_Kārdinājums_, [GM][PZP] Spiegu spēles Opcijas

[Ķipītis amonjakā]

Apkopojums:
Paši dalībnieki un tēli.

1) Storyteller — Alans Arklins (Fins) [25] bilde

2) Andromeda — Aleksandra Hjūza [24] bilde

3) bengalaas — Mirjama "Sniega cilvēks" O'Konelija [21] bilde

4) Deonalds Bils — Endija Šteilere [25] bilde

5) washulis — Tempera (Temija) Maika [24] bilde

6) Apaču Tuksneša Rēgs — Kirstens Kerrs [24] 44. bilde

7) Miervaldis Gotiņš — Džons Smits [24] bilde

8) Grēkmeistars — Viliams Dreivens [22] bilde

9) Beppo — Frančeska van der Perena [25] bilde

10) ~SweetIrony~ — Ališa Konelija [22] bilde


SPĒLE

Kā jau es jums visiem prasīju- atrašanās vietu, un darbību- nu jūs varat to sīki un skaidri aprakstīt šeit.
Un vēl atgādinu, jūs nedrīkstat atrasties mājās.

Uz priekšu, un tad turpināšu es!

[Grēkmeistars]

Viliams pēkšņi atkal ļoti satraucās, ka ģitāra izslīdēja no viņa tvēriena, un viņš knapi paspēja to noturēt, izmezdams cigareti no savas rokas. Liekdamies atpakaļ viņš gandrīz vai atmuguriski iekrita strūklakā. "Velns!" izspruka no Viliama, kad viņš beidzot nostabilizējās. Diezgan viņam neraksturīgi augstā balsī viņš noteica: "Es to visu jau sen esmu aizmirsis. Tas praktiski nenotika. Tas nenotika ar mani." Skanēja jau mazliet nesaprotami, bet Viliama acīmredzamais pārsteigums radīja pretestību no viņa puses. Pēkšņi sieviete viņam palikās nepatīkama, pat mazliet draudoša, tas, kādā tonī viņa pateica "puisīt". Viņš pielēca kājās un strauji devās prom, bet tad apgriezās. Nē, tā nevar atstāt. Nekādā gadījumā. Kur tu bēgsi? Ko tu atkal esi sadomājies?
"Kā tu zini?" viņš izspēra. "Un kādi, pie velna, nodomi?" viņš atkal bija pie strūklakas. "Un kāds potenciāls?" tas jau bija čuksts pavisam tuvu sievietes sejai.

Šo rakstu rediģēja Grēkmeistars: 02.04.2009 21:57

[Beppo]

Frančeska sajutās kā slikta romāna varone. Es tevi vēroju. Smieklīgi. Viņas darbības lauciņš diez vai varēja interesēt militāristus, viņa nepavisam nebija tik ļoti svarīga persona.

Akmenscietu ģīmi viņa zīmīti saņurcīja un turpināja lasīt savu avīzi. Viņa neļaus tai jukušajai sievietei izjaukt viņas rāmo ik rīta brokastu. Ja tiek piesūtītas vēl kādas zīmītes, Frančeska tās nelasa.

[bengalaas]

Nu ne jau zāle, Mirjama pārgrieza acis. Parasta ķiršu tabaciņa. Nu bet ja ne, tad ne.

Viņa atkal pagriezās ar muguru pret atnācēju un aizsmēķēja cigareti, ir kā viņai nebūtu pilnīgi nekādas daļas gar to, ka viņš, iespējams, ir maniakāls slepkava vai vēl kas. Pēc tāda nelikās. Turklāt, ja arī viņa izpratne par jauku vakaru būtu izlaist viņai zarnas, tad diez vai viņa tur varēja ko iebilst vai pretoties. Neleks taču lejā no astoņstāvu ēkas jumta. Un durvis uz kāpņutelpu, tāpat kā ugunsdzēsības kāpnes, pa kurām viņa bija šurp uzrāpusies, bija tam japoškam aiz muguras.

Dūmi no meitenes cigaretes sajaucās ar dūmiem no viņējās, un viņa tīksmi ievilka nāsīs to smaržu. Dārgas. Labas.

