Harijs Poters un saprotamas pasaules mierinājums Opcijas

[eyedam]

Šī gada Rīgas Laika janvāra numurā publicēts žurnālistes Tabitas Sīmanes atskats-analīze par Harija Potera grāmatām un filmām. Ar redakcijas atļauju šeit pārpublicēts raksta sākums.

Daudzi šodienas divdesmitgadnieki apgalvo, ka izauguši kopā ar Hariju Poteru un ka pēdējās grāmatas ekranizācijas otrā daļa, kas iznāks jūlijā, pieliks skumju un ilgi atliktu punktu viņu bērnībai. Manas attiecības ar Hariju Poteru sākās tieši pirms desmit gadiem, kad pirmo romānu atradu savā vannas istabā uz plaukta, kur kādam labam cilvēkam bija gadījies to aizmirst.

Tā sākās atkarība, ko literatūrkritiķis Rons Čārlzs, runājot par pieaugušajiem Potera lasītājiem, reiz nosauca par "kultūrinfantilismu", bet kāds cits — par "tieksmi regresēt bērnības komfortā". Manā gadījumā tā ir ne vien periodiska regresēšana svešā bērnībā, bet arī laikā — senili ideālā pasaulē, kurā labajam ir lielākas izredzes uzvarēt ļauno.

Potera autore Dž. K. Roulinga bieži tiek cildināta par to, ka ar savu epopeju no jauna pievērsusi visas pasaules jauno paaudzi lasīšanai. Viņas smalki izstrādātā un detalizētā burvju pasaule ir visai burvīga, turklāt krietni stimulē iztēles darbu. Un, pat ja šis stāsts slēpj lielu morālu vēstījumu, viņa neatļaujas klaji didaktiskas pamācības.

Autore ir teikusi, ka viņai pašai tīk lasīt grāmatas, kurās skaidri jūtams, ka rakstnieks, pat ja visu neatklāj, zina katru sīkumu par saviem varoņiem un viņu apdzīvoto pasauli. Man tuvas ir grāmatas, kurās ir nojaušama ārpus tām pastāvoša, izdomāta, bet skaidra sistēma un jebkura nenozīmīga detaļa vai personvārds tekstā ir šīs sistēmas sastāvdaļa. Šajā ziņā lasīt Poteru ir atbilstoši, ja ņem vērā, ka Roulinga ne tikai apraksta ēdienus un dzērienus galdā, bet ir zināms, ka viņai par katru piecpadsmitā plāna varoni, kura vārds labi ja tekstā vispār tiek vienreiz pieminēts, ir sakrāta milzīga mape ar biogrāfiskiem sīkumiem.

Roulingas apjomīgie atsauču uzslāņojumi vai pat vienkāršas vārdu spēles Potera grāmatu apsēstos var novest tik tālu, lai tie sāktu pētīt, piemēram, ko aramiešu valodā nozīmē nogalināšanas lāsts "Avada Kedavra", vai kāpēc "tīrasiņu" burvju Bleku dzimtas personvārdi ir ne vien autorei visai raksturīgie aizguvumi no grieķu un latīņu valodas, bet arī konkrētu zvaigžņu un zvaigznāju nosaukumi — Siriuss, Andromeda, Arkturs, Bellatrikse.

Bērni un jaunieši vienmēr bijuši amerikāņu kino industrijas lielā likme, tāpēc nav pārsteidzoši, ka Potera pirmā sērija jau tika filmēta, kamēr Roulinga tikai gatavojās izdot ceturto grāmatu savā septoloģijā. Tehnoloģiskā ziņā vairs nebija problēmu iedzīvināt gan kentaurus un milzu zirnekļus, gan likt lidot mašīnām un cilvēkiem uz slotaskātiem. Ar pārsteidzošu regularitāti filmas ir turpinājušas iznākt visus iepriekšējos gadus, tomēr tas, ko piedāvā režisors Deivids Jeitss jaunajā filmā "Harijs Poters un Nāves dāvesti: Pirmā daļa", krietni atšķiras no 2001. gadā iznākušās pirmās sērijas "Harijs Poters un Filozofu akmens".

"Vecās labās Anglijas" pasaka ir pārvērtusies nomācošā piedzīvojumā visnotaļ mūsdienīgā realitātē, savukārt galvenie varoņi — Harijs Poters ar saviem draugiem Ronu un Hermioni — no maziem autsaideriem ar neparastām spējām izauguši par jauniešiem, kuriem uzkrauta pārāk liela atbildība. Pirmās divas filmas bija krāšņas ilustrācijas maģiskajai pasaulei ar visām tās maģiskajām atrakcijām, bet trešā, ko režisēja Alfonso Kuarons, krasi pagriežas tajā virzienā, ko nu turpina Jeitss, — burvju pasaule kļuva skarbāka un pietuvinātāka, vizualitātē — daudz retušētāka un ēnaināka (to daudzi rūdīti poteristi uzskata par pļauku sejā).

Ar ceturtās sērijas noslēgumu, kad starp dzīvajiem atgriežas ļaunais lords Voldemorts un lasītājs/skatītājs pirmo reizi tiek konfrontēts ar reālā laikā notikušu un bezjēdzīgu slepkavību, Roulinga būtībā pavilka svītru Harija Potera laimīgajiem skolas gadiem — tālāk būs tikai sūra cīņa par izdzīvošanu un tuvāko nāve.

Jeitss, kurš ir visu nākamo filmu režisors, neielaižas nekādās sentimentalitātēs un prasmīgi ievelk burvju pasauli arvien lielākā nolemtībā, tumsā un bezkrāsainumā, līdz sestajā filmā bilde ir jau tik "desaturēta" krāsās, ka Cūkkārpas skolas reiz mājīgie gaiteņi sāk līdzināties murgainiem moku kambariem. Ceļš, kas filmās noiets no jautrās maģijas pasaules līdz psihosociālām šausmām, galu galā sāk atgādināt kopējo pesimismu par pasaules bojāejas tuvumu, ko visdrīzāk izraisīs globālais terorisms.

Pārējo rakstu lasi Rīgas Laika 2011. gada janvāra numurā!

Paldies ilam par norādi!

[berserks]

Režisori ar mainās, manšķiet, nav visām filmām viens un tas pats, tāpēc mainās ...