_Kārdinājums_, [GM][PZP] Spiegu spēles Opcijas

[Ķipītis amonjakā]

Apkopojums:
Paši dalībnieki un tēli.

1) Storyteller — Alans Arklins (Fins) [25] bilde

2) Andromeda — Aleksandra Hjūza [24] bilde

3) bengalaas — Mirjama "Sniega cilvēks" O'Konelija [21] bilde

4) Deonalds Bils — Endija Šteilere [25] bilde

5) washulis — Tempera (Temija) Maika [24] bilde

6) Apaču Tuksneša Rēgs — Kirstens Kerrs [24] 44. bilde

7) Miervaldis Gotiņš — Džons Smits [24] bilde

8) Grēkmeistars — Viliams Dreivens [22] bilde

9) Beppo — Frančeska van der Perena [25] bilde

10) ~SweetIrony~ — Ališa Konelija [22] bilde


SPĒLE

Kā jau es jums visiem prasīju- atrašanās vietu, un darbību- nu jūs varat to sīki un skaidri aprakstīt šeit.
Un vēl atgādinu, jūs nedrīkstat atrasties mājās.

Uz priekšu, un tad turpināšu es!

[washulis]

Ak tad ir kaut ko par mani dzirdējis? Skaidrs. Viņa pie sevis secināja. Jums taisnība. Visas uzskaitītās lietas un vēl pa drusciņai vairāk...

Pie jautājuma, kāpēc viņai tas patīk, viņa brīdi samulsa. Kāpēc viņš sāk interesēties par tādām personiskām lietām? Nu, varbūt ne tik personiskām, bet tomēr. Nelikās, ka Bils kaut ko viņas pateikto sāks lietot pret viņu, tāpēc viņa tomēr atklāti teica.

Viegls dzīvesveids, nauda nāk vieglā veidā, apvienojot man mīļu hobiju, kas ir fotografēšana. Sanāk būt lietas kursā, zināt, kas notiek apkārt un ar cilvēkiem. patīk pavērot, kādas šīs zvaigznes ir reālajā dzīvē, ikdienā. Iespēja iekļūt slēgtos pasākumos un VIP zonās, kas liek katram sajusties vairāk vai mazāk īpašam. Kā arī laba iespēja iepazīties ar jauniem cilvēkiem un nemocīties aiz ziņkāres par to, vai avīzēs viss rakstītais vairāk vai mazāk it meli. Kā arī citas labas lietas un, arīdzan, noderīgas Lai arī Tempera nekad nebija apsvērusi visus faktus, kāpēc viņai patika šis darbs, viņa tomēr spēja tos visus izlikt uz rokas acu mirklī.

Viņa nodarbošanās, valsts mēra noslēpums? Temija nekaunējās noslēpt manāmu neuzticību savā sejā. Viņa ar aizdomu pilnu skatienu nopētīja Bilu. Brīdi bija vēlme pasūtīt jaunsatikto cilvēku, bet nolāpītā ziņkāre neļāva viņai doties prom.

Ak, tad izstāstīsiet vēlāk? Tas jau sāk izklausīties aizdomīgi. Kāpēc lai es ar viņu gribētu satikties vēlāk? Atbilde tā pati: Tu mocīsies aiz ziņkāres visu savu atlikušo mūžu.

Labi. Viņa īsi noteica, nosēžoties uz soliņa, nojaušot, ka iespējams ir uzskrējusi virsū kaut kam lielam. Vai arī tas bija uzrunājis viņu. Kāpēc gan lai kāds svešinieks mani uzrunātu uz ielas, solot kaut ko pastāstīt? Tas ir visnotaļ daudzsološi...

Šo rakstu rediģēja washulis: 31.03.2009 22:24

[~SweetIrony~]

Ališai šis bija kārtējais briesmīgais rīts, vispār viņa rītus ienīda, no sākuma pamošanās pēdējā brīdī, lai paspētu uz darbu, neķemmētiem matiem (it kā tos vispār kādreiz būtu iespējams izķemmēt) un aizpampušām acīm meitene pēdējā brīdī izbrāzās no dzīvokļa, tad protams, izrādījās, ka nav kabatā nav atslēgu, nācās visādi citādi izlīdzēties.

Pēc tam Ališa nokavēja darbu par aptuveni pusstundu lielo sastrēgumu dēļ, un šobrīd viņa sēdēdama uz motorollera, kas bija kurjera galvenais pārvietošanās līdzeklis, jau otro reizi šorīt stāvēja sastrēgumā Ņujorkas centrā, atlika vien sulīgi pie sevis nolamāties, jo cerības nogādāt sūtījumu laikā ar katru brīdi arvien samazinājās.