Nama pārvaldnieks tu laikam neesi, citādi jau sen būtu mani patriecis. Un, ņemot vērā tavu ādas jaku, perfekto frizūriņu un neērtās kurpes, man grūti iedomāties, ka esi iecienījis vērot saulrietus no Lielā Ābola jumtiem. Nu tad ko tev vajag? viņa beidzot paprasīja, pār plecu palūrot atpakaļ.

[Ķipītis amonjakā]

Grēkmeistars

Tu esi naivs un jauns, viņa pasmaidīja. Tu tiešām domā, ka tas, kas bija senāk, nav bijis? Tevi meklē daudzi, tevi grib daudzi, informācija par tevi ir it visur, ja vien pameklē labāk. Lai gan tam visam vajadzēja būt slepenībā, bet tas nāca gaismā. Pat Pentagonā ir ziņas par jums visiem, kas bija tur. Kā tev izdevās tikt prom? Tas ir gandrīz neiespējami. Sieviete nedaudz atmaiga, veltījusi jau maigāku skatienu, mierīgāku balss toni.
Ketrīna manīja, ka Viliams palika ļoti satraukts, nu protams, skarbā pagātne tika celta gaismā. Man nav sliktu nodomu, man liekas tev tas varētu patikt.
Tu mums ļoti noderētu Ketrīna piecēlās, lai būtu tuvāk Viliamam. Es strādāju visiem zināmajā Cordillew firmā, bet tas, kas patiesībā tur notiek, visa ierastā aizsegā, ir pavisam, kas cits. Mēs esam daudz, gan spiegi, gan zinātnieki, darbība ir plaša, informācijas daudz, nav nekas tāds, ko mēs nespētu uzzināt. Un par tevi jau sen gāja runas. Manuprāt mierīga dzīve tev ilgi nesanāks. Ja mums ir izdevies uzzināt par tevi, tad citi arī vairs nav tālu. Tev jāliek lietā tas, kas tev piemīt, no tā tu /čukstus/ neaizbēgsi.


Storyteller

Hey, Fin, tu būtu zaudētājs, ja tu atteiktos.. paskaidrojumi būtu, rīt. Džeiks pasmējās.
Un es dziļi šaubos vai tev pietiktu laika savam ierastajam darbam. Pavērsies pavisam jauna dzīve, beidzot zināsi, kas ir dzīves garša, pasaule.
To pateicis vīrietis pagriezās un devās prom.


Washulis

Jēga, tas ir daudzpusējs jautājums. Atbildes ir dažādas. Pat ja saruna pietuvojās mērķim, un tās būtība kļuva nopietnāka, Bils tik un tā bija tik pat koķets un vilinošs.
Tu? Jo tieši tu, man liecies interesanta tieši tu, man liecies vajadzīga, man patīc, man turpināt?
Vīrietis vairāk pagriezās pret Temiju un roku atspieda pret soliņa atveltni.
Un ja nu piedzīvojumi būtu bīstami, bet labums ir liels- adrenalīns, liela nauda, pasaulslavenas vietas. Intriģējoši.


Deonalds Bils

Kāds vīrietis vārdā Denijs devās uz lielo "Vogue" centrālo ēku. Iegājis no pagalma puses viņš izvlika savu viltot darbinieka kartiņu.
Viņš pārģērbās par apsargu, devās uz pirmo stāvu un nostājās pie carulaižu sistēmas.
Viņš gaidīja vienu no galvenākajām darbiniecēm visā NY Vogue, pašu Endiju.

[~SweetIrony~]

Pēc dažām minūtēm, kad Ališa bija izstāvējusi rindu un saņēmusi kafiju, viņa ar smaidu sejā devās arā no kafejnīcas, rokā nesot papīra krūzi ar kafiju, mirklī, kad viņa cēla glāzi pie lūpām, lai iemalkoto gardo dzērienu, viņas skaties sastapa ko neierastu - pret viņas motorolleru atspiedies stāvēja kāds aziātu izscelsmes vīrietis, un, šķiet, viņš kādu gaidīja.

