Varbūt kāds zinās pateikt, vai šis te ir tulkots latviski?, "Anything Goes", "Goodbye my lover", "Gardens of P Opcijas

[Aiva]

Interesējos, vai šai dziesmai būtu oficiāls tulkojums latviski, ja ne, tad varbūt kāds ieteiktu, frāzes 'anything goes' tulkošanas variantus?

"Anything Goes," written in 1934 by Cole Porter for his musical by the same name.

https://youtu.be/as-whCYL4ns

https://youtu.be/wYahz6VIpIM

Times have changed,
And we've often rewound the clock,
Since the Puritans got a shock,
When they landed on Plymouth Rock.
If today,
Any shock they should try to stem,
'Stead of landing on Plymouth Rock,
Plymouth Rock would land on them.

In olden days a glimpse of stockings
Was looked on as something shocking,
Now, heaven knows,
Anything Goes.

Good authors too who once knew better words,
Now only use four letter words
Writing prose,
Anything goes.

The world has gone mad today
And good's bad today,
And black's white today,
And day's night today,
When most guys today
That women prize today
Are just silly gigolos

So though I'm not a great romancer
I know that I'm bound to answer
When you propose,
Anything goes

The world has gone mad today
And good's bad today,
And black's white today,
And day's night today,
When most guys today
That women prize today
Are just silly gigolos

So though I'm not a great romancer
I know that I'm bound to answer
When you propose,
Anything goes...
Anything goes!

Šo rakstu rediģēja Aiva: 21.12.2018 17:30

[echo3]

Der itin viss? Ar variantu "Derēs it viss" beigās?

[Aiva]

Ir mainījies laiks,
tik daudz reižu pulkstens ir uzvilkts,
Kopš puritāņiem bij milzīgs šoks,
Kad tie stājās pie Plimutas klints
Un ja šodien,
kāds šoks būtu tiem jāiztur,
Tad ne uz Plimutas Klints tie stātu,
bet Plimutas Klints pār tiem nāktu

Ak dienas senās, kad tikai īss mirklis skatīt meitenes zeķi,
jau bija gals viņas tikumam, slavai un godam.
Bet šobrīd? Debess man liecinieks…
Iespējams ir it viss!

Ak rakstnieki, kas reiz zināja miljoniem vārdu…
Šobrīd lepojas, rakstot tik rupjības prastas.
Teksti bez jēgas.
Iespējams ir it viss!

Šodien pasaule jukusi prātā
Kas bija labs, vairs nav piedienīgs
Melnā kļuvusi jaunā baltā krāsa
Un nakts darbus darām mēs dienā…
Un vairums vīriešu šodien
Ko sievietes iekāro
Ir tikai prasti žigolo

Lai es arī neesmu romantiska
Tev nāksies tomēr man atbildēt
Kad teikšu es
Iespējams ir it viss...

Tāpēc zinu es,
tev atbildēt nāksies, kad teikšu es
Iespējams ir it viss?

------

Kritizējam, iesakam, labojam?

[echo3]

Man kaut kā liekas, ka dziesmas beigas nav īsti saprastas.

"So though I'm not a great romancer
I know that I'm bound to answer
When you propose,
Anything goes...
Anything goes!"

"Lai arī es neesmu romantiska,
Es zinu, ko esmu gatava atbildēt
Kad tu mani bildināsi -
Iespējams ir it viss...
Iespējams ir it viss!"

Varbūt neiekļaujas melodijā, nepārbaudīju. Bet teksta jēga ir tāda.

Mazliet rada arī šaubas sākums:

"If today,
Any shock they should try to stem,
'Stead of landing on Plymouth Rock,
Plymouth Rock would land on them."

"Bet šodien,
Ja arī kas tos spētu šokēt,
Tad nevis pie Plimutas klints ja stātu,
Bet ka Plimutas klints pār tiem nāktu."

Cits viss man patika. Forši!

[Aiva]

Paldies par ieteikumiem, par beigām piekrītu, tur es nebiju līdz galam sapratis.

Jāsaka, ka sākumā tulkoju fanfiku "Der it viss" ( http://www.kurbijkurne.lv/forums/index.php?showtopic=48886 ), tikai vēlāk uzraku dziesmu un saku meklēt tās tulkojumu, kas protams maina testa jēgu un iedod papildmateriālu.