Oranžās krāsas taksometrs, kas atradās priekšā, bija nobloķējis ceļu tā, kā Ališa nevarēja pabraukt garām, meitene neizturēja un aizkaitināti iesaucās - Hei tu, aizvāc savu grabažu, daži te cenšas braukt! Kad neapķērīgais šoferis beidzot atbrīvoja ceļu, meitene veikli aizlīkumoja starp stāvošajiem auto, sūtījumu izdevās piegādāt pēdējā brīdī.

Šis rīts bija briesmīgs, Ališa vēl nebija izdzērusi ierasto rīta kafiju, un viss ķermenis burtiski brēca pēc kofeīna, nolēmusi vēl nedaudz vairāk pakaitināt šefu, Ališa piestāja pie kādas āra kafejnīcas, atstāja motorolleru un devās pēc apsolītās kafijas.

Ja kāds būtu mēģinājis ar motorolleru aizbraukt vai arī nozāgt kādu sūtījumu, viņi konstatētu, ka braucamrīks ir meistarīgi pieslēgts pie režģiem, un arī somu nav iespējams tik viegli atvērt.

[Malduguns]

Bija skaidrs, ka ārprātīgi pievilcīgās ārienes dēļ jau nu Fins nebija izraudzīts, šorīt viņš bija nevīžības kalngals, lai gan glītie vaibsti palika tie paši.
-Korporācija, aha. Un tālāk?-viņš vaicāja, ar savu scenārista un piedzīvojumu meklētāja būtību cenšoties nomākt miegaino būtni sevī.

[Grēkmeistars]

Kad sievietes seja pietuvojās Viliamam tik nepieklājīgi tuvu, smīniņš izdzisa un viņš nodomāja, ka šī grasās viņu skūpstīt, bet viņa tikai skatījās. Bet ne tā, kā lūkojas parastie ar parastajām acīm. Viliams pat iedomājās, ka sieviete par viņu zina vairāk nekā nepazīstamai jaunsatiktajai būtu jāzina. Viņš noskurinājās un ieurbās ar acīm savās kedās, lai savaldītos, jo, kā nekā, tas, ko viņš iedomājas, ir tikai iedoma vien, vai ne? Varbūt pajautāt, ko viņa par mani zina? Viliams sajutās tā, it kā viņu atkal būtu piemeklējusi vajāšanas mānija. Viliams paskatījās uz viņas pusi, viņa vēl joprojām nebija nolaidusi skatienu, bet neurbās vairs tik cieši. Varbūt es izskatos ļaunāk nekā biju domājis?

Viliams attapās, ka viņam nav ko sacīt. Tā skatīšanās tak izsit no vietas. Pietam Viliams bija neizgulējies.
"Ko tu jautāji? Ak, jā... tu neatnāci tāpēc? Tad jau es tevi negaidīju un varbūt tu mani nemeklēji. Visticamāk, ka tā. Sajaucām abi." Viliams pēkšņi atkal sajuta savu ierasto bezrūpību, kā tad, kad kaut kam dīvainam atrod loģisku pamatojumu. Viņam nepatika pārpratumi. Viņš no žaketes kabatas izvilka vēl vienu cigareti un šķiltavas. Sievietei Viliams nepiedāvāja, likās pašsaprotami, ka viņa nesmēķē.
"Es smēķējot nepūšu virsū dūmus," viņš piemetināja.

[Īvs]