Ališa uz brīdi apstulba, aizmirsusi iedzert kafiju, viņa piesoļoja tuvāk vīrietim un, kā jau ierasts, visai nelaipni uzsāka, - Hei, tu te esi atspiedies pret manu braucamo!
Pēc meitenes domām, tam vajadzēja izteikt visu, viņa cerēja, ka tik pat ātri cik nepazīstamais vīrietis bija uzradies, viņš arī pazudīs un Ališa varēs steigites uz darbu, vai vismaz izdzert vienatnē savu kafiju.

[Malduguns]

-It kā es to nezinātu,-Fins nomurmināja un, sakārtojis ģitāras somu augstāk uz pleciem kātoja mājup. Ja jau, tad jau. Viņam ir mazliet vairāk par diennakti, lai izdomātu, ko viņš darīs tālāk. Un, ja paveiksies, arī lai pabeigtu savu iesākto manuskriptu. Vismaz tas jau nu būtu jāpabeidz. Bet vispirms - duša un gulta. Jebkādā secībā.

[Deonalds Bils]

Endija uz beigām pie pašas firmas jau bija sākusi skriet.Caurlaide bija atrasta. teisa mazleit saņurcīta, lai arī ielaminēta. Pāris soļu no caurlaižu pārbaudes, nabaga sieiete nokrita, jo kurpes papēdis bija ieķēries režģī kas bija uz grīdas. Strauji pieceļoties, un berzējot pamatīgi atsisto celi, viņa devās pie apsarga. Oo, atkal jauns apsargs. Neviens iepriekšējais nav noturējies ilgāk par diiem mēnešiem, cik var? Tikai es nesaprotu ka es būtu devusi ziņu, meklēt jaunu.. mazliet apstulbusi, viņa devās pie apsarga un parādija tam caurlaidi. Bet pati viņa vēl negāja garām. Viņai kā jau Vicaprezidentei, bija tiesības pārbaudīt savus darbiniekus, tai skaitā apsargus, pat ta ja viņa jau ir nokavējusi gandrīz pusi darbadienas. Nu.. Denij. Kā iejūties jaunajā darbā?

[washulis]

Bija skaidrs viens. Bils gaidīja, kad Tempera parakstīsies uz nezin ko, tikai tad pastāstot, kas tieši. Intriģējoši. Tas noteikti. Viņa novērsās no Bila. Viņa tika pamazām izvesta no pacietības. Viņai noteikti nepatika, ka ar viņu rotaļājas, bet bija vienkārši veids, kā to izbeigt.

Viņš mani izmanto? Ja piekritīšu, savā veidā iekļūšu zaudētājos..
Kādos zaudētājos? Man piedāvā ģeniālu piedāvājumu. Tur jau sla lielu naudu
Naudas man netrūkst...
Bet adrenalīns? Viņas prātā turpinājās dilemma.

Lai iet. Tie tavi piedzīvojumi, adrenalīns, vēl nezin kas. Lai kas tas būtu, es to vēlos. Viņai apnika censties runāt aplinkus. Nav jēga izlikties gudrākam, ja šādā situācijā tāds neesi.

[Miervaldis Gotiņ...]

Kad puisis, kas sevi bija nosaucis par Maiklu, pieminēja Irāku, Džonam asinīs iesitās pamatīga adrenalīna deva. Sasodīts, kā viņš zin? Ņemt vagu? Par to, ka viņš varētu no svešā bez problēmām aizbēgt, Džons nešaubījās. Bet ja nu te tuvumā ir vēl kādi viņējie? Bet, kad Maikls izteica piedāvājumu, viņš pārdomāja. Lieta jebkurā gadījumā nav tīra, tomēr mēs spēlēsim pēc maniem noteikumiem.

Kā bija Irākā? - Džons atrāvās no pīlēm un paskatījās uz briļļaino paziņu, - Gribi, parādīšu?

