciematnieki, kad rati piestāja pie "Alus Muciņas" ieejas.
Krogs bija divsstāvu ēku, kur pirmajā stāvā bija lielā zāle, kurā tad arī notika ieturēšanās un iedzeršana, bet otrajā stāvā atradās viesu istabas. Tās varēja noīrēt, ja kādam no viesiem bija tāda vēlme.
Kamēr klostera atsūtītā komanda kāpa laukā no ratiem, pie viņiem jau bija izsteigusies krogus meita. - Labvakar. Mūs jau brīdināja, ka jūs būsiet. - viņa steidzīgi nobēra, skatienam klīstot no viena atbraucēja, pie nākamā. - Atstājiet te visu. Džošs parūpēsies par ratiem. - viņa noteica un gaidīja, kad atbraucēji dosies iekšā krogā.
Tiesa, ieejot kroga zālē, tur valdošās čalas visai strauji pieklusa un uz biedru pusi bija pievērsti daudzi skatieni. Daži no krogus sēdētājiem, visai strauji centās krogu pamest. Kā izskatījās, tad vietējie nebija diez ko pieraduši pie svešiniekiem Lengvilā.
Izrādījās, ka pie vārtiem viņus jau gaidīja. Grupa nebija kaut kādi ceļinieki, un viņu slava, ja tā varēja izteikties, gāja pa priekšu. Dorija joprojām soļoja ratu pakaļpusē. Viņa sveicināja sargus un apklusa. Lietus ar katru pekšķi uz galvas un pelciem lika tiem savilkties vēl mazlietiņ uz augšu. Viss, ko tagad gribējās, bija siltas telpas un iespēja pacelt kājas uz augšu, tāpēc pieminētais krogs izklausījās visai vilinoši.
Lengvila šovakar droši vien nebija savā labākajā paskatā, vērojot tumšās mājas un ne pārāk viesmīlīgo apkārtni, Dorija prātoja. Ne tikai aizgrieztie skatieni, bet arī lietus neradīja vēlmi pārāk pievērsties parastajām mājām. Toties krogus logi iemirdzējās kā silts aicinājums.
Dorija nekādā gadījumā neatstāja savu somu ratos. Pat ja Džošs būtu vislabākais, tīrākais un godprātīgākais lenvilietis, meitene nevienam neuzticētu savas mantas. Pie krogus ieejas noskurinājusi lietus radīto mitrumu, Dorija pēc iespējas ātrāk centās nokļūt durvju otrā pusē. Apgaismotajā krogus telpā ievēlās salijis, izspūris krauklītis.
"Labvakar!" meitene pasmaidīja un pretī no apmeklētājiem saņēma piesardzīgu nevēlēšanos ielaisties kaut kādās darīšanās. Kāda vēsa gaisa strēle noglaudās gar skaustu un lika lūpu kaktiņiem noslīdēt uz leju. "Mēs gribētu naktsmājas," vismaz uz pusi klusāk viņa uzrunāja krodzinieku.
Laiks palika aizvien nejaukāks, un taisni vai gribējās domāt, ka tas tāds ir tikai pār šo pilsētu. Drūmās ielas likās apstiprinām šo domu, nelaipnie iedzīvotāji arī.
Roberts bija pārlieku noguris, tomēr nolēma šo domu vēl šovakar pierakstīt. Ja nu tā ir tiesa? Tad tā būtu Auroras zīme, ka te kas nelabs notiek.
Krogus meita no puiša puses izpelnījās atzinīgu skatienu, tas, ka par zirgu parūpēsies, atzinīgajam skatienam pievienoja krietnu pateicības devu, jo vēl ņemties ar zirgu un ratiem Roberts šovakar pavisam negribēja. Taisni vai šķita, ka tāda pamatīga, nogurdinoša izstaigāšanās kā ar slotu bija aizslaucījusi visus Roberta aizspriedumus pret sievietēm. Nogurums un pateicība dara savu.
Kāds bija, izmircis slapjš, tikpat slapjām kājām, puisis askētiskajā mūka apģērbā pārkāpa kroga slieksni. Sargi bija teikuši, ka viņiem te ir pieteiktas istabas, un gan jau kas ēdams vakariņām arī atradīsies. Ja neatradīsies, ir taču līdzi paņemtais, un pietiks ar to.
Siltumu un sausumu gan gribējās vairāk par visu.
- Auroras svētību! - Roberts sveicināja krogā esošos. Viņu apbēdināja tas, ka ļaudis sāka bēgt prom, jo tas uzreiz uzjundīja vēl vienu pierakstāmu domu - vai viņi jūtas vainīgi, ka bēg? Jo puisis neko nevienam vēl nodarījis nebija, tāpēc tā īsti nesaprata šādu attieksmi.