Dzīvoklis, kas pildījās arvien vairāk vienkāršām, bet izteikti ģeometriskām mantām, domātām uzlabotam mitekļa koptēlam, bija tukšs, un tā saimniekam, kas izgulējis garu bezsapņu miegu, bija brīvdiena. Trauku kaudze, netīrā veļa, novalkātu, cauru zeķīšu un aizmirsta apģērba klājums virs zemes - tas viss piederējās pie personīgās kārtības, bet šī kārtība pārklājās nebeidzamiem, nenokasāmiem slāņiem, kas braši pildīja mājotnes dienišķās maizes lomu.
Brīvdiena allaž iesākās ar otru elpu. Kirstens smagiem soļiem devās uz parku pa sen zināmiem, padevīgiem ceļiem. Viņš vienmēr domāja, ka, ja tam būtu suns, viņi ietu tos pašus ceļus. Viņš ļautu tam izskrieties, jo lielam, īsspalvainam un pelēkam sunim vajag daudz aktivitātes.
Rimts, lēnīgs vējš, dziļa elpa un harmonija. Viņš apsēdīsies uz parka soliņa, neierasti un brīvdienīgi lēni izvilks cigarešu paciņu, izvilks vienu baltu izredzēto un, beigu beigās, noliks to kopā ar visu paciņu malā, uz sola. Minūti sēdēs, un viņa skatiens būs kā piesiets tai, bet tomēr, lai cik paredzami, viņš to lēni aizdedzinās un vēl lēnāk un baudāmāk nikotīns kā palēlināts, vielisks miglas mistrojums ievilksies nāsīs. Tad iestāsies dāmu laiks. Tās nāks garām viņam un šim īpašajam parka soliņam kā rotējoša darba dienas automaģistrāle. Ar garām kājām tīkliņa zeķubiksēs un augstiem papēžiem. Tās visas dosies uz veikaliem, skries pēc atlaidēm kā zivis pēc maizes kumosiem. Varēs lieliski novērot, kā steigā svārki ejot slīd uz augšu. Pēc tam viņš dosies prom no parka, kaut kur pa nolaistām, nemodernām ielām. Un dosies tik tālu, līdz uzlecošā bumba debesīs būs augstāk par debeskrāpjiem. Varbūt, ja nesatiks tikpat nožēlojamu brīvdienas romantiķi inženieri, viņš dosies pa to pašu ceļu atpakaļ.
Bet pagaidām tikai trešā cigarete. Brīvdiena to atļauj.

[Miervaldis Gotiņ...]

Kad viņam piesēdās blakus briļļainais puisis un nosauca, acīmredzot, savu vārdu, Džons pat pārāk neapjuka: Vecīt, ja tu mēģini man piesist kanti, tad nāksies tevi apbēdināt. Es esmu tradicionāli orientēts. - viņš pasmīnēja un atkal pievērsās baltmaizes drupināšanai.

[Andromeda]

Aleksa ieturēja nelielu pauzi atkal uzlūkojot vīrieti, kas tieši tad pasūtīja Cappuccino. Ieaudzinātā piesardzība lika viņai aizdomāties par to vai būtu labi uzsākt sarunu ar pilnīgi svešu cilvēku. Viņa tomēr izšķīrās atbildēt, bet viņas skatienā bija jaušama neuzticēšanās. Visi cilvēki nav potenciālie ienaidnieki, calm down Aleks` Aleksa centās salikt domas pa plauktiņiem.
Aleksandra Hjūza. Viņa teica un izspieda nelielu, tikko jaušamu smaidu.Ievilka vēl vienu dūmu.

Šo rakstu rediģēja Andromeda: 01.04.2009 15:16

[Ķipītis amonjakā]

GRĒKMEISTARS

Ketrīna beidzot pasmīnēja, bet tas bija tikai sīks mirklis, un atkal viņai bija dzelzs seja. Nē, man vajadzēja tevi satikt. Viņa turpināja viņā lūkoties, es zinu, kas tu esi. Sieviete atkal pasmīnēja. Liekas, viņai patika spēlēties ar cilvēku prātiem. Tad viņa izdarījo to pašu gājienu, ko pirms tam, viņa pieliecās ļoti tuvu un iečukstēja ausī, pietam, es zinu par tevi daaaudz. Tas skanēja tik mīklaini.
Ketrīna graciozi atliecās un pārkrustoja labo kāju pāri kreisajai.

ANDROMEDA

Vīrietis atslāba, skatienā vairs nebija jūtama pieklājība tik ļoti, kā tad, kad viņš tikko uzrunāja Aleksu.
Kā tad klājas, TagaD? viņš uzvaru lika tieši uz pēdējo vārdu.
Viesmīlis bija tikko atnesis cappuccino, kas smaržoja vienkārši lieliski, un tam bija liela putu micīte, taču tas vēl bija pavisam karsts, tādēļ Deivs to neaiztika.


WASHULIS

Starpcitu, jums ir labas bildes, jums tiešām ir talants piekļūt klāt cilvēkiem nepamanītai, un man liekas tas ir vērtīgi. Vērtīgi arī man. Vīrietis noslēpumaini nosmīnēja. Viņa acis iezibējās, tas vienkārši norādīja, ka Bils kaut ko slēpa, ka ir kaut kas sakāms, bet to nevar tik vienkārši izteikt.
Jums patīk piedzīvojumi? Viņš ieinteresēti nopētīja sievieti, kas, likās, bet varbūt viņš kļūdās, bija apjukusi.