Piecēlies kājās un ar slaidu loku iemetis baltmaizes atliekas dīķī, kur tām tūlīt uzklupa pīļu varza, viņš uzmeta Maiklam īsu skatienu un, noteicis: Ejam! uzņēma kursu ārā no parka. Sabāzis rokas šortu kabatās, Džons pašķielēja apkārt, vai tuvumā nav redzami cilvēki ar pneimokanāliem ausīs.

[Īvs]

Brīdi mulsi vēries sievietē, Kirstens piecēlās un visas nokritušās mantas atdeva to īpašniecei. Acumirklī viņš atskārta, ka ainava nemaz nav tik daiļa ar cigareti zobos. Ar diviem pirkstiem to izņēmis un pelēku, necaurredzamu miglas kūpu virs abiem izdvesis, Kirstens cigareti nodzēsa pret soliņa atzveltni, pēc tam to iesviezdams tuvējā zālājā. ''Izklausās pēc ārkārtīgi saspringtas dienas,'' Kirstens nopurpināja parka asfaltam, šķietami vēlreiz mulsdams no sievietes smaidiem. Tā jau veselu toveri var piesmaidīt. ''Nevajag pateikties, tā gadās, tā var gadīties.'' Liekas, pēc ilgiem laikiem bija radies apmulsums sievietes priekšā. How pathetic! Viņš atsmaidīja sievietei pretī, atgaiņajās no muļkajām domām, kas bija pildījušās diezgan garo klusumu starp abiem, un pārmeta šauro, košo šalli pāri otram plecam. Ar smalku rokas vēzienu viņš piedāvāja turpināt sievietes uzsākto soli cauri parkam un ārā no tā. Plika pieklājība un koķets.

[Grēkmeistars]

Viliams vairs necentās slēpt savu šoku. Šī sieviete patiešām zināja daudz. Un Viliamam nepavisam nepatika teikums: mierīga dzīve ilgi tev nesanāks. Viņš apsēdās un mirkli klusēja, knibinādams savu žaketi, kas oda pēc alus.
"Nē, man JAU ir sava dzīve. Es vairs nekad mūžā netaisos vairs izmantot TO," Viliams uzsvēra pēdējo vārdu: "NEKAD."
Sieviete neizskatījās pēc tādas, kas varētu jokoties. Pietam viņa atklāja arī diezgan noslēpumainu informāciju par sevi un savu firmu. Viliamam, savukārt, ļoti nepatika zināt atbildīgus noslēpumus. Tas it kā piesavināja viņu kaut kam, un šajā gadījumā tā bija šī sieviete, kas vēl joprojām nebija atklājusi savu vārdu.
"Un tas, kā es no turienes izkļuvu, ir mans personīgais varoņdarbs. Nekur neierakstīts, nevienam nepateikts. Nobāzts dziļi zemapziņā, un nekad neuzpeld augšā. Miris," Viliams sacīja. Viņu pārņēma vēlme atkal uzsmēķēt. Kad viņš nervozēja, viņš varēja pat smēķēt divas cigaretes vienlaicīgi. Kas vēl zina to, ko es vispār nevienam neesmu sacījis un esmu tā centies izdzēst?
"Paskaties uz mani ciešāk. Es esmu ģitārists, es studēju koledžā par diriģentu. Vai tiešām es izskatos pēc tāda, kas radīts kaut kam tik nopietnam un zinātniskam?" Viliams pasmējās un tad sievietes vietā atbildēja: "Nē, neesmu. Kā jau tu sacīji: esmu jauns un naivs."

[Andromeda]