[Aiva]

The Garden of Proserpine
By Algernon Charles Swinburne

Here, where the world is quiet;
- Here, where all trouble seems
Dead winds' and spent waves' riot
- In doubtful dreams of dreams;
I watch the green field growing
For reaping folk and sowing,
For harvest-time and mowing,
- A sleepy world of streams.

I am tired of tears and laughter,
- And men that laugh and weep;
Of what may come hereafter
- For men that sow to reap:
I am weary of days and hours,
Blown buds of barren flowers,
Desires and dreams and powers
- And everything but sleep.

Here life has death for neighbour,
- And far from eye or ear
Wan waves and wet winds labour,
- Weak ships and spirits steer;
They drive adrift, and whither
They wot not who make thither;
But no such winds blow hither,
- And no such things grow here.

No growth of moor or coppice,
- No heather-flower or vine,
But bloomless buds of poppies,
- Green grapes of Proserpine,
Pale beds of blowing rushes
Where no leaf blooms or blushes
Save this whereout she crushes
- For dead men deadly wine.

Pale, without name or number,
- In fruitless fields of corn,
They bow themselves and slumber
- All night till light is born;
And like a soul belated,
In hell and heaven unmated,
By cloud and mist abated
- Comes out of darkness morn.

Though one were strong as seven,
- He too with death shall dwell,
Nor wake with wings in heaven,
- Nor weep for pains in hell;
Though one were fair as roses,
His beauty clouds and closes;
And well though love reposes,
- In the end it is not well.

Pale, beyond porch and portal,
- Crowned with calm leaves, she stands
Who gathers all things mortal
- With cold immortal hands;
Her languid lips are sweeter
Than love's who fears to greet her
To men that mix and meet her
- From many times and lands.

She waits for each and other,
- She waits for all men born;
Forgets the earth her mother,
- The life of fruits and corn;
And spring and seed and swallow
Take wing for her and follow
Where summer song rings hollow
- And flowers are put to scorn.

There go the loves that wither,
- The old loves with wearier wings;
And all dead years draw thither,
- And all disastrous things;
Dead dreams of days forsaken,
Blind buds that snows have shaken,
Wild leaves that winds have taken,
- Red strays of ruined springs.

We are not sure of sorrow,
- And joy was never sure;
To-day will die to-morrow;
- Time stoops to no man's lure;
And love, grown faint and fretful,
With lips but half regretful
Sighs, and with eyes forgetful
- Weeps that no loves endure.

From too much love of living,
- From hope and fear set free,
We thank with brief thanksgiving
- Whatever gods may be
That no life lives for ever;
That dead men rise up never;
That even the weariest river
- Winds somewhere safe to sea.

Then star nor sun shall waken,
- Nor any change of light:
Nor sound of waters shaken,
- Nor any sound or sight:
Nor wintry leaves nor vernal,
Nor days nor things diurnal;
Only the sleep eternal
- In an eternal night.


The Garden of Proserpine
By Algernon Charles Swinburne

Aldžernons Čārlzs Svinbērns,

Swinburne was one of the most accomplished lyric poets of the Victorian era and was a preeminent symbol of rebellion against the conservative values of his time.

Interesē, vai viņš būtu tulkots latviski?


Tumsā dunēdams ledus : dzeja, atdzeja
Creator: Majevskis, Hermanis Marģers


Rīga : Elpa, 2001

ISBN:
9984543889 (ies.)

Minētajā krājumā ir viens Svinbērna dzejolis, diemžēl ne "Proserpines dārzs", tā ka nāksies Jums pieciest manu laušanos caur celmiem...

Šo rakstu rediģēja Aiva: 06.11.2018 12:47

[Aiva]

Did I disappoint you or let you down?
Should I be feeling guilty or let the judges frown?
'Cause I saw the end before we'd begun,
Yes I saw you were blinded and I knew I had won.

So I took what's mine by eternal right.
Took your soul out into the night.
It may be over but it won't stop there,
I am here for you if you'd only care.

You touched my heart you touched my soul.
You changed my life and all my goals.
And love is blind and that I knew when,
My heart was blinded by you.