BEPPO

Hey, dārgā, es te neesmu, lai strīdētos ar tevi, vai kādam traucē. Saproti, man ir darba tikšanās, slepenā misija, saproti. Un es gaidu savu kontaktu. Vienkāršāk sakot te ir kāds, kuru man vajag satikt.
Lea, tā viņu sauca, izvilka no somiņas mobilo tālruni, uzrakstīja visai īsu sms, bet Frančeska nevarēja saskatīt, ko tieši viņas kaitēkle tur drukāja.
Sieviete mierīgi, gribēdama smieties, bet to viņa centās apslāpēt, lūkojās Frančeskā, kas drīz vien varētu spert zibeņus.


Bengalaas

Nu jau vakarpuse un nu Džeikam bilde bija jātiek galā ar nākamo personu listā. Viņš nebija domājis, ka tagad būs jāškrien kross, un nesagatavojies savā ādas žaketē pamatīgi nogura, bet tika līdzi žiglajai Mirjamai. Un tad, pārsteigts viņš vērojā, ka meitene gluži kā spaidermens rāpās pa margām tik uz augšu, tik uz augšu, līdz nokļuva uz mājas jumta. Nu nē, to es nevaru. Šitas viss pasākums ar skriešanu jau prasīja manas pūles, bet skriet pa sienām es netaisos Vīrietis elsdams pieliecās ceļos un pētīja vai nevar kā savādāk tikt tur, pie viņas. Un jā, protams, kā jau attapīgais, viņš drīz vien pamanīja glābšanas trepes, kas bija nedaudz tālāk, bet tās liekas, bija aizslēgtas. Protams tā nebija problēma, kā nekā slēdzene bija jau veca, un tuvumā atrasts ķieģelis, kas mētājās pie sētas, lieliski noderēja. Un nu brīvs ceļš.
Ticis līdz augšai Džeiks redzēja kā meitene, pagriezusies ar muguru, sēdēja un šo to knibināja.
Jauks vakariņš, vai ne?


Storryteller

Džeiks pasmaidīja, ar šo ir vieglāk nekā ar citiem. Neuzdod dīvainus jautājumus, un nebēg prom, kliedzot.
Vispirms jājautā, tev patīk piedzīvojumi, un tai skaitā arī bīstamas lietas?


~SweetIrony~

Cilvēku trūkst, cilvēku trūkst, vai arī viņi visi, labāk neizteikšos, vienkārši nemāk sarunāties ar cilvēkiem. Un pēc šīs domas viņš sajutās nedaudz glaimots, ka tieši viņš tiek izvēlēts, kā labākais šajā sfērā. Tomēr pēc neilga brīža Džeiks atkal sāka sūroties, bet es labāk gribu doties Havaju salām, vai Lasvegasu Labi, nekas. Tā saucamā augstākstāvošā persona lika šodien tikt galā ar vesliem trim cilvēkiem, toties pārējā dienas daļa brīva. Tā nu viņš bilde tikko nācis no Fina, ieskrējis vēl MCdonaldā iekost kādu lielu hamburgeru brokastīs, viņš devās uzmeklēt nākamo.
Nu un arī sekmīgi uzmeklēja. Ališa, hmmm vīrietis nopētīja būtni, kas devās pēc kafijas. Viņš vēsi atspiedās pret viņas braucamrīku un gaidīja.


Miervaldis Gotiņš

Khe, vai tad tiešām es izskatos pēc geja? Maikls iesmējās. Laikam būs jāmaina stils
Vīrietis bija smaidīgs, bet dziļi iekšā reālists, un reizēm vilka pat uz pesimismu.
Vieglā, gaiši brūnā džemperī gērbies, Maiksl piekārtoja okulārus, kas sēdēja uz deguna.
Laiks bija lielisks, žēl tikai, ka klusuma nebija. Nabaga pīlītes bija galīgi izbadējušās un cīnījās, kāpa viens otrai uz spārniem un bakstīja ar knābjiem, lai tikai dabūtu katru maizes kumosiņu, ko pameta blakussēdošais. Tas bija liels troksnis. Pēkšķinātāju bars.