Pirmais, kas Aleksandrai uzkrita vīrieša teiktajā bija, tas, ka viņš viņu nosauca par Aleksu, jo tā viņu prasti uzrunāja cilvēki, kas viņu pazina ilgāku laiku.
Viņa klausījās, kas vīrietim būs tālāk sakāms, un tad viņas sejā parādījās šoks.
Sasodīts! Viņi mani ir atraduši! Viņa uzmeta tramīgu skatienu izejai, tad uz cilvēkiem, kas atradās kafejnīcā un visbeidzot uz ielu, laukā pa logu. Viņas rokas sāka trīcēt aiz dusmām. Sasodīts, sasodīts... sasodīts kā viņi mani atrada šajā siena kaudzē? Kā viņi atšifrēja, ka es paliku dzīva? Viņas prātā šaudījās dažādas domas. Pirmkārt tikt laukā, otrkārt aizkļūt līdz mājām savākt naudu, kas varētu būt ļoti riskanti, jo tur viņu jau varētu sagaidīt vesela armija, kas viņu gribētu novākt. Viņa zina pārāk daudz. Vai nu viņu novāks, vai arī liks atgriezties organizācijā. Es negribu atpakaļ...tā ir elle zemes virsū.
Viņas dusmas auga augumā. Kas tevi sūtīja?! Sasodīts! Es negrasos atgriezties organizācijā, viņiem mani pa priekšu nāksies notvert! Aleksa, cīnīdamās ar dusmām, izgrūda caur sakostiem zobiem. Viņa uzmeta vēl vienu skatienu izejai, gatava mesties laukā kuru katru sekundi. Viņam noteikti ir ierocis...sasodīta būšana! Gāzt pa galvu tā, ka neceļas...tad man būs policija astē. Bēgt un saņemt lodi mugurā...Iet kopā ar viņu un tad novākt kādā klusākā vietiņā...sasodīts! Aleksa trauksmaini centās atrast izeju no situācijas.

[Eņģeļu gūstekne]

Skaļie smiekli atricināja kluso parku, kā arī slāpēja soļu troksni, pārsmējusies, starojoša un krāšņa Leia skrēja kopā ar suņiem, visiem četriem, gan abiem mazulīšiem, gan lielajiem "asinssuņiem". Sauciens no pāris metru attāluma izbiedēja meiteni, viņa gaisīgiem soļiem pagriezās pret saucēju un laipni viņam uzsmaidīja.
Nē, neuztraucieties, viss ir vislabākajā kārtībā. Bet prieks, ka apjautājāties.
Leia atlaida suņu pavadas un visi četri dzīvnieki aizskrēja kur kurais, tāpat kā Leia- jautri un šķietami smaidīgi.
Kas jūs atpūtis tik klusā parkā, tik agrā rīta stundā?
Viņa draudzīgi iejautājās, cerēdama uz tik pat laipnu atbildi. Košās krāsas kliedza, ārā ir silts un saulains.
Turklāt, bez sunīša.
Meitene viegli iespurdzās un uzmeta pāris piruetes.
Parasti cilvēki tā nestaigā sešos no rīta, bet gan vēl saldi čuč.

[Ķipītis amonjakā]

ooc: Lielais PIEDODIET par kavēšanos.

Grēkmeistars

Ketrīna mierīgi lūkojās viņa satraukumā, kas auga augumā. Tikai nomierinies. Es nevēlos tevi iesaistīt, bez tavas piekrišanas, bet tev jāsaprot tas, ka mūžīgi no tā visa tu neaizbēgsi. Tu esi piesaistīts TAM viņā uzsvēra šo vārdu sauc kā tu to gribi, uz visiem laikiem. Tas vai tev ir izdevies aizmirst pagātni, un sākt dzīvot jaunu dzīvi, nenozīmē, ka pāriejiem tevi vairs nevajag. Tev tik un tā piemīt tās spējas un noziedzībai tas ir izdevīgākais. Ketrīna sāka runāt lēnāk un saprotošāk, cenšoties likt viņam saprast, ka visa Viliama dzīve būs tikai viena vienīga bēgšana no patiesības.
Vispār mans uzdevums ir tev piedāvāt sākt strādāt pie mums, bet izpētot tavu lietu, es gribu tevi arī pasargāt.
Sieviete saprotoši pasmaidīja un uz īsu brīdi uzmeta vērīgu skatienu apkārtnei. Anna. Bet protams, ka iesākumā viņa neatklās savu patieso vārdu.