Laikam jau baidās tomēr. Bet kāpēc?
Tad kā palika ar solītajām istabām? Roberts stāvēja, savu no ratiem paņemto somu nolicis sev pie kājām, un gaidīja tālāko.
Tikai pie krogus Ina pameta ērto vietu ratos. Izstaipījusi nosēdētās kājas un pusaizmigušos muskuļus, viņa atstāja savu saini, kā bija ieteikusi krogus meita, un devās iekšā krogā. Pagājusi garām Dorijai un Robertam, jaunā sieviete nozibināja asu smīnu vairāk vai mazāk visai kroga scēnai un apsēdās pie viena no galdiem, kuru vēl tikko bija okupējuši četri spēcīga paskata vīrieši gados.
- Auroras svētība jums un jūsu mājām, - noteikusi aizejošo vīru virzienā, Ina pavērsās uz durvju pusi, gaidot, kamēr pārējie ceļa biedri sanāks iekšā. Roberts izskatījās par kaut ko nelaimīgs un, ja Inai būtu jāmin, viņa teiktu, ka vīrietis ir pārsteigts par krogā sēdētāju attieksmi. Viņa, savukārt, bija par šo fenomenu lasījusi un uzskatīja ka tas ir ļoti parocīgi.
Rezervējis istabas mums krogā? Brālis Katberts novilka ar vieglu pārsteiguma pieskaņu balsī. Nevarēja saprast, ko viņš bija gaidījis. Krogs noteikti bija vienīgā ēka, kurā pietika vietas viņiem visiem. Un krogā apgrozījās informācija. Bet atklāti teikt, ka arī brālim pašam krogs izklausās laba mājvieta, nelikās pareizi. Tāpēc kārnais mūks nogrozīja galvu ar kustību, kurai vajadzēja izrādīt nelielu nosodījumu.
Tomēr viņa kauli ceļojuma laikā bija pievilkušies ar mitrumu un muskuļi prasīja sausu siltumu. Pēc vairākiem aurorvārdiem, kurus cits caur citu izteica biedri, Katbertam likās, ka ar saviem sveicieniem bāzties vēl pa vidu būs lieki, tāpēc viņš ātri uzmeklēja krodzinieku un iebakstīja tam ar pirkstu krūtīs. Labs vakars, cienītais! Tu taču pratīsi sajaukt vienu riktīgi karstu groku?! Tas pat nebija īsti jautājums. Katberts par šo krogu būtu ļoti zemās domās, ja te tiešām neviens neprastu uztaisīt karsto, saldo dziru. Vīrs pagriezās pret pārējiem ceļiniekiem un vainas apziņa lika viņam taisnoties. Vecums tuvojas, ziniet. Pēc divām dienām uz lauka prasās kaut kas, kas sasilda no iekšpuses.
To sakot, Katberts nolēma sameklēt siltumu arī no ārpuses un apsēdās vietā, kas bija tuvāk pie pavarda. Mitras dienas iegadījušās pēdējā laikā. Viņš bez liekām ceremonijām piedāvāja iesaistīties sarunā tuvākos vietējos.
ieejot krogū Migels noskatija esošos cilvēkus neuzkrītošu skatienu, un novērtēja cilvēkus, kas mitinājās šajā vietā. sasveicinoties viņš pamāja ar galvu, ja katrs brālis un māsa teiks ''Auroras svētību'' tas sāks izklausīties visai amizanti, no viņa redzes viedokļa, un amizantums nebija tas, ko viņš vēlējās, lai vietējie par biedriem domā. ..ūdeni lūdzu. viņš pieklājīgā balsī noteica, un to sagaidijis viņš nogaršoja ūdens garšu. visi citi dzērieni spēja nomākt ūdens garšu, bet katras vietas ūdens varēja pastāstīt vairāk par vietu, kā daudz vārdu, un bieži tikai pēc garšas vien varēja saprast, ka plosās Umbras spēki.
Džons pārliecinājās, ka Džošs ar savu uzdevumu tiek galā un pievienojās pārējiem krogā.
Viņš iegāja krogā un apskatīja, vai pie kāda no galdiņiem netiek spēlētas kādas azartspēles. Ja tādu galdiņu izdodas atrast, Džons izvēlas apsēsties kaut kur netālu un vēro spēli.
Foruma dzinējis: Invision Power Board (http://www.invisionboard.com)
© Invision Power Services (http://www.invisionpower.com)