Enģeļu gūstekne

Rīta pusē Deivam bija jāceļas visai agri, kā nekā jāsatiek visai košā meitene Leia. Kā jau jau viņam teica, ik rīta pastaiga ar suņiem. Diemžēl vīrietim riebās suņi, un pat šo šo faktu viņš nevarēja pamatot, tā vienkārši bija. Cilvēka labākais draugs, jāsmejas.
Ģērbies brūnā zamšādas jakā, viņš ieradās piecpadsmit pāri sešiem, lai pavērotu meiteni.
oho, patiešām košā Leia Viņu vienkārši nevarēja nepamanīt visā klusajā apkārtnē. Gan dēļ visai drošā apģērba, gan arī suņiem, kas skrēja un vilka saimnieci uz priekšu.
Deivs ātrā solī devās uz viņas pusi, un jau no pāris metru attāluma uzsauca Hey, palīdzību nevajag?



Apaču tuksneša rēgs

Jauna, šarmanta, spilgta- tur viņa gāja, Emīlija. Koši zilā kontrastēja ar melnajiem matiem. Viņa bija ģērbusies saskanīgi un gaumīgi. bilde
Diena bija paspējusi iesilt, un maigi saules stariņi spraucās starp mākonīšiem. Parks bija pilns ar cilvēkiem, un pat šodien, brīvdienā, visi steidzās un bija aizņemti, domīgi. Visapkārt bija kņada, bet tomēr, no tāluma jau varēja saredzēt Kirstenu, jā izskatīgs jauns vīrietis.
Daudz nedomādama, viņa nolēma doties tik pie viņa. Netālu no soliņa, kur Kirstens bija apmeties baudīt pavasari, Emīlija uzskrēja virsū, jāatzīst tīšām, kādam pretīmnākošam vīrietim, kas sarunājās pa telefonu, tādēļ viss izskatījās diezgan dabīgi. Sieviete paspēja atvērt savu somiņu, lai tās saturs izskristu, un nu tas viss, gan lūpu spīdums, telefons, plānotājs un citi sīkumi, nokrita teju vai pie paša Kirstena kājām.
Gandarījumā Emīlija veikli devās salastīt visu, kas gulēja uz zemes. ak vai, kad cilvēki neskatās, kur iet

[Malduguns]

-Bieži vien viena no manām stihijām,-Fins noteica, nu jau mazliet atraisījies no miega skavām.
-Bet galu galā, kas par lietu?-viņš vaicāja, šķietami ieinteresēts.-Un kas par korporāciju?

[washulis]

Dzirdēt glaimus no Bila, protams, bija patīkami, bet viņa noslēpumainais smaids darīja Temiju satrauktu. Kas tu esi? Viņa sev prādā jautāja, cenšoties rast loģisku atbildi pēc tā visa, ko jau zināja. Galanti ģērbts, prot koķetēt un nebaidās uzrunāt šķietami nepazīstamus cilvēkus. Bet nē. Viņš zina manas bildes, atpazīst mani pēc izskata un uzsāk sarunu, vēl solot kaut ko izklāstīt. Kā arī meklē manī kādas lietas skaitās talantīgas viņam. Nebija jārprotams, ka viņš kaut ko no manis grib... Bet ko? To viņa nezināja.

Piedzīvojumus? Viņa pārjautāja, lai arī bija labi sapratusi jautājuma kontekstu. Viņa veltīja Bilam vēl vienu aizdomu pilnu skatienu. Vai man vajadzēja kaut ko šādu nojaust? Tad izstāstiet, ko vēlaties piedāvāt vai sagaidāt no manis. Šaubos, vai jūs ar mani runājat tikai dēļ kādām fotogrāfijām. Viņa veltīja viņam nopietnu skatu.

[Miervaldis Gotiņ...]

Man ir dziļi vienalga, pēc kā tu izskaties, - Džons izgāzās uz soliņa kā veca sēta un izpūta košļenes burbuli, - un man ir vienalga, kā tevi sauc. Gribi sēdēt, sēdi, un skaties, kā putni rij, bet izklaidēt ar sarunām es tevi netaisos. - viņš atkal saguma uz priekšu, rokas uz ceļgaliem atbalstījis, un turpināja barot pīles.

[Grēkmeistars]

"Zini par mani daudz?" Viliams pats pēkšņi ar skatienu ieurbās sievietē. "Man tu nešķieti redzēta. Tu man neko pat neatgādini. Precīzāk sakot, tu man esi pilnīgi sveša," viņš domīgi sprieda, tad pievērsās atkal saviem matiem un cigaretei. "Klāj vaļā savus nodomus! Ne jau velti tu apsēdies man blakus un sāki ar mani savādi spēlēties..." Viliama tonis kļuva mazdrusciņ nepieklājīgāks. Ko viņa zina, ko viņa vispār var zināt? Atkal mirklis satraukuma Viliama prātā, kamēr viņš meklēja atbildi uz savu jautājumu. Viņa droši vien ir redzējusi mani spēlējam. Kaut kur, varbūt nejauši. Varbūt viņu pazīst kāds, kuru pazīstu es un līdz ar to viņa pazīst mani. Viliams atslābinājās.