Andromeda

Deivs viltīgi skatījās uz pretī sēdošo sievieti, un tikpat viltīgs smaids rotāja viņa lūpas.
Nu vispār mani sūtīja mans priekšnieks. Vīrietis klusi iesmējās un tad lēnām pieliecās nedaudz tuvāk. Zini, es nemaz nevēlos, un to man nemaz nevajadzētu, lai tu atgrieztos pagātnē, tas ir organizācijā. Deivs iemalkoja nu jau vēso cappuccino un laiski atlaidās krēslā. Man ir kas labāks tev piedāvājams. Viņš vilinoši lūkojās uz Aleksu.


Enģeļu gūstekne

Deivs papurināja savas blondās šķipsnas. Viņš ļoti centās smaidīt un neizrādīt riebumu pret tiem kustonīšiem.
Vai jūs ticētu, ja es jums pateiktu, ka šeit esmu ieradies, lai veiktu specmisiju?
Vīrietis pozitīvi pasmējās, un smaidīdams turpināja lūkoties uz meiteni.


Miervaldis Gotiņš

Eu, čali varbūt apstāsies? Es vēlos ar tevi normāli parunāt. Maikls nevarēja ātrumā iedomāties uz kurieni gan viņš varētu iet. Vēl sados kādā klusāka vietiņā, neuzklausīdams viņu. Lai gan šī spēlēšanās ar cilvēkiem viņam dikti patika.
Lēnītēm Maikls sekoja karstgalvim, tomēr nevēlējās viņu panākt, drīzāk nepazaudēt.


Washulis

Ouh, tu netikai uzņem skaistas fotogrāfijas, bet arī esi droša, pat ļoti. Pārgalvīga. Tas ir tikai pluss tev. Viņs pasmējās.
Tu tiko piekriti, un ceru, ka tas ir arī tavs pēdējais vārds. Bils mudināja nepārdomāt. Gribi zināt vairāk? Rīt esi 19.00 pie galvenās Cordillew ēkas, un nevienam ne vārdiņa. Bils pasmaidīja un pieliecās tuvu, pavisam tuvu un iečukstēja- Starpcitu, uzmanies, es redzu visu, ko tu dari. Vīrietis iesmējās, tad veikli pagriezās un devās prom, vēl uzmezdams pēdējo skatienu. Protams, tas par to visu redzēšanu bija tikai mazs, nejauks jociņš.


deonalds Bils

Labrīt. Denijs mēģināja savaldīt smieklus par veiklo un visnotaļ graciozo kritienu. Nekad nebiju domājis, ka šādas lēdijas spēj uz ko tik neveiklu.
Kundze, paldies, strādājas labi, paldies, ka apvaicājaties. Viņš centās ieturēt dzelžaino sejas izteiksim, kā jau apsargam pienākas, un ziniet, sanāca lieliski.
Mums ir radušās nelielas problēmas, es palūgšu Jūs nekavējoties sekot man, un tas ir neatliekami. Lūdzu uz šo pusi. Viņš ar roku parādīja virzienu un roku uz pleca uzlicis Endijai, viņš vadīja sievieti uz priekšu.


Sweet Irony

Džeiks neatbildēja uzreiz, viņš kārtīgi nopētīja daiļavu, kas lēnām ar savu kafijas krūzīti rokās nāca tuvāk. Nū, man liekas es to labi zinu. Sirsnīgi smiekli izlauzās, bet tūliņ arī aprāvās. Es pazudīšu, ja pavizināsi. Džeiks bija sapratis, ka it visu, ko viņam liek darīt, viņš cenšas paveikt pēc iespējas jautrāk, smieklīgāk un interesantāk.

Beppo

Lea pacietīgi vēroja Frančesku, kura mierīgi ignorēja viņas zīmīti. Eh, viņai bija apnicis ķēpāties ar šādiem cilvēkiem, kuri neko neuztvēra par nopietu. Viss kas var notikt ar vienu no mums. Sieviete negribīgi piecēlās un devās atkal apsēsties viņai blakus.
Nu jā, forši. Viņa sāka smieties. Un beigusi viņa turpināja runāt Man patīk tava attieksme.
Klausies, vari beigt ignorēt apkārtni? Man tev ir piedāvājums, saulīt.

Ar rēgu un bengalaas sazināšos pa PZ, kā lūdzāt.