I've kissed your lips and held your head.
Shared your dreams and shared your bed.
I know you well, I know your smell.
I've been addicted to you.

Goodbye my lover.
Goodbye my friend.
You have been the one.
You have been the one for me.

I am a dreamer but when I wake,
You can't break my spirit - it's my dreams you take.
And as you move on, remember me,
Remember us and all we used to be

I've seen you cry, I've seen you smile.
I've watched you sleeping for a while.
I'd be the father of your child.
I'd spend a lifetime with you.

I know your fears and you know mine.
We've had our doubts but now we're fine,
And I love you, I swear that's true.
I cannot live without you.

Goodbye my lover.
Goodbye my friend.
You have been the one.
You have been the one for me.

And I still hold your hand in mine.
In mine when I'm asleep.
And I will bear my soul in time,
When I'm kneeling at your feet.

Goodbye my lover.
Goodbye my friend.
You have been the one.
You have been the one for me.

I'm so hollow, baby, I'm so hollow.
I'm so, I'm so, I'm so hollow.

Dziesmas autori: Sacha Skarbek / James Blunt

~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~

Vai pievīlu es Tevi, dārgā, vai neapmierināju?
Vai justies vainīgam man vai arī ļaut lai citi mani tiesā?
Jo paredzēju es kā viss tas beigsies, pirms tas sākās,
Jā, redzēju es to, ka akla esi tu un zināju, ka uzvarēju.

Un paņēmu es to kam piederēt lemts man nu mūžu mūžos
Un aizvedu es tavu dvēseli prom dziļā tumšā naktī.
Varbūt, ka viss patiesi nu ir galā, bet tā nebeigsies.
Ja vien tu vēlētos lai notiek tā, es būtu tev līdzās uz mūžu.

Tu aizskāri sirdi man, dvēseli aizskāri tu,
Sagriezi dzīvi ar kājām gaisā, sajauci mērķus.
Tik mīla ir akla, to es sapratu tad,
Kad mana sirds tapa akla no tevis.

Tavas lūpas es skūpstījis esmu un turējis tevi uz rokām
Dalījies sapņos tavos un dalījis gultu ar tevi.
Es tā pazīstu tevi, tavu smaržu un garšu
Es pieradis esmu pārlieku pie tevis.

Ardievu, mīļotā,
Ardievu, mans draugs.
Tu biji man vienīgā
Tu būtu vienīgā bijusi man.

Varbūt ka sapņotājs esmu, tomēr kad mostos,
Ne jau man garu tu lauz - manus sapņus tu atņem man projām.
Tālāk dzīve dodoties reizēm atceries mani. Atceries mūs.
Atceries visu kas bijām. Kas būtu spējuši būt.

Es redzēju tevi gan raudam gan smejam
Un naktī tumsā guļam tevi vērojis esmu.
Es būtu tēvs varējis būt taviem bērniem
Un mēs būtu bijuši mūžību kopā.

Es pazinu bailes tavas, tu zināji manējās.
Mums ķildas bija, bet tagad būs labi it viss.
Es mīlu tevi, es zvēru no tiesas, ka mīlu!
Un dzīvot bez tevis es nespēju vairāk nudien!

Ardievu, mīļotā,
Ardievu, mans draugs.
Tu biji man vienīgā
Tu būtu vienīgā bijusi man.

Tavu roku joprojām es turu savā
Savā rokā to turu, kad guļu.
Es dvēseli savu pasniegtu tev
Nokrītot ceļos tev priekšā.

Ardievu, mīļotā,
Ardievu, mans draugs.
Tu biji man vienīgā
Tu būtu vienīgā bijusi man.

Man ir tik vientuļi, mīļā, tik vientuļi man
Tik... Tik... Tik... vientuļi man...

[Aiva]

The Garden of Proserpine
By Algernon Charles Swinburne

Še, kur klusa ir pasaule,
- Še kur visas rūpes ir cauri
Tik apklusis vējš, stinguši viļņi
- plosās šaubu nomāktos sapņos
Es skatos kā plaukst zaļie lauki
Kur aug un kur briest zāle
Kur ražas un pļaujas laiks nāk
- ak kluso straumju zeme.