Viņam iezvanījās telefons ierastajā graujošajā meldiņā. Runājot viņš smēķēja un izaicinoši skatījās uz sievieti. Viņai bija laiks padomāt savu atbildi. Viņam bija laiks papētīt viņu smalkāk.
"Klausos.
Tu? Aha, tomēr nevari ierasties?
Nu jā, es gaidīju un vēl tagad sēžu norunātajā vietā.
Nekas, nekas... es vienmēr ceļos agri. (meli!)
Mmmh. Lai būtu aizparīt. Jā.
Tava balss arī skan patīkami.
Visu labu."
Viliams nolika klausuli un jautājoši palūkojās uz sievieti. Tagad likās smieklīgi, ka viņš bija šo sajaucis ar topošo solisti.

[Beppo]

Slepenā misija, kā tad. Tik daudz jau nu Frančeska zināja, ka patiešām slepenu misiju laikā neviens nepiesēžas blakus svešiniekam un nesāk ar to plātīties, ja vien nav svarīgi novērst šī kāda uzmanību, un tik svarīga Frančeska nejutās.

Tā vietā lai strīdētos ar šo acīmredzami aprobežoto būtni, viņa piecēlās, pasita savu avīzi padusē, paņēma pusdzerto kafiju un vēl neskarto kruasānu un pārvietojās piecus galdiņus tālāk. Garāmejot sieviete vēl palūdza oficiantam parūpēties, lai citām reizēm viņa var sēdēt pie sava galdiņa viena.

Tā. Pie kuras lappuses viņa palika? Frančeska atšķīra avīzi un turpināja lasīšanu, savādo sievieti jau aizmirsusi.

[Andromeda]

Tagad? Kas tas par jautājumu? Tagad kā tagad vai kā TagadAleksa pārcilāja prātā vārda "tagad" izskaņu un uzsvarus. Kas tev padomā? Tur būs kāds neredzams āķis?
Mm` tagad? Tas ir interesants jautājums, no svešinieka. Laikam jau Tagadviņa uzsvēra vārdu tagad, kā to pirms viņas izdarīja svešais vīrietis pagaidām viss ir labi. Viņa teica, nenozlaižot no vīrieša skatienu.
n`Jums? Atpūta pēc darba?Aleksa apjautājās pie viena, izsakot minējumu, lai neizklausītos tā, ka viņa klātbūtne kaut kādā mērā liktu viņai justies neērti vai, ka viņa nevēlētos runāt.

Šo rakstu rediģēja Andromeda: 02.04.2009 13:57

[bengalaas]

Izdzirdējusi sev aiz muguras atčīkstam vaļā kādas durvis, Mirjama mazliet saskāba. Bet nu jā, spriežot pēc alus skārdenēm, kas te uz jumta mētājās stūros sapūstas, agrāk vai vēlāk te kāds būtu parādījies.

Jauks vakariņš vai ne? - kāds teica.

Mirjama pagrieza galvu un nopētīja svešo, kamēr pirksti veikli pabeidza tīt cigareti. Viens pats, turklāt neizskatījās ne pēc nama pārvaldnieka, ne arī pēc tāda, kas parasti tusējās uz jumtiem. Kas tad viņu bija šurp uzdzinis? Diez vai tādi jakudzas wannabe vakaros lien uz jumtiem par ainavu papriecāties. Neatraujot acis no svešā, Mirjama nolaizīja papīrīti un salīmēja.

Gribi? viņa svešajam piedāvāja savu cigareti un jau pasniedzās pēc tabakas paciņas, lai satītu sev citu.

[Īvs]

Svešās sievietes neizdarība bija eleganti pievilcīga, Kirstens konstatēja un lēma, ka šai svešiniecei īsajā kleitā nevar atteikt palīdzību un uzmanību.
Viņš steidzīgi iesprauda cigareti mutē, notupās zemē un palīdzēja salasīt birušās sievišķās nelaimes. Pie tām viņš bija pieradis. Katrai viens un tas pats, tikai ietērps un forma minimāli atšķiras.