Šo rakstu rediģēja Ķipītis amonjakā: 16.04.2009 15:13

[Miervaldis Gotiņ...]

Džons nelikās Maiklu dzirdam un ātrā solī devās ārā no parka, apbūvē. Galu galā, ne jau man no viņa kaut ko vajag, bet viņam no manis. Rajonu viņš pazina gana, un līdz gājiena mērķim nebija tālu jāiet. Nonācis šķērsielā, kur stāvēja sen neizvestu atkritumu kalni, gar kuriem rakņājās noplukuši bezsaimnieka suņi, Džons apstājās un nevērīgi pamāja ar galvu kaudzes virzienā: Nu, apmēram šitā tur arī bija. Tikai smaka mazliet savādāka. - viņš cieši ieskatījās Maiklam acīs, tad pavērsa skatienu mazliet garām Maiklam tajā virzienā, no kurienes viņi tik tikko bija atnākuši. - Opā, kas tad tas?

OOC: Atļāvos pieņemt, ka Maikls tomēr nāk Džonam līdzi

[Deonalds Bils]

Pasmaidot viņa iebāza roku somiņā pārbaudot vai nekas nav izkritis. Viss bija savās vietās un pat nebija salauts. Ja nu vienīgi kāja... Mazliet apmulsusi viņa jau grasijās dities uz savu stāvu, kad apsargs viņu uzrunāja vēlreiz. Apjukusī sieviete paklausīgi ļāva lai viņu vada. Kad sirdsapziņa par noakvēto darbadienu grauza spēcīgi.
Bet ziniet, es jau ļoti kavēju darbu.. Un man vajadzētu pēc tam ātri doties.
Beigās Endijai pieleca pajautāk kas īsti noticis.
Kas tā par problēmu? Vai kas nopietns?
mazliet sanervozējusies viņa sāka locīt un knibināt caurlaidi.

[Andromeda]

Tas noteikti ir kaut kāds organizācijas triks.Viņš zina par organizāciju, zina par mani. Triks! Viņi taču nedomā, ka es būšu tik stulba un uzķeršos uz viņu kārtējām viltībām!
Tu taču negaidi, ka es noticēšu šitam bu#%s*itam! Tas nebija jautājums. Viņa skatījās vīrietim tieši acīs. Tagad! Viņa prātā deva sev komandu un, paķērusi savu somu, metās uz durvīm, tālāk uz ielas un no tās pirmajā šķērsielā, cerībā, ka viņš viņu nepanāks un viņai izdosies izbēgt.

[Grēkmeistars]

Viliams iedomājās, ka vispār samērā bieži draugi cenšas viņu izjokot, un Viliams parasti arī naivi uzķeras. Bet viņi taču nezina par to otro lielo talantu, kas ar mūziku vispār nav saistīts. Un šī sieviete, Anna, zina.
"Noziedzībai manas spējas būs izdevīgas. Paga, paga..." Viliams pilnībā pārstāja slēpt savu sašutumu. "Tu sacīji - noziedzībai?" Viņš pasmējās; nevarētu tos nosaukt par dabiskiem prieka smiekliem.
"Izmantot noziedzībai TO spēju, ko es pat labdarībai neizmantotu? Ojā, tas ir mans mūža sapnis," viņa balsī bija ielikta pamatīga deva ironijas. Iekšēji Viliamu urdīja nepatīkama apziņa, ka, ja jau kaut kāda kreisā firma ir uzodusi Viliama slēptāko noslēpumaino noslēpumu, un pie tam, viņš apzinājās, ka šī viņa spēja ir pietiekami reta, tad kaut kādi savādi (varbūt pat ļaundabīgi) cilvēki varētu uzplīties viņa mieram gana bieži, lai sāktu ļoti satraukties.
"Galu galā es vairs TO neprotu," Viliams samtainā balsī noteica un ieskatījās sievietei dziļi acīs, it kā vēlētos ar skatienu iedarboties uz Annu. Viņam prātā iešāvās kāda nejauka, bet pašreizējam mirklim izdevīga ideja, bet viņš tomēr novērsās, lai stieptos pēc nākamās cigaretes.