Es noguris esmu no asrām un smiekliem
- no vīriem kas smejas un raud;
No tā kas var drīz pie tiem atnākt,
- tiem kas sēj, tiem kas pļauju gaid
Mani gurdina stundas un dienas
Tukšziedu pumpuru māns
Tās iekāres, sapņi un alkas
- ak, teju it viss kas nav miegs.

Dzīvei nāve še kaimiņos sen
- prom no acīm, no ausīm tā slēpjas
Izplēn viļņi iz jūras un vārgi
Vēji kuģus un dvēseles dzen.
Tie izklīst un sarūk un izplēn,
Šeit viss tiem ir savādāk.
Rāmā attekā klusi tie sastingst
Neaug cerību ziedi vairs še.

Ne grauds še briest un ne auglis,
Ne vīnstīga glezni vijas.
Vien magones slienas kā mūris,
Kā mirušo sargu mežs.
Un Proserpīne te klusi
Starp lapām, ko nešūpo vējš
Samaļ dzirnavās miega sulas
Tiem kas klusi mūžībai dus.

Ne gala tiem ir ne skaita,
Ne vārdus kāds atminas tiem
Tie guļ viņas dāvātā miegā
Vai nakts, vai diena, tie dus.
Tās dvēseles klīstošās maldās
Tās neņem ne dievs un ne velns
Ne gaismas, ne tumsas, tik migla
Tiem pelēkas asaras lej.

Kad nāvē mēs visi slīgsim,
Vienāds kļūs stiprs un vārgs.
Ne paradīzes spārniem,
Ne elles mokām tie tiks.
Kā rozes kas skaisti bija,
To skaistums zudīs un ruks,
Bij skaista šī mīlestība,
Bet arī viņa reiz trūks.

Bāls stāvs te pie vārtiem gaida
Lapu vītušu vainagā tērpts
Visus mirstīgos saņemot smaida,
Vēsās rokas tos maigi tver.
Aukstās lūpas sniedz rāmu skūpstu,
Aizmirst pasaules steigu liek
Visus vienādi uzņem te viņa,
Jauns vai vecs, visi mierā te tiek.

Šai pasaulē kas dzimis,
Tie gaidīti tur top,
Tie aizmirsīs par laimi,
Par dzīvi, mīļoto.
Par smaidiem, mīlu, sauli,
Viss gaisīs tā kā rēgs,
Kā vasras miglas vālos
Vējš ziedlapiņas trauks.

Tur kā migla gaist naids un mīla,
Sena draudzība kā papīrs plīst.
Gadu nasta tur pazūd kā nieki,
Mūža bagāža lieka klūst:
Beigti sapņi no mirušām dienām
Tukši pumpuri, skāris ko sals
Sausās lapas, ko vēji dzenā
Tukšās gultnes, kad izžuvis strauts.

Nekas nolemts šai pasaulē nevaid
Ne skumjas nav drošas, ne prieks.
Nākot rītdienai, šodiena nomirst,
Lai kā gribētos, nestājas laiks.
Mīla gaist, lai kā sāpetu sirdī,
Lūpas nožēlas vārdus veļ,
Acis aizmirst šos gaišos mirkļus,
Asras zudušās jūtas klāj.

Brīvi no alkām pēc dzīves,
No cerībām brīvi un bailēm,
Elpu atvelkot sakām mēs dieviem
Paldies īsu par dāvano šo.
Ka nebūs mums mūžīgas dzīves,
Nekāps mirušie ārā no kapa
Ka pat visgausākā upe reiz
Rāmi izbeigies jūras viļņos.

Nelies gaismu vairs dzisušas zvaigznes
Nedos siltumu rieta stars
Necels troksni reiz rimusi pūsma,
Rāmā ūdenī viļņi plaks
Lapas nedzeltēs, nekritīs vējā
Diena naktij vairs nesekos tad
Tikai miers, miers mūžīgā naktī
Eonu eonos dusēt tas liks.



The Garden of Proserpine
By Algernon Charles Swinburne

Aldžernons Čārlzs Svinbērns,

Swinburne was one of the most accomplished lyric poets of the Victorian era and was a preeminent symbol of rebellion against the conservative values of his time.

Šo rakstu rediģēja Aiva: 15.04.2019 09:54

[Roviela]

Oho! Tas nepavisam nav vienkāršs tulkojums. Man patīk.