''Kur tāda brīvdienas steiga?'' viņš izklaidīgi jautāja ar cigareti zobos, un skaņa no mutes plūda, būdama nedaudz notrulināta. Rokas kustējās ātri, un drīz jau vien viss somiņas saturs atradās tajās.

[Ķipītis amonjakā]

Storyteller

Džeiks gandarījumā pasmaidīja, Nu redzi, ir tādas spēlītes. Bīstamas spēlītes, naudas apgrozījums toties ir liels, viņš pieliecās nedaudz tuvāk un runāja ar entuziasmu. Kuram katram noteikti nav iespējas tur strādāt. Cordillew tā saucās mūsu korporācija. Bet diez vai tu kaut ko par to uzzināsi meklējot informāciju par šo, pēc nosaukuma. Viss tas, ir slepenībā, Cordillew ēnā. Ekonomiskā spiegošana pamatā. Aizraujošs darbs. Bet es nespēju tev atklāt visu, pastāstīt visu. Kā jau teicu, kuram katram te noteikti nav iespējams strādāt, bet kandidātu ir daudz. Tev paveicies, tu esi rindas augšpusē. Un tava izvēle- turpināt, bet tad zini, tik viegli neizstāties, nepaslēpties, vai arī aizmirst mūsu sarunu, un turpināt savas gaitas. Džeiks atkāpās dažus soļus atpakaļ, it kā jau ietu prom, bet vēl noteica Ja tu vēlies iesaistīties, rīt 19:00 pie Cordillew lielās ēkas.


Washulis

Vau, jūs, esat attapīga, kaut gan tas mani nemaz nepārsteidza. Viņš atlaidās soliņā dziļāk. Es runāju arī par jūsu fotogrāfijām, un.. viņš aprāvās, bet tas bija ar nolūku, un ātri uzsāka runāt par kaut ko citu. Bet jūs neatbildējāt uz manu jautājumu!


Miervaldis Gotiņš

Tik cietu riekstu viņš nebija domājis sastapt. Nepagreizsdams seju pret viņu, Maikls turpināja.
Kā bija Irākā? vīrietis uzdeva pēkšņu jautājumu par pašu Džonu, par to, ko varēu zināt tikai tuvākie. Un viņš turpināja tālāk. Bet ja nu tev kaut ko vajadzētu no manis?



Grēkmeistars

Ketrīna acis bija tik viltīgas. Viņa ieturēja nelielu klusuma pauzi un tad turpināja. Jā, zinu daudz, par to, ko nezin gandrīz neviens, neviens no mums, no cilvēķu masām, kas plūst tev garām, no taviem draugiem, viņi nemaz nenojauš ko tu slēp, kāds potenciāls tevī ir.
Sieviete pabīdijās tuvāk un uzlika roku uz pleca Viliamam, man ir zināma tava pagātne, tas, kā tu aizbēgi no 13. nodaļas, vai atceries? Es zinu par tavām spējām. Es zinu par to kā tu tiki tur turēts, bet es neesmu viena no viņiem, es nāku ar saviem nolūkiem.
Kādi jautājumi, puisīt?


Beppo

Jā, nu gudri. Lea vēroja, kā sieviete pieceļas un aiziet prom, kā mierīgi, it kā nekas nebūtu bijis, turpināja baudīt brokastis un iegrima avīzē.
Arī viņai tik tikko atnesa kruasānu un svaigi spiesto sulu. Pirms oficiants aizgāja, Lea paspēja viņu sasaukt un lūgt izdarīt kādu pakalpojumu.
Un jau pēc pāris minūtēm Frančeska saņēma aploksnīti, bez nekāda uzraksta, tā bija atvērta, un iekšā zīmīte.
"Un zini, ko es gaidu? Tevi..
Es tevi vēroju, un lai kur tu būtu, es tevi atradīšu.
Silti iesaku atgriezties..


Andromeda

Klusi, un gandrīz nemanāmi smiekli. No svešinieka, jā.
Nē, Aleksa, man vispār šobrīd ir darba laiks un es vēl joprojām pildu savus pienākumus. Beidzot cappucino bija atdzisis un ar karotīti viņš sāka baudīt putu kārtiņu. Zini, man ir tāds jautajums, uz kuru es ļoti gribētu dzirdēt atbildi. Kāpēc! Ko tu no tā ieguvi? neliela klusuma pauze kāpēc tu izdarīji tā, lai visi domātu, ka tu tomēr neatgriezies no pēdējās misijas? Kaut kas nogāja greizi? Kāpēc tu izvēlējies dzīvot slepenu dzīvi?
Aizdomīgs skatiens, viltīgs smaidiņš uz lūpām. man liekas tu būtu pelnījusi daudz labāku darba vietu kā pārdevēja