[Ķipītis amonjakā]

Grēkmeistars

Jā, tieši tā, noziedzībai. Ketrīna ar pilnīgi nopietnu seju lūkojās Viliamā. Tas, ko tu gribi vairs neviena neinteresē. Nevienam arī neinteresē tas vai tu to joprojām spēj, galu galā tas var būt tikai kā aizbildinājus.
Tu spēj iedomāties, CIK, [viņa uzsvēra] noderīgs ir šis talants, spējas, sauc kā gribi. Tu apjēdz cik daudz grupējumi, organizācijas un bandas tev pēkšņi var kļūt kā drauds?
Sieviete runāja ar tādu nopietnību, cenzdamās pārliecināt puisi, ka drīz var sākties riskantas spēlītes.
Es tikai vēlos, lai tu saprastu, vienreiz esi TŪŪŪR bijis, no otrās reizes nekas neaturēs. Ja nebūs tā iestāde, būs cita.
Neilga klusuma pauze. Viliam, tev būtu jāizvēlās savs ceļš tagad.


Andromeda

[pieņemšu, ka viņai nebūtu iespējams tik vienkārši pazus, kā nekā deivs navs akls.]

Vīrietis pamanīja pēkšņi tik satraukto skatienu. Īsti neapjauzdams, ka Aleksa vienkārši centās atrast atiecīgo brīdi, kad laisties lapās, viņš laiski turpināja malkot cappuccino. Līdz pēkšņi sieviete Deivu nedaudz apdullināja ar ātro un pārspīlēto reakciju. Īsta profesionāle taču spētu tikt galā arī savādāk, bez bēgšanas. Ja jau tika atrasta, tad otru reizi tas būtu daudz vienkāršāk izdarās. Aleksa paķēra somu un strauji devās uz izejas pusi, bet Deivs, veikli atstūmās no galda u devās viņai pakaļ. Gandrīz paspēdams satvert viņu aiz rokas pie pašām durvīm, bet sieviete paspēja aizcirst durvis. Tomēr vīrietis būdams viņš uz ielas necik tālu no kafejnīcas notvēra viņu un iečukstēja ausī. Tagad mēs mierīgi dosimies parunāties, un nekādas skriešanas nebūs. Deivs stingri turēja abas rokas Aleksai aiz muguras un veda uz priekšu.


Miervaldis Gotiņš

Maikls lēnām bija sekojis Džonam un, nonācis pie atkrituu kaudzes, palūkojās atpakaļ, kad izdzirdēja no Džona /kas tad tas/. Neko tādu neieraudzīdams, viņš centās turpināt sarunu, vēl nedaudz pielabojot brilles, kas bijas nošļukušas uz deguna gala. Domāju esi saprātīgs vīrietis un lietas ar tevi var vest. Tāpēc teikšu tieši- man tev ir piedāvājums. Vēlies uzklausīt?



Deonalds Bils

Denijs turpināja vest jauno dāmu uz priekšu, līdz nonāca līdz kādam gaitenim, kurā uzturēties bija atļauts tikai personālam. Ejot vēl nedaudz uz priekšu atradās neliela noslēgta telpa, kurā vīrietis arī ieveda Endiju.
Tur atradās tikai krēsls un galds. Sēdies. Apsargs tā pēkšņi mainīja gan runas intonāciju un attieksi pret Vogue viceprezidenti. Parunāsim! Viņš atpogāja vaļā savu kostīmu, zem kura bija parasts zils krekls.



Šo rakstu rediģēja Ķipītis amonjakā: 18.04.2009 21:01

[Miervaldis Gotiņ...]

Maikls tomēr bija apstājes drusku par tālu, tāpēc Džons pēdējā brīdī tomēr atcēla lēmumu parunāties pēc <saviem noteikumiem>, un kabatā ieslidinātā roka nazi nepaņēma. Tā vietā Džons izvilka no kabatas košļeņu paciņu un pasmaidījis, pastiepa Maiklam: Košļeni gribi? Par piedāvājumu lūdzu konkrētāk.