Bengalaas

Džeiks aizdomīgi palūkojās uz satīto cigareti, un kas tas ir? izbrīnīts skatiens, viņš nesaprata, kā sieviete var tik vienkārši komunicēt, un nemaz nebaifīties no katra svešinieka, kas tik neierastā situācijā, uz jumta. Kur nu vēl, viņa piedāvāja, acīmredzot cigareti.
diez vai, bet paldies viņš izvilka no kabatas savas dārgās, tik ļoti baudāmās cigaretes un aizkūpināja vienu.


Klēpenītis [Atrēgs]

Emīlijai, kā vienmēr, viss izdevās pēc iecerētā. Steiga, steidzos satikt draudzeni. Drīz kāzas, un šodien ļoti svarīga diena, jāizvēlās kleita.
Viņa koķetīgi lūkojās uz viņu, ik pa brīdim smaidot parāda savu žilbinošo smaidu. Vispār, es pat nepateicu paldies
Viņa pārlaida skatienu visam Kirstena ķermenim, bet vispār nemaz tik ļoti nesteidzos Viņa iesmējās, atsedzot zobus.
Emīlija bija sieviete, kas panāca visu, ko vēlas, bet vienmēr uzskatīja, ka tā ir tikai laimīga sagadīšanās. Tādēļ arī šoreiz cerēja, ka viss noritēs gludi.

[washulis]

Viņš spēlējās ar mani! Temija pie sevis šokēti teica. Viņu nepārsteidz...? Tad jau viņš pazīst mani arī personiski? Ko gan viņš par mani zina? Ko gan var iesākt sarunās pret kādu, kas kaut ko par tevi zina vairāk, nekā saka, bet tu pati, nekā. Viņš ar mani spēlējas un vēlas uzzināt par mani vēl vairāk. Uzzināt, vai man patīk piedzīvojumi. Skaidrs, viņš grasās man kaut ko piedāvāt. Bet ko? Un ko viņš cenšas par mani noskaidrot? Varbūt šī visa ir tikai muļķīga čakarēšana? Tādā gadījumā viņam tas ļoti labi padodas.

Kaulēšanās nebija Temperas iecienītākā lieta, bet tā bija vieglāk kaut nedaudz pavērst sitāciju labāku sev. Ja es atbildēšu uz jūsu jautājumu, vai jūs atbildēsiet uz manējo? Brīdi viņa paklusēja, līdz tomēr paātrināja lietas procesu, jo viņai jau nagi niezēja iekraut tam Bilam pa ģīmi, lai tas beidzot pastāsta, kāda ir šīs sarunas jēga un patiesais, dziļais nodoms.

Jā, man patīk piedzīvojumi, bet tas atkarīgs no tā, cik liels labums atkrīt man. Kā arī, kāda tipa tie piedzīvoju ir. Viņa nepacietīgi uzlūkoja Bilu.

Jā sākumā viņas balsī bija neliela daļa koķetības, tad no tās nebija palicis vairs ne miņas. Tagad bija dziļa nopietnība un ziņkāre. Jā, tā viņai burtiski pa ausīm līda ārā.

Runāsim atklāti. Tagad, lūdzu pastāstiet. Kas tie ir par tādiem piedzīvojumiem? Kāpēc es? Viņai jau bija dažas nojausmas kāpēc, bet kādā veidā tas palīdz viņam?

[Malduguns]

Fins uzrāva uzacis. Viss bija pārāk mīklaini viņa miegainajam prātam. Nopurinājis galvu gluži kā slapjš suns, viņš uzlūkoja Džeiku.
-Sīkāku paskaidrojumu nebūs?-viņš vaicāja.-Tieksim, vai varu turpināt savu ierasto darbu un tamlīdzīgi?-viņš vaicāja, cenšoties apspiest žāvas.

[Deonalds Bils]

Endija bija gulējusi pie draudzenes, jo viņai mājās tika indēti kaitēkļi. Kad draudzene modināja Endiju, jaunā sieviete atjēdzās tikai tad kad viņai iebrēca ausī, kad viņa jau ir nokavējusi divas stundas darba. Viņa bija steigšus augšā un gatava darboties. Apģērbusies, nabaga kavējošā Endija klabināja uz lielās ēkas pusi. Neciešu pirmdienas... klusi nolamājusies, viņa somiņā centās atrast savu caurlaidi.